Mājas lapa
3.2. MĒS VISI ESAM PRIESTERI
Dievs bija domājis, ka Izraēla būs Viņam “par priesteru un ķēniņu valsti” (2. Moz. 19:6). Caur kristīšanos mēs kļūstam par garīgo Izraēlu, un šī ideja attiecas arī uz mums. Pēteris ņem šos vārdus no 2. Mozus grāmatas un attiecina tos uz katru no mums: “uzceliet no sevis pašiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus” (1. Pēt. 2:5,9). Kungs Jēzus ir Ķēniņ-priesteris pēc Melhisedeka kārtas (Ebr. 7:13-18; Ps. 110:4), un, būdami Viņā, mēs dalām ar Viņu šo augsto stāvokli. Caur to, ko Viņš izdarīja mūsu labā krustā, mēs tagad esam iecelti ķēniņ-priesteru kārtā ar cerību nākotnē valdīt uz zemes (Atkl. 1:6; 5:10). Reliģiskā pasaule mums apkārt piešķir lielu nozīmi mācītāju un priesteru sistēmas pastāvēšanai. Kristadelfieši ir gandrīz vienīgā grupa, kurai nav tādas sistēmas. Manuprāt, pamatojums tam ir Bībelē: gluži vienkārši, saskaņā ar Bībeles mācību, mēs visi esam priesteri.
Priesteru valstība
Priesteru pienākums zem Vecās Derības bija uzturēt Dieva vārda patiesu izpratni, liecināt par to apkārtējai pasaulei un mācīt to saviem brāļiem un māsām Izraēlā (Mal. 2:7). Kaut gan pastāvēja speciāla priesterība, Dievam labpatika, ka viss Izraēls būtu kā priesteri; viņiem bija jābūt par “Priesteru valstību” (2. Moz. 19:6). Citu tautību cilvēkiem, kas grib pievienoties Dieva tautai Tūkstošgadē, būs jāpieņem priesterības derība. Izraēlam bija jāmāca katru savu tuvāko un brāli, sakot: Atzīsti To Kungu (Ebr.8:11). Tādēļ Dievs redzēja visu Izraēlu kā priesteru saimi (Hoz. 4:9; Jes. 24:2; Jer. 5:31; 8:10). Hag. 2:12-14 Dievs saka, ka Viņš visu Izraēlu redz kā nešķīstu priesteru saimi. Hoz. 4:1,6, vēršoties pie visa Izraēla, nevis tikai pie priesteriem, brīdina visu tautu, ka tā vairs nevar būt par Dieva priesteriem savu grēku dēļ. Visā Vecajā Derībā ir daudz mājienu, ka Dievs mudināja savu tautu uzvesties kā priesteriem. Pirmās Salamana Pamācību nodaļas iesaka vienkāršajam izraēlietim mīlēt Dieva Likumus, atzīt tos, runāt par tiem ar saviem tuvākajiem un bērniem, proti, uzvesties kā priesteriem. Priesterības valoda šajos pantos ir vērsta uz vidusmēra Bībeli mīlošu izraēlieti. Piemēram, “jo priestera lūpām būs glabāt īsto atziņu” (Mal. 2:7); bet vienkāršajam izraēlietim tika ieteikts patstāvīgi studēt bauslību, “lai tava mute glabātu atzīšanu” (Sal. Pam. 5:2)(1).
Un patiešām nazīrisma principi, kas aprakstīti 4. Moz. 6, mudināja parasto izraēlieti, neatkarīgi no cilts piederības, kaut kādā veidā tiekties pēc augstās priesterības. Viņš varēja audzēt garus matus līdzīgi priesterim, viņš varēja izpildīt tos pašus likumus par aptraipīšanos, pieskaroties mironim, par aizliegumu dzert dzērienus, darinātus no vīnogām, kas attiecās uz Augsto Priesteri.
