Mājas lapa
3.5.6. MAIZES LAUŠANA: TIESAS DIENAS PRIEKŠNOJAUTA
Ir brīži, kad neskatoties uz visu Bībeles lasīšanu, sirsnīgām lūgšanām, sapulču apmeklēšanu – patiesas ticības uguntiņa kļūst blāva, spožā dievbijības dzirksts sāk ņirbēt. Un nevarētu teikt, ka tam par iemeslu būtu kāda nolaidība vai kļūda mūsu garīgajā dzīvē; vienkārši tā notiek. Man liekas, ka mēs visi varētu piekrist, ka tā nu tas ir. Katram, kas lasa Bībeli, kā svelmainajā Āfrikā, tā arī sniegotajos Krievijas plašumos, no nelielajām Indijas draudzēm līdz milzīgajām Dienvidaustrālijas eklēsijām ir pazīstama šī sajūta. Mēs dzirdam vārdus, lasām rakstus; un nekas no lasītā mūs neskar, nekas un neviens neizraisa nekādas emocijas. Un mēs esam trulas vienaldzības pārņemti daudz biežāk un dziļāk nekā mēs to gribētu atzīt. Nesen man gadījās izlasīt intervijas rezultātus par to, kas cilvēkiem palika atmiņā no svētdienas sprediķa anglikāņu baznīcā. Rezultāti bija satriecoši. Un uz jautājumu, vai viņi ko atceras no nedēļu, mēnesi atpakaļ dzirdētā sprediķa, vai arī cik sprediķi viņu dzīvē vispār ir iespiedušies atmiņā – tas bija nožēlojami. Un mums, kristadelfiešiem, nav pamata pašapmierinātībai. Cilvēki no mūsu apkārtējās pasaules neko neatceras no sprediķiem un nedzīvo saskaņā ar tiem. Un kas attiecas uz mums, ar visu mūsu kristadelfiešu vārda lasīšanu un klausīšanos, vai mēs esam labāki par viņiem? Tajā, pēc manām domām, arī slēpjas mūsu sprediķu un rakstu vājā vieta. Mēs vienkārši neatceramies, mēs reti kad - kaut gan dažreiz tomēr sekojam dotajiem padomiem. Bet nebūtu pareizi teikt, ka mūsu aizmāršība ir grēks pati par sevi. Tas būtu tas pats, kas nosaukt šķaudīšanu par grēku. Vienkārši tas ir mūsu dabā. Un tomēr, apzinoties to, mums ir nepieciešams kaut kas, kas mūs sapurinātu, līdz pašiem pamatiem. Paldies Dievam, tāda iespēja ir, kaut kas daudz spēcīgāks par cilvēka teiktiem vārdiem.
Krusta balss
Kristus asinis personificējas balsī, kas vēršas pie mums ar spēcīgāku vārdu nekā Ābela asins balss, kas brēca uz Dievu (Ebr. 12:24; 1. Moz. 4:10). Tas ir apmēram tāpat kā bija tad, kad Jahves balss bija dzirdama no ar asinīm slacītā “salīdzināšanas vāka virsus, kas apklāja liecības šķirstu” (4. Moz. 7:89). Pievērsiet uzmanību tam, ka tiesas tronis asociējas ar šķīstīšanas asinīm 2. Sam. 6:2 un Jes. 37:16, it kā mēs varētu paredzēt, ka mūsu tiesāšana būs atkarīga no tā, kā mēs reaģēsim uz Kunga asins izliešanu par mums. Atkl. 19:13 saista Kristu kā “Dieva Vārdu” un Viņa drēbes, kas krusta asinīs mērktas. Viņa asinis ir Viņa vārds. Ebr. 12:25-29 turpina salīdzinājumu starp Kunga asins balsi un Dieva balsi, kas līdzīgi zemestrīcei satricināja zemi, iedibinot Veco derību, kas pat Mozum lika bailēs nodrebēt, nerunājot jau par visu draudzi (2. Moz. 20:18). Kunga Jēzus asins balss var satricināt pilnīgi visu, izņemot cerību uz Valstību. Tajā ir dzirdama Dieva taisnības balss (Rom. 3:25,26). Kad 1. Kor. 1:18 ir runāts par “vēsti par krustu”, mēs domājam par to pašu; krusta vārds, kas sludina labo vēsti pats par sevi, kad mēs to dzirdam. Pāvils pavēstīja korintiešiem “Dieva liecību”, proti, Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu” (1. Kor. 2:1,2). Šī vēsts bija “gara un spēka izpausmē”, Dieva gudrībā, krustā sistajā Jēzū (1. Kor. 1:17,23,24; 2:4,5). “Kristus krusts” ir vienlīdzīgs evanģēlija sludināšanai (1:17). Pats krusts ir Dieva liecība. Tieši tāpēc Pāvils apgalvo, ka krusta spēks pats par sevi nozīmē, ka nav no svara, cik nemākulīgi šī vēsts tiek pasniegta cilvēku vārdiem, jo tik liels un brīnumains ir šis spēks, ka mums pat nav jānopūlas ietērpt to ar cilvēku ‘kultūrai’ piemītošo līdzekļu palīdzību. Tuvojošās nāves priekšā Pestītājs teica, ka Viņš ir atnācis šajā pasaulē tikai tāpēc, lai liecinātu par Patiesību (Jņ. 18:37 salīdz. ar 12:27, kur atkal Viņa atnākšanas iemesls ir krusts). Viņa nāve tādēļ kļuva par Dieva visupārspējošās Patiesības liecību. “Darbi, ko Tēvs man ir devis, lai Es tos pabeidzu, … liecina” (Jņ. 5:36); un tad, kad tie bija “pabeigti”, Viņa nāvē uz krusta, tad bija izskanējusi pilnīga liecība. Kad Viņš tika pacelts krustā, jūdi, kas to redzēja, saprata, ka Viņa vārdi patiešām bija Dieva vārdi. Krustā viņi redzēja Kristus pausto Dieva vārdu, tur viņi saskatīja visa tā, ko Kungs bija teicis savas kalpošanas laikā, iemiesojumu (Jņ. 8:28). Jānis, kurš redzēja krustu un no tā plūstošo ūdeni un asinis, centās izteikties trūcīgajā cilvēku valodā: “Un, kas to redzējis, tas to ir apliecinājis, un viņa liecība ir patiesa. Un viņš zina, ka viņš runā patiesību, lai arī jūs ticētu” (Jņ. 19:35). Pēc vairākiem gadiem viņš saka par sevi, atsaucoties uz šo, kā par to, “kas apliecinājis (pagātnes formā) Dieva vārdu un Jēzus Kristus liecību” (Atkl. 1:2). Un pirms tam viņš rakstīja par Gara, ūdens un asins liecību (1. Jņ. 5:8). Liekas, Jānis grib teikt, ka Kunga nāve, kuras liecinieks viņš bija, bija Dieva vārds, kas liecināja par Jēzu Kristu. Un tā kā viņš bija uzticams krusta nāves liecinieks, tad viņš tagad būs tās atklāsmes liecinieks, kas viņam parādīta Apokalipsē.
