Mājas lapa
3.10 VIENTUĻNIEKI
Daudziem brāļiem un māsām nākas cīnīties ar atstumtības sajūtu. Iespējams, ka mēs aizrautīgi sprediķojām, izdalījām skrejlapiņas, ievietojām paziņojumus, mācījām studentus, runājām savā ģimenē un interesentiem par Patiesību – un galu galā neradām nekādu atbalsi. Mūsu pūliņi tika atstumti un pat apsmieti. Vai arī mēs varam justies kaut kādā veidā brāļu atstumti vai nesaprasti, nenovērtēti. Tā varētu it sevišķi notikt nelielās jaunpievērsto eklēsijās. Mūsu augstie priekšstati par kristadelfiešiem var noplakt pēc nelabvēlīgas saskarsmes ar viņiem. Iespējams, ka mums pat var rasties doma, ka viņi vienkārši nedzīvo pēc Patiesības, kā tam būtu jābūt, attiecībā uz dzīves sīkumiem, un nav nekādas jēgas censties viņiem to aizrādīt. Un tas, kas mums liekas viņos nepareizi, var mums beidzot tik ļoti sākt krist uz nerviem, ka mēs attālinamies no tiem. Vai arī kristadelfieši, ar kuriem mēs reiz kontaktējāmies, varētu mūs formālā līmenī atstumt, pat ja mēs zinām, ka mūsu uzskati nemaz nav mainījušies. Tās visas ir ļoti reālas problēmas, ar kurām sastopas daudzi lasītāji. Mūsu iespējamai reakcijai tādā gadījumā nevajadzētu būt mūsu ticības apšaubīšanai, bet gan drīzāk pašizolēšanās; iekapsulēšanās mūsu pašu garīgajā saliņā, atbildēt pašiem par sevi, lūkoties iekšpus.
Diemžēl, mēs dzīvojam pasaulē, kas mudina mūs ieņemt šīs pozīcijas. Dažreiz, kad tu stāvi uz stūra, izdalot skrejlapas bezgalīgai cilvēku straumei, liekas, ka faktiski viņu sejas visas pauž to pašu stāstu: vientulīgi ļaudis, ļoti vientuļi, kas neatveras nevienam. Darbā cilvēki spēlē lomu, lai izdzīvotu un saglabātu darbu; viņi atgriežas mājās, kur dzīves centrā ir televīzors (un tas arvien vairāk attiecas arī uz afrikāņu ģimenēm, ne tikai eiropiešu). Visa uzmanība ir pievērsta tai kastei un nevis ģimenes locekļu savstarpējām sarunām. Un no rīta tie uzceļas, lai viss sāktos no jauna tādā pat garā. Nedēļas nogales un atvaļinājumi kļūst vienkārši par līdzekli, lai atbrīvotos no nervu sasprindzinājuma. ‘Izklaide’ arvien vairāk pievēršas juteklības kairināšanai, nevis nopietnu domu apmaiņai. ‘Reliģija’ izvēršas par sava veida pašpalīdzības psiholoģiju tam, kam tas ir hobijs, kuras uzdevums ir apmierināt indivīda personiskās intereses. Tādējādi, nopietna cilvēku sazināšanās māksla – un tā ir māksla – tiek strauji zaudēta. Nopietna, no sirds nākoša atklāta diskusija, ne tikai par reliģiju, par jebko, ir retums. Doma par atbildību par citiem tiek izmesta mēslainē – vai tas attiektos uz garīgajām vajadzībām, vai nepieciešamību palīdzēt vecākai sievietei iekāpt autobusā. Un tad nav jābrīnās, ka jebkura veida attiecības mums visapkārt vienkārši sabrūk.
Cilvēciskajā līmenī es varētu izskaidrot vilšanās, atstumtības un atzinīga novērtējuma trūkuma sajūtas ar to, ka parasti jebkurā darba jomā, skolā vai koledžā, katrā sabiedrībā, katrā ģimenes šūniņā – tie, kas reāli strādā vaiga sviedros parasti netiek atzīti, vai arī pret tiem slikti izturas tie, kuru labā viņi tik daudz dara. Bet kas attiecas uz mums, kas ir uz mūžu atpirkti Tēva un Dēla pāri malām plūstošā mīlestībā, atpirkti tīrā nepelnītā žēlastībā: mēs esam aicināti ne tikai būt nedaudz labākiem par savu kaimiņu, ne tikai izturēt to visu un darboties, bet sacelties pret šo straumi, stāties pretī vējam. Mēs nedrīkstam būt vientuļnieki. Pieturoties pie mūsu dziļi personīgajām attiecībām ar Dievu, kas mūs atpircis, mūsu misija ir būt par gaismu šajā tumšajā pasaulē, parādīt atkal un atkal, neskatoties uz visāda veida atstumšanu, pastāvīgu nesavtīgumu, kura augstākā izpausme bija krusts. Jānis nepārprotami sāk savu Evanģēliju ar šo domu prātā: ka brīņišķā Kunga dzīves un rakstura gaisma bija vienīgā gaisma tumsībā, kura gan to neuzņēma, taču nevarēja to pievarēt (Jņ. 1:5-9).
