Mājas lapa
3.9 GRĒKS IR NOPIETNA LIETA
Tie, kas dzīvo eklēsijas vidē pēc kāda laika neizbēgami slieksies pielāgot savus uzskatus par Dievu, Patiesību un mūsu saistībām ar to, par labu un ļaunu eklēsijā pastāvošajai brāļu un māsu, ar kuriem mēs regulāri tiekamies, uzskatiem. Garīgā vide, kurā mēs dzīvojam, ietekmēs mūs un mūsu garīgo izaugsmi mūsu Debesu Tēva izpratnes ziņā. Mūsu attieksmi dažādās situācijās ietekmē ne tikai mūsu personīgā, dievbijīgā vārda studēšana un individuālā patiesību atklāsme, kuru Dievam labpatīk mums sniegt, bet arī mūsu eklēsijas kopējie uzskati. Šī tendence ir jāliek pie sirds jaunpievērstajiem un jāskubina viņi individuālai vārda lasīšanai un studēšanai regulāri katru dienu.
Mēs visi zinām – vai arī mums tas būtu jau tagad jāzina – ka mūsu morālais novērtējums ir neizbēgami maldīgs. Lietas, kuras mums liekas ļoti ļaunas, var nelikties tādas Dievam un tās lietas, kurās mēs neredzam nekādu vainu, var Viņa acīs būt neķītras. Šī iemesla dēļ var gandrīz ar pārliecību teikt, ka mūsu priekšstati par to, kā Dievs mūs tiesās tiesas dienā nav nemaldīgi. Atcerieties tikai, kā Izraēls mīlēja templi un Dieva baušļus; taču patiesībā viņi apgānīja šo templi tādā pat mērā kā babiloniešu iebrucēji (Ecēhiēls bieži to uzsvēra); “viņi ir atmetuši Tā Kunga Cebaota bauslību un nicinājuši Israēla Svētā vārdu” (Jes. 5:24). Es vēlētos uzskaitīt dažus piemērus, kur Dieva attieksme pret grēcīgumu nedaudz atšķiras no mūsējās.
Kas attiecas uz mums pašiem, mēs sliecamies domāt, ka mēs esam vainīgi tikai tajā, ko mēs darām. Taču Jaunās Derības teoloģija liek saprast, ka mūsu ēras 33.gadā, mūsu Kunga nāves laikā, mūs uzskatīja par “grēciniekiem” (Rom. 5:8); mums piedeva strīdu ar Viņu (Kol. 3:13 norāda); “mēs Viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu…”, kaut gan tajā laikāViņš mira par mūsu grēkiem (Jes. 53:4,5). Šie ir tikai daži piemēri no daudziem, kur grēcīgums tiek piedēvēts mums personīgi, neskaitot tās lietas, kuras mēs tagad darām nepareizi. Vēl viens līdzīgs piemērs ir tajā, ka pēdējā Izraēla paaudze tika nosodīta par grēkiem ne jau tāpēc, ka viņi būtu grēkojuši vairāk par citām paaudzēm, bet gan tāpēc ka kopējie nepiedotie grēki pie Dieva bija sakrājušies tik lieli, ka nāca Viņa nosodījums (2. Ķēn. 17:2,13-18; Ecēh. 9:9). Dievs nav pasīvs, Viņš neaizver acis uz nenožēlotiem grēkiem, kaut gan Viņa pacietība un augstais pārkāpumu sliekšņa līmenis pirms nosodījuma var likt mums tā domāt. Amorieši arī tika sodīti tikai tad, kad viņu grēku mērs bija pilns (1. Moz. 15:16). Hērods “pievienoja visiem ļauniem darbiem vēl to, ka viņš lika iemest Jāni cietumā” (Lk. 3:20), izklausās tā it kā Dievs vestu katra cilvēka grēku uzskaiti, ārēji to neizrādot. Mēs tiecamies domāt, ka Dievs ignorē tādu pagānu grēkus, bet tā tas nav. Viņš pat redzēja Jērikas ļaudis kā tādus, kas neticēja, tāpat kā tiek aprakstīti Izraēla ļaudis (Ebr. 11:31; 3:18). Dieva jūtīgums pret pagānu grēkiem, neatkarīgi no tā, vai Viņš prasīs no viņiem atskaiti pēdējā dienā vai ne, ir daudz lielāks nekā mēs varētu domāt. Viņš pat ievēro “aci, kas nievā tēvu” (Sal. Pam. 17:3); pat ķermeņa valodu Viņš ievēro tāpat kā mūsu neapzinātās domas, kad mēs guļam (Ps. 17:3). Un Viņa jūtīgums attiecībā uz mūsu grēkiem ir vēl jo lielāks, jo mēs esam Viņa priekšā atbildīgi. Atbildīgos, kurus tiesas dienā noraidīs, raksturos kā slepkavas, netikļus, burvjus un elku kalpus (Atkl. 21:8). Interesanti, cik daudzi no viņiem būs burtiski visu to darījuši. Pēc manas pārliecības, tādi viņu darbi un attieksmes izskatījās Dieva acīs.
