Mājas lapa
7.4 ŽĒLASTĪBAS KUNGS
Viņa žēlastība bija tik liela, tik visaptveroša, ka Kungam Pašam trūka
vārdu, lai to izteiktu. Viņa izpausmes veids jau pats par sevi izstaroja
žēlastību. Viņš raudāja par Jeruzalemes ļaudīm, bēdādamies par to, ka
pilsētu nopostīs, “tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku”
(Lk.19:44). Viņš būtu varējis teikt: “tāpēc, ka tu mani esi noliegusi...”.
Taču Viņa žēlastība neļāva Viņam to teikt. Viņa mācībā atkal un atkal
parādās mūsu pestīšanas pilnīgā nepiemērotība. Šis mūsu Kungs pacieta
un loloja cerību par šo eļļas gaismekli ar noplukušo un dūmojošo dakti,
kas pildīja visu māju ar dūmiem. Mēs šajās pēdējās dienās esam nabagi,
kropli, akli un tizli, kas bija atrodami pilsētas ielās (Lk.14:21).
Taču mēs esam ielūgti un mūs ieved (aklus) vai ienes (kroplus), lai
mēs baudītu lielo mielastu. Tie, kas iedziļinās un pārdomā Rakstu sižetus,
atcerēsies tizlo Mefibošetu pie Dāvida galda. Mefibošets par atbildi
Dāvida ielūgumam goddevībā noliecās un metās uz sava vaiga pie zemes;
pacentieties iztēloties šo ainu. Cik neveikli tas, droši vien, bija
un cik neveikli viņš tobrīd jutās. “Kas tavs kalps tāds ir, ka tu savu
žēlastību parādi, mani uzlūkodams, kur es pats esmu līdzīgs beigtam
sunim?” viņš teica. Un tā ir jājūtas arī mums. Šī kroplā cilvēka noliekšanās,
lai cik neveikli Dāvidam to bija vērot viņa godībā, ir lielisks piemērs
tam, kā mums jācenšas atsaukties uz šo neizskaidrojamo žēlastību, ko
mūsu Kungs ir mums parādījis. Viņš zina mūsu vājības. Kaut arī Viņš
skaidri mācīja, ka ‘vairums’ (“daudzi”, grieķu val.) no aicinātajiem
netiks izvēlēti, Viņa līdzībās bieži izskan skaitliskas attiecības,
kas norāda uz divām trešdaļām (līdzība par minām) vai pusi (līdzība
par jaunavām) no tiem, kas atsauksies. Tas parāda lielas mīlestības
loloto cerību, kas nenoplok neskatoties uz perfektākām cilvēka dabas
zināšanām un paredzējumiem, kas jebkur ir pieredzēti.
Denārijs dienā
Kunga Jēzus žēlastības pilnība nav izmērāma. Viņš zināja, ka Viņa žēlastības
apmēri būs citiem par piedauzības akmeni. To parāda nerealitātes elements
līdzībā par strādniekiem. Viņš nolīga strādniekus, kurus neviens cits
negribēja, vecus un vārgus strādniekus, dažus tikai uz vienu stundu
un tomēr samaksāja tiem pilnas dienas algu. Algu saņēmušiem, tiem bija
grūti noticēt savai veiksmei, tie bija kā reibonī. Tā, droši vien, jutīsies
ticīgie, uzzinot par savu pieņemšanu tiesas dienā. Bet to attieksme,
kas sajuta, ka viņu pestīšanas (denārijs) žēlastība bijusi mazāka nekā
citiem, dvesa rūgtumu: “Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?”
