Mājas lapa
3.3 GRĒKU NOŽĒLA UN PIEDOŠANA
Atkal un atkal kristadelfiešu kopienā notiek šķelšanās jautājumā par to, kuru var uzskatīt par grēkus nožēlojušu un vai viņam var tiktāl piedot, lai lauztu maizi kopā ar viņu. Šī problēma var likties nebūtiska dažiem nesen kristītajiem, īpaši tiem, kas ir izolācijā, bet, kā dienai seko nakts, tā arī jums kādreiz nāksies saskarties ar šo problēmu.
Arguments par pazudušo dēlu, kas bija pieņemts atpakaļ, kas nozīmē, ka arī mums ir jāpieņem grēkus nožēlojušos brāļus, nav pietiekošs. Neviens kristadelfietis nesāks to apstrīdēt. Problēma ir tajā, ko mēs uzskatām par grēku nožēlu un cik lielā mērā mēs pieņemam, ka Dievs uzstāda augstas prasības, taču pacietīs zemāku līmeni. Ja mēs atsakāmies pieņemt šo pēdējo principu jebkādā formā, mēs apgalvojam, ka ir tikai viens pieņemams līmenis un, ja mēs to nespējam sasniegt, mēs nevaram būt glābti. Tādā gadījumā mēs sludinām attaisnošanu ar darbiem, bet ne ar ticību.
Bēdu brāļi
Mt. 5:48 nosaka prasību līmeni: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” Ja Dievs nepacietīs mūsu zemāka līmeņa sasniegumus, nekā Viņa paša, kā tas atklāts Viņa vārdā, neviens netiks glābts. Katrs no mums cer uz Dieva pacietību pret mūsu trūkumiem mūsu centienos Viņa svētuma līmeņa sasniegšanā. Piemēram, mīlestībā vienam pret otru ģimenē jebkurš kristadelfiešu pāris tālu atpaliek no tā, kā Kristus mīlēja draudzi. Arī šķirtie pāri cieš neveiksmi šajā ziņā, tādējādi papildinot mūsu bēdu brāļu saimi. Tādēļ par nepateicības kalngalu var nosaukt citu iebaidīšanu ar atteikšanos kontaktēties ar viņiem, līdz viņi pilnībā nesasniegs Dieva prasību līmeni laulības dzīves jomā. Mēs tiksim tiesāti tieši tā, kā mēs paši tiesājam. Vai tas neliek mums satrūkties? Ir jābūt daudz iecietīgākiem pret tiem, kam neizdodas sasniegt šo augsto prasību līmeni.
Spēja atlīdzināt
Mums, kā bēdu brāļiem, ir jāturas cieši kopā, lolojot domu par to, ka Dievs mums piedos. To, ko mēs Viņam esam parādā, mēs nekad nespēsim Viņam atlīdzināt. Viens vienīgs grēks nes mūžīgu nāvi. Mēs neesam spējīgi no jauna pārdzīvot minūtes, stundas, dienas un gadus, kad tika izdarīts šis grēks. Viss, kas mums atliek, ir cerēt uz Dieva žēlastību, ka Viņš anulēs šī grēka taisnīgos rezultātus. Tāpēc, ka mums tiek piedoti milzu parādi, kurus mēs neesam spējīgi samaksāt, no mums tiek prasīta daudz sīkāku mūsu brāļu parādu piedošana. Tam, kas ir mazāk parādā, vieglāk samaksāt nekā tam, kurš ir daudz parādā; tomēr ne mums spriest par mūsu brāļu spēju atlīdzināt grēkus. Tieši par to runā līdzība. Mums nav jāspriež par mūsu brāļu spēju nožēlot grēkus. Dievs neaplūko mūsu spēju atlīdzināt Viņam – jo mēs to nekādi nevaram izdarīt.
Patiesa piedošana
Mums jāpiedod brāļiem tāpat, kā Dievs piedod mums (Ef. 4:32). Dievs izdzēš mūsu grēka garīgo ierakstu, nesamērojot to ar kaut kādu standartu, kas noteiktu piedošanas iespēju. Kristus līdzībā “patiesi” piedeva parādniekiem. Patiesa piedošana neparedz iepriekšēju rūpīgu apsvēršanas procesu. Dieva patiesā piedošana redzama arī Ps. 130:3: “Ja Tu, Kungs, gribi noziegumus pielīdzināt, kas gan, ak, Kungs, lai pastāv?” Kungs “neievēro” grēku, kā mūsu brālīgajai mīlestībai nevajag “ievērot” otra pagātnes grēkus (1. Kor. 13:5-7). Ja mēs atsakāmies no sakarsmes ar kādu viņa pagātnes grēku dēļ, kurus viņš ir patiesi nožēlojis, tad mēs “ievērojam” nelikumības. Dieva attiecības ar mums nebalstās uz mūsu grēku lielumu vai veidu (Ps. 103:7-12).
Iespējams, ka jūs satiksiet brāļus, kas centīsies jūs pārliecināt, ka dažu grēku nožēlošanai ir jābūt publiskai, bet citu (piem., dusmu lēkmju) – Dieva priekšā dvēselē. Bet derētu padomāt, vai tam ir kādi bibliski pamatojumi.
Grēka pakāpes?
Pēterim bija grūti samierināties ar domu, ka grēku smagums vai pakāpe nav būtiski. Bet piedošana “septiņdesmit reiz septiņas” reizes parāda, cik stipri viņš kļūdījās. Pat ja brāļa grēku nožēla liekas cilvēkam neiespējama (490.reizei dienā ir grūti noticēt!), mums ir jāsaglabā ar viņu žēlastības derība. Ievērojiet, ka tiek prasīta tikai vārdos izteikta nožēla, un Kungs saka, ka tā ir jāpieņem, nepieprasot fiziskas dabas pierādījumus par paraduma ‘atmešanu’. Grieķu valodā ‘nožēla’ ir saliktenis ar nozīmi ‘domāt citādi pēc tam’. Nožēla būtībā ir mainīts domu gājiens. Tādēļ ir grūti spriest, vai otra cilvēka sirds to ir pieņēmusi. Mūsu grēcīgās dabas dēļ mums ir pastāvīgi vajadzīga žēlsirdība, katru mūsu dzīves sekundi. Par Jauno Derību Vecajā Derībā ir bieži runāts kā par “žēlastību” vai “patiesību”. Ja mēs esam šajā Derībā, tad mēs pastāvīgi dzīvojam žēlastībā. Žēlastība nav kaut kas, ko mēs saņemam tajās nedaudzajās minūtēs, kad mēs lūdzam piedošanu. Tas ir nepārtraukts process. Mēs dzīvojam tajā. Ja mēs to apzinātos, mēs neuztvertu piedošanu citiem kā kaut ko īpaši ‘piešķiramu’; mēs izturētos žēlsirdīgi pret citiem vienmēr, tāpat kā Dievs ir vienmēr žēlsirdīgs pret mums.
