Mājas lapa
7.3 IEJŪTĪGAIS KUNGS
Ciktāl...?
Kunga līdzības nebija acumirklīgas improvizācijas. Tās, droši vien,
bija radušās nopietnu pārdomu rezultātā, iespējams, Kunga garajos galdnieka
darba gados (un stundās). Skaidrs, ka šo izklāstu pamatā daļēji ir tās
privātās Tēva atklāsmes Dēlam, kuras Dēls uzticīgi darījis zināmas mums.
Taču mēs noprotam, ka šo līdzību izklāsts bija Kunga Paša prāta darbs,
nevis tiešā pārraide no Tēva kā pa faksu. Tāpēc tajās netieši saskatāmas
daudzas Kunga rakstura īpašības. Vienā līmenī ir iespējams skatīt līdzību
sižetu kā nepieciešamo veidu pamatdomas izklāstam. Taču atcerēsimies,
ka Tēvs un Dēls intelekta ziņā ir daudz augstāki par mums. Tas, ka Kunga
Jēzus līdzības izsmeļoši atbildēja uz katru Viņa neslavas cēlēju jautājumu,
atmaskojot to vājības un parādot Dieva rakstura īpašības dažos īsos
un kodolīgos vārdos, ir pietiekams pierādījums Jēzus no Nācaretes intelektuālajam
un garīgajam pārākumam. Mēs esam tik liekvārdīgi savās izpausmēs. Grūti
iedomāties, ka Tēvs un Dēls rīkotos tāpat. Kungs Jēzus dod ļoti detalizētu
interpretāciju dažām no līdzībām; skaidrs, ka Viņa acīs nozīmīgs bija
ikviens sīkums. Un atkal, šķiet neticami, ka citas līdzības nebūtu domātas
tik detalizētai lasīšanai, ka tajās nebūtu pārāk jāiedziļinās. Nav jābrīnās
par to, ka daži sīkumi liekas mums tik acīmredzami nevajadzīgi, maznozīmīgi,
jo mūsu prāts un garīgums nesniedzas ne tuvu Dieva Dēla līmenim. Mums
būtu jāsamierinās ar to, ka mēs nespējam saprast šo līdzību nozīmi (šobrīd),
nevis nākt pie secinājuma, ka dažas Kunga līdzības ir domātas ļoti detalizētai
interpretācijai, kamēr citas ir stāsti ar vienu pamatdomu. Tā ir Dieva
vārda ierobežošana saskaņā ar mūsu ierobežoto garīgo apvārsni, it kā
mūsu pašu interpretācijas aprobežotība spētu ierobežot Dieva vārdu.
Kungs Jēzus “zināja, kas bija cilvēkā”, ne tikai no Tēva atklāsmes vai Vecās Derības vārda, bet arī vērojot mūsu pašu dabu Sevī un apkārtējā pasaulē. Kad samarietis pienāca pie savainotā cilvēka (eklēsijas) un saprata šīs problēmas nopietnību (grēcīgās dabas nodarījumus), sirds tam iežēlojās; tā arī Kristus iežēlojās, saprazdams mūsu stāvokli (Lk.10:33,34). Kungs arvien dziļāk izprata Savu cilvēcību un vairoja Savu pazemību, aizvien vairāk līdzinoties mums, līdz kamēr tas vainagojās Viņa nāvē (Fil.2:6-8). Uz Jeruzalemes – Jērikas ceļa gulošais nežēlīgi piekautais cilvēks sasaucas ar Cedekiju, kuru panāca kaldeju karaspēks (Jer.39:5). Šis garā vājais, nestabilais cilvēks pamatā mīlēja Dieva vārdu, gribēja būt paklausīgs, taču nespēja sevi piedabūt to darīt. Un, pilnīgi taisnīgi, tika nosodīts. Bija tā it kā Kungs šī nožēlojamā, nelaimīgā cilvēka veidolā redzēja visus tos, kurus glābt Viņš ir nācis. Un pat šai nožēlojamajā stāvoklī Kungs mūs pacels un atnesīs mūs mājās. Tas ļoti labi parāda, cik iejūtīga ir mūsu Kunga attieksme pret mums. Patiesi, vairākas reizes Gars Jaunajā Derībā izmanto Vecās Derības necienīgos ticīgos kā pamatu, aprakstot uzticīgos. Mēs esam (Kristus) kauli un miesa (Ef.5:32) ir nepārprotama atsauce uz to, kā Dāvids teica Jūdas vecajiem, kas kavējās vest ķēniņu atpakaļ godā, ka tie ir viņa “kauli un miesa” (2.Sam.19:11,12).
