Mājas lapa
7.6 KRUSTA KUNGS
Ir pietiekami skaidrs, ka līdzības patiesībā ir Kunga Jēzus pašatklāsme. Ir zīmīgi, ka tajās gandrīz nemaz nav tiešu izteikumu par Viņa nākamo uzupurēšanos. It kā Debesu un zemes Kungam atkārtoti iedziļināties sīkumos par Savu augsto darbu būtu pārāk vienkāršoti. Viņu vairāk interesēja izpaust Savu attieksmi pret mums nekā dot mums ieskatu Viņa beidzamajā upurēšanās agonijā – agonijā, kuru, kā Viņš pilnīgi droši zināja, mēs nekad nebūsim spējīgi pilnībā apjaust šaipus Valstības.
Ticība uzvarai
Viens no iemesliem tam bija Kunga absolūtā pārliecība, ka Viņš gūs uzvaru
krustā. Viņa līdzības runā par mūsu pienākumiem un svētību, kuru Viņš
ne mirkli nešaubījās iegūt priekš mums. Tā, Kungs līdzībā spēj pārmest
nepielaidīgajam kalpam: “Visu šo parādu Es tev atlaidu” (Mt.18:32).
Kungs nešaubījās, ka Viņš iekaros mums piedošanu veiksmīgi paciešot
krusta mokas. Taču Viņš uzvarēja, pateicoties ticībai; kaut arī Viņš
ļoti labi apzinājās, ka cilvēciski ir iespējama arī neveiksme, tomēr
Viņš ticēja uzvarai. Lai to sasniegtu, Viņš pastāvīgi smēlās spēku Dieva
vārdā. Viņš sevi apraksta kā Kungu kalpiem un arī kā Ķēniņu (piemēram,
Mt.18:23 salīdz. ar 31 – ir arī citas tādas līdzības) – pat pirms Sava
krusta. Viņam bija stingra pārliecība, ka Viņa krusts vainagosies ar
uzvaru. Grieķu valodā (atšķirībā no ebreju valodas) laiku formas lieto
precīzi; Kungs varēja Savās līdzībās iekļaut nākamās Valstības koncepciju.
Viņš būtu varējis teikt: ‘Kad Es būšu ķēniņš, es tiesāšu tā’. Tā vietā
Viņš jau redz Sevi uzvarētāja lomā. “Turiet drošu prātu, Es pasauli
esmu uzvarējis!...bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis (ar
šiem vārdiem, apejot krustu)...Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes,
pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis” (Jņ.16:33,5; 17:4);
šie ir tikai daži piemēri, kas ilustrē Kunga nesatricināmo pārliecību,
ka Viņš uzvarēs. Šī pārliecība rod izpausmi līdzībās. Šī pārliecība
izpaudās Viņa sludināšanā ticīgajiem, ka mēs jau esam sasnieguši to,
pēc kā mēs tiecāmies. Nav šaubu, ka Viņa vārdi Jņ.15-17 un līdzības,
kurās pausta šī pārliecība, atausa Viņa atmiņā, kad Viņš centās pārvarēt
šaubu krīzi Ģetzemanē.
