Mājas lapa
3.5. MAIZES LAUŠANA
Maizes laušana pilnīgi pamatoti ir kristadelfiešu dzīves centrā. Bet tieši tādēļ, ka ir kas ļoti īpašs, kas raksturo šīs tikšanās reizes, var rasties tieksme uzskatīt, ka tām, kā arī maizei un vīnam, piemistu kāda mistiska aura. Tā rezultātā šīs pulcēšanās zaudē no to nozīmes un derīguma. Taču otra galējība, šo pulcēšanās reižu uzskatīšana par kaut ko ikdienišķu, savukārt, nedod mums pienācīgi izjust to lielo nozīmi. Šajā daļā mēs centīsimies izanalizēt galvenos maizes laušanas aspektus.
Pulcēšanās atcerei
Mēs labāk sapratīsim maizes laušanu Jaunajā Derībā, pielīdzinot to Pashai. Pashas mielasts bija, lai atcerētos lielo glābšanu, ko Dievs veica Izraēlas labā Niedru jūras ūdeņos. Ēģipte, kā grēka simbols, piedzīvoja tur grandiozu sakāvi. Taču visu laiku ticīgajam izraēlietiem bija jādeklarē: “Tas tāpēc notiek, ka Tas Kungs man tā darījis, kad es iznācu no Ēģiptes zemes” (2. Moz. 13:8). Mūsu atceres tikšanās reizēm ir tāda pati divpakāpju struktūra; atcere par to, ko Dievs darījis katram no mums personīgi, kā arī par to, ko Viņš izdarīja vispārējas atbrīvošanas labā. Tādēļ maizes laušanas brīdī ir jāizjūt personīga piederība Dievam, kā arī piederība visu izglābto pulkam kā tagad, tā arī pirms mums bijušajam. Mūsu kristīšanās ir pielīdzināma Sarkanās (Niedru) jūras ūdeņu pieredzei (1. Kor. 10:1). Tādēļ pilnīgi pamatoti būtu mūsu personīgajās pārdomās maizes laušanas reizēs domās pakavēties pie mūsu kristīšanās, mūsu atbrīvošanās no personīgo grēku un vājumu nastas. Pāvils runā par “svētības biķeri, ko mēs svētījam” (1. Kor. 10:16), iespējams lietojot “svētību” bibliskajā piedošanas nozīmē (piem. Ap.d. 3:25,26). Tādēļ, kamēr mūsu atceres tikšanās reizēs mēs apzināmies savus grēkus un atbrīvošanos no tiem, maizei un vīnam nav īpašas starpniecības nozīmes mūsu grēku piedošanā. Perspektīvā mēs esam glābti ar kristīšanos caur mūsu Kunga darbu krustā. Jau tad arī visi mūsu grēki tika piedoti. Mums ir jāuzmanās, lai nepiedēvētu maizei un vīnam kā tādiem kādu šķīstīšanas spēku, kā to dara katoļu baznīca. Maize un vīns ir iepriekš noteiktie palīglīdzekļi, lai mēs atcerētos to, kas jau ir sasniegts.
Sevis pārbaudīšana
Ja mēs to saprotam, tad pavēle pārbaudīt sevi maizes laušanas reizē nekļūs par izmisīgu dažu izgājušās nedēļas grēku uzskaitījumu cerībā, ka maizes laušana atlaidīs tos. “Ja mēs paši sevi pārbaudītu (maizes laušanas reizē), tad netiktu sodīti” (1. Kor. 11:31) vai notiesāti. Mūsu sevis pārbaudīšanai ir jābūt tik intensīvai, lai mēs apjaustu, ka esam pelnījuši nosodījumu; ja mēs sasniedzam šo sevis izzināšanas pakāpi tagad, tad mēs netiksim notiesāti tiesā. Sevis pārbaudīšanas pavēles kontekstā 1. Kor. 11 Pāvils runā par nepieciešamību pilnībā pievērsties domās Kristus upurim. Bet šai pavēlei ir jāmeklē pamats norādījumā Izraēlam iztīrīt māju no rauga pirms Pashas baudīšanas (2. Moz. 12:19). “Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu, ne ar ļaunuma un netikumības raugu” (1. Kor. 5:8). Apustuļu jautājums Kristum: “Taču ne es, Kungs?” ir vēl viena norāde uz pavēli pārbaudīt sevi atceres reizē (Mt. 26:22). Atceroties Pāvila bausli pārbaudīt pašiem sevi, pilnībā pievēršoties Kristus upurim, un Mozus bausli par attīrīšanos no ļaunuma, mēs nonākam pie secinājuma, ka patiesi apdomājot Kristus uzvaru mūsu labā, mēs neizbēgami apzināsimies mūsu pašu konkrētos trūkumus, kurus Kristus ir patiesi uzveicis. Bet tas nāks tikai pēc tam, kad mūsu apziņa būs patiešām aptvērusi Kunga uzvaras pilnību. Pashā svinībām bija jāpasludina apkārtējai pasaulei, ko Dievs bija darījis Izraēla labā. Tāpat arī mūsu pulcēšanās svinībām ir ‘jāpasludina’ Tā Kunga nāvi. Un tāpēc mūsu atceres tikšanās reizēm ir jāietver sevī atklāts vēstījums citiem par to garīgo atbrīvošanu, ko Kungs ir paveicis mūsu labā. Tā ir tā sarunas tēma, kurai būtu jādominē tās pusstundas laikā starp dievkalpojuma beigām un došanos mājup.