(Mt.20:15). To sakot, Kungs atsaucās uz 5.Moz.15:9, kur Izraēlu brīdina
nebūt nenovīdīgam uz nabago brāli (salīdz. ar nepieprasītajiem strādniekiem),
kas lūdza aizdevumu neilgi pirms septītā gada, kad visi parādi tiek
atlaisti. Atlaides gadā Izraēlā “ikvienam aizdevējam būs atlaist, ko
tas savam tuvākajam ir aizdevis; viņam nebūs likt...savu brāli spaidos”
(5.Moz.15:2). Tas pats attiecas arī uz Mt.18:28, kur Kristus runā par
kalpu, kurš pieprasa parādu no brāļa. Kungam padomā ir: Jums ir visu
laiku jādzīvo atlaides gada garā, dot un nedomāt par atprasīšanu. Lk.6:35
arī ir atlaides gara pilni, iesakot aizdot, negaidot atmaksu. Tas notika
tikai atlaides gadā. “Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” tādēļ
saka, ka Kunga žēlastība pret nabago strādnieku izsaukusi “skaudīgu
aci” citos, kas uzskatīja, ka viņiem ir kaut kas atņemts, ka viņi ir
ko zaudējuši dēļ viņa pieņemšanas. Taču, pēc Kunga netiešām norādēm,
tās ir blēņas. Skaidrs, ka mēs neko nezaudējam tādēļ, ka cits ir pieņemts!
Var jau arī domāt, ka tieši vienpadsmitajā stundā nolīgtie pārstāv pieņemtos,
kamēr kurnētāji tika atraidīti (“Ņem, kas tev pieder, un ej” daži saprot
kā atlaišanu no darba, tai laikā kad citi tiek pieņemti pastāvīgā darbā
(1)). Bet cik precīzi Viņš izprot ļoti daudzu Viņa eklēsijas locekļu
domu gājumu tālā nākotnē! Cik trāpīga šī līdzība ir bijusi atkal un
atkal mūsu eklēsijas vēsturē. Dzīve, vadoties pēc žēlastības idejas,
un šīs idejas apspriešana ir izsaukusi rūgtumu daudzos, kas jūtas tā
it kā viņi dzīvotu ne tikai no žēlastības.
Kungs izveidoja līdzību par cilvēku, kas gāja no Jeruzalemes uz Jēriku, Cedekijas bēgšanas no Jeruzalemes (2.Ķēn.25:4) iespaidā; cilvēka, kurš vairākkārt noraidīja viņam caur Jeremiju dotos Dieva priekšlikumus un kuram uz šī ceļa uzbruka kaldeji (salīdz. ar laupītājiem). Taču līdzība parāda, ka Kristus žēlīgi izglābs pat tādu cilvēku, jo, saskaņā ar līdzību, Cedekija pārstāv ikvienu no mums.
Fanātiskais gans
Nereālais elements līdzībās bieži parāda Kunga žēlastību. Saimnieks,
kurš nolīgst vārgus, nederīgus kalpus (tos, kurus citi atraidījuši)
un maksā tiem dienas algu par vienas stundas darbu ir viens nepārprotams
piemērs. Un tāpat arī, ja mēs padomājam, uz to norāda Kunga stāsts par
ganu, kurš tik stipri mīl savas avis, kura visa dzīve ir viņa darbā
tiktāl, ka viņš ir ar mieru mirt, lai izglābtu vienu no avīm, un atradis
to, tas prieka pilns atgriežas (Lk.15:5). Vidusmēra gans mierīgi uztvertu
to, ka dažas aitas pazūd, tādi nu ir šīs spēles noteikumi. Bet šis gans,
kas pameta visu un skrēja meklēt vienu pazudušo avi, nebija parasts
gans. Un nerealitātes elements stāstā izgaismo Kunga žēlastību, ko viņš
izjūt pret katru no mums. Un tostarp ievērojiet, kā cilvēka – avs attiecības
attēlo mūsu attiecības ar Kristu. Tāpat kā avs nožēlojami maz aptvēra,
ko gans upurēja, lai to izglābtu, tā arī mēs neesam spējīgi pienācīgi
novērtēt to, ka Kristus mira dēļ mums tāpat kā gans savu avju dēļ.
