Mājas lapa
3.5.4. VĒSTULE EBREJIEM: PAMĀCĪBAS UZRUNAS PIEMĒRS
Ievads
Dažkārt ir labāk sākumā izteikt slēdzienu, bet pēc tam izklāstīt pierādījumus. Uzdrošinos pieņemt, ka Vēstule ebrejiem faktiski ir Pāvila pirmā pamācības uzruna Jeruzālemes eklēsijai maizes laušanas sapulcē, kas norisinājās laikā, kad jūdaisti uzstājīgi aicināja atgriezties pie bauslības un eklēsijā bija vērojamas dažas specifiskas morāla rakstura un mācības izpratnes problēmas. Ja jūs lasīsiet šo vēstījumu skaļā balsī, lasīšana aizņems apmēram 45 minūtes. Pēdējie pāris panti liekas ‘piekabināti klāt’ vēlāk, lai pārveidotu to vēstulē. Pāvils lūdz: “panesiet šo pamācības vārdu!” (Ebr. 13:22), kaut arī piebilst, ka tas nav garš. Tas netieši norāda uz to, ka parasti “pamācības vārds” bija daudz garāks. Atcerieties, kā Pāvils Troadā maizes laušanas sapulcē mācīja visu nakti (Ap. d. 20:7-9). Mums jau nepatīk pat doma par to, ka brālis varētu ‘turpināt runāt’ stundu vai divas. Taču acīmredzot pirmajā gadsimtā (un arī deviņpadsmitajā, starp citu) brāļi to pieņēma. Ja viss, kas ir teikts pamācībā, ir vērtīgs un attiecas uz lietu, tad garajām pamācībām nav nekādas vainas. Vaina ir tajā apstāklī, ka mums trūkst nepieciešamās koncentrēšanās. Kā mēs jau minējām, mēs veicam tik tālus ceļojumus, lai tiktos ar jauniem brāļiem un māsām, ka mums vajadzētu dot viņiem pēc iespējas vairāk garīgās barības.
Ir liecības tam, ka maizes laušana agrīnajās draudzēs pamatojās sinagogas Sabata dievkalpojumā. Ebr. 13:17,24 runāts par “vadītājiem”, kas sasaucas ar ‘sinagogas vecākajiem’, ‘sinagogas priekšniekiem’ (salīdz. ar Lk.8:49; 13:14; Ap.d. 18:8). Bija noteikti iknedēļas lasīšanas gabali, salīdzināmi ar mūsu Bībeles kalendāra noteiktajiem (1), kuru nolasīšanai sekoja Rabīna paskaidrojumi vai arī kāda klātesosošā, kas gribēja sniegt “pamācības vārdu” (Ap. d. 13:15), uzruna. Ap.d. 13:15 ir vienīgā vieta, kur sastopami tie paši “pamācīgi vārdi”, kas lasāmi Ebr. 13:22. Nav šaubu, ka tā ir sinagogā lietotā valoda. Iespējams, ka “pieņemiet šo pamācības vārdu” arī bija sinagogā lietotā frāze uzrunas beigās Sabatā. Tas liek domāt, ka visa Vēstule ebrejiem bija “pamācības vārds” Sabata maizes laušanas reizē (iespējams, tā bija diena, kad ebreju eklēsija tikās Jeruzalemē), kas komentēja nedēļas lasījumus (iespējams, par Melhisedeku un kādu daļu no bauslības), pastāvīgi atgriežoties pie Kunga Jēzus nāves. Šajā ziņā Vēstule ebrejiem ir ideāla pamācības uzruna: tā atkal un atkal atgriežas pie Jēzus veiktā darba.
