Mājas lapa
7.5 PRASĪGAIS KUNGS
Kādu dienu Kungs uzrunāja kādu cilvēku, kas gāja uz tēva bērēm, aicinot to nekavējoties sekot Viņam un neiet uz bērēm, kā tas bija nodomājis (Lk.9:59). Un Viņš kritizēja šo vīru par to, ka tas tā nedarīja. Viņu var uztvert kā prasīgu Kungu. Kungs Jēzus ir izteicis daudz “smagu vārdu”, kas daudzus atturējuši no sekošanas Viņam. Viņš pastāvīgi runāja par notiesāta noziedznieka pēdējo ceļu uz krustu, un teica cilvēkiem, ka viņiem tas jādara. Viņš lika tiem pamīšus ar brīnišķiem stāstiem par puķēm un putniem izraut sev acis, nocirst sev rokas. Un ja viņi to nedara, tad Viņš nedomā, ka viņi ir nopietni un būtu labāk, ja tiem dzirnu akmeni piekārtu pie kakla un iemestu jūrā (Mk.9:42-48). Viņš izdziedēja spitālīgo un tad bargi runāja uz to (Mk.1:43). Visi trīs Evaņģēliji atstāsta, kā Viņš kategoriski pavēlēja saviem nogurušajiem mācekļiem pabarot tūkstošiem lielu pūli tuksnesī, kad tiem nebija ko ēst (Mt.14:16; Mk.6:37; Lk.9:13). Viņš kritizē cilvēku, kurš dedzīgi vēlējās Viņam sekot, bet pirms tam viņam bija jānoiet un jāapglabā tēvs. “Lai miroņi apglabā savus miroņus” (Mt.8:22) ir šokējošs, pat rupjš teiciens – ‘lai miroņi ievelk vēl vienu mironi kapā’. Un tad Viņš turpināja runāt un liecināt par Savu nesalīdzināmo, bezgalīgo mīlestību. Marka Evaņģēlija 5.nodaļā lasām par trīs lūgšanām Jēzum: nešķīstie gari Viņu lūdza un Viņš tiem to atļāva (pp.12,13); gerazieši Viņu lūdza, “lai no viņu robežām izejot” (17.p.), un Viņš aizgāja. Taču, kad no ļaunā gara izdziedētais, sirsnīgi lūdza, lai tas varētu palikt pie Viņa, “Viņš tam neļāva” (pp.18,19). Pēc tam kad fiziskais un intelektuālais valdzinājums izplēnēja, ļoti neliels skaits no pūļa saglabāja savu interesi. Savas kalpošanas laikā Kungs bija pievērsis ne vairāk kā kādus simts cilvēkus. Mēs no savas personīgās grēku un neveiksmju pieredzes esam iepazinuši Kunga Jēzus tīro žēlastību. Mēs redzam Viņa gara lielumu un dāsnumu, šo Dieva mīlestības izpausmi, šo vēlmi piekāpties mūsu vājību priekšā; un tādēļ mēs sliecamies pacelties pāri tam, ka Kungs Jēzus uzstādīja nelokāmi augstus standartus. Es pat nosauktu Viņa attieksmi par “prasīgu”. Viņš uzrunāja ebrejus gandrīz vai izaicinošā veidā (atcerēsimies Viņa sabata dienā veiktos brīnumus). Viņš vēlējās iekustināt tos. Liekas ka pārspīlējumu lietošanas mērķis bija uzsvērt to saistību augstumu, kādu Viņš no mums sagaida. Tā, Viņš runāja par to locekļu nogriešanu, kas vainīgi grēka padarīšanā. Tiem, kas gribēja Viņam sekot, Viņš teica, ka Viņam nav kur nolikt Savu galvu (Lk.9:58). Tas tā varētu būt bijis tonakt, bet sievietes, kas par Viņu rūpējās, bez šaubām, rūpējās par Viņa naktsmieru vairākumā nakšu. Vīru, kurš vispirms gribēja apglabāt savu tēvu, Viņš atraidīja, kaut arī Ābrahāms un Jāzeps to darīja. Vīram, kurš gribēja atvadīties no savas ģimenes, Viņš teica to pašu; kaut arī Elīsa to darīja (Lk.9:60,61). Ar to Kungs neapšaubāmi saka, ka Vecās Derības dižvīru saistībām jābūt mazākām par tām, kuras Viņš sagaida no tiem, par kuriem Viņam ir jāatdod Sevi visu. Nav runa par to, ka Viņš nevēlētos izglābt vīru, kurš (līdzībā) vispirms domā par tēva apglabāšanu un tad tikai par Kunga prasībām. Taču Viņš sagaida no mums visaugstākā līmeņa saistības. Līdzīgi, arī Viņa Tēvs bija prasījis Ābrahāmam visdārgāko, kas viņam bija: Īzaku. Tie ir Tēvs un Dēls, ar kuriem mums ir darīšana. Viņa līdzības Mt.25 uzsver, ka atraidītie brīnīsies par to, cik Viņš ir cietsirdīgs: viņi negaidīja, ka Viņš tik nopietni tiesās nedarīšanas grēkus. Tāpat kā vīrs, kuram bija uzticēts viens talents, šķita izbrīnījies, kad Kungs Teica, ka Viņš bija gaidījis ko vairāk. Nesapratīgās jaunavas arī bija šokā, izdzirdot, ka viņām nav nekādas atziņas par Kungu.