Ja mēs patiesi zinām Kristu, ja mēs esam iemīlējuši to pestīšanu, ko Viņš ir panācis, mēs vēlēsimies lauzt maizi jo biežāk. “Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles” (Jņ. 14:15). Nav šaubu, ka maize un vīns katru reizi patiesi atkal tuvina mūs Kunga realitātei. Jo vairāk izraēlietis ticēja, ka Dievs viņu patiešām bija atbrīvojis no Ēģiptes, jo vairāk viņš gribēja svinēt Pashā. Tāpat arī mūsu maizes laušana atspoguļo mūsu ticību glābšanai un piedošanai. Nekas nespēs atturēt īstu ticīgo no maizes laušanas; vai tā būtu atrašanās tālu no eklēsijas vai svētdienas pienākumi vai tuvinieki, kam viss tas ir svešs; viņš to darīs arī vienatnē, ja ne citādi.
Maizes laušanas lielā nozīme
Zīmīgi, ka Dieva priekšlikumu atbrīvot Izraēlu no Ēģiptes jūga pavadīja vairāki nosacījumi. Viens no tādiem nosacījumiem bija ievērot Neraudzētās maizes svētkus atcerei par lielo glābšanu, ko Dievs bija iecerējis sasniegt viņu labā. Un tāpēc Rakstos bieži tiek uzsvērts: “Turiet šo dienu uz audžu audzēm kā mūžīgu likumu”. Tāpēc ir nepieciešams pirms kristīšanās (salīdz. ar Pashā atbrīvošanu) izskaidrot maizes laušanas nepieciešamību. Raksti skaidri pauž Dieva vēlēšanos, lai viņi to atcerētos. Atceres pulcēšanās apraksts kā Tā Kunga nāves pasludināšanas apraksts (1. Kor. 11:26) ir atsauce uz otro no četriem jūdu Pashā biķeriem, “pasludināšanas biķeri”. To dzēra pēc 113.un 114.psalmu lasīšanas, kuri vēstī par Izraēla atbrīvošanu no Ēģiptes jūga. Tādēļ mūsu maizes laušana ir pasludināšana, ka mēs patiesi ticam mūsu atbrīvošanai no šīs pasaules un ticībai tam, ka mēs šķērsojam tuksnesi ceļā uz Valstību. Patiesi, nedod Dievs, lai mūsu maizes laušana izvērstos par vienkāršu rituālu un paradumu. Tā ir ļoti personiska mūsu pašu, kā arī visu ticīgo kopas, glābšanas pasludināšana.
Tik svarīgi tas bija, ka tas, “kas ir atrāvies no Pashā turēšanas, tad tāda cilvēka dzīvība lai tiek izdeldēta no viņa tautas… tāds cilvēks, lai nes savus grēkus” (4. Moz. 9:13). No 4. Moz. 9:10, no Hiskijas un Jozuas piemēriem šķiet, ka labāk bija turēt Pashā svētkus, pat ja ne viss tika darīts tieši tā, kā pienākas, pat tad, ja juties necienīgs, nekā neturēt tos nemaz. Tas ir jāatceras, ja kāds nejūtas ‘cienīgs’ baudīt maizi un vīnu, vai arī, ja ir problēmas ar vīna iegādi.
