Mājas lapa
3.5.1. PASHĀ UN MAIZES LAUŠANA
Ja mēs varam teikt, ka maizes laušanas svinības pielīdzināmas Pashā svinēšanai, tad raugoties atpakaļ uz Pashā svinēšanu, kā tā aprakstīta 2. Moz. 12, mēs varēsim dziļāk izprast mūsu atceres pulcēšanās būtību.
1. Pashā vietā Jēzus pavēlēja maizes laušanu augšistabā; kā jūdi fiziski savienojās ar Pashā jēra miesu un asinīm, tā mēs daram to simboliski maizes laušanas reizēs.
2. Tā darot, Viņš norādīja, ka maize simbolizē Viņa miesu, jo, kā Viņš teica pirms tam: “Ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī”. Jūdam vārdi par miesas ēšanu momentāni atgādinās Pashā, kad bija jāēd jēra miesa. Tādā veidā jaunajā Pashā, ēdot maizi, mēs ēdam jēra miesu.
3. Dodot padomu korintiešiem pārstāt biedroties ar netiklo, Pāvils saka: “Jo arī mūsu Pashā jērs ir par mums upurēts – Kristus. Tad svinēsim svētkus ne ar veco raugu (t.i., netiklo, kuru vajag nodot sātanam), ne ar ļaunuma un netikumības raugu … Es jums rakstīju …nebiedrojaties ar netikļiem”. Apustulis salīdzina maizes laušanu, kurā netiklajam neklājas piedalīties, ar Pashā, kurā raudzēta maize pārstāv kļūdu vai maldus attieksmē vai kalpošanā.
Vispārējie pieturas punkti
No 3. Moz. mēs uzzinām, ka otrajā dienā pēc Pashā sabata Tam Kungam vajadzēja pienest pirmo līgojamā upura kūli, kas ir Kristus, pirmā no mums visiem, augšāmcelšanās pirmtēls. Bet, cik uzmundrinoši, pēc dažām nedēļām Piecdesmitajā dienā Kungam par līgojamo upuri tika pienestas divas maizes, kas ceptas no raudzētas mīklas. Raudzēta mīkla vienmēr un visur ir grēka simbols. Šīs divas maizes simbolizē jūdus un pagānus, kas, pateicoties Kristus augšāmcelšanai un uzvarai, var tuvoties Dievam, neskatoties uz raugu, mūsu dabisko grēcīgo miesu, kas vēl nav pilnībā šķīstīta. Personīgi man liekas, ka, vadoties pēc Jaunās Derības, Dievs gribētu, lai mūsu maizes laušanas pulcēšanās notiktu katru nedēļu. Bet ja tā, tad turpmākās septiņas neraudzētās maizes dienas simbolizē mūsu atturēšanos līdz nākošajai maizes laušanai.
Katrs no mums atnāk uz maizes laušanu ar savām rūpēm un vajadzībām. Bet tā kā Pashā ietver visus upurēšanas veidus, tad mūsu atceres pulcēšanās reizēm ir jāapmierina visas mūsu vajadzības. Neraudzētās maizes ēšana bija ēdamā upura pienešana, ēdamā upura palieku pilnīga sadedzināšana atgādināja dedzināmo upuri, nokautā jēra ēšana – svēto pateicības upuri; asins uztriepe, kas Hiskijas laikā, šķiet, tika nomainīta ar to, ka priesteris apslacīja tautu ar asinīm, attiecas uz asins uztriepi un apslacīšanu, pienesot upuri par grēku. Tādējādi, vai nu mēs izjūtam vajadzību pēc piedošanas (salīdz. ar upura pienešanu par grēku), vai arī no jauna veltīšanās Dievam (dedzināmais upuris), vai kopības ar Dievu un brāļiem (pateicības upuris), vai pateicības Dievam (pateicības upuris), mūsu maizes laušana, Kristus, mūsu Pashā, apmierina visas mūsu vajadzības. Vai kristadelfiešu maizes laušana patiesi ir tik visaptveroša, ir jautājums, kas būtu rūpīgi jāapdomā. Ja mūsu maizes laušana līdzinās Pashā, tad šīs ēdienreizes intensitātei ir jābūt saskatāmai, kad mēs baudām šos simbolus. Visam, kas novērstu mūsu uzmanību no galvenā, ir jābūt tālu prom no mūsu redzes loka.