Kristus cietākā puse
Kristum piemita cietākā puse. Viņš teica mācekļiem atstāt visu, kas
tiem bija, un sekot Viņam. Un viņi to darīja. Bez iepriekšējas slavēšanas
vai ievadvārdiem, Viņš uzrunāja tos “jūs mazticīgie...nesaprašas un
sirdī kūtrie, ka jūs negribat ticēt”. Viņš, bez šaubām, būtu varējis
izteikt šo kritiku, ievadot to ar nedaudz saudzīgākiem vārdiem (salīdz.
Viņa vēstules baznīcām); taču Gars to nav vēlējies pierakstīt. Ļoti
bieži Viņa līdzības ir brīdinājumi tiem, kas domā, ka Viņš sapratīs
viņu vājības, tiem, kas pārāk labi pārzina Viņa žēlsirdīgāko pusi. Kāzu
mielasta līdzība apraksta cilvēkus, kuri skaidro Kristum, kāpēc viņi
nevar momentāni atsaukties Viņam, kaut arī viņi to grib, kad tas viņiem
būs ērtāk: “Es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt...es esmu
piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot...es sievu esmu apņēmis,
tāpēc nevaru noiet” (Lk.14:18-20). No tā var secināt, ka viņi visi uzskatīja,
ka kalps (proti, Kristus), kas aicina viņus uz kāzām, sapratīs, ka viņu
atrunas ir pieņemamas; vīrs, kurš min sievas apņemšanu par iemeslu atsauktos
uz Likuma pantu, kas atbrīvo no darba pienākumiem sievas apņemšanas
gadījumā (5.Moz.24:5). Visi iemesli tika uztverti kā pilnīgi saprātīgi
un vīru nostāja šķiet sakām, ka Kristus noteikti to sapratīs. Līdzība
par ķēniņa dēla kāzām atstāsta atrunas, kas ir acīmredzami nesaprātīgas;
daži saka, ka iet strādāt uz tīrumu, kad faktiski mielasts ir paredzēts
vakarā (Mt.22:5). Te ir saistība ar Lk.14, kur atrunas šķiet saprātīgākas.
Taču šī analoģija parāda, kas attiecas uz Kungu, tad jebkura atruna,
acīmredzami nesaprātīga vai šķietami saprātīga, Viņam vienkārši nav
pieņemama.
Taču līdzību jēga ir tajā, ka Kristus uztverē visas šīs atrunas bija
tikai un vienīgi tukšas atrunas, pat tās, kas šķietami pamatojās uz
pagātnē bijušo piekāpšanos vājībām. Viņš saka, ka uzaicinājumam Viņa
Valstībā, uz Viņa kāzām ir jāstāv pāri visām ikdienišķajām lietām cilvēku
pieredzē, kuras pēc mūsu ieskatiem šķiet saprātīgas un kuru dēļ, kā
mums liekas, arī Viņš mūs attaisnos. Katram lasītājam jājūtas neērti
to apsverot. Tā ir tā kristadelfiešu kategorija, kuri būs izbrīnīti
par to, ka tos noraida: “Kungs, Kungs, atdari mums!...kad mēs esam Tevi
redzējuši izsalkušu...?” (Mt.25:11,44). Viņi domāja, ka pazīst Viņu,
bet Viņš tos nekad nav pazinis (Mt.7:23). Šo izbrīnu par atraidīšanu
ir jāsaista ar brāļu (aplamo) pārliecību, ka Kristus ar izpratni uztver
Viņa uzaicinājuma nostādīšanu otrajā vietā. Viņš ir Kungs, kuru tie
gandrīz nemaz nepazīst šai dzīvē, lai ko viņi paši par to domātu, un
tāds pats Viņš būs arī tiesas dienā. Secinājums, kuru mēs varam izdarīt,
redzot šo cilvēku pārliecību par to, ka viņi pazīst Kristu, kad Viņš
saka, ka nekad nav tos pazinis, ir tāds, ka doma par divpusējām attiecībām
ar Kristu šiem cilvēkiem ir bijusi sveša. Tie ir domājuši, ka viņu teorētiskās
zināšanas un uz āru vērstie darbi nozīmē, ka Kristus tos pazīst. Uztrauc
doma, cik daudziem no mums ir sajūta, ka mums ir abpusējas attiecības
ar Kungu.