Dažiem liekas, ka mēs grēkojam tikai laiku pa laikam, un tad mēs nožēlojam grēkus un saņemam piedošanu. Tāds viedoklis nerēķinās ar mūsu dabai piemītošo grēcīgumu un pašu derības ar Dievu būtību. Mēs vienmēr ar Viņu esam derībā, pat līdz ausīm iegrimuši grēkos, tāpat kā ar Viņu derībā bija Izraēls, līdz derība netika lauzta. Tāpat kā Liepiņa kundze paliek Liepiņa kundze pat viskarstākā strīda laikā ar Liepiņa kungu. Nav mūsu varā lauzt kāda derību ar Dievu. Mēs varam tikai pieprasīt noteiktu principiālu mācību, kas ir šīs derības pamatā, ievērošanu. Katrs, kurš noraida mācību, kura ir derības pamatā, ir jāizslēdz no brālības, jo viņš atsakās pieņemt to, kas sastāda šo derību. Bet ar tiem, kas ir derībā ar Dievu, mums ir vienmēr jābūt žēlsirdības derībā, tāpat kā arī Dievs ir ar mums.
Stingrs skolotājs?
Dievs nav stingrs skolotājs ar mīkstu sirdi, kurš saka: ‘Labi, šodien es tev piedodu, bet pielūko, lai tā būtu pēdējā reize!’ Viņš zina, ka tā nebūs pēdējā reize, un mēs arī to zinām. Viņa žēlastība ir pastāvīga, bet, ja mēs to gribam redzēt nākotnē, ir jābūt grēka izsūdzēšanai, kā arī atziņai, ka mēs dzīvojam Viņa žēlastībā. Ar kristīšanos mēs ieejam Kristū. Dievs uzskata it kā mēs būtu tādi kā Kristus. Dievs ietērpj mūs Savā paša taisnīgumā caur Kristu, neskatoties uz mūsu nepilnību un nepaklausību Viņa likumiem. Tieši tas ir pamatā attaisnošanai ar ticību, drīzāk nekā tikai vadoties pēc paklausības vai grēku atmešanas. Skatoties nākotnē, mēs jau esam glābti. Visi mūsu nākošie grēki tapa piedoti mums kristoties. Mēs jau tagad un šeit pat esam debesu tālēs ar Kristu. Kā Dievs rīkojas ar mums, tā mums ir jarīkojas ar citiem; mums arī jāskatās vienam uz otru it kā mēs būtu pilnīgi: “Bet esiet cits pret citu laipni un žēlsirdīgi; piedodiet cits citam, kā arī Dievs Kristū jums ir piedevis” (Ef. 4:32). Pāvils nesaka, ka mums ir jāpiedod, kā Kristus mums piedod, bet kā ir piedevis. Piedošana tika dāvāta mums kristoties. Grēka ietekme mūsu dzīvēs tika pārvarēta ar kristīšanos Kristus nāvē, kas atņēma velnam spēku. Un tāpēc jebkurš Kristū kristītais vairs nav grēka vergs, kamēr neatstās Kristu. Protams, mēs apzināmies, ka praktiski mēs turpinām grēkot. Taču mūsu garīgais cilvēks ir Kristū, Dievs raugās uz viņu, nevis uz velnu, kas ir mūsos. Velnu, kas ir mūsos, mēs nevaram iznīcināt – viņa iznīcība ir nāvē (Rom. 6:23). Tas dabiskais cilvēks nevar pakļauties Dieva vārdam (Rom. 8:7; Gal. 5:17,18; Jēk. 3:8). Dievs prasa no mums garīgu izaugsmi, lai dzīves svaru kausos mūsu jaunais, garīgais cilvēks gūtu pārsvaru pār veco “es”. Tāpat kā Dievs kaismīgi uzlūko jauno cilvēku mūsos, arī mums ir jāraugās uz mūsu brāļu jauno iekšējo cilvēku. Parāk bieži brāļi skatās uz slikto veco cilvēku otrajā brālī, un cik publiski tas parādās (piem, izpaužoties ģimenes nesaskaņās), bet ne uz jauno, “apslēpto cilvēku”, kurš obligāti ir sirds dziļumos visos brāļos un māsās. Pievērsiet uzmanību tam, ka atstumtie (Mt. 25:42-45) tika atraidīti ne par to, ko viņi izdarīja, bet par to, ko viņi neizdarīja.
Grēku nožēla: kad un kur?
Ja mums būtu jāpiedod kādi konkrēti nodarījumi, nevis jārīkojas pēc žēlastības derības, tad mums būtu jāzin kad kāds ir nožēlojis grēkus.
Tad ir rūpīgi jāapsver jautājums: ‘Vai mēs patiesi varam zināt, kad kāds ir nožēlojis grēkus?’. Ja atbilde ir : ‘Jā’, tad mēs spriežam pēc ārējā izskata. Mēs sakām, ka mēs spējam pilnīgi pareizi novērtēt cita garīgo centienu rezultātus. Sapratīgākais kristadelfietis teiktu ‘Dažkārt’. Bet ja tas tā ir, tad mums ir jābūt kādam kritērijam, pēc kura vadoties mēs nosakām, vai kāds ir nožēlojis grēkus. Bet vai Bībelē ir kāds norādījums uz skaidri izteiktu, nešaubīgu kritēriju? Lūk, tāpēc ir grūti izvairīties no pilnīgi noteikta secinājuma: ‘Nē, mēs nevaram zināt, kad kāds ir nožēlojis grēkus.’ Pirms kristīšanās ir jānožēlo grēki. Bez grēku nožēlas nav kristīšanas. Bet kā mēs varam zināt, kad un vai patiesi kristāmais ir nožēlojis grēkus? Vairums brāļu, intervējot kristāmos, atzīst, ka viņi nevar zināt, kad un vai kristāmais ir nožēlojis grēkus un tāpēc pirms kristīšanās reti tiek jautāts: ‘Vai tu esi nožēlojis grēkus?’. Kunga pavēle piedot 490 reizes dienā (Mt. 18:22) skaidri norāda, ka mēs nespējam spriest par grēku nožēlas patiesīgumu; mums atliek tikai piedot.
Grēka nožēla + atstāšana = piedošana?
Ir bieži dzirdēts arguments: ‘Mēs varam tev piedot tikai, ja tu nožēlo grēkus un met mieru grēka darbiem’. Tas skan piemēroti, ja attiecas uz kādu vairāk publisku grēku. Bet ja mēs taisāmies pielietot šo formulu visos gadījumos, kad runa ir par brālību, tad tā būtu jāpielieto konsekventi. Mēs varam piedot brālim tikai, ja redzēsim, ka viņš ir atstājis savu grēku. Ja šo principu pielietotu pret katru grēku, tad mēs izveidotos par sabiedrību, kura nav ne mazākā mērā piekāpīga “mīlestībā citam pret citu”; par sabiedrību, kurā katrs tur pistoli pie brāļa deniņiem viņa vājības pamešanas gaidās.