Iziešanas apraksts
2.Moz.12:10 liecina par to, ka viņi cītīgi ēda maltīti visu nakti, jo līdz rītam nekam nebija jāpaliek pāri. Un tāpēc arī mums pilnībā jāizmanto visu garīgo spēku un piedošanu, kas dota Kristū, līdz Viņa atnākšanas rītam, kad jau būs par vēlu meklēt palīdzību. 5. Moz. 16:7 arī norāda, ka ēdienu ēda visu nakti: “Tev to būs vārīt un ēst tanī vietā, ko Tas Kungs, Tavs Dievs, izraudzīs; no rīta tev jāgriežas atpakaļ un jāiet savās teltīs”. Šajā pirmajā reizē viņi atstāja Ēģipti burtiski tajā pat naktī. Ir grūti nepamanīt šīs nakts trauksmaino spraigumu, taču to ir grūti izjust mūsu personīgajā pieredzē. Un tomēr, vai nu mēs vēl joprojām esam Ēģiptē, vai atpirkti. Šobrīd tavs vārds vai nu ir ierakstīts dzīvības grāmatā, vai nav. Vai nu tava grēku nasta ir ar tevi, vai nav. Tagad ir laiks pēc iespējas ātrāk tos nožēlot, gūt pilnīgu piedošanu, gūt pilnīgu atbrīvošanu Kungā. Viņi ēda Pashā, kājās stāvot, bailēs no Ēģiptes, tāpat kā mēs baidāmies no grēka, dievbijības pārņemti, jūtot Dieva klātbūtni – tāpat kā arī mums jājūtas Jēzus Kristus klātbūtnē mūsu maizes laušanas sapulcēs. Tāpat arī Hiskijas laikos tauta ēda Pashā, kājās stāvot, t.i., garīgi sagatavoti. Jau vārdu izvēle šajā nodaļā norāda uz spriedzi. Viņiem vajadzēja “aptraipīt” durvju stabus un palodas ar asinīm (angļu variantā “ietriekt” asinis durvju stabā, tulk. piezīme); sagrābt/satvert asinis, vārdi, ko bauslībā lietoja sakarā ar cilvēku nolaupīšanu. Ar tādu pašu intensitāti mums ir jāsatver Kristus upuris, vai, kā Jaunajā Derībā teikts, jāsatver tas, kā dēļ mēs esam satverti, lai ieņemtu vietu Valstībā ar spēku, gandrīz vardarbīgi. Un tieši to nozīmē vārdi 21.pantā: “ņemiet savai saimei jērus”, grābiet vienu ar spēku. Un tā, mēs esam kā slīkstošie, kas satver Kristus glābšanas riņķi un neatlaiž roku tvērienu. Viņš ir vienīgais, kas var mūs atbrīvot no mūsu grēku nastas, no Ēģiptes verdzības un nāves.
Pashā ēšanu ar apjoztiem gurniem (2. Moz. 12:11) Pēteris redz kā prāta gurnu apjošanu, saņemšanos, vietā un laikā (1. Pēt. 1:13). Pievērsiet uzmanību tam, kā Vēstule sasaucas ar 2. Moz. (1:17 ar bailēm, ceļojot pa Ēģipti; 1;18 – sudrabu un zeltu, kas paņemti no Ēģiptes; 1:19 – Pashā jērs; 1:23 – iznīcīga sēkla = ieraugs; 2:9,10 – salīdziniet ar nakts iziešanu no Ēģiptes, no tumsas uz Sinaja triumfu, kur viņi kļuva par nāciju).
Taču iziešanas nakts nesaistās tikai ar bailēm un intensitāti. 2. Moz. 12:11 teikts, ka Pashā viņiem vajadzēja ēst steigšus. Ebreju vārds, kas tulkots kā “steigšus”, ir sastopams tikai Pashā aprakstā un nāk no vārda “zebiekste”, kas uzbur kustību lokanumu un veiklumu. Iziešana no Ēģiptes nesaistās ar paniku, viss notiek mierīgi. Atšķirībā no 2. Moz. 12:33, kur mēs lasām par to, kā ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami; šis vārds pauž ēģiptiešu bailes, viņu panisko vēlēšanos ātrāk tikt vaļā no šīs tautas. Tātad mūsu iziešanā no miesas, mums nav jāvadās no baiļu sajūtas tapt atraidītiem, bet gan pirmām kartām no Dieva pavēļu virzošās pārplūstošās mīlestības.
