Mājas lapa
6.7 BĪBELES STUDĒŠANA: KĀ?
Labākajiem Bībeles studentiem patiesībā nav vajadzīgi nekādi palīglīdzekļi. Lasi vārdu, mīli vārdu, studē vārdu, padari to par savu. Bet mēs visi esam tik dažādi. Daži pēc dabas ir centīgi; citi nav. Man ir tāds iespaids, ka lielais vairums nesen kristīto brāļu un māsu ir iepazinuši Evaņģēliju studiju kursu rezultātā: neklātienes kursos vai arī pēc lekciju cikla, vai ievirzītu diskusiju klubā. Neļaujiet šim izziņas garam izsīkt. Neļaujiet tam, ka jūs zināt patiesā Evaņģēlija pamatus, likt jums justies pietiekami zinošam lai ignorētu tālāko nopietnāko studiju nepieciešamību. Kungs Jēzus runāja līdzību par cilvēku, kurš apraka savu talentu (Patiesību, kuru viņš saņēma kristībās) zemē, un tad, kad viņu nosoda tiesā, šis cilvēks domā, ka tas ir netaisni. Šis stāsts ir ņemts no Jer.13:5-10, kur Dievs saka Jeremijam paņemt jostu un aprakt to. Tā sapūst un top nederīga. Šī apraktā josta, saskaņā ar Paša Dieva interpretāciju, ir tie Viņa ļaudis, “kas negrib klausīt Maniem vārdiem, bet staigā pēc savas sirds ietiepības”. Tieši tas viņus iznīcināja, padarot viņus samaitātus un nekam nederīgus. Kungs Jēzus šķiet paredzam Savā līdzībā tos, kas pieņems Viņa Patiesību, bet apraks to zemē, pagalam aizmirstot Viņa vārda mīlestību, bet iedomājoties, ka tikai tāpēc, ka viņiem ir Patiesība, šī iemesla dēļ tiem ir jābūt Valstībā.
Tātad, vārds ir jāstudē. Tāpat kā jūs kļūstat par labāku rakstnieku vai oratoru, lasot un klausoties tajos, kas zina, ko viņi dara, tā, man šķiet, arī mēs kļūstam labāki Bībeles studenti, lasot un klausoties labos Bībeles zinātājos. Tas mums ir jādara, it īpaši mūsu pirmajā laikā Kristū. Taču neviens dārgakmens nespīd tik spoži, kā tas, kuru tu pats esi uzgājis. Tu vari lasīt visbrīnišķīgāko Bībeles izskaidrojumu, bet tas neatstās uz tevi tādu iespaidu, kā tas, kas tev pašam būs atklājies. Bet no otras puses, tev būs vieglāk atklāt savas pērles, ja tu klausīsies un lasīsi citu darbus, kas sava mūža gaitā ir atklājuši vienu pērli pēc otras.
Bībeles pavadonis
Ļoti svarīgi ir lasīt Bībeli, vadoties pēc Bībeles kalendārā pavadoņa, kuru jūs saņēmāt kristībās (vai pirms tām). Īsā lūgšanā pirms lasīšanas, tāpat kā jūs to dariet pirms ēšanas, pateicieties Dievam par Viņa vārda spēku un žēlastību un lūdziet Viņu atvērt jūsu acis vārda patiesajai nozīmei un palīdzēt jums vadīties no tā jūsu ikdienas dzīvē (salīdz. ar Ps.119:18). Skumji, bet liekas, ka Bībeles pavadonis vairs nespēlē tik lielu lomu kā agrāk; tā tam nevajadzētu būt. Es to pieminu tāpēc, ka jaunie brāļi un māsas Kristū bieži jūtas apmulsuši, uzzinot, ka faktiski daudzi no viņu jaunatrastajiem brāļiem un māsām nelasa Dieva vārdu katru dienu. Labāk atklāti parunāt par šo uzkrītošo nolaidību jau no paša sākuma. Bet šā vai tā, ir absolūti skaidrs, ka ikdienas Bībeles lasīšana ir mūsu dienišķā maize. Ignorēt to nozīmē izdarīt garīgu pašnāvību, novārdzināt sevi līdz nāvei. Ja mēs lasām Bībeli katru dienu, Bībeles pavadoņa sistēmas priekšrocība ir tā, ka vairums citu ticīgo, kas lasa Bībeli ik dienu, lasa pēc šīs sistēmas. Tam, ko mēs lasām un studējam, būtu jābūt mūsu sarunu un sarakstīšanās pamatā; ‘ikdienas lasīšanai’ jābūt mūsu sabiedriskās dzīves neatņemamai sastāvdaļai, kad mēs satiekamies vai apmeklējam kādu no brāļiem vai māsām. Pavadoņa trūkums ir tajā, ka lasot nodaļas, kas nav savstarpēji saistītas, mēs varam palaist garām kādu domu, kas attīstīta grāmatā. Pāvila vēstules ir sevišķi tematiskas; un katrs Evaņģēlija pieraksts pasvītro dažādas ievirzes Kunga raksturā un mācībā. Tādēļ cenšaties izlasīt grāmatu vienā vai divos piegājienos papildus ikdienas lasīšanas devai.
