Mājas lapa
7.7 DARBĪGAIS KUNGS
Es esmu ievērojis, ka daudzi jaunpievērstie uzskata, tāpat kā arī man pārāk ilgi ir licies, ka Kungs Jēzus tikai paklausīgi sēž pie Tēva labās rokas, līdz kamēr sitīs Viņa atgriešanās stunda, kad Viņš nāks, lai ņemtu mūs pie Sevis. Nekas tamlīdzīgs. Viņam ir dota visa vara; Viņš ir tas, kurš atdara zīmogus, lai pasaules vēsture ietu uz priekšu (Atkl.6). Mūsu ticības būtība, tas, ka mēs esam ‘Patiesībā’, esam kristadelfieši, Bībeles studenti (lai kā jūs sevi gribētu saukt) nozīmē, ka mums ir personīgas attiecības ar Tēvu un Dēlu. Nepietiek ar to, ka jūs redzat Kungu Jēzu kā teoloģisku jēdzienu, ko sauc par ‘Kristu’, melnu kasti jūsu apziņā ar virsrakstu ‘Jēzus’, kuram bija jābūt mūsu dabai un kas to pārvarēja, pārstāvot mūs, un tādējādi pavēra ceļu to glābšanai, kas sevi identificē ar Viņu. Tas viss tā patiešām ir, bet ja tā ir tikai auksta teoloģija, tā nevienu neglābs. Ir dziļi jātic tam, ka Kunga rakstura glābšanas spēks un lielā pestīšana mums ir zināma tagad, tā mīt mūsu pazemīgajās dvēselēs un atspoguļojas mūsu domās un esamībā. Doma par attiecībām ar Viņu, par to, ka Viņš faktiski dara lietas mūsu labā tagad, šķiet esam kaut kas, no kā mēs vairāmies. Atziņa, ka mums nepiemīt brīnumainās Gara dāvanas, iespējams, ir likusi mums nomaldīties pārāk tālu pretējā virzienā: līdz iedomām, ka Jēzus ir tikai pasīvs mūsu cīniņu vērotājs un Dieva Gars ir faktiski miris. Skaidrs, ka mums ir vienmēr jāatceras, ka Kungs mums nekad neliks darīt ko tādu, kas ir pilnīgi pretējs mūsu uzskatiem, tad jau mēs būtu tikai garīgi roboti. Mums arī jāprot saredzēt ‘vulgāro žēlsirdības’ sludināšanu no ‘piecdesmitnieku’ puses ar to saldenajām slavas dziesmām. No otras puses, ja mūsu garīgumu un galīgo atpirkšanu atstāt tikai mūsu labprātības ziņā, bez kādas palīdzības, mēs nekur tālu netiksim. Katra godīga kristadelfieša pašanalīze drīz vien to apliecinās. Mēs vienkārši nespējam pacelties līdz patiesā garīguma aicinājumam, kā mums tas būtu jādara. Paļaujoties paši uz saviem spēkiem, mēs piecos gadījumos no desmit izdarīsim nepareizo pagriezienu, slieksimies miesaskārības virzienā. Mūsu cīņās par garīgo pilnību ir nepieciešama Kunga rokas un spēka palīdzība. Pretējā gadījumā mūsu pestīšana, ja mēs to kādreiz sasniegtu, būtu cilvēka darba nevis Dieva darba un žēlastības rezultāts.
Gara darbs
Grieķu un ebreju vārdi, kuru tulkojums ir ‘gars’ nozīmē ne tikai ‘spēku’.
