Mājas lapa
3.8 PIEVĒRSTO PIEVĒRŠANA
Ļaudis uzzina Patiesību, top kristīti, piedzimst no jauna un sāk garīgo dzīvi, tā vai citādi kontaktējoties ar tiem, kas jau gadiem dzīvo šo jauno dzīvi. Tiem, kas nav auguši kristadelfiešu vidē, drīz rodas sajūta, ka šajā draudzē, kurai viņi ir pievienojušies, viss nav tā, kā tam vajadzētu būt. Ir tāda sajūta, ka degsme, kas ir viņu sirdīs, nav tik stipri jūtama pārējo sirdīs draudzē, kurai viņi ir pievienojušies. Tā ir ļoti izplatīta sajūta jaunkristīto vidū un es gribētu par to parunāt. Tā ir savā veidā saistīta ar citu problēmu, ko izjūt tie, kas ir auguši Ticībā. Problēma ir tajā, ka kristadelfiešu vidē augušie nejūtas kā jaunpievērstie, viņu problēma ir sajūtā, ka viņiem ir jādara tas, ko no viņiem sagaida vecāki un draudze. Lai kāda būtu mūsu izcelsme, no kuras mēs esam ienākuši ticībā, pacentīsimies neizteikties par to, ka ‘kristadelfieši tā un šitā … viņi ne…’, jo jūs jau arī esat kristadelfietis! Mēs visi esam viens vesels visi kopā. Un vēl, atceraties, ja Kungs vēl kavēsies, tad pēc divdesmit gadiem citi jaunpievērstie, iespējams, to pašu teiks arī par jums.
Vairums mūsu sabiedrības ir uzauguši apkārtējā vidē, kas elpo Patiesības mācības gaisu. Draugi, radinieki, literatūra, kas bija mājās, draudzenes, vīri … viss bija kristadelfisma caurstrāvots. Bet tā jau tam arī ir jābūt. Taču divas, trīs paaudzes vēlāk neizbēgami rodas problēmas. Nav brīnums, ka psihologiem mūsu vidū ir paveicies ar pieprasījumu! Daži no viņiem uzskata mūs par cilvēkiem, kas nav spējīgi sadzīvot ar pārējo pasauli, kas nezina, kas ir citu cilvēku darbības pamatā, kas ārkārtīgi ātri ieņem pašaizsardzības un pašattaisnošanās pozīcijas, kas neapzināti cenšas attaisnot vecāku cerības … un kļūst arvien sliktāki un sliktāki šajā ziņā.
Kristadelfietis, kas tikai paraustītu plecus, nosaucot to visu par tukšu ķengāšanos (“Mums jābūt gataviem vajāšanām, brāļi!”), būtu patiešām akls. Mums ir jāapzinās, ka daļēji tā ir patiesība. Pajautājiet, kāpēc jaunpievērstie, kas nav saskārušies ar kristadelfiešiem pirms tam, arvien biežāk kaut kā neiederas vispār-atzītu eklēsiju dzīvē, un jūs nesaņemsit atbildi. Piedāvājiet skrejlapiņu izplatīšanas vietā klauvēt pie durvīm, ejot no vienas mājas uz otru, un eklēsija būs gatava sacelties pret jums. Ir jāatzīst, ka mums ir aizvien grūtāk saprasties ar tiem, ar kuriem mums nākas saskarties dzīves gaitās.
Mācība praksē
Vēl viens šīs problēmas aspekts ir arī tas, ka daudziem nemaz nerūp Evanģēlija pamatprincipu zināšana. Bez šaubām, neviens no mums netic velnam ar divi ragiem vai ka Jēzus ir Pats Dievs. Bet vai mēs patiesi apzināmies, ka mūsos ir velns, rēcošs lauva, gluma čūska, par kuru esamību mums ir jābūt nomodā, lai cīnītos ar tiem jo neatlaidīgāk? Vai mēs ticam, ka Kristus bija mūsu pārstāvis tik lielā mērā, ka Viņš ir patiesi ar mums katrā mūsu kārdinājumā? Vai mēs zinām Tēvu un Dēlu? Vai mūsu attieksme pret Dēlu ir tāda pati kā attieksme pret Tēvu (Jņ. 5:23)? Vai mūsu lūgšanas ir tikai vārdi, vai patiesu abpusēju attiecību ar Dievu sastāvdaļa? Vai mūsu Bībeles lasīšana ir Dieva saruna ar mums vai acu pārlaišana melniem iespiedburtiem uz balta papīra? Kad mēs skaitām lūgšanu, vai tā ir vienkārši viena mūsu smadzeņu daļa, kas runā ar otru daļu, melno kasti, kuru mēs saucam par ‘Dievu’?
