Mājas lapa
3.6 NETIESĀJIET - ?
Jaunpievērsto izplatītākās grutības, it sevišķi sastopoties ar problēmām eklēsijas dzīvē, rodas no sajūtas, ka mēs nevaram ‘tiesāt’ indivīdus vai situācijas.
Jebkurš ticīgais vai draudze, kristadelfiešus ieskaitot, tiks pakļauts kārdinājumam no morālā un ticības mācības viedokļa atkāpties vienā jautājumā pēc otra, kamēr nonāks līdz tam, ka vairs nespēs atšķirt labu no ļauna; vispirms, citu uzvedībā un ticībā un tad, beidzot, arī savā dzīvē. Mēs nonākam uz šī ceļa, bieži vadoties pēc principa, ka mēs nedrīkstam tiesāt, un tādēļ mēs nevaram kvalificēt kādu uzvešanos vai ticību, nosaucot to par pareizu vai nepareizu. Šāda attieksme rodas no pārprastas vārda ‘tiesāt’ nozīmes. Jaunpievērstajam var likties neticama situācija, kad labā un ļaunā atšķirība ir miglā tīta. Taču kā Bībele, tā arī kristadelfiešu pieredze parāda, ka tā ir mūsu visu galvenā problēma.
Pat virspusēja Jaunās Derības lasīšana atklās, ka grieķu krino (parasti tulkots kā “tiesāt”) lieto vairākās nozīmēs. Tas pats attiecas arī uz vārdu “tiesa” daudzās valodās. Tā, angļu val. “judgement” attiecas kā uz tiesāšanas procesu, tā arī uz gala spriedumu vai notiesāšanu. Mēs lasām, ka Tēvs nespriež tiesu ne par vienu (Jņ. 5:22); bet (acīmredzot citā nozīmē), Viņš spriež tiesu (Jņ. 8:50). Kristus nav nācis spriest tiesu (Jņ. 8:15), bet citādā veidā Viņš to darīja (Jņ. 5:30; 8:16,26). Pāvils iesaka korintiešiem netiesāt priekšlaikus, un tad rāj viņus par to, ka tie neiztiesā laicīgās lietas (1. Kor. 4:5 salīdz. ar 6:1-3). Krino (“tiesāt”) var vienkārši nozīmēt nonākt pie slēdziena, vai domās pārspriest kaut ko (Ap.d. 20:16; 26:8; 27:11; 1. Kor. 2:2 ; 7:37; 2. Kor. 2:1; Tit.3:12). Un tādēļ mūs mudina “tiesāt” situācijas (spriest par tām) saskaņā ar Dieva vārdu un principiem; tādējādi, ‘spriedums’ var nozīmēt viedokļa izveidošanos, kas pamatojas vārda pareizā izpratnē (Jņ. 7:24; 1. Kor. 10:15; 11:13; 2. Kor. 5:14). Tādēļ spriešana vai viedokļa veidošanās, kur pamatā nav Dieva vārds, bet miesas kārības ir nepareizs (Lk. 12:57; Jņ. 8:15); pareiza spriešana ir pamatā tam, vai mēs būsim pieņemami Kungam Jēzum (Lk. 7:43). Kauna lieta, ja mēs nevaram tiesāt savus brāļus (1. Kor. 5:12).
Tiesāt savus brāļus
Šāda ‘tiesāšanas’ izpratne būs neizbēgami jāpielieto spriežot par citiem cilvēkiem, it īpaši pašā eklēsijā. Lēmums kristīt Lidiju Jēzus Kristus draudzē ietvēra sevī spriedumu par to, ka viņa “tic Tam Kungam” (Ap. d. 16:15). Ja mēs nevaram nekādā veidā spriest tiesu, jebkāda lēmuma pieņemšana kļūst neiespējama, piem., intervējot kandidātu pirms kristībām. Jēkabam bija jāsaskaras ar problēmu, cik lielā mērā jūdu brāļu ticības sirdsapziņa būtu jāuzspiež jaunpievērstajiem cittautībniekiem. Viņš sprieda, vadoties pēc Bībeles principiem un tad izteica savu “tiesas spriedumu” (grieķu krino), proti, ka tos nevajag apgraizīt (Ap.d. 15:19). Jeruzalemes eklēsijas vecaji ‘lēma’ (krino), viņi ‘noteica’ dažus eklēsijas noteikumus cittautībnieku eklēsijām (Ap.d. 16:14; 21:25). No tā visa ir skaidri redzams, ka nav nekā nosodāma tajā, ka mēs ‘tiesājam’ savus brāļus, proti, veidojam priekšstatu par viņu uzvedību vai ticību un rīkojamies saskaņā ar to. Pāvils māca, ka brāļu domstarpības ir jāiztiesā citiem brāļiem eklēsijā, negriežoties pie pasaulīgās tiesas (1. Kor. 6:1-3).