Ļoti bieži tie attiecas uz prātu / sirdi. Mēs lasām, ka Dievs dod cilvēkiem
jaunu sirdi, jaunu garu; ka Viņš iedarbojas uz cilvēku sirdīm, lai tie
rīkotos pēc Viņa prāta. Viņš dod tiem jaunu garu. Tas nenozīmē, ka tie
no savas brīvas gribas iemanto Svētā Gara dāvanu spēku, kā, piemēram,
daži agrīnajā baznīcā. Dievs stiprinās to cilvēku sirdis / garu, kas
cenšas būt stipri (Ps.27:14; 31:25). Viņš pat var atturēt cilvēkus no
grēkošanas (1.Moz.20:6), pasargāt no klupšanas (Jūdas 24). Tādēļ mums
nevar būt nekādu būtisku iebildumu pret domu par to, ka Kungs dāvā mums
Savu Garu tieši Viņa domāšanas veida ziņā, Savu sirds / prāta ietekmi.
Dieva vārds tagad ir tā vide, caur kuru notiek Gara virzība; bet vai
tikai caur to, un kā Tēvs un Dēls izmanto Dieva vārdu, lai sasniegtu
savus mērķus: tas nav mūsu ziņā. JD uzsver atkal un atkal, ka pēc kristībām
Gars iedarbojas uz mums. Tieši kā tas iedarbojas, ir cits jautājums.
Cik spēcīgi tas tiek uzsvērts ir redzams, kad mēs uzskaitām visas šīs
reizes pēc kārtas. Ievērojiet, ka neviens no šiem pantiem nav lasāms,
attiecinot uz tiem brīnumaino Gara dāvanu esamību; tie drīzāk attiecas
uz Dieva iedarbību uz cilvēku sirdīm. Mums, iespējams, gribās domāt,
ka “Svētais Gars” attiecas uz brīnumainām spējām daudz biežāk nekā tas
patiesībā ir. Korintiešiem bija šīs Gara dāvanas, taču savā būtībā tie
nebija garīgi (1.Kor.3:1). “Jānis nav darījis nevienas zīmes”, bet Gars
mājoja viņā no dzimšanas. Pat Aizstāvis, kas patiešām attiecas uz brīnumainajām
veltēm tā pirmatnējā kontekstā, bija, iespējams, citā nozīmē pasaulei
neredzams, taču pastāvīgi mājoja ticīgajos (Jņ.14:17).
“Mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”
(Rom.5:5).
“Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks
Svētajā Garā. Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam
tīkams” (Rom.14:17,18).
“Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu
savā starpā Kristū Jēzū” (Rom.15:5).
“Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā,
lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā” (Rom.15:13).
“Ko acs (dabīgā acs) nav redzējusi un auss (dabīgā) nav dzirdējusi un
kas neviena (dabīga) cilvēka (grēkus nenožēlojušā) sirdī nav nācis,
to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl. Mums Dievs to ir atklājis
ar Savu Garu...jo kurš cilvēks zina, kas ir cilvēkā, kā vien cilvēka
gars, kas ir viņā. Tāpat arī neviens nespēj izprast to, kas ir Dievā,
kā vien Dieva Gars. Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu,
kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam
ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca” (1.Kor.2:9-13).
“Jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši
no Dieva” (1.Kor.6:19).
“Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir
Dievs; Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs” (2.Kor.1:21,22).
“Dievs ir tas, kas mūs tam sagatavojis, Viņš arī mums devis Garu par
ķīlu” (2.Kor.5:5).
“Bet paldies Dievam, kas Titam devis sirdī tādu pašu rūpību par jums”
(2.Kor.8:16).
“Svētā Gara sadraudzība lai ir ar jums” (2.Kor.13:13).
“Tā ka ticībā mēs saņemam Gara apsolījumu (atsauce uz Aizstāvi?)...lai
apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu” (Gal.3:14,22).
“Viņam ticēdami, esat saņēmuši Svētā Gara zīmogu pēc apsolījuma, kas
ir mūsu gaidāmā mantojuma ķīla (kas mums ir), līdz reiz iegūsim pestīšanas
pilnību...un cik pārlieku liels ir Viņa spēka mērs, kas parādās pie
mums, ticīgajiem, darbodamies tādā pašā visspēcības varenībā” (Ef.1:13,14,19).
“Jo caur Viņu gan mums, gan viņiem ir dota pieeja pie Tēva vienā Garā”
(Ef.2:18).
