Mājas lapa
4.3 EVAŅĢĒLIJA PAZEMĪBA
Nereti nākas dzirdēt divus pilnīgi pareizus novērojumus:
1. Neskatoties uz to, ka mēs izprotam patieso Evaņģēlija pestīšanu,
mēs, kristadelfieši, parasti neatšķiramies ar aktīvu tā sludināšanu,
it īpaši personīgajā līmenī. Prezbiterieši jau simts gadu bija sludinājuši
Āfrikā, kad mēs piesardzīgi ievietojām avīžu sludinājumus šajā kontinentā.
Džehovas liecinieki un baptisti infiltrējās Austrumeiropā krietnu laiku
pirms tam, kad mēs uzzinājām, ka tādas pilsētas kā Viļņa un Kijeva ir
atrodamas uz pasaules kartes.
2. Aktīva sludināšana bieži asociējas ar lepnību. Iedomājieties tipisku
amerikāņu evaņģēlistu stadionā: “Es tā … Es to”, lielā centībā steidzīgi
klāstot visu savu personīgo pieredzi. Vai arī, uzdrošinos teikt, labi
sagatavots kristadelfietis iedzen strupceļā katoli, citēdams pantu pēc
panta savu argumentu aizstāvībai. Lepnībai nav grūti iezagties – galu
galā mums ir taisnība un viņi alojas, mēs to zinām.
Spēcīgi sludinātāji
Lai palīdzētu rast samēru starp lepnību un biklu klusēšanu sludināšanā,
apskatīsim sekojošus piemērus, kas motivēja ticīgos aktīvai sludināšanai:
- Jesaja, sapratis savu nepiedienību, izsaucas: “Bēdas man, jo es esmu
nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām”. Viņš juta, ka viņu
nosodīs. Bet tad Eņģelis viņu mierināja: “Tavs noziegums ir deldēts
un tavi grēki piedoti!” Un viņš nekavējoties pieteicās doties ar sludinājuma
misiju uz Izraēlu: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:5-8).
- Jesajam līdzīgu jūtu pārņemts, Pēteris krita Jēzum pie kājām: “Kungs
aizej no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Bet Kungs atbildēja: “Nebīsties,
jo no šī laika tev būs cilvēkus zvejot.” (Lk.5:8-10). Tā, dziļi apzinoties
savu grēcīgumu, Pēteris saņem sludināšanas uzdevumu. Līdzīgi, otru uzdevumu
mācīt Dieva vārdu Pēteris saņēma, kad viņš pirmo reizi satika Kristu
pēc tam, kad bija Viņu trīs reizes noliedzis (Jņ.21:15-17). Atsaucoties
uz to, viņš piecēlās un sludināja, ka grēku piedošana ir iespējama visiem,
kas vēl ir tālu no Dieva (Ap.d.2:39). Kad viņš to darīja, apzināti vai
neapzināti, viņš domās kavējās pagātnē, tai kaunpilnajā naktī, kad viņš
sekoja Kungam “no tālienes” un, vēl tālu no Viņa būdams, noliedza Viņu
(Mk.14:54).
- Un vēl lielāks uzdevums iet pasaulē ar Evaņģēliju sekoja uzreiz pēc
tam, kad Kristus bija norājis tos vienpadsmit par “viņu neticību un
cietsirdību” (Mk.16:14,15). Šis ‘norājums’, droši vien, lika tiem skaudri
izjust savu vājumu”. Tas patiesi būs bijis kas vienreizējs. Dieva Dēls
norājis savus draugus. Bet uzreiz pēc tam: “Eita pa visu pasauli”. Un
Viņš teica viņiem sludināt, ka tie, kas netic, tiks pazudināti – un
tas pēc tam, kad viņš tikko bija tos norājis par neticību. Marka Evaņģēlijā
pirms tam ir trīs reizes teikts, ka tie “netic”, un pēc tam viņš raksta,
kā viņiem bija pieteikts iet un sludināt tiem, kas netic (Mk.16:11,13,14,16).