Izraēla kūtrums
Mūsu problēma nav nekas jauns. Rakstos ir daudz par to, kā Izraēls cīnījās – un vairumā gadījumu neveiksmīgi – ar to, ka tuvība rada necienīgu izturēšanos. Arī viņi turējās pie ticības Dievam un sniedza negribīgu liecību par to apkārtējai pasaulei. Taču viņu attiecību ar Dievu patiesums nemanāmi aizslīdēja un zuda. Dziļi dvēselē viņi juta, ka Dievs ir kaut kur aizmirstībā; kādreiz Viņš būs aktīvs Dievs, bet ne tagad (Cef. 1:5,12). “No visām ciltīm zemes virsū Es vienīgos jūs esmu atzinis”, Dievs viņus uzrunāja. Viņu reakcija bija divējāda. Daži reaģēja tieši pretēji, tuvinādamies citām ciltīm, cik tuvu vien iespējams. Daži izvēlējās citu ceļu; viņi atdalījās no pasaules, tīksminādamies par savām tradīcijām un vajāšanām šo tradīciju dēļ no pasaules puses, iekūņojot savus bērnus šo tradīciju apvalkā, aizstāvot savu reliģiju līdz pat agresivitātes izrādīšanai pret tiem, kas nepieņēma viņu uzskatus, pat tautiešu vidū. Jaunā Izraēla priekšā ir tās pašas problēmas.
Piedzimšana no jauna
Bet ir izeja. Kristīšanās Kristus Evanģēlijā rada jaunu cilvēku; tā nav tikai kristadelfiešu bērna sirdsapziņas atvieglošanai. Tā ir piedzimšana no jauna. Mums ir jāuztver sevi kā iekšēji jaunu radību. Pāvils runā par savu jauno cilvēku, sakot “es” (Rom. 7:25). Patiesais garīgais cilvēks mūsos ir pilnīgi brīvs no visām tām kaitēm, ar kurām mēs sirgstam pēc psihologu domām: neapzināta vecāku cerību attaisnošanas dziņa, vienaudžu ietekmes spiediens, sevis iemūžināšanas instinkts. Kādā no nesenajām pirmskristību intervijām Austrumeiropā kāds man uztraukti jautāja: ‘Es taču tieku kristīts Kristus vārdā, nevis kristadelfiešu vārdā?’ Jā, bez šaubām! Kaut arī mēs esam mūžīgi pateicīgi tiem, kas mums mācījuši Patiesības pamatprincipus. Šīs mācības iespaidā mēs kļūstam “patiesi brīvi”, šo brīvību pasaulei ir grūti aptvert (Jņ. 8:36). Mūsu ticība ir attiecības ar Dievu, nevis ‘reliģija’. Mūsu atlīdzība būs “jauns vārds rakstīts, ko neviens nezina, kā vien tas, kas to dabū” (Atkl. 2:17). Mūsu attiecības ar Dievu tagad un Valstībā būs savā ziņā dziļi personiskas (1). Traģiski, ka daži, kas ir sapratuši šo nepieciešamību pēc attiecībās balstītās pieejas mūsu Ticībai, acīmredzot nav to atraduši mūsu sadraudzībā. Tādēļ tie ir pārgājuši citās sadraudzībās, kurās ir šī pieeja, bet kuras nepiegriež vērību mācības pamatprincipiem, kuri ir priekšnoteikums jebkurām attiecībām ar Tēvu un Dēlu. Šeit nu ir mūsu spēku pārbaude. Mums ir šie mācības pamati. Mūsu uzdevums ir to dinamiska pielietošana mūsu attiecībās ar Dievu.