Jāņa 6 Kungs Jēzus runā par ticību Viņam, kas ved uz mūžīgo dzīvību, un šīs ticības ciešo saikni ar ticību Viņa vārdiem, asinīm un miesai, kas noved pie tā paša. Kristus vārds šajā nozīmē ir Kristus miesa un asinis; tas runā uz mums “vēstī par krustu”. Var novilkt paralēli starp mannu un Kristus vārdu; kā arī starp mannu un Viņa nāvi. Viņa vārdi deva dzīvību tāpat kā manna (:63), taču manna tiek saukta arī par Viņa miesu, kuru Viņš atdeva, lai nestu dzīvību (:51). Šajā kontekstā Viņš runā par mūžīgās dzīvības gūšanu, Viņa maizi ēdot un dzerot Viņa asinis, kas dod skaidru nojautu par maizes laušanu Viņa piemiņai, kuru Viņš vēlāk iedibina (salīdz. ar ‘maize ir Mana miesa, kas par jums top dota’). Viņa maizes, krusta upura, ēšana / uzņemšana ir vitāli nepieciešama mūžīgās dzīves pieredzei tagad un nākamajai fiziskai tās saņemšanai. Viņa gara un dzīves krusta uzņemšana mūsu dzīvēs ir mūžīgās dzīves būtība; un Viņš paredzēja, ka viens no ceļiem, kas ved uz mūžīgo dzīvi, būs šī krusta pieminēšana maizes laušanas reizēs.
Kungs Jēzus bija vārds, kas kļuva par miesu; Dievs, kas runājis ar mums caur praviešiem, tagad runā ar mums caur Dēlu (Ebr. 1:1,2). Viņa atklāsme šajā ziņā nav beigusies, tā turpinās. Jānis jūtas pacilāts, ka viņi pieskārās un savām acīm redzēja ‘dzīvības vārdu’; Kungs Jēzus pats bija un ir Dieva vārda balss. Kad Jānis raksta, “ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām jums” (1. Jņ. 1:3), viņš negrib teikt, ka viņš vienkārši atstāsta Kunga teiktos vārdus. Viņš stāsta cilvēkiem par Kunga Jēzus personību, par Cilvēku, kuru viņš pazina personīgi un, līdz ar to Viņš pasludina viņiem Dieva vārdu. Ja pati Kunga Jēzus būtība bija Dieva vārda izpausme, nav jābrīnās, ka krusts, kas ir visa, kas Viņš bija un ir kvintesence, ir vēl lielākā mērā Dieva balss, kas runā uz mums. Un šim pašam procesam, kad vārds tapa par miesu, ir jākļūst redzamam arī mūsos. Jo mūsos dzīvo liecinieks, jo liecinieks ir Jēzus Kristus vārds un dzīve, Viņa mūžīgā dzīve, kas dzīvo mūsos (1. Jņ. 4:12,13). Kungs Jēzus Kristus neliecināja par Savu vārdu, izplatot skrejlapiņas vai mācot katķismu; Viņš pats, personīgi, bija pastāvīgs vārda, par kuru Viņš liecināja, nesējs. Un tā tas ir arī ar mums. Es negribu teikt, ka es esmu pret grāmatu rakstīšanu, literatūras izplatīšanu, uzstāšanos publikas priekšā … taču daudz vairāk vērta liecība cilvēkiem ir pati mūsu dzīve, tā liecība, kas izriet no Kristus vārda un dzīves, kas ir mūsos. Kā Dieva vārds kļuva miesa redzams arī Hozejas grāmatā. Viņa precības ar netikli ievadīja Dieva vārds, kas nāca pār Hozeju (Hoz. 1:2). Ne tik daudz pavēle apprecēties ar netikli bija Dieva vārds Izraēlam, cik viņa precības un viņa uzticīgās mīlestības pret sievu piemērs. Vārds kļuva par miesu. Kungs to veica perfekti, taču, līdzīgi Hozejam, mums principā ir jādara tas pats.
Krusts un sevis pārbaude
Kad vīrietis vai sieviete iegrimst nopietnās pārdomās par krustu, viņi neizbēgami nonāk pie sevis izzināšanas un sevis pārbaudīšanas, kas tos satricina līdz sirds dziļumiem. Vairākas vietas no Bībeles izgaismo to, kādā veidā krusts noved pie pašpārbaudes:
- Kad Sīmeans turēja rokās mazuli Jēzu, viņš saskatīja šajā skaistajā puisēnā kaut ko satriecošu; jo viņš redzēja cauri laikiem, kā Viņa dvēsele reiz tiks caurdurta krustā, “lai daudzu siržu domas nāktu zināmas” (Lk. 2:35). Dieva dēla caurduršanas rezultātā daudzu siržu domas nāks zināmas. Rodas jautājums: nāks zināmas kam? Var (pilnīgi pareizi) pieņemt, ka mums pašiem. Bet Lūkas evanģēlijs uzsver Kunga Jēzus spēju pazīt cilvēku sirdis (5:22; 6:8; 9:2,6,47; 24:38). Vai nevar būt tā, ka Tēvs un Dēls caur krustu uzzina cilvēku siržu nodomus? Viņi redz mūsu attieksmē pret to patieso tevi un patieso mani. “Tā Kunga gaismeklis ir cilvēka gars, tas apgaismo pašus visslepenākos cilvēka miesas dziļumus” (Sal. Pam. 20:27). Mūsu pašpārbaude ir tā, kas stāsta Dievam par mums. Mūsu domas atceres sapulcēs, kad mēs pieminam krustā sisto Pestītāju, tādēļ ir liecība tam, kas mēs patiesi esam. Ja maizes laušanas laikā mēs domājam par vīna un maizes garšu, mūziku, par to, kam mēs nepiekritām pamācības uzrunā, par kristadelfiešu ārējām izpausmēm vispār; vai arī, ja mēs baudām maizi un vīnu sirdsapziņas nomierināšanai, izpildot šo nelielo reliģisko rituālu mūsu psiholoģiskas drošības labad, tad mēs vienkārši nezinām Viņu. Mūsu ticība ir virspusēja un ne vairāk. Un tas arī ir tas vēstījums, ko Viņš no mums saņem. Mūsu gars / attieksme ir Kunga gaismeklis, kas mūs dara zināmus Viņam. Mūsu domas krusta priekšā atklāj mūs Tam, kurš uz tā nomira. Tā arī Jāzeps (visprecīzākais no Kristus prototipiem) izzināja savus brāļus ar sava kausa palīdzību (1. Moz. 44:5). 1. Kor. 11:31,32 tālāk norāda uz to, ka sevis nosodīšana maizes laušanas reizē ir faktiski Kunga tiesa: “Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti. Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt”. Mēs sagaidām, ka Pāvils teiks: ‘Kad mēs sevi nosodām, mēs tiekam sodīti…’. Bet viņš tā nesaka; mūsu pašsodīšana ir mūsu atklāšanās Kungam un tādēļ arī pamats tam, lai Viņš mūs sodītu. Pat ja mēs atturamies no apzinātas pašpārbaudes, sirds dziļumos neticot tam, ka mēs sasniegsim Valstību, tad tas jau pats par sevi atklāj Viņam mūsu sirdis. Šīs ciešās saiknes starp maizes laušanu un sodīšanu dēļ, šķiet, ka pirmā gadsimta baznīcas pieredzē bija Kunga nosodījums ar slimību vai pat nāvi maizes laušanas laikā (1. Kor. 11:29,30). Tādējādi, eklēsijas sapulču laikā – it sevišķi maizes laušanas reizēs – agrīnā baznīca izsūdzēja savus grēkus un lūdza par izdziedināšanu no slimībām, kuras dažiem bija uzliktas kā sods par to grēkiem (Jēk. 5:14-16).
