Mājas lapa
3.5.5. PAŠPĀRBAUDE
Pasaule nevar sevi pārbaudīt
Bībelē ir pietiekami daudz liecību, it īpaši Salamana Pamācībās, par to, ka pasaule nevar pati sevi pārbaudīt, kā to nevar arī kādreizējais ticīgais, kas ir nostājies uz nāves ceļa. Tas netieši norāda, ja mēs sevi nepārbaudam un nevaram sevi pārbaudīt, mēs esam izvēlējušies nāves nevis dzīves ceļu. Ja tu “neievēro dzīvības ceļu” (5:6), tad miesas kārību ceļš grīļodamies novedīs tevi kaut kur citur, kādā jaunā vietā, tādējādi, pretodamies pašpārbaudei; “grīļodamās sper soļus viņas kājas un nezina, kurp aiziet” (5:6). Ar to ir domāts, ka, miesas kārību ceļu ejot, jūs negribēsiet rakņāties sevī, kamēr tie, kas ir uz dzīvības ceļa, “apsver savu kāju soļus” (4:26). Un tas ir daudzreiz pierādījies ticībā vājo brāļu dzīvēs – dzīve vienmēr atnes jaunas grūtības. Tās ceļi ir nepastāvīgi. Un dzīves steigā neatliek laika nopietnai sevis pārbaudei. Un tā, lejupejošā spirāle padziļinās. Ticībā vājā ceļš pats par sevi neatstāj vietu pašpārbaudei. “Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē” (Sal. Pam. 14:12); “ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti” (16:2). Jāatzīmē, ka šie panti nenozīmē, ka pašpārbaude nav iespējama; ir sacīts, ka tā nav iespējama cilvēkam, kas atrodas uz nāves ceļa. Nevēlēšanās zināt, uz kāda ceļa mēs esam, galu gala novedīs mūs uz nāves ceļa. “Kas nepiegriež nopietnu vērību savam ceļam, mirs” (19:16). Ir viegli nelikties ne zinis par mūsu dzīves un dzīvošanas, mūsu ikdienā pieņemto lēmumu, domāšanas veida, kuru mēs pieņemam, par visa tā, vitālo, mūžīgo svarīgumu. “Neprašam šķiet viņa ceļš taisns viņa paša acīs” (10:15); “Bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsa; viņi nezina, pār ko tie kritīs”(4:19).
No otras puses, dziļa sevis apzināšanās ir daļa no ceļa uz Valstību; tā ir katra veiksmīga ticīgā rakstura īpašība. “Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu” (14:8); “gudrais novēro un pārbauda savus soļus” (14:15); “kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību” (16:17). “Bezdievīgais izskrien ar galvu vai caur sienu, bet, kas ir rimtīgs, tā ceļš pastāvēs” (21:29). Pēdējais nozīmē sirds nocietināšanu, nekaunību, kas rodas no atteikšanās droši stāties pretī pastāvošajām garīguma problēmām un izvērtēt savas personīgās attiecības ar Dievu. Ļoti viegli ir ļauties kristadelfiešu dzīves tecējumam, nemaz neaizdomājoties par visām šīm lietām. Mēs dzīvojam pasaulē, kurā nonivelējas paša grēcīguma jūtas, nepastāvīgā pasaulē, kas neuzdrošinās domāt par rītdienu, pasaulē bez kādas atbildības sajūtas, bez jebkādām bailēm Dieva un Viņa tiesas priekšā. Šīs noskaņas neizbēgami atstāj iespaidu arī uz mums. Iespējams, ka tieši pašpārbaude ir tas, kas mums ir tik ļoti nepieciešams šajās pēdējās dienās; patiesa sevis apzināšanās, patiesa pazemība, patiesa sapratne par to, kurp mēs ejam un apzināšanās, ka divus ceļus iet nav iespējams. Atkal un atkal Eļļas kalna pravietojums uzsver pašpārbaudes nepieciešamību, lai pārvarētu pēdējo dienu garīguma muklāju (Mk. 13:5,9,23,33, 35-37 – iespaidīgs akcents). Tas paredz, ka mūsu pasaule pēdējās dienās agresīvi pretosies nopietnai pašpārbaudei; un, kā mēs jau parādījām, pasaule nav spējīga sevi pārbaudīt. Kunga Jēzus brīdinājumi runā par to, ka pēdējās dienās šī pasaules iezīme izpaudīsies vēl neatlaidīgāk un ticīgajiem ir jābūt nomodā, lai tā viņus neiespaidotu.
