Mājas lapa
4.2 ŽĒLASTĪBAS EVAŅĢĒLIJS
Evaņģēlijs, kuram mēs ticam, ir Dieva “žēlastības vārds” (Ap. d.20:24, 32; Gal.1:6; Kol.1:5,6; Ap.d.14:3); mūsu sludināšanai un mūsu dzīvei ir jābūt Dieva žēlastības atspoguļojumam. Patiesi, “Kristus žēlastība” Gal. 1:6 nozīmē ‘patiesais Kristus Evaņģēlijs’. Ir viegli raksturot vārda “žēlastība” nozīmi kā “nepelnīta labvēlība”. Bet vai mēs patiesi sākam apzināties, ko tas īstenībā nozīmē? Žēlastība ir viena no galvenajām Jaunās Derības tēmām, it īpaši Evaņģēlija sludināšanas darbu izklāstā, kuru mēs lasām Apustuļu darbos un vēstulēs. Tādēļ tai ir jābūt mūsu dzīves un domāšanas pamatā. Bauslības mērķis bija iedvest vainas apziņu cilvēkos, lai grēks un līdz ar to žēlastība “pārpārim” vairotos (Rom.5:20).
Mums ir sirdīs jāieraksta, ka pestīšana ir Dieva dāvana, kas nebūt nav atalgojums par mūsu darbiem. “Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši, bet pēc Savas žēlsirdības … lai Viņa (Jēzus Kristus) žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki”. (Tit.3:5-7). Tā ir svarīgākā tēma Pāvila vēstulēs; pestīšana ir totāla dāvana, kas balstās ticībā, nevis mūsu darbos. Dievs it kā saka: ‘Redzi, Es jums dodu šo lielo dāvanu par velti; tikai ticiet Man, un tā būs jūsu’. Bet es jau dzirdu, kā lasītāji skandē Jēkaba 2:26: “nedzīva ir ticība bez darbiem”. Punkts un āmen. Saliekot šos divus pavedienus kopā, nonākam pie secinājuma: Pestīšana ir no žēlastības, tas ir, tā ir dāvana, kas ir atkarīga no mūsu ticības. Ja mēs patiesi ticam, ka esam tik brīnišķīgas dāvanas saņēmēji, ka Tēvam labpatīk dot mums Valstību, tad mēs atsauksimies ar pateicības darbiem; mēs nedarīsim Dieva darbus, nenopūlēsimies garā ar domu, ka, ja mēs to darīsim, tad mēs būsim Valstībā. Mūsu motivācija būs bezgalīgā pateicība par šo Dieva dāvanu, par kuru netiek prasīta alga. Es esmu ievērojis, ka tie, kas ir sapratuši, ka glābšana ir žēlastības, ne darbu dēļ, ir arī viscītīgākie strādnieki šai jomā.
Darbi un žēlastība
Gars, dodams mums mācību, bieži izmanto paradoksus. Un kā piemēru tam
mēs varam minēt darbu un žēlastības pretstatījumu rakstos (Rom. 11:6;
2. Tim.1:9), taču tajā pat laikā žēlastība un darbu saistību tajā nozīmē,
ka sirsnīga ticība Dieva žēlastībai izraisīs aktīvu kalpošanu: “Dievs
var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums … vēl pietiekoši paliek
pāri labiem darbiem” (2. Kor.9:8). Pateicīgi novērtējot Dieva bagātīgo
žēlastību, mēs bagātīgi atbildēsim ar labiem darbiem. Pāvils domāja,
ka Viņam pārpārim dāvātā Dieva žēlastība nav bijusi veltīga, jo “es
esmu vairāk par viņiem visiem strādājis, tomēr ne es, bet Dieva žēlastība,
kas ir ar mani” (1. Kor.15:10). Pacentīsimies to patiešām aptvert. “Tāpēc
saņemot nesatricināmu valstību, būsim pateicīgi. Tā mēs Dievam patīkami
kalposim” (Ebr.12:28, citviet žēlastības saistība ar darbiem: Ap. d.14:26;
Rom.5:21; 1. Pēt.4:10). Kalpošana Dievam bez žēlastības motivācijas
ir sava veida elkdievība. Izraēlam bija stingri pieteikts, ka elku pielūdzējam
Dievs būs rijēja uguns (5. Moz.4:24). Taču šie paši vārdi tiek citēti
attiecībā pret tiem, kas neturēsies pie glābšanas pēc žēlastības, bet
tā vietā ķersies pie darbiem (Ebr.10:28,29 un konteksts).
Jēkaba 1:24,25 rāda mums divus vīrus. Viens redz sevi pašpārbaudes spogulī un neko paliekošu nedara. Cits, apzinoties pilnīgo svabadības likumu, ceļas un dara, būdams darba darītājs. Žēlastības ideja, pilnīgā un patiesā svabadība no darbu nepieciešamības, kas mums ir dāvāta Kristū, ir tā, kas iedvesmo cilvēku atbildes reakcijai. Cilvēks, kura mērķis ir tikai pašpilnveidošanās, to tā arī nesasniegs.