Kungs Jēzus arī ar prieku domāja par Viņa nākamās miesas – eklēsijas
attīstību
(Ps.22:25; Mt.18:17). Viņš paredzēja problēmas, ar kurām mēs saskarsimies.
Viņš zināja mūsu vājības; tāpat kā Mozus, lieliskais Kristus pirmtēls,
paredzēja Izraēla nākamo vājību, tā arī Kungs Jēzus (1). Pat praktiskajā
ziņā Viņš, iespējams, paredzēja mūsu stāvokli divdesmitajā gadsimtā
daudz skaidrāk nekā mēs to varam iedomāties. Tā, Viņš runā par ticīgo,
kas pielūdz Dievu savā kambarī (Mt.6:6) – tai laikā, kad atsevišķas
istabas parastajiem ļaudīm bija kas nedzirdēts. Tam, cik precīzi Kungs
paredzēja mūsu grūtības vēl cilvēka veidolā būdams, ir jārosina mūs
pārvarēt visas grūtības, cenšoties nodibināt personīgas attiecības ar
Viņu tagad. Jo debesu godībā esot, Viņa iejušanās mūsu stāvoklī ir pat
vēl lielāka nekā tā bija Viņa pasaulīgajā dzīvē. Savā pieredzē Viņš
izcieta mūsu dabu un tās kārdinājumus, lai Viņš varētu būt iejūtīgs
Augstais Priesteris (apdomājiet netiešos norādījumus Ebr.2:10,17; 4:14,15;
5:1,2); Kristus bija pilnībā iesvētīts par Augsto Priesteri pēc Savas
nāves, un tieši tad Viņš kļuva par līdzjūtīgu, saprotošu Augsto Priesteri,
par kuru runāts vēstulē ebrejiem.
Tam, ka Kristus tik dziļi pārzina mūsu jūtas šeit un tagad, it īpaši
mūsu centienus pēc personiskās taisnprātības, jau pašam no sevis jārosina
mūsos izpratne par Viņu un vēlēšanās tuvināties Viņam.
Ticības aizstāvības problēma
Līdzības netieši izgaismo to, cik labi Kungs pārzināja mūsu dabu un
cik precīzi Viņš paredzēja Savas miesas nākamos cīniņus. Viņš paredzēja
vecāko brāļu paštaisnumu un nevēlēšanos pieņemt atpakaļ draudzē grēkus
nožēlojušos. Taču tai vietā, lai liktu tēvu uzrunāt vecāko dēlu ar vārdiem:
‘Tu, divkosi! Tu pats esi nepaklausīgs! Ej prom no manis, tu cietsirdīgais
liekuli!’, Kungs liek tēva mutē žēlsirdības vārdus: “Dēls, tu aizvien
esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs” (Lk.15:30). Kungs
paredzēja, ka bargie vārdi sabojās vecākā brāļa attiecības ar Tēvu.
