Mājas lapa
3.5.2. MAIZES LAUŠANA KĀ PATEICĪBAS UPURIS PAR MIERU
Bībelē izlīgšana ar Dievu nozīmē mieru, kas nāk piedošanas rezultātā. Dievs mums nesola cilvēciska miera sajūtu; bet gan pastāvīgu mieru, kas valda mūsu sirdīs (Kol. 3:15). Maizes laušana ir atgādinājums par šo mieru, kas kļuva iespējams caur krusta asinīm; tas ir veids kā daudz labāk izprast, kā sods par mūsu mieru bija uzkrauts Kristum, kad Viņš tika krustā sists (Jes. 53:5). Mēs atceramies un svinam mūsu izlīgumu ar Dievu mūsu atceres sapulcēs. Un tas liek mums atcerēties miera upuri Vecajā Derībā, kas kalpoja tiem pašiem mērķiem.
Viena no redzamākajām analoģijām starp miera upuri un maizes laušanu ir tā, ka abos gadījumos figurē maize un vīns, kas ir saistīti ar nokauto dzīvnieka upuri (4. Moz. 15:9,10; 2. Sam. 6:17-19). Un abos gadījumos no upura pienesēja tiek prasīta upura apēšana. Pateicības upuris un Pashā (kā tas ir arī atceres sapulcē) tika baudīti “Tā Kunga priekšā”. Pateicības upura par mieru aprakstos tiek pastāvīgi uzsvērti vārdi “Tā Kunga priekšā”. Man šķiet, ka neviens no mums neiebildīs, ka mūsu atceres sapulcēs mūsu Tēva un Dēla klātbūtnes izjūta ir tāla no ideāla. Kad mēs pulcējamies, mēs patiesi pulcējamies “Tā Kunga priekšā”. Dievs nāca pie cilvēkiem, kad tie pienesa Viņam pieņemamus pateicības upurus (2. Moz. 20:24), tāpat kā viņš ir ar mums, kad mēs Viņu pieminam maizes laušanas reizēs.
Mēs zinām, ka 116.psalms ir viens no psalmiem, kurš varēja būt lasīts pēdējā vakarēdienā, kas ir maizes laušanas pirmtēls. Daudz kas šajā psalmā sasaucas ar pēdējo vakarēdienu: “Es pacelšu svētības kausu … es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas viņa tautas priekšā (divpadsmit mācekļu)! Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs (pastiprinājuma daudzskaitlis attiecībā uz Kristu?)… es esmu Tavs kalps, Tavas kalpones (Marijas) dēls”. Bet padomājiet par sākotnējo nozīmi. Dāvids priecājās par Dieva žēlastību, iespējams, viņa grēka ar Batsebu sakarā. Viņš jautā: “Kā es atmaksāšu Tam Kungam par visu, ko Viņš man labu darījis?” Viņš nolemj pienest pateicības upuri: “Tev es upurēšu pateicības upurus (miera upuris par pateicību, 3. Moz. 7:12) …es pacelšu svētības kausu… es pildīšu Tam Kungam savus solījumus visas Viņa tautas priekšā Tā Kunga nama pagalmos”. Kad mēs sēžam “Tā Kunga priekšā” mūsu atceres sapulcēs ar Kristus krustu un Golgātas asinīm mūsu gara acu skatījumā, mums skaidri jāapzinās, cik lielu žēlastību Dievs mums parāda: mūsu glābšanas nemainīgumu, grēku piedošanu, izlīgšanu ar Dievu. Par atbildi mums ar prieku jāatjauno savi solījumi Dieva priekšā, šeit eklēsijā, Dievnamā, Viņa tautas priekšā, kad mēs baudām miera pateicības upuri. Tāpat kā pateicības upuri pienesa publiski “Saiešanas telts priekšā” (3. Moz. 3:13), tā arī mums jāatjauno mūsu solījumi visu sapulcējušos priekšā un jāpauž miers ar Dievu. Un ja mēs visi esam mierā ar Dievu, tad mums tādēļ jābūt mierā arī visiem savā starpā.