Attiecībā uz tādiem grēkiem kā gadījuma rakstura piedzeršanās, savaldīšanās zaudēšana, laulāto lēmums šķirties un tml. kristadelfieši
(kā likums) nekad nav teikuši: ‘Mēs nevaram tev piedot, ja tu neizmainīsi savu uzvedību’. Tā vietā ir vienmēr vērojams iecietības un nodarījuma neievērošanas gars, tāpat kā Dievs “neievēro” mūsu pašu apslēptākos grēkus. Tad kādēļ būtu jāpielieto princips ‘nav piedošanas bez grēku atstāšanas’ vienās un ne citās dzīves jomās? Mēs visi grēkojam, nožēlojam un … turpinām tādā pašā garā! Mēs visi cīnāmies ar tām pašām vājībām, kurām ir tendence atkārtoties – un ciešam neveiksmi. Laulāto pāris var grēkot, cīnoties ar problēmām – un daži atsakās ar tiem kontaktēties. Bet mēs visi darām to pašu. Vai tad tiešām ir tāda atšķirība starp redzamo un apslēpto grēku? Mēs nedrīkstam aizmirst Dieva bezgalīgo pacietību grēku nožēlas gaidās. Lk. 15 ir divas līdzības, kas attiecas uz grēku nožēlošanu, kur atgūtais grēcinieks faktiski nav nožēlojis grēkus: zaudētā avs un zaudētais grasis. Kungs meklē tos, kamēr Viņš tos atrod; neviens no tiem faktiski nenožēlo grēkus un necenšas atgriezties pie Viņa. Skaidrs, ka grasis ir nedzīvs, tas nevar nožēlot grēkus. Tā pazušanā īstenībā ir vainojama pati sieviete. Protams, ka visi šie piemēri ir hiperbolas, milzu pārspīlējumi, lai uzskatāmāka kļūtu doma. Mūsu maldīšanās ceļos nav Kunga vainas. Bet līdzībā Viņš runā tā it kā būtu, lai parādītu to, cik dedzīgi Viņš vēlas, lai mēs atgrieztos pie Viņa. Tieši tāpat Jahve Sevi pielīdzina sliktam laulātajam, kurš atstājis savu jaunības mīlestību Izraēlu (Jes. 54:6). Skaidrs, ka mums ir jāsaņemas un pašiem jānožēlo grēki, bet Kungs mūs pielīdzina nedzīvām lietām, kas nevar nožēlot grēkus un tomēr, pat grēkus nenožēlojušas tās ir vienādi dārgas Kungam un Viņa bezgalīgai tēvišķai gādībai pakļautas. Te katrā ziņā jāpiemin arī Pētera vārdi, ka Kunga Jēzus paaugstināšana bija arī tam nolūkam, lai dāvātu ne tikai piedošanu, bet arī grēku nožēlu Dieva tautai (Ap.d. 5:31; 11:18 salīdz. ar 2. Tim. 2:25). Tāda ir Viņa lielā griba cilvēciskā šķīstīšanai – ne tikai piedošanas piedāvājums un bezgalīgas žēlastības parādīšana, bet pat grēku nožēlošanas spējas dāvana cilvēkiem. Visa augstāk minētā gaismā jautājums par to, cik lielā mērā mēs paši sev varam pateikties par grēku nožēlu, paliek atklāts. Ne visi zaudētie grēcinieki atgriezīsies, taču Kungs runā tā, it kā Viņš turpinātu meklēt viņus vienmēr, ikkatrā gadījumā, līdz kamēr viņi atgriezīsies. Šīs hiperbolas runā par Viņa bezgalīgo vēlēšanos atgriezt pazaudētos. Un tāpēc, kas mēs tādi esam, lai sāktu pratināt, vai brālis ir vai nav nožēlojis grēkus, ja viņš saka, ka ir, un zināmā mērā to arī parāda?
Pret Dievu un cilvēkiem
Pastāv būtiska atšķirība starp brāli, kurš sava vājuma dēļ grēko pret eklēsiju un brāli, kurš sava vājuma dēļ grēko pret Dievu. Lk. 15:18,21 netieši norāda uz šo atšķirību. No mums tiek gaidīta piedošana cits citam, tāpat kā Dievs mums ir piedevis. Bet tas it nemaz nenozīmē, ka mēs piedotu viens otram Dieva vārdā. Ja tas tā būtu, tas nozīmētu, ka mūsu lēmumi diktē Dievam, kā Viņam būtu jāreaģē. Tā vietā jānotiek ir tieši pretējam – Dieva reakcijai ir jānosaka mūsu attieksmi pret nomaldījušos brāli. Var jau būt, ka galu galā tas tā arī ir, ka Dievs piedos mums, ja mēs nožēlosim un atstāsim mūsu grēkus, bet var būt arī, ka nē. Taču Bībelē, šķiet, nav liecību, kas rādītu, ka tam būtu jābūt pamatā mūsu piedošanai citiem. Mūsu piedošanas citiem pamatā ir tas, ka Viņš ir piedevis mums un ir žēlsirdīgs pret mūsu pastāvīgajām vājībām. Taču Dieva piedošanas brāļiem pamatā ir kas cits – tas balstās uz cilvēka ticību Kristus asinīm. Mēs nejautājam mūsu vājajam brālim, vai viņš tic krusta uzvarai Golgātā, pirms mēs piedodam viņam.
Piedošana bez grēku nožēlošanas?
Jūtīgs brālis vai māsa atzīs, ka mēs bieži saņemam piedošanu bez redzamas grēku atstāšanas, tāpēc tam ir jābūt pamatā mūsu attieksmei pret citu grēkiem. To pierāda sekojošais:
- Dāvida lūgšana šķīstīšanai no “neapzinātām kļūdām” (Ps. 19:12), no tiem grēkiem, kurus mēs nenožēlojam, neapzinoties tos kā tādus, bet kuri tomēr ir grēcīgi Dieva acīs. Grēks paliek grēks, neatkarībā no tā, vai mēs to apzināmies, vai nē (par ko runā Mozus vainas izpirkšanas upuris). Ja mēs nepiekrītam tam, ka mums tiek piedoti grēki, kurus mēs nenožēlojam un neatmetam, tad mums ir jāatzīst, ka mēs zinām katru no saviem grēkiem; un ka tikai viena nenožēlota grēka dēļ mēs varam zaudēt glābšanu. Neviens no mums līdz galam nepazīst nedz sevi, nedz apzinās Dieva taisnīguma pilnību, lai varētu būt pilnīgi drošs par to, ka zina katru savu grēku. Tikai paštaisnais apgalvo, ka nožēlojis it visus savus grēkus. Un tā, mēs atkal nonākam pie pestīšanas, kas ir atkarīga tikai no žēlastības, ticības tam, ka mums tiks piedoti mūsu grēki, kad mēs grēkojam, paši to neapzinoties. Ja mēs ceram uz piedošanas saņemšanu bez īpašas grēku nožēlošanas, tad mums nav morālu tiesību turēties pie principa, ka mēs nekad nepiedosim brālim, ja viņš darbos neparādīs savu grēku nožēlu.