Žurnāli un kasetes
Kristadelfiešu sabiedrībā tiek izdoti vairāki žurnāli. Katram no tiem ir sava nosliece. Vislabāk būtu, ja kāds brālis Anglijā vai Ziemeļamerikā atsūtītu jums kādu no veciem izdevumiem. Žurnāli ir viegli pārnēsājami un žurnāla raksta lasīšana neprasa tādu koncentrēšanos kā grāmata. Un ja jūs jūtiet, ka raksts jums neko daudz nedod, jūs varat pārslēgties uz kādu citu. Šajos vecajos žurnālos ir daudz ļoti vērtīga materiāla, kas, droši vien, nekad netiks pārpublicēts. Vecie žurnālu numuri ir dabūjami arī no The Christadelphian Advancement Trust, 49 The Woodfields, Croydon, Surrey CR2 OHJ England. Ja jūs interesē kasetes ar Bībeles skolu nodarbību ierakstiem, rakstiet uz augstāk doto adresi.
Kristadelfiešu grāmatas
Diemžēl daudzas no grāmatām, kuras jums tiek dotas vai sūtītas ir piederējušas jau aizgājušiem brāļiem un māsām, un tās bieži vien ir ļoti vecas. Neatkarībā no tā, cik daudz jūs gūstat no tās, garīgas grāmatas lasīšana liek jūsu prātam darboties. Tas ir tāpat kā lasīt ikdienas lasīšanu, kad tu esi noguris; nogulsnējas kaut kas, ko jūs tobrīd nemaz neaptverat. Mums ir ar prātu jāizmanto visas iespējas (Ef.5:16). Lasiet kaut ko, kad jūs esat ceļā, vai arī pusdienas pārtraukumā darbā. Jūs pārsteigs tas, cik daudz jūs varat paspēt. Padomājiet par Pāvila intelektuālo enerģiju, kas lūdz mūs sekot viņam, kā viņš sekoja Kristum. Viņš katru domu iegrožoja (un tā nav tikai tēlaina valoda) paklausībā Kristum, Savam Kungam (2.Kor.10:5). Salamana pamācībās ir ļoti skaisti teicieni par to, cik stipri mums jācenšas apgūt Bībeles gudrību: “Pieņemies gudrībā, pieņemies prātā...īstas gudrības sākums ir...ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā! ...Turies cieši pie pamācības, neatkāpies no tās; glabā to, jo tā ir tava dzīvība” (Sal.pam.4:5,7,13). Gudrība sauc skaļā balsī, lai to sadzirdētu (Sal.Pam.8:1), taču taisnais “ar lielu neatlaidību” sauc pēc tās un lūdzās (Sal.pam.2:3); tādējādi mēs redzam, ka Dieva gudrība alkst patiesa gudrības meklētāja tāpat kā tas alkst gudrības. Katrs patiess ticīgais to būs izjutis; mēs neatlaidīgi tiecamies pēc patiesības, taču arī Dieva vārds skaļi sauc, lai mācītu mūs. Ja mēs cieši turamies pie pamācības, Bībeles patiesība būs mūsu dzīve (Sal.Pam.4:13). Tāpat kā Izraēlam bija jārunā vārds, nākot iekšā un ejot ārā un ceļa gaitās, tā tas jādara arī jaunajam Izraēlam (Sal.pam.7:2,3).
Visi šie fragmenti runā par neatliekamu nepieciešamību mācīties Dieva gudrības, meklēt un atrast Viņa ceļu. Mani pārsteidz tas, ka mūsu pārbaudes laiks ir tik īss, lielākais kādi nieka 50 gadi, lai Dieva vārda ietekmē mēs sasniegtu garīgo izaugsmi, kas mūs sagatavotu Viņa mūžīgās Valstības godam. Tas nozīmē, ka Viņš ļoti intensīvi strādā mūsu dzīvē; Viņš mūs pārbauda ik acumirkli, ja tik mēs būtu spējīgi to apzināties (Ījaba7:18). Kad mēs skatāmies mākoņos, kas nesteidzīgi peld padebešos, mēs nedomājam par to, ka mūsu planēta drāžas cauri visumam, piespiežot mūs pie zemes šīs kustības ātruma iespaidā. Taču mēs esam Dieva mierā, nemaz nestādoties sev priekšā, cik neiedomājami liels ir šis ātrums. Un vēl jo vairāk mūsu garīgās izaugsmes jomā, mēs neapzināmies to Dieva darba intensitāti un ātrumu, ar kuru Viņš strādā, lai padarītu mūs par Viņa bērniem. Mūsu karjeras izvēle, mūsu centieni apgūt laicīgo lietu pieredzi, mūsu pašu cilvēcīgo ideālu piepildījums, visas šīs lietas ir jānoved līdz minimumam, pakārtojot tās mūsu garīgās izaugsmes neatliekamajai nepieciešamībai.
Es ieteiktu uzreiz pēc kristībām lasīt un vēlreiz pārlasīt Evaņģēlija pamata mācību
(piemēram, “Bībeles pamatus”, “Kristadelfieši”, “Maldu ceļus ejošā kristietība”, “Elpis Israel”, “Neklātienes kurss”), un sastādīt visu pamata mācību sarakstu ar to apstiprinošiem pantiem kaut kur jūsu Bībelē. Kad jūsu ikdienas lasījumos jūs sastapsit citus pantus, kas apstiprina šo domu, pievienojiet tos jūsu sarakstam. “Bībeles pamati” praktiski izveidojās, izrakstot attiecīgos pantus manas Bībeles titullapā. Manis lietotie virsraksti bija: 1. Dieva daba; 2. Kristus daba; 3. Apsolījumi; 4. Valstība; 5. Nāve (dvēsele / gars / elle); 6. Velns / sātans; 7. Praktiskā dzīve. Šīs Evaņģēlija pamata mācības ir visas nākamās garīgās izaugsmes un apziņas pamatā.