Bet līdzības noslēgums liek man izteikt cerību par stingrā kursa labējo
kristadelfieti, kas nosoda savu brāli. Kunga mācības gaismā mēs tapsim
tiesāti, ar kādu tiesu mēs tiesājam. Šie brāļi, bez šaubām maldās; taču
viņu Kungs, šķiet, ir pietiekami žēlsirdīgs, lai turpinātu strādāt ar
viņiem. Gandrīz vienlaicīgi Kungs saka, ka pēc mūsu vārdiem mēs tapsim
taisnoti, un pēc mūsu vārdiem mēs tapsim pazudināti, par ikkatru vārdu
būs jāatbild tiesas dienā; un Viņš arī saka, ka tam, kas ko runā pret
Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots. Es gribētu pakavēties pie citiem piemēriem,
kuri norāda uz to, ka Kungs paredzēja šo kristadelfiešu problēmu par
izturēšanos pret acīmredzami vājiem ticīgajiem.
Viņš paredzēja, ka Dieva darbā strādīgākos brāļus sarūgtinās tas, ka Viņš pieņem arī vājākos. Viņa atbilde tiem: “Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” (Mt.20:15) nāk no Jonas 4:2-4, kur Dievs uzdod līdzīgu jautājumu, kad Jona jūtas vīlies, ka Dievs ir apžēlojies par Ninivi. Mums ir jāapzinās, ka tāds paštaisnums un mulsums, redzot citu grēku nožēlu, ir mūsu dabā. Kungs Jēzus lieliski iespēja pārvarēt šo cilvēkiem piemītošo īpašību.
Līdzības par diviem amatniekiem un nezālēm tīrumā rāda to, ka Kristus
apzinās, ka Viņa sekotāji ar dedzīgu interesi uztvers savu brāļu vājības.
Viņš paredzēja visām grupām, kas sekoja Viņa patiesajai mācībai, piemītošo
pastāvīgo problēmu no agrīnās baznīcas, 16.-17.gadsimtu Bībelei ticošajām
vidus eiropiešu draudzēm, līdz pat kristadelfiešiem, sākot jau no 1850.gada:
kā lai izturas pret draudzes locekļiem, kas acīmredzami atkāpjas no
Viņa sludinātās Patiesības. Saulainajā Galilejā mūsu ēras trīsdesmitajos
gados pievēršanās šīm lietām Viņa divpadsmit mācekļiem šķistu nenozīmīga.
Taču Kunga prāts sniedzās daudz tālākā nākotnē, paredzot pēc 40 gadiem
iestājušos šķelšanos, stādoties priekšā kristadelfiešu cīniņus vēl pēc
1900 gadiem. Atcerieties stāstu par amatnieku ar baļķi acī, kurš lūkoja
izvilkt skabargu no sava brāļa acs (cik dedzīgi viņš to vēlējās!). Šis
stāsts ir grotesks līdz absurdam. Kristus līdzībām bieži piemīt kāds
elements, kas ir nereāls, lai izgaismotu Viņa neparasto redzes viedokli
(piemēram, darba devējs, kas visiem strādniekiem izmaksā to pašu algu
par dažāda garuma darba laiku).
Bet šajā stāstā par diviem amatniekiem ir ne vien kaut kas nereāls,
bet arī komisks. Mēs lasām un domājam: ‘Kungs noteikti pārspīlē, neviens
taču nav tik stulbs’. Bet Viņš skaidri zināja, ka mēs tieši tā arī domāsim!
Mūsu centība brāļa ticības sakārtošanā patiesi izskatās smieklīga! Kristus
nepārprotami saka: ‘Es jau zinu, ka jūs domāsit, ka Es pārspīlēju –
bet Es it nemaz nepārspīlēju’ (Lk.6:41,42). Itin bieži tā vien liekas,
ka Kungs grib, lai mēs izdomātu Viņa līdzības līdz galam, piedomājot
visus nepieciešamos sīkumus. Skabarga pati no sevis izskalosies no acs
līdz ar asarām, kuras tā izraisīs. ‘Dzīves grūtībām iedarbojoties uz
jūsu brāli, Viņa problēmas atrisināsies; ir tādas gara vājības, ko dziedē
laiks un pieredze. Taču es zinu, ka jūs, cilvēki, gribēsit iejaukties
un paātrināt jūsu brāļa garīgo izaugsmi. Bet to jūs nevarat!’ Kristus
pat paredzēja, kā mēs, pūlēdamies to darīt, uzsvērti pasvītrosim, ka
viņš ir mūsu “brālis”; it kā mēs censtos būt tik taisni tieši tai brīdī,
kad Dieva acīs mēs darām ko galīgi muļķīgu. Pilnīgi skaidrs, ka šis
stāsts veidojās Kunga amatniecības gados. Iespējams, ka viņš grib, lai
mēs turpinātu šo stāstu, uztverot mājienu par to, ka šie divi amatnieki
nespēja viens otram palīdzēt; taču ir kāds cits, kas var...
