Mājas lapa
3.4. “KOPĪGI KRISTŪ”
Pāvila vārdi Ef. 5 saka skaidri: vīrs simbolizē Kristu un sieva simbolizē eklēsiju. Bet palūkosimies zemāk uz 5:30: “jo mēs (visi) esam Viņa (Kristus) miesas locekļi”. Jaunajā Derībā bieži runāts par to, ka baznīca ir Kristus miesa. Nav tēlaināka un intīmāka salīdzinājuma kā būt kāda miesai. Jūs pieskarieties savai miesai, jūs jūtat kaulus zem miesas – tie esat jūs. Lai gan Kristus, protams, eksistē atsevišķi miesā, mēs esam pamatā Kristus. Bez mums un mums piemītošā grēcīguma, Kristus neparādītos, un Viņa nebūtu arī tagad.
Un tā, vīrs ir Kristus tēls, un sieva ir eklēsijas tēls. Bet eklēsija, visā visumā, ir Kristus miesa. Tātad, “vīriem pienākas savas sievas mīlēt kā savu miesu: kas mīl savu sievu, tas mīl sevi pašu; jo neviens nekad vēl nav ienīdis pats savu miesu” (Ef. 5:28,29). Jo vairāk mēs apzināsimies šī salīdzinājuma spēku un varenību, jo stiprāk izjutīsim kādai garīgai tuvībai ir jābūt starp brāļiem un māsām. Kristus materiālā miesa ir nedalāma – debesīs ir tikai viens Jēzus. Ja brāļi personificē Kristu, bet māsas – Viņa miesu, tad nav iespējama šķelšanās, nedz starp vīriem un sievām, nedz starp brāļiem un māsām Kristū. Un tāpēc laulības saišu sairšana un iekšējās nesaskaņas eklēsijā ir vienādi aplamas parādības; kā viena tā otra izkropļo Ef.5 doto simboliku. Tie burtiski rauj Kristus miesu gabalos kā cilvēki centās to darīt, sitot Viņu krustā. Mēs sakām “centās”, jo galu galā Kristus miesa ir nedalāma – tāpat kā savā ziņā Viņa miesa bija “salauzta” (kā tas notiek iekšējās šķelšanās gadījumā), bet citādā ziņā tā palika nesalauzta, Dieva acīs. Līdzīgi, eklēsijas miesa Dieva acīs arī tagad paliek nedalāma.
Dieva attiecībām ar mums jābūt vīra un sievas attiecību spoguļattēlam. Bet tāpēc, ka gan vīrs, gan sieva (dažādā ziņā) pārstāv Kristu, ģimeniskām attiecībām jāpastāv starp visiem brāļiem un māsām eklēsijā. Tieši tāpēc salīdzinājums ar laulību tiek bieži lietots Rakstos, runājot par vienotību, kādai ir jābūt mūsu starpā.
- “Bet Dievs miesu ir tā sastādījis … lai neceltos miesā šķelšanās” (1. Kor. 12:24,25) un radniecīga vārda lietojumu redzam arī Ef. 5:31,32 attiecībā uz cilvēku, kas “pieķersies savai sievai un abi kļūs par vienu miesu …es to attiecinu uz Kristu un draudzi”. Tāpēc, ka gan vīrs, gan sieva pārstāv Kristu, nedrīkst būt šķelšanās nedz eklēsijā, nedz starp sievu un vīru. Mūsu starpā jābūt vienprātībai, lai mēs “visi pilnīgi vienoti stāvētu vienā pratā un vienā domā” (1. Kor. 1:10). Atcerieties, kā “Israēls sapinās ar Baalu Peoru” (4. Moz. 25:3) seksuālā kontekstā. Hoz. 9:10 komentē to kā Izraēla piesliešanos Baal Peoram. Piesliešanās vienam nav iedomājama bez atdalīšanās no otra. Ja mēs patiesi savienojamies ar Kristu un savā starpā, tad mums ir jāatsakās no elku pielūgsmes. Nav iespējams izjust ‘savienošanos’ ar ticīgajiem, kuri nav no tā atteikušies. Mēs nevaram vienlaicīgi kalpot diviem kungiem, neienīstot Dievu.