“Uzmosties!”
Ja mēs esam īsteni pievērsti, mums ir jādzīvo tādā “atjaunotā dzīvē”, kuru mēs redzam tajos, kas atrod šo sevišķi dārgo pērli, nākdami no citām, ne kristadelfiešu ģimenēm. Mūsu eklēsijām pietrūkst tās neatliekamības gara un garīgās realitātes, kas piemīt jaunajām eklēsijām misionāru darbības laukā. Ja mūsu ‘pievēršanas’ un kristību laikā mēs nejutāmies kā tas vīrs, kas pēkšņi atrada mantu tīrumā, vai savu sapņu mirdzošo pērli, ja mēs nejūtam, ka Kristus dzīvo mūsos, ja mēs nejūtam, ka mūsu attiecības ar Dievu ir abpusējas …iespējams, mums ir vajadzīga vēl viena pievēršana. Ne kristības, bet jaunā cilvēka, kas toreiz bija atdzimis no jauna un dusējis, uzmošanās. Atcerieties, ka bija daži, kas ticēja pirmajā gadsimtā, kuriem Pats Kungs teica: “Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ. 8:31,32). ‘Patiesības zināšana’ nav tikai pievēršanas un kristīšanās brīdī. Ir vairākas ‘Patiesības zināšanas’ un kļūšanas patiesi par Viņa mācekļiem pakāpes. Kristībā Viņš mūs “darījis dzīvus” (Kol. 2:13). Bet Pāvils rakstīja kristītajiem svētajiem Efezā: “Uzmosties, kas guli, un celies augšā no miroņiem, tad atspīdēs tev Kristus” (Ef. 5:14). Pastāv uzskats, ka Pāvils šeit citē pirmā gadsimta baznīcas kristību psalmu; viņš mudina tos it kā kristīties vēlreiz, garīgi, augšāmceļoties dzīvei Kristū. Atzīmējiet sev, ka efezieši bija aktīvi ārējā Patiesības darbā (Atkl. 2:2,3); bet viņu reālais garīgais cilvēks vēl dusēja. Iespējams, ka arī mums ir jāpārlasa mūsu kristību psalms, reāli pārdomājot, ko mūsu jaunā dzīve Kristū mums nozīmē.
Daudzi no mums, atskatoties pagātnē, var atpazīt vismaz vienu atkārtotu pievēršanos mūsu dzīvē. Ja tas ir noticis vienreiz, tas var notikt atkal. Dabiskais cilvēks mūsos var sūroties, ka mūsu garīgā dzīve ir sterīla, jo tās pamatā ir pastāvīgs prāta un uzvedības modeļu vienmuļš atkārtojums. Taču ir jāatcerās, ka tepat aiz stūra mums var pavērties pilnīgi jauni garīgi horizonti; ne jau jauna ticība mācības ziņā, es gribētu uzsvērt. Bet dinamiski jaunas attiecības ar Dievu un Viņa Dēlu, kuru raksturu šobrīd mēs pat nevaram stādīties priekšā – jauna paradigma kaut kādā mūsu ikdienas dzīves sfērā (2).