- Tie, kas redzēja krustu, “sita sev pa krūtīm”, raksta Lūka (23:48). Vienīgā reize, kad šo frāzi atkal sastopam Lūkas evanģēlijā, ir aprakstā par izmisušo, grēku-nospiesto muitnieku, kas Dieva priekšā tāpat sita sev pa krūtīm, grēku nožēlas pilns (18:13). Vai tas nenozīmē to, ka krustāsišanas skats pārliecināja tos, kas sita sev pa krūtīm, viņu pašu personīgajā grēcīgumā? Tomēr krusta apraksts noved arī pie ticības, ne tikai pie pārliecības par mūsu izmisuma pilno stāvokli (Jņ. 19:35).
- Nopietnām pārdomām par Kunga darbu ir jāizraisa mūsos šīs izjūtas. Vai mēs patiesi varam redzēt Viņa agoniju, Viņa asiņainos sviedrus, neaizdomājoties par to, kā mēs tam atsauksimies? Nav iespējams krustu vērot vienaldzīgi. Tajā ir kaut kas, kas rosina darboties, kaut kas gandrīz mistisks. Tāpēc, ka “Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris”, tāpēc, ka krustā “Dievs savu mīlestību uz mums pierāda”, tāpēc “mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom. 5:5,6,8). Kā satriektā klints deva tuksnesī ūdeni, tā arī satriektais Kristus deva mums dzert “garīgo dzērienu”. Sakars starp Kristus asiņu izliešanu un Dieva mīlestības izliešanu mūsu sirdīs notiek, ticīgajiem saprotot un apzinoties Kristus upuri, kurš izsauc viņos atbildes mīlestību un garīgumu. Kā krustā tika pausta Dieva mīlestība, tā tā atspoguļosies patiesi ticīgā sirdī, kas droši zina un tic tam.
- Krusts bija augstākais Dieva vārda pasludinājums, ko paredzēja 2. Moz. 34. Bet Dieva vārda pasludināšana ir saistīta ar grēka atzīšanu un tā nožēlošanu (1. Ķēn. 8:35,38,47,50).
- 1. Kor. 11:29 aicina mūs izšķirt Tā Kunga miesu Kunga atceres reizēs. Tas pats vārds 28.pantā tulkots “lai cilvēks pats sevi pārbauda”. Slikti, ka tulkojums aizplīvuro šo saistību. Mums ir jāpārbauda / jāizšķir Tā Kunga miesu tieši tāpat kā pašiem sevi (1). Šī saistība ir nesaraujama. Pārdomas par Kunga miesu un analīze novedīs pie pašpārbaudes un sevis izšķiršanas. Šeit ir atbilde uz bieži uzdoto jautājumu: ‘Kas mums jāpārbauda maizes laušanas laikā? Mūsu pašu grēki vai krustāsišanas un augšāmcelšanās notikumi?’ Domājot par pēdējo, mēs neizbēgami nonāksim pie pirmā.
- Jes. 6:1-4 apraksta “To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa” svētnīcā, kuras sliekšņu pamati trīcēja un nams pildījās ar dūmiem, kas uzvedina uz domām par zemes trīcēšanu un priekškara pārplīšanu. Pievērsiet uzmanību tam, ka Atkl. 15:5-8, pamatojoties uz šiem pantiem, veido savu Tempļa atklāšanas redzējumu ar priekškara noņemšanu, Vissvētās vietas atvēršanu un tempļa pildīšanos ar dūmiem no Dieva varenības un spēka. Tas viss dzīvi atgādina priekškara pārplīšanu un zemestrīci krustāsišanas laikā (Mt. 27:51). Kunga augsto (6:1) pacelšanu Jesaja piemin vēl arī vēlāk (52:13), aprakstot laiku, kad Viņš “tiks paaugstināts un augsti godāts” krustāsišanas rezultatā. Jņ.12:37-41 ir sacīts, ka Jesajas 6 ir vīzija par Kungu Jēzu godībā; un šajos pantos Jānis citē kā Jesajas 6, tā arī 53 kopā, atspoguļojot šo pantu saistību, jo tie attiecas uz to pašu notikumu, proti, Kunga krustāsišanu. Un tā, mēs esam konstatējuši, ka Jes.6 ir redzējums, kas vēsta par krustā sisto Jēzu, paaugstinātu un augsti godātu Dieva acīs, kamēr cilvēku acīm pavērās nevienam nepievilcīga asiņaina un apspļaudīta miesa. Galvenais ir tajā, ka šis redzējums lika Jesajam apzināties savu grēcīgumu: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts!” Un tajā pat laikā šis redzējums deva viņam mierinājumu, pārliecinot par piedošanas iespēju, iedvesmojot viņu iet liecināt Izraēlam par Dieva žēlastību. Tātad atkal, krusta redzējums nosoda cilvēka grēcīgumu, taču iedvesmo viņu kalpošanas darbam Dievam. Starp citu jāsaka, ka vīzijai no Jes.6 ir daudz kopīga ar Ecēh. 1 un Atkl.4, kur arī tiek runāts par Dieva godību, kas redzama krustā sistajā Kristū, kas arī iedvesmo cilvēkus, tādus kā Ecēhiēls un Jānis, nest liecību un dzīvot garīgo dzīvi atkritēju pilnajā pasaulē.
Krusts un tiesa
Jes. 6 rāda Kungu Jēzu godībā krustā. Jānis saka, ka Jesaja redzēja To Kungu godībā šajā laikā. Taču Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla, kad Viņš atgriezīsies tiesas dienā (Mt. 25:31). Tādējādi pastāv sakarība starp krustu un tiesas dienu. Tur Kungs sēdēja (un sēž) uz sava godības krēsla tiesas dienā. Tas izskaidro kāpēc, kad mēs nonākam krusta priekšā, ne tikai maizes laušanas reizēs, bet vienumēr, kad mēs nonākam kontaktā ar Viņu, vai domājam par Viņu un Viņa nāvi, mēs savā ziņā nonākam Viņa priekšā tiesāšanai. Patiešām, jebkura Dieva vai Viņa Dēla tikšanās ar cilvēku ir iedarbīgs sava veida tiesas process. Viņu gaismas spožums pats par sevi neizbēgami izgaismo mūsu dzīves ēnas puses. Krustā mēs redzam Kunga Jēzus godību, kas iemiesota viskoncentrētākajā veidā. Jāņa 12:31,32, tajos pašos pantos, kur tiek apvienoti Jes. 6 un 53 saistībā ar Jēzus krustā sišanu, Viņš Pats pareģoja, ka Viņa nāve būs šīs pasaules tiesas stunda. Un nekavējoties paziņoja, “kad Es no zemes tikšu paaugstināts (atsauce uz Jes.6), Es visus vilkšu pie Sevis” (salīdz. ar to, ka visi tiks sapulcēti pēdējā tiesas dienā, Jes. 49:22; 62:10; Mt. 25:32). Kad Viņš būs paaugstināts, tad Izraēls apzināsies savu spriedumu (Jņ. 8:26-28).