- Daudzi grēki, kas mums tiek piedoti, nevar tikt atstāti. Ja brālis nogalina brāli, tas vairs nav maināms. Viņš vairs nevar apsolīt, ka nenogalinās šo brāli otru reizi – šo grēku nevar atstāt. Dāvida grēks ar Batsebu tika piedots viņam tāpēc, ka viņš atzina savu grēku kā tādu. Neviens vārds netika bilsts nedz no Dieva, nedz no Dāvida puses, ka tas vairs nekad neatkārtosies (Ps. 32:5; 2. Sam. 12:13). Kāpēc, ja grēka atstāšana ir tik svarīga? Grēka atzīšana ir tik svarīga tāpēc, ka mūsu nākamā pestīšana ir atkarīga no derības ar Dievu. Mēs atzīstam, ka esam aptraipījuši Dieva slavu, ka neesam rīkojušies saskaņā ar Kristus cilvēku, kas dzīvo mūsos. Dievs nesūta mums piedošanu it kā tā būtu banderole, kas krīt no debesīm. Viņš ir priecīgs atzīt, ka Viņa žēlastība pret mums Kristū, kas tika dāvāta mums kristoties, nav veltīga, ka mēs atzīstam savu grēcīgumu un Dieva taisnprātību.
- Tēvs piedeva savam pazudušajam dēlam vēl pirms kādiem tiešiem grēku nožēlas pierādījumiem – tikai pēc vispārējas nožēlas pazīmēm. Izskatās, ka pats fakts, ka dēls gribēja atgriezties tēva mājās bija pietiekams, lai viņu pieņemtu un nokautu nobaroto teļu.
- Mums ir jāsvētī tos / jāpiedod tiem, kas mūs vajā (Rom. 12:14; svētīšana un piedošana Rakstos ir cieši saistīti). Un tas ir jādara, negaidot, kamēr vajātājs rimsies vai nožēlos izdarīto.
- Laulība ārpus ticības ir briesmīgs grēks – Dieva bērns stājas derībā ar pasaulīgo cilvēku, kurš ir tālu no Dieva. Grēks jau nav tikai tad, kad jaunais pāris ir laulības reģistrācijas procesā un viņu vārdi tiek saistīti laulības apliecībā. Grēcīga bija jau uzmanības parādīšana viens otram viņu satikšanās pirms laulībām laikā; Dieva svētais atzīstas mīlestībā Dieva ienaidniekam. Un pēc laulībām grēka darbi turpinās. Nekas neliecina par to, ka pēc ticīgā grēka nožēlošanas Dievs atzītu šo laulību tieši tāpat kā ticīgo partneru laulību. Dievs automātiski nesavieno grēkus nožēlojušo ticīgo ar viņa pasaulīgo partneri, kā mēs to redzam no pavēles atdalīties, ko Dievs deva tiem, kas bija precējušies ārpus ticības Ezras laikā (Ezras 10:17-44). Bet, kad ticīgais nožēlo savas precības ārpus Ticības, mēs pieņemam, ka Dievs piecietīs šo grēcīgo situāciju, kas pārkāpj Viņa principus par atdalīšanos no pasaules. Bet mēs neuzstājam, lai nomaldījies ticīgais atteiktos no maldīgās laulības. Jebkuram, kurš uzstāj, ka nožēla un piedošana prasa publisku atteikšanos no maldīgās rīcības, loģiski būtu pieprasīt, lai tie, kas precējušies ārpus Ticības, šķirtos pēc grēku nožēlošanas.
- Kristus lūdza Dievu piedot kareivjiem, jo “tie nezina, ko tie dara”. Pats fakts, ka Viņš lūdza viņiem piedot, norāda uz to, ka viņi grēkoja, kaut arī nezināja par to, un tādēļ arī nevarēja grēku nožēlot. Kā viņi būtu varējuši nožēlot Kristus krustā sišanu, faktiski īstenojot to dzīvē? Viņi gan būtu varējuši nožēlot, ka viņi ir ārējo apstākļu spiesti to darīt. Tādējādi, Kristus zināja, ka piedošana iespējama bez īpašas grēku nožēlas un atstāšanas. Piezīme, ka tas attiecas tikai uz grēkiem, kas izdarīti nezināšanas dēļ, nav pieņemama. Kristus attieksme apgāž pieņēmumu, ka piedošana var tikt dāvāta tikai pēc grēka atstāšanas.
- Dievs piedod cilvēkiem pēc ticības Kristus asinīm un savienošanās ar tām kristību procesā, bet “nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši” (Tit. 3:5). Dieva pestīšanas pamatā nav darbi. Mums ir jābūt sevišķi uzmanīgiem, lai uzstājoties par grēku atstāšanu nenovestu to līdz sludināšanai par taisnošanu pēc darbiem. Par tikai vienu grēku - nāve. Nekāda šī grēka atstāšana nevar izmainīt šo spriedumu. Dieva dotais glābšanās ceļš mūsu gadījumā ir tērpšanās Kristū, lai viņš redzētu mūs it kā mēs būtu Kristus, tērpti Viņa pilnībā. Tādēļ grēka atstāšana pati par sevi nav pamatā pestīšanai, bet gan ticība Kristum. Protams, ka patiesa ticība izpaužas darbos. Taču nevienam no mums nepiemīt tik stipra ticība, kādai tai ir jābūt, un tādēļ neviens no mums nevar padarīt tik daudz un tāda veida darbus, kas būtu padarāmi. Uzstāt, lai kāds parādītu savu ticību ar kādu noteiktu darbību, piem., ģimenes stāvokļa maiņu, nozīmē uzstāt, ka ir tieša, vārdos izsakāma sakarība starp ticību un noteikta veida darbiem, pie kuriem šī ticība noved. Bet mēs neesam tik stingri paši pret sevi. Katra no mums ticība un darbi ir tālu no pilnības. Viena no spilgtākajām ticības izpausmēm Kristus darbā ir vēlēšanās izdarīt maizes laušanu. Taču tas tiek atteikts tiem, kas atzīst sevi cīnāmies par ticību savam pestītājam.
- Kalpam no Mt. 18:26 tika piedots parāds par viņa vēlēšanos to atdot, kaut arī faktiski viņš to nebūtu varējis izdarīt. Grēku savā ziņā nekad nevar padarīt par nebijušu, to var tikai piesegt. Un no kalpa tika gaidīts, lai viņš, saņēmis piedošanu, tāpat piedotu arī savam brālim.
- “Grēks ir pārkāpums”. Un tāpēc katrs no mums, zināmā mērā, dzīvo grēkā. Mums ir nepieciešama šķīstīšanās no mūsu pašu dabas – jo to mēs nevaram nedz atmest, nedz atstāt. Dažs smēķē. Iespējams, ka katru izpīpēto cigareti viņš uzskata par grēku, jo viņa sirdsapziņa viņu atmasko. Bet tas neiespaido mūsu saskarsmi ar viņu, kaut arī mēs greizi skatāmies uz viņa grēku. Un atkal, nav normāli paciest kāda brāļa vājību, kurš atzīst, ka viņa dzīve ir vienā ziņā ‘grēcīga’, un atteikt saskarsmē citam, kuram arī ir garīgas problēmas, tikai citā jomā. Vai mēs varam pierādīt, ka mēs esam tie, kam jānosaka grēcības pakāpi citā? Kurš var pierādīt, ka nesavaldība ir labāka vai sliktāka par jebkuru citu vājību?
