Mājas lapa
3.5.3. PĀRLIECINĀŠANA AR MĀCĪBAS PALĪDZĪBU
Ja jūs sludiniet Patiesību kā pienākas, tad jūs gandrīz noteikti kādu atvedīsiet pie Kunga. Tas nozīmē, ka jūs būsiet atbildīgi viņu priekšā, kaut arī jūs nejūstos tam gatavi. Šajā grāmatas daļā es gribētu paust domu, ka citu, kā arī sevis iedvesmošana, kad mēs sēžam vienatnē un laužam maizi, notiek caur pārdomām par vienas Ticības pamatu mācību.
Didaktiska pieeja
Kā starp kristāmajiem, tā arī starp kristītājiem ir vērojama kopēja tendence uzskatīt, ka kristības ir gala iznākums, ka uzvara ir sasniegta. Taču tas ir tikai sākums – sākums vecāku un bērnu attiecībām starp mums (1. Tes. 2:11), skolotāja un skolēna attiecībām, kas turpinās vismaz dažus gadus pēc kristībām. Attiecības starp krusttēvu un jaunpievērsto ir patiesi unikālas. Gandrīz katrā savā vēstulē Pāvils atgādina saviem lasītājiem, ka tie ir viņa garīgie bērni (1. Kor. 1:9,17,26; 2:1; 3:6; Gal. 1:6; 3:1,2; 4:13; Flp. 1:1-8; 1. Tes. 1:5,6,9; Tit. 1:4). Kā palīdzēt mūsu garīgajiem bērniem augt garīgi būtu jābūt visaizraujošākai tēmai mūsu interešu lokā. Mūsu bērnu / vecāku attiecības nozīmē to, ka mēs tiem esam daudz lielāki piemēri nekā mēs spējam iztēloties, tādēļ mūsu uzvedībai jābūt nevainojamai. Pāvilam nebija kauns vairākkārt aicināt ticībai pievērstos sekot viņa piemēram. Viņš zināja, ka tie tā vai tā viņu atdarinās kā savu garīgo tēvu.
Nodarbībā 4.5 mēs parādam, ka grieķu vārdiem, kas attiecas uz sludināšanu un Evanģēlija pamatu mācīšanu, visiem ir didaktiska nozīme; proti, mēs nododam informāciju tiem, kas to nezina. Taču tie paši vārdi, kas tiek lietoti, aprakstot jaunpievērsto mācīšanu, tiek izmantoti arī izklāstot pamatprincipus neticīgajiem. Tā, Pāvils bieži izmanto sprediķa formu, lai aprakstītu pirmo draudžu apmācību (1. Kor. 9:14; 2. Kor. 4:5; Gal. 1:9; 2:2; 5:11; Kol. 1:28; 2. Tim. 4:2). Tā, viņš varēja teikt, ka apmeklēs Romas eklēsiju, lai sludinātu viņiem Evanģēliju (Rom. 1:15). Pāvils “uzdeva” tesaloniķiešiem dzīvot jauno dzīvi; šī vārda nozīme ietver tiešu brīdinājumu un apliecinājumu. Šī vārda nozīme sasaucas ar vārdiem, kurus lieto svinīgi apliecinot Labo Vēsti nekristītajiem. Vārdus “sprediķot”/ “pamācīt” lieto, skaidrojot pamatprincipus nekristītajiem (Ap.d. 2:40), kā arī jaunpievērsto pamudināšanai (2. Kor. 9:5). Praktiskie secinājumi, kas no tā izdarāmi, ka tā pati didaktiskā pieeja jāpielieto arī jauno brāļu un māsu pamācīšanā. Visizplatītākā jauno skolotāju kļūda ir tā, ka viņi, ienākot klasē, sāk stundu ar jautājumu, kura apspriešanai klase nav sagatavota. Iespējams, ka dažiem arī būs, ko teikt, taču viņu zināšanas var neiekļauties kontekstā un būt nepiemērotas. Studenti neko negūst no diskusijām, ja viņi tām nav gatavojušies, nav apguvuši nepieciešamos pamatus.