Jaunajā Derībā mēs neatrodam ekvivalentu Vecās Derības priesterībai. Pirmā gadsimta ebreju tautības kristiešiem tā bija liela pārmaiņa. Tāpēc, kā arī lai dibinātu Kristus baznīcu, Dievs uz laiku piešķīra vairākiem agrīno draudžu locekļiem brīnišķās Svētā Gara dāvanas. Tie, kam piemita dāvanas runāt Dieva vārdus un būt nekļūdīgiem savos spriedumos, bija, bez šaubām, jātur lielā cieņā; viņi runāja un tiesāja Kunga vārdā. Liekas, ka katru no agrīnajām eklēsijām vadīja vecākais, kam piemita Svētā Gara dāvanas, kuru Pāvils un Pēteris aicināja godāt un cienīt. Bet tagad dāvanas ir atņemtas; tās aizvieto pilnīgā Dieva vārda, kurš mums visiem ir pieejams, izplatīšana.
Pašmāju priesterība
Savā ziņā tas nozīmē, ka katrs no mums ir pats par sevi. Katrs no mums ir pats sev priesteris. Agrīnajiem ebreju kristiešiem šī doma, droši vien, likās pārdroša. Bet tieši to domāja Pāvils un Pēteris, kad sacīja: “topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus … nodot sevi pašus par dzīvu, svētu Dievam patīkamu upuri, tā lai ir jūsu garīgā kalpošana” (kalpošana ir priesterības valoda)(1. Pēt. 2:5; Rom. 12:1). Tas, ko viņi teica, nozīmēja: ‘Jūs paši esat jūsu priesteri tagad!’ Un agrīnajiem ticīgajiem bija grūti tikt ar to galā. Vai jūs esat aizdomājušies par to, ka visizplatītākais atkāpšanās veids no patiesās ticības agrīnajā baznīcā bija atgriešanās pie Jūdu bauslības ar tās priesteru sistēmu? Dabīgā Izraēla arī nespēja izpildīt Dieva gribu, ka tai ir jābūt par priesteru Valstību. Viņi to visu atstāja priesteru ziņā. Viņi nemācīja savu tuvāko un katrs savu brāli, sakot: Atzīsti To Kungu (Ebr. 8:11; kaut gan kad Dievs tos atkal pieņems, Viņš uzskatīs, ka viņi to ir darījuši). Lai arī Dievs bija no paša sākuma nolicis, ka katrs ģimenes galva šķīstījas un pats nokauj Pashā jēru, viņi to pārlika uz priesteru pleciem (uz to netieši norāda 2. Laiku 30:17).
Jaunajā Derībā priesterības valoda ir daudzviet lietota kā pamatstāstījumā, tā arī starp citu (piem., par mūsu “nevainojamību” Tit. 1:7). “Kas ir mazgājies, tam nevajag vairāk kā vien kājas mazgāt” (Jņ. 13:10), bez šaubām, norādīja uz to, ka visi kristītie (“mazgājies”) ticīgie bija kā priesteri, kas vispirms mazgāja savu ķermeni un tad rokas un kājas pirms uzsākt kalpošanu (2. Moz. 30:21). Pat padzīvojušie brāļi un māsas Krētā, par kuru pavadoņiem bija īpaši nozīmēti vecajie, tika mudināti izturēties tā, ‘kā tie, kas nozīmēti svētajai kalpošanai’ (Tit. 2:3). Visbiežāk sastopama ir atsauce uz kalpošanu. Atkal un atkal Vecajā Derībā runāts par priesteriem, kas notur