Necienīgais kalps
Stāsts par kalpu, kuram pēc garas darba dienas laukā bija vēl jāsataisa
un jāpasniedz kungam ēdienu, nesagaidot pat paldies par to, liekas daudz
reālāks bez kādiem nerealitātes elementiem. Taču grieķu vārds charis,
ko parasti tulko kā “žēlastība”, ir tas vārds, kas šajā gadījumā tiek
tulkots kā “paldies” (Lk.17:9). Lieta tā, ka mēs nesaņemam žēlastību
par to, ka noejam lieku jūdzi, kā mums gribētos domāt. Mēs saņemam žēlastību,
bet tā nav mūsu pūliņu rezultāts, jo tos no mums sagaida, tāpēc ka mēs
esam kļuvuši mūsu Kunga Jēzus kalpi. Visu mūsu pūliņu (jebkurā jomā)
galā mums ir jācenšas atzīt, ka mēs esam “necienīgi kalpi” (Lk.17:10).
Tam ir noteikti jāsasaucas ar Mt.25:30, kur atraidītie tiesas dienā
tiek aprakstīti kā “nelietīgi kalpi”. Ja mēs tiesājam / nosodām sevi,
tad mēs netiksim sodīti (1.Kor.11:31). Tas ir tikai viens no daudziem
piemēriem, kas rāda, ka Kunga līdzības ir cieši saistītas savā starpā,
kas vēlreiz pierāda, ka tās nevar uzskatīt kā stāstus ar tikai vienu
dziļu domu, kuru sīkākās detaļas nevajadzētu nopietni apsvērt. Mums
ir jāatzīst ne tikai tas, ka mēs esam necienīgi kalpi, bet arī tas,
ka mēs esam darījuši tikai to, kas ir mūsu “pienākums” vai parāds, kas
bija jāatdod – jo mēs bijām pārdoti verdzībā neatmaksājamu parādu dēļ.
Tieši tas ir tēlaini izteikts Mt.18:25.
Taču Lk.17:10 mēs lasām zīmīgus vārdus: “Kad jūs visu, kas jums uzdots, būsit izpildījuši (nevis ‘izpildīsiet’), sakait: mēs esam necienīgi kalpi”. Iespējams, ka tas mūs tuvina Valstībai; jo tikai tiesas dienā mēs būsim “visu uzvarējuši” (Ef.6:13), tikai Valstībā mēs turēsim visus baušļus sev acu priekšā (Ps.119:6). Šī līdzība ir ieskats tam žēlastības novērtējumam, kuru mēs sasniegsim, ieejot Valstībā; kad mēs būsim sasnieguši taisnības pilnību, mēs sapratīsim, cik necienīgi mēs patiesībā esam (ievērojiet, ka mēs varam vēl arī tad sajust savu “necienību”). Mēs aptversim, ka visa mūsu kalpošana ir tikai tā milzīgā parāda, kurā mēs esam iedzīvojušies mūsu grēcīguma dēļ, atstrādāšana. Tad un, iespējams, tikai tad mēs redzēsim darba patieso vērtību. Un tas tad arī ir tiesāšanas mērķis. Mēs aiziesim, Dieva žēlastības pilnības pārņemti tāpat kā strādnieki, kas saņēma pilnas darba dienas algu, nostrādājuši tikai vienu stundu.