Pestītājs samarietis
Taču ir daži ieskati tajā, kā Kungs iztēlojās Savu krustu. Līdzība par
labo samarieti skaidro, kā Kristus iežēlojās par mums, par Savu ļaužu
nožēlojamo garīgo stāvokli, pacēla mūs, pakļāva Sevi briesmām, paceldams
mūs uz savu lopu, un parūpējās par mūsu pilnīgu izveseļošanos. Samarietis
nebija tik neaizsargāts kā aplaupītais, tāpēc ka viņam bija ēzelis,
taču viņš sevi padarīja vēl neaizsargātāku par aplaupīto cilvēku, cenzdamies
to aizvest līdz tuvākai mājvietai. Piekautais cilvēks uz lopa muguras
un pacietīgi blakus soļojošais samarietis viegli būtu varējuši krist
par upuri laupītājiem. Samarieša rīcība šī cilvēka glābšanas labā ir
Kristus krusta tēls (ieskaitot arī eļļas un vīna liešanu vātīs). Tas
parāda, ka mūs glābjot, Kristus pakļauj Sevi daudz lielākām briesmām
nekā ja Viņš rūpētos tikai par Sevis glābšanu. Un samarieša kustības
ātrums kļuva vismaz uz pusi mazāks; viņam bija jāiet kājām, līdzsvarojot
piekautā cilvēka stāvu, lai tas turētos uz ēzeļa muguras. Šī līdzība
šķiet atklājam, ka Kristus vismaz abstrakti nojauta, ka Viņa rūpes par
mums savā ziņā apgrūtināja Viņa stāvokli; kaut arī patiesībā stimuls
Viņa uzvarai bija galvenokārt Viņa atbildības sajūta par mums.
Doma par to, ka viņam jārūpējas par cilvēku ir atrodama 2.Moz.21:19, kur lasām, ja cilvēks savaino otru cilvēku, “tam jādod atlīdzība...un jāgādā par viņa dziedināšanu”. Šī šķietami dīvainā atsauce (no pirmā acu uzmetiena) noteikti norāda uz to, ka Kungs bija uzņēmies pilnu atbildību par mūsu nožēlojamo stāvokli, iespējams tajā ziņā, ka otra Ādama kārtā Viņš uzņēmās Ādama vainu. Šī iemesla dēļ ir tik daudz saistību starp Viņa nāvi un Ādama grēka sekām (piemēram, ērkšķu vainags, Dārzs un tml.). Tas, ka Kristus salīdzināja Sevi ar samarieti, pa pusei ebreju un pa pusei neebreju, parāda, ka tā Viņš arī jutās, it īpaši krustā. Mirstot Viņš apzinājās Savas nākamās miesas divējādo, kā ebreju, tā arī neebreju, aspektu. Ebreji (un Viņa miesīgie brāļi, Ps.69:9) izturējās pret Viņu kā pret ebreju tikai no mātes puses (ebreju Bībeles komentāros kā romiešu zaldāta dēlu).
Gans pestītājs
Jņ.10:11 netieši norāda, ka Kristus, labais gans, redzēja vilku nākam.
Viņš nebēga, bet cīnījās ar plēsīgo zvēru līdz nāvei. Viņš saka, ja
Viņš to nebūtu darījis, avis būtu izklīdušas. Tādēļ visintensīvākā cīņa
starp Kristu un sātanu / miesu risinājās krustā, Viņa miršanas stundā.
Krusts nebija tikai Viņa cīņas ar (Bībeles) sātanu turpinājums. Tā bija
sevišķi spraiga cīņa; un Kungs paredzēja tās tuvošanos. Šajā stāstā
ir nerealitātes elements, kura mērķis ir izcelt divas spēcīgas domas.
Pirmkārt, neviens normāls gans neatdos dzīvību savu aitu aizstāvībai.
Šī gana teju fanātisms ir rodams arī Am.3:12 aprakstā, kur Kungs izrauj
lauvam no rīkles divus stilba kaulus vai kādu kripatiņu no auss; tik
stipra ir gana izmisīgā mīlestība pret saplosīto dzīvnieku. Kristus
mīlestība pret mums krustā, ar tās dziļumu un kaisli, nav sastopama
cilvēku pieredzē. Tādēļ mīlēt tā, kā mīlēja Kristus, ir jauns bauslis.
Un otrkārt, vilki parasti neuzvedas tā, kā tas attēlots stāstā. Tie
cīnīsies līdz pēdējam tikai bezizejas gadījumā, un tie nav tik ļauni.
Taču Kungs uzsver mums būtisko domu, ka mūsu dabai piemītošais grēka
spēks ir daudz lielāks nekā mēs to iedomājamies, un cīņa pret to krustā
bija daudzkārt smagāka nekā mēs to varētu iztēloties.