dievkalpojumu svētnīcā. Šos priesterus sauc par Tā Kunga priesteriem, Dieva kalpiem (Jes. 61:6; Jer. 33:21; Ecēh. 45:4; Joēla 1:9,13; 2:17). Pirmie kristieši, droši vien, dzirdēja un lasīja daudzas Jaunās Derības atsauces uz Dieva kalpiem un kalpošanu Dievam kā aicinājumu uzskatīt sevi par jauno priesterību. Kungs teica, ka mums jācenšas būt par priesteriem, Dieva kalpiem visiem mūsu brāļiem, negaidot, lai tie kalpotu mums, bet nodotos kalpošanai viņiem (Mt. 20:26). Tas ir pretēji mūsu dabai un priekšstatiem par reliģiju pasaulē, kas mums apkārt. Cilvēki sagaida, ka viņiem kalpos citi. Viņi grib, lai garīdznieks domātu viņu vietā. Bet mūsu Kungs teica, ka mēs esam viens otra priesteri. Mēs šeit neesam, lai mums kalpotu, bet tāpēc, lai kalpotu citiem, lai atdotu mūsu dzīves kalpošanā viens otram. Lūk, daži konkrēti kalpošanas piemēri. Pāvils runā par Dieva vārda sludināšanu kā pasaulei, tā arī brāļiem un māsām kā par dievkalpojumu (Kol. 1:23; 25; 1. Kor. 9:13). Sevi viņš redzēja kā Evanģēlija kalpotāju, “lai šīs tautas kļūtu Dievam par patīkamu Svētā Gara svētītu upuri”(Rom. 15:16). Tā ir priesterības valoda. Viņš saka, ka mēs visi esam Dieva kalpi (priesteri), patiesā Evanģēlija izplatītāji, tāpēc mums arī atbilstoši jārīkojas (1. Kor. 4:1). Citi dod naudu trūcīgākajiem brāļiem, un tas tiek aprakstīts kā kalpošana, priesterība (Rom. 15:27; Ebr. 6:10). Brāļiem jau zināmas pamatmācības atgādināšana arī ir priesteru darbības veids (1. Tim. 4:16). Pēteris saka, ka katram no mums ir ar ko pakalpot otram, ka mēs visi varam viens otram pakalpot vienā vai otrā veidā (1. Pēt. 4:10,11). Mums ir jānes vienam otra slogs kā priesterība nesa Izraēlas noziedzības slogu (4. Moz. 18:1, 23).
Mt. 19:27-30 ir vairākas izvērstas norādes uz to, ka mēs tagad esam priesteru saime. Kungs runā par to, ka Viņa sekotāji ir atstājuši māti, brāļus, utt., lai kalpotu Viņam, kas sasaucas ar to, kā Mozus svētīja levītus, kas arī visu to atstāja, lai kalpotu Dievam (5. Moz. 33:9). Bet Viņš arī runāja par to, kā viņi atstās mājas un zemi, lai kalpotu Viņam un Evanģēlijam, kas arī sasaucas ar to, ka levīti atteicās no zemes mantošanas tiesībām dēļ savām attiecībām ar Dievu un Dieva darbu, kam viņi bija aicināti. Tāpat kā Mozus pareģoja, ka levīti būs materiālajā ziņā svētīti jau šajā dzīvē savas dievbijības dēļ (5. Moz. 33:11), arī mūsu Kungs deva to pašu solījumu. Un nav neviena kristadelfieša, kas ar sirdi un dvēseli ir nodevies kalpošanai Evanģēlijam, labās vēsts sludināšanai pasaulei vai saviem brāļiem, kurš nebūtu to izjutis.