Grāmatas, kuru autori nav kristadelfieši
Man ir pilnīgi skaidrs, ņemot vērā to, kā Bībele ir sarakstīta, ka tās dziļākās jēgas izpratne ir atkarīga no pareizas pamata mācības izpratnes. Vārda pienam seko cieta barība; Ebr.5:13,14 netieši norāda uz to, ka tu vari sagremot cieto barību, ja tu kādu laiku esi pienācīgi barots ar pienu. Tas nozīmē, ka nesaprotot pamata mācību, nav iespējams saprast vārda cieto barību. Šī iemesla dēļ es jums neieteiktu lasīt grāmatas, kuru autori nav izpratuši pamata mācības. Tā vietā izmantojiet savu dārgo laiku studējot Bībeli patstāvīgi vai arī lasot to cilvēku sacerējumus, kuri jau pārgājuši no piena uz cieto barību. Es esmu novērojis, lasot apcerējumus, kuru autori nav kristadelfieši, ka itin bieži tie izteic aizraujošas idejas, kuras nekādi neiekļaujas kontekstā. Piemēram, pirms dažiem gadiem es izlasīju aizraujošu publikāciju avīzē, kurā tika apgalvots, ka kodolkatastrofa Ukrainā ir Atkl.8:11 piepildījums. Izklausās interesanti. Bet, ja uzmanīgi izlasa visu nodaļu, tad top skaidrs, ka nodaļai nav nekāda sakara ar kodolnegadījumiem Ukrainā 1986.gadā. Raksta autors vienkārši paņēma vienu pantu no Bībeles un, daudz nedomādams, piedēvēja tam saistību ar tekošu notikumu. To nesauc par Bībeles studēšanu.
Kā interpretēt Rakstus?
Par to ir daudz rakstīts, bet es pamatā ticu, ka Bībeles lasīšana ar Dievu sirdī pati no sevis atklās mums tās nozīmi. Seko vien daži praktiski mājieni:
- Personificē Rakstus. Pārdomā tos, veicot savus ikdienas darbus. Izraēlam tika teikts: “Jums (daudzskaitlī) nebūs To Kungu, savu Dievu kārdināt”. Kungs Jēzus attiecināja to uz sevi un citēja to, sakot: “Dievu, savu Kungu, tev (vienskaitlī) nebūs kārdināt” ( 5.Moz.6:16 salīdz. ar Mt.4:7). Viņš teica ebrejiem, kad rakstīts: “Es esmu Ābrahāma Dievs”, tas nozīmē, ka Dievs uzrunā viņus personīgi (... “ko Dievs jums teicis”), mācīdams tos personīgi, ka būs augšāmcelšanās (Mt.22:31). Taču pūlis bija izbrīnīts par tādu Rakstu lasīšanas veidu (:33). Dāvids mūs aicina nākt un skatīt Dieva darbus Sarkanajā jūrā, komentēdams “tādēļ mēs lai priecājamies par Viņu!” (Ps.66:5,6). Kad Izraēls svinēja Neraudzētās maizes svētkus, tiem bija jāsaka, ka tā bija atbrīvošana, kuru Dievs veica “man” (2. Moz.13:8). “Tādēļ atgriezies pie sava Dieva” kā Jēkabs darīja savas dzīves cīņās (Hoz.12:7). Bībele nereti griežas pie lasītāja otrajā personā it kā viņš, rakstītājprāt, faktiski būtu turpat līdzās (piemēram, Rom.11:19; 14:15; 1.Kor.7:16; 15:36). Visa Bībele ir rakstīta mūsu pamācībai (Rom.15:4). Salamana pamācības 3:11 “jūs kā bērnus uzrunā ...” (Ebr.12:5).
- Rakstiet piezīmes savā Bībelē. Neraizējaties par to, ar kādas krāsas zīmuļiem to darīt, vai ar kādu pildspalvu. Svarīgs ir pats piezīmju rakstīšanas process. Paskaties uz cilvēka Bībeli, un tā tev, droši vien, pateiks kaut ko par viņa attieksmi pret Dieva vārdu. Mūsu Bībele kļūst par sava veida personīgo ticības dokumentu, apliecinājumu par mūsu attiecībām ar Dievu. Vienmēr lasi vai klausies sprediķi ar zīmuli vai pildspalvu rokā; uzstādi sev par mērķi kļūt par Bībeles studentu, nevis formāli veikt ‘ikdienas lasījumus’ vai apmeklēt Bībeles stundu kā nepieciešamu rituālu. Dievs runā ar mums personīgi caur Savu vārdu, viņš atvērs mums acis pareizai uztverei, atsaucoties uz mūsu lūgšanām, un tādā veidā Viņš mūs personīgi vadīs ceļā uz Viņa Valstību. Tādēļ es jums iesaku izdarīt piezīmes Bībelē jūsu pašu zināšanai tā, kā jums ir ērtāk (un tikai šī iemesla dēļ es negrasos jums ieteikt kādu no pastāvošajām Bībeles piezīmju sistēmām). Izraēla ķēniņiem (mūsu pirmtēliem) bija pašiem jāraksta noraksts no bauslības grāmatas un jālasa šis noraksts ik dienas visu savu mūžu (5.Moz.17:18,19). Šī grāmata bija derības apliecinājums starp viņiem un Dievu. Man liekas, ka prasībai par to, ka viņiem personīgi bija jāveic noraksts no bauslības grāmatas un pašiem jālasa no tā, ir lielisks psiholoģisks pamatojums.