Kalpošana par velti
Kunga līdzības uzstāda augstu saistību līmeni, bez kura, kā tiek netieši
norādīts, Valstības sasniegšana nav iespējama. Tā, Mt.11:12 pielīdzina
Valstību pilsētai, kurā jālaužas iekšā, lai to sagrābtu. Tā ir speciālo
vienību uzbrukšanas valoda nocietinātai pilsētai. Un, saskaņā ar Kungu,
katram, kas cer iekļūt Valstībā, ir jābūt attiecīgi noskaņotam. Mums
ir jāielaužas tajā. Tas, ko mēs uzskatām par Viņam tīkamu taisnprātību,
saskaņā ar Lk.17:8-10, nav nekas vairāk par monotono ikdienas darbu.
Šis neparastais stāsts ir tik vienkāršs: kungs nesaka paldies kalpam
par garās dienas darbu tīrumā. Kad tas atnāk mājās vakarā, kalpa pienākums
ir sataisīt un padot kungam ēdienu. Un tikai parūpējies par kungu, kalps
var pats ēst un dzert. Kungam nav jāpateicas (grieķu charis, žēlastība)
kalpam, un kalps neko citu negaida. Tā Kungs uztver mūsu darbus; Viņš
sagaida, ka mēs kalposim Viņam par velti, jo to paredz mūsu kalpa statuss,
nevis tāpēc, ka mēs gaidām kādu pateicību, atzinību vai godalgu. Mēs
kalpojam tāpēc, ka esam Viņa kalpi.
Līdzība māca, ka pilnīgai paklausībai ir jābūt mūsu dzīves normai, nevis izņēmumam, un tikai to Kungs no mums sagaida. Ar līdzības izklāsta veidu Kristus liek mums just līdzi kalpam. Taču Viņa doma ir, kad mēs esam visu izdarījuši, strādājuši visu dienu, tad nogājuši vēl papildus jūdzi vakarā, mums ir tik un tā jājūtas kā nekam nederīgiem kalpiem, no kuriem Kungam nav nekāda lielā labuma. Starp mums un Kungu ir jāpastāv pasīvai, vārdos neizteiktai stāvokļa pieņemšanai, kas redzama līdzībā. Kungs necenšas mīkstināt Kunga lomu, kuram ir kalpi; “Jūs Mani saucat: Mācītājs un Kungs, un jūs pareizi darāt, jo Es tas esmu.” (Jņ.13:13). Taču mums ir teikts, ka tiesas dienā mēs saņemsim “uzslavu no Dieva” (1.Kor.4:5). Tādēļ tā nevar būt uzslava par mūsu cenšanos būt paklausīgiem; tā būs uzslava par to, ka mēs esam Kristū un mums tiek piedēvēta Viņa taisnība. Šī līdzībā tika dota kontekstā ar mācekļu domu par to, ka Dievs ļoti priecāsies, ja viņi piedos savam brālim septiņas reizes dienā (Lk.17:3-6). Taču Kunga atbilde ir, ka lietām, kas mums šķiet papildus jūdze pēc darba, ir jābūt mūsu dzīves normai; šādas garīguma virsotnes ir nekas vairāk kā ikdienas darbs tīrumā un sastāda tikai acīmredzamo minimumu, kuru Kristus pieņem. Viņš mums neizrādīs žēlastību (“pateicību”) par to – kas parāda, ka Viņa žēlastība netiek dota pēc nopelniem, tā nav saistīta ar piedošanu citiem vai ar citām paklausības izpausmēm. Līdzība zīmē Kungu kā diezgan nepateicīgu un cietu, kas redz sava kalpa sūro darbu, tad vēl ejam papildus jūdzi, bet nebilst neviena pateicības vārda. Un Kungs saka: ‘Jā, cilvēku izpratnē tāds es arī esmu’.
Kristus saka, ka kalps negaida, ka kungs teiks viņam: “Sēdies pie galda”. Viņš sagaida, ka viņam liks aprūpēt savu kungu, lai cik noguris viņš arī būtu (Lk.17:7,8). Kunga vārdu mērķis noteikti ir atsaukt atmiņā Viņa teikto, ka Valstībā viņš tos apsēdinās pie galda un tiem kalpos (Lk.12:37). Un šīs saistības mērķis ir parādīt, ka Kristus attieksme pret mums Valstībā krasi atšķirsies no parasta kunga attieksmes, taču mums patiesībā, godīgi sakot, nav tas jāsagaida; mums ir jākalpo Viņam tāpēc, ka mēs esam Viņa kalpi, negaidot no Viņa ne uzslavu, ne ko citu. Lai cik brīnumaini tas nebūtu, Viņš to visu mums dos Valstībā, taču mums tas nemaz nav jāsagaida. Tāpat kā kalps būtu mēms, ja Kungs to darītu, tādai jābūt arī mūsu reakcijai Valstībā. Mums ir grūtības ar to tāpēc, ka mēs zinām, ka mūsu Kungs ir tāds, ka Viņš ir visneparastākais Kungs, kas mazgā mums kājas; un šīm vienreizējām attiecībām ar Viņu ir jāliek mums kaismīgi tiekties izdarīt līdzīgus pakalpojumus saviem brāļiem (Jņ.13:13,14).