Un vēl traģiskāka problēma ir tā, ka vilks izklīdināja avis, kaut arī Kristus mira, lai tas nenotiktu. Un Kristus jau iepriekš zināja, ka tas tā notiks (Jes.53:6; Mk.14:27; Jņ.16:32). Kungs, ciešot nāves mokas, jau zināja, ka tas, ko Viņš ar savu nāvi grib novērst (avju izklīšanu), tomēr pirmajā brīdī notiks. Avis taps izklīdinātas, un Viņš zināja, ka Viņa baznīcas vēstures gaitā tās turpinās paklīst un pazust (saskaņā ar Lk.15:3-6). Taču Viņš gāja nāvē mūsu dēļ, lai galu galā glābtu mūs no izklīšanas sekām. Viņš bija sīki izstrādājis avju un gana simboliku. Vienotība un turēšanās pie ticības bija tas, ko Viņš gribēja sasniegt, iedams nāvē (salīdz. ar Jņ.17:21-23); mūsu vienotības trūkums un atkāpšanās no ticības, noslēgšanās sevī ir Kristus ciešanu noliegšana. Un tas Viņu sāpina līdz sirds dziļumiem.
Sātana saistīšana
Īpaši interesanta ir līdzība par stiprā saistīšanu, jo šī līdzība ieskicē,
kā Kungs iztēlojās Viņa uzvaras krustā iespaidu uz mums. Tātad mums
ir jo sevišķi uzmanīgi jāieklausās tajā.
Doma par Kristu saistām sātanu (“stipro”), paņemam viņa mantas un sadalām tās starp sekotājiem, ir kā Viņš iztēlojas Savu uzvaru krustā (1). Te ir atsauces uz Jes.53:12, kur teikts, ka tādēļ, ka Kristus nodeva Savu dzīvību nāvē, nesdams mūsu grēkus, “stiprie (ebr., saistītie) lai dalās ar viņu laupījumā”. Ar to pašu domu prātā Pāvils runā par to, kā caur krustu Kristus “atbruņojis visas pretvaras” (Kol.2:15). Iespējams, ka tas ir viens no daudziem piemēriem, kad Jaunās Derības rakstītāji domā ebrejiem raksturīgajā veidā, neskatoties uz to, ka raksta grieķu valodā. “Pretvaras”, iespējams, ir pastiprinājuma daudzskaitlis, kas attiecas uz lielo varu un spēku, proti, sātanu. Tas, kā Viņš ‘Kristū uzvaru svinēja pār viņām’ gūtu lielāku jēgu, ja tie atsauktos uz Bībeles velnu / sātanu, pār kuru gūta uzvara Kristū (salīdz. ar Ebr.2:14-18; 1.Pēt.2:24). Ef.2:15,16 pēc satura sasaucas ar Kol.2:15. Runa ir par to, kā Kristus “noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu, atceldams pats Savā miesā bauslību...lai Sevī abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru, lai, nonāvējot ienaidu pie krusta, salīdzinātu vienā miesā gan vienus, gan otrus ar Dievu”. Kol.2:15 runā par Kungu krustā kā par uzvarētāju, kas atbruņojis “pretvaras”, svinēdams uzvaru pār viņām un sadalīdams šādā veidā gūto laupījumu savu zaldātu starpā. Ef.2:16 runā par to, ka Kristus krustā nonāvēja ienaidu (Bībeles velnu) un panāca mieru un visu salīdzināšanu Viņa miesā ar Dievu.
Taču tajā pat kontekstā Kungs piedāvā paskaidrojumu, kāpēc Viņa brīnumi parāda to, ka Viņš ir Mesija. Viņš vēl nebija miris krustā, bet Viņš darīja darbus, kas bija iespējami Sātana saistīšanas rezultātā, ko Viņš tad sasniegs. Tas ir vēl viens piemērs Kunga pārliecībai par uzvaru un tam, ka Dievs ir ar Viņu. Kunga brīnumi bija taustāmas nākamo garīgo svētību prieka izpausmes, svētību, kuras kļūs pieejamas līdz ar Sātana saistīšanu Kristus nāves un augšāmcelšanās rezultātā.