- Viens no mūsu labākajiem Bībeles studentiem izveidojis terminu ‘Bībeles televīzija’. Doma ir tāda, ka mēs iedomājamies tikko izlasīto ainu kā uzvedumu televīzijā; mēs cenšamies no jauna pārdzīvot šo ainu un ieraudzīt to it kā no augšas. Tas bieži palīdz no jauna izvērtēt lasīto un atdzīvina mūsu Bībeles lasījumus. Piemēram, mēģiniet spēlēt Bībeles televīziju ar 2.Moz.7; Ēģiptes burvji mēģināja atdarināt Mozus rādītos brīnumus un, kā šķiet, tas sākumā viņiem izdevās. Bet ja mēs to iedomājamies, viss tas, droši vien, izskatījās gandrīz vai komiski. Piemēram, Mozus pārvērta visu ūdeni Ēģiptē par asinīm, un tad, pēc tam, kad viss ūdens jau bija pārvērsts asinīs, burvji apgalvoja, ka viņi izdarīja to pašu (2.Moz.7:22). Mēs varam iedomāties viņus drudžaini meklējam ūdeni, kas nebūtu pārvērsts asinīs, iespējams, pārkrāsojot kādu daļu no tām baltu un tad vēršot to sarkanu ar vārdiem: ‘Lūdzu, kungs, mēs arī to varam; nav nekā tāda, ko šis Mozus spēj, ko mēs nespētu’. Mums atliek tikai iedomāties Faraona kalpus gandrīz vai smaidām, apzinoties, ka Mozus Dievs nespēj sacensties ar viņu reliģiskajām blēņām (salīdz. 2.Moz.10:7; 11:3).
- Ir jāapzinās, ka Bībelē dažas lietas ir pierakstītas tā, lai rosinātu pārdomas, un tādēļ tās vienmēr būs neskaidras, ja runājam par dotās interpretācijas pamatotību. Mēs nevaram vienmēr apgalvot: “Šī vārda nozīme ir X, šīs frāzes nozīme ir Y, tādēļ šī panta interpretācija ir Z; un ja jūs tam nepiekrītat, tad patiesībā jūs nepieņemat Bībeli”. Tāpēc ka tā var teikt attiecībā uz pamata mācības interpretāciju nenozīmē, ka šāda veida interpretācija ir pieņemama attiecībā uz ikkatru Bībeles pantu. Krustā sišanas pieraksts šinī ziņā ir labs piemērs. Vai arī apdomājiet, kā rakstos daži no Kunga izdziedinātajiem pēc tam nedarīja, ko Viņš tiem bija teicis darīt: viens sludināja visai pilsētai tai vietā lai sludinātu savai ģimenei (Lk.8:39); cits nepaklausīja Kunga pieteiktajam nesacīt nevienam neko (Mk.1:45). Kā lai mēs tulkojam šādu attieksmi? Klaja nepakļaušanās? Pārprasta dedzība? Dedzība darot daudz vairāk par prasīto? Katram var būt savas domas par šīm lietām, un ir pareizi, ka mēs domājam par tām un apspriežam tās. Bet es saprotu tā, ka tās ar nodomu ir atstātas ‘karājoties gaisā’, lai rosinātu pārdomas un personisku attieksmi nevis dotu acīmredzamu interpretāciju līdzīgu vienādojumam ‘A+2=5, tad cik ir A?’. Pēdējo dienu pravietojumi, man (taču ne visiem brāļiem) šķiet, esam līdzīgi interpretējami kā apgalvojumi un tēli, kuriem nevar dogmatiski piesiet vienu noteiktu interpretāciju (kaut gan kopējā aina ir uztverama), drīzāk tie ir celti priekšā, lai rosinātu pārdomas. Jebkurš, kas ir mēģinājis konstruēt pēdējo dienu notikumu gaitu, būs spiests nonākt pie šī secinājuma.
- Ielūkojies atsaucēs, kas norādītas lappušu malās. Parasti tās atspoguļo labu Bībeles izpratni.