Es nevēlos rakstīt teoloģisku traktātu par grēka dabu un nopietnību; bet jo vairāk to saproti, jo dziļākas ir mūsu pateicības jūtas un skaidrāka top apzināšanās, cik neizmērojami liela ir mūsu pestīšana. Šo apziņu pastiprina sapratne par to, ka nolaidības / nedarīšanas grēki tiek pieskaitīti pie pastrādātajiem grēkiem. Tā Kungs Jēzus uzskatīja par paralēliem baušļus godāt savus vecākus un nenolādēt tos. Šos divus atsevišķos baušļus (no 2. Moz. 20:12 un 21:17) Viņš nosauc par ‘vienu bausli’ (Mk. 7:10). Viņš uzskatīja, ka negodāt vecākus ir tas pats, kas nolādēt viņus. Baušļa par vecāku godāšanu nepildīšana, pat aizbildinoties ar darbiem tempļa labā, ir tas pats, kas grēka darba pastrādāšana, nolādot tos. Pat mūsu apzināšanās, ka mēs neesam grēkojuši, Dieva acīs ir Viņa pasludināšana par meli (1. Jņ. 1:10) – pat ja mums nekad prātā neienāktu to teikt. Un tādu piemēru var nosaukt bez gala.
Jaunās Derības eklēsijas: Korinta
Bet mēs gribam apspriest grēka uztveri eklēsijas kontekstā. Ņemsim Korintas eklēsiju. Tajā bija lielas netiklības gadījumi, pat asinsgrēks; daži piedzērās atceres dievkalpojumā, daži pat noliedza Kristus augšāmcelšanos. Protams, ka tādu ticību un uzvedību nevarēja paciest ne Pāvils, nedz Dievs. Taču pievērsiet uzmanību pirmajam, ko Gars ‘izskata’ Korintā. Tā nebija neviena no šīm acīmredzamajām lietām. Uzmanība tiek pievērsta eklēsijā pastāvošajam šķelšanās garam. Pāvils to atkārtoti uzsver 1. Kor. 11:18, kur norājot tos par piedzeršanos atceres sapulcē, Pāvils uzsver, ka pirmkārt (proti, tas ir svarīgākais) viņu starpā ir šķelšanās. Par to ir runa arī vēstules noslēgumā (2. Kor. 13:11); Pāvils nesaka viņiem: ‘Nu, tad neaizmirstiet, ko es teicu par netiklību un elkdievību’. Tā vietā viņš saka: “Beidzot, brāļi, … esiet vienprātīgi, turiet mieru”. Līdzīgi Gal. 5:20,21 uzskaita dusmas un šķelšanos līdz ar netiklību un buršanu kā grēkus, kas izslēgs no Valstības. Patiesībā grēku uzskaitījums vēstulē galatiešiem, šķiet, dots augošā secībā, it kā viens grēks novestu pie otra, un vislielākais grēks ir šķelšanās brāļu starpā. Tikai nepārprotiet mani, lūdzu. Es negribu teikt, ka šķelšanās kā atdalīšanās no maldīšanās ir vienmēr nepareiza. Bet skaudīgs šķelšanās gars tāds, bez šaubām, ir.
Efeza
Kungam Jēzum bija kaut kas “pret” sešām no septiņām pieminētajām eklēsijām. Viņam bija kaut kas “pret” vienu eklēsiju, tāpēc ka viņi pieļāva prostitūciju eklēsijā. Bet tieši to pašu rindkopu lasām arī vēstījumā efeziešiem; Kristum bija “pret” tiem tas, ka tie ir atstājuši savu pirmo kristīgo (agape) mīlestību; starp eklēsijas locekļiem vairs nebija patiesas mīlestības, kā tas kādreiz bija bijis – pat ja viņi citādi bija pilni dievbijības. Šo rindkopu līdzības uzdevums ir mācīt mums, ka patiesas mīlestības trūkums Kungam Jēzum ir tikpat pretīgs kā tie citi grēki, kas cilvēku acīs izskatās daudz briesmīgāki.