Mūsu nespēja atlīdzināt
Mūsu nespēja veikt jebkādus darbus, lai īpaši izpatiktu Dievam, redzama
līdzībā par kāzu mielastu. Kristus to ievada ar bausli: “Kad pie tevis
ir viesības, tad aicini nabagus, kroplus, tizlus, aklus...jo viņiem
nav ar ko atmaksāt; jo tev būs atmaksa, kad taisnie celsies augšām”
(Lk.14:13,14). Un tad viņš turpina ar aprakstu, kā Tēvs un Viņš to darīja,
aicinot Valstībā “nabagus, kroplus, aklus un tizlus” (Lk.14:21); ar
domu, ka Kristum “būs atmaksa, kad taisnie celsies augšā”. Mēs neatmaksājam
Viņam tagad ar mūsu darbiem; mēs esam pazudušās avis, kas tikai sagādā
Viņam papildus darbu un raizes, izšķērdē Viņa mantu un kurām ir jātiek
galā ar savām problēmām (Lk.16:1), kurām ir nepieciešama Viņa vaļsirdīga
piedošana par mūsu milzīgajiem parādiem (Mt.18:24). Kā Ījabs teica,
“ja tu esi taisns, kas Viņam no tā tiek?” (Ījaba 35:7). Mūsu netaisnība
izceļ Dieva taisnību (Rom.3:5). Visas lietas nāk no Dieva: “Kas Viņam
ko iepriekš devis... No Viņa, caur Viņu, uz Viņu visas lietas” (Rom.11:35,36);
Dievam tikai jādod, jādod, jādod. Mēs esam nabagi, kas lūgti pie lielā
mielasta galda un kas nav spējīgi atmaksāt. Skaidrs, ka viss ir atkarīgs
no tā, kam pievērst lielāku uzmanību. Līdzībai, kurā stāstīts par to,
kā Kristus gaida augļus no mums, seko līdzība par kāzu mielastu, kurā,
kā šķiet, no mums sagaida tikai pazemīgu ielūguma pieņemšanu (Mt.21:34;
22:3). Visa tā jēga, bez šaubām, ir tajā, ka mēs esam ielūgti Valstībā
bez kāda iemesla, un mums ir jāpieņem ielūgums ar pazemību, kas apliecinātu,
ka mēs apzināmies mums parādīto žēlsirdību (Lk.14:8). Bet šīs žēlastības
pārdzīvojums mūsos, bez šaubām, nesīs garīgus augļus.
Un atkal, šķiet, ka stāsts prasa, lai mēs skaidri iztēlotos visas iespējamās situācijas, šo nabagu nepiedienīgo, necienīgo uzvedību pie galda, kas sāpina un izsauc dāsnā bagātā cilvēka neizteiktu sarūgtinājumu. Sasaiste ar Jes.55:1-3 liktu domāt, ka mēs varam interpretēt ielūgumu uz mielastu kā Evaņģēlija aicinājumu un izsalkušos ļaudis, kas sēž pie bagātīgi servēta galda kā mūsu eklēsijas pieredzi tagad (kaut arī mēs nevaram apgalvot, ka to nevarētu interpretēt arī kā attiekošos uz nākamo Valstību). Iepriekšējie panti Lk.14:8-11 apraksta, kā mēs sēžamies pie galda šai dzīvē, kamēr neienāk mājas tēvs un nesāk pārkārtot sēdošos (salīdz. ar Kristus atnākšanu Sava mājokļa iemītnieku tiesāšanai). Mums atliek tikai iedomāties steidzīgo ēdiena kumosu tveršanu, alkatīgo, kāro acu skatienus tveram ēdienu piedāvājumu, grābšanu, sociālo iemaņu trūkumu, nerunājot jau par pieklājīgu galda sarunu trūkumu, šad un tad atskanošu apslāpētu lamu vārdu, vīna pieprasīšanu, jebkādas savaldības trūkumu. Viss tas Nama tēva (Dieva) un Viņa kalpu (Kristus un Eņģeļu) klātbūtnē. Un tā, man liekas, Kungs stādījās priekšā Savu nenobriedušo eklēsiju, dzīrojošu pie bagātīgā galda, ko Viņš mums ir sagādājis. Vai mēs nevarētu sākt kaut nelielā mērā iejusties tai sāpē, mulsumā un skumjās, kuras mēs sagādājam mūsu žēlsirdīgajam Nama tēvam mūsu egoistiskās dabas dēļ, kas it bieži rod izpausmi arī garīgajā sfērā? Ir pilnīgi iespējams kļūt tik egoistiskam garīgajā ziņā, tik pārņemtam ar savu personīgo glābšanu, ka visa vakarēdiena gaisotne pazūd. Galu galā, liela vakarēdiena jēga ir sabiedriskās apziņas izkopšanā, nevis katra izsalkušā viesa ēstgribas apmierināšanā. Cik bieži šajās pēdējās dienās ir jādzird: ‘Piedod, man ir jārūpējas par paša glābšanu, es nevaru tērēt laiku un riskēt, biedrojoties ar vājākajiem brāļiem...’. Un Kungs, Savā pilnībā, to paredzēja, kad Viņš veidoja Savas līdzības saulainajā Galilejā.