Taču nedaudzi šajā tumsībā tomēr uzņēma gaismu. Jaunajā Derībā ir dažas skaistas vietas, kas runā par patiesas kalpošanas garu, kā Tēva, tā Dēla kalpošanas garu, kas parādījās krustā. Šeit mīlestība, kas ir daudz pārāka par katru atziņu (Ef. 3:19), mīlestība līdz galam (Jņ. 13:1), lielākas par kuru nav nevienam (Jņ. 15:13), tika izlieta un apspļaudīta un atstumta un apsmieta no tiem, kam tā bija parādīta, jo vispirmām kārtām Kungs Jēzus mira, lai izpirktu Izraēlu, tos, kas atstūma un nogalināja Viņu (Gal. 4:5). Mūsu neebreju pestīšana ir iespējama, tikai ņemot dalību Izraēla cerībā un pestīšanā. Un pat tiem, kuri galu galā pieņems Kunga mīlestību, mēs toreiz bijām ienaidnieki un grēcinieki. Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda (it kā tas Viņam būtu vajadzīgs …) ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki (Rom. 5:8). Kad mēs bijām ienaidnieki, mēs tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē krustā (Rom. 5:10 salīdz. ar Ef. 2:12-14).
Un tie nedaudzi, tie ļoti nedaudzi, kas krusta laikā pretendēja uz to, ka ir pieņēmuši Kungu, tie Viņu bija atstājuši un aizbēguši. “Jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu” (Jņ. 16:32). Katrs no tiem pievienojās savai mazajai ģimenītei, lai saglabātu savus paša necilos cilvēciskos īpašumus un atstāja Viņu vienu; vienu, kad Viņam visvairāk vajadzēja cilvēku mierinājumu un līdzjūtību, rokas mājienu no pūļa, pāris klusu izteiktu vārdu, acu skatienu, iespējams pat draudzīgu īsu rokas spiedienu vai uzsitienu pa plecu, pirms tie 11 aizskrēja naktī, vārda ‘paldies’ skaņu, kad Viņš klupdams gāja uz Golgātu. Bet nekā. Tie vienkārši aizskrēja, aizbēga, katrs uz savu pusi. Un sāpes būt nodotam ar skūpstu no cilvēka, kuru Viņš žēlīgi bija uzskatījis par sev līdzīgu, par draugu un uzticamu biedru (Ps. 55:13,14). Un dzirdēt, kā Pēteris noliedz, iespējams, nolād Viņu; ka viņš nekad nav pazinis šo cilvēku no Nazarejas. Un neskatoties uz visu to, Kungs gāja uz priekšu: Viņš atdeva Savu dzīvību par mums, kas bija Viņu nodevuši, aizbēguši no Viņa, ienīduši Viņu, noveduši līdz nāvei vispazemojošākai un sāpīgākai nāvei, kāda bija cilvēcei zināma. Neskatoties uz šo galīgo noraidījumu, Viņš kalpoja mums līdz pēdējam, līdz nāvei, pat nāvei krustā.
Dievs un krusts
Un ne jau tikai Kungs Jēzus to visu darīja mūsu labā tādas nesaprašanas un nolieguma priekšā. Ir pietiekams pamats noprast, ka šajās šausmīgajās krustā sišanas stundās notika īpaša Dieva izpausme pasaulei. Krustā izpaudās vienreizēja, nepārspējama Tēva un Dēla vienotība. Dievs salīdzināja pasauli ar Sevi, būdams krustā līdz ar Kristu (2. Kor. 5:19). Tur Kungs Jēzus darīja zināmu un pagodināja Dieva vārdu, Viņa būtības raksturu pilnībā (Jņ. 12:28; 13:31,32; 17:5,6,26). Kunga atsauces uz ‘iešanu pie Tēva’ attiecās uz Viņa tuvojošos krustā sišanu. Tā bija vieta, kur bija Tēvs, krustā. Viņa nāves brīdī virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam pretī, izdvesa: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls” (Mk. 15:39; Lk. 23:47). Viņa nāvē bija kaut kas tik pašsaprotami saistīts ar Dievu. Dievs bija tik tuvu.
Ir vairāki mazāk svarīgi iemesli, lai uzskatītu krustu kā Dieva Paša vēstījumu par Sevi.
- Daži uzskata, ka ebreju valodā uzraksta “Jēzus nacarietis, jūdu ķēniņš” vārdu pirmie burti veido vārdu JAHVE. Tādēļ jūdi tik stipri protestēja, kad pie krusta piestiprināja šo uzrakstu. Pilāta atbilde “Ko esmu rakstījis, to esmu rakstījis” varētu būt netieša atsauce uz ‘Es esmu, kas Es esmu’. Tas bija viņa mēģinājums pasmieties par jūdiem, kas bija viņu piespieduši sist krustā cilvēku, pret kuru nebija patiesas apsūdzības. Tas bija tā it kā Kungs izcieta visas tās mokas ar uzrakstu virs galvas, kas nepārprotami teica: ‘Tas ir Jahve’. Kā Kungs to bija iepriekš paredzējis, Viņš darīja zināmu Dieva vārdu (Jņ. 17:26). Tādā veidā Jahves vārda nosaukšana Mozum 2. Moz. 34:5 ir it kā Kunga krustā sišanas priekšnojauta. “Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs …”. Cilvēka Jēzus Kristus krustā sišanā bija darīta zināma Jahves būtība. Un mēs, Jānis saka, atsaucoties uz krustu, skatījām šo godību, pilnu žēlastības un patiesības (Jņ. 1:14 salīdz. ar 2. Moz. 34:6).