- “Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu” (1. Kor. 12:24) – tāpat kā vīriem jāgodā sieva kā vājākais radījums (1. Pēt. 3:7). Dieva darbība eklēsijā salīdzināma ar attiecībām laulībā un arī starp eklēsijas locekļiem, jo arī mums īpaši saudzīgi un uzmanīgi jāattiecas pret eklēsijas ķermeņa vājajiem locekļiem (Rom. 14:1; 15:1).
- Vecāko pienākums ir vēlēties “lai ikvienu cilvēku darītu pilnīgu Kristū” (Kol. 1:28), tieši tā kā Kristus mūs ir salīdzinājis, lai mēs “svēti … un nevainojami varētu stāties Viņa priekšā (Kol.1:22) kā līgava “bez traipa” (Ef. 5:27). Un atkal, attiecībām starp Kristu un eklēsiju jāatspoguļojas arī pašā eklēsijā.
- Baznīcai ir jābūt paklausīgai Kristum, kā sievas eklēsijā ir paklausīgas vīriem (1. Pēt. 3:6) un brāļi ir paklausīgi vadītājiem. (Ebr. 13:17).
- Baznīca ir paklausīga Kristum kā sievas vīriem (1. Pēt. 3:1). Taču arī sievas pārstāv Kristus miesu, tātad katram no mums ir jāpakļaujas cits citam (1. Pēt. 5:5).
- Vīri un sievas kļūst par “vienu miesu”. Bet “miesa” ir gandrīz tas pats kas ķermenis (Ef. 2:15,16; Kol. 1:22). Viņu savienošanās “vienā miesā” ir salīdzināma ar savienošanos vienā vienotā eklēsijas ķermenī.
- Vīri un sievas ir “līdzmantinieki” (1. Pēt. 3:7), tāpat kā visa draudze ir “mantinieki pēc apsolījuma” (Gal. 3:29; Ef. 3:6).
- Tāpēc ka mēs visi pārstāvam Kristu, Viņš mājo katrā no mums, “jo mēs savā starpā esam locekļi” (Ef. 4:25), tāpat kā mēs tālāk lasām, ka “mēs esam Viņa miesas locekļi” (Ef. 5:30). Kā vīrs un sieva ir “viena miesa” (Ef. 5:31), tā arī mēs esam Kristus miesas locekļi (5:30).
No visa tā izriet vismaz divas praktiskas pamācības.
Pirmkārt, tā kā mēs visi pārstāvam Kristu, kaut arī pretējo dzimumu veidolā, eklēsijas vidū nevar būt šķelšanās – jo Kristus ir viens. Tāpat arī “Dievs ir viens”, un mēs visi pēc kristīšanās nesam Viņa vārdu.
Otrkārt, mums ir jāapzinās, ka sekojošās lietas ir vienādi aplamas, jo tās šķir mūs no Kristus:
- dalīšanās un šķelšanās starp brāļiem Kristus miesā
- dalīšanās un šķelšanās starp vīriem un sievām.
Un tāpēc šķelšanās radīšana starp brāļiem ir tikpat aplama kā šķelšanās paša laulības dzīvē. Traģiski ir tas, ka daži, šķiet, uzskata šķelšanos par garīga brieduma pazīmi, tajā pat laikā uzskatot laulāto konfliktu par neizmērojami lielāku grēku. Ja mēs atzīstam, ka mūsu brāļi patiesi simbolizē Kristu, tad mēs tieksimies apvienoties ar viņiem, tāpat kā mēs tiecamies pēc apvienošanās ar Kristu, nereti nākot pie slēdziena, ka šī mērķa sasniegšanai ir jāmaina viss domu gājums.