Tā pati apziņa par mūsu nepiedienīgo vēlēšanos sakārtot lietas Kristus eklēsijā redzama arī līdzībā par nezālēm tīrumā; “vai gribi, ka mēs ejam tās izravēt?” (Mt.13:28) parāda, ka Kristus apzinās, ka tāda būs viņa kalpu vēlēšanās audžu audzēs. Ja mēs uztveram Viņa mācību nopietni, mums ir jāsecina, ka mēs visi vēlamies “palīdzēt” mūsu brāļiem ‘izravējot’ to vājības, kuras mums top redzamas, taču ir reāla iespēja, ka itin bieži šī vēlme Dieva acīs ir galīgi muļķīga. Saskaņā ar līdzību par nezālēm tīrumā, mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka zinām, kas ir nezāles un kas ir kvieši. Taču Kunga galvenā doma ir, ka mēs nevaram būt droši par savām izjūtām. Daži, kurus mēs nešaubīgi uztveram kā nezāles, ir patiesībā kvieši.
Šajā stāstā ir aizraujoša nianse, kas precīzi apraksta kristadelfiešu pieredzi. Kalpi vispirms gulēja pēc vārda iesēšanas, un tikai kad labība metās vārpās un parādījās arī nezāles, viņi uzplijās kungam, lai tas atļautu viņiem izravēt nezāles. Šī atsauce uz vārpu / augļu parādīšanos ir jālasa kontekstā ar iepriekšējo līdzību par sējēju, kas apraksta, kā labā zemē sētā sēkla nes augļus (Mt.13:26,8). Saistība ir tajā, ka visupirms kalpiem nevajadzēja gulēt, domājot, ka laukā nav nekas darāms. Un tā arī kristadelfiešiem ir raksturīgi, ka pēc pievēršanās ticībai rodas sajūta, ka nu jau nav daudz kas darāms, un tikai vēlāk nāk atskārsme, ka mūsu pašu nevērības dēļ šajā sākotnējā laika posmā eklēsijā parādās nezāles. Tādēļ vēlēšanās izravēt nezāles rodas kādu laiku pēc pievēršanas. Un vispārējā līmenī, jāatzīmē vēl viena likumsakarība: Kristus kalpi ir dedzīgāki savā vēlmē izravēt nezāles, nekā visupirms nepieļaut to parādīšanos vispār. Skumji, ka šobrīd ir saskatāms pat tāds kā nicinājums pret brīdinājumiem par modrības zaudēšanu; atkāpšanās iespējas atzīšana tiek negatīvi uzlūkota – tieši tā, kā to paredz līdzība. Līdzība liek noprast, ja kalpu modrība būtu bijusi lielāka, nezāļu nebūtu. Bet, kā jau Kungs paredzēja, mums pietrūkst šīs modrības, bieži to sajūtu aizsegā, ka mums sevi jāsakārto, tai vietā lai uzmanītos pret atkāpšanās iedīgļu ieviešanās.