Pašpārbaudes svarīgums
Mēs redzējām, ka pašpārbaudes trūkums ir raksturīgs tiem, kas ir miesā, kas ir ceļā uz pazušanu. Un tā paša iemesla dēļ pašpārbaudei ir jāraksturo tos, kas ir uz dzīvības ceļa. Tikai bezprincipu cilvēki nezinās, vai viņos ir Kristus; pārbaudītie noteikti zinās, ka viņos ir Kristus (2. Kor. 1:5). Jau pati šī doma ir tik tālejoša. Neļaujiet Pāvila loģikai aizslīdēt garām. Priesteri, kas nešķīstīti ēda svētās dāvanas (salīdz. ar simboliem), tika izdeldēti (3. Moz. 22:3,7). Tāpat arī aizliegums Pashā laikā turēt mājā raudzēto (miesa) Rakstos iespaidīgi atkārtots 10 reizes (2. Moz. 12:8-20). Nevienam citam svētku svinēšanas noteikumam nav ierādīts tik daudz vietas. Sods par raudzētā atrašanos mājā bija izmešana no draudzes vidus. Šīs lietas ir citētas 1. Kor. 5 kā vistiešākajā veidā saistītas ar mūsu atceres reizēm. Bez pašpārbaudes, bez šķīstīšanās arī mēs tiksim izmesti. Tāpēc pašpārbaudes nepieciešamība ir acīm redzama. Ne velti doma par Tā Kunga biķera dzeršanu Vecajā Derībā bieži ir nosodījuma apraksts. Ja mēs laužam maizi necienīgi, mēs dzeram nosodījumu sev. Bet ja mēs dzeram šo biķeri cienīgi (un katru reizi, kad mēs to darām, mēs to darām tā, vai tieši pretēji), tad saņemam svētību un piedošanu, kas ir Kristū. Šī īpatnība bija iedibināta maizes laušanas akta simbolikā, lai liktu mums apzināties šīs darbības vitālo svarīgumu un liktu mums nopietni un dziļi izzināt pašiem sevi. Patiesībā mēs tiesājam paši sevi; mēs it kā iztēlojamies pēdējo tiesu. Ja mēs to nedarām, tad mēs esam noziegušies pret Tā Kunga asinīm (1. Kor. 11:27) – atsaukšanās uz jūdu pūļa neprātīgo klaigāšanu piekrītot tam, ka Viņa asinis būs uz viņiem. Neizšķirot Kristu, mēs pievienojamies pūlim.
Grūtības pašpārbaudē
No augstāk teiktā ir skaidri redzams, cik svarīga ir pašpārbaude. Taču uzdevums nav no vieglajiem, jo pati cilvēka daba jau ir mānīga; mēs nevaram saskatīt paši sevi patiesā gaismā. Cilvēka sirds ir tik ļaunprātīgi lokana, ka mēs nevaram zināt, cik ļaunprātīga tā ir (Jer. 17:9). Mēs tiecamies par sevi domāt labāk, nekā mēs patiesībā esam (Sal. Pam. 14:12; 16:2). Mēs vienmēr jutīsim, ka mūsu pašpārbaude nekad nav bijusi simtprocentīga. Dāvids to saprata, kad lūdza piedošanu par savām “neapzinātām kļūdām”, saprotot, ka neviens neapzinās savu “nomaldīšanos” (Ps. 19:13). Līdzīgi, arī Pāvils juta, ka viņa sirdsapziņa šķiet tīra esam, bet tādēļ vēl viņš nav taisnots (1. Kor. 4:4). Un tomēr Ebr. 9:7-14 viņš runā par mūsu iespēju atnākt pie Dieva ar tīru un šķīstu sirdsapziņu. Šo pantu pamatā ir Augstais Priesteris, kas nostājies Dieva priekšā Vissvētajā vietā, vispirms pārbaudījis sevi, un tad piedāvājis upuri grēku šķīstīšanai. Šajā brīdī viņam bija jābūt tīram no visiem saviem grēkiem; un viņš to saprata. Tāpēc viņš, droši vien, izjuta mokas no apziņas, ka viņš varētu būt grēkojis, to neapzinoties, un viņš kvēli ticēja, ka viņa pienestā upura asinis apsegs visus viņa grēkus, kā apzinātos, tā arī neapzinātos. Viņa ieiešana Vissvētajā vietā šķīstītu no grēkiem, ar tīru sirdsapziņu ir tēls mūsu iespējai tuvināties Dievam lūgšanā un kalpošanā ar sirdsapziņu jo spēcīgāk šķīstītu ar Kristus asinīm (1). Šajā ziņā pašpārbaude var atklāt tīru sirdsapziņu, un mēs varam būt par to pārliecināti. Mēs varam apzināties, ka ir garīguma aspekti mūsos, kurus mēs neesam pamanījuši vai izpratuši, taču mēs ticam, ka tie tikuši šķīstīti ar Kristus asinīm. “Bet ikviens lai pārbauda pats savus darbus, tad viņam pašam būs prieks un viņš nelielīsies citu priekšā” (Gal. 6:4) – runā par to, ka katrs no mums var izjust tīras sirdsapziņas prieku, neskatoties uz to, ka mēs neesam spējīgi izzināt sevi par visiem 100%.