- Jahve uzkrāva Kungam visus mūsu grēkus, it kā Viņš tur būtu bijis klāt, kad karavīri uzlika krustu Kunga plecos (Jes. 53:6).
- Pēc jūdu tradīcijas vienīgā reize, kad Jahves vārdu varēja pieminēt, bija tad, kad Augstais priesteris slacīja altāri ar Izraēla nožēlas asinīm. Vārds izpaudās asinīs.
- Sarkana govs bija jānokauj priestera acu priekšā (4. Moz. 19:3-5), norādot uz turpmāko Kunga nogalināšanu Tēva klātbūtnē.
- Pāvils redzēja Kristus krustu kā paralēli ar “Dieva Gara lietām”, Dieva gudrību, ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi, bet kas ir atklāta tikai tiem, kas viņu mīl, nevis pasaulei (1. Kor. 1:18,23,24; 2:7-13). Kristus krusts bija Dieva Gara augstākā izpausme, un tās patiesā nozīme pasaulei nav saprotama. Krustā, saskaņā ar Pāvila atsauci uz Jesaju, Dievs nolieca Debesis un nonāca lejā. Viņš darīja brīnišķas lietas, pēc kurām mēs nekārojām.
- Kā jūdi, tā pagāni bija apvienojušies pret Kungu (Dievu) un Viņa Kristu krustā (Ap.d. 4:26). Pēteris tādējādi saista Tēvu un Dēlu krustā.
- Ir vairākas Jaunās Derības vietas, kur atrodama nepārprotama saistība starp Dievu un Jēzu cilvēku pestīšanas kontekstā. Tādas frāzes kā “Dievs, mūsu Pestītājs, Jēzus …” ir samērā bieži dzirdamas pastorālēs (1. Tim. 1:1; 2:3; Tit. 1:3,4; 2:10 salīdz. ar 13 un sk. arī Jūdas 24; 2. Pēt. 1:1). Ap.d. 20:28 pat runā tā, it kā krustā būtu izlietas Dieva asinis. Šīs un daudzas citas vietas, kuras citē trīsvienības piekritēji it nemaz nenozīmē, ka ‘Jēzus = Dievs’ tā, kā viņi to interpretē. Taču tās izsaka to ciešo Tēva un Dēla vienotību pestīšanas darbā, kas sasniegta krustā.
- Īsi pirms nāves Pestītājs runāja par aiziešanu pie Tēva un atgriešanos pēc augšāmcelšanās (Jņ. 13:36,37 salīdz. ar 14:28; 16:16,17; 17:11). Viņš kaut kādi redzēja krustu kā būšanu ar Tēvu, iešanu pie Viņa (‘iešanu pie Tēva’ šajos Jāņa evanģēlija pantos ir grūti attiecināt uz Viņa pacelšanos Debesīs pēc augšamcelšanās). Starp citu, ievērojiet, ka runājot šajā kontekstā par mūsu iešanu pie Tēva, Viņš atsaucas uz to, ka mums ir jāņem Viņa krusts un līdz ar to jānāk pie patiesas Dieva atziņas. (Jņ. 14:6 salīdz. ar 4; 13:36).
- Altāris “Jahve-Nissi” (“Tas Kungs ir mans karogs”) savienoja Jahvi personīgi ar Izraēla karogu / emblēmu (2. Moz. 17:15). Taču ebreju valodā vārds nissi tika lietots, lai apzīmētu mastu, kurā tika pacelta vara čūska un arī krusta balstu, kas pacels Kristu. Kaut kādā veidā Jahve Pats bija būtiski saistīts ar Kristus krustu. “Bez Manis nav cita patiesa Dieva un Glābēja (Jēzus) …Griezieties pie Manis, tad jūs būsit glābti, visi zemes gali” (Jes. 45:21,22) ir nepārprotama atsauce uz čūsku mastā, uz kuru Izraēlam bija jāskatās, lai izglābtos. Taču šis krustā sistā Jēzus pestīšanas simbols ir patiesībā Pats Dievs, kas paaugstināts visiem cilvēkiem.
- “Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi” (2. Kor. 5:19) skan kā komentārs par Kunga Jēzus nāvi nevis Viņa dabu, jo Kristus mira par visiem cilvēkiem (2. Kor. 5:15). Šajā nāvē Dievam īpaši bija jābūt Kristū.
- Augstais Priesteris grēku izpirkšanas dienā slacīja asinis uz austrumu pusi žēlastības troņa virzienā. Viņam bija jāiet apkārt uz žēlastības troņa pusi un jāslacina asinis uz to pusi, no kuras viņš bija nācis. Tas radītu priekšstatu par asinīm, kas nāk no Paša Dieva klātbūtnes, it kā Viņš būtu upuris. Ap.d. 20:28 šķiet mācām, ka Dievs Pats ir atpircis baznīcu ar Savām personīgajām asinīm. Viņa izpausme Dēlā bija īpaši spēcīga.