Pāvils izsaka pārmetumus Korintas eklēsijai, ka tā to nedara. Pilnīgi iespējams, ka, iedami pie pasaulīgās tiesas, viņi aizbildinājās ar to, ka nevar tiesāt brāli. Pāvils saka, ‘ja jūs būtu garīgi nobrieduši, jūs saprastu, ka jūs varat tiesāt / spriest par brāli. Patiesībā būtu jākaunas, ja jūs neesat pietiekami nobrieduši, lai spētu to darīt’. Tajā pat kontekstā Pāvils pārmet korintiešiem, ka tie biedrojas ar netikliem, kas saucas par brāļiem. Un viņš saka, kaut gan miesīgi tālumā, viņš nolēmis, ka tāds brālis nav paturams eklēsijā; un skaidri izskan mājiens, ka viņiem jau bija jāpieņem tāds spriedums (1. Kor. 5:3). Skaidrs, ka brāļa izslēgšana no eklēsijas ietver tiesāšanu / sprieduma izteikšanu, un mēs nerīkojamies saskaņā ar Kristus garu, ja mēs atsakāmies to darīt.
Nenosodi
Un tomēr gandrīz tiešā kontrastā tikai dažus pantus pirms tam Pāvils brīdina korintiešus netiesāt priekšlaikus, tiekāms Tas Kungs atnāk, kurš arī būs tiesnesis pēdējā dienā (1. Kor. 4:3-5). Tā ir viena no Pāvila gandrīz neapzinātām atsaucēm uz Kunga vārdiem evanģēlijos; šobrīd uz Mt. 7:1: “Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti” tiesas dienā. Līdzīgi, 1. Kor. 11:31,32 arī atsaucas uz šo pašu pantu, un atkal interpretē ‘tiesāšanu’ kā nosodīšanu. Mūs visus tiesās (2. Kor. 5:10); taču ja mēs netiesāsim, mēs netapsim tiesāti. Acīmredzot ‘tiesāt’ šeit lietots ‘nosodīt’ nozīmē. Ja mēs nenosodam citus, mēs netapsim nosodīti. Nav pareizi domāt, ka tas nozīmētu aizliegumu spriest, veidot viedokli, analizēt; jo šajā ziņā mēs visi tapsim tiesāti. Ja mēs nespriedīsim, neanalizēsim, neveidosim priekšstatu par citiem, tas mūs neglābs no tiesas Kristus atgriešanās dienā. Bet ja mēs nenosodīsim, tas mūs paglābs no nosodīšanas. Mt.7 konteksts apstiprina to; citu nosodīšana pielīdzināta kāda pasludināšanai par aklu (7:4) – kas Bībelē ir Dieva nosodīto pazīme (Lk. 6:39; Jņ. 9:39; Rom. 2:19; Atkl. 3:17).
Bet Kunga Jēzus kalna sprediķim no Mt. 5-7 ir Dieva iedvests komentārs. Jebkurš uzmanīgs Jēkaba vēstules komentētājs nosauks daudzkārtējas sasaistes ar Mt. 5-7. Tā, Jēkaba 4:11,12 lasām komentāru par Mt.7:1: “kas savu brāli aprunā vai brāli tiesā … Viens ir likuma devējs un soģis … bet kas tu tāds esi, tu kas tiesā savu tuvāku?” ‘Aprunāšana’ šeit nenozīmē neslavas celšanu, bet gan nosodījumu. Kā Pāvils saka 1. Kor. 4:3-5, ka mēs nedrīkstam tiesāt cits citu (nosodīšanas nozīmē), jo Kristus ir soģis; mums nav priekšlaicīgi jāpasludina tiesas spriedums. Bet neizbēgami ir ‘jatiesā’ citam citu, analizējot un veidojot priekšstatu par ticības pamatu stiprumu un uzvedību. Patiesi, vismaz vadoties no sevis izzināšanas pieredzes, šķiet, Kungs nemaz nevarētu mums aizliegt ‘tiesāt’ vienam otru šajā nozīmē, jo tā jau ir cilvēka neatņemama īpašība. Tas jau būtu tāpat kā nosodīt šķaudīšanu. Mēs vērojam un klausāmies un par visu mums neizbēgami veidojas priekšstati. Taču mums ir jāveido taisnīgi priekšstati /spriedumi, kas veidojas Dieva vārda iespaidā, priekšlaicīgi nemēģinot noteikt galīgo nosodījumu.