Liktenis
Viens no piemēriem, ka Kungs uzsver glābšanu žēlastības nevis darbu
rezultātā, atrodams līdzībās, kas māca, ka mūsu pieņemšana ir zināmā
mērā atkarīga no iepriekšējas nolemtības. Tā, līdzība par dažāda veida
zemi norāda, ka mēs esam vai nu laba vai slikta zeme sēklas sēšanas
brīdī; zivis ir labas vai sliktas, kad tās iekļūst tīklā; sapratīgās
jaunavas paņem līdzi eļļu gaidīšanas sākumā. Un tas nebūt nav nejauši.
Kungs jau būtu varējis izveidot stāstus, kas vēstītu domu par sliktas
sēklas vai zivs, vai kā cita pārvēršanos labā, kā arī otrādi. Bet Viņš
to nedarīja; patiesi, Viņš, kā man liekas, uzsvēra tieši iepriekšējas
nolemtības lomu. Tam nav jāmazina mūsu garīguma izaugsmes centieni,
taču Viņa iepriekšējās nolemtības akcentēšanas loma ir tajā, lai atgādinātu
mums, cik lielā mērā mūsu aicinājums un pestīšana ir no tīras žēlastības.
Piedēvētā Taisnība
Kristus mūs mīl; Viņš ir aicinājis mūs kā Savu līgavu. Viņš mūs redz
ļoti pozitīvā gaismā. Viņš mūs uzskata par tik taisniem, ka tam ir grūti
noticēt – pat Viņa kalpošanas laikā šai saulē, “kad vēl bijām grēcinieki”,
un kad vienīgais Viņa līgavas piemērs bija šie svārstīgie 12. Viņš saka
ebrejiem, ka Viņa ļaudis gavēs un apraudās Viņu pēc Viņa aiziešanas
tik stipri kā līgavaiņa draugi, ja tas pēkšņi saļimtu un nomirtu kāzu
laikā (tas atgādina Mt.9:15, kur “atņems līgavaini” var saistīt ar tā
piepešu nāvi). Tas noteikti ir pozitīvs viedoklis par Kristus miesas
bēdām par Kunga prombūtni. Pat ja šajā miniatūrajā līdzībā mēs redzam
tikai mācekļu bēdas pēc Kunga nāves, Viņš dod ļoti pozitīvu mācekļu
prieka atainojumu, apgalvojot ka viņi negavē tāpēc, ka ir priecīgi būt
kopā ar Viņu. Viņš salīdzina to prieku ar līgavaiņa draugu prieku Viņa
kāzās. Taču Evaņģēliji zīmē šos divpadsmit kā nesaticīgu, svārstīgu
vīru grupu, kuri nododas nenozīmīgiem pasaulīgiem strīdiem, kas nav
raduši sevi pārbaudīt ar gavēšanu. Pēteris, piemēram, pirms neilga laika
varētu būt bijis izlaidīgs jauns zvejnieks (1.Pēt. 4:3).
Mācekļu prieka sajūtas tiek izskaidrotas ar piedalīšanos kāzu mielastā. Kāzu prieki parasti asociējas ar alkoholu; un Mt.9:15 konteksts skaidro, ka Kristus jauno derību simbolizē jauns vīns. Atšķirība starp Jāņa un Kristus mācekļiem bija tajā, ka Kristus mācekļi bija jaunās derības prieka pilni. Bet ir pietiekami daudz iemeslu domāt, ka viņu domāšanas veidu vēl aizvien stipri iespaidoja jūdu ticība. Viņi negāja sludināt neebreju pasaulei, kā Kristus to pavēlēja. Un pat Pēterim vajadzēja ļoti daudz laika, lai saprastu, ka līdz ar Kristu ebreju ēšanas paradumiem ir pienācis gals, neskatoties uz Kunga nepārprotamo norādi uz to Mk.7:19. Taču Kristus uzlūkoja Savus ļaudis tā it kā viņi būtu izpratuši jaunās derības nozīmi, it kā viņu prieks būtu patiesās ticības un Viņa darba izpratnes iedvesmots; un tieši tā Viņš vēstīja par viņiem pasaulei. Mēs varam smelties mierinājumu no tā; jo mēs iedrošināmies ticēt, ka Kungs dara un darīs mūsu vārdu (raksturu) tādā pat eksaltētā veidā zināmu Tēvam un Viņa Eņģeļiem.