Miers un grēks
Pateicības upura apraksts 2. Laiku 30:22,23 sasaista to ar Bībeles studēšanu un grēku izsūdzēšanu, kas arī norāda uz ciešu saikni ar mūsu atceres sapulcēm. Grēka apzināšanos, pateicības upuri pienesot, skaidri izceļ kāda ļoti neparasta iezīme. Kā pateicības upuris par mieru “jānes arī maize no raudzētas mīklas” (3. Moz. 7:13), kaut gan parasti ēdamo upuri nedrīkstēja pienest no raudzētas mīklas (3. Moz. 2:11). Šim izņēmumam bija jānoved līdz ticīgo apziņai sekojošais: kaut gan mēs nedrīkstam piedāvāt Dievam mūsu miesu ar ieraugu (salīdz. ar 1. Kor. 5), pateicības upuri pienesot, mums ir jāapzinās grēka klātbūtne sevī. 3. Moz. 4:10, 26, 31, 35 četras reizes tiek īpaši uzsvērts, ka dzīvnieks jāsagatavo un jāpienes grēka upurim tā, lai būtu atdalīti tauki “tāpat kā kaujamā pateicības upurī”. Tas viss uzsver saikni starp šiem diviem upuriem; pateicības upuri pienesa priekā un pateicībā par mieru, kas nāk no grēka piedošanas. Tieši tāpēc to pienesa pilnīgi brīvpratīgi. Mūsu kristadelfiešu dzīve nav iedomājama bez regulārām atceres sapulcēm. Bet mums katru reizi jāsanāk kopā neviltotā priekā par mieru, kas mums ir ar Dievu, pateicoties Kristus asinīm. Ja mēs laužam maizi kā mūsu pateicības upuri brīvprātīgi, pateicoties par mieru, kas mums ir ar Dievu, iespējams, ka mums to vajadzētu darīt kādreiz arī nedēļas vidū, vienkārši paužot prieku par mieru ar Dievu. Bet cik daudzi no mums to ir kādreiz darījuši? Par to derētu padomāt.
Miera upuris tika pienests kā pateicības upuris (3. Moz. 7:12). Ebreju vārds “pateicība” Ezras 10:11 tiek saistīts ar grēku izsūdzēšanu. Un tā, atkal mēs redzam, ka pateicības upuris par mieru ir saistīts ar grēka atzīšanu un nožēlošanu. Zīmīgi, ka pēc Manases apbrīnojamās grēku nožēlas (vai varētu būt vēl kāds lielāks pamudinājums grēku nožēlas iespējai?) viņš pienesa pateicības upurus (2. Laiku 33:16). Hiskijas laikā visi, “kas jutās uz to pamudināti”, nesa “pateicības upurus” Tam Kungam, t.i., miera upurus (2. Laiku 29:31 salīdz. ar 3. Moz.7:12) pēc tam, kad viņi bija veltījuši sevi Kungam. Tīrā sirdsapziņa, kas nāk no patiesas sevis no jauna veltīšanas Dievam, atspoguļojās miera upura pienešanā. Līdzīgai motivācijai jāvada arī mūs, ejot uz maizes laušanas sapulci. Bet cik daudz mēs par to domājam sestdienas vakarā vai svētdien no rīta? Pateicības upuri nesa arī ar neraudzētu maizi ( salīdzini ar Pashā, kas ir visskaidrākais atceres sapulces pirmtēls). Grēka rūgtums bija vienmēr jāatceras, arī līksmojot par izlīgšanu ar Dievu. Norādi uz miera upuri kā pateicības upuri atrodam arī Ebr. 13:15: “Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr”. Slavai un pateicībai par mūsu garīgo mieru ar Dievu, par piedošanu mums pēc Viņa žēlastības jābūt mūsu tikšanos neatņemamai sastāvdaļai.