“Tad tāda cilvēka dzīvība lai tiek izdeldēta no viņa tautas … tāds cilvēks lai nes savus grēkus” ir valoda, kas līdzīga 2. Moz. 12:15 par raudzēto ēdušo neraudzētā vietā, kā arī 1. Moz. 17:14: “Bet neapgraizītais no vīriešu kārtas, kam miesas priekšāda nav apgraizīta (kas atteicies apgraizīties), tā dzīvība ir izdzēsta no viņa tautas, Manu derību tas ir lauzis”. Apgraizīšana Vecajā Derībā bija līdzvērtīga kristībām. Ilgstoša atturēšanās no maizes laušanas tādēļ norāda uz to, ka cilvēks vairs neatrodas derībā ar Dievu. Starp citu, tas ir galvenais attaisnojums (pēc autora domām) lai atdalītos no tiem, kas nemitīgi atsakās no maizes laušanas. Tieši nepareizas attieksmes pret maizes laušanu dēļ korintiešu starpā bija “daudz vāju un neveselu un diezgan daudz mirušu” (1. Kor. 11:30); iespējams atsaucoties uz apustuļu spējām sodīt atkritējus ar slimību vai pat nāvi. Tik augstu viņi vērtēja šīs atceres pulcēšanās reizes. Bībeli uzmanīgi studējošais pamanīs līdzību starp maizes laušanu un maizes un vīna piedāvājumu līdz ar ikdienas dedzināmo upuri Vecajā Derībā. Šai līdzībai bija jāmāca, ka šīm atceres jūtām ir jāpavada mūs rītos un vakaros mūsu ikdienas dzīvē. Nav tāda kristadelfieša, kurš pie sevis nebūtu nožēlojis gandrīz neizbēgamo intensitātes zudumu pēc maizes laušanas kulminācijas punkta.
Par maizes laušanu 1. Kor. 10:21 ir sacīts kā par “Tā Kunga galdu”. Tā Vecajā Derībā bija teikts par altāri (Ecēh. 41:22). Piedalīšanās pie tā nozīmē kopību ar altāri, ar Kungu Jēzu (1. Kor. 9:13; 10:18; Ebr. 13:10). Ja mums nav kopības ar altāri, mēs pasludinām, ka mums nav daļas Viņā. Bet mūsu dalība pie Tā Kunga galda pati par sevi pasludina mūsu atdalīšanos no šīs pasaules, jo nav iespējams vienlaicīgi būt par Tā Kunga galda un par šīs pasaules dalībnieku (1. Kor. 10:21). Pashā, kā maizes laušanas tēls, saturēja arī rūgtas garšvielas, lai atgādinātu Izraēlai par Ēģiptes darba sūrumu (2. Moz. 1:14). Tā arī mūsu pulcēšanās reizēm ir mums jāatgādina, ka atgriešanās šinī pasaulē nav atgriešanās brīvībā, bet gan nebrīvē un sūrumā.