“Es loku savus ceļus...lai Viņš Savā godības bagātībā jums dotu Savu
Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku un lai Kristus, jums ticību
turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā,
ka līdz ar visiem svētajiem jūs spētu aptvert, kāds ir platums, garums,
augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka
par katru (cilvēkam raksturīgu) atziņu, un, ar to piepildīti, iegūtu
visu Dieva pilnību (rakstura īpašības 2.Moz.34:6,7)...kas darbodamies
mūsos ar Savu brīnišķo varu, spēj darīt daudz vairāk par visu, ko lūdzam
vai saprotam” (Ef.3:16-21).
“Un neapbēdinait Dieva Svēto Garu, ar ko esat apzīmogoti atpestīšanas
dienai” (Ef.4:30).
“Topiet Gara pilni” (Ef.5:18).
“Jums Dievu lūdzot, ar Jēzus Kristus Gara atbalstu tas man nesīs glābšanu”
(Fil.1:19).
“Mēs...pastāvīgi piesaucam Dievu savās lūgšanās, lai jūs, bagātīgi apveltīti
ar garīgu gudrību un atziņu, visā pilnībā izprastu Viņa gribu. Tad jūsu
dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama...Bet Viņš Savā
godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem”
(Kol.1:9-11).
“Jūs kļuvāt par maniem un Kunga Kristus sekotājiem, uzņemdami sludināto
vārdu Svētā Gara priekā, panesdami daudz spaidu” (1.Tes.1:6).
“...Dievu...kas jums sirdīs devis Savu Svēto Garu” (1.Tes.4:8).
“Dievs jūs no paša sākuma izraudzījis pestīšanai Gara dzīves svētumā
un patiesības ticībā...mūsu Kungs Jēzus Kristus...lai iepriecina jūsu
sirdis un lai dara jūs stiprus ikvienā labā darbā un vārdā” (2.Tes.2:13,17).
“Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības
garu” (2.Tim.1:7).
“Glabā skaisto uzticēto mantu ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos”
(2.Tim.1:14).
“Varbūt Dievs kādreiz dotu viņiem atgriezties pie patiesības atziņas...Dievs
arī pagāniem devis atgriešanos no grēkiem dzīvībā...atkal vest pie atgriešanās”
(2.Tim.2:25; Ap.d.11:18; Ebr.6:6 – ievērojiet, ka Dievs ne tikai piedod,
bet ved tos pie patiesības atziņas).
“Viņš mūs izglāba, nevis taisnības darbu dēļ, ko mēs būtu darījuši,
bet pēc Savas žēlsirdības, ar mazgāšanu atdzimšanai un atjaunošanos
Svētajā Garā, ko Viņš bagātīgi pār mums izlējis caur Jēzu Kristu...lai
Viņa žēlastībā taisnoti, mēs kļūtu cerētās mūžīgās dzīvības mantinieki”
(Tit.3:5-7).
“Es likšu Savus baušļus viņu prātā un tos rakstīšu viņu sirdīs” (Ebr.8:10;
tas ir jaunās derības, kurā mēs esam, nosacījums).
“Miera Dievs...lai ikkatrā labā darbā dara jūs spējīgus piepildīt Viņa
gribu, jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu” (Ebr.13:20,21).
“Ja kādam no jums trūkst gudrības, tas lai to lūdz no Dieva, kas visiem
dod devīgi un nepārmezdams, un viņam taps dots” (Jēkaba 1:5).
“Ko Dievs Tēvs pēc iepriekšēja lēmuma izredzējis, Garā svētīdams, lai
tie būtu paklausīgi...kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai”
(1.Pēt.1::2,5).
Šo fragmentu skaits varētu būt vēl daudz lielāks. Nav šaubu, ka Svētā Gara iedarbība uz cilvēkiem ir JD galvenā tēma. Tieši kādā veidā tas notiek, es to nespēju šobrīd komentēt, izņemot to, ka patiesas mīlestības un atsauksmes uz Dieva vārdu trūkums sagrauj Tēva un Dēla acīmredzamo degsmi un vēlēšanos mūs glābt.