Tie bija pazemības pilni vīri, kas to darīja.
- Līdzīgi, arī Pāvilam bija lemts dziļi izjust savu grēcīgumu, pirms
viņam tika dots sludināšanas uzdevums. Bet “tūdaļ” pēc kristīšanās Pāvils
uzsāka dedzīgu personiskās liecināšanas kampaņu Damaskā, vēl pirms Kristus
bija viņam licis sludināt (Ap.d.9:20 salīdz. ar 22:17-21). Pēc vairākiem
gadiem viņš komentēja: “Man, vismazākajam starp visiem svētajiem, dota
šī žēlastība pagāniem pasludināt Kristus neizdibināmo bagātību” (Ef.3:8).
Tādēļ viņš to darīja “dziļā pazemībā” (Ap.d.20:19). Viņš atstāsta Ap.d.22:19-21,
kā visupirms viņš izjuta tik dziļu kaunu par savu pagātni, ka viņš vārgi
pretojās šai sludināšanas misijai ar vārdiem: “Kungs, viņi zina, ka
es esmu apcietinājis un licis šaust sinagogās tos, kas tic uz Tevi …
Tad Viņš man sacīja … Es sūtīšu tevi tālās pagānu zemēs”. Šķiet, ka
šī vārda maiņa no Saula uz Pāvilu (‘mazo’) bija viņa pirmā misionāra
ceļojuma laikā (Ap.d.13:9), it kā atzīstot paša pazemošanos. Pāvils
raksta, ka viņš ir Dieva aicināts, Kristus žēlastībā; un šajā kontekstā
viņš komentē, kā viņš aicina galatiešus Kristus žēlastībā (Gal.1:6 salīdz.
ar 15). Viņa atbilde žēlastības aicinājumam bija došanās sludināt, līdz
ar to aicinot cilvēkus tai pašā žēlastībā, atkārtojot savā sludināšanā
to, ko Dievs bija darījis viņa labā.
- Ja kāds ir bijis ārkārtīgi bargs pret sevi, tad tas bija Jānis Kristītājs.
Viņa vārdi, Kristu sludinot, bija, ka Tam viņš nav cienīgs kurpes nest
(Mt.3:11). Kurpju nesējs bija vēstnesis; Jānis zināja, ka viņa uzdevums
bija nest vēsti par Kristus nākšanu, bet viņš atklāti atzinās, ka nav
cienīgs to darīt. Vai arī mums nevajadzētu tik dziļi izjust šo misiju;
jo Kunga atnākšanas priekšvakarā arī mēs esam ļoti līdzīgā situācijā.
Kaut arī viņš sludināja Kristus pārākumu, viņš pat neuzskatīja sevi
par mistiskās Kristus līgavas sastāvdaļu; jo viņš sevi pielīdzināja
tikai līgavaiņa draugam, kas no sirds priecājas, vērojot jaunā pāra
laimi, bet neņemot tajā dalību (Jņ.3:29).
- Vienu brīdi nabaga Leģions skaļā balsī sauca “Ko tu gribi no manis,
Jēzu?” Brīdi vēlāk viņš jau bija pievērsts un saņēmis pavēli doties,
lai personīgi liecinātu sava paša ļaudīm (visgrūtākā no sludināšanas
misijām; Lk.8:28, 39).
- Evaņģēliji bija evaņģēlistu personīgās Evaņģēlija sludināšanas pieraksti.
Matejs pieraksta mācekļu uzskaitījumā, ka viņš ir “muitnieks” (nodokļu
ievācējs, Mt.10:3). Un Evaņģēlija rakstos laiku pa laikam pavīd mājieni
uz viņa personīgo niecīgumu – viņa personīgajā Evaņģēlija izklāstā citiem.