- Izmanto Bībeles alfabētisko vārdu (izteicienu) sarakstu (Concordance , nav pieejama latviešu valodā), kas norāda uz citām vietām tekstā, kur sastopama tā pati tēma vai personība. Taču izvairies no kārdinājuma pārāk paļauties uz grieķu un ebreju valodas vārdu nozīmi, ja tas nav absolūti nepieciešams. Ir arī tāds Bībeles studiju veids, kas vienkārši dod dažādu tulkojumu sarakstu, pievēršot lielu uzmanību vārdu saknes nozīmēm. Es ar piesardzību uztveru izklāstus, kas sagroza oriģināla nozīmi. Mums šīs valodas nav pazīstamas un nozīmju analīze ar vārdnīcas palīdzību ir ļoti primitīvs analīzes veids. Iedvesmas vadīti (un tikai!) Jaunās Derības rakstītāji patiešām varēja rakstīt, izejot no ebreju valodas vārda nozīmju dažādajām niansēm. Taču tas nenozīmē, ka mēs to varētu izvēlēties par galveno Bībeles studēšanas veidu. Vislabākie izskaidrojumi ir tie, kas pamatojas uz skaidru un nepārprotamu lingvistisku vai semantisku saistību ar citām Rakstu daļām. Tāda saistība ir acīmredzama jebkurā tulkojumā, jebkurā valodā. Vairums Kristus miesas locekļu paaudzēm ir bijuši lasīt nepratēji, nemaz nerunājot par vārdnīcu lietošanu, kas mums ir pieejamas. Visas šīs lietas bagātina mūsu interpretāciju, taču tās ir tikai kēksa glazūra . Davidsonam ir taisnība, kad viņš saka (The Theology of the Old Testament): “Lietojums ir vienīgais drošais ceļvedis; Concordance vienmēr ir labāks ceļvedis nekā leksikons”.
- Tātad, jebkura nopietna kāda fragmenta izpēte prasa paskatīties uz tā dažādajiem tulkojumiem un pacensties nonākt līdz oriģināla īstenajai nozīmei – jo dažreiz fragmenta nozīme var pilnībā izmainīties atkarībā no tā tulkojuma (it īpaši Ījaba grāmatā). Tā 2.Kor.10:7 (angļu Autorizētajā variantā) tulkojumā Pāvils uzdod jautājumu: “Vai jūs spriežat par lietām no ārējā izskata?” Atjaunotajā Bībeles izdevuma variantā šis teikums ir apgalvojuma formā: “Jūs skatāties uz lietām virspusēji” (NIV). Citos variantos šis teikums pārvēršas par Pāvila skarbu prasību, lai korintieši atvērtu acis un lūkotos faktiem tieši acīs: “Skatieties uz lietām, kas ir tik acīmredzamas” (J.B.Phillips). (Latviešu Bībeles 1998.gada izdevumā: “Vērojiet, ko jūs pie citiem redzat”, tulkotāja)
- Uzmanīgi lasiet, cenšoties atpazīt citātus un atsauces uz citām vietām Rakstos; pastāv saistība ne tikai starp Jauno un Veco derībām, bet arī (piemēram) starp Pāvila vēstulēm; Pēteris atsaucas uz Pāvila vēstulēm, Pāvils bieži atsaucas uz Jāņa Pestītāja vārdiem; Jeremija bieži atsaucas uz Ījaba vārdiem un pārdzīvojumiem. Ņemiet vērā citāta avota kontekstu, jo tas nereti palīdz izprast fragmentu, kurā tas ir citēts. Jāņem vērā arī tas, ka daudzi JD fragmenti vienā ‘citātā’ jauc kopā vairākus VD fragmentus; piemēram: “No Ciānas nāk Glābējs” (Rom.11:26) ir apvienots citāts no Ps.14:7; 53:7 un Jes.59:20. un Ebr.13:5 apvieno citātus no 1.Moz.28:15; Jozua 1:5 un 5.Moz.31:16. Ebr.13:5 necitē nevienu no tiem burtiski, bet sajauc tos visus kopā.
- Kad tu uzmeklē kādu no šiem citātiem, ievēro arī tā kontekstu. Jo vairāk tu mācies, jo acīmredzamāks tas kļūst. Tāpēc ka vārdam vai izteicienam ir viena nozīme vienā kontekstā, nenozīmē, ka tam būs tieši tāda pat nozīme jebkurā kontekstā. Tā, “raugs” var simbolizēt kā Evaņģēliju, tā arī grēku. Un ērglis ir ne vien vairāku visdažādāko Izraēla ienaidnieku, bet arī paša Dieva simbols. Vēl viens vienkāršs piemērs ir 5.Moz. 3:20; zeme “viņpus Jordānas” attiecas uz zemi uz rietumiem no upes; bet Jozuas 9:10 šie paši vārdi attiecas uz zemi austrumos. Viens un tas pats izteiciens “viņpus Jordānas” nozīmē dažādas lietas dažādos kontekstos. Tādēļ mēs nevaram vienmēr pieņemt, ka tas pats izteiciens vienmēr un visur nozīmēs vienu un to pašu. Lasiet Evaņģēlijus citu Evaņģēliju kontekstā; lasiet praviešus vēstures hroniku kontekstā; lasiet JD vēstules “Apustuļu darbu” kontekstā. Vēl viens neliels piemērs: Pāvils teica, ka viņš dodoties uz Jeruzalemi, “sacīdams: ‘Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma’” (Ap.d.19:21). Bet faktiski viņš bija rakstījis romiešiem, ka viņš iegriezīsies pie viņiem pa ceļam uz Spāniju (Rom.15:24). Patiesībā viņš tiecās uz Spāniju, lai varētu evaņģēliju sludināt “pāri par jūsu robežām” (2.Kor.10:16 un konteksts) – nevis uz Romu. Taču Ap.d.19:21 rada iespaidu it kā viņš domātu tikai par Romu.