- Ir sasaite starp ‘patiesības’ jēdzienu un krustu. Ps. 60:6 Dieva patiesība ir rakstīta karogā (masts ar pacelto vara čūsku). Jānim, pat Gara iedvesmotam, bija jāmeklē vārdi, lai pārraidītu mums to lielo patiesību un realitāti, kurai viņš bija liecinieks krusta tuvumā (Jņ. 19:35). Dievs ir visaugstākā Patiesība un krusts bija Viņa Patiesības visaugstākā deklarācija. Es pat gribētu atzīmēt hronoloģisku secību Jņ. 1:14:
“Un Vārds tapa miesa” – Viņa dzimšana
“un mājoja mūsu vidū” – Viņa dzīve
“un mēs skatījām Viņa godību …pilnu žēlastības un patiesības” – Viņa nāve krustā. Kristus godību Jānis citviet lieto, atsaucoties uz godību, kas bija redzama krustā (Jņ. 12:38-41; 12:28; 13:32; 17:1,5,24). Tādējādi, Jānis sāk savu evanģēliju ar paziņojumu, ka viņš redzējis Kunga nāvi. Žēlastības un patiesības pilnība ir viena no Jāņa daudzajām atsaucēm uz Mozus pieredzi, kad Dieva Vārds tika viņam nosaukts – Jahve, apžēlošanās un žēlastības Dievs (2. Moz. 34:6). Vārds tika pilnībā nosaukts, cik pilnīgi vien iespējams, krustā. Pateicoties krustam bauslību nomainīja žēlastība un patiesība, kas nāca pasaulē caur Jēzu Kristu pēc bauslības beigām (Jņ. 1:17). Viņa nedzīvajā, nomocītajā miesā žēlastība un patiesība beigu beigās nomainīja bauslību. Jānis turpina, ka vienpiedzimušais Dēls darīja mums zināmu Dievu, kuru neviens nav redzējis (Jņ.1:18) – vēl viena atsauce uz krustu. Doma varētu būt tāda, ka ja Mozus (pat Mozus!) trīcēja un drebēja no bailēm Dieva godības priekšā, mums arī ir attiecīgi jāatsaucas uz godību, kas bija un ir (ievērojiet Jāņa lietoto laika formu) pausta mums krustā.
Dievs Pats
Vairāki krustā sišanas pirmtēli Vecajā Derībā ietver lielas tumsības
laiku, kad Dievs Pats ‘nāca lejā’, līdzīgi kā Dieva parādīšanās laikā
Sinaja kalnā. Tur Dievs Pats personīgi nolaidās no augstumiem uz zemes.
Mozus redzēja Viņa mugurpusi, bet ne seju; jo nevienam cilvēkam nav
dots redzēt Dieva seju un palikt dzīvam. Viņš redzēja Eņģeļa seju un
runāja ar viņu kā vīrs runā ar savu draugu. Tas, ka Mozus redzēja Dieva
mugurpusi var nozīmēt vienīgi to, ka Dievs patiesi nonāca lejā zemē.
Ja Viņš to darīja, iedibinot Veco Derību: vai tad vēl jo vairāk Viņš
to nedarītu Sava vienpiedzimušā Dēla nāves stundā? Manuprāt, Viņš bija
tur fiziski klāt, pie krusta. Derības asinis tika izlietas Viņa priekšā,
Viņam klātesot, tāpat kā neskaitāmie upuri teltī par to bija pravietojuši
gadsimtiem pirms tam. No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš (Dievs)
Savu dzīvību par mums ir atdevis (1. Jņ. 3:16). Cah. 12:10 runāts tā,
it kā Dievs Pats būtu bijis sadurts krustā (kā angļu, tā arī krievu
variantā: “tie raudzīsies uz Mani, ko tie sadūruši). Tik stipra bija
Dieva izpausme Kristū. Bet lai vēl padziļinātu Dieva izpausmes jēdzienu,
Dievs Pats nonāca lejā, lai skatītu un liecinātu par Sava Dēla nāvi.
Neizsakāmi milzīgais fiziskais attālums starp Debesīm un zemi varētu
būt vienīgi, lai parādītu mums brīnumu, šo prātam neaptveramo brīnumu
Dieva Paša ‘nonākšanā lejā’ Kristus krustā. Tas bija cik tālu lejā Viņš
nonāca; fiziskais attālums norāda uz garīgo attālumu. Paskaties augšā
uz zvaigznēm zvaigžņotā naktī un pacenties aptvert šo brīnumu. Domājams,
ka 1. Tim. 3:16 vārdi ir bijuši labi pazīstami pirmā gadsimta jaunpievērstajiem,
iespējams, jaunpievērstais tos runāja ūdenī pirms kristīšanās. Tajos
var saskatīt hronoloģisku Dieva nāves un augšāmcelšanās aprakstu:
1. “Viņš ir skatīts miesā” Kunga krustā sišanas brīdī, ne tikai Viņa
dzīves laikā
2. “taisnots Garā” – augšāmcelšanās (Rom. 1:4)
3. “Parādījies eņģeļiem” – kapā (Mt. 28:2)
4. “sludināts tautām, ticēts pasaulē” – salīdz. ar Mk. 16:15,16
5. “uzņemts godībā” – kas notika uzreiz pēc novēlējuma sludināt evanģēliju
visai radībai.