No visa izklāstītā kļūst skaidrs, ka vienādojums ‘Piedošana = grēka nožēlošanai + grēka atstāšanai’ ir pašā būtībā nepareizs. Bet, pat ja Dievs piedod mums pēc šīs formulas, vai tad tā būtu attiecināma uz mūsu piedošanu saviem tuvākajiem? Un kur ir pierādījums tam, ka mums ir jāatsaka brālībā tam, kuram mēs nevaram piedot?
Divi standarti?
Mums ir jāatzīst, ka Dievs uzstāda visaugstākās prasības, bet ir gatavs pieņemt mūsu zemāka līmeņa sasniegumus. Ik dienu, ik stundu mēs pārkāpjam tos pašus Kristus baušļus. Tomēr mēs stingri ticam savai glābšanai. Tādēļ paklausība baušļiem nav vienīgā nepieciešamība pestīšanai. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48) paliek neizpildāms katram no mums, ja runājam par paklausību. Tātad, ir iespējams neizpildīt Kunga baušļus un tapt glābtam. Ja šis apgalvojums ir nepatiess, tad glābšana ir iespējama vienīgi, ja mēs sasniedzam Dieva pilnību, bet tā ir utopija.
Ja Dievs pacieš nepaklausību Kristus baušļiem (mūsu ticības šķīstīšanai dēļ), kā mēs varam noteikt, kura baušļa pārkāpumu mēs varam pieciest un kura pārkāpuma dēļ mēs pārtrauksim sakarus ar brāli? Ja mēs nespējam noteikt grēka nopietnības pakāpi, kā tad mēs varam noteikt, kuri baušļi ir svarīgāki par citiem?
Visu Gara mācību par laulātajiem 1. Kor. 7 caurstrāvo tā pati iezīme, kas nosaka ideālo prasību, bet pieņem arī zemāku standartu. To demonstrē vairākkārtēja vārdu “ja” un “bet” lietošana vēstulē:
- Labāk ir neprecēties, “bet, ja tu arī dodies laulībā, tas nav grēks”(28.p.).
- Tas pats redzams 10.un 11.pantos “sievai nešķirties no vīra, un, ja tā ir atšķīrusies …”. Tādējādi, Dievs piecieš šķiršanos, piekāpjoties cilvēciskajām vājībām, kaut gan tāds dzīves veids neizbēgami izraisa citu baušļu pārkāpumus.
- Svētīgāk būtu, ja atraitne vēlreiz neprecētos, bet var arī apprecēties (1. Kor. 7:39,40; 1. Tim. 5:11).
- Tas pats divu standartu princips ir redzams arī citās 1. Kor. vēstules vietās. Elkiem upurētā gaļa ir tā pati parastā gaļa, bet Pāvils piekāpjas ticībā vājo dēļ (1. Kor. 8).
- Tāpat arī 1. Kor. 9:12 Pāvils runā par to, ka viņš būtu varējis palūgt eklēsijai Korintā viņam materiāli palīdzēt, taču viņš izvēlējās to nedarīt. Tādējādi, viņš izvēlējās augstāko no diviem standartiem.
- Kam bija mēlēs runāšanas dāvanas, tās bija jālieto tikai citu pamācībai, runājot tā, lai citi saprastu, bet Pāvils bija gatavs atļaut, lai korintieši runātu mēlēs arī sev (1. Kor. 14:28), kaut arī tas bija pretrunā ar viņa parādīto šīs dāvanas ideālo izmantošanu.
- 1. Kor. 12:31 - 13:12 ir domāts, ka Pāvils izvēlējās augstāko kalpošanu mīlestībā un rakstītajā vārdā salīdzinājumā ar zemāko – Svētā Gara dāvanu pielietošanu praksē. Katrā ziņā salīdziniet to arī ar izvēli, kura viņam bija dota Flp. 1:21-26: viņš varēja atstāt šo dzīvi, bet viņš izvēlējās augstāko, daudz grūtāko un garīgi riskantāko – vēl dažus gadus dzīves, lai stiprinātu ticībā brāļus.
- Sadaļā “Dzīve dažādos līmeņos” ir minēti vēl vairāki piemēri, kas liecina par piekāpšanos cilvēciskajām vājībām. Dažreiz Dieva dotie standarti ir pretrunā viens otram, virspusēji raugoties. Tā, Boāsam
bija skaidrs, ka cilvēkam ir jāizpērk sava mirušā tuvākā īpašums, dažreiz apprecot viņa sievu, taču tas novestu pie daudzsievības (Rutes 4:5).
Garīgās ambīcijas
Viss tas nebūt nenozīmē, ka Dievs neciena principus. Tam, ka Dievs piecieš arī zemāku standartu, ir jāiedvesmo mūs nebūt pastāvīgi atkarīgiem no tā; drīzāk tam būtu mūs jāpamudina daudz augstāka līmeņa sasniegšanai, kas Viņam ir daudz vēlamāks. 1. Kor. 7 parāda, ka Dievs piecieš zemāku par ideālo prasību līmeni laulības dzīves jomā, kas eklēsijas dzīvē parasti izraisa visskarbāko šķelšanos. Tam ir precedents arī Vecajā Derībā. Ābrahāms dzīvoja drīzāk pēc Ēdenes principiem nekā pēc Mozus likumiem. Ēdenes principi saskan ar Kristus principiem laulības jomā. Taču Ābrahāmam bija sakars ar Hagaru, Jēkabam bija divas sievas – un Dievs piecieta šo atkāpi no ideāla: viens vīrs viena sieva.
Nav būtiski domāt, ka tādas ‘neatbilstības’ bija pieciešamas līdz jaunās derības stāšanās spēkā. Dieva morālie principi neizmainījās ar Kristus nāvi krustā un jaunās derības pilntiesīgu ienākšanu dzīvē. Iespējams, ka mēs daudz dramatiskāk uztveram vecās derības nomaiņu ar jauno derību nekā tas patiesībā bija. Tās izsaka tos pašus principus, tikai dažādā veidā. Dieva pamatprincips ir Viņa žēlsirdība un gatavība piekāpties cilvēcisko vājību priekšā, tomēr pieturoties pie Viņa taisnprātības. Un tā paliek nemainīga abās derībās.
Dieva meklējumi
Pravieši Rakstos mums pastāvīgi atgādina, ka garīgā dzīve ir tā, kura meklē Dievu. Mums ir jāmeklē Viņa vaigu (Ps. 24:6; 27:8), kuru mēs nevaram ieraudzīt (2. Moz. 33:20). Faktiski atrast Dievu šajā dzīvē vienkārši nav iespējams, bet visai mūsu dzīvei šai saulē jārit maksimālas pilnības meklējumu garā. Dieva meklējumus pravieši bieži apzīmē kā mūsu grēku atstāšanu un vēlēšanos kļūt taisnprātīgiem (Am. 5:6,8, 14,15). Neviens no mums Dieva meklējumos nesasniedz pilnību, un tātad neviens nav pilnīgi atstājis savu grēcīgumu.