Garīga nepiedienība
Kunga līdzības struktūra parāda domājošajiem, cik nepiedienīga ir to
vēlme izravēt nezāles. Skaidrs, ka Viņam prātā bija 2.Sam. 23:6,7 paredzējums
par Viņu Pašu: “Ļaundari ir kā ērkšķi, ko nomet, jo tos neviens nevar
rokā saturēt, un ikviens, kas tiem pieskaras (Kristus), lai pienācīgi
apbruņojas ar dzelzi un lai rīkojas veikli ar šķēpa kātu un tos sadedzina
ar uguni tanī vietā (ārpus Jeruzalemes), kur tie auguši”. Mēs neesam
spējīgi izravēt nezāles, jo to var izdarīt tikai tas, kurš Sevī ir pilnībā
uzvarējis grēku un nomiris tam krustā. Saistība starp Kristus tiesībām
tiesāt un Viņa triumfālo nāvi parādīta tajā, ka “nezāles” sadedzinās
tieši tanī vietā, kur Viņš tika sists krustā. Fil.2:9-11 argumentē līdzīgi:
tāpēc ka Kristus mira dēļ mums, tādēļ Jēzus priekšā locīsies visi ceļi
tiesas dienā. Tāpēc ka Viņš ir “Cilvēka Dēls”, taču arī mūsu perfektais
Mesija, Viņam tādēļ ir tiesības spriest tiesu (Jņ.5:27 salīdz. ar Dan.7:13,14).
Kungs to visu saprata; un domājošajiem, tiem, kas uztvertu Viņa atsauci
uz 2.Sam.23, Viņš teica: ‘Ja jūs domājat, ka jūs varat izravēt nezāles,
ja jūs domājat, ka jums pietiek vieduma atpazīt nezāles, jūs noniecināt
mana krusta sasnieguma lielumu. Tikai šī iemesla dēļ Es spēju un Man
ir tiesības atdalīt nezāles no kviešiem, aitas no āžiem’.
To, cik jūtīgi Kristus uztver mūsu domas, ka mēs patiesi esam nesuši Viņa krustu, parādās Mt.20:22: “Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeršu, vai tikt kristītiem kā es tikšu kristīts? Tie saka Viņam: “Varam gan.” Šie vīri, cik nu viņiem bija tā garīguma, varēja neminstinoties apgalvot, ka viņi pretendē uz augstāko vietu Valstībā un bija pārliecināti, ka var panest Kristus krustu. Kristus atbildē izskan žēlastība un dāsnums: “Manu biķeri jums būs gan dzert” – ‘kad sasniegsit lielāku gara briedumu’, Viņš būtu varējis piebilst. Mums atliek vien nojaust, ko Kristus patiesībā juta, jo tas nekur nav skaidri izteikts, kad cilvēki domāja, ka tie var panest Viņa krustu; jo vienīgi Viņam bija skaidri zināms, ar ko saistījās un saistās krusta nešana. Un runājot par mūsu ciešanām, mums arī jāiegaumē šī mācība un ļoti piesardzīgi jāsalīdzina mūsu ciešanas ar Kristus ciešanām, cienot Viņa jūtas, apzinoties, ka mums ir jārīkojas kā cilvēkiem, kas pielīdzināti Kristum, it kā mēs būtu gājuši ar Viņu nāvē, bet īstenībā mēs neesam “līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku”. Bez šaubīšanās apgalvot, ka daži mūsu brāļi ir nezāles ir tikai viens piemērs, kā mēs varam aizskart mūsu Kunga jūtas, rīkojoties un domājot tā, kā piedienas tikai Tam, kas patiesi miris krustā (2).