Bērnu barība
Es pieminu to tāpēc, ka šobrīd mācīšanās diskusiju formā, šķiet, kļuvusi par modes lietu. Bet Bībele viennozīmīgi uzsver pamācīšanu ar vārdu. Jaunie brāļi un māsas ir tikai jaunpiedzimušie, kuriem ir nepieciešama barība. Viņi raud pēc barības. Mūsu pienākums ir sagatavot un dot viņiem barību, nevis uzsākt pusceptas diskusijas, kuras faktiski pieprasa, lai viņi paši gatavotu sev barību. Piemēram, nav nekādas jēgas piedāvāt dažiem tikko kristītajiem brāļiem un māsām apspriešanai Ījabu kā Kristus pirmtēlu. Iespējams, ka viņi nav lasījuši Ījaba grāmatu un vispār pat nezina, kurā Bībeles vietā tā meklējama. Ir nepieciešams rūpīgi sagatavots 30-40 minūšu referāts par doto tematu, vienlaicīgi dodot pietiekami daudz laika, lai viņi varētu izlasīt pieminētos fragmentus un tikai tad prasīt pēc komentāriem un jautājumiem nodarbības beigās.
“Ko jūs domājat par lūgšanu?” ir vēl viens bieži sastopams sākuma jautājums. Taču jauno brāļu un māsu pamācīšanai ir nepieciešams norādīt pāris attiecīgas vietas Bībelē un tad uzdot pamudinošus jautājumus, kas pārdomāti noved klausītājus pie nepieciešamās atbildes. Piemēram, “Kā jūs domājat, vai Dievam ir jāatbild uz ticīgā lūgšanām?” Es zinu, ka tas noved pie jautājuma par Dieva gribu. Kas attiecas uz mani, tad man tādiem gadījumiem rezervē ir vienmēr Jņ. 5:14 ar vairākām piezīmēm par Dieva gribu, kā arī Pāvila lūgšanas, lai dzelonis tiktu izrauts no viņa miesas ar dažiem komentāriem par “gana tev Manas žēlastības”, kas manuprāt ir izšķirošais arguments. Ir nepieciešama rūpīga gatavošanās. Parāk bieži brāļi un māsas, kuriem tas būtu jāzina, izvairās no šī pienākuma. Pārāk bieži jautājumu apspriešana ar jaunajiem brāļiem un māsām paliek cilvēciskajā līmenī tā vietā, lai tiektos pēc garīgā. Spontānas, garīgi nepārdomātas diskusijas ir tas pats, kas piedāvāt desas luņķi jaunpiedzimušajam.
Mēs jau pieminējām, ka vārdi, kurus lieto Evanģēlija mācīšanai un sludināšanai, lieto arī jauno brāļu un māsu mācīšanai. Jaunā sludināšanas darbs ir nama celšanas darbs (Rom. 15:20); tēls, ko lieto, runājot par jaunpievērstajiem. Mūsu mērķis ir tempļa iekārtošana Jahves mājošanai. Kristīšanās šajā procesā ir tikai pakāpiens, kaut arī vitāli svarīgs. Mēs esam sūtīti sludināt Evanģēliju un mācīt ticībai pievērstos visam tam, ko pavēlējis Kristus (un tādēļ arī apustuļu priekšrakstiem). Doma par apmācīšanu visam, kas pavēlēts, ir priesterības valoda, kas prasīja apmācīt ļaudis visam, kas Vecajā Derībā bija pavēlēts (2. Moz. 29:35; 3. Moz. 8:36; 5. Moz. 1:18). Tāpat kā Izraēlam vajadzēja būt priesteru tautai, kas pamācīja cits citu bauslībai, tā arī mums ir jādara tas pats, it īpaši attiecībā uz jaunpievērstajiem (Jer. 31:34). Nedomāju, ka mums ir jāpienes katrs Jaunās Derības vārds (Jēzus un apustuļu vārdi) cilvēkiem pirms kristīšanās. Taču mums ir pavēlēts iet visā pasaulē, mācot tos jaunpievērstajiem (Mt. 28:20), un mācot viņus tos ievērot.