Pashā ēšanai sekoja septiņas neraudzētās maizes dienas: “Nekādi darbi, lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas katram vajadzīgs, lai paēstu” (2. Moz. 12:16). Tātad arī mūsu ikdienas darbībai ir jābūt ierobežotai tikai ar dzīvībai nepieciešamākā nodrošināšanu tā, lai viss pārējais laiks tiktu veltīts pārdomām par Dievu un kalpošanu Viņam. Dzīvot atbilstoši visu šo pirmtēlu mācībai nav viegls uzdevums; tādēļ 2. Moz. 12:25 Pashā ir nosaukta par “kalpošanu”, vārds, ko parasti lieto attiecībā uz smagu fizisku darbu, zemes arāja darbu, vergošanu, it kā uzsverot, ka cīņa par garīgo modrību ir tik pat smags darbs kā tas, no kura viņi tika atpirkti. Tā arī 5. Moz. 16:3 neraudzēta maize nosaukta par “bēdu maizi”, kamēr 1. Kor. 5:8 tā nosaukta par “skaidrības un patiesības neraudzētajām maizēm”, it kā skaidrība un patiesība bez ļaunuma un rūgtuma mūsu sirdīs ir sasniedzama caur lielām dvēseles ciešanām un gara vingrinājumiem. Un tāpēc pirms Pashā mums ir jāiztīra sava māja, sava dzīve no visa, kas līdzīgi raugam uzrūgst, izkropļojot mūsu patieso niecību un pazemību, mūsu sirds patiesību. Pēc dabas mēs esam tik lepni, mūsos ir tik daudz tāda, kam ir tendence uzpūsties. Katru reizi, kad mēs sevi pārbaudām, mums ir jāatrod kāds raugs mūsos. Jūdi mēdza pārbaudīt savas mājas ar sveci rokās, meklējot mazākās rauga pazīmes. Tā arī mums ir jāieskatās katrā savas dzīves stūrītī ar Dieva vārda sveci sirdī. Līdzīgi, pirms Hiskijas un Josijas lielajām Pashā notika elku meklēšana, kuri tad tika nogāzti.
Pashā tika iedibināta, lai cilvēks varētu atskatīties atpakaļ uz savu
un savas tautas pagātni. Tai bija jāatgādina viņiem diena kad viņi izgāja
no Ēģiptes, mūžu mūžos (5. Moz. 16:3). Tas tika uzrakstīts viņu ceļojuma
pa tuksnesi četrdesmitajā gadā, kad viņi bija uz ieiešanas Kanaānā sliekšņa.
Gandrīz visi no Ēģiptes izgājušie bija jau miruši; šis pants bija bauslis
kopējs visām ebreju paaudzēm. Dievs gribēja, lai viņi visi justos tā
it kā viņi būtu personīgi izgājuši no Ēģiptes tajā laikā, lai gan tolaik
viņi vēl nebija pat dzimuši. Tā arī ar mums. Kad mēs bijām vēl grēkos
pirms dzimšanas, Kristus nomira par mums. Krustā visa Dieva tauta bija
it kā izvesta no Ēģiptes, atbrīvota no nākamajiem grēkiem. Un tāpēc
arī savā kalpošanā mēs atskatāmies atpakaļ uz nokauto jēru mūsu svētkos,
uz mums tur Dieva plānos atbrīvotiem no grēka, no velna spēka. Grēks
ir perspektīvā iznīcināts mūsos ar Kristus nāvi krustā. Ir tik daudz
ko pārdomāt katram no mums šo sapulču laikā; maizes laušanas reizi nekad
nevajaga sasteigt. Labāk veltīt vairāk laika pārdomām, nekā, piem.,
Bībeles nodaļu lasīšanai, kuras varētu arī neatbilst dotajai situācijai.