Neilgi pirms nāves, skaidri zinot par mācekļu ticības tuvojošos sabrukumu, Kungs pārliecināti runāja par to, ka Viņa vīri nesekos svešam, “bet bēgs no tā” (Jņ.10:5). Taču mācekļi bēga no Kunga Ģetzemanē, kā Viņš to jau paredzēja (no Cah.13:7; salīdz. ar Mt.26:31), pat izsakot šos vārdus. Viņš zināja, ka Viņam ir jāmirst par avīm, kuras izklīdīs katra uz savu pusi (Jes.53:6). “Nāk stunda...kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā” (Jņ.16:32); un tā arī bija, viņi visi atstāja Viņu un bēga (Mt.26:56). Bet Jņ.10 Viņš runā par Saviem sekotājiem kā par mierīgām, paklausīgām avīm, kas neizklīdīs, ja tām būs labs gans (Jņ.10:12); kaut arī Viņš zināja, ka tie izklīdīs. Tas, kā Kungs piedēvē taisnību Saviem sekotājiem, šķiet, redzams Jņ.10:4 salīdz. ar 6: “avis viņam (Kristum) seko, jo tās pazīst (izprot, atzinīgi novērtē) viņa balsi...šo līdzību Jēzus tiem stāstīja, bet tie nesaprata, ko tas nozīmēja, ko Viņš uz tiem runāja”, proti, viņi nepazina Viņa balsi.
Mūs apraksta kā Kristus “kalpus”, proti, Viņa īpaši uzticamus palīgus (Mt.25:14), pat to, kuram iedeva vienu talentu un kurš neko nedarīja. Viņš meklē pazudušo avi, līdz kamēr to atrod (Lk.15:4) – it kā Viņš pilnīgi noteikti zinātu, ka visas pazudušās avis atgriezīsies. Viņš noteikti ir augstās domās par mums, daudz augstākās, diemžēl, nekā mēs to būtu pelnījuši.
Kristus un Izraēla
Kunga Jēzus Kristus žēlastība, iespējams, visuzskatāmāk parādās Viņa
attieksmē pret Izraēlu. Tik daudzas līdzības tā vai citādi attiecas
uz Dieva un Kristus mīlestību pret Izraēlu; un viņu mīlestība pret nepakļāvīgo,
vienaldzīgo Izraēlu ir visaugstākais tīrās žēlastības piemērs (2). Viņa
jūtas pret Izraēlu salīdzināmas ar vistas jūtām pret cālīšiem (Lk.13:34).
Te nu atkal ir nerealitātes elements: vista, kuras cālēni negrib patverties
zem viņas spārniem. Tas šķiet pretdabiski; Kunga pieredzē bija arī atraidītā
vecāka sāpes. Nebija tā, ka Viņš pasīvi paciestu farizeju polemiku;
tie bija Viņa cālēni. Viņš no visas sirds gribēja paslēpt tos zem saviem
spārniem (salīdz. ar Izraēlu zem ķerubu spārniem). Mums tas ir jāatceras
vienmēr, kad mēs lasām, kā Viņš sarunājas ar tiem, atmaskojot to divkosību.
Nebija tā, ka Viņš tikai atspēkotu to jautājumus, spēlējot spēli un
vinnējot dienu no dienas. Viņš centās tos savākt kopā, un viņu gauži
sāpināja tas, ka tie Viņu atraidīja. Viņu pārmetumi plosīja Viņa sirdi;
tā nebija attieksme, ar kādu mēdz aukstasinīgi paciest piedzēruša cilvēka
vārdu plūdus (Ps.69:20).