Taču Jaunā Derība ne tikai mudina mūs visus būt par priesteriem; bet mēs arī varam tiekties pēc Augstās Priesterības, zināmā mērā. Jēk. 5:16 runā par nepieciešamību lūgt vienam par otru, lai mēs izveseļotos. Tā ir neapšaubāma atsauce uz varenā Mozus lūgšanu par slimības pārņemto Mirjamu un to, kā Ārons apturēja tautas sodīšanu, aizdedzinājis kvēpināmās zāles kā lūgšanu Dievam (4. Moz. 17:12). Šai ziņā Jēkabs droši saka, ka katrs no mums var pacelties līdz Augstā Priestera līmenim. Pēc bauslības likuma nazīrieša stāvoklis vienkāršo izraēlieti pamudināja sasniegt Augstā Priestera garu, uzliekot tam par pienākumu pildīt dažus no Augstajiem Priesteriem uzliktajiem rīcības noteikumiem. Visam Izraēlam tika pavēlēts taisīt pušķus drēbju stūros, izrotātus ar zilu auklu, kā apzinātu Augsto Priesteru atdarināšanu, kuru garīgumu viņiem visiem bija jācenšas sasniegt (4. Moz. 15:38). Bet mums ir sacīts: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa (salīdzini ar ieiešanu Vissvētajā vietā) … (lai)droši varam ieiet svētajā vietā” (Ebr. 4:16; 10:19) – ko pēc Vecās Derības Likuma varēja darīt tikai Augstais Priesteris. Tam bija jābūt nopietnam izaicinājumam ebreju ticīgajiem. Ebr.10 konteksts mudina mūs ieiet svētnīcā un “vērot cits citu” (24). Augstais Priesteris iegāja svētnīcā, lai šķīstītu Izraēlu, nevis lai priecātos, ka viņš tur top ielaists. Un tā tas ir arī ar mums. Brīnišķā saskarsme ar Tēvu, kas mums ir atļauta caur Jēzu Kristu, ieeja Vissvētajā vietā nav vis tāpat vien, bet lai mēs kaut ko darītu citu labā. Ar to es nekādā ziņā nedomāju, ka mēs kaut kā varētu aizvietot mūsu vienīgo Augsto Priesteri Kungu Jēzu. Bet tāpēc, ka mēs esam Viņā, mēs līdz ar to zināmā mērā dalām ar Viņu Viņa slavu un darbu. Doma par upurmaizes baudīšanu pirmā gadsimta kontekstā arī liktos dīvaina: it kā visu brālību (arī māsas) aicinātu uzskatīt sevi par priesteriem. Bet savā pēdējā paziņojumā Kungs gāja vēl tālāk: Viņš apsolīja, ka tie, kas izturēs, baudīs dārgo mannu, kas apslēpta Vissvētākajā vietā: it kā teiktu ka galu galā mēs sasniegsim un pārsniegsim slavā Augstos Priesterus, kas redzēja šo maizi tikai reizi gadā. Ja mēs ieejam aitu mājoklī caur durvīm, mēs ieiesim un iziesim (JD apzīmējums līdera lomai) un atradīsim ganības (Jņ. 10:9). Tas varētu nozīmēt, ka aita kļūst par ganu, kas meklē labas ganības citiem, ejot citiem pa priekšu labā gana pieredzes apgaismota.
Atbildības novelšana uz citu pleciem
Taču gan vēsture, gan mūsu daba ir pret mums. Izraēls nespēja pacelties uzdevuma augstumos un kļūt par priesteru Valstību. Jaunais Izraēls, agrīnā baznīca arī to nespēja; tie vai nu atgriezās atpakaļ pie priesterības zem Mozus bauslības vai arī attīstījās priesteru pārvaldītajā katoļu baznīcā. Viņi sāka ar to, ka padarīja visu kopīgu, ar to atdarinot priesterus, kas “ēd līdzīgu daļu” (5. Moz. 18:8). Garāmejot atzīmējiet uzsvaru, kas tiek likts uz priesteru vienlīdzību, un apsvērti vienaldzīgā attieksme pret viņu personīgo bagātību (1. Laiku 24:31; 25:8; 