Audzināšana mācībā
Pāvils saka, ka mums jāizmanto mācība paskubināšanai (2. Tim. 4:2; Tit. 1:9). Mācīšana un paskubināšana ir atšķirīgi jēdzieni. Grieķu vārds, ko tulko kā paskubināt, ietver arī mierināt, tuvināties, lūgties. To ir viegli sasniegt emocionālajā līmenī, taču, ja paskubināšana nebalstīsies mācībā, tai nebūs noturības. Pāvils deva Timotejam norādījumu mācīt un skubināt (1. Tim. 6:2), citiem vārdiem sakot, pamācīt, dodot viņiem zināšanas, un tad, uz šī pamata balstoties, arī skubināt. Piemērs tam ir Vēstule romiešiem. Pirmās vienpadsmit nodaļas ir pamācība, kas balstīta mācībā. Un tad 12:1 sākas ar: “Es jums lieku pie sirds” (tas pats vārds, kas paskubināt), pamatojoties uz iepriekšējām vienpadsmit mācības nodaļām, dzīvot cienīgi. Tam ir jābūt par pamatu mūsu skubināšanai un faktiski Bībeles studēšanai ar jaunpievērstajiem vispār: vispirms mācība, kas stingri balstās uz pamatiem, pēc tam paskubināšana, pamudināšana, dievbijīgais aspekts. Cits piemērs paskubināšanai ar mācības palīdzību ir Jūdas vēstule. Viņš saka, ka viņa vēstule ir pamudinājums cīnīties pret viltus mācītājiem (3.p.). Un viņš turpina, citējot virkni piemēru no Vecās Derības, kas skaidri parāda, ka visi pagātnes viltus mācītāji tika atmaskoti un notiesāti, un uzticamie atdalījās no tiem. Jūda dod vārdu Bībelei, kas arī visu pasaka. 1. Kor. 14:31 runāts par pravietošanu ( mācības izklāstīšanu), lai visi gūtu mierinājumu (pamudinājumu). Un atkal mēs redzam, ka mūsu pamācības nav jābūvē uz personīgajiem pārdzīvojumiem, bet gan uz stingri pakāpeniska Bībeles mācības izklāsta. Mūs lūdz skubināt (pamācīt) cilvēkus Dieva vārdā. Kad mēs pamācam, mēs skubinām brāļus un māsas Dieva vārdā. Ja mēs aptveram šī fakta nozīmīgumu, tad kļūst skaidrs, ka mēs varam pamācīt tikai, lietojot Dieva vārdu. Pamācīšanas un pamudināšanas kontekstā mēs esam Dieva līdzstrādnieki (2. Kor. 6:1). Tāpēc sarunā ar jaunpievērstajiem mums ir vienmēr jaatceras, ka mēs strādājam kopā ar Dievu, lai skubinātu ļaudis pieņemt Viņa glābšanu.
Bet es it nemaz negribu teikt, ka mēs nedrīkstam nekā personiska izteikt šajās sarunās; mēs neesam mašīnas, kas pārdrukā Dieva vārdu jaunajiem brāļiem un māsām. Dievs mierina (pamāca, skubina) mūs, lai mēs varētu pamācīt citus (2. Kor. 1:4,6). Bet šis mierinājums nāk caur Viņa vārdu, kas atver mūsu acis uz Viņa ceļiem tā, lai apgaismotu un sniegtu mierinājumu mūsu šodienas pieredzē. “Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca … (deva Bībeli), lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” (Rom. 15:5,4), parāda, ka Dievs mierina mūs caur Savu vārdu. Tāpat kā Viņš mierina mūs, tā arī mums ir jāmierina un jāskubina citi. Šajā nozīmē mēs varam pamācīt citus pēc mūsu personīgā piemēra.