Lk.13:7,8 māca, ka pēdējo sešu mēnešu laikā pēc trīs gadus ilgušā Kristus sludināšanas darba Dievs teica, ka Izraēla tauta ir jāizdeldē no zemes virsas (tas ir tikai viens Tēva un Dēla privātas sarunas piemērs). Kungs zināja, ka Viņam drīz jāmirst; Viņš jau bija gatavs doties nāvē uz Jeruzalemi (Lk.9:51). Man šķiet Viņš zināja, ka pēc dažiem mēnešiem ebreji Viņu nogalinās. Taču Viņš lūdz Tēvu atstāt Izraēlu vēl vismaz uz vienu gadu – it kā lai parādītu, ka Viņš zina, ka tie nepieņems Viņu pat pēc Viņa nāves, bet Viņš saka Tēvam: ‘Dod viņiem iespēju, pat pēc tam, kad Viņi mani nokaus’. Tie, kas aizdomāsies tālāk, sekojot līdzībā dotajam domu gājienam, redzēs, ka patiesībā Izraēla pastāvēja vēl 37 gadus. Vai tas nenotika tāpēc, ka visu šo gadu laikā Kristus aizlūdza Dievu par nāciju, kura atraidīja Viņu un sita Viņu krustā.
Kungs tik ļoti mīlēja Izraēlu, ka Evaņģēlija sludināšana neebrejiem Viņam likās kā maizes atņemšana bērniem, lai dotu to sunīšiem (Mk.7:27). Izraēls (bērni) negribēja ēst, taču Kungs piedēvēja viņiem gribēšanu. “Druska”, kas bija nomesta sunīšiem, bija liels brīnums; bet Kristus to redzēja tikai kā drusku no lielā Izraēlam sagatavotā mielasta. Man liekas, ka šeit paustā doma ir saistīta ar to, ka Viņš mūs lūdz sēsties ar Viņu pie galda, lai dalītos maltītē kā tagad (Lk.14:8), tā arī Valstībā (Lk.12:37). Pat druska no Kunga galda ir liels brīnums, taču mēs esam lūgti sēdēt un ēst pie viena galda ar Viņu: kā to simbolizē mūsu piedalīšanās “Kunga vakarēdienā”. Un tas skaidri iezīmē mūsu stāvokļa kā Viņa galda biedru nozīmīgumu kā tagad, tā arī nākotnē.
Dedzīgais Kungs
Šī dedzīgā vēlēšanās, lai Izraēls atsauktos uz Evaņģēlija vēsti izpaužas
atkal, kad Kungs salīdzina Sevi ar puišeli tirgus laukumā, kas patiesi
gribēja spēlēties ar citiem bērniem. Viņš piedāvāja spēlēt bērēs (pieminot
Jāni Kristītāju), bet tie atteicās. Viņš piedāvāja spēlēt kāzās (caur
Savu prieka un miera Evaņģēliju), bet tie neatsaucās (Lk.7:32). Noteikti
jāsasaista šī līdzība ar otru tirgus laukuma līdzību. Kur Kristus (kalps)
nāk, lai nolīgtu strādniekus par neticami izdevīgu atalgojumu. Kunga
dedzīgā vēlme izglābt pirmā gadsimta Izraēlu (un arī mūs) skaidri saskatāma
Lk.14:5, kur Viņš salīdzina Sava uzdevuma steidzamību ar tā cilvēka
steigu, kura dēls ir iekritis akā. Viņam vienkārši ir jānolaižas akā,
neskatoties uz Sabata noteikumiem. Un tāda, saka Kungs, ir arī Viņa
steiga izglābt cilvēkus. Mēs visi esam iekrituši bedrē, no kuras mūs
ir jāglābj (Cah.9:11). Kad mēs dalām skrejlapas, ievietojam paziņojumus,
runājam ar cilvēkiem, cenšamies savu raksturu izveidē pēc glābšanas,
tā ir Kunga Jēzus mūsu glābšanai veltītā degsmes izpausme. Un tikai
cilvēka cietā sirds var pretoties Dieva Dēla kvēlajai degsmei panākt
mūsu glābšanu. Tā mēs sāpinām, skumdinām un izsaucam Kunga vilšanos,
kā to apraksta stāsts par kāzu mielastu, kuru lūgtie viesi neizprotami
atteicās apmeklēt (Lk.14:16). Starp citu, atzīmējiet saistību ar Jāzepa
un Jeremijas izvilkšanu no bedres, kas ir Kunga augšāmcelšanās pirmtēli
(Ps.40:2). Kad cilvēku izvelk no kristību bedres, Viņa pieredze sasaucas
ar Kunga augšāmcelšanās pieredzi. Un pilnīgi dabīga ir Kunga steidzamā
vēlēšanās, lai cilvēki dalītos ar Viņu šajā pieredzē, kuras dēļ Viņam
bija tik daudz jāizcieš.