“Tā Kunga Gars”
Kungs Jēzus ir “Tā Kunga Gars” (2.Kor.3:18); un “Gars” ir viens no Viņa
vārdiem Atklāsmes grāmatā, tik cieši Viņš tiek identificēts ar Gara
iedarbību. Kungs aicina vīriešus un sievietes pie Sevis, sagatavojis
tiem ceļu pie Sevis, vārda sludinātāju darbu uzraugot. Viņš ieved ļaudis
kristības ūdeņos, stājas laulības attiecībās ar tiem (Ef.5:24), nes
augļus (proti, attīsta garīgumu mūsos, Rom.7:4), stiprina tos, saturot
tos Sevī, “tiem...visas lietas nāk par labu” (Rom.8:28), glābj tos tagadējā
nozīmē, attīstot tos garīgi un tad beidzot stādot mūs priekšā kā pilnīgus
Savas atnākšanas brīdī. Viņš aktīvi pakļauj Sev “visu”, pat dabiskajā
radībā (1.Kor.15:27,28). Taču JD visu uzmanību pievērš Viņa darbam starp
mums, eklēsijā. Kur divi vai trīs ir sapulcējušies Viņa vārdā, Viņš
pasludina Sevi esam viņu vidū (Mt.18:20). Viņš ir kā mācītājs, kurš
strādā bez brīvdienām, pastāvīgi vezdams Savus ļaudis pie Tēva (Ebr.7:25).
Kungs – sludinātājs
Kungs Jēzus jūt līdzi tiem, kas nepazīst Viņa Evaņģēliju, tāpat kā arī
iežēlojas par tiem, kas nomaldās no dzīvības ceļa (Ebr.5:2, atsaucoties
uz Kristu kā labo samarieti, kurš palīdz nelaimē nonākušajiem). Tieši
Viņš pieved cilvēkus ticībai Dievam (1.Pēt.1:21; 3:18), atklājot cilvēkiem
Tēvu (Lk.10:22; Jņ.14:21), uzrunājot un aicinot tos Valstībā (1.Pēt.5:10;
Atkl.22:17), tirgus laukumā nākot nolīgt strādniekus (Mt.22:8-10), pieņemot
tos, kad tie tiek kristīti (Rom.15:7). Viņš ir sējējs, kurš sēj vārdu
cilvēku sirdīs, strādājot dienu un nakti, rūpējoties par sēklu, kad
tā uzdīgst un uzaug (Mk.4:27); tas, kurš iededzina sveci cilvēka garīgumā,
lai tā dotu gaismu citiem (Mk.4:21). Viņš atļauj un dažreiz aizliedz
sludināt (1.Kor.16:7,4,19; 2.Kor.2:12; Fil.2:24; 1.Tes.3:11). Kad mūsu
sludināšanas centieni rod daudz niecīgāku vai daudz spēcīgāku atbalsi
nekā mēs sagaidījām – par to jāpateicas tikai Kungam Jēzum, kas strādā
ar mums. Viņš vēlas parādīt Savu lēnprātību un laipnību caur tiem, kas
Viņu sludina (2.Kor.10:1). Tam, ka Viņš strādā caur mums, ir jāliek
mums pievērst daudz lielāku uzmanību mūsu pašu personībai, jo mēs esam
Viņa atspulgs pasaulei. Kungs Jēzus strādā caur tādiem kā mēs (Ebr.13:21).