Pāvils saka, ka mācības pamati ir maize, kas jāsagatavo vecākajiem, presbiteriem, lai pabarotu draudzi (1. Tim. 5:17,18). Bet lai to sagatavotu, ir jāpiestrādā, kas nereti ir monotons darbs, pielīdzināms vērša darbam, kas klonā min labību, lai tā būtu derīga lietošanai. Mums ir jāstrādā, lai sludinātu Labo vēsti jaunpievērstajiem (2. Tim. 2:15). Labās vēsts sludināšanas māksla jauniem brāļiem un māsām ir pamatprincipu izklāsts tādā veidā, kas, atgādinot jau zināmo, dotu tiem stimulu virzīties uz priekšu. Tā ir arī svētdienas lektoriju māksla Anglijā: strādāt ar doto tematu tā, lai tas palīdzētu brāļiem un māsām augt garīgi. Bet tas nav izdarāms bez nopietnas gatavošanās; labības mīšanas līdz tā ir derīga lietošanai. Kādēļ ir jāuzsver Dieva vārdu pirmsākumu nozīme: vispirms tādēļ, ka jaunpievērstajiem radīsies kārdinājums novērsties no tiem, praksē vai teorijā (2. Tim. 4:2); un otrkārt tādēļ, ka praktiskā uzvedība sakņojas mācības pamatu atzīšanā (Tit. 1:9; 2:1-3,7). Piemēram, ja mēs patiesi atzīstam Dieva izpausmi, kristīšanās Viņa vārdā brīnumu, mēs piedomāsim par savu uzvedību šīs pasaules acu priekšā. Ja mēs atzīstam Kristu par savu pārstāvi, mēs ar jo lielāku gatavību vērsīsimies pie Viņa ikdienā.
Turieties!
Mums jāmāca jaunpievērstajiem “turēt” Patiesības baušļus un principus (Mt. 28:20). Tā ir daļa no mūsu uzdevuma. Mums jāmāca ticībai jaunpievērstajiem turēties pie pareizās ticības, kā to dara Pāvils savās vēstulēs. Brīdinot par atkrišanas iespēju, nepieciešamība turpināt turēties pie patiesās mācības var likties nepievilcīga. Un tomēr mums ir uzdots mācīt jaunpievērstajiem šīs ticības pamatus tāpat kā mums ir uzdots sludināt šo mācību visai pasaulei. Pāvils, griežoties pie nesen kristītajiem, runā par to, ka viņiem ir jāpiekļaujas Tam Kungam, ka viņiem ir jāapzinās nepieciešamība turēties pie Viņa, pretojoties neizbēgamajiem kārdinājumiem atteikties no Viņa (Ap.d. 11:23; 14:22). Viņš pamāca Timoteju turēties pie tās pašas mācības (1. Tim. 4:6) un mācīt citus, lai arī tie, savukārt, mācītu pašu galveno – turēties pie veselīgas mācības (1. Tim. 1:3,4; Tit. 1:9). Neatslābstoša ticība mācības pamatiem ir mūsu glābšanas ķīla (1. Tim. 4:16). Pāvils saka, ka turēties pie mācības pamatiem ir tikpat grūti kā ievērot kareivja ikdienas dzīves disciplīnu (2. Tim. 2:3). Pāvila lūgums garīgo briedumu sasniegušajam Timotejam ir tas pats: esi drošs, ka tu turies pie mācības pamatiem (1. Tim. 6:20; 2. Tim. 1:3; 3:14). Mums ir jāizskaidro jaunpievērstajiem, ka mācība, kas viņiem tagad ir zināma, ir uzticēta viņiem glabāšanai un viņi ir atbildīgi par tās ievērošanu (1. Tim. 6:20). Pāvils pats sevi liek par piemēru kā turēties pie patiesās mācības līdz pat “skrējiena” beigām (2. Tim. 4:2,7,8).
Vēl viens iemesls, kāpēc par sludināšanu runā tajos pašos izteicienos kā par garīguma pilnveidošanu ir tas, ka jaunpievērsto pilnveidošanas pamatā ir jābūt pirmajiem principiem. Zīdaiņi jābaro ar pienu – kas ir mācības pamatu tēls. Sākotnējās diētas pamatā ir jābūt Dieva vārda pirmsākumiem, kas pakāpeniski apaug ar dziļākiem jēdzieniem. Mums ir tieksme uzskatīt, ka kristīšanās automātiski ļauj brāļiem un māsām pāriet uz daudz dziļāku garīgās barības līmeni. Ar studentiem, piemēram, mēs pat neiedomātos runāt par Vēstules ebrejiem vai Atklāsmes smalkajām niansēm. Taču mēs pieņemam, ka jaunpievērstie kaut kādā veidā būs spējīgi tikt ar tām galā.