Šī hronoloģiskā pieeja uzvedina uz domām, ka “Dievs (kā angļu, tā arī
krievu variantā nav “Viņš”, bet “Dievs”) ir skatīts miesā” attiecas
uz Tēva īpašo izpausmi Viņa Dēla krustā sistā cilvēka dabā šo stundu
pēdējās ciešanās, nevis uz Viņa piedzimšanu. Šeit ciešanās Visuaugstais
Dievs Pats atklājās visvairāk. Viņš, Dievs Pats, bija cilvēku nicināts
un atraidīts; Viņa mīlestība un pašuzupurēšanās bija tik nežēlīgi atgrūsta;
Viņu apspļaudīja un padarīja par zobgalīgu sakāmvārdu (Ps. 69:12).
Krustā sistais Dieva Dēls bija pilnīga Dieva parādība. Kristus mīlestība
parādījās Viņa krustā un Gara apgaismoti mēs varam aptvert kāds ir šīs
mīlestības platums, garums, augstums un dziļums (Ef. 3:18,19). Bet šie
panti Vēstulē efeziešiem pamatojas uz Ījaba 11:7-9: “Vai tad tu vari
izprast Dieva apslēptos dziļumus vai pacelties līdz paša Visuvarenā
pilnībai? Tā ir tik augsta kā debesis – ko tu tur sasniegsi? Dziļāka
nekā elle – cik tālu tur sniedzas tavas zināšanas? Tās garums ir garāks
nekā zeme; tās platums platāks nekā jūra”. Šīs saistības mērķis ir parādīt,
ka caur Kristus mīlestības apzināšanos mēs redzam Visuvareno visā pilnībā,
kā to nevarēja redzēt Garā neapgaismotie Vecās Derības ticīgie. Tā bija
tik augsta kā Debesis, ko viņi tur varēja darīt? Taču jāatzīstas, ka
praktiski mēs nevaram teikt, ka sasniedzam šo zināšanu un redzējuma
pilnību. Mēs ceram uz Valstību, viena no tās priekšrocībām būs pilnība
Visuvarenā redzējumā, kā tā izpaudās Viņa Dēla nāvē. Viss, kas mums
tagad ir zināms, ir tas, ka krusts bija Dieva pilnība, tas bija “Visuvarenā
pilnība”. Bet tad mēs zināsim, mēs to uzzināsim.
Dieva veids
Filipiešiem 2:6-9 apraksta Kunga Jēzus pieaugošo pazemojumu krustā (nevis
Viņa dzimšanā, kā to kļūdaini uzskata trīsvienības teologi. Pievērsiet
uzmanību atsaucēm uz Jes. 53). Tur Viņš visaugstākajā mērā bija “Dieva
veidā”, bet neskatoties uz to “Viņš Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa
veidu”. Šajā asiņainajā un apspļautajā pazemībā un kalpošanā mēs redzam
pašu Dieva veidu un būtību. Manā saprašanā Fil. 2:8 saka, ka Dieva veids,
Dieva Dēls un līdzināšanās Dievam nozīmē vienu un to pašu. Kungs saprata
‘līdzināšanos Dievam’ kā sava veida izteicienu, kas būtībā izsaka to,
ka Viņš ir Dieva Dēls (Jņ. 5:18; 10:33; 19:7). Viņš bija Dieva veidā,
Viņa Dēls būdams, un tādēļ līdzināšanos Dievam Viņš neuzskatīja par
kaut ko, kas Viņam būtu sev jāpieraksta; Viņam tā vienkārši bija kā
jau Dēlam. Viņš “Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties
Dievam” jālasa kā Viņa augstā stāvokļa Dieva Dēla kārtā apraksts; nevis
tai nozīmē, ka Viņam nekad pat prātā neienāca doma līdzināties Dievam.
Viņš līdzinājās Dievam tajā ziņā, ka Viņš un Tēvs bija vienoti garīgi,
un Jēzus bija Tēva vienpiedzimušais Dēls.
Šī interpretācija, kas ‘līdzināties Dievam’ un ‘būt Dieva Dēlam’ saprot
kā analogus izteicienus it nemaz nenozīmē to, ka ‘Jēzus ir Dievs’, kā
to izprot trīsvienības piekritēji. Tur, krustā, Jēzus bija Dieva veids,
līdzīgs Dievam, būdams Viņa vienpiedzimušais Dēls. Taču krustā šis Viņa
veids bija tik briesmīgi sakropļots, ka galu galā tas nelīdzinājās nevienam
cilvēkam, Viņam nebija nekāda izskata, lai to ar labpatiku uzlūkotu
(Jes. 52:14; 53:2). Taču tas bija Dieva veids. Viņš bija pārvērsts un
sakropļots vairāk nekā jebkad, Viņā nebija skaistuma, kas pievilktu
cilvēkus, šajās Viņa Dēla ciešanu stundās krustā. Toreiz Kungs Jēzus
bija Dieva veidā, kaut gan Savā prātā Viņš bija pieņēmis kalpa lomu.