Tajā pat laikā Vēstule ebrejiem ir arī vesela citātu un atsaukšanās uz VD (kas sastāda lielāko pamācības pusi) virkne, kas mijas ar komentāriem un īsām praktiskām pamācībām (piem., par viltus mācītāju nošķiršanu, 12:15,16), kas visas cieši saistītas ar Kristus upura tēmu un mūsu attieksmi pret to. Mūsu pamācībām arī ir jābalstās uz Bībeli, pēc tā paša parauga. Tieši tā arī ir jāsastāda pamācības: pārlasīt pantus no Bībeles nodaļām, sniegt komentārus par tiem, sasaistot to visu ar Kristus veikto darbu. Tēma, pie kuras pastāvīgi atgriežas Pāvils Vēstulē ebrejiem, ir atgādinājums klausītājiem par viņu nākotnes balvas realitāti, ko nodrošinājis Kristus upuris krustā (4:9; 5:9; 6:10,19; 9:28; 10:34; 11:40; 12:10). Šai tēmai ir jābūt mūsu pamācības uzrunas pamatā: mūsu personīgā cerība uz Valstību, ko ar Savu darbu nodrošinājis Jēzus Kristus.
Neapšaubāma saistība
Vēstulē ebrejiem ir tik daudz kā, kas acīmredzami saistīts ar atceres sapulcēm. Vīns ir jaunās derības asinis. Vārdi “jaunā derība”atkārtojas 8:10,11. pantos; un vārds “derība” atkārtojas 19 reizes un vēl vārdi ar to pašu nozīmi “novēlējums” (2 reizes) un “mantojums” (1 reizi). Derības asinis ir minētas 13:20. 12:24-26 personificē šīs asinis, kas spēcīgi “runā” uz mums Dieva balsī, kas ir spējīga satricināt zemi un debesis. Tajā ir šī debesu aicinājuma spēks, kas runā uz mums caur pārdomām par Kristus derības asinīm, kuru simbols ir vīns.
“Asinis” vestulē ir pieminētas 22 reizes, “miesa” - 9 reizes, “upurēšana” – 8 reizes un 9 reizes tā norāda uz dzīvnieku upurēšanu. Maizes laušana ir iedibināta Mūsu Kunga miesas un asins upura atcerei. Un tam arī ir veltīta visa Vēstule ebrejiem. Taču tajā pat laikā Pāvils centās Jeruzalemes eklēsijai īpaši iedvest sekojošo domu: Kristus upura absolūtajam pārākumam jānovērš nepieciešamība pēc jebkuras citas teorijas par izlīgšanu ar Dievu. Kaut mēs spētu tādējādi pamācīt: iedvest eklēsijai aktuāli nepieciešamo domu, neatslābstoši uzsverot Kristus upura nozīmīgumu arī šīs domas kontekstā.
Līdzdalība Kristū
1.Kor. 10:17,21 (vēstule, kas, iespējams, bija zināma Jeruzalemes eklēsijai) runā par mums kā par vienas maizes dalībniekiem maizes laušanas reizē, “Tā Kunga galda dalībniekiem”. Tas pats vārds tiek lietots Ebr. 3:14, kur tiek runāts par mūsu līdzdalību Kristū, kas vēlreiz apstiprina pieņēmumu, ka Vēstule sākotnēji bija pamācības uzruna maizes laušanas kontekstā. Tas pats vārds sastopams arī Ebr. 10:33: mēs esam Kristus ciešanu līdzdalībnieki, mēs esam Kristus “biedri” (1:9); Kristus tāpat kā mēs ir pieņēmis miesu un asinis (2:14). Taču mēs paliksim Kristus līdzdalībnieki, ja “tikai paļaušanos paturēsim līdz galam stipru” (3:14). Visas šīs domas ir vienkopus, kad mēs piedalāmies Tā Kunga galdā, baudot simbolus atceres sapulcē. Tajos, Pāvils iegalvo, mums ir jāsaskata līdzdalība Kristus ciešanās, atsaucoties uz to, ka Viņš ir pieņēmis mūsu dabu, un līdz ar to mēs esam apsolījuma, “debesu aicinājuma dalībnieki” (3:1).