Saistība starp krustu un tiesāšanu ir lasāma arī Caharijas 12:10, kur teikts, ka cilvēki raudzīsies uz sadurto (t.i., krustā sisto) Pestītāju un sēros, apzinoties savu grēcīgumu. Šī panta piepildīšanos citē kā krustā sišanas (Jņ. 19:37), tā arī pēdējā tiesas dienā (Atkl. 1:7). Abi šie notikumi ir cieši saistīti. Un kā jau mēs atzīmējām, krusts sadalīja cilvēkus divās grupās: grēkus nožēlojušais zaglis un nepiekāpīgais zaglis; karavīri, kas ņirgājās un virsnieks, kas pievērsās ticībai; Sinedrija locekļi, kas ticēja un tie, kas ņirgājās; sievietes, kuras vaimanāja, bet neticēja Viņa vārdam un tās, kuru raudāšana nav fiksēta Rakstos, bet kas stāvēja, vēroja un domāja; ļaudis, kas grēku nožēlā sita sev pa krūtīm un tie, kas ņirgājās, klaigādami, kur tad ir Elija, ka nenāk glābt Kungu.
Krusts daudz siržu domas dara zināmas (Lk. 2:35); un tāpat arī tiesas process darīs domas zināmas (Mt. 10:26; 1. Kor. 3:13; 4:5). Kunga nāve aprakstīta kā mazgāšana: “Viņš savas drēbes mazgā vīnā, savu apmetni vīnogu asinīs” (1. Moz. 49:12). Vīnogu spaidīšana ir hebraisms, kas norāda uz tiesāšanu, taču šeit, kā arī Jes. 63:1-3, to lieto attiecībā uz Kungu, kas spaida vīnu viens pats Savā nāves stundā. Patiesi, Jesajas panti skaidri attiecināmi kā uz krustā sišanu, tā arī uz Kunga pēdējo tiesu. Un par iemeslu tam ir Viņa nāve, kas sprieda pasaules tiesu.
Kad apustuļi bija aizrāvušies savā vēlmē uzzināt, kur varētu tikt spriesta nākamā tiesa un kā gan viņi tur nokļūs, Kungs atteica, kur maita, tur salasās ērgļi. Viens no krustāsišanas kauna traipiem bija tas, ka putni mēdza knābāt miesu pat pirms nāves iestāšanās. Pati doma par kailu ķermeni, kas pievelk putnus (t.i., ticīgos), būtu skaidri noprotama atsauce uz krustā sišanu. Tas varētu likties nepiedienīgs simbols, taču tā nav pirmā reize, kad Bībele lieto valodu, kas mums liktos nepiedienīga. Lasiet arī Ps. 78:65,66, kas pielīdzina Kungu vīnā noreibušam gulētājam, kas pieceļas un sit Savus ienaidniekus no mugurpuses, uzkraujot viņiem mūžīgu negodu. Man vienmēr ir jāparlasa šie panti, lai pārliecinātos un pieņemtu, ka tā tur tiešām ir teikts. Tā, Mt. 24:28 Kungs, atbildot uz apustuļu vēlmi zināt nākamās tiesas vietu un laiku, šķiet sakām, ka patiesībā Viņa krustā sišana būs viņu tiesa un tieši par to viņiem būtu jādomā. Tur viņi salasīsies visi kopā un tādēļ zinās spriedumu par viņiem tikpat dabiski kā ērgļi, kurus pievelk līķa smaka.
Visspēcīgāk saistība starp krustu un tiesu ir izteikta Jņ. 3:14-21 (kas vairāk izskatās pēc Jāņa komentāra nekā Paša Jēzus vārdiem). Tiek vilktas paralēles starp:
- Čūsku paaugstinātu tuksnesī (=krustā sišana), kas māca, ka visiem, kas tic krustā sistajam Jēzum, ir jādzīvo.
- Tik ļoti Dievs pasauli mīlējis (šie vārdi lietoti krustā sišanas sakarā Rom. 5:8; 1. Jņ. 3:16; 4:10,11).
- Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu (krustā sišanai, Rom.5:15; 8:32; 1. Kor. 11:24), lai neviens, kas Viņam tic nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.
- Dievs Savu Dēlu ir sūtījis, lai pasaule caur Viņu tiktu glābta (1. Jņ. 4:10; Gal. 4:4 salīdz. ar Jņ. 12:23,27; 13;1; 16:32;17:1).
- Gaisma ir nākusi pasaulē (ar Viņa nāvi tumsai pienāca gals).
Visas šīs frāzes var tikt attiecinātas uz Kunga dzīvi un personību; bet dažreiz tās tiek speciāli attiecinātas uz krustu. Un pati pirmā no šīm frāzēm Jņ.3 attiecas uz Kungu paaugstinātu kā čūsku tuksnesī. Kunga būtība, Paša Dieva būtība faktiski, tika atklāta visskaidrākajā formā krustā. Tur cilvēku acīm atklājās pats mīlestības iemiesojums, visas Dieva godības puses. Tieši tur, galvenokārt, Dieva mīlestības un godības gaisma nāca pasaulē. Šajā kontekstā Jāņa komentārs turpinās: “šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti”. Ja ar “gaismu” mēs saprotam galvenokārt krustu, mēs redzam vēl vairāk pierādījumu tam, ka tur patiesi bija un ir šīs pasaules tiesa. Kungs aprakstīja savu tuvo nāvi kā “šīs pasaules tiesas stundu” (Jņ. 12:31); un šeit Viņš saka, ka šīs pasaules tiesa ir tajā, ka Viņš ir pasaules gaisma un cilvēki vairās Viņa. Saistība starp pasaules gaismu un stabā pacelto vara čūsku būtu daudz acīmredzamāka ebreju valodā lasošajiem un domājošiem nekā tā ir mums. Stabs, kurā čūska bija paaugstināta, bija balsts, stabs, kurā mēdza pacelt lukturi, karogu: “kā ceļa stabs kalna galā un kā karogs pakalnā” (Jes. 31:17). ‘Gaisma’ asociētos ar iedegtu gaismu, nevis, piem., ar sauli. Gaisma, par kuru Kungs runāja, tiktu saprasta kā lāpa, kas pacelta staba galā. Runājot paaugstinātās čūskas kontekstā, Viņš aicina Savus klausītājus redzēt Viņa krustā sisto tēlu kā savas dzīves gaismu. Un tas izskaidrotu, kāpēc Jesaja salīdzina tautas, kas tuvojas Kristus karogam, stabam, kārtij un tautas, kas nāk pie Viņa kā pie pasaules gaismas (Jes. 5:26; 11:10,12: 18:3; 39:9; 49:22; 62:10 salīdz. ar 42:6; 49:6; 60:3).