Liekas, ka sekojošais Mt. 7 konteksts (“Netiesājiet…”) attiecas uz tiesāšanu nosodīšanas nozīmē. Un atsauces uz “netiesājiet” Jēkaba vēstulē un 1.vēstulē korintiešiem arī, šķiet, lasāmi kā aizliegums nosodīt. Kad Kungs atkārtoja tēmu “netiesājiet” Lk. 6:37, Viņš, manuprāt, uzsvēra tieši to, kas ir domāts ar netiesāšanu: “Netiesājiet, tad jūs netapsit tiesāti; nepazudiniet, tad jūs netapsit pazudināti”. Viens no diviem: vai nu Viņš domāja ‘netiesājiet nekādā nozīmē’ vai ‘nenosodiet’. Mēs redzējām, ka Viņš nevarēja prasīt ‘netiesāt nekādā nozīmē’, jo Viņš prasa, lai mēs spriestu un analizētu. Tātad, Viņš domāja ‘nenosodiet’, un tā kā Viņš turpina, sakot skaidri un gaiši (“nenosodiet”) nepazudiniet, ir loģiski lasīt turpmāko kā uzsvaru uz šo nozīmi, iespējams, paskaidrojot to, kas varētu būt pārprasts, kad Viņš agrāk teica “Netiesājiet Mt. 7:1. Un tā, Viņš teica: “Netiesājiet, ar ko es domāju, nenosodiet’ (1).
Sevis izzināšana
Ar šādu ‘tiesāšanas’ izpratni mēs nonākam pie nozīmīgas 1. Kor. 11:31,32 interpretācijas: “Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti … ar pasauli pazudināti”. Konteksts ir pašpārbaude maizes laušanas reizē. Ja pārdomu par Kunga krustu gaismā mēs nonākam līdz tādam garīgas nožēlas līmenim, ka mēs atzīstam sevi par nosodāmiem, mēs netapsim nosodīti tiesas dienā. Šajā ziņā mūsu salīdzināšanai ar Kristu Viņa nāves stundā ir jāizraisa mūsos nākamās tiesas priekšnojauta. Šo rindu autoram ir mokoši apzināties, ka maizes laušana reti kad Viņā izraisa tādas jūtas. Un tomēr, pilnīgi atklāti sakot, nopietna Rakstu vārdu nozīmes analīze rāda, ka tāda arī bija Pāvila pārliecība.
Mums ir jātiesā / jānosoda sevi, bet ne citus. Pāvils ‘sprieda’, ka jāatteic biedroties ar netiklo brāli, viņš ‘sprieda’, ka Lidija ir cienīga piebiedroties eklēsijai, kristoties Jēzū Kristū. Taču Pāvils varēja pieņemt šos lēmumus, ‘netiesājot’ nosodījuma nozīmē, kā tas ir domāts Mt. 7:1. Šo faktu pašu par sevi nevar paskaidrot tie, kas uzskata, ka izslēgšana no draudzes ir tiesāšana / nosodīšana un līdz ar to mēs nosodam paši sevi. Pāvils pārmeta korintiešiem, ka viņi atsakās ‘tiesāt’ kā viņš tiesāja. Šķiet, ka šo pārmetumu arvien vairāk izpelnās kristadelfiešu sadraudzība. Ja mēs nekādā ziņā nevaram cits citu tiesāt, tad ir vispār jāatsakās no eklēsijas disciplīnas jēdziena. Netiesāšanas loģiskais rezultāts ir ‘atvērta sapulce’, kurā (aiz bailēm tiesāt) maizes laušanā piedalās visi. Nepieciešamība ‘tiesāt taisnu tiesu’ tiek iznīcināta, vispār atsakoties no spriešanas. Taču mēs nedrīkstam nevienu nosodīt. Piemēram, kaut arī mēs zinām, ka kristīšanās ir būtiska pestīšanai, nav mūsu varā kādu apzīmogot ar drošu nosodījumu tiesas dienā.