Pateicības upura par mieru pienešana tiek gandrīz vienmēr minēta pēc grēka upura pienešanas. Tas atkal uzsver to, ka miers, ko viņi piemin, ir garīgais miers ar Dievu pēc grēku piedošanas. Bauslība vienmēr uzskaita upurus noteiktā secībā: grēka upuris, dedzināmais upuris un pateicības upuris (piem., 3. Moz. 9:2-4). Tas būtu uzskatāms par Jaunās Derības trijotnes pirmtēlu: “Svētība, žēlastība un miers”. Tādējādi, pateicības upuris tiek nests tāpēc, ka mēs saņemam žēlastību. Tādēļ, pulcējoties piemiņas reizei, mēs nesam pateicības upuri, atceroties žēlastību, kas mums dāvāta. Mēs nenākam tādēļ, lai saņemtu žēlastību. Mums nav jālauž maize, lai gūtu piedošanu. Psalms 100:4,5 šķiet norādam uz pateicības upuri: “Ieeita pa Viņa vārtiem (pateicības upuri pienesa pie Saiešanas telts vārtiem) ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu! Jo Tas kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi". Mēs redzam, ka miera upuris ir pateicības upuris, un tas tika pienests, slavējot Dievu par Viņa žēlsirdīgo attieksmi pret cilvēka grēku. (1) Tieši tāpat arī Psalms 107:17-21 gavilē par Dieva žēlastības brīnumu, kas izpaužas piedošanā cilvēkiem. Gars teica Izraēlam atbildēt uz to ar brīvprātīgu pateicības upuru pienešanu: “Viņi lai nes pateicības upurus” (22.p.), tas ir, miera upurus (3. Moz. 7:12).
Tāpēc ka miera upuris ir saistīts ar grēku piedošanu, tas izsauc veselu emociju gammu, kurā mijas prieks, nopietnas atzinības un pateicības jūtas. Un tāpēc to pienes “savās prieka dienās un savos svētku laikos” (4. Moz.10:10). Bet parasti miera upura pienešana rakstos neiztiek bez prieka pieminēšanas (2. Laiku 29:35,36; 5. Moz.27:7). Tam, ka mēs esam mierā ar Dievu, ir neizbēgami jāizraisa prieka jūtas, kurām nav obligāti jāizpaužas apskāvienos vai mutes smaidā līdz ausīm, bet patiesā garīgā jūsmā par vienotību ar Dievu. 1. Sam. 11:13-15 apraksta pateicības upura pienešanu, pieminot Izraēla glābšanu un derības atjaunošanu ar Dievu. Jebkurā dotajā laika sprīdī mums jābūt spējīgiem teikt, ka mēs nešaubāmies, ja Kristus nāks tagad, mēs būsim glābti.
Laikā, kad mēs laužam maizi, domājot par Kristus darbu un mūsu grēcīgumu, ko tas brīnišķi uzveic, mūsos jāuzvirmo tām pašām derības atjaunošanas prieka jūtām, svinot Viņa glābšanu šajā piemiņas reizē, ko Viņš ir nozīmējis. Brīžiem mūs nospiež mūsu problēmu nasta, iespējams mūsu grēku fiziskajā iespaidā. Pateicības upurus par mieru Izraēls nesa arī bēdu un sakāvju laikā (Soģu 20:26; 21:4). Visās mūsu dzīves likstās mums ir jāatceras, ka vienīgais, kas ir no svara, ir mūsu miers ar Dievu, tā priekpilnā doma, ka mūs nekas nešķir. Tāpat kā Izraēls nesa pateicības upurus tādos laikos, arī mums ir jāapdomā maizes laušanas iespēja, varbūt arī vienatnē, grūtos dzīves pārbaudījumu brīžos.
Bībeles lasīšanai pirms simbolu baudīšanas ir jāiedveš mūsos vainas apziņa. Tas nav laiks banalitātēm vai padziļinātai studēšanai. Iespējams, ka pirmtēls tam ir bauslis, kas prasa pateicības upura pienešanu ar plāceņiem, kas iejaukti eļļā, apziesti ar eļļu, vai sajaukti ar eļļu. Eļļai / vārda garam ir jābūt mūsos, ap mums, virs mums; mums ir jābūt it kā iejauktiem tajā. Šai mācībai ir jābūt saistītai ar mūsu pateicības upuri maizes laušanas brīdī. Tieši šī iemesla dēļ mēs lasām un studējam Bībeli maizes laušanas reizēs.