Pulcēšanās
Brāļi un māsas jūdzēm soļo svelmainās Āfrikas saule apspīdēti, salā pavada stundas ceļā Austrumeiropā, nobrauc simtiem kilometru pa Ziemeļamerikas šosejām lai pulcētos atceres maizes laušanā. Kāpēc? Kāpēc gan nelauzt maizi mājās? Atbilde ir tajā, ka maizes laušana (tāpat kā Pashā) ir domāta, lai atgādinātu par visas Kristus baznīcas (miesas) glābšanu, kas ietver katru no mums personīgi. Un tas mums ir jāatceras, ja mums nākas lauzt maizi vienatnē. Un tāpēc ir saprotams, ka tie, kas atrodas ‘izolācijā’, bieži cenšas lauzt maizi vienlaicīgi ar brāļiem un māsām, kas to dara citviet. “Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki” (1. Kor. 10:16,17). Maize ir Kristus miesas tēls. Bet Jaunajā Derībā atkal un atkal tiek uzsvērts, ka Kristus miesa ir ticīgie. Maizes laušana ir savienošanās ar Kristus miesu kā viena kopība. Pāvils to uzsver, atsaucoties uz Veco Derību: “Uzlūkojiet pēc miesas Israēlu! Vai tie, kas piedalās upura ēšanā, nestāv kopībā ar altāri?” (1. Kor. 10:18). Mēs esam dzīvs upuris uz Kristus altāra ((Rom. 12:1; Ebr. 13:10). Upuris, kas uzlikts uz altāra, jau skaitījās kā pats altāris. Kā Kristus tika sists krustā, tā arī visi ticīgie ir līdzi sisti krustā, būdami Viņā. Šajā ziņā Kristus un ticīgie bija nedalāmi krustā. Nedalāmi viņi ir arī tagad kā tēls, kas veido Miesu, pašu Kristus būtību. Personiska kopība ar Viņu tādēļ obligāti ietver arī spēcīgu kopību ar citiem Kristus miesas locekļiem. Mums ir ‘jāizšķir’ Kunga miesa (1. Kor. 11:29), kā arī jātiesā (tas pats grieķu vārds, kas arī ‘izšķirt’) pašiem sevi tikšanās reizēs (1. Kor. 11:31). Izšķirot Kunga miesu, mēs spriežam par sevi, jo mēs visi esam Viņa miesas locekļi. Un tāpēc pārbaudīšana pie maizes laušanas nozīmē ne tikai sevis pārbaudīšana, bet arī Kristus, kura miesu mēs visi kopā un katrs par sevi sastādam.
“Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mt. 18:20) sola īpašu tuvību ar Kristu, kad mēs sapulcējamies visi kopā. Visi tie, kas pielikuši pūles, lai sapulcētos kopā, to labi zina.
Mūsu kopienā pieaug to locekļu skaits, kas pa pusei atrodas izolācijā; tāpēc šis garīgās svētības apsolījums pulcēšanās reizēs viņiem ir sevišķi saprotams un tuvs. Tā ciešā kopība, kas radās Pashā mielasta laikā, kad visa Izraēla pulcējās ģimenes lokos ap nokauto jēru, kas simbolizēja viņu mīlestību un pateicību Dievam, izskaidro kāpēc Izraēlam daudzkārt tika dots brīdinājums nedalīt šo galdu ar tiem, kas neatrodas derībā ar Dievu. Apgalvojums, ka mūsu kopība ir tikai ar Dievu, noved pie neskaidras attieksmes pret maizes laušanu ar atkritējiem; taču tas ir krasā pretrunā ar Pashā pirmtēlu.
Laužamā miesa?
Domājot par maizes laušanu un Kristus miesu, rodas jautājums: ja ir rakstīts “nevienu kaulu Viņam nebūs salauzt”, tad kā mēs varam teikt, ka, maizi laužot, mēs atceramies Viņa miesu laužamu? Pirmkārt, jāsaprot, ka ar maizes laušanu ir domāta parasta ēdiena dalīšana ar kādu (Jes. 58:7; Jer. 16:7; Ecēh. 24:17; Hoz. 9:4; 5. Moz. 26:14; Īj.42:11). Vārdu ‘maize’ lieto, runājot par ēdienu vispār, tāpat kā arābu valodā šajā nozīmē lieto vārdu ‘sāls’. Un maizes klaipa laušana nemaz nav netiešs norādījums par laušanas nepieciešamību (lai gan tā arī varētu būt). Taču jāapzinās, ka daudzu izpratnē pastāv maldīgs uzskats, ka tas, kā atcerei mēs pulcējamies, ir Kristus dabiskā miesa un asinis. Šī uztvere ir saistīta ar mistisku spēku piedēvēšanu maizei un vīnam pašiem par sevi. Brālis Roberts savā grāmatā “Kristus asinis” uzsver, ka “ne jau burtiskās asinis ir tik dārgas un iedarbīgas”. Un to pašu varētu teikt arī par Kunga dabīgo miesu. Viņa miesa un asinis ne ar ko neatšķīrās no jebkura cita cilvēka miesas un asinīm.