26:13). Likums balstījās uz pieņēmumu, ka priesteri būs tik stipri pārņemti ar kalpošanu Jahvem, ka viņi nekad nebūs bagāti (sk. 5. Moz. 14:29), un Kunga darba darīšanas brīnums atsvērs viņu mantiskā īpašuma trūkumu (4. Moz. 18:23). Taču agrīnā draudze nespēja ilgstoši uzturēt tādā pašā garā savu sākotnējo izpratni par visām šīm lietām. Drīz pēc pirmajām eiforijas dienām Jeruzalemē Pāvils žēlojās, ka visi meklē tikai sevis glābšanu tā vietā, lai meklētu to citiem, kas ir Kristū (sk. Flp. 2:21 un kontekstu). Katru no mums raksturo tā pati pamattendence uz garīgo egoismu, bezatbildību par tuvākā garīgo labklājību. Mēs vēlētos, lai par to rūpētos kāds cits. Taču tikai retos gadījumos kristadelfieši to ir izpauduši, aģitējot par apmaksātu mācītāju sistēmu. Visbiežāk mēs vienkārši rūpējamies paši par sevi, nepievēršot uzmanību apkārtējai pasaulei un citu vajadzībām. Mēs cieši pieķeramies tiem, kas atveda mūs pie Ticības, kas mūs kristīja. Mēs stipri paļaujamies uz mūsu kristadelfiānismu. Atkal un atkal mēs pārliekam atbildību uz citiem. Mēs dzīvojam ar pārliecību, ka kāds cits visu izdarīs. Mums pietrūkst pašmotivācijas. Mēs paļaujamies uz to, ka cits brālis vai māsa uzņemsies iniciatīvu. Tāpat kā korintiešiem mums ir daudz skolotāju, kas prot labi runāt par Bībeli un sludināt, bet ļoti maz tēvu, kas paliek ar ganāmpulku priekos un bēdās (pat izjūtot pasīvu neapmierinātību pret sevi; arī bērniem raksturīga tāda attieksme pret tēviem!). Ja pasaulīgajā dzīvē mēs uzvestos tāpat, kā mēs to darām mūsu garīgajā dzīvē, mēs kļūtu par bomžiem.
Mums ir tieksme aizmirst, ka ja kāds nebūtu aizsniedzis mūs mūsu mazajā pasaulītē un sludinājis mums, mēs nebūtu tur, kur mēs tagad esam. Brāļiem Anglijā ir tieksme domāt: ‘Lai brāļi (teiksim) Mongolijā paši nodarbojas ar sludināšanu, patiesībā tas taču ir viņu pienākums’. Citi uzskata: ‘Ja viņiem ir Bībele, viņi atradīs Patiesību un Dievs atvedīs viņus pie mums’. Un tajā pašā, teiksim, Mongolijā varētu būt brāļi, kas domā, ka viņiem nav jāsludina vai jāpalīdz citiem ticīgajiem. Lai brāļi no Anglijas to dara, viņi domā. Viss, kas no mums tiek prasīts, ir sagaidīt tos, kad tie ierodas reizi gadā. Mēs visi ar to grēkojam; un, ja godīgi, mēs to zinām. Bet faktiski mēs visi esam priesteri. Manis glābšana ir tavās rokās, tevis glābšana – manējās. Tas ir mans pienākums, kam būtu jākļūst par manu vēlēšanos, lai Evanģēlijs taptu sludināts tavā valstī, lai brāļi stiprinātos ticībā Kungam. Un tam ir jākļūst arī par tavu pienākumu un vēlēšanos. Mēs visi esam priesteri, pienesam savus upurus, studējam Dieva vārdu, dalāmies tajā ar brāļiem, būdami par cietoksni, par balstu mūsu brāļiem un māsām. Ir daži brāļi un māsas, kurus es citādi nemaz nevarētu nosaukt. Viņi ir vienmēr klāt, ar sirdi un dvēseli nododas Dieva darbam. Es vienmēr varu pieplakt ar nogurušo galvu viņu plecam. Dievam labpatiktu, lai mēs būtu tieši tādu vīru un sievu sadraudzība. Priesteri nestrādāja uz pusslodzi. Viņi veltīja savas dzīves Dievam, apzinoties, ka