Kungs pieņēma kalpa veidu savā prātā, neraudzīdamies uz savām, bet arī
uz citu vajadzībām (Fil. 2:4,7). Tas ir Fil.2 konteksts; ka mums ir
jābūt Kristus prātā, kas Dieva dēls būdams, pazemojās, kļūdams paklausīgs
līdz nāvei, līdz nāvei krustā (1), lai arī mēs varētu kļūt līdzīgi Viņam.
Viņa piemērs ir mūsu piemērs, saka Pāvils (kas neļauj uzskatīt šo fragmentu
kā ‘inkarnāciju’ Kristus dzimšanas brīdī). Kungs bija runājis par cilvēka
izšķirošo nepieciešamību pazemoties pirms paaugstināšanas (Lk. 14:11);
un tieši par to Pāvils domā, rakstot par Kristus pazemošanos, kurai
seko paaugstināšana. Viņš redzēja, ka Kungs krustā piedzīvoja to, ko
Viņš bija prasījis no mums visiem. Ja tam ir jābūt mūsu piemēram, tad
mēs nevaram atteikties no visa tikai tāpēc, ka mēs jūtamies atstumti
un nesaprasti un mūsu brāļu nenovērtēti. Jo tā jau ir krusta būtība,
kuru mēs esam lūgti dalīt ar Kristu.
Skolotājs kalps
Kungs pieņēma kalpa veidu (Fil. 2:7) sabalsojas ar to, kā Pēdējā Vakarēdienā
Kungs ņem priekšautu un apsien to, lai kalpotu (Jņ. 13:4). Saikne starp
Pēdējo Vakarēdienu un Fil. 2, kur aprakstīta Kunga nāve krustā, liek
paskatīties uz Kunga apustuļu kāju mazgāšanu kā uz Viņa krusta upura
koncentrētu simbolu. Pēdējā Vakarēdiena apraksts sākas ar apgalvojumu,
ka Kungs “parādīja … Savu mīlestību līdz galam” (Jņ. 13:1). Tas jau
ir nepārprotams krusta apraksts un tomēr Viņa kalpošana Saviem sekotājiem
Pēdējā Vakarēdienā tādēļ arī simbolizēja Viņa kalpošanu līdz galam krustā.
Tāpat kā šis Vakarēdiens bija “sataisīts” (Mt. 26:17,19), tā arī Kungs
krustā “sataisīja” vietu mums Valstībā (Jņ. 14:1). Tāpat kā mācekļi,
kas to vēroja, nesaprata, ko Kungs dara, viņu kājas mazgājot, tā viņi
nesaprata arī krusta ceļu (Jņ. 14:1 salīdz. ar 36). Tādējādi, mēs redzam
analoģiju starp kāju mazgāšanu un Viņa nāvi. Bet abos gadījumos Kungs
Jēzus apsolīja viņiem, ka nāks laiks, kad viņi sapratīs, ko nozīmēja
Viņa apustuļu kāju mazgāšana; un tad viņi sapratīs arī krusta ceļu un
sekos Viņam. Jānis apraksta, kā Kungs noliek drēbes, lai mazgātu kājas
mācekļiem, lietojot to pašu vārdu, ko viņš bieži lieto, lai aprakstītu,
kā Kristus atdod Savu dzīvību krustā kā brīvas gribas aktu (Jņ. 10:11,15,17,18);
un kā vēlāk Viņa upurēto miesu lika kapa vietā (19:41,42; 20:2,13,15).
Tāpat kā Kungs atdeva Savu dzīvību par mums, simbolizēdams to ar veiklu
drēbju nolikšanu, tā arī mums, Jānis uzskata, pienākas atdot savu dzīvību
par brāļiem (1. Jņ. 3:16). Kā Viņš darīja pēdējā vakarēdienā, tā Viņš
grib, lai mēs darītu cits citam. Jānis lieto to pašu vārdu “drēbes”,
aprakstot pēdējo vakarēdienu un krustā sišanu (13:4,12 salīdz. ar 19:23).
Varētu atzīmēt, ka cilvēks vakariņās bez apģērba Kungam likās kā necienīgā
simbols (Mt. 22:11 salīdz. ar Lk. 14:16,17). Viņš pazemoja Sevi līdz
grēcinieka līmenim; Viņš sacerēja stāstu par grēcinieku, kurš neuzdrošinājās
pat acis pacelt uz debesīm, lai parādītu, ko Viņš domā, runājot par
cilvēku, kas pazemojas, lai taptu paaugstināts (Lk. 18:14). Un Viņš
pazemojās (Fil. 2:9), Viņš pieņēma kalpa un grēcinieka veidolu kā pēdējā
vakarēdienā, tā arī krustā, ko pirmais simbolizēja. Tāpat kā Jēzus nolika
Savas drēbes un tad mazgāja mācekļu kājas, tikai ar dvieli apjozies,
tā arī krustā Viņš bija nolicis drēbes un, iespējams, tikpat kails kalpoja
mums līdz galam: nodevējiem, vienaldzīgajiem un piesardzīgi ticīgajiem,
visiem. Visa Pēdējā Vakarēdiena aprakstā ir pietiekami daudz liecību
tam, ka Jēzus zināja par Jūdas nodevību (Jņ. 13:10,11,18,21,25). 1.