Citi piemēri
Mēs esam apskatījuši tikai vienu jomu, kurā mūsu Kungs skaidri paredzēja
mūsu vājības. Es gribētu minēt vēl dažus mūsu spriešanas spēju trūkumus,
kurus mūsu Kungs jau iepriekš paredzēja:
- Stāsts par sveci zem pūra izgaismo problēmu, kas saistīta ar vēlmi
izravēt nezāles: sveci nolika zem pūra (jādomā), paniski baidoties,
lai vējš to nenopūstu; taču šī pārlieku lielā sveces aizsardzība pati
par sevi izraisīja tās izdzišanu (Mt.5:15). Atkal un atkal gaismas sludināšana,
Dieva vārda nešana cilvēkiem tiek aizkavēta vai noslāpēta patiesības
saglabāšanas vārdā, lai nostiprinātu atlikumu (vārdi, kas izrauti no
konteksta). Un šīs liecības trūkuma dēļ, tādēļ ka gaisma netika nesta
cilvēkiem, Kristus gaisma ir kļuvusi bālāka mūsu vidū. Tas sabalsojas
ar tēmu, ka sludināšanas jēga nav paredzēta kā Visuvarenā Dieva reklāmas
kampaņa; Viņam tā nav nepieciešama. Tā ir vairāk vajadzīga pašam sludinātājam
nekā tiem, kam viņš sludina. Nolikt sveci zem pūra vai zem gultas ir
nejēdzība; taču tikpat nejēdzīgi ir atturēties no sludināšanas Ticības
aizsardzības vārdā. Patiesi, nolikt to zem gultas (Mk.4:21) un tad doties
gulēt (sveces parasti iededzina vakarā) ir īpaši bīstami pašam darītājam,
kurš var iet bojā miegā. Visi, kam ir gaisma, bet kas nesludina (jebkurā
formā), ir pakļauti tādām pat briesmām; ievērojiet, kā Kungs netieši
sasaista nakti un miegainību ar nevēlēšanos sludināt. Acīmredzot, Kungs
paredzēja to attieksmi, kas radusies Viņa tautas vidū divdesmitajā gadsimtā:
‘Mums jāpieliek visas pūles, lai turētos pie Patiesības, jaunpievērstie
it bieži ir problemātiski, sludināšana prasa pārāk daudz enerģijas,
kas mums ir nepieciešama, lai stiprinātu mūsu pašu (“vissvētāko”!) ticību’.
Iespējams, nevēlēšanās sludināt neebrejiem pirmajā gadsimtā tika līdzīgi
pamatota.
- Pazudusī avs, kas atstāj ganāmpulku un nomaldās (Mt.18:12), pamatojas
uz Ps.119:176: “Es maldos kā pazudusi avs; tad nu meklē Savu kalpu,
jo es nekad neaizmirstu Tavus baušļus!” Pazudusī avs, kuru atrod, saprot,
ka tā ir nomaldījusies, ka tā arvien vēl ir gana kalps, kaut arī atšķirta
no viņa, un nav aizmirsusi Dieva vārdu. Aina, kuru attēlo Ps.119:176,
ir patiešām dīvaina: nomaldījusies avs lūdz ganu uzmeklēt to. Izskatās
it kā avs runātu pati ar sevi, jūtot, ka gans nedzird un nesadzirdēs,
tāpēc ka viņš vienkārši ir pārāk tālu prom no tās. Un tieši tā, tieši
tādā stāvoklī ir visi tie, kas atstāj ticību un atgriežas: tie neaizmirst
Patiesības mācību, sirdī tie jūt, ka ir pārāk tālu prom, bet tie vēlas,
lai kaut kādā veidā kas notiktu, kas tos atgrieztu atpakaļ. Tas izskaidro,
par kādu avi ir runa līdzībā un kāpēc līdzība neattiecas uz visiem,
kas noiet maldu ceļos.
- Strādnieki, kurus nolīga pirmos, bija garīgi stipri. Tie, kas vēl
bija palikuši dienas nogalē bija, droši vien, vārgi vai veci; neviens
negribēja tos nolīgt. Kungs paredzēja, kā pēc izskata ‘stiprie’ eklēsijā
nevarēs samierināties (pat tiesas dienā) ar to, ka vājākie saņems to
pašu pestīšanu kā viņi.
- Līdzības par pazudušo dēlu noslēgums ir negatīvs. Vecākā brāļa sarūgtinājums
nepāriet, viņš nepievienojas ģimenei, un viņa sarūgtinājums par brāļa
nožēlu ne tikai sabojā viņa attiecības ar tēvu, bet aptumšo arī līksmību.
Tā ir tik reāla aina; tās skumjā patiesība ir pierādījusies simtām reižu
kristadelfiešu vēsturē. Viena brāļa ieguvums nereti nozīmē otra brāļa
zaudējumu.