Sātana laupījumi
Sātana “laupījumi” ir tās lietas, kuras viņš ir aiznesis; skaidrs, ka
Kristus atņemtie Sātana laupījumi attiecas uz taisnprātību, kuru mūsu
daba mums atņem. Lk.11:22 liek paskatīties uz šo stāstu vēl no viena
redzes viedokļa. Kristus krustā atņem Sātana “bruņas”, uz kurām tas
paļaujas, un tad Sātans tiek saistīts un viņa laupījums sadalīts. Sātana
bruņas ir taisnības bruņu pretstats (Ef.6:11,13). Tāpat kā Dieva Valstībai
ir Dievs, kas dzīvo tumsā, vadonis, bruņas, Kristus, vara, griba un
gars, augļi, atalgojumi utt., tāpat arī (personificētā) Sātana valstībai.
Taisnības bruņojums ir Gara augļi, Gara taisnās rakstura īpašības. Sātana
bruņojums ir miesiskās dabas augļi. Tās nu ir Sātanam atņemtas, Viņš
ir saistījis Sātanu, un tādēļ tas, ko Sātans mums bija atņēmis, taisnības
augļus, viņa laupījumu, Kungs Jēzus ir tiesīgs paņemt. Mēs jau parādījām,
ka Kristus atsaucās uz Jes.53:12, kur teikts, ka caur krustu Kristus
sadala laupījumu ar saistītajiem, proti, ar mums. Tajā saskatāms paradokss.
Saistīšana asociējas ar grēku (Ps.68:7; Jes.61:1; Raudu 1:14; Lk.13:16).
Mēs esam saistīti daudzējādā ziņā, tas izriet no mūsu pašu dabas. Tikai
otrajā atnākšanā Sātans tiks saistīts, proti, Kungs dalīsies Savā personīgajā
sasniegumā ar pasauli (Atkl.20:2). Taču mēs, saistītie, saņemsim ieguvumus,
kurus Kungs personīgi atņēma saistītajam Sātanam. Šie ieguvumi ir taisnprātīgās
rakstura īpašības, kuras mūsu daba mums liedz.
Kunga uzvaras rezultātā iegūtā laupījuma sadalīšana starp mums (Lk.11:22; Jes.53:12) atgādina kā Kungs nodeva visu Savu mantu kalpiem (Mt.25:14), kā Tēvs sadalīja visu Tēva mantu dēliem (kas pārstāv labos un sliktos ticīgos, Lk.15:12). Citviet mēs parādījām, ka šī manta attiecas uz Kristus augstākās taisnības dažādajiem aspektiem, kas tiek sadalīti Kristus miesas locekļu starpā (2). Laupījums, kuru Kungs sadala starp mums, ir taisnības dažādie aspekti, kurus Viņš Pats atņēmis Sātanam. Stiprā saistītā vīra mājas izlaupīšana viņa acu priekšā saistās ar spriedzi, drošsirdību, ar kaut kā pilnīgi neiespējama sasniegšanu. Tikpat neiespējama šķiet doma par to, ka Kristus patiešām atgūst un nodod mūsu rokās taisnprātību, kuru mūsu pašu dabas Sātans ir mums atņēmis.
Vientuļais varonis
Parasti laupījumu sadala cīņas biedru starpā (salīdz. ar Ebr.7:4). Bet
mēs pat necīnījāmies; laupījums tiek sadalīts saistīto starpā (Jes.53:12).