- Bet jābūt uzmanīgiem, kad runa ir par pareģojumu, proti, par nākotnes notikumu paredzēšanu, tad Jaunā Derība dažreiz citē Veco Derību nepievēršot uzmanību kontekstam. Mateja evaņģēlija pirmās nodaļas satur vismaz trīs citātu piemērus, kuru konteksts nekādi nesaskan ar to doto pielietojumu: Mt.2:14,15 salīdz. ar Hoz.11:1; Mt.2:17,18 salīdz. ar Jer.31:15; Mt.1:23 salīdz. ar Jes.7:14. Daudzās kristadelfiešu publikācijās par Izraēlu parādīts kā viņi ir atgriezušies zemē, atjaunojuši sagrautās pilsētas, likuši tuksnesim zaļot un tamlīdzīgi, izpildot Vecās Derības pareģojumu Jeremijas grāmatā un citur. Šo pareģojumu konteksts nesaskan ar ebreju atgriešanos zemē 20.gadsimtā; bet no otras puses, atbilstība starp šiem pareģojumiem un neseno vēsturi ir tik iespaidīga, ka tā nevar būt arī tīrā sagadīšanās. Un tā atkal un atkal mums ir jānonāk pie slēdziena, ka daži vārdi pareģojuma tekstā var dažkārt gūt piepildījumu ārpus tā, kas šķiet prasās, spriežot pēc konteksta.
- Ja jums ir laiks (vai jūs varat to izbrīvēt), pamēģiniet koncentrēti izstudēt kādu no Bībeles grāmatām. Sākumam varētu ieteikt Jēkaba vēstuli. Pierakstiet, ko panti praktiski jums iesaka.
- Salīdziniet paralēlos rakstus, kad jūs studējat evaņģēlijus. Ir jāapzinās, ka evaņģēliju pieraksti nereti ir koncentrēti rezumējumi. Tā, dažkārt kāda it kā faktiski teiktie vārdi varētu būt tikai faktiski teiktā rezumējums ( apsveriet, ko kānaāniešu sieva faktiski teica, salīdzinot Mt.15:27 ar Mk.7:28). Rakstu salīdzināšana dod brīnumainus rezultātus. Tā, Lūkas pierakstā Kungs saka, ka divus zvirbuļus pārdod par grasi; Marka pierakstā Viņš teicis, ka piecus zvirbuļus pārdod par diviem grašiem. Ko tad Kungs īstenībā teica? Pēc manām domām, tas varētu būt: ‘Kā zināms, divus zvirbuļus tirgo par grasi, tie maksā pusgrasi katrs; bet bieži vien, kā zināms, piecus zvirbuļus pārdod par diviem grašiem, viens tiek piemests klāt par velti, tik mazā vērtē tie ir’.
- Katrs Dieva vārds ir iedvests. Apzinieties šo īso, kodolīgo teicienu milzīgo iedarbību: Kas nav ar mani, tas ir pret mani. Neviens nevar kalpot diviem kungiem. Mīli Dievu To Kungu no visas sirds. Šiem pamata teicieniem būtu jāveido visa mūsu attieksme pret pasauli, pret mūsu lēmumiem, pret pašu dzīvi. Kamēr pamata mācība pierādāma ar vairāku pantu palīdzību, nebaidāties pieņemt kaut ko no kāda viena vienīga panta, kurš jūs skaidri uzrunā. Un šajā kontekstā neļaujiet nevienam jums iestāstīt, ka (piemēram) māsām nav jāapsedz galva. ‘Tāpēc ka Bībelē par to ir teikts tikai vienā vietā’. Cik reizes tad Dievam mums kaut kas jāsaka, lai mēs nopietni uztvertu Viņu un Viņa vārdus?
- Jāapzinās arī tas, ka oriģinālā teksta rakstītājiem nebija ne pēdiņu nedz iekavu (padomājiet, kur Pāvils tās lietotu 1.Kor.15:45-47!). Piemēram, vēstulē korintiešiem Pāvils visu laiku citē viņu apgalvojumus un jautājumus, bet tas nav visur acīmredzams. Apdomāsim 2.Kor.12:16. Iespējams, izmantojot pēdiņas, tas izskatītos tā: “Bet varbūt “kā krāpnieks” “ar viltu” esmu “jūs ņēmis””. Jaunā Derība tik bieži šķiet sajaucam interpretāciju ar Vecās Derības citēšanu; tad ir īpaša vajadzība iztēloties pēdiņu lietošanas iespējas.
- Nereti tiek lietots iesprausts vārds vai teikums, lai attīstītu kādu atkāpi, un tad rakstītājs atkal atgriežas pie galvenās tēmas. Aplūkojiet šos piemērus:
1) Gal.3:9-14. Panti 10-13 ir iespraudums attiecībā uz bauslības lāstu. Ja lasām bez iespraustajiem teikumiem, tad domu gājiens ir nepārtraukts: “Tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu (9.p.)...lai Ābrahāma svētība nāktu pār pagāniem” (14.p.).