Mēs dzīvojam pasaulē, kurai tīras žēlastības ideja ir pilnīgi sveša. Psihologi atzīmē, ka visi cilvēki savās attiecībās vienkārši izspēlē dažādas lomas. Priekšnieks un viņa padotie var sniegt nelielus pakalpojumus viens otram, negaidot neko konkrētu to vietā; taču galu galā tos vada pašsaglabāšanās instinkts. Vīri un sievas, vecāki un bērni, Klintons un Jeļcins … visas cilvēku attiecības ir savstarpējas lomu spēles. Tāpēc absolūta nesavtība, Dieva žēlastības pret mums nevainojamā tīrība ir tik grūti aptverama, tā ir tik neparasta. Šī iemesla dēļ mums ir tik grūti noticēt iepriekšnolemtības idejai; ka Dievs mūs izvēlējies no paša sākuma, nevis mūsu darbu dēļ, bet tādēļ, ka Viņam labpatika dot mums iespēju iepazīt Viņa Dēlu. Pāvils it bieži izteica apbrīnu par to (Gal. 1:15,16). Taču Gars pastāvīgi cenšas ieskaidrot šo brīnumu. Tādējādi, žēlastības un patiesības idejas ir bieži cieši saistītas (Jņ.1:14,17; Kol.1:6; 2. Jņ.1:3). Tā it kā Dievs mūs censtos pārliecināt, ka absolūtas žēlastības brīnums nav vis abstrakta doma, kas skar mūsu smadzeņu šūnas to dažu minūšu laikā, kad mēs par to lasām. Mūsu sirdij, mūsu iekšējam saprātam ir jābūt “stiprinātam žēlastībā” (Ebr.13:9); pārliecībai par Dieva žēlastību ir jābūt mūsu domāšanas procesu pamatā. Viņa žēlastības realitāte ir absolūta patiesība, tik dziļi patiesa, ka tai ir jāietekmē visa mūsu dzīve tās dažādajās jomās. Tā, Pēteris saka, ka viņš pastāvīgi vēlas ieskaidrot un liecināt, “ka tā ir patiesa Dieva žēlastība, tanī stāviet!” (1. Pēt.5:12). Tā bija viņa lielā tēma, kā arī Pāvila. Un tai ir jābūt arī mūsējai. Jo žēlastības apjausmā tiek stiprināta sirds (Ebr.13:9).
Visa tā brīnums
Mums ir pastāvīgi sev jāatgādina visa tā brīnumainība, jo mums piemīt
slieksme zaudēt šo brīnuma izjūtu par Dieva tīro žēlastību, kuru mēs
nedrīkstam zaudēt. “Lieciet savu cerību pilnīgi uz to žēlastību, kas
jums tiks pasniegta Jēzus otrajā atnākšanā (1. Pēt.1:13). Tad mēs kļūsim
dzīvības valdnieki, jo žēlastība ir valdījusi mūsu dzīvēs (Rom.5:17,21).
Kaut mūs nekad neatstātu visa tā brīnums, kaut tas turētu mūs ciešā
tvērienā! Pāvilam bija jāpārliecina cilvēkus palikt Dieva žēlastībā
(Ap.d. 13:43); diemžēl Jaunās Derības baznīcas vēsture stāsta par to,
cik daudzi vīrieši un sievietes Kristū nespēja to izdarīt un atgriezās
pie viena vai otra taisnošanas pēc darbiem veida. Tā, Ebr.12:15 mudina
mūs pielūkot, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, kā tas notika, kad
Izraēls aizgriezās no Mozus cildenā vaiga un kā ebreji aizgriezās no
Dieva slavas Kunga Jēzus veidolā. Mums ir jāpielūko pašiem un jāgriežas
pie citiem, iedvesmojoties no šīm brīnumainajām lietām un iedvesmojot
citus, lai mēs nekad nezaudētu visa tā brīnumu.