Jes. 45:20:24 runā par to, ka “visi zemes gali” raudzīsies uz “patieso Dievu un Glābēju [Jēzu]” un būs glābti – acīm redzama atsauce uz vara čūsku, kas paaugstināta glābšanai. Tā rezultātā Viņa “priekšā locīsies visi ceļi un zvērēs ikviena mēle”, atzīstoties savos netikumos un priecājoties, ka “Kungā ir pilnvērtīga taisnība un spēks …Viss Izraēla dzimums atradīs taisnību pie Tā Kunga”. Šie vārdi citēti Fil. 2:11, aprakstot ticīgo atsaukšanos Pestītāja ciešanām. Taču tos atkal citē Rom. 14:10-12 sakarā ar mūsu grēku nožēlu Tā Kunga priekšā tiesas dienā. Šī saistība nozīmē tikai to, ka Kunga krusta priekšā mēs noliecamies ceļos un izsūdzam savus grēkus, apzinoties Viņam piedēvēto taisnprātību, paredzot kā mēs nolieksimies Viņa priekšā un sniegsim savu nožēlojamo atskaiti tiesas dienā. Un abiem šiem procesiem piemīt brīnumains dabiskums. Mums vienkārši jāļauj patiesai ticībai Viņa krusta spēkam iedarboties uz mums. Tiesas dienā neviena miesa negodinās sevi, bet vienīgi Kungu Jēzu (1. Kor. 1:29). Un pat tagad mēs varam lielīties tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu (Gal. 6:14).
Šai saistībai starp krustu un tiesu ir liela praktiska nozīme. To Kungs parāda, nosaucot trīs iemeslus, kāpēc mums sevi jāaizliedz un jāņem savs krusts; pēdējais un spēcīgākais ir “ Jo Cilvēka Dēls nāks Sava Tēva godībā ar Saviem eņģeļiem, un tad Viņš ikkatram atmaksās pēc viņa darbiem” (Mt.16:24,27). Ņem savu krustu, dari to, kas tev ir garīgi grūti, jo uz šī pamata tevi tiesās – cik tālu tu nesi savu krustu, patiesi aizliedzi sevi. Kristus krusta priekšā mēs apzināmies ceļu, kas mums ir ejams. Tiesas dienā mēs arī to apzināsimies. Bet mēs dodam atbildi tagad.
Maizes laušana un tiesa
Tāpēc ka maizes laušana ir saistīta ar nopietnām pārdomām par krustu, un krusts bija savā ziņā šīs pasaules tiesa, ir skaidri redzams, ka maizes laušana ir it kā tiesas dienas ģenerālmēģinājums. Mūsu attieksme pret krustu un visu, kas ar to ir domāts, ir mūsu garīguma apkopojums. Parasti man nepatīk atsaukties uz alternatīvo teksta lasījumu, lai uzsvērtu kādu domu, bet 1. Kor. 11:29 izsaka šo domu skaidrāk par skaidru: “Jo, kas ēd un dzer (‘necienīgi’ daudzos pierakstos nefigurē), tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu. Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu”. Ēšana un dzeršana atceres sapulcēs ir sevis tiesāšana. Tā ir tiesāšanas ģenerālmēģinājums. Izskatās, ka 1. Kor. 11 ir sakars ar uzvešanos atceres sapulcēs. Atkal un atkal pierakstā figurē brāļu ‘sanākšana kopā’ uz mielastu (:17,18,20,33,34). Ticīgie sanāk kopā tāpat kā viņi sanāk kopā tiesas dienā. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies, tur Kungs ir viņu vidū (Mt. 18:20) lietots tas pats vārds, kas Mt.25:32 sakarā ar sapulcēšanos Viņa priekšā tiesas dienā. “Neatstādami savas sapulces” (Ebr. 10:25) – tas pats vārds, kas 2. Tes. 2:1(kur latviešu variantā ir “draudze”) nozīmē pulcēšanos kopā Viņa vārdā. Draudzes pulcināšana (Ap.d. 11:26), divi vai trīs sapulcējušies (Mt. 18:20) – tās ir pēdējās pulcēšanās tiesai priekšnojauta (Mt. 25:32). Pavēle pārbaudīt sevi (11:29) sasaucas ar 3:12, attiecībā uz to, ka mūsu darbi tiks vētīti ugunī pēdējās dienas tiesā. Ja draudzes locekļi lauž maizi necienīgi, viņu “sanāksme” ir viņiem “par sodu” ( 1. Kor. 11:34). Taču mums ir jātiesā sevi šajās pulcēšanās reizēs, līdz kamēr mēs patiesi izjutīsim, ka mēs esam pelnījuši nosodījumu (1. Kor. 11:31). Mums ir jāpārbauda sevi un galu galā jānonāk pie slēdziena, ka mēs esam nekam nederīgi kalpi, t.i., esam pelnījuši nosodījumu (Mt. 25:30 sastopam to pašu izteicienu, ko lieto par tiesā atraidītajiem). Tam ir jānotiek pēc tā paša parauga kā pirmajā maizes laušanas reizē, kad, atsaucoties uz Kunga paziņojumu, ka viens no viņiem Viņu nodos, brāļi vaicāja “Taču ne es, Kungs?” (Mt. 26:22). Nebija tā, ka viņi nešauboties pieņemtu, ka viņi to nedarīs. Un tā mēs sastopamies ar iespaidīgu paradoksu: tie, kas nosoda sevi atceres sapulcē, netiks nosodīti. Tie, kas paštaisnības pārliecībā dzer šo kausu, dzer to savai nosodīšanai. Ta ir atvēsinoša doma: mēs patiesi varam pulcēties maizes laušanas reizēs sevis nosodīšanai. Ījabs to apzinājās, kad viņš teica, ja viņam būtu taisnība, tad viņa mute pati viņu nosodītu (Ījabs 9:20 – viņam bija skaidra doma par pašnosodīšanu, par tiesu tagad). Jesaja arī to paredzēja, kad viņš uzrunāja cilvēkus (tagadnes formā): “Lien iekšā klints alā un paslēpies zemē bailēs no Tā Kunga un Viņa varenās godības”, un tālāk viņš turpina, ka Dieva pēdējā tiesas dienā “cilvēki (atraidītie) paslēpsies klints alās …aiz bailēm no Tā Kunga un Viņa varenās godības, kad Viņš celsies, lai iztrūcinātu zemi” (Jes. 2:10,11, 19-21). Mums ir jārod sevī patiesa, pašnosodoša pazemība tagad, lai mums tā netiktu uzspiesta tiesas dienā.
Priecīgāka ziņa ir tā, ka zinot par Dieva tiesas dienu, baudot simbolus, mums var rasties arī kaut kāds priekšstats par to, cik Dievam pieņemami mēs varētu būt. Lai arī cik grūti tam noticēt, tomēr Gal. 6:4 saka, ka mēs varam pārbaudīt paši sevi, savus darbus un izjust prieku pašam par sevi. Kaut gan pašpārbaude nav viegls process un arī mūsu sirdsapziņa brīžiem var mūs vilt (1. Kor. 4:4), tomēr savā ziņā mēs jau tagad varam spriest / izšķirt sevi paši.