Kristus sagaida, ka mēs saprotam mūsu attiecības ar Viņu kā pilnīgu pakļaušanos Viņa darbam. Tā, kad Viņš iedeva talentus Saviem kalpiem, Viņš tiem nelika tirgoties ar tiem; šķiet, ka viena talenta saņēmējs to pasvītro, sakot: ‘Tu iedevi man naudu, lai es par to parūpējos, es tā arī darīju, es to nenozagu; nav saprātīgi domāt, ka man ar to būtu bijis kas jādara. Tu sagaidi, ko tu neesi devis’. Un tā tas arī ir. Kungs sagaida, ka reiz mēs apjaušam, ka mums ir tas gods zināt Viņa Patiesību, mums ir jārīkojas, jādara kas lietas labā, nevis jāglabā to līdz Viņa atnākšanai. Viņam nav jāprasa, lai mēs to darītu; Viņš uzskata, ka tas ir pats par sevi saprotams. Atraidītā cilvēka dusmas nāk no sirds; viņš patiesi nesaprot Kungu. Viņš darīja, kas viņam bija teikts, un tagad viņu nosoda, jo viņš nav darījis vairāk. Viņš bija Kungs, kuru šis cilvēks nepazina – kamēr bija jau par vēlu. Jūs varat iedomāties, kā jūs justos, ja kāds jums būtu iedevis uzglabāšanai naudu un tad sagaidītu no jums divtik daudz, kaut arī viņš jums nebūtu pieteicis neko darīt ar to. Līdzīgi arī pavēli par ikdienas krusta nešanu paplašina trīs nelielas līdzības, viena no kurām teic, ka ticīgais ir kā sāls, bet sāls ir laba, kamēr tā nav zaudējusi sāļumu (Lk.14:27,34). Kas mums izskatās pēc Kristus augstā krusta nešanas sūruma, Viņa acīs ir tikpat parasti un sagaidāmi kā sāls sāļums.
Un visbeidzot, Tēva un Kunga Jēzus cietākajai pusei ir jāliekas patiesi
pievilcīgai nopietnajam ticīgajam. Viņš ir nelokāms savā bardzībā, kādiem
arī mums ir jābūt. Kad Jeremija atrada lāstus par nepaklausību, kas
pierakstīti bauslības grāmatā, kura bija pazaudēta, viņš tos “uzņēma
kā barību”, šie lāsti viņam “bija par svētlaimību un sirds līksmību”
– tāda bija to iedarbība (Jer.15:16 = 2.Laiku 34:18-21). Kad Ananiju
un Sapfiru Dievs sodīja ar nāvi, “lielas bailes pārņēma visus, kas to
dzirdēja”. Daudziem šāda attieksme liktos pārāk cietsirdīga; šie cilvēki
bija pārdevuši savu īpašumu un devuši daļu (procentuāli, jādomā, lielu
daļu, lai tas izskatītos reāli) Kunga darbam. Un tad Viņš tos nogalināja.
Bet drīz pēc tam “vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja Tam Kungam”
(Ap.d.5:12,14). Kunga bargākā puse nenovērsa cilvēkus no Viņa; gluži
otrādi, tā pievērsa tos Viņam. Līdzsvars starp Viņa absolūto žēlastību,
to (piemēram), kā Viņš brīnījās par cilvēku niecīgi mazo ticību, un
Viņa bargo pusi ir tas, kas galu galā padara Viņa raksturu tik ļoti
pievilcīgu un populāru. Atcerieties, kā Viņš uzlūkoja bagāto cilvēku
un iemīlēja viņu, taču tajā pat laikā Viņš bija tīši prasīgs: Viņš teica,
lai tas pārdod visu, kas tam ir, un atdod to nabagiem. Nevis darbam
Dieva labā, bet nabagiem, daudziem no kuriem šāda palīdzība it nemaz
nebūtu svētīga. Tā bija augsta prasība, katram Kungs tādu prasību neizvirzīja,
un Viņš zināja, ka Viņš aizskar cilvēka vārīgāko vietu. Ja Kungs būtu
prasījis, lai cilvēks atdotu savu bagātību Viņam, tas varētu piekrist.
Bet nabagiem... Taču Kungs izteica šo grūti izpildāmo prasību dziļā
mīlestībā pret šo cilvēku.