Tadējādi, Jaunā Derība māca, ka mums neviens nav jānosoda, taču mums nav jābiedrojas un jāturas tālāk no noteiktu ļaužu tipa. Tas jau parāda, ka atteikšanās biedroties ar kādu nav tas pats kas nosodījums, kuru aizliedz Mt. 7:1.
Piezīmes
(1) Ir izplatīts uzskats, ka “netiesājiet” attiecas uz rīcības motīvu netiesāšanu. Ja mums nav jātiesā rīcības motīvi, bet kaut kādā ziņā mums jatiesā ir, tas varētu nozīmēt, ka mums ir jātiesā cilvēku ārējās uzvedības izpausmes. Taču Bībele un cilvēku izpēte liecina, ka ārējā uzvedība bieži nemaz nav iekšējo motīvu atspoguļojums (piem., Simsona precības, Soģu 14:4). Tiesāt ārējo uzvedību, neņemot vērā motīvus, ir gandrīz bezjēdzīgi. Ir daudz gadījumu, kur viena un tā pati rīcība var būt laba vai ļauna atkarībā no motīva. Piemēram, kā Dāvids, tā arī Usija rīkojās kā virspriesteri, bet tikai Usija tika nosodīts par to. Dāvids atteicās izvēlēties sev soda mēru, kā Dievs viņam piedāvāja, bet atstāja to Dieva ziņā; taču kad Ahass izdarīja ko līdzīgu, viņš saņēma sodu par to. Rahābas meli tika pielīdzināti ticības apliecinājumam, kamēr citi meli ir grēks. Kā Samuēlam, tā arī Ēlim dēli bija atkritēji, abi tika kritizēti, bet tikai Ēlis saņēma nosodījumu par to. Ja daži pirmā gadsimta kristieši joprojām daļēji pieturējās pie Mozus bauslības, tad tā bija viņu garīgā nepilnīguma zīme, kamēr citi, kas to darīja, lai neapvainotu citu ticīgo jūtas, izrādīja augstu garīguma pakāpi. Motīvs bija noteicošais ārējās uzvedības tiesāšanai. Pavēle disciplinēt vājos brāļus gandrīz vienmēr ietver motīvu vērtēšanas elementu; tā, viltus mācītāji iesaka viltus mācību, jo viņu motīvs ir vara (Ap. d. 20:30). Tie, kas atteicās strādāt, aizbildinoties ar to, ka otrā atnākšana ir tuvu, faktiski bija tenkotāji, viņu motivācija nebija patiesa un tesaloniķiešiem tika ieteikts atzīt tos par tādiem un tādiem aizrādīt (2. Tes. 3:12). Mums ir jāņem vērā tie, kas “kalpo savam vēderam”, radot šķelšanos (Rom. 16:17,18) un par eklēsijas vecākajiem jānozīmē tos, kuru attieksme ir nevainojama (Tit. 1:7). Patiesi, viena no Tita tēmām ir skaidra prāta nepieciešamība, kurai jābūt redzamai tajos, kurus eklēsija izvēl par vecākajiem (1:9,10,15; 2:2,5-7,12,15; 3:1,3,5,10). Tas viss skaidri norāda uz motīvu ‘tiesāšanu’, it īpaši eklēsijas dzīvē.
1.6 JAUNĪBA PATIESĪBAI
Viena no jaunpievērsto kristīto īpašībām ir to jaunība, parasti tie vēl nav sasnieguši 25 gadu vecumu. Pirmās baznīcas paši pirmie jaunpievērstie arī pārsvarā pārstāvēja šo pašu vecuma grupu, un to pierāda Raksti. 1. Kor. 15:6 teikts, ka “Viņš ir parādījies vairāk kā pieci simti brāļiem…, no kuriem daudzi ir vēl dzīvi”, un tas bija laikā, kad Pāvils rakstīja korintiešiem kādus 25-30 gadus vēlāk. Tā kā pirmā gadsimta Palestīnā dzīves ilgums bija 50 gadi, jāsecina, ka pirmie augšāmceltā Kunga Jēzus liecinieki bija jaunāki par 25 gadiem. Daniēls bija 18-gadīgs jauneklis Dan.2 laikā; Jozua, Jeremija, apustuļi un citas ievērojamas Bībeles personības arī nesa savu jūgu jaunībā. Viena no Dieva brīnumainajām īpašībām ir tā, ka Viņš var izvēlēties jebkuru veidolu, lai atklātu mums Savu raksturu. Tā praviešos Dievu pielīdzina kā Tēvam, tā Mātei; Viņu apraksta kā vecu vīru (ar brīnišķīgi sirmiem matiem) un kā jaunekli. Lai atklātu mums Sava rakstura dažādās šķautnes, Dievs izvēlas dažādus izteiksmes līdzekļus. Šo rindu uzdevums ir mudināt kristadelfiešu jauniešus izliet savu ideālismu, optimismu, pozitīvo redzējumu Dieva priekšā atklāti, bez minstināšanās.