Upura nozīme
Pacentīsimies iedziļināties tajā, ko simbolizēja dzīvnieka pienešana miera upurim. Upura pienesējs uzlika roku uz tā galvas, tādā veidā savienojoties ar to. Zināmā mērā dzīvnieks pārstāvēja pašu upura pienesēju. Bet tam bija jābūt “bez vainas” (3. Moz. 3:1), jānes “patīkamu smaržu Tam Kungam” (3. Moz. 3:16). Bet kā gan mēs varam piedāvāt sevi kā upuri bez vainas? Mēs visi apzināmies savu izmisīgo grēcīgumu. Atbildi uz šo jautājumu mēs rodam tajā, ka pateicības upuris par mieru norādīja uz Jēzu. “Jo Viņš ir mūsu miers” (Ef. 2:14), tēlaini izsakoties, mūsu miera upuris (2) pēc analoģijas ar to, kā Viņš tapa par “grēku” mums, tas ir, par grēka upuri. Viņš ir bezvainīgais un nevainojamais Jērs (1. Pēt. 1:19), un ja mēs esam Viņā, tad arī mums tiks pieskaitīta tā pati neaptraipītā nevainība (Ef. 5:27). Mums ir jāzina, vai mēs esam Kristū. Ja mēs esam Kristū, tad Dieva priekšā mēs būsim tikpat tīri kā Viņš.
Pateicības upurim bija jānes “patīkama smarža”. Ar nāvi krustā “Kristus … mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura (miera upura?) dāvanu, par jauku smaržu” (Ef. 5:2). Ja mēs esam Kristū, tad arī mēs esam jauka smarža Dievam, par ko arī runāts 2. Kor. 2:15: “Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam”. Bet ja jau mēs esam Viņā, tad mums ir jādalās ar Viņu Viņa ciešanās. Pateicības upurim pienesa taukus un asti, kas tika nogriezta “pie paša mugurkaula” (3. Moz. 3:9). Visdziļākajai miesas un gara sadalīšanai Kristū (kas izcili aprakstīta Viņa kārdināšanā tuksnesī) ir jāatspoguļojas arī mūsos. Mums ir jājautā sev, vai mēs patiesi atdalījām visus taukus līdz pašam mugurkaulam. Vai mēs vispār esam gatavi tai sāpei, kas nāk no sevis izzināšanas un atsacīšanās no sevis, ar ko mums ir jārēķinās.
Dieva maize
Upuris par mieru bija “uguns upura barība (vārds, ko tulko arī kā ‘maize’) Tam Kungam” (3. Moz. 3:11). Tātad pateicības upuris bija Dieva barība vai arī Viņa maize. Taču upura pienesējs tika aicināts ēst Dieva maizi. Tas norādīja uz to, ka upura pienesējs, apsēžoties pie galda ēst Dieva maizi, sēž it kā Dieva klātbūtnē, kas arī bauda šo maizi. Cilvēkiem to simbolizēja tas, ka priesteris, kā Dieva pārstāvis, ēda daļu no šīs miera upura maizes un otru daļu ēda upura pienesējs. Iespējams, ka viņi sēdēja viens otram blakus, lai to baudītu. Dieva tuvība, uz ko tas norāda, ir gandrīz prātam neaptverama. Mēs esam aicināti aptvert patiesas tuvības ar Dievu neaprakstāmo skaistumu.