Tas, kas visus mūs vieno mūsu brālībā, ir viena un tā paša Dieva meklējumi, dzīšanās pēc taisnības mūsu dzīvēs (Cef. 2:3). Tieši tas mūs vieno, nevis tas, ka mēs visi būtu taisnprātīgi. Mēs nevaram būt brālībā ar tiem, kas meklē ļaunumu, kuru dzīve ir vērsta uz ļaunumu, kas nespēj novērtēt Dieva taisnprātību. Ir daudz tādu, kurus ģimenes dzīves problēmas ir pavirzījušas uz patiesas taisnības meklējumiem un tās daudz dziļāku novērtējumu nekā mēs varam iedomāties. Atkal ir jāatzīmē, ka nav nekāda pamata tam, lai atlasītu kādu vienu taisnības ceļa meklēšanas veidu, padarot to par ticīgā dzīves virzības rādītāju. Jo, ja laulātais pāris, piemēram, ir izšķīries vai, ja brālis dažkārt nezina mēru dzeršanā, tas nedod mums tiesības apgalvot, ka viņi meklē ļaunumu, bet ne taisnprātību.
Šķiet, ka nav nekāda pamata domāt, ka mums ir jāatteic saskarsmē tiem, kas nepietiekami meklē To Kungu, ja mēs zinām, ka viņi nemeklē ļaunu. Grēku nožēlošana un Dieva piesaukšana ir savstarpēji saistīti. Tā, Izraēla atjaunošana nāca, kad viņi piesauca Dievu un tātad nožēloja grēkus (Jer. 29:12-14). Bet ir ne mazums iemeslu domāt, ka Izraēls tajā laikā bija vēl garīgi vājš – dažiem no viņiem piemita vēlēšanās piesaukt taisnību – un Dievs to pieņēma. Saistība starp grēku nožēlošanu un Dieva meklējumiem nozīmē, ka brālības atteikšana kādam par nepietiekamu grēku nožēlošanu ir tas pats kā brālības atteikšana par nepietiekamiem Dieva meklējumiem. Līdz ar to mēs it kā apgalvojam, ka pārējie no mums ir pietiekami meklējuši Dievu – un tādēļ Viņu atraduši. Tā nu ir vislielākā paštaisnība. Noslēgumā jāsecina, ka Dievam tīk, ka mēs Viņu meklējam, bet šie meklējumi nenozīmē pilnīgu grēku nožēlošanu un atstāšanos no tiem.
IEBILDUMU APSPRIEŠANA
Ir vērts rūpīgāk izlasīt vairākus Bībeles pantus, kas šķietami runā pretī mūsu izskatāmās tēmas galvenajai tēzei. Katrs no tiem varētu būt (un arī ir!) bieži pārprasts tai nozīmē, ka pilnīga grēku atstāšana ir nepieciešama, pirms Dievs mūs pieņem. Pat paviršs acu uzmetiens atklās, ka Dievs negaida pilnīgu grēku atstāšanu. Neviens no mums nav sasniedzis tādu stāvokli. Tāpēc šie panti nav jāsaprot tā, ka bez pilnīgas grēku atstāšanas mēs nevaram tikt glābti vai arī atrasties brālīgās attiecībās ar kristadelfiešiem!
“Kam nenoziedzīgas rokas” (Ps. 24:3-6)
“Kam nenoziedzīgas rokas un skaidra sirds … dabūs svētību no Tā Kunga un taisnību no Dieva, sava pestītāja”.
Mums jāatceras, ka mūsu sirds nav skaidra, bet viltīga (Jer. 17:9). Tāpēc šeit runa ir drīzāk par mūsu tērpšanos Dieva taisnībā, nevis par skaidrību, kas nāk no grēku atstāšanas. Vēstule romiešiem skaidri runā par to, ka tāda tērpšanās ir atkarīga no ticības, bet ne no darbiem (kā piem., ģimenes problēmu risināšanas). Tā ir Dieva taisnprātība, kas mums tiek piedēvēta, ne mūsējā (2. Kor. 5:21).
Dieva taisnprātība ir 100%. Pieņemsim, ka taisnpratība, kuru mēs sasniedzam (piem., ievērojot baušļus par laulību) sastāda (stipri pārvērtējot) 5%. Nekāda grēku atstāšana nesastādīs tos 95%. Ja turpina šādi argumentēt, tad, ja šķirtajam brālim mēs piedēvējam 4% taisnprātības, viņam atliek pārklāt 96%. Viņš to sasniedz tikai ar ticību. Vai gan mēs varam apgalvot, ka viņš nespēs pārklāt šos 96% un mēs spēsim pārklāt 95%? Atkal mēs sastopamies ar to pašu problēmu grēcīguma pakāpju noteikšanā un mūsu brāļu grēku nosodīšanā.
“Atgriezies un dari pirmos darbus” (Atkl. 2:5)
Šī Kunga vēršanās pie eklēsijas norāda, ka Viņš novērsīsies no tiem, kas nedara “pirmos darbus” pēc grēku nožēlošanas. Tātad, no darbiem atkarīga viņu glābšana. Vien Kristus var vērsties pie eklēsijas ar vārdiem no Atkl. 2:5. Un vai ir gudri eklēsijai teiktos vārdus attiecināt uz indivīdu? Tikai Kristus zina “darbus”, no kuriem ir atkarīga glābšana. Bībelē nav apstiprinājuma tam, ka uz laulību attiecināmi “darbi” būtu jāveic, lai Kristus nenovērstos no cilvēka. Mums visiem ir darbi, kas mums būtu jādara, bet kas netiek darīti. Tad kā gan mēs drīkstam lemt, par kuriem nepadarītiem darbiem mēs atsakām brālim saskarsmē? Tikai Kristus var to lemt! Atkl. 2:5 netiek pavēlēts stiprajiem eklēsijas locekļiem novērsties no tiem, kas nav darījuši “pirmos darbus”. “Pirmie darbi” efeziešiem bija viņu “pirmā mīlestība” (agape). Kristus šeit lieto vārdu “darbi” (kā daudzkārt Jaunajā Derībā), domājot par attieksmi – efezieši darīja visu pareizi, bet pietrūka mīlestības “darbu”. Bet tikai Kristus var novērsties no kāda nepietiekamas agape mīlestības dēļ. Un to mēs nevaram uzstādīt kā brālības pārbaudījumu. Pārlasiet arī citus pantus, kuros “darbi” attiecas uz abstraktiem garīgiem augļiem, kā piem., ticību, nevis uz konkrētām darbībām: Jņ. 6:29; 8:39; Sal. pamāc. 12:22; 2. Jņ. 11:7; Rom. 2:15; Kol. 1:10,11: Atkl. 2:6 salīdz. ar 15.