Pamudinājuma vārds
Apmeklējot brāļus un māsas, maizes laušanas organizēšana ir viens no visparastākajiem pienākumiem. Domājot, kā to noturēt, mums ir jāatceras tie principi, kurus mēs izklāstījām šīs nodarbības sākumā. Mūsu mērķis ir mācīt, dot zināšanas un garīgo uzmundrinājumu. Mums jāatceras, ka vairums jauno brāļu un māsu atrodas izolācijā un lauž maizi vienatnē, vai arī divatā vai trijatā. Cita tādu maizes laušanas sapulču īpatnība ir pietiekoša laika trūkums tiekoties. Parasti kādas valsts apmeklējuma laikā katrai pilsētai mēs varam veltīt tikai vienu dienu. Skatoties pēc apstākļiem, mēs varam pavadīt tikai stundu vai divas ar brāli vai māsu. Lai tiktos ar viņiem mēs, iespējams, iztērējam simtiem vai pat tūkstošiem mārciņu. Ar vēsu prātu to novērtējot, katra tāda stunda maksā daudz naudas un pūles. Tādēļ izmantosim to pēc iespējas lietderīgāk, pēc iespējas mazāk laika veltot ikdienišķajām sarunām. Mums ir visapbrīnojamākās attiecības ar Jahvi, Izraēla Dievu un Viņa Dēlu, kā arī brīnišķīgākā cerība mūsu priekšā. Lūk, par to mums ir jārunā. Un saskaņā ar šeit apspriežamo didaktisko pieeju, es dažkārt domāju, vai tomēr nav labāk apmeklētājiem teikt visas lūgšanas. Daudzi no jaunpievērstajiem, iespējams, ir tikai dažas reizes lauzuši maizi ar citiem. Viņiem nav gadījies dzirdēt daudz lūgšanu, ja neskaita pašu lūgšanas. Mūsu lūgšanu vārdi var iespiesties viņu atmiņā. Mūsu apmeklējuma sīkākās detaļas, pat krēsls, uz kura mēs sēdējām, var palikt viņu atmiņā. Mums tā var būt viena no daudzajām tikšanās reizēm garā ceļojuma laikā. Bet apmeklētajam brālim vai māsai tas var būt spilgtākais garīgais notikums gadā.
Maizes laušanas dievkalpojuma centrā ir jābūt Jēzum Kristum. Skumji ir atzīt, ka vēsturiskā ziņā mūsu kopiena nav bijusi tik Kristus-centrēta, kāda tā būtu varējusi būt. Maizes laušanas reizes uzruna nav tas laiks, kad jārunā par kādu nopietnu problēmu eklēsijā vai kāda jaunpievērstā dzīvē. Es domāju, ka mums ir jāveic maizes laušana tā, lai tā kļūtu par paraugu turpmākajām brāļu un māsu tikšanās reizēm. Sagatavot parastu pamācošu uzrunu, kā tas ir pieņemts Anglijā, viņiem nebūs pa spēkam. Viņi varēs veikt ikdienas lasījumus, gūstot kādu mācību no katras nodaļas. Domāju, ka arī mums vajaga darīt ar viņiem to pašu. “Bībeles pamatos” tika piedāvāts, lai ticībai jaunpievērstie pirms maizes laušanas lasītu krustāsišanas aprakstu (vai Jes. 53, Ps. 22,69). Tas nodrošina Kristus-centrētas piemiņas sapulces, kā arī uzlabo Rakstu zināšanas. Domāju, ka apmeklētājiem jau iepriekš jāizlasa attiecīgās nodaļas un jāsagatavo daži ar Kristu saistīti komentāri, kā arī izvērstāki komentāri pravietojumiem par Mesiju, runājot par Jes.53 vai 22.psalmu, vai arī par krustāsišanu. Komentāriem pamācīšanas / paskubināšanas garā, par ko mēs runājām iepriekš, jāsatur atsauce uz mācības pamatprincipiem un jābalstās uz tiem, ejot tālāk. Maizes laušanai ir jāsākas ar lūgšanu, kurai seko ikdienas nodaļu lasīšana ar komentāriem par katru tēmu; lasīšanu noslēdz ar komentāru apkopojumu. Tad seko tās vietas lasīšana, kas attiecas uz Kristus nāvi, sniedzot dažus komentārus; un tad lasiet 1. Kor. 11:23-29, atliciniet laiku pašpārbaudei, tad lūgšana par maizi, ņemiet maizi, lūgšana par vīnu, dzeriet vīnu un noslēguma lūgšana.
Nodarbība 1.5 arī attiecas uz šo tēmu.