Sātans vispārībā vēl aizvien nav saistīts (salīdz. ar Atkl.20:2). Kristus
saistīja Sātanu Sevī personīgi un Pats saņēma uzvaras laupījumu. Kol.2:15
saka, ka Kristus krustā “atbruņojis” visas pretvaras, kas grieķu valodā
vienlīdz tieši nozīmē, ka laupījumu Viņš ieguvis Sev. Viņš ir vientuļais
varonis, kurš visu ieguvis Sev; no tautām nevienas nebija pie Viņa lielajā
cīņā krustā (Jes.63:3). Un patiesi Viņš bija varonis vienpatis. Bet
galvenais, ka Viņš dalījās ar mums taisnības laupījumā, kuru viņš krusta
rezultātā bija ieguvis Sev, neskatoties uz to, ka mēs nemaz neesam cienīgi
to saņemt. Ņemot vērā to, ka Kunga mācība ir tikai principā ieskicēta,
ir acīmredzami, ka caur nāvi krustā Viņš ieguva pilnīgu taisnprātību,
pēc tam daloties tajā ar mums.
Pirmajā gadsimtā šī fakta ārējā izpausme bija brīnumainās Gara dāvanas. “Viņš saņēmis gūstekņus (atkal uzvarētāja valoda), devis dāvanas cilvēkiem”, brīnumainās dāvanas pirmā gadsimta kontekstā (Ef.4:8,11). Taču Sātanam tika atņemta ne tikai vara pār slimībām. Ja tas būtu galvenais Sātana atbruņošanas rezultāts, tad būtu jāsecina, ka Sātana saistīšanas sekas izpaudās tikai pirmajā gadsimtā, jo šīs brīnumainās Gara veltes vairs nav pieejamas; slimības aizvien vēl uzveic Dieva tautu. Sātana laupījums attiecas uz taisnprātību, kuru Sātans ierobežo un noliedz. Tieši tas ir viņam atņemts un sadalīts mūsu starpā Kristus krusta uzvaras rezultātā. Pirmā gadsimta brīnumi bija visa tā fiziskais atspoguļojums, tāpat kā tempļa aizkara plīsums no augšas līdz apakšai un dažu mirušo svēto augšāmcelšanās bija tikai dažas prieka par gaidāmajām garīgajām iespējām, kas pavērās Kristus nāves rezultātā, izpausmes.
Kunga veltes
Bībelē ir norādes uz daudzām garīgajām veltēm, kuras jau tagad ir mums
(kā Kristus miesai kopumā) dotas Kunga nāves sakarā; mums (kā kopienai)
ir dots miers un “mūžīga dzīvība” (Jņ.14:27; 17:2; 1.Jņ.5:11), atziņa
(2.Kor.4:6), gudrība (Ef.1:17; Jēkaba 1:15), miers (2.Tes.3:16), sapratne
(1.Kor.2:12; 2.Tim.2:7), mīlestība sirdīs (Rom.5:5), žēlastība (Ef.4:7),
mierinājums (2.Tes.2:16), taisnošana (Rom.5:16,17), savaldības gars
(2.Tim.1:7), seksuālā atturība (1.Kor.7:7). Visi dažādie mūsu Kunga
100% taisnprātības aspekti, visas Viņa mantas; laupījums, kuru Viņš
personīgi atņēmis Sātanam, ir mūsu starpā sadalīti tā, ka vienam ir
garīgas spējas vienā jomā, otram – otrā. Kā sabiedrībai mums ir piedēvēta
pasaulīgā pārvarēšana, uzvara pār Sātanu, kā to izdarīja Kristus, kaut
arī cilvēciskajā līmenī mēs vēl aizvien esam saistīti (Jņ.16:33 salīdz.
ar 1.Jņ.2:13,14; 5:4). Tikai tiesas dienā mēs būsim uzveikuši visu (Atkl.21:7
salīdz. ar Lk.11:22), taču mums jau tagad tiek piedēvēta šī uzvara.