Sarunvalodas stils
Sarunvalodas stilam raksturīgie izteicieni ‘darīsim to’ vai ‘darīsim to’ liecina par mutisku uzrunu-pamācību, kas aicina klausītājus atsaukties uz Kristus darbu. “Mēs redzam Jēzu” (2:9), “ņemiet vērā …Jēzu” (3:1; 7:4; 12:3) ļoti labi iederas pamācības uzrunas kontekstā ar maizes laušanas simboliem klausītāju priekšā. “Par to mums būtu daudz ko runāt” (Ebr. 5:11) iederas mutiskas uzrunas kontekstā. “Bet galvenais pārrunājamā lietā” (8:1) vairāk izskatās pēc uzrunas pieraksta nekā pēc rakstu darba. “Un, tā sakot,” (7:9) ir vēl viens piemērs. “Kādā vietā…” (2:6) ir dīvaini lasīt vēstulē. Taču tas ir pilnīgi vietā, ja tas ir uzrunas atreferējums; tā var teikt, ja jūs zināt, ka klausītāji nevar uzšķirt attiecīgo citātu. Vēstules ebrejiem pamācības vārds nebija garš (13:22), bet “īsos vārdos” neatbilst oriģinālam, kura grieķu vārda nozīme ir “īsu brīdi, ne ilgi” (2) – tas ir, Pāvils it kā saka: ‘Laika ziņā tas nebūs ilgi, bet rūpīgi apsveriet visu teikto’. Rodas iespaids, ka Pāvils bija stipri ierobežots laikā: “ķerubi … Par tiem tagad nav jārunā atsevišķi … Un ko vēl lai saku? Man pietrūktu laika stāstīt par …” (Ebr. 9:5; 11:32). Tamlīdzīgi izteicieni nekādi neiederas rakstītā vēstulē. Bet uzrunas atreferējumā tie ir pilnīgi saprotami. M.R.Vincents grāmatā “Jaunās Derības vārda pētījumi” Vēstulē ebrejiem saskata “ritmisku teikumu struktūru”, it kā uzrakstītais būtu sākotnēji bijis runāts.
“Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr” (13:15) – būtu īsti vietā atceres sapulcē. Kā arī: “Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa” (4:16; 7:19) – vārdi, kas ir piemēroti sapulces kopējai un individuālai lūgšanai, kuras kulminācija ir ‘pieiešana’ simbolu baudīšanai (salīdz. ar 11:6: “pie Dieva griežas”). Uzsvars uz Kristus starpniecības spēku (7:25; 9:24) būtu vietā, lai stiprinātu sapulcējušos ticību viņu lūgšanā un grēku nožēlā. Pamudinājums “pamācait cits citu katru dienu” (3;13; 10:25) ir īpaši nozīmīgs, ja to saka maizes laušanas reizē; Pāvils it kā saka: ‘Nepietiek klausīties manā pamācībā šodien, vai kāda brāļa pamācībā katru nedēļu, jums visiem jāpamāca cits citu katru dienu, ne tikai sestdienā!’
Sevis pārbaudīšana
Šo pamācību caurvij arī otra tēma paralēli neatslābstošam uzsvaram uz Mūsu Kunga upuri, proti, atkal un atkal izskanošais brīdinājums par atkāpšanās no ticības iespējamību (2:1-3; 3:12; 4:1; 6:4-8; 10:26-30,38; 12:15-17,25,27) un iespējamību noniecināt Kristus derības asinis (10:26-30) – tieši tā, kā 1. Kor. 11:26-30, kur šis brīdinājums izskan maizes laušanas kontekstā. Šāds uzsvars 45 minūšu ilgajā pamācībā netiktu labvēlīgi uztverts Anglijā. Tomēr, jo vairāk mēs pārdomājam Kristus darba brīnumu, jo vairāk mēs būsim spiesti apzināties mūsu personīgo vājumu un nepieciešamību “stipru saglabāt” savu kopību ar to. Tieši tāpēc mums ir sevi jāpārbauda maizes laušanas reizēs (1. Kor. 11:28). “Noturība” ir vēl viena ar iepriekšējām saistīta tēma (3:6,14; 4:14; 10:23). Un pie tam vietumis vēstulē mēs atrodam īsus, praktiskus brīdinājumus, kas bija īpaši attiecināmi uz sākotnējo auditoriju. Apbrīnojami, cik daudz Pāvils ir pratis ietvert 45 minūtēs. Taču tas ir iespējami. Pievērsiet uzmanību tam, ka visas pamācības Vēstulē ebrejiem, mierinājums, brīdinājumi, viss izriet no pirmsākuma principiem, sevišķi tiem, kas attiecas uz grēku izpirkšanu. Tā Pāvils apgriež faktu, ka Kristus ir mūsu pārstāvis, lai pamācītu mūs par vienotības nepieciešamību starp mums, kurus Viņš pārstāv (2:11).