Neskatoties uz to, ka mūsu daba nedod mums simtprocentīgi pareizu ieskatu pašiem par sevi, sirdsapziņai ir liela nozīme. Tā, dažiem kāda rīcība var šķist nepareiza, kad citiem ticīgajiem tā ir pieņemama, atkarībā no viņu sirdsapziņas (piem., 1. Kor. 8:11). Mūsu sirdsapziņa ir no svara; taču mūsu sirdsapziņas pārbaude ir ārkārtīgi grūta lieta. Tās ir grūtības, ko Dievs ir devis mūsu kristiešu pieredzei. Viņš patiesi vēlas, lai mēs mokoši pārbaudītu paši sevi, zinādams, ka mēs nekad nevaram būt simtprocentīgi pārliecināti par rezultātu; zinādams, ka tas vedīs ticīgo pie vēl dziļākas un intensīvākas pārliecības Kristum piedēvētajā taisnprātībā.
Maizes laušana
Noteicošais jautājums, protams, ir: kā mēs sevi pārbaudām? Vai mēs tam iedalām īpašu laiku katru dienu? Vai arī mums vienkārši jācenšas pastāvīgi izsvērt mūsu domas un rīcību? Lai kā mēs veiktu šo pašpārbaudi, tai ir jābūt apzinātai, un tāpat kā lūgšana tā nav jāveic tikai tad, kad tas mums labpatīk. Katra cilvēka dzīvē ir brīži, kad viņš grib paraudzīties atpakaļ. Maizes laušana, šķiet, ir iecerēta, lai pievestu mūs pie robežas mūsu garīgajā dzīvē, kas neizbēgami prasa, lai mēs izvērtētu paši sevi. Krustāsišanu mūsu Kungs uzskatīja par šīs pasaules tiesas stundu (Jņ. 12:27-33). Krusta priekšā cilvēki sadalījās vairākās grupās: ticību ieguvušajā kareivī un tajos, kas ņirgājās; sievietēs, kas izmeta banālas frāzes, un tajās, kas patiesi juta līdzi Viņa ciešanām; vienaldzīgajā pūlī un tajos nedaudzajos, kas sajuta notiekošā svarīgumu; jūdos, kas ņirgājās, un grēkus nožēlojušajos Jāzepā un Nikodemā. Krusts zināmā mērā bija soģa krēsls; un tādēļ pastāv cieša saistība starp pašpārbaudi un krusta apceri, kurām arī ir jābūt mūsu atceres sapulču neatņemamai sastāvdaļai.