Pashā 3. Mozus grāmatā
3. Mozus grāmatas Pashā aprakstā ir tik daudz valdzinošu sīkumu. Malkai virs uguns bija jābūt saliktai noteiktā kārtībā (3. Moz. 1:7), katrs klēpis ar upura daļām arī saliktām noteiktā kārtībā. Tas bija tā, it kā katrai Kunga dzīves daļai (un arī mūsējai) būtu savs krusts. Upura pienesējam bija jāsadala upuris gabalos pēc viņa daļām, kas it kā vienādoja upuri un upura pienesēju (1:12). Upuris pārstāvēja upura pienesēju. Gabali bija jāmazgā (vārda) ūdenī pirms miesas galīgās nodošanas ugunij / krustā- sišanai. 3. Moz. 1:15 nosaka, ka pienesot upurim putnus, “upurim jānokniebj galva” (angļu variantā “with the nail”, “nail” nozīme ir “nags” un arī “nagla”), izsaucot asociācijas ar pienaglošanu pie koka (krusta). To pašu domā arī Pāvils Rom. 7, kad runā par savu iekšējo cilvēku, kas ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Viņš redz sevi kā sadalītu atklātu upuri Dievam. Tas viss izsauc rūpīgu sevis pārbaudīšanu. Vai katru mūsu dzīves daļu nepārņem dedzība pēc Dieva mājokļa, kad esam uzlikuši sevi uz altāra, rīkojot mūsu Pashā kalpošanu? Vai altāra uguns aprij mūs? Vai mūsu sejās un vārdos atspoguļojas visu mūsu dzīves daļu krustāsišana? Vai arī mūsu trivialitāte, mūsu garīgā nespēja sakoncentrēt prātu un sirsnīgas vēlēšanās trūkums pildīt Kunga darbu atspoguļo to skumjo faktu, ka mēs neesam līdzīgi nokautajam upurim, kas mierīgi guļ uz altāra, neesam vienoti garā ar Kristu. Attieksme pret naudu, brīvdienām, savstarpējām attiecībām, dzīves līmenis, nodošanās vārda studēšanai, dedzīgums sprediķošanā – visi šie jautājumi nostājas mūsu priekšā. Viegli ir nekavējoties atrast patvērumu vārdos, ka mūsu glābšana nav atkarīga no darbiem, bet gan no Kunga žēlastības upura. Bet pirms mēs tā runājam, labāk godīgi atzīsimies, ka mēs visi esam tālu no pilnības. Ja mēs droši to atzīstam, ja mēs to neaizmirstam ikdienas dzīvē, tad mūsu sirdis būs sagatavotas un prāta gurni apjozti, mums kājās stāvot. Tad mēs būsim spējīgi, tāpat kā nešķīstījušies Hiskijas laikā, pienācīgi ēst svētku mielastu. Un tā, mēs varēsim priecāties mūsu mūža garajā naktī, nepacietīgi gaidot aicinājumu atstāt šo pasauli, lai būtu aizrauti citviet. Ir kaut kas brīnumains visā Pashā vēstījumā; ka kaut kas tik vienkāršs kā pašu mājās cepta smaržīga jēra gaļa un ar tā asinīm notrieptas durvis varēja sniegt šo lielo atbrīvošanu. Lai notrieptu parastu durvju aplodu ar neliela jēra asinīm, būtu jāizlieto visas jēra asinis. Tāpat arī mums rūpīgi jāsaskata Kunga upura visas puses, kas nostājas mūsu priekšā, Viņa miesas un asins simbolus baudot. “Dzeriet no tām visu” atgādina mums to, kā Izraēla ēda visu jēru, pat tās daļas, kuras viņu kuņģi citkārt atteiktos pieņemt (2. Moz. 12:9).
Hiskijas Pashā
Hiskija un Josija ļoti veiksmīgi svinēja Pashā svētkus, un tas labais, kas tajos bija, ir labs arī mums, ja mēs gribam, lai maizes laušanas reizes izvērstos par veiksmīgu garīgu pārdzīvojumu. Pārdomājiet sekojošus vērojumus no 2. Laiku 30:
21.pantā mēs lasām, ka viņi skaļi un līksmi dziedāja. Ka Pashā svētkos parasti dziedāja, lasām Jes. 30:29, kas pravietoja par Izraēla priecīgās glābšanas laiku, kad “jūs dziedāsit kā svētku naktī un priecāsities kā svētceļnieki”. Pashā ir vienīgie svētki, kas svinami naktī, tātad Izraēlam līksmā dziedāšana svētku naktī atgādināja Pashā svinēšanu. Tā arī mūsu atpestīšanai no grēka, vai Ēģiptes, būtu jāizraisa patiess prieks un pateicības vārdi Dievam.