Šī saistība starp maizes laušanu un tiesas dienu ir faktiski Vecās Derības tēmas turpinājums. Trīs reizes gadā izraēlietim bija jārādās Tā Kunga priekšā svētkos (5. Moz. 16:16). Viņam bija ‘jārādās’ tur ( ebreju valodas vārds, kas citur tiek tulkots arī kā ‘apstiprināt’, ‘saskatīt’, ‘cieši skatīties’, ‘ņemt vērā’, ‘vērot sevi’, ‘uztvert’, ‘parādīt sevi”). Viņa parādīšanās Dieva priekšā pati par sevi jau radīs šo efektu: viņš būs atklājies Dieva priekšā un redzēs sevi tādu, kāds viņš bija. Tāds bija mērķis; taču Dievs Jahve turpināja, brīdinot tos, ka viņi nedrīkst rādīties Viņa priekšā “tukši”, “iedomīgi”, “veltīgi”. Lūk mūsu parādīšanās Dieva priekšā Pashā svētkos būtiskums: ir tik viegli tur parādīties ‘veltīgi’, kad svarīgi ir atklāties savā un Dieva priekšā. Kalpošanas rituāla atpazīstamība, labi zināmie psalmi, pazīstamas un bieži paša ģimenes sejas … visi šie faktori (kuros nav nekā nosodāma) dod mums iespēju ‘parādīties’ tur veltīgi. Dāvids apraksta došanos uz svētkiem nepārprotamā tiesas dienas valodā: “Es priecājos, kad man teica: ‘Iesim Tā Kunga Namā!’…kur pulcējas ciltis, Tā Kunga ciltis, kā Izraēla tautai noteikts, slavēt Tā Kunga Vārdu, jo tur stāv novietoti tiesas krēsli (pastiprinošais daudzskaitlis – lielais tronis), Dāvida nama krēsli [proti, Kristus tronis]” (Ps. 122:1-5). Dāvids to rakstīja, skaidri apzinādamies, ka Mesijas atgriešanās laikā lielās tiesas dienā Mesija sēdēs savā tronī Jeruzalemē. Vai varētu būt pārdroši iedomāties, ka Dāvids redzēja ciltīs, kas pulcējās Ciānas kalnā, Dieva tautu, kas devās augšā, lai pulcētos pēdējai tiesai? Ja tā, tad viņš saprata, ka viņi ar prieku atsaucās aicinājumam turp doties; mēs dodamies uz tiesu, lai slavētu Dievu, gavilēdami par saņemto aicinājumu.
T-veida ceļu krustojums
Pati maizes laušanas daba noved mūs pie T-veida ceļa krustojuma mūsu dzīvē. Tā noved mūs krusta priekšā, kas ir sava veida soģa krēsls. No Dieva troņa iespējamas tikai divas izejas, pa labi vai pa kreisi, un līdzīga izvēle ir mūsu priekšā, mums atsaucoties uz maizi un vīnu. Vīna kauss ir divējāds simbols – svētības (1. Kor. 10:16, 11:25), vai arī nosodījuma (Ps. 60:3; 75:8; Jes. 51:17; Jer. 25:15; Atkl. 14:10; 16:19). Kamdēļ šī divējādība? Nav šaubu, ka Kungs iecerēja šo sakramentu, lai izgaismotu divus ceļus, kas stāv mūsu priekšā, kad mēs ceļam pie lūpām šo kausu: tas ir vai nu mūsu svētībai, vai arī mūsu nosodījumam. Katra nākamā maizes laušanas reize ir nākamais posms pa vienu no šiem diviem ceļiem.
Un nepiedalīšanās maizes laušanā nav nekāda izeja. Miera upuris bija viens no daudziem maizes laušanas sapulces priekšgājējiem. Reiz upura pienesējs bija apņēmies to darīt, viņš tika nosodīts, ja pēc tam viņš to nedarīja. Taču viņš tika nosodīts arī, ja viņš ēda to nešķīstījies (3. Moz. 7:18,20). Tā, cilvēkam bija jāveic šķīstīšanās, vai arī jātop nosodītam. Cita, trešā ceļa nebija. Cilvēks, kas, nešķīsts būdams, ēda no svētām dāvanām bija izdeldējams no Dieva vaiga; svēto dāvanu ēšana uzliek tam apgrēcību (3. Moz. 22:3,16). Šeit rodamas saknes mūsu iespējai ēst un dzert “sev pašam par sodu”, darot to necienīgi. Tā ir arī ar mums, kad mēs esam simbolu priekšā. Tas mums ir jādara, vai arī mēs noliedzam mūsu derības attiecības. Taču, ja mēs to daram nešķīstībā, mēs arī noliedzam šīs attiecības. Tādā veidā maizes laušana noved mūs krusta un Kunga Jēzus troņa priekšā jau tagad. Tā noved mūs pie reālistiskas pašpārbaudes. Ja mēs nevaram pārbaudīt sevi un apzināties, ka Kristus patiesi ir mūsos, tad mēs esam nosodāmi, mēs esam “nederīgi” (2. Kor. 13:5). Pašpārbaude, tādējādi, ir viens no tiem šķēršļiem mūsu dzīves ceļā, kas mums liek pievērsties Valstībai vai miesai. Ja mēs nevaram sevi pārbaudīt un redzēt, ka Kristus ir mūsos un ka tādēļ Viņā ir mūsu lielā glābšana, tad mēs esam nederīgi. Es neiedrošinātos nevienā uzrunā kādam no mums izteikt tādu izaicinājumu. Taču Pāvils to dara. Tā ir spēcīga, pat šaušalīga loģika.
Cits priekštecis maizes laušanas dievkalpojumam, kurā mēs piedalāmies, bija Pashā. Ja to ēda nešķīstījies, viņš ēda pats sev nosodījumu. Viņš bija izdeldējams no draudzes, ja viņš nepiedalījās Pashā svinēšanā, kā arī tad, ja viņš to darīja nešķīstījies. Viņš nevarēja izvairīties no Pashā svinēšanas. Viņam tā bija jāsvin, bet viņam bija jāšķīstās pirms svinēšanas. Un tā tas ir arī ar mums. Vienkārša nepiedalīšanās maizes laušanas dievkalpojumā nozīmē derības laušanu ar Kungu. Bet ja mēs esam apņēmušies to darīt, mums ir jāiztīra savas mājas no rauga, no tām maznozīmīgajām lietām, kas ar laiku iespaidos visu mūsu garīgās dzīves dabu un virzību. Maizes laušana nostāda mūs pašpārbaudes nepieciešamības priekšā un šo divu ceļu priekšā. Tas ir tas liktenīgais ceļu krustojums, kas rod atspoguļojumu pēdējā tiesas dienā. Jūdas reakcija pirmajā atceres vakarēdienā var kalpot par piemēru. Kungs ņēma (maizes) kumosu un iemērcis to (etiķvīnā, pēc jūdu paraduma), deva to Jūdam. Tā bija īpaša Viņa mīlestības un atzinības zīme, un nez vai Pēteris un Jānis to neuztvēra ar asu greizsirdības sajūtu. Taču pēc šī kumosa saņemšanas, pēc šīs Kunga īpašās mīlestības zīmes saņemšanas “tanī iegāja sātans”, un Jūda steigšus izgāja ārā un nodeva gaismas Kungu (Jņ. 13:27). Šajā maizes un vīna baudīšanas reizē Jūda aci pret aci sastapās ar Kunga ne ar ko nesalīdzināmo mīlestību pret vistumsonīgāko grēcinieku un Viņa vienreizējo uzupurēšanos. Taču šī pati pieredze apstiprināja viņā ļaunā ceļa ievirzi, kas jau bija viņa sirdī. Taču, par laimi, tā iedarbojas arī pretējā virzienā. Mēs varam aiziet no šīs sapulces-tikšanās ar Kungu, šīs pēdējās tiesas priekšnojautas, šīs grēka nosodīšanas un Kunga uzvaras par to ar mierīgu pārliecību par Viņa nesatricināmo mīlestību, lai kādus pārbaudījumus mums arī nesniegtu nākamā nedēļa.