“Kā jauneklis …”
Sāksim vērojumu ar to, ka Dievs izvēlējās līdzību ar enerģisku jaunekli. Faktiski, jaunekli, kas iemīlējies jaunavā – Izraēla nevainīgajā meitā (Hoz. 3:1,2; Ecēh. 16:10,14). Mīlestība un valdzinājums, kurus Dievs izjuta pret Izraēlu Sinajas tuksnesī, ir tipisks Viņa nākamo jūtu attēlojums pret Izraēlu: “Jo kā jauneklis …priecājas par savu līgavu, tā tavs Dievs priecāsies par tevi” (Jes. 62:5). Runājot par to pašu laiku, Hoz. 2:14-16 ļauj mums gūt ieskatu Dieva attieksmē pret Izraēlu iziešanas no Ēģiptes laikā: “Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī (kā Dievs darīja iziešanas laikā) un runāšu laipni ar viņu … kā savās jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes”. Tāpat kā Dievs (it kā) runāja apburoši ar Izraēlu, vilinādams viņu iet pie Viņa, Izraēls atsaucās kā kaislīga jaunava līdzīgā situācijā. Viņas jūtas pret Dievu atbilda Viņa jūtām. Par tām Viņš vēlāk teica: “Es atceros tevi, kad tu vēl plauki jaunības košumā un degi līgavas mīlestībā un sekoji man tuksnesī” (Jer. 2:2). Jauneklis (Dievs) viņu vilināja, bet viņa jau tāpat izjuta kaisli pret viņu.
Bet …
Tiktāl viss būtu labi. Mēs parādījām, ja neko vairāk, ka Dieva mīlestība pret Viņa tautu (tad un tagad) ir pielīdzināma romantiskām attiecībām starp diviem jauniešiem. Taču Bībeli pārzinošam lasītājam nedod mieru jautājums. Ja Dieva un Izraēla mīlestība ir tik abpusēja, tad to ir grūti saskaņot ar pastāvīgu problēmu aprakstu viņu attiecībās, - maigi izsakoties. “Viņi vienmēr maldās savās sirdīs” (Ebr. 3:10), atskatīdamies uz Ēģipti – tāds ir Dieva apdomāts komentārs viņu attiecību sakarā. Dievs bija gribējis viņus iznīcināt, kad viņi vēl bija Ēģiptē (Ecēh. 20:8), bet Viņš to neizdarīja tikai Sava Vārda dēļ. Vēlāk tuksnesī Viņš faktiski gribēja tos momentā iznīcināt, radot lielāku nāciju no Mozus pēcnācējiem. Tā vietā Dievs iznīcināja lielāko daļu tautas četrdesmit klaiņojuma gadu laikā tuksnesī – par neuzticību Viņa derībai. Ecēhiēla 20 aprakstīts, kā Izraēls iznesa Ēģiptes elkus, ejot cauri Sarkanajai jūrai; viņi nēsāja tuksnesī sev līdzi veselu pagānu telšu sistēmu līdz ar patieso Dieva telti (Ap. d. 7:43,44).
Tomēr iziešanu un klaiņošanu pa tuksnesi apraksta kā Dieva, jaunekļa, kaislu mīlestību pret jauno sievieti Izraēlu. Kā Dievs, kas mīl šķīstību, kas nevar uzlūkot nekrietnību, varēja tik kaislīgi iemīlēt tādu izvirtušu baru? Nevar būt, ka Dievs izlikās neredzam viņu grēkus. Un kā var aprakstīt Izraēlu kā sekojošu Dievam tuksnesī, degošu līgavas mīlestībā (Jer. 2:2), kad savās sirdīs “tie bija pretestības pilni un negribēja Man klausīt” (Ecēh. 20:8,13,16,21)?