“Pielūkojiet, brāļi, lai kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva” (3:12) ir ļoti būtisks aicinājums pašpārbaudei simbolu klātbūtnē. “Tāpēc … bez bailēm” lai prasām piedošanu (4:16) arī varētu lasīt šajā kontekstā. Atgādinājumam par to, ka Kristus mūs pārbauda, ka mēs esam atkailināti un atvērti Viņa skatam, vajadzētu pamudināt viņus būt atklātiem ar viņu savā pašpārbaudē (4:12). Pāvils atgādina viņiem par viņu sākotnējo pievēršanos ticībai (3:6,14; 6:11; 10:22,23), tāpat arī Pashā vajadzēja izsaukt tautā padziļinātu sevis pārbaudīšanu, kā tautas, tā arī atsevišķas personības, atskatoties uz saviem garīgajiem pirmsākumiem pie Sarkanās jūras (salīdz. ar kristīšanos). Viņš iedvesmo viņus ar atgādinājumu, ka Kristus ir tik varens priesteris, ka Viņš var patiesi šķīstīt mūsu sirdsapziņu (9:14; 10:2,22); jaunās derības asinis var patiesi iznīcināt vainīgu sirdsapziņu (10:22 salīdz. ar 9:20). Tādēļ, Pāvils turpina, ar šo tīro sirdsapziņu “tad tuvosimies” – simboliem, mūsu saskarsmes ar Dievu realitātei. Un atkal tiek skaidri uzsvērta pašpārbaudes nepieciešamība maizes laušanas reizē.
Izveidojis šo pamatu pašpārbaudei, Pāvils var atklāti pārmest klausītājiem: “Jūs esat kūtri palikuši dzirdēt” (5:11-14; 12:5). Un tajā pat laikā Pāvils pauž pārliecību par viņu ticības stiprumu: “Par jums … mums ir pārliecība par kaut ko labāku” (6:9; 10:38,39). Tā ir ļoti svarīga pamācības uzrunas iezīme, darīt brāļiem un māsām zināmu to, ka mēs patiesi cienām viņus kā brāļus un māsas Kungā Jēzū drošā Cerībā uz pestīšanas iespēju.
Tiek uzsvērti arī labie darbi, kurus jānes patiesai pamatprincipu izpratnei (4:11; 9:14; 10:24; 12:28). Tas saskan ar augstāk pausto domu par to, ka mācības pamatu izskaidrošana ir pamats praktiskajai darbībai. Uzsvars uz darbu nepieciešamību par atbildi uz mācību par šķīstīšanos varētu nozīmēt, ka Pāvils sagaidīja, ka sapulce maizes laušanas reizē pieņems lēmumu par uzvedību nākotnē. Iespējams, ka tieši to viņš domāja, aicinot sapulcējušos apzināties, ka Kristus pienes mūsu darbus Dieva priekšā, tāpat kā priesteri pienesa Viņam upurus pagātnē (5:1; 8:3,4; 9:9).