Kor. 11:23 arī pasvītrots, ka vakariņu norisē Kungs pilnībā apzinājās,
ka Jūda ir nodevējs. Tādēļ, iespējams, ir neizbēgami, ka mums iznāk
cīnīties ar atstumtības, nodevības, nesapratnes un brāļu nenovērtēšanas
problēmām. Jo tās visas bija būtiskas Kunga ciešanu sastāvdaļas, kurās
Viņš lūdz mūs dalīties ar Viņu.
Kungs Jēzus “pazemojās” un tapa “paaugstināts” (Fil. 2:9), praksē izdzīvojot
Savu iepriekšpausto mācību par to, kurš sevi pazemos un ieņems pēdējo
vietu mielastā, tas taps paaugstināts (Mt. 23:11,12; Lk. 14:10,11).
Kungs Jēzus Pēdējā Vakarēdienā pazemojās, neieņemdams goda vietu, kas
Viņam bija un pat ne pēdējo vietu, bet pat vēl zemāk: Viņš mazgāja viņu
kājas kā kalps, kuram pat nebija vietas pie mielasta galda. Un kā Jēkabs,
tā arī Pēteris redzēja Kunga pazemošanos šajā vakarēdienā un Viņa sekojošo
paaugstināšanu kā piemēru, kuram mums jāseko (Jēk. 4:10; 1. Pēt. 5:6).
Pāvils iet vēl vienu pakāpi tālāk. Viņš runā par to, ka sevi pazemojis,
lai augsti celtu viņa bezcerīgi vājos un nepateicīgos brāļus (2. Kor.
11:7). Viņš acīmredzot atsaucas uz Evanģēlija vietām, kas runā par to,
kā mums jāpazemojas, lai mēs taptu paaugstināti (Mt. 23:11,12; Lk. 14:10,11).
Bet Pāvils redz savu paaugstināšanu, ko viņa pazemošanās darītu iespējamu,
par identisku viņu paaugstināšanai. Viņš nesaka: ‘Es pazemojos, lai
taptu paaugstināts’. Viņš runā par to, ka pats sevi pazemojis, lai viņi
taptu augstu celti.
Viņš redzēja savu apbalvojumu, savu mūžīgo likteni tik nesaraujami saistītu
ar viņu likteni. “Jo kas gan cits ir mūsu cerība, prieks un slavas vainags
mūsu Kunga Jēzus priekšā Viņa atnākšanas dienā, ja arī ne jūs?” (1.
Tes. 2:19,20; Fil. 4:1). Tāpēc arī Pāvils nevarēja to ilgāk paciest,
kad kādu laiku viņam nebija nekādu ziņu no tesaloniķiešiem; viņš tik
ļoti gribēja dzirdēt par viņu garīgo izaugsmi (1. Tes. 3:5,6). Ja viņi
nebūtu Valstībā, Pāvils to izjustu kā lielu personisku zaudējumu (1.
Kor. 3:11-15), pat ja viņš pats būtu izglābts. Viņš stipri baidījās,
ka tik viņa darbs ar jaunpievērstajiem nebūtu bijis veltīgs (Gal. 2:2;
4:11; Fil. 2:16). Pāvils lūkojās nākotnē, kad tiesas dienā tiks paziņots
spriedums par viņu pieņemšanu; viņš iztēlojās, ka viņi ir pieņemti un
patiesi sajuta, ka viņi tad būs viņa kronis, viņa apbalvojums. Viņu
atrašanās Valstībā būs viņa balva. Filipiešu mūžīgā dzīvība būtu Pāvilam
par mūžīgu iepriecinājumu (Fil. 2:16). Pāvils dzīvoja viņu gara stiprības
dēļ, viņš dzīvoja, ja viņi stipri stāvēja Kungā (1. Tes. 3:8). Ja kāds
no viņiem paklupa ticībā, viņš jutās tā, it kā viņš degtu viņu nosodījuma
simboliskajās liesmās; viņš bija vājš ticībā, ja viņi tādi bija (2.
Kor. 11:29). Tāpat arī Jānis vilka paralēles starp rūpēšanos par sevi
un rūpēšanos par jaunpievērsto garīgo labklājību, it kā viņu alga būtu
saistīta ar mūsējo (2. Jņ. 8 salīdz. ar Jņ. 15:16). Pēc rūbeniešu piemēra
Tas Kungs mums ir devis apsolīto atdusu Valstībā šeit un tagad (Joz.
1:13 salīdz. ar Ebr. 4:3); bet tāpat kā viņi mēs tikai ieiesim atdusā,
kad mēs būsim nodrošinājuši, ka mūsu brāļi ir saņēmuši savu īpašumu
(Joz. 1:15). Joz. 1:13,15 ir paradoksa piemērs: rūbenieši saņēma savu
“atdusu”, bet viņi dabūs to tikai tad, kad arī viņu brāļi būs saņēmuši
savējo. Šie rūbenieši patiesi simbolizēja mūs: jo šī rakstu vieta ir
pamatā pārspriedumiem Ebr. 4, kur mums ir teikts, ka mūsu apsolījums
ieiet atdusā pastāv, bet ka mums ir jāpadara darbi, pirms mēs to sasniedzam.