Uzticīgie jaunieši
Es uzskatu, ka risinājums šai problēmai ir tajā, ka Dievu tolaik valdzināja viena noteikta uzticīga Izraēla tautas daļa. Brālis Roberts nekļūdās, kad viņš apraksta paaudzi, kas Ēģiptes atstāšanas laikā nebija sasniegusi 20 gadus, kā visuzticīgāko no visām Izraēla paaudzēm. Šajā uzticīgajā tautas daļā, kurā Dievs ‘iemīlējās’, nebija tikai un vienīgi padsmitnieki. Jozua un Kalebs arī bija viņu vidū, kā arī levīti (uz kuriem neattiecās tuksneša iznīcības lāsts: 4. Moz. 14:29). Taču skaitliski vislielākā no šīm trim ‘uzticīgā elementa’ grupām bija padsmitnieki. Tādēļ arī jaunavas tēls bija piemērots simbols visai šai uzticīgajai tautas daļai. Tā Dievs teica Hozejam: “Kad Izraēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes” (11:1). Mēs lasām, ka Izraēls bija atbrīvots no Ēģiptes jūga, jo viņi piesauca Dievu to darīt savās lūgšanās. Taču Dievs negribēja dzirdēt tās grēkos pagrimušās Izraēla tautas daļas lūgšanas, kas bija Ēģiptes materiālās pārticības pārņemta (2. Moz. 16:3; 4. Moz. 11:5). Tieši uzticīgā pārpalikuma lūgšanas, droši vien, bija tās, kas Dievā izsauca vēlēšanos tiem palīdzēt.
4.Moz. 8:2-7 apraksta, kā Dievs vadīja Izraēlu tuksnesī četrdesmit gadus, lai pēc tam viņi varētu nonākt zemē. ‘Izraēls’ šeit ir padsmitnieki, Jozua, Kalebs un levīti. Tikai viņi staigāja pa tuksnesi 40 gadus. Tas bija tas ‘Izraēls’, kuru Dievs bija iemīlējis. Savā sirdī viņi atzina, ka Dievs pārmāca viņus tā, kā tēvs pārmāca savu dēlu (5. Moz. 8:5). Tam ir arī praktiskas sekas; padsmitniekiem, droši vien, bija nesaskaņas ar viņu dabīgajiem vecākiem, kuri zināja, ka viņiem ir lemts nomirt tuksnesī, un kuri neņēma savu derību ar Dievu nopietni. Šis jaunais pārpalikums, pārdomājot notiekošo, pieņēma Dievu par savu debesu Tēvu; dabiskās attiecības, kas nesakņojās patiesā Dieva mīlestībā, pamazām izplēnēja, garīgo pilnbriedu sasniedzot. 5. Moz 8:3 lasām, ka šo 40 gadu laikā viņi iemācījās dzīvot no visa tā, kas iziet no Tā Kunga mutes. Tas nemaz neattiecas uz nepakļāvīgo Izraēlu kopumā. Taču padsmitnieki, levīti, Jozua un Kalebs, visi izvērtās par dedzīgiem Dieva vārda cienītājiem šajā laikā.
Bībeles studēšana
Ir citas liecības par to, ka šī jauno cilvēku grupa dedzīgi studēja Bībeli. Tuksneša ceļojuma laikā Dievs “piešķīra dažiem no … bērniem praviešu (Dieva vārda priekšnoteikšanas) spējas un dažus no …jaunekļiem izredzēja par nazīriešiem” (Am. 2:10,11). Ja zemi sasniedza levīti un padsmitnieki, tad pilnīgi iespējams, ka starp viņiem bija izveidojusies spēcīga saikne. Tādēļ jaunie fanātiķi deva nazīrieša zvērestu, kas nepiederošu pie levītu kārtas tuvināja priesterībai. Garie mati pārstāvēja augsto priestera mitru; un ierobežojumi, kas attiecās uz vīnu un aptraipīšanos no pieskaršanās mirušajiem, bija identiski kā levītiem, tā arī nazīriešiem. Mēs domājam, ka tipiskā ‘jauna sieviete’, kas apprecējās ar Dievu tuksneša ceļojuma gados, pirmām kārtām attiecas uz šiem dedzīgajiem jauniešiem. Rom. 7:1,2 zīmīgi salīdzina Izraēla precības ar Dievu kā precības pēc bauslības. Tas vēlreiz apliecina mūsu pieņēmumu, ka šos jauniešus vienoja Dieva vārda mīlestība.