Šī degsme, šī tuvība, kas Kungu vieno ar mums, atklājas Kristus Sevis aprakstā kā pirms ‘došanās tālā ceļā’ prom no mums uz Debesīm. Grieķu valodas tekstā šo vārdu nozīme ir ‘atstāt savējos, lai dotos pāri robežām’; kas norāda uz to, ka Kungs jūtas tuvāks mums nekā Eņģeļiem. Tieši šī doma ir Vēstules ebrejiem pirmo divu nodaļu pamatā: Kristus nenāca glābt Eņģeļus, Viņš nāca, lai glābtu mūs, tādēļ Viņam bija tieši tādas pašas jūtas un daba kā mums, nevis kā viņiem. Viņš uzmanīgi vēro mūsu garīgo izaugsmi tāpat kā fermeris vēro kviešus un tad tūdaļ sūta cirpi, kad pļaujamais laiks ir klāt (Mk.4:29). Tāda ir degsme, ar kādu Kungs vēro mūsu izaugsmi, ne tikai individuāli, bet arī draudzes izaugsmi, proti, visa kviešu lauka. Tā kā izaugsme ir savā ziņā fermerim noslēpums, tā tas varētu būt arī Kristum (Mk.4:26,27); mēs augam “tā ka viņš pats to nenomana”. To varētu uztvert kā daiļrunīgu eseju Kunga Paša zināšanu aprobežojumā.
Un nobeigumā. Kunga degsme mūsu glābšanai un Viņa kvēlā vēlēšanās redzēt
mūs taisnus ir parādīta līdzībā par pazudušo dēlu. Tēvs (Kunga iemiesojums)
skrien
dēlam pretī. Šis stāsts meistarīgi sasaucas ar Jes.64:5-8: “Tu labprāt
nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin
Tevi...mēs esam grēkojuši...mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa
mūsu taisnība ir kā sārņains tērps...bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu
Tēvs”. Pacietīgais, cerīgais tēvs redzēja dēlā zēnu, kas taisnību dara
ar prieku; bet nez vai viņš tā jutās! Un tā būs arī ar Izraēlu pēdīgās
dienās. Un tā tas ir ar katru no mums tagad, mūsu nožēlas laikā. Šī
visu uzvarošā žēlastība ir vērsta uz mums; mūsos saskata tos, kas dara
taisnību, kaut arī mūsos ir tikai rūgts riebums pašiem pret sevi un
vēlme kaut kādā veidā ātrāk atgriezties pie Dieva. Bet izšķirošais jautājums
ir: cik bieži mēs izjūtam tādu visaptverošu patiesu nožēlu? Mēs pastāvīgi
grēkojam, to mēs atzīstam. Bet cik bieži mūs piemeklē šī patiesā nožēla,
kas izsauc tādu žēlastību, kas mūs saredz taisnus, kad mēs esam tik
nešķīsti; tik lielu, tik dāsnu žēlastību...?
Piezīmes
(1) Tā interpretē šo līdzību H.A.Whittaker (H.A. Whittaker in Studies
in the Gospels).
(2) Šo domu atkārtoti izsaka H.A.Whittaker (ib.) un John Carter (Parables
of the Messiah).