Pašpārbaude ir skatāma paralēli ar Kunga miesas izšķiršanu: it kā Kunga miesas vērošana krustā neizbēgami noved pie pašpārbaudes, un otrādi (1. Kor. 11:29,29). Mums ir jāizšķir Kunga miesa un tādā veidā jāpārbauda sevi (grieķu tekstā tas ir viens un tas pats vārds). Ja mēs pārbaudām, analizējam un nosodām sevi tagad, Dievam tas nebūs jādara tiesas dienā. Ja mēs noliedzam savu miesu tagad, Dievam nevajadzēs atraidīt mūs tiesas dienā (Mt. 5:30). Tajā ir spēcīga loģika. Ja mēs pasludinām sevi par nenosodāmiem, mēs sevi nosodām (Tit. 3:11); ja mēs nosodām sevi tagad, mēs gala iznākumā netiksim nosodīti. Tādēļ grieķu vārdu “pārbaudīt” tulko arī kā “atzīt” 11:19 (kā arī 1. Kor. 16:3; 2. Kor. 13:7; 2. Tim. 2:15). Nosodot sevi, mēs it kā atzīstam sevi par taisnīgiem. Mūsu pašpārbaudei ir jānoved mūs pie mūsu necienīguma izpratnes no Dieva redzes viedokļa. Tādēļ tiek novilkta paralēle starp mūsu personīgo sevis nosodījumu atceres reizē un galējo spriedumu – kur mēs būsim nosodīti, un tomēr glābti no žēlastības (Jēk. 2:12; 3:1). Ja mēs nesasniedzam šo sevis izziņas līmeni tagad, mums tas taps atklāts pēdējās dienas nosodījumā. Tas piešķir nopietnai, reālai pašpārbaudes loģikai tās vitālo svarīgumu. Vai nu mēs darām to visā nopietnībā un saprotam, ka esam nosodījuma cienīgi, vai arī, ja mēs to nedarām, mēs tiksim nosodīti tiesas dienā. Un tāpat kā ar citām mūsu garīgās pieredzes lietām, tas, kas šķiet tik acīmredzami loģisks, ir tik grūti realizējams dzīvē. Tiesas process norit mūsu dēļ, nevis Dieva dēļ. Tad nesaprātīgās jaunavas atskārtīs, ka viņām pietrūka eļļas / garīguma; kamēr saprātīgās to jau zināja (Mt. 25:13). Tiesas dienas priekšnojautās mums ir “jāpārbauda” sevi, it sevišķi maizes laušanas reizēs (1. Kor. 11:28). Tas pats vārds lietots 1. Kor. 3:13, attiecībā uz tiesas dienu, kad uguns pārbaudīs, kāds kura darbs.
Praktiskie slēdzieni
Un tā, visa augstāk izklāstītā gaismā, laužat maizi. Daudzi šo rindu lasītāji dzīvo izolācijā vai arī tikai retumis satiekas ar brāļiem un māsām formālās maizes laušanas reizēs. Bet laužat maizi vienatnē katru nedēļu, ja iespējams. Es zinu, jo gadiem esmu dzīvojis pus-izolēti no citiem, cik viegli ir zaudēt šo iknedēļas ritmu. ‘Es to izdarīšu rīt, nākamnedēļ un drīz jau arī atbrauks apmeklētāji / vai būs sapulce, tad jau es tik un tā piedalīšos …’. Katru reizi, kad Kungs sāka runāt par Savu nāvi, apustuļi vienmēr novirzīja sarunu citā gultnē. Un, rūpīgi analizējot krustā sišanas pierakstus, liekas, ka klātesošie nebija spējīgi ilgi vērot Golgātas šausmu skatu un gāja projām. Tā arī ar mums, mēs tiecamies atlikt sastapšanos ar krusta vēstījumu, kā simboli to iztēlo; un pat piedaloties maizes laušanā, mēs tiecamies domāt par visu ko, izņemot pašu krusta būtību; vīna garšu, maizes pārklāju, mūziku; to, kam mēs nepiekritām dievkalpojuma uzrunā … viss tas mūsu apziņā var viegli aizēnot krusta būtību.
Kad jūs esat izolācijā, neviens jums nekad nejautā tieši un bez aplinkiem: ‘Vai tu lauz maizi vienatnē katru nedēļu?’ Kad mums iznāk sastapties ar citiem, mēs visi izliekamies it kā tā, bez šaubām, būtu mūsu garīgās dzīves norma; pat ja tas tā nemaz nav. Ja jūs uzmanīgi sekojāt augstāk izklāstītajam domu gājumam, maizes laušana ir būtiska, Dieva iedibināta mūsu garīgās attīstības daļa. Tai ir jāsatricina visa mūsu būtība, kad tā nostāda mūs ar kaunā noliektu seju krustā sistā Pestītāja priekšā. Tas nav rituāls, kas kaut kādā veidā norāda uz to, ka mēs esam kvēli kristadelfieši; tā ir būtiska darbība mūsu personīgā garīguma izveidē. Un tā, es jums jautāju bez aplinkiem: ‘Vai jūs laužat maizi katru nedēļu?’. Nav jau runa par to, ka būtu kāds bauslis, kas liktu to darīt katru nedēļu; bet maizes laušana ir tik acīmredzami būtiska sastāvdaļa mūsu attiecībās ar Kungu Jēzu, ka mums ir pašiem sev jājautā, kāpēc gan nedarīt to katru nedēļu.