Vecās Derības Izraēla
Liela daļa pret Izraēlu vērstās praviešu kritikas tērpta vārdos, kas cilvēkiem varētu likties pārmērīgi. Tā, Ecēhiēls (16:33) apraksta Izraēla naudas došanu kaimiņu ķēniņiem, lai apmaksātu algotņus, kas cīnītos par viņiem, pielīdzinot Izraēlu izmisušai netiklei, kas tik stipri alkst vīriešu sabiedrības, ka maksā tiem, lai to nopirktu, nevis otrādi, kā tas parasti ir. Bet no tā mēs varam spriest, cik nopietni Dievs uztvēra viņu uzvedības grēcīgumu. Maleahija laikā Izraēls bija kļuvis nolaidīgs Dieva baušļu turēšanā: “Kāds labums mums no tā, ka mēs turam Viņa baušļus …?” viņi kurn. Viņi šķīrās no uzticīgām sievām, lai apprecētos ar cittautietēm, viņi nodarbojās ar buršanu un netiklību (Mal. 2:14-16;3:5). Bet visupirmā problēma bija tā, ka viņi neprata novērtēt Dieva patieso un dziļo mīlestību (Mal. 1:2).
Jesajas pravietojums ir vēl viens, kaut gan daudz izvērstāks, piemērs. Izraēls bija attālinājies no patiesās mācības, daudzi gandrīz nemaz nepazina baušļus (Jes. 57:4,5; 59:3). Viņi piedzērās tempļa svētkos (36:10-12; 58:3,4), tāpat kā korintieši viņi sprieda: “Ēdīsim un dzersim, jo rīt mums jāmirst!” (22:12,13). Viņi piekopa visāda veida seksuālās perversitātes un gandrīz visas iespējamās atkāpes no mācības un morālajiem principiem (5:11-13,24; 8:19; 9:15; 22:12,13; 24:5; 27:11; 28:7;30:10; 31:6; 44:8-20; ņemiet vērā līdzību ar Korintu). Ir vērts pārlasīt šos pantus un apsvērt pie kādiem rezultātiem noved šāda uzvedība (66:17). Taču Jesajas sākotnējās nodaļas norāj Izraēlu par viņu lepnību – nav ne miņas par visām šīm citām lietām vairāku nodaļu garumā (2:11-22; 3:16-20; 5:15: 9:9). Un pat tālāko pārmetumu gaitā atkārtoti tiek kritizēta viņu lepnība (13:11; 16:6; 23:9; 24:4; 25:11; 26:5; 28:1,3,14; 29:4; 30:25; 50:33; 57:15). Tādēļ Jesajas pravietojumi par Kristu uzsver Viņa pazemību (Ap.d. 8:33) un Dieva lielo, diženo varenību. Šie Jesajas pravietojumā bieži lietotie vārdi ir tie, kas Jesajas Izraēla lepnības nopēlumā tiek tulkoti kā “lepnība”; it kā sakot, ka tikai Dievam ir ar ko lepoties.
Vai mums būs mācīties?
No tā mums patiesi būs mācīties. Šķelšanās tieksme, nevēlēšanās atzinīgi novērtēt Dieva lielo mīlestību pret mums, patiesas mīlestības un pazemības trūkums utt. – tas viss ir pamatā tikpat neķītrs kā acīmredzamie lielākie grēki, kuri nosodīti Rakstos. Pārdomājiet visas tās lietas, kurās bija vainojami Izraēls un Jaunās Derības eklēsija: prostitūcija, piedzeršanās reliģiskajās sapulcēs, asinsgrēks, elkdievība, utt. Visas šīs lietas daudzi pasaulē uzskatīs par aplamām; un tādēļ arī mēs tā reaģējam. Taču lepnība, vienaldzība pret Dieva mīlestību, baznīcas dalīšanās frakcijās – šīs lietas pasaule neuzskata par ļoti nopietnām. Mūsu problēma, kā kolektīvi, tā arī individuāli ir tajā, ka tas, ko nosoda pasaule, nosodām arī mēs, un ko pasaule tiecas ignorēt, mēs tiecamies mazināt.
Vai man būs mācīties?
Bet ir vēl viena, līdzīga problēma. Kas liekas (vai ir licies) pieņemams kristadelfiešiem, var likties pieņemams arī mums: mūsu priekšstatus par labo un ļauno ietekmē mūsu draudzes uzskati. Piemēram, manā uztverē ir (vismaz!) divi baušļi, kas attiecas uz māsām:
1) viņām jāapsedz galvas eklēsijas sapulcēs;
2) viņām nav jānoklāj sevi ar “ārējiem izgreznojumiem”.