Bieži izskan pilnīgi likumsakarīga iebilde, ka mūsu pašpārbaude nevar aprobežoties ar minūti vai divām, kad mēs redzam maizes un vīna simbolus tuvojamies mums. Tai ir jākļūst par regulāru ikdienas ieradumu. Un tomēr mums ir īpaši norādīts pārbaudīt sevi maizes un vīna simbolu klātbūtnē. Krusts nāca, “lai daudzu siržu domas nāktu zināmas” (Lk.2:35), un krustāsišanas apraksts to apstiprina. Ļaudis, raugoties krustā, grēku nožēlā sita sev pa krūtīm (Lk. 23:48 salīdz. ar 18:13). Un tā ir jājūtas arī mums. Nopietnām pārdomām par Kunga Jēzus darbu ir jāizsauc mūsos līdzīga reakcija. Vai mēs patiesi varam vērot Viņa agoniju, Viņa asiņainos sviedrus, neko neizjūtot? To vienkārši nav iespējams vērot un nejust domas rosāmies mūsos. Tajā ir kaut kas praktiski darboties saucošs, kaut kas gandrīz mistisks. Pašpārbaude notiek kopā ar Kunga miesas “izšķiršanu”, it kā pārdomas par Viņa miesu krustā neizbēgami novestu pie pašpārbaudes, un otrādi (1. Kor. 11:28,29). Mums ir jāizšķir Kunga miesa un līdz ar to jāpārbauda pašiem sevi (grieķu valodā – viens un tas pats vārds).
Padomājiet par to, kas vieno sekojošos pantus. “Apsver savu kāju soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu!” (Sal. Pam. 4:26). “Jo ikviena cilvēka soļi ir atklāti Tā Kunga (Eņģeļu) priekšā, un Viņš izsver visas viņu gaitas” (Sal. Pam. 5:21). “Ikvienam cilvēkam savi ceļi šķiet taisni, bet Tas Kungs sver sirdis” (Sal Pam. 21:2). “Viņa neievēro dzīvības ceļu, grīļodamās sper soļus viņas kājas un nezina, kurp aiziet” (Sal. Pam. 5:6). Skaidrs, ka mūs māca pārbaudīt savas dzīves ceļus, atceroties, ka mēs dabiski domāsim, ka tie ir pareizi, tāpēc ka Dievs tos pārbauda; mūsu pašpārbaudei ir jābūt Viņa pārbaudes spoguļattēlam. Šajā nozīmē cilvēka gars ir Tā Kunga gaismeklis, kas pārbauda pašus visslepenākos cilvēka miesas dziļumus (Sal. Pam. 20:27); proti, pastāv sakarība starp cilvēka sirdsapziņas pašpārbaudi un Tā Kunga pārbaudi. Tādēļ ir kas neticami kopējs tajā, kā patiesa pašpārbaude atspoguļo Kunga pārbaudes procesu. Kā Izraēls kārdināja Dievu tuksnesī, tā arī Viņš tajā pat laikā pārbaudīja viņus (Ps. 95:9). Kā upura pienesējs sadalīja upuri gabalos un nolika to uz altāra Jahves priekšā, tā arī mums ir jāpienes sava miesa par dzīvu upuri (Ebr. 4:12,13; Rom. 12:1). Taču tas ir Kungs Jēzus, Savā Kunga Vārda lomā, kurš beigu beigās sadala, izšķir un noliek mūs par upuri Dievam (Ebr. 4:12-15 un konteksts). Mūsu pašpārbaude, mūsu sevis atvēršana Tā Kunga Dieva priekšā notiek ciešā sadarbībā ar mūsu vareno Augsto Priesteri. Pravietis Jeremija lūdza Izraēlu pārbaudīt sevi (Raudu dz. 3:40), zinot, ka Dievs pārbauda viņus (Jer. 6:27; 11:20; 17:10). Tāpēc Dāvids vispirms pārbaudīja sevi un tikai pēc tam lūdza Dievu pārbaudīt viņu (Ps. 26:2; 139:23). Salamana Pamācības māca to pašu; mums ir “jāizsver” savas dzīves ceļus tāpat kā tos “izsver” arī Dievs (Sal. Pam. 4:26 salīdz. ar 5:21; 21:2).