- Līdzība par vīnu precīzi pareģoja ļaužu attieksmi pret Kristus darbu,
novācot no ceļa Veco Derību. Kungs it kā saka: ‘Es zinu, ka jūs uzreiz
nepieņemsit manas derības asinis. Es izprotu jūsu dabu, pēc dabas jūs
tieksities pēc tā, kas jums ir pazīstams, pēc Vecās Derības vīna; jūs
“tūliņ” negribēsit jauno vīnu, bet jūs to gribēsit pēc kāda laika’ (Lk.5:39).
Viņš paredzēja, kā saistība ar Viņa upura asinīm no sākuma nebūs pieņemama
Viņa ļaudīm. Būs vajadzīgs laiks, lai ļaudis aptvertu, cik radikāls
ir Viņa asins upuris. Kad ik nedēļas mēs paceļam Viņa derības kausu,
mēs arvien vairāk un vairāk saredzam, cik teicamas šīs asinis, cik daudz
pārākas tās ir par visu. Kristum bija pazīstams cilvēka dabas konservatīvisms,
kas instinktīvi vairīsies no tām brīnišķajām lietām, kuras Viņš mums
ir sniedzis. Un patiesi, kad mēs runājam par Dieva Valstības tagadējo
viedokli, mūsu tagadējās tērpšanās Kristū svētību, tai nozīmē, ka mēs
jau esam pestīti...rodas vēlēšanās atvairīties no visa tā. Un patiesībā
arī agrīnie kristieši izmisīgi turējās pie Mozus pārtikas baušļiem,
apgraizīšanas un sinagogas apmeklēšanas; pavēle liecināt neebrejiem
arī kādu laiku netika nopietni uztverta. Cik, droši vien, sāpīgi gan
bija Kungam to visu zināt un redzēt, atskārstot šai attieksmē Viņa dzīves
un pēdējā upura novērtēšanas trūkumu, vēlēšanos samierināties ar Dievu,
pilnībā neiesaistoties Viņa darbā. Viņš redzēja, ka pastāv iespēja,
ka Viņa asins izliešana bijusi veltīga, ja reiz cilvēki nenomaina vecos
vīna traukus pret jauniem. Attieksmju maiņas gausums agrīno ticīgo vidū,
bez šaubām, sāpināja Kungu līdz sirds dziļumiem; it kā Viņa asinis tiktu
otrkārt izlietas. Un tas norāda uz to, ka nemainoties mēs atkal izlejam
Viņa asinis, ja mēs ļaujam mūsu dabīgajam konservatīvismam turēt mūs
vēža spīlēs, mēs ne vien iznīcinām sevi, bet izšķiežam Dieva Dēla asinis.
Ainā, kas zīmē jaunā vīna ‘izliešanu’, lietots tas pats vārds, kas Mt.26:28
attiecībā uz Kristus asins izliešanu. Atkal jāatzīmē, cik precīza ir
šī aina. Tur slēpjas mūsu dabiskā konservatīvisma briesmas; tieši tas
noveda pie tā, ka cilvēki izlej Kunga asinis, un tieši šī rakstura šķautne
mūsu dabā, kā Viņš to paredzēja, novedīs pie tā, ka mēs atkal sitīsim
Viņu krustā. Cikkārt šis konservatīvisms ir ticis aplami dēvēts par
patiesu garīgumu! Cik gan uzmanīgiem mums ir jābūt tādēļ, lai neizvēlētos
attieksmi, kas godinātu šo konservatīvismu un dēvētu to par patiesa
ticīgā atpazīšanas zīmi.
Piezīmes
(1) Skat. devīto nodarbību (9.3.2)
(2) Šīs līdzības mācība ir jālīdzsvaro ar mūsu pienākumu atdalīties
no tā un tiem, kas ir nepatiesi. Tas ir jādara, taču nesaistot to ar
nezāļu ravēšanu.