“Pienācīgi atgriešanās augļi” (Mt. 3:8)
“Tad nesiet pienācīgus atgriešanās augļus” jāskata saistībā ar mūsu Kunga cittautu ticīgo aprakstu kā tautas, “kas nes viņas (Dieva Valstības) augļus”. Rom. 14:17 saka: “Dieva Valstība …(ir) taisnība, miers un prieks”. Kristus līdzība Jņ. 15 skaidro, ka vārds, kas ir mūsos, “nes daudz augļu”. Tādēļ nest augļus nozīmē dzīves veidu (salīdz. ar Rom. 6:21,22). Jebkurā sakarībā, kad mēs ‘nesam augļus’, mēs esam savā veidā ‘nožēlojuši grēkus’. Mūsu grēku nožēlu un augļu nešanu nevar šai saulē ievietot kaut kādos laika rāmjos. Kristus būtu bijis apmierināts, ja Izraēls būtu atnesis vismaz kādu nepilnīgi nobriedušu augli (Lk. 13:7). Tikai kad mūsu garīgā dzīvē nenesīs augļus nevienā aspektā, Kristus novērsīsies no mums. Daži nesīs vairāk augļu nekā citi – daži sešdesmit, daži simtkārt tik daudz. Mt. 6:8 saista grēku nožēlošanu ar augļu nešanu. Tas parāda, ka Dievs var noteikt atsaukšanās uz Viņa vārdu un grēku nožēlas pakāpi tāpat kā augļu nešanas pakāpi. Būtu pārāk vientiesīgi no mūsu puses teikt, ka daži no brāļiem ir nožēlojuši grēkus, kamēr citi ir galīgi bezcerīgi. Jebkurā gadījumā atgriešanās augļi tiek nesti Dievam, nevis obligāti citiem ticīgajiem (Rom. 7:4). Bībelē nav atrodamas it nekādas norādes uz to, ka ticīgajam ir jāuzrāda brāļiem savas grēku nožēlas redzams pierādījums, pirms tie var viņu pieņemt savā vidū.
“Darbi, kas grēku nožēlas cienīgi”
Ir nepieciešams, lai cilvēki “nožēlo savus grēkus un atgriežas pie Dieva un dara darbus, kas grēku nožēlas cienīgi” (Ap.d. 26:18-20). Tāpat kā Mt. 21:28-31, tas, pirmkārt, attiecas uz kristīšanos. “Nožēlojiet grēkus un atgriezieties pie Dieva” pilnībā saskan ar “atgriezieties no grēkiem un liecieties kristīties ikviens” (Ap.d. 2:38). Atgriešanās pie Dieva ir saistīta ar kristīšanos Ap.d. 9:35; 11:21; 15:19; 1. Tes. 1:9.
Pēc pievēršanās ticībai mūsu darbiem ir jāatbilst mūsu ticības apliecinājumam. Bet šeit nav nekādu pierādījumu, ka formula ‘Piedošana = grēku nožēla + grēku atstāšana’ būtu pareiza. “Darbi”, šķiet, attiecas uz pozitīviem sasniegumiem, nevis uz pagātnes pārkāpumu anulēšanu. Darbi, kas grēku nožēlas cienīgi, ir atgriešanās augļi (Mt. 3:8 salīdz. ar Lk. 3:8). Mēs esam parādījuši, ka Dievs pieņem dažādas pakāpes augļus/nožēlas un ka šie augļi tiek nesti Dievam, un ir nepieciešams laiks, lai auglis nobriestu. Un tāpēc mēs nevaram atraidīt brāli par to, ka viņš nav atnesis augli kādā vienā savas dzīves jomā. Vismaz mums ir jāspēj sadzīvot ar tām eklēsijām, kuras ir gatavas ilgāk gaidīt, lai daži brāļi nobriestu līdz augļu nešanai.
Darbs vīnadārzā
Mt. 21:28-31 nosoda cilvēku, kurš solīja tēvam, ka ies strādāt vīnadārzā, bet neaizgāja. To arī uztver kā norādījumu, ka grēks ir pilnībā jāatstāj, vai arī cilvēku gaida nosodījums.
Nodaļas turpinājumā darbs vīnadārzā tiek pielīdzināts garīgo augļu nešanai Valstībā (Mt. 21:41-43; Rom. 14:17). Apliecināšana vārdos: “Jā, Kungs!” (Mt. 21:29) saistās ar Kristus apliecināšanu par savu Kungu kristību procesā, pievēršoties ticībai. Tas ir solījums nest garīgos augļus, ko daži no pievērstajiem tā arī nekad neizpilda. Taču par to, vai šis solījums ir izpildīts, spriež Kristus, nevis mēs. Un galīgais spriedums par to, vai pievērstais patiesi gāja strādāt vīnadārzā, atklāsies tikai tiesas dienā. Mt. 21:32 darbs vīnadārzā tiek apzīmēts kā ticība Jāņa Kristītāja vārdiem par Kristu, un Dieva gribas izpildīšana (31.p.). Kā Dieva griba, tā arī no mums prasītie “darbi” attiecas uz ticību Viņa dēlam (Jņ. 6:29,40). ‘Darbs’ vīnadārzā, tādējādi, attiecas uz ticības darbu, nevis atstāšanos no konkrētiem grēkiem.
“Ticība bez darbiem ir nedzīva”
Jēk. 2:17 saka, ka ticībai ir jāatspoguļojas darbos. Taču mēs aplami sliecamies atšķirīgi skatīties uz šīm divām lietām. Patiesa ticība jau pēc definīcijas izpaužas praktiskajā dzīvē. Tomēr katram no mums ikdienas dzīvē neizdodas precīzi atspoguļot “Vienas Ticības” abstraktos principus. Vai tad Jēk. 2:17 tiešām māca, ka mums ir jāizceļ kāds konkrēts otra cilvēka dzīves aspekts, kurā viņa darbi neatspoguļo ticību, un jāatraida viņš par to? Jēk. 2:15,16 apraksta piemēru, kur ticība neatbilst darbiem. Kad mēs sakām: ‘Mēs ticam, ka Dievs palīdzēs mūsu brāļiem, kas ir badā (piem., Āfrikā)’, un neko nedarām lietas labā, tad tāda ticība arī neatbilst darbiem. Mēs ļoti bieži esam vainīgi tādā neatbilstībā. Tomēr mēs neatraidām viens otru šī iemesla dēļ. Tad kāpēc gan izvēlēties kādu vienu dzīves jomu un uzstāt, ka tai ir precīzi jāatbilst ticībai? Ja mēs pieļausim, ka jābūt noteiktam atbilstības līmenim starp ticību un darbiem, kuru kādam pārkāpjot ir jāpārtrauc attiecības ar šo brāli, tad kas noteiks šo līmeni? Vai tas būs vienāds visās eklēsijās un visu locekļu pieņemts, pat ja mēs vienojamies, ka tas būtu jānoteic?
“Kas atzīstas un turpmāk tā vairs nedara…”
“Kas noliedz savu ļauno darbu, tam tas neizdodas, bet, kas tajā atzīstas un turpmāk tā vairs nedara, tas izpelnīsies žēlastību” (Sal. Pamāc. 28:13) nevar nozīmēt, ka Dievs novēršas no mums katra grēka dēļ, līdz kamēr mēs to neatstājam. Par to mēs jau runājām iepriekš. Un, protams, ka šis pants nerunā par to, vai piedot tiem, kas nav pilnībā atstājušies no grēka, un vai mēs varam turpināt biedroties ar tiem, kuriem mēs neesam piedevuši. Šis pants runā par Dieva atbildi uz grēku nožēlošanu.