Šīs plašās tēmas izpratne palīdz noskaidrot nopietnai pašanalīzei piemītošo paradoksālo sajūtu. Mums piedēvē taisnprātību, mums tiek dotas garīgās taisnprātības veltes tagad, un mūsu pašanalīze to mums atklāj; bet no mums sagaida to tālāku attīstību (saskaņā ar talentu līdzību). Taču no taisnās dzīves, uz kuru mēs tiecamies, mūs tā vai citādi attur mūsu nožēlojamās Sātana važas. Mūsu Kungs dziļi un pamatīgi apsvēra un paredzēja visas šīs lietas, kad Viņš veidoja līdzību par Sātana saistīšanu. Kristus Savā dzīvē ir pārvarējis Sātanu un ir žēlsirdīgi dalījies taisnības dažādajos aspektos ar visu Savu miesu. Tieši tas arī sastāda šo domu par Kristus miesu; ar laiku mēs visi kopumā pietuvosimies pilnīgam mūsu Kunga atspoguļojumam. Mums katram ir uzticētas dažādas Viņa personības šķautnes, kuras mums ir jāattīsta. Un tas kalpo par izskaidrojumu uzsvaru dažādībai, kas vērojama tagadējās miesas dažādajās daļās, kā arī šīs miesas vēsturiskajā attīstības gaitā.
Kad mēs kā sadraudzība beidzot sasniegsim “Kristus diženuma pilnības mēru” (Ef.4:13), viss Kristus izpausmes (un līdz ar to Dieva izpausmes) process būs pilnīgs. Tas nozīmē, ka garīgās attīstības temps Kristus pēdējo dienu miesā noteiks Kunga atgriešanās tiešo laiku. Mēs (ar cerību lūgšanā) tikai pievienojam pēdējos akcentus Kunga miesas pilnīgam atspoguļojumam. Iespējams, ka tie Kristus aspekti, kas mums kā kopienai ir jāattīsta šajās pēdējās dienās, ir tie aspekti, kurus iepriekšējās paaudzes nebija spējīgas vai arī nebija aicinātas attīstīt. Piemēram, iepriekšējās paaudzes nebija spējīgas ko darīt, lai sasniegtu miesas vienību. Tagad, kad visa lielā pasaules ģimene ir ciešā kontaktā, kad attāluma un valodas barjeras ir zudušas, ir reāla iespēja vienotībai, kuru iepriekšējās paaudzes nebija spējīgas sasniegt.
Man liekas, no tā, ko es zinu par sevi un par mūsu sadraudzību, ka daudzas no šīm lietām, kuru sasniegšanai Kristus devās nāvē, tiek traģiski noraidītas, labākajā gadījumā uzlūkotas ar skepsi, 20.gadsimta kristadelfiešu kopienā. Doma par taisnprātības veltēm, par to, ka kaut kas garīgs tika dots par velti, ka katrs atspoguļo tikai kādu no Kristus personības šķautnēm, nevis personību kā tādu; par tiekšanos uz vienotību miesā...tas viss dažiem skan kā lāsts. Jā, tas ir lāsts mūsu pašu dabai, tas runā pretī mūsu dabiskajām tieksmēm. Taču es, cik necik patiesā pazemībā, gribu pievērst jūsu uzmanību tam, ka visas augstāk apspriestās lietas ir absolūti būtiskas Kristus krusta izpratnei; Viņš mira, lai sasniegtu tieši šīs lietas.
Piezīmes
(1) Domai par stiprā cilvēka saistīšanu ir jābūt saistītai ar Simsonu.
Nevar būt, ka valodas līdzībai ir nejaušs raksturs (salīdz. ar Soģu
16:21). Tas nozīmē, ka Kungs redzēja Simsonu kā paša Sātana iemiesojumu,
kaut arī galu galā viņš bija ticīgais (Ebr.11:32). Tātad Gars neaizmirst
cilvēka vājības, kaut arī beigu beigās viņš var tikt uzskatīts par taisnu.
(2) Skat nodarbību 7.1.