Un laužat maizi tā, kā pienākas, nevis lai izvairītos no sirdsapziņas pārmetumiem vai tāpēc, ka to gaida no jums, vai tā jau ir iegājies. Jāapzinās, ka pastāv reliģiskas pieredzes psiholoģija; visiem ticīgajiem piemīt tieksme pēc fiziskiem simboliem (piem., maize – miesa, vīns – asinis) un it īpaši svinīgiem rituāliem; un viņi jūtas mierīgāki, pilnīgāki un gandarīti pēc šo rituālu piekopšanas. No vienas puses, mēs, kristadelfieši, esam ticīgi tāpat kā citi ticīgie un mums arī piemīt tās pašas īpašības. Bet no otras puses, patiesa kristietība galu galā ir viena vienīgā patiesā reliģija, kuru no Dieva žēlastības mēs esam iepazinuši. Mūsu maizes laušana ir daudz daudz pārāka par parastu reliģisku rituālu, kaut arī vienā ziņā tā ir rituāls. Bet mums ir jāpaceļas daudz augstāk. Izraēla svinēja Pashā (salīdz. ar maizes laušanu), taču Dieva acīs patiesi tie to neievēroja. Korintieši dzēra Tā Kunga biķeri un ļauno garu biķeri (1. Kor. 10:21). Bet viņiem bija teikts, ka to nedrīkst darīt. Viņi turēja Tā Kunga mielastu; bet viņiem bija jāpasaka, ka patiesībā tie to neturēja (1. Kor. 11:20). Viņi pārvērta Kunga mielastu paši savā mielastā. Viņi to turēja, bet gan paši sev. Tādējādi, garīgajā nozīmē, viņi to neturēja (1. Kor. 11:20,21). Sekojoši, mums ir jarēķinās ar to, ka virspusēji mēs varam lauzt maizi, bet patiesībā to nemaz nedarīt. Iespējams, ka mēs visi esam tā darījuši. Neļaujiet tam izvērsties par paradumu. Līdzīgi, Izraēlam bija jāuzdod retoriskais jautājums: “Vai jūs, Izraēla nams, Man tuksnesī visus četrdesmit gadus nesāt kaujamos un ēdamos upurus?” (Am. 5:25). Tā kā tie pielūdza arī Molohu, viņu svētku svinēšana netika pieņemta. Un tā, es atkal varu vaicāt: Vai jūs patiesi laužat maizi?
Tātad maizes laušana ir ne tikai obligāta, bet tā arī prasa, lai mēs atvēlētu tai laiku un sakopotu domas, lai tā notiktu, kā tai bija jānotiek pēc Dieva ieceres. Tāpat kā kristībās mēs nespējam paturēt prātā visas tās brīnīšķās augstās domas, kuras šis dievkalpojums simbolizē tā noturēšanas brīdī. Bet mums ir jācenšas pēc iespējas vairāk apzināties visas šīs lietas. Ar jūsu atļauju es gribētu nosaukt dažus acīmredzamus norādījumus:
- Neiedrāzieties dievkalpojuma telpā ar troksni, ja jums ir gadījies nokavēt dievkalpojuma sākumu. Pacentieties ieņemt savu vietu, pēc iespējas netraucējot citus. Noteikti ņemiet līdzi bērnus, tikai papūlieties, lai viņi pārmērīgi nenovērstu pārējo uzmanību. Ja jūs laužat maizi mājās vienatnē, mēģiniet novērst visus iespējamos traucēkļus un, pēc iespējas, izslēgt pārtraukšanas iespējas.
- Domās sagatavojaties sapulcei. Padomājiet par to, ko jūs esat nākuši darīt. Mēs visi varētu panākt vismaz piecu minūšu klusumu pirms sapulces sākuma.
- Ja jūs vēlaties izteikt komentārus par lasīto vai teikt atceres reizes uzrunu-pamācību, vai paši gūt mācību no lasītā, vērsieties pirmām kārtām pie Kunga Jēzus teiktā un pie Viņa krusta. Viņš atrodams visur Rakstos. Neizniekojiet šo laiku, vienkārši pļāpājot vai aprunājot citus (pat ne domās).
- Nesāciet runāt (vai domāt) par pasaulīgām lietām, tiklīdz pēdējā lūgšana ir izskanējusi.
- Esiet nosvērti saskaņā ar darāmā nopietnību. Neļaujiet vieglprātīgam noskaņojumam iezagties dievkalpojuma norisē. Mēs atrodamies tiesas dienas ģenerālmēģinājumā. Mēs stāvam Kunga krusta priekšā.
- Un tomēr esiet priecīgi, cik tas ir iespējams. Taču neļaujiet šīm prieka izpausmēm mūzikā novērst jūsu uzmanību no sapulces krustpunkta. Skaistajiem psalmu dziedājumiem bez mūzikas pavadījuma rietumu kultūrā un ritmiskajiem koru dziedājumiem citviet pasaulē nav nekāda vaina, ja tie nenovērš uzmanību no centrālā tēla, Galvas, proti, Paša Kunga Pestītāja un mūsu nerimtīgās pateicības par Viņa mīlestību.
- Neapvaldiet sevī vēlēšanos izteikt tās apņemšanās, kuras jums gribas izteikt. Mūsu miesa bez maz liek mums justies neērti, it kā mēs liekuļotu, ja mēs apņemamies kaut ko radikāli (vai minimāli) mainīt mūsu dzīvē. Ļaujiet patiesai dievbijībai un atsaucībai pacelties pāri šīm sajūtām. Mums vienkārši ir jāpieņem, ka atceres sapulce ir emocionāls pārdzīvojums; tas nevar būt nekas cits dievbijīgai sirdij. Un tajā nav nekā nosodāma. Neesat parāk lepni (brāļi), lai kaunētos nobirdināt kādu asaru.
Un kas ir īpaši svarīgi: Neatdaliet maizes laušanu no pārējās jūsu dzīves. Tai ir dabīgi jāizriet no jūsu ikdienas pārdomām par Kunga mīlestību. Mūsu prāta ievirzei šai klusajā stundā principā nav jāatšķiras no visu pārējo stundu un dienu prāta ievirzes; jo mēs dzīvojam kā vīri un sievas, kas pastāvīgi ir Dieva redzes lokā, kuru acu priekšā vienmēr kā mierinājums ir Tēva un Dēla mīlestības apliecinājums, tik varens un tik brīvs. Tas jau pats par sevi prasa no mums pašpārbaudi un atsauksmi, kas nav mērama ar dažām stundām nedēļā.
Piezīme
(1) Korintiešu kontekstā Kristus miesa ir jāsaprot kā eklēsija. 1. Kor. 12 šis tēls dominē. Nepieciešamība izšķirt Kunga miesu maizes laušanas reizē nozīmē, ka mūsu pārdomām jāsniedzas dziļāk par Viņa fizisko miesu. Mums ir jāizšķir arī Viņa eklēsija. 1. Kor. 11 tiešais konteksts ir brāļu necienīga uzvedība atceres sapulcē. Ja mēs nespējam izšķirt / novērtēt Kunga fizisko miesu, mēs nespēsim novērtēt arī Viņa brāļus. Un ja mēs tajā esam vainojami, tad mēs esam vainojami Viņa miesā un asinīs, mēs esam atkal situši Viņu krustā. Tādēļ es lūdzu tos, kas izmanto maizes laušanu kā šķelšanas ieroci Kunga eklēsijā, padomāt par to nopietnāk. Miesa, kuru mēs izšķiram maizes laušanas reizē, bez šaubām, ir saistīta ar eklēsiju. Tādēļ mēs ieņemam bīstamu pozīciju, atsakoties baudīt šos simbolus ar citiem eklēsijā un atsakoties piedalīties dievkalpojumā ar tiem, kas to dara.
Vai tā ir?
Bieži vien mēs nepaceļam savus krustus. Mēs tiecamies nodzīvot dzīvi, pārkāpjot tiem pāri.
Brālis Dennis Gillett