- Samariete pie akas izjuta dziļu kaunu par savu grēcīgo dzīvi, kad
viņa saprata, ka Jēzus zina visus viņas grēkus. Ar kautrīgu pazemību
viņa atzinās: “Man nav vīra”, jo viņa dzīvoja grēkā. Pie šīs akas viņa
tika pievērsta. “Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu
(pieraksts aicina mūs palūkoties viņas gaitās no malas) un sacīja ļaudīm:
‘Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko esmu darījusi! Vai
tikai Tas nav Kristus?’” (Jņ.4:17,28,29). Šajos vārdos ir nomanāms brīnumains
jūsmas un kautrības sajaukums: “Nāciet, tur ir cilvēks …”. Šī iezīme
raksturo daudzu jaunpievērsto sludināšanas sākumu. Tiek uzsvērts, ka
ļaudis ticēja tieši tā iemesla dēļ, kā sieviete viņiem to pavēstīja:
Viņš “man visu pateicis, ko es esmu darījusi” (Jņ. 4:39). Viņš bija
viņai uzskaitījis visus viņas pagātnes grēkus (4:18,19). Un tagad viņa,
nepārspējamā pazemībā, iet un stāsta savu pagātni saviem līdzgaitniekiem
tajos pašos vārdos, kurus lietoja Kungs. Viņš iedvesa viņā vainas apziņu
par viņas grēkiem, un šī apziņa deva viņai drosmi liecināt.
- Pāvils šķiet pierakstām savu neatslābstošo sludināšanas degsmi tam,
ka Dievs savā žēlastībā ir viņam piedevis. Un tālāk viņš runā trešajā
personā, liekot ar to saprast, ka citiem sludinātājiem ir līdzīga motivācija:
“Tādēļ, šinī kalpošanā būdami, kas mums uzticēta no žēlastības, mēs
nepiekūstam” (2. Kor.4:1).
- Līdzīgi, Jesaja pravietoja, kad Izraēls uzzinās, ka viņš ir saņēmis
piedošanu un pestīšanu, viņš tādēļ pilnīgi dabiski sauks: “Pasludiniet
Viņa darbus tautu starpā” (Jes.12:1-5). Tā būs motivācija Izraēla liecināšanai
pasaulei Tūkstošgades laikā.
- Vecajā Derībā ir vairāki vārda sludināšanas piemēri pēc savu grēku
dziļuma apzināšanās (Jona otrreiz; Manase, 2. Laiku 33:16; Josija,
- 2. Laiku 34:29,32; Nebukadnēcars, Dan. 3:29; 4:2).
- Bet visspilgtākais Vecajā Derībā ir Dāvida piemērs pēc viņa grēka
ar Batsebu. Piedzīvojis morālu apkaunojumu visa Izraēla un pat apkārtesošo
tautu priekšā, nerunājot jau par paša ģimeni, Dāvids nebija tas, kuram
pieklātos mācīt citus, kā pieklājas dzīvot. Mazāka mēroga cilvēks nekā
Dāvids būtu atteicies no jebkāda veida saistības ar sludināšanu. Bet
visus Batsebas psalmus caurstrāvo Dāvida vēlme iet un dalīties Dieva
žēlastībā, kuru viņš ir izjutis uz sevis, ar citiem (Ps.32 virsraksts;
51:13). Iztēlojieties viņa attieksmi sludināšanā! Viņa runāšanas veidu,
ķermeņa valodu un viņa vēsti, bez šaubām, caurstrāvoja patiesa pazemība,
kurā vienlaicīgi izpaudās tāda degsme un jūtu kvēle, kādu retajam ir
izdevies sasniegt.
Kāpēc mēs neesam kvēli sludinātāji?
Un tā mēs atgriežamies pie mūsu sākotnējā jautājuma. Kāpēc mēs neesam
kvēli sludinātāji? Visu iepriekšminēto piemēru gaismā, tas, droši vien,
ir saistāms ar to, ka mēs nepietiekami apzināmies savu grēku nopietnību.