“Glāb tos, kurus nevainīgus taisās nonāvēt … Kad tu saki: ‘Redzi, mēs
to nesaprotam!’ – vai tad tev nešķiet, ka Viņš, kas sirdis sver, to
novēro, un Viņš, kas uzmana tavu dvēseli (kā tev ir jāuzmana savu brāļu
dvēseles), zina to un atmaksā (tiesas dienā) cilvēkam pēc viņa darba
(citu labā)” (Sal. pam. 24:11,12 salīdz. ar Atkl. 22:12)? Mūsu brāļu
atpirkums ir saistīts ar mūsu personīgo atpirkumu. Un tāpat arī ar Kungu;
mēs nevaram atdalīt Viņa glābšanu, nedz Viņa krustu un augšāmcelšanos
no mūsējās. Un tālāk, mēs nevaram atdalīt mūsu glābšanu no mūsu brāļu
glābšanas. Tas viss izriet no mūsu organiskās saistības, jo mēs visi
esam vienoti Kristū. Tādējādi, “Kristus” nav tikai Kunga Jēzus personīgais
tituls, bet arī visu ticīgo draudzes, kas sastāda Viņa miesu, nosaukums
(1. Kor. 12:12). Mīlēt Kristu tadēļ nozīmē rūpēties par viņa ļaudīm
(Jņ. 21:15-17).
Ja mēs mīlam Tēvu, mums jāmīl arī to, kas no Viņa ir dzimis (1.Jņ. 5:1,2).
Ja mēs mīlam Dieva bērnus, tas pierāda, ka mēs patiesi mīlam Dievu.
Mēs nevaram teikt, ka mēs mīlam Tēvu un Dēlu, ja mums ir ‘vientuļnieka’
nostāja. Kains, ‘velna’ iemiesojums (Jņ. 8:44) tiek raksturots ar vārdiem,
ka viņš nav sava brāļa sargs (1. Moz. 4:9). Tieši šī iemesla dēļ viņa
upuris netika pieņemts; jo Dievs jau pieņēma upurus, kas nebija dzīvnieku
upuri (4. Moz. 15:17-21; 18:12,13; 5. Moz. 26:1-4). Bet, iespējams,
ka Kungs Jēzus komentēja šo incidentu, kad teica, ka mūsu upuris tikai
tad būs pieņemams, ja mēs papriekš izlīgsim ar savu brāli (Mt. 5;24).
Kaina stūrgalvīgais atbildības trūkums attiecībā uz savu brāli bija
īstais grēks, kura dēļ Dievs nepieņēma viņa upuri. Viņš gribēja kalpot
Dievam pēc sava prāta, neņemot vērā savu brāli, attaisnojot savu nesaprašanos
ar to …viņš gribēja būt vientuļnieks. Bet tas arī bija viņa atraidīšanas
pamatā. Mūsu vienotība ar pārējo Kristus miesu nenozīmē tikai to, ka
mums jājūtas vienotiem un atbildīgiem par pārējiem brāļiem, kurus mēs
pazīstam tagad. Dāvids šķita sajūtam vienotību ar pārējo miesu pāri
laikiem, ne tikai viņa tuvākajā apkārtnē tobrīd. Viņš jutās tā, it kā
viņš būtu ar Izraēlu pie Sarkanās jūras, ka viņu brīnumainā atbrīvošanās
patiesībā attiecās arī uz viņu, viņa dzīves grūtajos brīžos. Arī dižajam
Pāvilam bija tāda sajūta. Viņš bija pārliecināts, ka būs dzīvs Kunga
atgriešanās laikā, ka tādēļ viņam nevajadzēs augšāmcelties pēc nāves
(1. Kor. 15:51; 1. Tes. 4:15). Taču viņš runā par to, ka “Dievs To Kungu
ir uzmodinājis, un Viņš uzmodinās arī mūs ar Savu spēku” (1. Kor. 6:14;
2. Kor. 4:14). Tur nav pretrunas; vienkārši brīžiem Pāvils tik stipri
identificējās ar pārējo Kristus miesu pagātnē, ka viņš runāja tā, it
kā viņš līdz ar viņiem tiks augšāmcelts no kapa.
Un tā mēs atgriežamies pie mūsu sākotnējās problēmas: vientuļnieku būšanas.
Alkstot pēc saprašanas un novērtēšanas un pateicības, un neatrodot to,
mēs ieraujamies sevī, vairojot bezcerīgo vientuļnieku pūļus mums visapkārt.
Bet mūsu acu priekšā kā dzīvs piemērs – uz ceļiem nometies Dieva Dēls,
ar dvieli rokās, mazgā apustuļu kājas un neizmērojamais Tēva un Dēla
mīlestības piemērs krustā: mokpilnā sevi spīdzinošā mīlestība, kas mirdzēja,
neskatoties uz viscietsirdīgāko noliegumu, atzinības trūkumu. Un tā
turpināja mirdzēt, pat tagad tā turpina mirdzēt visu Viņam uzticīgo
cilvēku sirdīs, “lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā”
(2. Kor. 4:6). Bet mēs visi, atsegtām sejām, “Dieva godību redzēdami
kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu”
(2. Kor. 3:18).
Piezīmes
(1) Ievērojiet, kā septiņiem Pestītāja pazemošanās pakāpieniem (Fil.
2:6-8) seko septiņi paaugstināšanas pakāpieni (9-11).