Harijs, Ījabs, Pēteris, efezieši
Mēs nebūsim pirmie, kas pārdzīvo otrreizēju pievēršanos pēc kristībām. Daudzi var liecināt, kā viņi uzmodās garīgi, kad bija pagājis krietns laika sprīdis pēc kristīšanās. Harijs Vitakers “Vēstulēs Džordžam un Dženijai” stāsta, cik asi viņš reaģēja uz savu kristadelfiešu izcelsmi, kritiski analizējot grāmatu “Maldu ceļus ejošā kristietība”. Rezultātā: viņa otrreizēja pievēršanās, kas (tagad maniem vārdiem runājot!) deva mums kristadelfiešu Bībeles ekspertu un izcilu 1900-gadu misionāru. Un Ījabs saprata: “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” (Ījabs 42:5). Skatīt Dievu bija kaut kas tāds, ko Ījabs, patriarhālo laiku cilvēks, nevarēja ne iedomāties (2. Moz. 33:20); bet viņš bija sasniedzis jaunu paradigmu. Pirms viņa otrreizējās pievēršanās Ījabs apzinājās Vienas Ticības pamatprincipus, piemēram, augšāmcelšanos un pēdējās dienas tiesu. Viņš ticēja, ka taisnprātība tiek atalgota, un viņš bija apmulsis, nesaprotot kāpēc viņš to nesaņem šajā dzīvē. Viņa garīgajām un fiziskajām ciešanām pieaugot, viņš nāca pie daudz pamatīgākas mācības principu, kas viņam jau bija zināmi, izpratnes. Patiesi nāks tiesa, atklāta Dieva taisnprātības manifestācija uz zemes, un atklātas attiecības ar Dievu, pēc kurām alka viņa sirds. Ja viņš būtu dzīvojis Ābrahāma laikā, viņš būtu apzinājies, ka viņš, pēc apraksta, ir “pīšļi un pelni” (1. Moz. 18:27). Taču Dievs viņam lika nākt pie šīs atziņas, ka viņš ir līdzīgs “pīšļiem un putekļiem” (Ījabs 30:19). Tā tas bija bijis vienmēr, bet nu viņš bija nācis pie atziņas par izmisumu, kas piemīt viņa dabai. Grāmatas sākumā viņš ber pelnus uz galvas, apraudot savus materiālos zaudējumus; bet beigās viņš to dara atkal par zīmi tam, ka viņš nožēlo savu vispārējo grēcīgumu un vājumu.
Vai ņemsim Pēteri. Viņš likās esam daudzējādi stiprs ticībā. Taču patiesa kristīga (agape) mīlestība viņam nebija zināma. “Un, kad tu atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus,” Kristus viņu uzrunāja. Viņam bija nepieciešama otrreizēja pievēršanās, lai iepazītu Kristus mīlestību, kas ir pārāka par cilvēka saprašanu. Un tad “stiprini savus brāļus”. No jauna pievērstais neizbēgami un neapzināti nodos savu Kristus ‘zināšanu’ citiem. Mēs varam “atgriezt” savus brāļus eklēsijā (Jēkabs 5:20). Un tas ir tikai viens sludināšanas piemērs mūsu brāļiem eklēsijā (3).
Vai arī ticīgos Efezā. “Daudzi, kas bija (tur) kļuvuši ticīgi, nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus. Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā …Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā” (Ap.d. 19:18-20). Šīs rindas, šķiet, ir domātas sasaistei ar kristīšanās aprakstu Mt. 3:6, kur jaunpievērstie izsūdzēja savus grēkus un tika kristīti Jordānas upē. Efeziešu atzīšanās “visu acu priekšā” arī atsauc atmiņā kristīšanos kā publisku paziņojumu. Taču efezieši to visu darīja pēc tam, kad viņi bija kļuvuši ticīgie. Izskatās tā, it kā mūs aicinātu uzskatīt to kā otrreizēju pievēršanu, kā vienu pakāpienu augstāk ticībā. Zīmīgs ir arī konteksts. Daži, kuri bija izlikušies par ticīgiem un Svēto Garu dabūjušiem, tika atmaskoti un “tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama. Tas kļuva zināms visiem … kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu”. Tas, ka Kungs Jēzus ir tik prasīgs, tas kā Viņš gala iznākumā vērtēs Viņa Vārda valkāšanu, noskaņoja jaunpievērstos efeziešus nopietni izturēties pret attiecībām ar Viņu (salīdziniet arī kā Ananija un viņa sievas Sapfiras sodīšana ar nāvi izsauca daudzu pievienošanos ticīgajiem, Ap.d. 5:11).
Mūsu garīgās izaugsmes rādītāja līkne nebūs vienmērīga. Mēs varam piedzīvot vairākas pievēršanās, it kā soļojot pa pakāpieniem uz augšu mūsu garīgās izaugsmes ceļā. Tās var izsaukt lielas fiziskas ciešanas, kā Ījaba gadījumā, vai meditējot par mūsu grēcīgumu, kā tas bija Pētera un Dāvida gadījumos. Tas, ka mums vēl jākāpj vairāki pakāpieni uz augšu, nenozīmē, ka mēs obligāti esam grēcīgi vai Dievam netīkami. Galu galā, Tēvs nedusmojas uz dēlu par to, ka viņam ir tikai pieci gadi. Izaugsmes trūkums neizsauc dusmas, bet gan bažas.