2) Dažreiz mākslīgā nodaļu sadale (kas ir cilvēku roku darbs) pārtrauc iestarpinājumu. Jes.24:23 runā par to, kā “Tas Kungs Cebaots pārņems ķēniņa varu Ciānas kalnā un Jeruzālemē”; sekojošie pieci panti Jes.25 ir iestarpinājums; un tad Jes.25:6 turpina: “Tad Tas Kungs Cebaots sarīkos uz šī kalna ... Viņš liks izzust šai kalnā...”. Ja mēs neesam uztvēruši to kā iestarpinājumu un esam sākuši lasīt ar 25:1, mēs nevarēsim saprast par kādu kalnu ir runa. Bet ja mēs redzam iestarpinājumu, un ja mēs nepievēršam uzmanību nodaļu dalījumam, viss ir skaidrs: “Ciānas kalnā un Jeruzālemē (24:23) ...šai kalnā... (25:6)”. Kaut arī es uzstājīgi iesaku lasīt Bībeli pēc kalendārā pavadoņa, šeit ir redzams jebkuras pa dienām iedalītas lasīšanas trūkums. Lasot visu grāmatu pēc kārtas divos vai trijos piegājienos, mēs daudz pilnīgāk uztvertu grāmatas galveno domu.
3) Visspilgtākie iestarpinājumu piemēri (un arī visbiežāk pārprastie) ir Eļļas kalna pravietojumā. Brāļiem bieži sagādā lielas grūtības saprast kuri panti attiecas uz 70.gadu un kuri uz pēdējām dienām. Taču ja lasām Mt.24:8-22 kā iestarpinājumu, kas attiecas uz notikumiem mūsu ēras 70.gadā, viss nostājas savās vietās: pirmie septiņi panti un Mt.24:23 attiecas uz notikumiem kā 70.gadā, tā arī pēdējās dienās. Pamēģiniet analizēt līdzīgā veidā arī Lk.21. Taču to es atstāju jūsu ziņā!
4) “Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz kamēr uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs” (2.Pēt.1:19). Uzmanība ir jāpievērš vārdiem jūsu sirdīs nevis kādai mistiskai Kristus ienākšanai mūsu sirdīs.
- Ne tikai rindkopu un nodaļu sadale var dažreiz būt maldinoša, arī pantu sadale var maldināt. Interpunkcijas ieviešana, tulkojot ebreju un grieķu valodas tekstus, ir ārkārtīgi grūta. Tā, Ef.1:4,5: “...lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būt...”. Bet pārvietojam punktu un uzsvars mainās: “...lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā. Mīlestībā pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis...”. kad sastopaties ar ‘grūti saprotamu’ pantu (un tādi viņi visi ir, savā ziņā!), nebaidieties un pamēģiniet nedaudz pārvietot pieturas zīmes.
- Vērojiet arī tropu lietošanu. Visbiežāk lietotie tropi ir elipse un metafora. Elipse ir viena vai vairāku teikuma elementu izlaidums, un mums tie ir jāiedomājas pēc konteksta. Tā: “Kas bez bauslības grēkojuši, bez bauslības (nosodījuma) ies bojā” (Rom.2:12).
- Gars bieži lieto hiperbolu, proti, pārmērīgu domas pārspīlējumu, lai novestu to līdz lasītāja apziņai. Tā, gans atstāj 99 avis, lai meklētu vienu; taču Kungs mūs nekad neatstāj. Līdz ar to mums ir jāsaprot cik lielā mērā Dievam sāp sirds par nozaudēto avi. Vai arī ņemsim Jer.7:22,23. “Jo Es jūsu tēviem tanī dienā, kad Es tos izvedu no Ēģiptes zemes, neko nenoteicu, nedz pavēlēju par dedzināmiem un kaujamiem upuriem, bet Es tiem devu šādu pavēli: klausait Manu balsi ...”. Patiesībā Dievs bija devis pavēli par upuriem. Bet salīdzinājumā ar Viņa milzīgo visaptverošo vēlēšanos, lai tie mīlētu Viņa Vārda būtību, nevis justos spiesti izpildīt kādas specifiskas, konkrētas pavēles, Viņš patiesi nebija devis pavēli par upuriem.
- Dažreiz tas, kas izskatās pēc hiperbolas, faktiski ir ironija. Tā, kad Pāvils saka, ka vismazāk cienījamajam loceklim ir jāatrisina strīdi, nav obligāti jāuztver kā viņa uzskatu propaganda (JD mācība par vecajiem ir pretrunā ar to); viņš noteikti ironizēja. Līdzīgi, arī mācībā par galvas segām Pāvils, bez šaubām, pielieto ironiju, teikdams: “Ja sieva neaizsedzas, tad lai tā arī apcērpas”, tā es saprotu 1.Kor.11:6. “Jūs, prātīgie” ir vēl viens no vieglāk saskatāmajiem ironijas piemēriem vēstulēs korintiešiem.
- Novērtējiet to, ka Bībelē ironijas lietošana ir diezgan izplatīta parādība. Ironijas un domas, kas tās pamatā, atpazīšana ir tiešā saistībā ar to, cik labi mēs orientējamies Rakstos. Jo vairāk mēs tos mīlam un pārzinām, jo vairāk mēs spēsim atpazīt ironijas lietošanu. Tas ir viens no piemēriem kā Dievs ir rakstījis Bībeli, lai tā pakāpeniski atklātos tiem, kas to patiesi mīl. Notikumi, kas saistīti ar Kunga Jēzus tiesāšanu un nāvi, šķiet ir daudz blīvāk piepildīti ar ironiju nekā citas vietas. Varbūt tāpēc ka Kunga ironiskā notikumu uztvere bija Viņa spēka avots. Tā, un tas ir tikai viens vienkāršs piemērs, Viņš varētu uztvert ironiju tajā, ka grēcinieki kronē Viņu. Viņš zināja, ka kādreiz tas tā patiesi notiks viņu sirdīs.