Un tas, ka mums ir teikts atcerēties Viņa simboliski lauzto miesu, kaut gan ir skaidrs, ka Viņa dabiskais ķermenis netika lauzts, ir pietiekams pierādījums tam, ka Kristus miesa ir jāsaprot kā kaut kas vairāk nekā Viņa dabīgā miesa un asinis. 1. Kor. 10:16,17 uzvedina uz domām, ka “Kristus miesa”, kuru mēs ēdam, Kristu pieminēdami, simbolizē visu ticīgo kopumu tieši tāpat kā Viņa faktiskā miesa, kas padarīja iespējamu šo glābšanu. Tieši tāpat arī Pashā nebija domāta Pashā nokautā jēra sarkanā šķidruma atcerei, bet lai atcerētos glābšanu, ko Dievs veica visa Izraēla labā ar šo asiņu palīdzību. Kristus “uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba” (1. Pēt. 2:24), un ne jau Viņa caurdurtās rokas un kājas to padarīja, bet gan Viņa gars un garīgā apziņa. Citi piemēri, kur “miesa” attiecas uz visu mūsu garu un būtību nevis tikai uz dabisko miesu atrodami Mt. 5:29,30; 6:22-25; Jņ. 2:21; Rom. 7:4; 1. Kor. 6:19; 9:23. Lūkas Svētā vakarēdiena apraksts parāda, ka Jēzus saista Savu miesu un asinis ar Savu uzupurēšanos: “Tā ir Mana miesa …To darait Mani pieminēdami (visu Viņa dzīves veidu – ne tikai Viņa ķermeni). Šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs, kas par jums top izlietas” (Lk. 22:19,20). Biķeris ir apsolītās glābšanas (“derības”) tēls, kas tika apstiprināta ar Kristus asinīm. Pievērsiet uzmanību tam, ar kādu mieru Jēzus runā par savu “miesu, kas par jums top dota”, asinīm “kas par jums top izlietas”. Viņa dzīvības/asins atdošana bija kaut kas šobrīd notiekošs, tai brīdī, kad šie vārdi tapa runāti. Krusts bija visas Viņa dzīves iekšējās būtības vai “miesas” atdošanas un laušanas vainagojums. Tieši to mēs atceramies maizes laušanas reizēs. Mēs “izšķiram” Kunga miesu, cienīgi ēdot no šīs maizes (1. Kor. 11:29). Grieķu vārds, kas tulkots kā “izšķirt”, nozīmē analizēt, izspriest, kā to tiesnesis dara. Tas ir tas pats vārds, kas iepriekšējā pantā tulkots kā “pārbaudīt sevi”. Pārdomas par Kunga miesu neizbēgami noved mūs pie pašpārbaudes. Dieva tautas pārdomas par sava Kunga nāvi atklāj daudzu siržu domas (Lk.2:35). Tādēļ arī atceres reizes uzrunai ir jāvirza mūsu domas uz Kristu, lai mēs “izšķirtu” Viņa “miesu”, Viņa būtību un garu, lai mūsu domas būtu tikpat cieši pievērstas upurjēram, kā tas bija tai Pashā naktī Izraēlā.
Valstības tēls
Kungs Jēzus mums teica, ka Pashā “piepildīsies Dieva Valstībā” (ar Valstības nodibināšanu?), ko apstiprina “Jēra kāzu mielasta apraksts” Atkl. 19:9. Tāpat arī līdzība Lk. 14 stāsta par “lielo mielastu” Tūkstošgades sākumā. Kad mēs pulcējamies kopā tagad, mēs it kā izspēlējam līdzību par kāzu mielastu Kunga atgriešanās laikā. Cik svarīgi tādēļ ir nodrošināt, lai maizes laušanas pulcēšanās reizes neaptumšotu rūgtums un nesaskaņas! Ja mēs pareizi izpratīsim šīs tikšanās tēla nozīmi, tas noteiks visu sapulces garu; visu sapulcējušos skatam izvietotie simboli, vismaz piecu minūšu klusums pirms sapulces sākuma, kad visu klātesošo domas pievēršas simboliem un Valstībai, uz kuru šī pulcēšanās arī norāda. Aicinājums sēdēt pie Kunga galda ir patiesi liels gods (salīdz. ar 2. Sam. 19:19). Atcerieties, ka mēs no jauna apstiprinām derību. “Jaunās derības asinis” ir atsauce uz Vecās derības asinīm, kas slacītas pār tautu, kas vienā balsī solījās pildīt Tā Kunga baušļus (2. Moz. 24:7). Šī pagātnes laika derības momenta svētsvinīgumam ir jābūt ar mums, ik nedēļu.