Pat Kristus …
Mūsu Kungs Jēzus arī, šķiet, pārdzīvoja dažādus posmus pakāpeniski veidojot sevī pazemību, pakāpiens uz augšu (uz leju), pirms Viņš tika ciešanās padarīts pilnīgs (Ebr. 2:10): Kristus
1. “Sevi iztukšoja,
2. pieņemdams kalpa veidu un
3. cilvēka kārtā būdams
4. Viņš pazemojās,
5. Kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Fil. 2:7,8).
Šis uzskaitījums parāda it kā piecus posmus, piecus pakāpienus. Šai Kunga virzībā uz visaugstāko pakāpienu, uz dzīvības atdošanu par citiem, mēs redzam mūsu augstākā mērķa piemēru. Viņš pakāpeniski nolaidās zemāk miesā, lai varētu pacelties augstāk garā. Tāpēc mēs atceramies Viņa nāvi krustā šajos maizes un vīna simbolos. Kad Viņš bija paaugstināts krustā, Viņš bija visas Viņa dzīves posma garīgās izaugsmes rezumējums. Ir noteiktas analoģijas starp krustu un tiesas troni, kuras mēs šobrīd neapskatīsim. Kad mēs satiksim Kristu tad, Dieva priekšā atklāsies mūsu garīgās dzīves rezumējums. Ja mēs paļaujamies paši uz saviem spēkiem, šai domai ir jāizsauc bažas. Mūsu pašu centieni un attīstība vienkārši nav pietiekami. Mēs būtu varējuši izdarīt vairāk un labāk. Mēs zinām, ka mūsu dabas vājība nav pietiekams aizbildinājums attīstības trūkumam, mūsu garīgajam slinkumam. Jo tā tas ir. Vienīgā izeja ir caur Kristu. Mēs patiesi esam Viņā, Dievs skatās uz mums it kā mēs būtu pilnīgi, tikpat garīgi attīstīti un pilnīgi kā Kungs Jēzus. Kad maize un vīns kļūst mūsu sastāvdaļa, Kristus patiesi ir mūsos un mēs Viņā. Visas Viņa garīgās attīstības, Viņa ciešanu galīgo rezultātu Viņš dala ar mums. Tieši tā Dievs lūkosies uz mums lielajā atskaites dienā; kā uz tiem, kas visādā ziņā ir tikpat garīgi nobrieduši un pilnīgi kā Cilvēks, kurš dzīvoja un mira par mums.
Piezīmes
(1) Salīdziniet uzrakstu uz akmens, “ko neviens nezina” ar Urīma un Tumīma akmeņiem; kas uz tiem uzrakstīts nezināja neviens, izņemot Augsto priesteri, kas varbūt redzēja tos reizi gadā Vissvētajā vietā. Atkl. 2:17 pirms tam runā par “apslēpto mannu”, kas apslēpta Vissvētajā vietā. Tas saskanētu ar kontekstu, ja “balts akmens” attiektos uz Urīmu un Tumīmu. No otras puses, tas varētu attiekties uz derības plākšņu balto akmeni. Jaunais vārds, kas uz tām uzrakstīts tad saskanētu ar derību, kuru Dievs raksta ticīgā sirdī kā jaunās derības daļu: “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs” (Jer. 31:33; 2. Kor. 3:3). Kaut arī derības noteikumi ir tie paši katram ticīgajam, personīgais Valstības apsolījums ir kaut kas, ko cita persona nevar zināt. Tātad, mums nekad nav jāgarlaikojas, klausoties lekcijas par Evanģēlija pamatu mācību, apsolījumiem, kas sastāda derību.
(2) ‘Paradigma’ attiecas uz izpratnes veidu un attieksmi, kas izslēdz citas paradigmas. Starp citu, godīgi filosofijas zinātnes pārstāvji atzīst, ka evolūcijas paradigma var tikpat viegli tikt aizstāta ar Radīšanas paradigmu.
(3) Citus piemērus sk. Jēkaba 131.lpp.