Domai par Dieva maizes ēšanu, upura, kas simbolizē Viņa dēlu un tādēļ tuvību ar Viņu, ir jāatgādina mums Jņ.6. “Dieva maize ir tā, kas nāk no debesīm”, tas ir, mūsu Kungs Jēzus Kristus (Jņ.6:33). Ne velti daži rabīni runā par ‘Mesijas miesas ēšanu’, šādi izsakot to tuvību ar Viņu, uz kuru viņi cer, Viņam atnākot. Dzīvnieku upuru pienešanu sauc par “Dieva maizi” (3. Moz. 21:6,8,21; 22:25; Ecēh. 44:7; utt.), norādot uz Kristus nākšanu. Atsaucoties uz mannu, Kristus apzināti uzsver šo saistību, kad runā par sevi kā par Dieva maizi. Vienīgā reize, kad izraēlieši varēja ēst “Dieva maizi”, bija upuri par mieru pienesot. Kad šajā kontekstā Kristus aicina mūs ēst Dieva maizi, ēst Viņa miesu un dzert Viņa asinis (Jņ. 6:51,52), Viņš atskatās uz miera un pateicības upuri. Bet šis ir arī acīm redzams pravietojums par maizes laušanas dievkalpojumu. Daudzi jūdi vienkārši nespēja aptvert to, ko Kristus viņiem piedāvāja, kad Viņš to teica. Viņi aizgriezās no Viņa kā fiziski, tā arī garīgi. Doma par to, ka Kristus ir tas miera un pateicības upuris, ka Viņš aicina tos apsēsties it kā pie Dieva galda un Visuvarenā klātbūtnē baudīt Viņa Dēla upurēto miesu, bija parāk sarežģīta viņu uztverei. Bet tieši uz to mūs Kristus aicina Viņa piemiņas reizēs, apsēsties līdz ar Viņu un baudīt Viņa maizi. Dievs patiesi ir ar mums tagad. Viņš mūs neatslābstoši vēro. Viņš ir ar mums, Viņš patiesi vēlas mūs glābt, ja vien mēs būsim stipri ticībā tam, cik karsti Viņš mūs mīl, cik ļoti Viņš vēlas, lai mēs izjustu tuvību ar Viņu un apzinātos Viņa klātbūtni.
Ticiet tam
Vai mēs to visu uztversim nopietni? Vai arī mēs atteiksimies to intelektuāli sagremot un piedalīsimies maizes laušanā vienīgi tāpēc, ka esam kristadelfieši un ka tā ir pieņemts? Vai arī mēs būsim kā Izraēls, kas pienesa upurus par mieru, bet pieceļoties no galda devās pielūgt elkus un apmierināt savas miesas kārības (2. Moz. 32:5,6)? Vai arī mēs būsim līdzīgi tiem izraēliešiem, kas pienesa upuri par mieru, kaut gan faktiski viņi nemaz nebija mierā ar Dievu (1. Sam. 13:9; 2. Ķēn. 16:13; Sal. Pam. 7:14; Am. 5:22)? Kā mēs varam būt tādi tagad, kad Dievs ir tā atvēris mūsu acis uz mūsu piemiņas sapulces nozīmi? Pacentieties gara acīm saskatīt Visuvarenā goda krēslu debesu augstumos un Kungu Jēzu pie Viņa labās rokas, kas šobrīd ir mums līdzās mūsu maizes laušanas reizē, uzlūkojot mūsu sirdis, mūsu vēlēšanos būt tikpat nevainīgiem un Dievam patīkamu smaržu nesošiem kāds ir Viņš. Viņš patiesi uzskata mūs par pilnīgiem, attaisnotiem, taisnprātīgiem pēc ticības. Tātad, mēs varam būt droši, ka mums ir patiess miers ar Dievu. Dievs būs ar mums kopā maizē un vīnā, Viņš gribēs biedroties ar mums, ēst ar mums, kad mēs baudīsim Viņa upurētā Dēla simbolus.
Piezīmes
(1) 100.psalmam ir daudz saskares punktu ar 2. Laiku 30, kur aprakstīti pateicības upuri.
(2) Ja šī doma nav pamatā Ef. 2:14, ko citu gan tas varētu nozīmēt? Kā gan var cilvēku nodēvēt par “mieru”, nedomājot to tēlaini?