Sevis notiesāšana
To pašu māca 1. Kor 11:28-31; ja mēs parbaudām / izspriežam / tiesājam paši sevi tagad, Dievam mūs nebūs jātiesā tiesas dienā. Loģika ir pārliecinoša. Ja mēs pasludinām sevi par nevainīgiem, mēs paši sevi notiesājam (Tit. 3:11); ja mēs tiesājam sevi tagad, tad beigās mēs netiksim tiesāti. Tāpēc grieķu vārds, kuru 1. Kor. 11:28 tulko kā “pārbaudītie”, 1. Kor. 11:19 tiek tulkots kā “rūdītie” (vai arī 1. Kor. 16:3 – “izvēlētie”, 2. Kor. 13:7 – “uzskatīti par derīgiem”, un 2. Tim.2:15 – “krietni darbinieki”). Tiesājot paši sevi, mēs it kā kļūstam rūdīti, krietni, izvēlēti. Mūsu pašpārbaudei jānoved mūs pie atziņas, ka mēs neesam cienīgi, ja mēs skatāmies uz sevi Dieva acīm. Un tāpēc tiek novilkta paralēle starp mūsu sevis tiesāšanu atceres reizēs un galīgo tiesu, kurā pēc taisnības mēs tiksim notiesāti, un tomēr glābti, pateicoties Dieva žēlastībai. Ja mēs nesasniedzam šo pašizziņas līmeni tagad, mums tiks sniegta šī mācība, notiesājot mūs tiesas dienā. Tādēļ tik vitāli svarīga ir patiesi dziļas pašpārbaudes loģika; vai nu mēs to darīsim visā nopietnībā un spriedīsim sev tiesu, vai arī ja mēs to nedarīsim, mēs tiksim notiesāti tiesas dienā. Taču tāpat kā ar daudz ko mūsu garīgajā pieredzē, to, kas ir tik nepārprotami loģiski, ir ārkārtīgi grūti parvērst realitātē. Tiesas process notiks mūsu, ne Kunga labā. Tad nesapratīgās jaunavas sapratīs, ka viņām pietrūkst eļļas / garīguma; kamēr gudrajām tas jau bija zināms (Mt. 25:13). Par to ir viegli rakstīt un runāt, bet pārbaudīt sevi līdz mēs nonākam pie iekšējas pārliecības, ka mēs patiesi esam pelnījuši notiesāšanu, ir neizsakāmi grūti. Mums ir jāsaka tagad: “mēs esam necienīgi kalpi” (Lk. 17:10), tieši tā kā Dievs teiks atraidītajiem tiesas dienā (Mt. 25:30). Ja mēs varētu pēc iespējas augstāk pacelties līdz tam līmenim, mēs sasniegtu patiesu pazemību un iecietību savstarpējās attiecībās, kuras, šķiet, tik ļoti vairās mūsu kopienas. Stādoties priekšā tiesas dienu, mums ir “jāpārbauda” sevi, it īpaši pie maizes laušanas (1. Kor. 11:28). Tas pats vārds ir sastopams 1. Kor. 3:13, kur tiesas norise salīdzināta ar uguni, kas mūs pārbaudīs.
Mēs “pārbaudām” sirdis tāpat kā to dara Dievs (1. Tes. 2:4). Tiesas process jau notiek tajā ziņā, ka Dievs tieši tagad (pat tad, kad mēs guļam) izsver un iztiesā mūsu ceļus un motīvus (Īj. 7:18; Ps. 10:4; 17:3; 26:2; 139:23). Ja mēs esam saskaņā ar Viņu, mēs redzēsim, kā mēs esam pelnījuši notiesāšanu; un mēs arī redzēsim kaut ko no tā taisnprātības dziļuma un augstuma, kas mums tiek piedēvēta Jēzus Kristus žēlastībā, un tādēļ arī pārliecību mūsu gaidāmajā glābšanā. Tieši šī iemesla dēļ maizes un vīna baudīšana simbolizē kā glābšanu, tā arī notiesāšanu (Jes, 49:26; Atkl. 16:6). Kungs Jēzus iedibināja gan vienu, gan otru atceres dievkalpojumā – pašpārbaudi, sevis izzināšanu / notiesāšanu un glābšanas cerību. Tas ir vislielākais paradokss, kādu var iedomāties: pilnīga savas niecības izjūta un, neskatoties uz to, droša pārliecība par glābšanu. Taču tas ir katra patiesa ticīgā garīgās pieredzes pamatā.
Piezīmes
(1) Mūsu tuvošanās Dievam lūgšanā un dievkalpojumā savā nopietnībā ir salīdzināma ar Augstā Priestera skaudrām dievbijības sajūtām, ieejot Vissvētajā vietā.