Viss var būt, ka Sal. Pamāc. 28:13 ir Vecās Derības līdzinieks Pāvila lūgumam neturpināt grēkot, lai valdītu žēlastība. Ja mēs “turpinām grēkot”, tad, acīmredzot, mēs neesam atstājuši savus grēkus. Mēs jau minējām, ka dažus grēkus nevar ‘atstāt’ un, ka mēs visi turpinām grēkot, nožēlojam un darām to pašu atkal. Tāpēc grēka ‘atstāšana’ nenozīmē, ka mēs nekad vairs negrēkosim. Ja brālis grēkos 490 reizes dienā un atzīsies grēkā, mums ir jāpiedod viņam, katru reizi pieņemot viņa atzīšanos par grēka atstāšanu. Kā Dievs skatās uz tāda brāļa pastāvīgo grēkošanu nav būtiski, ja mēs runājam par mūsu attieksmi pret viņu. Tādēļ mūsu gadījumā ‘grēka atstāšana’ ir jāsaprot gandrīz kā sinonīms vārdiem ‘grēka atzīšana’.
Daudzas Salamana pamācības ir balstītas uz Izraēlas vēsturiskajiem notikumiem. Sal. pam. 28:13 nepārprotami attiecas uz Dāvida atzīšanos grēkā ar Batsebu: “Es sacīju: ‘Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!’ Un Tu piedevi man manu grēka vainu” (Ps. 32:5) – pēc kāda laika, kad viņš mēģināja ‘piesegt’ savu grēku. Uzsvars uz atzīšanos un izsūdzēšanu nevis uz apņemšanos vairs neiekārot sievietes atkal liek domāt, ka ‘atzīšanās’ un ‘atstāšana’ (nedarīšana latviskajā tulkojumā) Sal. pam. 28:13 ir uzskatāmi par sinonīmiem.
Sal. pam. 28:13 pirmā daļa noteikti attiecas uz Ādama grēka piesegšanu Ēdenē un otrā daļa uz viņa stāvokli pēc grēka atzīšanas. Viņš nebija ‘atstājis’ nepaklausību Dieva vārdam vai acu un miesas kārības. Līdzīgi, arī Dāvids turpināja grēkot pēc gadījuma ar Batsebu, bet Sal. pam. 28:13 kā viņu, tā arī Ādamu apraksta kā grēkus atzinušus un atstājušus. Viņš nevarēja ‘atstāt’ grēku ar Batsebu; bet viņš to bija izdarījis domās, un Dievs to pieņēma kā grēka atstāšanu. Droši vien, ir daudz kristadelfiešu, nerunājot par tiem, kas precējušies ārpus Ticības, kuri ir domās atstājuši pagātnes grēkus un ir no sirds izsūdzējuši savus grēkus, bet nerod iespēju parādīt to ārēji.
Salamana pamācībām raksturīgas arī biežās atsaukšanās uz Mozus bauslību. Ebreju vārds “atstāt” burtiski nozīmē ‘laist, lai iet’ un to lieto arī attiecībā uz grēkāzi, ko ‘laida, lai iet’ tuksnesī līdz ar Izraēla grēkiem, kuros Izraēls bija atzinies. Tā ir atsaukšanās uz Grēku izpirkšanas dienu. “Kas piesedz savus grēkus, tam neveiksies, bet kas tajos atzīstas, tiks apžēlots”. Tādējādi, lasītāju pamudina patiesi ticēt tam, ka viņa izsūdzētie grēki tiek ‘laisti, lai iet’ kopā ar grēkāzi. Tas bija ceļš uz šķīstīšanos, nevis cenšanās piesegt savus grēkus, it kā tie nekad nebūtu bijuši.
“Bezdievis lai atstāj savu ceļu …”
“Bezdievis lai atstāj savu ceļu un ļaunprātis savas domas” (Jes. 55:7) jālasa pievēršanās ticībai kontekstā. Jes. 55:1-3 apraksta to, kā notiek pievēršanās Kristum: “Visi izslāpušie …piegrieziet Man savu ausi un nāciet pie Manis!” Tad 6.pants pravieto attiecībā uz Dieva vārda piesaukšanu kristībās: “Meklējiet To Kungu, kamēr Viņš atrodams, piesauciet Viņu, kamēr Viņš ir tuvu!” (salīdz. ar Dievu, kas “nav tālu” no iespējamiem ticībai pievērstajiem Ap. d. 17:27). Tālāk Jes. 55:7 runā par grēku nožēlas cienīgiem darbiem, kam jāseko pēc pievēršanās ticībai. Bet pievērsiet uzmanību paralēlei starp bezdievja “ceļu” un “domām”; tie nav radniecīgi Dieva ceļam/domām (Jes. 55:8). Tāpēc Jes. 55:7 uzsver nepieciešamību pēc pievēršanās ticībai mainīt domu gaitu, tiecoties pēc nesasniedzamajiem Dieva ceļiem un domām. Mums nav jānorobežojas no tiem, kas nesasniedz Dieva domas/ceļus. Mēs visi esam tikai ceļā uz mūsu ceļu un domu atstāšanu, lai ‘meklētu To Kungu, kamēr Viņš atrodams’, atgriežoties pie Viņa. Atgriešanās pie Kunga ir pamatā līdzībai par pazudušo dēlu; pieredze, ko katrs no mums savā mūžā pārdzīvo ne reizi vien.
Jes. 55:6,7 it kā norāda, ka mēs varam atrast Dievu šajā dzīvē, mēs varam atgriezties pie Viņa. Bet tad Jes. 55:9 ir teikts: “Cik augstākas debesis ir pār zemi, tik augstāki ir Mani ceļi pār jūsu ceļiem un Manas domas pār jūsu domām”. Šķiet, šī ir viena no daudzajām Jesajas atsaucēm uz Ījaba grāmatu: “Vai tad tu vari izprast Dieva apslēptos dziļumus?”, kam atbilde ir ‘Nē’. Tāpēc, kaut arī mēs galu galā nevaram atrast Dievu, tik bezgalīgi morāli pārāks Viņš ir; taču, ja mēs meklējamViņu, Viņš uzskatīs, it kā mēs būtu Viņu atraduši. Tādējādi, Dievs piedēvēs mums pilnīgu atstāšanos no cilvēciskās domāšanas. Par atbildi mēs tikai varam tāpat piedēvēt mūsu brāļiem atstāšanos no grēkiem.
Bet tas it nemaz nenozīmē, ka mēs izliekamies neredzam viņu vājības – mūsu izvirzītā tēze bieži tiek šādā veidā pārprasta. Mēs nevaram neredzēt viņu vājības. Tas nemaz nav cilvēku dabā izlikties neredzam citu trūkumus! Mūsu Kungs nemaz neizlikās neredzam pirmā gadsimta Izraēla trūkumus; arī šodien Dievs uz tiem neaizver aci. Tomēr nav jāvēršas pie miesas cilvēka, bet gan pie “Jēzus Kristus cilvēka”, pie iekšējā cilvēka katrā no mums. Kad viņu ārējais cilvēks pievērš mūsu uzmanību, mums ir jāizlieto vārda spēks, ņemot palīgā mūsu pašu pieredzi garīga vājuma brīžos, lai izceltu viņos viņu iekšējo Kristus cilvēku. Tikai gadījumā, ja viņš skaidri un nepārprotami noliedz vienīgo Ticību, vai Kristus cilvēku sevī, mums ir jānorobežojas no viņa.