Viņš glāba viņu pirmdzimtos Pashā un Sarkanās jūras ūdeņos (4. Moz. 3:12). Mūsu glābšana no šīs pasaules kristībās bija mūsu Sarkanā jūra. Mēs esam glābti. Tie pirmdzimtie pārstāv mūs, pirmdzimto eklēsiju (Ebr. 12:23). Mēs tagad tiekam vesti uz brīnišķo Valstību, kaut gan patiesībā mums bija jābūt nogalinātiem tajā drūmajā Ēģiptes naktī. Šis brīnums prasa, lai mēs, līdzīgi levītiem, atdotu savas dzīves Dievam kalpošanā Viņa bērniem. Kungs mira, lai Viņš varētu “iesvētīt” mūs Dievam. Tas ir tas pats vārds, ko Vecajā Derībā lieto, aprakstot priesteru iesvētīšanu kalpošanai Izraēlam (2. Moz. 28:41; 19:22). Ja mēs atsakāmies no aicinājuma kļūt par priesteriem, mēs atsakāmies no Kunga ciešanām, kuras Viņš uzņēmās mūsu glābšanas dēļ. Veltot sešus pantus mūsu atbildībai par citiem eklēsijā, Pāvils izsaka apgalvojumu, kuru mēs drīzāk uztveram kā pārmetumu rupjā morālas dabas pārkāpumā nevis laiskumā kalpošanā viens otram: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus. Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību. Tad nu nepiekusīsim, labu darīdami, jo savā laikā mēs pļausim, ja nepagursim. Tad nu, kamēr mums ir laiks, darīsim labu visiem, bet sevišķi ticības biedriem” (Gal. 6:7-10). Pāvila nopietnais brīdinājums šajā kontekstā attiecas uz mīlestības un kalpošanas trūkumu brāļu starpā. Vienaldzīga un bezatbildīga attieksme pret draudzes locekļiem sēj savā miesā. Tādēļ katram no mums jādzīvo, uzņemoties nopietnu atbildību vienam par otru, ja mēs gribam sēt Garā.
Tā rīkojoties, mēs ievērosim, ka arī paši augam garīgi. Praktiski tas izpaužas brālim pārskatot ikdienas lasījumus pirms to lasīšanas ģimenei, vai arī izlasot nodaļu piecgadīgajai meitiņai un tad to pašu sievai, kā arī ja viņš papūlas sagatavot īpašu uzrunu katrai runāšanas reizei nevis atkārto jau reiz teikto … no tā visvairāk iegūst viņš pats. To pašu Pāvils teica Timotejam: “Likdams šīs lietas brāļiem pie sirds, tu būsi labs Kristus Jēzus kalps, audzināts ticības un tevis ieturētās labās mācības vārdos” (1. Tim. 4:6). Viņa kalpošana ar Kristus vārdu citiem, baroja garīgi viņu pašu, virzot viņu arvien augstāk pa augšupejošo spirāli no jau sasniegtā atskaites punkta.
Piezīme
(1) Citi piemēri ietver veidu, kādā Salamana Pamācībās uzsvērts, ka cilvēks, kurš iemīlējis gudrību, būs spējīgs ar gudrību tiesāt citus (2:9; 31:9). Taču tiesāt Izraēlu bija priesteru privilēģija (5. Moz. 19:17), tiem nācās izspriest sarežģītākās lietas. Taču Salamana Pamācības norāda uz to, ka visi var būt priesteri. “Tam Kungam labāk patīk, ja kāds dara ko labu un taisnīgu (bet taisna tiesa bija priesteru pienākums), nekā kad tas nes kaujamos upurus (upurus nesa priesteriem) (Sal. Pam. 21:3). Gudrības mīlestība vainagos vienkāršo izraēlieti (4:9), mājiens uz augstā priestera galvas segu (2. Moz. 29:6; Cah. 6:11). Salamana Pamācības pastāvīgi mudina Izraēlu neaizmirst bauslību (piem., 2:6), bet tieši to darīja priesteri (Hoz. 4:6). Ir pamats domāt, ka Salamana Pamācības ir komentārs Mozus bauslībai.