- Mēģiniet uztvert vēsturiskos notikumus, kas risinājās Izraēlā, kā būtiskus jums personīgi. Izraēlas Pashā svinēšana saistījās ar to, ka katrs nākošās paaudzes izraēlietis bija personīgi izglābts tai naktī. Visus nākamos gadus viņiem bija taisnīgi jāizturas pret svešiniekiem: “jo jūs zināt svešinieka sirdi, jūs paši bijāt svešinieki Ēģiptes zemē” (2.Moz.23:9). Ticīgo miesa, Kristus miesa nav skaitāma ģeogrāfiski visā pasaulē tikai šajā laika sprīdī; tā stāv pāri laikam un attālumam, ieskaitot visus tos, kas ir patiesi ticējuši. Tādēļ Dāvids varēja gūt tādu iedvesmu, atceroties Izraēla vēsturi savas krīzes laikos (piemēram, Ps.77).
- Mēģiniet iemācīties Rakstus no galvas, centieties atcerēties pantus savās ikdienas gaitās, atskaņojiet Bībeles skolu ierakstus vai ikdienas lasījumus fonā (tukšo radio programmu vietā). Dažādi mūslaiku ticīgie ir, droši vien, iegaumējuši daudzus Rakstu fragmentus. “Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu” (Joz.1:8) iespējams nozīmē, ka Jozuam tika pavēlēts skaitīt sev to no galvas ikdienas dzīvē, lai paklausītu tai. Jeremijas apzināta un neapzināta Ījaba grāmatas citēšana varētu nozīmēt, ka viņš to zināja no galvas. Un daudzi psalmi ir rakstīti tā (ebreju valodā), ka tie viegli paliek atmiņā. Dāvids zināja bauslības grāmatu no galvas un pastāvīgi domāja par to (vismaz rietumnieku acīs tā nav no vieglākajām Rakstu grāmatām; Ps.119:16). Viņš skaitīja sev to no galvas nakts stundās.
Patiesā studēšana
Bībeles studēšana ir vitāli nepieciešama katram ticīgajam. Dievs ir Viņa vārds. Mūsu attieksme pret Viņa vārdu ir mūsu attieksme pret Dievu. Ja mēs mīlam Viņu, mēs mīlēsim Viņa vārdu. Mēs domāsim par to, mēs uztversim uzticīgā Izraēlieša garu, kurš rakstīja vārdu uz durvju stenderēm, runāja par to ēdienreizēs ... Taču mums ir jādzīvo šajā pasaulē. Mēs nevaram sēdēt ar Bībeli rokās visu dienu (kaut arī mēs varētu izraut kādu pantu pārdomām ikdienas gaitās). Es varētu ieteikt tikai tādu norādi: ja mēs zinām, ka mātei ir vēzis un analīžu rezultāti gaidāmi pēc nedēļas; ja mēs esam iemīlējušies; mēs veiksim visus ikdienas darbus šo domu gaisotnē. Un tāpat arī ar Dieva vārdu. Var apjaust, cik stipri Pāvils mīlēja Dieva vārdu, cik daudz pārdomu viņš tam bija veltījis. Tā, viņš saka: “Jesaja izsaucās pār Israēlu ...Bet Jesaja visai pārdroši saka ... (Rom.9:27; 10:20). Pāvils bija tik centīgi pārdomājis Jesajas vārdus, ka viņš pat iztēlojās, kādā tonī tie bija teikti.
Pāvils runāja par turēšanos pie pareizās mācības (Tit.1:9), atsaucoties uz pieķeršanos savam Kunga (Mt.6:24). Taču – un tas ir svarīgi – necentieties mānīt sevi, ka laiks, kuru jūs pavadāt interpretējot Bībeli, obligāti ir Bībeles studēšana, kas labpatiktu Dievam – kaut arī tā atstātu lielu iespaidu uz kādu kristadelfiešu grupu. Patiesa Bībeles studēšana un saprašana bija tas, kas noveda Kungu pie nāves krustā. Patiesa Dieva mīlestība no visas sirds un ar saprašanu, nevis tikai intelektuāls valdzinājums, ir kas daudz vairāk par dedzināmo upuri. Patiesa vārda uzklausīšana ir svētīga pieredze ( Ps.94:12). Tas nav viegli; nav tikpat viegli kā uzmeklēt vārda nozīmi vārdnīcā un izlasīt paskaidrojumu. Kungs pārcieta nāvi krustā, pie kuras Viņu noveda vārds; un sekojoši Viņš “dzīvos ilgi” un redzēs izaugam jaunu dzimumu (Jes.53:10) – izteicieni, kas nāk no 5.Moz.17:18-20 attiecībā uz Izraēla ķēniņu, kam jālasa bauslības grāmata ik dienas visu savu mūžu “lai viņa dēlu valdīšanas laiks būtu ilgs viņa ķēniņa valstī Israēlā”. Tā bija Kristus lielā Dieva vārda mīlestība, kas deva Viņam spēku izciest krustu un iegūt to lielo pestīšanu kā Sev, tā arī mums. Viņa krustā sišana pielīdzināta Viņa auss (vārda uzklausīšanas) pienaglošanai pie staba (salīdz. ar krustu; 2.Moz.21:6=Ps.40:6-8= Ebr.10:5-12).