Un tā, saskaņā ar Pēteri, mēs “stāvam” šai lielajā žēlastībā, tā attiecas uz mums. Pāvils runā par iespējamību zaudēt šo žēlastību. Kristoties Jēzū Kristū mēs, “kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam” (Rom. 5:2). Kristībās mēs saņemam Kristus taisnības lielo dāvanu, mūsu grēcīgums tērpjas Viņa drānās, un Dievs mūs redz tā, it kā mēs būtu tikpat pilnīgi kā Kristus. Mums ir jāsaglabā šis brīnumainais žēlastības stāvoklis, aktīvi attīstoties ticībā un šī brīnumainā stāvokļa pateicīgā apjausmā. Bet Pāvils runā arī par ‘stāvēšanu’ evaņģēlijā, par pamata doktrīnu zināšanu (1. Kor.15:1). Tas parāda saistību starp doktrīnu un žēlastību. Mēs stāvam žēlastībā, stāvot patiesajā Evaņģēlijā, kas ir “Viņa žēlastības vārds”. Tādēļ Patiesības mācības aizstāvība un sludināšana ir Dieva brīnumainās žēlastības liecinājums un aizstāvība. Mūsu stāvēšana šai žēlastībā ir saistīta ar stāvēšanu Vienā Ticībā. Būdami patiesās mācības kalpotāji, mēs esam arī “labi dažāda veida Dieva žēlastības namturi” (1. Pēt.4:10). Zīmīgi, ka Gars runā par sirds stiprināšanu žēlastībā, pretstatot to jūsmošanām par “visvisādām svešām mācībām” (Ebr.13:9). Dieva žēlastības patiesas apjausmas priekšnoteikums ir patiesās doktrīnas zināšanas. Ja mūsu acu priekšā ir visa žēlastības aina, kuru šīs doktrīnas paredz, tad mums neradīsies vēlēšanās novirzīties no tām. Dieva žēlastības Evaņģēlija brīnums pasargās mūs no atkrišanas.
Pareizi izpratuši saikni starp žēlastības saņemšanu un Evaņģēlija sludināšanu, mēs liecināsim ar patiesu pazemību. Jānis sludināja, apzinoties, ka viņš ir tikai saucēja balss cilvēces tuksnesī (Jņ.1:23); viņš sevi nesauca par ‘Jāni’, bet par ‘balsi’. Pāvils, aprakstot Evaņģēliju kā “Kristus žēlastību”, pats par sevi runā trešajā personā: “…no tā, kas jūs aicinājis Kristus žēlastībā” (Gal.1:6). Pāvils izsakās tādā pat veidā, runājot par sevi kā par “cilvēku iekš Kristus … to pašu cilvēku” (2. Kor. 12:1-4).
“Zināt tavu pestīšanas žēlastību”
Nereti mūsu attiecībās, pat starp brāļiem un māsām Kristū, pavīd savtīgi
motīvi žēlastības parādīšanai. Mēs esam pieaugošas žēlastības saņēmēji
(“žēlastību un atkal žēlastību”, Jņ.1:16), jo ilgāk mēs dzīvojam un
grēkojam, jo lielāks ir Dieva žēlastības dāsnums, un tādēļ jo nopietnāk
un dziļāk žēlastības jēdzienam ir jāaptver mūsu domāšana un uzvedība.
Pat ar mūsu runas veidu (Kol.4:6), mūsu ķermeņa valodu, mūsu gaitu,
ar to, ko mēs sakām, mēs atspoguļosim mūsu Dieva nesavtīgās žēlastības
pieredzi. Rom.9:18 pretstata žēlastības dāvināšanu un sirds apcietināšanu.
Dieva žēlastības dāsnuma un būtības apjausma var tikai mīkstināt cilvēka
sirdi, saprotot, ka “tavs maigums ir mani darījis varenu”. “Audziet
mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus žēlastībā un atziņā!” (2. Pēt.3:18)
sasaista lielāku Kunga Jēzus atziņu ar pieaugošu žēlastību; žēlastības
jēdziena visaugstākā izpausme ir Jēzus Kristus personībā. Līdzīgi arī
žēlastības pateicības pilnā uztvere izpaužas Dieva slavināšanā. Mēs
atzinīgi novērtējam Viņa būtības dziļumu un plašumu caur Viņa žēlastības
dāsnuma atziņu (2. Kor.4:15).
Visspilgtāk žēlastības deklarācija izpaužas Pestītāja nāvē (Ebr.2:9;
10:29). Un ik nedēļu, kad mēs tuvojamies simboliem, krustam, krustā
sistajam Kungam Jēzum Kristum, mūs skaudri uzrunā daži pamatjautājumi:
Vai mēs zinām Jēzu Kristu? Vai mēs zinām Viņa pestīšanas žēlastību?
Bet patiesībā jau runa ir par daudz dziļākām lietām. Par kaut ko tik
neparasti brīnumainu, tik aizraujoši neatvairāmu, kas virza mūsu dzīves,
kam ir jāuzvirmo mūsos ar tādu spēku, ka mums vienkārši ir jārunā par
to ar citiem. Man ausīs skan kristību psalma vārdu smeldzīgā melodija:
“paklausot Tavam vārdam, apjaust Tavu pestīšanas žēlastību”. Arvien
dziļāk to izprotot, mēs daudz atzinīgāk vērtēsim kristadelfiešu atšķirīgo
mācību par grēku izpirkšanu, mēs daudz dedzīgāk vēlēsimies to sludināt,
un mēs aizvien pilnīgāk atspoguļosim to mūsu ikdienas dzīvē.