22.pantā levīti “parādīja labu izpratni kalpošanā Tam Kungam” – proti, enerģiski studēja Bībeli.
22.pantā viņi atzina sevi par grēcīgiem un necienīgiem.
23.pantā Pashā gars pārņēma ļaudis “un visa sapulce nosprieda svētīt vēl otras septiņas dienas”. Pārāk bieži Pashā gars mūs atstāj, tikko mēs esam aizvēruši sapulces vietas durvis.
26.pantā valdīja “liels prieks”.
19.pants ir mums sevišķi nozīmīgs. Kaut arī liels ļaužu pulks nebija šķīstījušies un pēc bauslības nevarēja piedalīties Pashā svinībās, viņi uzdrošinājās lūgt Dieva žēlastību, lai viņiem atļautu piedalīties. Tā arī mēs savā grēcīgumā rēķināmies ar krustā sistā Kristus glābšanu, Kristus mūsu Pashā, par mums nokautais, un atzīstam, ka baudot no simboliem, mēs apņemamies ne tikai censties sekot Viņa piemēram, bet arī glābšanai, ko Viņš mums žēlsirdīgi piedāvā; sist krustā katru savas miesas kārību, katru patības daļiņu sevī. Un mēs neesam vienīgie, kam smeldz šī grēcīguma sajūta; jo Hiskijas Pashā aprakstā tādi bija “daudzi”, “liels ļaužu pulks” (17.un 18.pp.), kas nevarēja baudīt Pashā. Bet pēc Hiskijas aizlūguma, un tāpēc, ka viņi bija “sirdsprātā stipri apņēmušies meklēt Dievu”, viņiem to atļāva. Kā mēs redzēsim vēlāk, pavēlei baudīt Pashā, kājās stāvot, gataviem doties ceļā, bija jāveicina prāta modrība, garīgā gatavība. Tādējādi, ja mēs tādi būsim, tad mūsu daudzie grēki netiks pieminēti un mēs varēsim baudīt Pashā ar prieku. Ja mūsu sirdsprāts ir vērsts pareizajā virzienā, ja mēs esam stingri apņēmušies meklēt Dievu, tad mūsu gadījuma svārstīšanās var tikt aizmirstas.
Dedzināmie upuri
Vēlākas atsauces uz Pashā rāda, ka tika pienesti arī dedzināmie upuri; levīti jēriem nodīrāja ādu (2. Laiku 35:11), kas ir baismīgs Kunga šaustīšanas pravietojums. 5. Moz. 16 saka, ka Pashā bija jāvāra un jāēd Dieva noteiktajā vietā. Bet 2. Moz. 12 ir teikts neēst to “sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu”; līdz ar to mēs varam secināt, ka bija arī citi dedzināmie upuri, kas tika pienesti Pashā laikā. Tā 2. Laiku 35:8,9,13,16 mēs lasām, ka Josijas laikā izraēliešu vadoņi pienesa trīs simti vēršu – ne jēru – “Pashā svētkiem … viņi apcepa Pashā jēru ugunī …bet svētītos gabalus tie sutināja podos”. Dedzināmais upuris – derības atjaunošanas tēls; šos upurus pienesa, atsaucoties uz nokautā jēra upuri. Tā arī mums, katru reizi laužot maizi, ir jāatjauno mūsu derību ar mūsu Kungu, jāapliecina no jauna mūsu apņemšanās patiesi kalpot Kungam, nedarot to rituāla pēc, bet gan no sirds, vēloties jo ciešāk pieķerties Viņam. Upura pienesējs sadalīja upuri gabalos ar nazi, parādot ar to, kā mums ir jāatver mūsu dzīves Dieva priekšā. Un tāpēc, kaut arī mums šajās reizēs ir jāpārbauda sevi, koncentrējoties uz Kristu, uz savu stāvokli Kristus miesā, ir vietā arī personīga pašpārbaude. Jo jēra upurim neizbēgami un neatvairāmi jānoved mūs pie pašuzupurēšanās.