Ja māsa atnāktu uz maizes laušanas dievkalpojumu bez galvas segas, es reaģētu daudz asāk nekā, ja viņa atnāktu ar galvas segu, bet nosmiņķējusies līdz nepazīšanai. Kāpēc? Abi šie baušļi ir kategoriski izteikti, abi pamatojas Vecās Derības tēlos. Es asāk reaģēju uz pirmā baušļa neievērošanu tāpēc, ka mūsu draudzē lielāks uzsvars vienmēr ir bijis uz pirmo bausli, nevis uz tikpat svarīgo otro. Tas nav pareizi no manas puses. Tikai Dieva vārdam ir jāveido mūsu labā un ļaunā uztvere, nevis mūsu garīgajai videi.
Ja mēs esam atkāpjamies no mācības vai morāles principiem, mūsu pestīšana ir apšaubāma. Tādēļ pilnīgi pamatoti jebkura maldu kustība šajās jomās izsauc skaļus protestus. Bet uz tām citām lietām, tām, kuras mūsu pasaulīgā un pat kristadelfiešu vide sliecas mazināt, mēs tik asi nereaģējam. Pilnīgi iespējams, ka mēs riskējam ar pestīšanu, būdami (piem.) lepni un šķeltnieciski, vienaldzīgi pret Dieva mīlestību, tikpat stipri, cik atkāpjoties mācības vai morāles ziņā. Darīt jebko, jebko kas apdraud mūsu pestīšanu, ir pilnīgs neprāts. Mēs nedrīkstam atļaut pasaules vai pat kristadelfiešu spriedumiem ietekmēt mūsu priekšstatus par labo un ļauno. Aizvien vairāk “šī šodienas ļaunā pasaule” nevar atšķirt labu no ļauna. Ja mēs turpināsim ietekmēties no viņu uzskatiem, mēs arī līdz tam nonāksim. Ja, pretstatā tam, mēs studēsim vārdu katru dienu, mēs patiesi varēsim atšķirt labu no ļauna un izprast grēka nopietnību. Mēs redzēsim grēku un taisnprātību to dievišķajā kontekstā un patiesā gaismā. Mēs paši sapratīsim Kunga saistošos izteikumus par to, kā Viņš uztver grēku: ka, piem., pat dusmu pilna doma ir pietiekama, lai aizvilktu jūs uz vietējo tiesu. Tad mēs atradīsim pamatu mūsu grēcīguma patiesai novērtēšanai un līdz ar to Dieva žēlastības apjausmai. Mēs apbrīnosim Viņu vēl vairāk par to, ka Viņš mūs svētījis, kad mēs kurnējām pret Viņu (1. Pēt. 3:9), neskatoties uz to, ka mēs nevērtējam mūsu vienaldzību pret Viņu tādā gaismā (salīdz. kā grēks tiek pielīdzināts vardarbībai Jes. 53:9 un 1. Pēt. 2:22). Elkdievīgais Izraēls nekad apzināti nemēģināja izraisīt Jahves dusmas ar savu atkrišanu; praviešu vārdi viņiem, droši vien, likās stipri pārspīlēti. Bet tā to redzēja Dievs (2. Laiku 34:25). Mums tiek piedots tikai tāpēc, ka mēs patiesi nožēlojam savus grēkus, saprazdami tos kā mūsu pašu vainu un bēdu (2. Laiku 6:29,30). Kungs uzņēma mūsu bēdas, t.i., mūsu grēkus. Viņš uzņēma tikai tos grēkus, kurus mēs nožēlojām. Tādēļ mums ir jāapzinās, ka grēks ir ļoti nopietna lieta. Mēs varam būt aktīvi Kunga krusta ienaidnieki (Fil. 3:18), ja mēs to nenesam, neskatoties uz to, cik iemidzinošs un miermīlīgs arī nebūtu mūsu dzīves veids.
Taču šī grēka nopietnības izpratne nenāks uzreiz. Tādi gara milži kā Pāvils, Ījabs, Jēkabs un Mozus tikai pamazām nonāca līdz tā novērtēšanai (sk. 9.nodarbību). Tāpat arī Dieva eklēsijai bija nepieciešams laiks, lai tā varētu iemācīties un saprast, cik mēs būtībā grēcīgi esam. Ēlifass domāja, ka pasaulē ir tikai nedaudz ļoti grēcīgu cilvēku (Ījabs 15:35); bet viņa vārdus Gars citēja Jes. 59:4 attiecībā uz visu Izraēla tautu; un tie atkal citēti Rom. 3:15-17 attiecībā uz visu cilvēci. Šo pašu pakāpenisko apjausmas ceļu ir jānoiet katram ticīgajam atsevišķi, kā arī visai draudzei.
Par to pašu arī: “Mūsu izmisums”.