Personīgā saistība
Visas Vēstules ebrejiem daļas ir savstarpēji saistītas, kā tam arī jābūt, kad runājam par mūsu sprediķiem, kuriem vienmēr ir jābūt savstarpēji saistītiem. Pāvils cenšas iedvest brāļiem un māsām, ja viņi vajadzīgajā veidā uztvers viņa pamācības, tad viņi taps garīgām saitēm saistīti ar uzticamajiem Vecās Derības varoņiem; viņi būs tuvojušies “pilnību sasniegušo taisno gariem” (12:23). Tā Noa ticībā paļāvās uz Dievu, saka Pāvils (11:7), kā tas arī mums ir jādara; Sāra “turēja par uzticamu To, kas devis apsolījumu” (11:11), kā arī mums ir jādara (10:23); kā Mozus “par lielāku bagātību” turēja “Kristus negodu” (11:26), kas arī mums ir jānes (13:13). Maizes laušana ir pielīdzināma Pashā Vecajā Derībā; un tāpēc 11:28 uzsver, kā Mozus izpildīja Pashā ticībā uz slacīšanas ar jēra asinīm spēku, tā arī mums ir jātic. Ar to domāts, ka baudot vīnu ar tādu pašu ticību Kristus asins spēkam, mēs savienojamies ar Mozus garu.
Vēstulē ebrejiem tādu savstarpēju saistību ir ļoti daudz. Mūsu “smagu ciešanu cīņa” (10:32) saistās ar to pašu vārdu Kristus “ciešanu” kontekstā (2:9,10). Mēs esam “izcietuši smagu ciešanu cīņu” (10:32) tāpat kā Kristus “krustu ir pacietis” (12:2,3). Ar šo savstarpējo saistību palīdzību Pāvils cenšas darīt Kristus ciešanas piederīgas viņiem. Mums nav cerību 45 minūtēs sasniegt to, ko varēja sasniegt Pāvils. Taču mēs varam censties strādāt pie pamācības uzrunas sastādīšanas pēc doto principu parauga. Tādēļ mums jācenšas, lai mūsu komentāri ikdienas lasīšanas sakarā būtu saistīti ar Kunga Jēzus darbu. Mums ir jāsamēro Viņa ciešanas ar mūsu brāļu un māsu ciešanām, iedvesmojot viņus ar domu, ka viņi ir saistīti ar visu ticīgo cerībām, kas ir atspoguļotas Rakstos.
Noslēguma aicinājums
Labas pamācības uzrunas iezīme ir spēcīgs galavārds – aicinājums Kristus upura ievirzē. Pēdējā 13.nodaļa tieši pirms noslēdzošajiem vārdiem par Kunga Jēzus miesu un asinīm sniedz īsu praktisku pamācību virkni. 13:10 turpinājumā, savukārt, salīdzina mūs ar priesteriem, kas ēd upurējamo pie altāra – piemērots tēls simbolu baudīšanai atceres reizē. 13:11-15, neapšaubāmi, ir piemērots pamācības uzrunas kulminācijas punkts, gatavojoties simbolu baudīšanai: “kustoņu … miesas … arī Jēzus, lai ar savām asinīm tautu darītu svētu, ir cietis … Tāpēc iziesim pie Viņa ārpus nometnes Viņa negodu nesdami! Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr (ne tikai šajā sapulcē)”. Pievērsiet uzmanību uzsvaram uz miesu un asinīm un aicinājumam, lai mēs slavētu Dievu nevis turpinātu sevis pārbaudīšanu. Pamācība sākās ar vārdu Dievs (pats pirmais vārds 1:1) un beidzas ar vārdu Dievs; atspoguļojot to, ka Kristus
darbs ir Dieva izpausme, lai vestu mūs pie Tēva un uz mūžīgiem laikiem samierinātu mūs ar Viņu.
Piezīmes
(1) Šī frāze ir vēlreiz sastopama tikai Ebr. 2:7,9, kur mēs lasām, ka Kristus “īsu laiku bija padarīts mazāks par eņģeļiem”.