Dzimumattiecības dara vīru un sievu par “vienu miesu”. “Ir sacīts: tie abi būs viena miesa. – bet, kas turas pie Tā Kunga, ir viens gars ar Viņu” (1. Kor. 6:16,17). Pievērsiet sevišķu uzmanību, pasvītrojiet šos vārdus “viena miesa” 16.pantā un arī “viens gars” 17.pantā. Mums stingri jāstāv “vienā Garā, vienprātīgi kopā…” (Flp. 1:27). Mēs redzējām, ka mums ir jābūt vienā Garā ar Kungu, kā vīrs ir vienā miesā un garā ar savu sievu (1. Kor. 6:16,17). Bet tādai pašai kvēlai vienprātībai ir jāpastāv arī eklēsijā! Šo domu cēlumam ir jāizaicina mūs pacelties pāri konfliktiem eklēsijas iekšienē, pāri nesaskaņām, kuras var rasties mūsu personīgajā dzīvē. Šādu kvēlu attiecību iespējai starp mums un mūsu partneriem, mūsu eklēsiju un pirmām kārtām mūsu Kungu Jēzu Kristu jāpaceļ mūs augstu gara spārnos, pār miesu, pār šo pasauli ar tās seklajām attiecībām. Šī pasaule nespēj saprast tās neaprakstāmās sadraudzības saites, kas vieno patiesi ticīgos cilvēkus.
Dievs ceļ Savu māju, Savu eklēsiju. Bet tāpēc, ka mēs esam Dieva izpausme, mēs esam “Dieva darba biedri”. Mēs neesam marionetes Viņa rokās, mēs kopā ar Viņu ceļam Viņa māju (1. Kor. 3:9-13). Ja mēs patiesi esam Dieva izpausme, ja mēs patiesi esam Kristus miesa, tad mēs arī mīlēsim eklēsiju, jo Tēvs un Dēls mīlēja eklēsiju tik stipri, ka Dievs Kristū atdeva Savu dzīvību par mums. Dievs “pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu” draudzi (Ap.d. 20:28). Dievs Pats caur Kristu bija mūsu Glābējs krustā (Tit. 3:4 salīdz. ar 6.p.). Vīra savienošanās ar sievu arī simbolizē vienotību starp Dievu un Kristu (1. Kor. 11:3). Šī kopība ir tik liela, ka nav pat iespējams to pareizi izprast. Tāpat kā tuvību starp vīru un sievu, starp mums un Kristu, mūsu starpā eklēsijā ir tik grūti aprakstīt un apzināties. Tā ir mūsu pieredzē, mēs to izjūtam, mēs izjūtam kopību, kuru mēs pilnībā neizprotam. Kristadelfiešu brāļi misionāri, kas ar asarām acīs apkampjas Āfrikas lidostā; vecāki, kas dzīvo līdzi sava bērna iegrimšanai kristību ūdeņos; ticīgais, kas pieceļas pēc divas stundas ilgām lūgšanām pie gultas – visās mūsu garīgās dzīves izpausmēs mēs izjūtam šo garīgo vienotību, kas nav aprakstāma un kuru mēs vēlētos pastāvīgi izjust mūsu dzīvē. Taču šis prieks mūs sagaida Valstībā, patiesa sadraudzība vienam ar otru un ar Kungu Jēzu.
Kungu pieminēdami maizes laušanā un vīna dzeršanā, mēs esam šī laika priekšnojautās. “Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki” (1. Kor. 10:16,17). Maizes laušanai ir nesaraujami jāsavieno mūs visus kopā ar Kristu, jo mēs visi esam vienas un tās pašas miesas daļas. Kā mūsu miesa uzņem maizi, kas apzīmē Viņa miesu, tā arī mums mūsu dienišķajā domāšanā un darbībā ir jābūt vienprātīgiem ar Kristu, un citam ar citu kā Viņa miesas locekļiem.