Viens no barvežiem šajā grupā bija Jozua. Atstājot Ēģipti, viņš bija tikai nedaudz vecāks par 20 gadiem, “jauneklis”. Ebreju valodā tas skan aptuveni kā ‘tas, kurš aug’ un Hoz. 11:1 mēs lasām “Kad Izraēls bija jauns”. Jozua, “vēl jauneklis, palika teltī, kad …Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā (2. Moz. 33:11). Ps. 91 runā par to, kā viņš dzīvo slepenā vietā (angļu variantā) “Visaugstākā patvērumā”, kur Dieva vārds tiek runāts (ievērojiet “slepenas vietas” saistību ar Dieva vārdu: Īj. 15:8; 29:4; Ps. 25:14; Sal. Pam. 3:32; Jes. 45:19; Dan. 2:18; Am. 3:7). Tieši šīs vārda mīlestības dēļ Jozua pārdzīvoja šos tuksneša klaiņojuma gadus, tai laikā kad viņa vienaudži tika izdeldēti Sinajas brikšņos: “Jebšu tūkstoši krīt tev blakus un desmit tūkstoši tev pa labo roku, tacu tevi tas neskars”. Jozua mierīgi noskatījās uz to, zinādams kam viņš ticēja. “Tiešām, tu vēl skatīsi ar savām acīm un redzēsi (apsvērsi), kā bezdievjiem tiek atmaksāts” (Ps. 91:7,8). Līdzīgas izjūtas, bez šaubām, piemeklēs arī uzticīgos jaunos kristadelfiešus, kad pēdējo dienu nosodījums un sērgas iestāsies Kunga atgriešanās dienās.
Neskatoties uz jaunību, Jozuam piemītošās Dieva vārda mīlestības un tālākās garīgās izaugsmes dēļ, uz viņu krita izvēle pavadīt Mozu svētajā kalnā, lai liecinātu par Visuvarenā Kunga godību. Kad Jozua bija nedaudz vecāks par 20 gadiem, viņu iecēla par Izraēlas armijas virspavēlnieku, kad Izraēls karoja ar Amaleku. Jozuam pašam bija jāizraugās vīri, ar kuriem iet cīņā (2. Moz. 17:9). Nez vai nolādētajai paaudzei bija liela vēlēšanās cīnīties? Vai nebūtu pareizāk pieņemt, ka viņš izvēlējās dedzīgos Ēģiptes reformistus līdz ar cīnītāj-priesteriem?
Šķiet, ka Jozua bija tikai viens no Mozus “jaunekļu” grupas, kas rosījās nometnē, izpildot viņa pavēles (2. Moz. 24:5; 4. Moz.11:27,28); tāpat kā līdzīga grupa daudz vēlāk izpildīja Nehemijas un Pāvila pavēles. Jaunās Derības jauniešus arī raksturoja vārda mīlestība (1. Jņ. 2:14). Mozus, droši vien, sevišķi mīlēja šo paaudzi, kurai bija lemts ieiet Tā Kunga apsolītajā zemē. Liela daļa bauslības attiecās uz Izraēlu jau pēc apmešanās zemē; tā attiecās uz šo jaunāko paaudzi. Nav brīnums, ka kā Mozus, tā arī Kalebs (un Jozua?) saglabāja savu jauneklīgo degsmi līdz pat nāves stundai (5. Moz. 34:7; Joz. 14:11).