Mēs apzināmies, ka mēs grēkojam, bet ne jau tik stipri, dienas nogalē
mēs nenonākam ar atziņu, ka esam nogrēkojušies pret Dievu, mēs nejūtam,
cik dziļi grēks un vienaldzība sāpina Viņu. Iespējams, ka mūsu uztverē
Dievs ir pārāk līdzīgs cilvēkam, kuru tāpat kā mūs pārāk nesatriec parastie
grēki, kurš ir pietiekami nejūtīgs pret to, ka grēcīgas domas patiesībā
ir tikpat grēcīgas kā darbi. Dieva vārdi Izraēlam attiecas arī uz mums,
kas dzīvo pasaulē, kur grēkam nav nekādas nozīmes un kur Dievs nekad
atklāti neiejaucas ar nosodījumu: “Tā tu dari, un, kad Es ciešu klusu,
tu domā, ka Es esmu tāds pats kā tu. Tādēļ Es pārmācīšu tevi un turēšu
to tev acu priekšā (tiesas dienā)” (Ps.50:21).
Lieli grēcinieki
Ja mēs tiecamies pēc garīga spraiguma mūsu dzīvē, nerunājot jau par
sludināšanu, mums ir patiesi jāapzinās, cik bezgala grēcīgi mēs esam.
Cēloņi kā lepnības izpausmēm, tā arī degsmes trūkumam sludināšanā ir
rodami mūsu vainas apziņas trūkumā. Mēs varam lūkoties uz Dāvidu un
Pāvilu un just, ka mēs neesam tik dziļi iestiguši grēkos kā viņi. Tātad,
mēs esam labāki… Bet ienīst savu brāli ir tas pats, kas īstenībā nogalināt
viņu, un mēs visi kā viens esam izjutuši naida kvēli. Tātad mēs varam
apzināties viņu nožēlas jūtu spraigumu, viņu vēlmi nest citiem Dieva
žēlastības Labo Vēsti. Tā tam ir jābūt, citādi Pāvils nebūtu izcēlis
savu pievēršanu un tai sekojošo degsmi kā piemēru, kuram mums jāseko
(1.Tim.1:15,16). Mēs neesam mazi grēcinieki. Tā bija mūsu rase, kas
sita krustā slavas Kungu, un mēs esam līdzvainīgi. Pievērsiet uzmanību
vietniekvārdiem Jes.53. “Mēs”, kas sludinām krusta Evaņģēliju, esam
tie paši “mēs”, kas noliedza un nosodīja Pestītāju, un “mēs”, kuru grēki
ir piedoti un kas ir salīdzināti ar Dievu. Šie ir tie iemesli, kāpēc
mēs sludinām krustā sisto Kristu ar degsmi un pazemību (Jes.53:1,2,3,4,5,6).
Tādēļ mums nav psiholoģiski jāuzlādējas, lai sludinātu. Pilsētu, kura
atrodas kalnā, nevar noslēpt, tā ir acīm redzama. Mūsu sludināšanas
avots ir mūsu personīgā Dieva žēlastības pieredze. Tieši Dieva žēlastības
lielumam ir jāveido mūsu sludināšanas saturu, nevis mūsu pašu žēlastības
pieredzes uztverei. Mūsu pieredze motivēs mūs pašus, nevis citus. Mēs
taču nesludinām sevi, bet gan Kristu kā Kungu un Pestītāju. Tad ķersimies
pie nopietnas pašpārbaudes, lai daudz pilnīgāk novērtētu un aptvertu
Dieva svētumu un grēka pretīgumu. Ja mēs to spēsim izdarīt, un tikai
tad, kad mēs to spēsim, mūsu runas veidu, mūsu argumentus, pat mūsu
ķermeņa valodu raksturīgi iezīmēs: pazemība.
Sk. arī “Mūsu izmisums” un “Grēks ir nopietna lieta”.
