Mājas lapa
3.5.7 MAIZES LAUŠANA: DAŽI JAUTĀJUMI
1. Mt. 26:26 lasām: “Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: ‘Ņemiet, ēdiet’”. Jēzus paņēma maizi, nevis maizes šķēli, un teica “ņemiet”, kas izklausījās tā it kā apustuļi gāja un ņēma maizes gabalus no galda.
2. Kāda maize mums jālieto, raudzēta vai neraudzēta?
3. Cik biķeru bija Jēzus vakarēdienā?
Komentāri:
1. Pirmajā gadsimtā maizi negrieza šķēlēs ar nazi; to lauza. Mēs visi esam viena maize (grieķu val. – maizes klaips), kad mēs laužam maizi, jo mēs visi ēdam no viena klaipa, proti, Kristus (1. Kor. 10:17). Kristus ir maize, ko Dievs mums devis ēst, kā prototipi bija maizes klaipi (nevis maizes šķēles), kas bija jāpienes līdz ar upuri pēc Mozus likuma (2. Moz.
29:23; 3. Moz. 8:26). Dāvids (salīdz. ar Kristu) deva maizes klaipu un vīna krūku saviem ļaudīm, kas acīmredzot atgādina maizes laušanu (1. Laiku 16:3). Es gribētu teikt, ka neliela maizīte būtu piemērotāka par maizes šķēli maizes laušanas reizē. Es arī domāju, ka nelielā sapulcē būtu labāk apēst visu piedāvāto maizi, nevis nokniebt pa kripatiņai un atstāt lielāko tiesu maizes neapēstu. Mēs esam viena maize un mēs ēdam no viena Kristus, viena maizes klaipa. Tāpat arī ar vīna kausu; “Dzeriet visi no tā” varētu nozīmēt, ka ‘visiem, kas ir sapulcē, ir jāizdzer šis vīns, jo tas simbolizē manas asinis, kas par jums tiek izlietas’. Taču tas viss ir lielā mērā runa par virspusējo. Maizes būtība ir tajā, ka tā simbolizē mūsu dalību Kristus miesā un mūsu brīvprātīgo saplūšanu ar Viņa sasniegto lielo pestīšanu. Kā mēs to darām visos sīkumos, lai paliek katra ziņā. Daudzi no jums lauž maizi vienatnē. Kad man gadās to darīt vienatnē, es ņemu nelielu maizīti un visu apēdu, lēnām. Tas arī palīdz meditēt par Kristus upuri kopumā, kas nests katram no mums.
Pēc manām domām, nav nekādas gramatiskas norādes uz to, ka “Ņemiet, ēdiet” varētu nozīmēt, ka Kristus salauza maizi gabalos, un apustuļi nāca un ņēma tos. Tomēr ir liecības tam, ka pirmās kristadelfiešu eklēsijas ASV piekopa šādu praksi, kā arī poļu brāļi XVII gadsimtā (viņu ticība bija līdzīga mūsējai). Pēc būtības Kristum piestāvētu lauzt maizi, kā Viņš lauza sevi, un tad dot rezultātu saviem sekotājiem, vispirms paņemot to pašam. Kad mēs laužam maizi, mēs simboliski parādām kā Kristus lauza sevi par mums. Ja sapulces vadītājs salauž maizi gabalos un mēs katrs paņemam gabaliņu, tad viņš parstāv Kristu. Principā, tajā nav nekā ļauna, bet viņam tā ir liela atbildība, kuru nevajadzētu steigā uzņemties. Galvenais maizes laušanas reizēs ir: a) neizraisīt savstarpējas nesaskaņas brīdī, kad mums ir jābūt visaugstākā mērā vienotiem, un b) nodrošināt vairuma sapulcējušos nopietnas pārdomas par Kristus upuri un sevi, baudot šos simbolus.
2. Grieķu vārds artos, kas lietots maizes laušanas pantos, ir parasts vārds, ko lieto, runājot kā par raudzētu, tā arī par neraudzētu maizi (sk. kā tas lietots Jņ. 6:13; 21:9). Apgalvojums, ka nekas, kas ir raudzēts, nevar pārstāvēt Kristu, nav vietā, jo vīns, kas tika lietots, ir raudzēts. Pēdējais vakarēdiens notika aprīlī, un vīnogu raža tiek novākta septembrī. Ledus skapju vēl nebija, tātad vīnam bija jābūt raudzētam. Tas simbolizēja grēkos pagrimušo cilvēci, kas tecēja Kristus asinīs. Nav šaubu, ka pēdējā vakarēdienā Kristus lauztā maize bija neraudzēta, bet tas nenozīmē, ka mums tādai ir jābūt. Tajā laikā Viņš mazgāja apustuļu kājas; maizi un vīnu viņi baudīja maltītes laikā; viņi, droši vien, dzēra vīnu no atsevišķiem kausiem (kas mūsdienās ir pieņemts vismaz trijās eklēsijās). Iespējams, viņi ņēma maizi, tad vīnu, tad atkal maizi, un tad atkal vīnu (Lk. 22:15-20); viņi ēda gaļu pirms un pēc maizes un vīna (“tiem vēl ēdot”, Mt. 26:26) … bet lai mēs cienīgi lauztu maizi, mums tas viss nav jādara. Svarīga ir maizes laušanas dievkalpojuma būtība, nevis cenšanās imitēt Kristus pēdējā vakarēdiena norises nianses.
3. Lūkas evanģēlijs skaidri pasaka, ka Kungs Jēzus ņēma un piedāvāja divus biķerus. Tā laika tradīcijās bija dzert “svētības biķeri”, kā arī “jaunās derības biķeri”. Pāvils atsaucas uz abām frāzēm 1.vēstulē korintiešiem, attiecībā uz vienu biķeri, no kura mēs dzeram. Šis viens biķeris apvieno abu biķeru nozīmes, ko dzēra tajā laikā.