Slikta apkārtējā vide
Nav iespējams pārspīlēt nolādētās paaudzes vidū augošo izmisumu, bezcerību un atkāpšanos no ticības. Viņi neapgraizīja savus jaundzimušos bērnus (Joz. 5:5,6), izrādot savu atteikšanos no Ābrahāma derības ar Dievu. Ir pamatoti domāt, ka Rom. 1 aprakstīts Izraēls tuksneša klaiņojumu laikā. Rom. 1:23 vaino viņus par to, ka viņi “apmainījuši neiznīcīgā Dieva godību pret … lopiem un rāpuļiem līdzīgiem tēliem”, nepārprotami atsaucoties uz Ps. 106:20, kur lasām, ka viņi “apmainīja savu Dieva godību pret lopa tēlu, vērša, kas ēd zāli”, darinot zelta teļu. Rom.1 veiksmīgi attēlotais ateisms neatpaliek no Ps. 106:21: “Viņi aizmirsa Dievu, savu glābēju”. Garais Izraēla tuksneša grēku uzskaitījums 106.psalmā ir pielīdzināms Rom. 1 dotajam. “Skaudība” (Rom.1:29) sasaucas ar “viņi apskauda Mozu” (Ps. 106:16); “mēlnesība” (Rom. 1:29) ar “kurnēšanu” (Ps. 106:25); “ļauna izdomātāji” (Rom.1:30) ar Dieva aizkaitinājumu par viņu “darbiem” elku izgudrošanā (Ps. 106:29). Visa tā dēļ Dievs atteicās no viņiem, sagandējot viņu prātu, ka viņi turpina darīt to, kas neklājas, ķildojas savā starpā, pat līdz slepkavībai (Rom.1:27,29). Tas bija ap 2 miljoni liels salašņu bars, kas dzīvoja morālas anarhijas apstākļos, kurus vadīja miesas kārības apziņā, ka Dievs tos ir atstājis. Tiem jaunajiem cilvēkiem bija varmācīgi jāsaceļas pret apkārtējās pasaules un vecākās paaudzes attieksmi. Sarkanās jūras ūdeņi bija patiesi radījuši no tiem jaunus cilvēkus. Viņi tik acīmredzami nebija savas apkārtējās vides un vecāku piemēra produkts. Psihologi apsmej šodienas jaunos kristadelfiešus par to, ka viņi cenšas attaisnot vecāku cerības un pakļauties apkārtējai videi. Taču, ja kristībās mēs patiesi esam radīti no jauna, tas vienkārši nevar būt tiesa.
Tuksneša paaudze -?
Dievs ir augstākā mērā pilnīgs. Tādēļ Viņam tīk garīgais ideālisms. “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt. 5:48) nepārprotami provocē ideālismu. Iespējams šī iemesla dēļ Dievam tik pievilcīga šķita šī jaunekļu paaudze, kas atstāja Ēģipti. Brīvība, patiesa brīvība bija tas, par ko tie sapņoja Ēģiptē – un viņi to dabūja! Pasaules jaunībai piemīt ideāli, kurus tā nekad nespēj realizēt. Pārkāpis 30 gadu slieksni, retais vairs interesējas par savu studiju gadu ideāliem. Taču mūsu ticības unikālā iezīme ir tā, ka ar katru gadu patiesā garīgo ideālu realizācijas iespēja kļūst arvien skaidrāka. Pasaulīgā vilšanās un garlaicība mums nedraud. Tai laikā kad ārējais cilvēks iet bojā, iekšējais cilvēks atdzimst – ik dienu, dažkārt ik stundu.
Šos jauniešus tuksnesī iekvēlināja Dieva vārds. Dieva vārds “ir patiesība” – vēl viens augstākais ideāls. Biežā jaunekļu sasaiste ar praviešiem un ar Dieva vārdu Bībelē ir pārliecinošs pierādījums tam, ka jaunība ir patiesības laiks. Līksmā, labi trenētā prāta liesma ir jālaiž Dieva vārda druvā. Tikai vārds var uzsūkt sevī visu jaunībā kūsājošo saprāta liesmu. Patstāvīga šī vārda patiesības uzsūkšana sevī, kā tas notika tās paaudzes laikā, dos mums motivāciju turēt augsti paceltu galvu pasaulē, kas izmisīgi attālinās no Dieva. Mūsu dzīve tagad ir pretstatā riņkiem tuksnesī klaiņojošajam Izraēlam. Pasaules uzskatā karjēra ir kāpnes, pa kurām jāsteidzas augšup. Mums, turpretim, darbs ir vienkārši riņķošana. To jauniešu domas nesaistīja vienmuļā, bezcerīgā klaiņošana pa tuksnesi. Tās bija cieši pievērstas Izraēla patiesai Cerībai, Valstības vārdiem, tēvu derībai. Tādēļ viņi bija tik ciešā, patiesā sadraudzībā ar Mozu (Jēzu) un vecākiem levītiem, ka jūtu kvēluma ziņā reta paaudze varēja tiem līdzināties. Mūsu Izraēla cerībai sasaistē ar XXI gadsimta beigām raksturīgo pilnīgo garīgo vienaldzību ir jāizveido vēl viena tuksneša paaudze.