Viņš nāk un sludina cilvēkiem caur tiem, kas sludina Viņu (Ef.2:17;
4:21). Viņš darbojas Savu cilvēku dzīvēs, lai tie liecinātu par Viņu
citiem (Kol.1:29), stiprinot tos, kas Viņu sludina (2.Tim.4:17 un daudzviet
Apustuļu darbos), būdams ar tiem sludināšanā līdz pasaules galam, kā
pārnestā nozīmē, tā arī ģeogrāfiski (Mt.28:20), strādājot ar sludinātājiem
(Mk.16:20) un caur sludināšanu atklājoties cilvēkiem (Ef.1:7-9), ar
Evaņģēlija palīdzību ņemot tos Savā varā (Fil.3:12). Viņš ir kā locis,
kas ieved kuģi ostā (“ceļvedis”, Ebr.6:20), vai arī kā autors (aizsācējs)
un mūsu ticības attīstītājs (Ebr.12:2).
Kungs, kas svētī
Kristības asociējas ar seno apgraizīšanas rituālu. Kungs Jēzus Pats
it kā apgraiza mūs kristībās, atšķeļot pagātnes grēcīgo dabu un līdz
ar to aicinot mūs dzīvot saskaņā ar to, ko Viņš ir mūsu labā darījis
(Kol.2:11-13). Viņš grib, lai mēs būtu tādi kā Viņš, lai mums būtu Viņa
Gars. Šajā nozīmē Viņš nāk un mājo to sirdīs, kas Viņu pieņem (Rom.8:1-26;
2.Kor.13:5; Gal.2:20). Kunga darbības rezultātā pēc kristībām mēs uzņemam
sludināto vārdu Svētā Gara priekā (1.Tes.1:6). Lai to sasniegtu Viņš
svētī mūs ar visāda veida garīgu svētību (Ef.1:3). Viņš ne tikai sagaida,
ka mēs attīstīsim Viņa garu sevī, bet atsaucoties uz to, Viņš bagātīgi
izlej pār mums Svēto Garu kristībās (Tit.3:5,6). Šo izteikumu nav jāuztver
tā, kā to lasīs daudzi evaņģēlisti. Kungs izlej Savu Garu tajā nozīmē,
ka Viņš aktīvi iesaistās to cilvēku dzīvē, kas ir kristījušies un līdz
ar to pieņēmuši Kungu kā pestītāju. Pēc šī Viņam nodošanās akta Viņš
mūs dara stiprus (Kol.2:6,7; 2.Tes.3:3-5), izmantojot citus brāļus šim
nolūkam (1.Tes.3:2). Katru apmeklējumu, katru vēstuli Kungs žēlsirdīgi
izmanto. Viņš pats arī iedarbojas uz cilvēka prātu, bet nekad ārpus
Gara vārda un nekad nespiežot cilvēku rīkoties pretēji paša gribai.
Kungs Jēzus raksta cilvēku sirdīs (2.Kor.3:3), Viņš personīgi dod žēlastību
un mieru (Ef.2:7; 2.Tes.3:16; 2.Kor.1:2 un citviet – galvenā tēma Pāvila
vēstuļu ievadvārdos) un līdz ar to pārvērš cilvēkus no spožuma uz spožumu
(2.Kor.3:18). Jo vairāk brāļi un māsas, sevi pārbaudot un upurējoties,
cenšas iedziļināties Viņa ciešanās, jo vairāk Viņš dāvā tiem dzīvinoša
spēka un mierinājuma, kas ir Viņa attiecību ar mums neatņemama sastāvdaļa
(2.Kor.1:5; 12:9). To darot Viņš pagodina Dievu (Dieva rakstura īpašību
izpausme) eklēsijā (Ef.3:21). Viņš stiprina eklēsijas locekļu garīgo
stāju, piemēram, spēju pieņemt situāciju dažādību (Fil.4:11-13); Viņš
palīdz mums pārvarēt kārdinājumus (Ebr.2:18; 2.Pēt.2:9) un mūsu dzīves
ceļos vairo mīlestību, kas mūs vieno savā starpā (1.Tes.3:12). Viņš
mierina mūsu sirdis un nodrošina mūsu vārdus un darbus (2.Tes.2:16,17).
Viņš vērš mūsu domas un sirdis uz Tēva nesalīdzināmās mīlestības apjausmu
(2.Te.3:5). To visu darot, Viņš stiprina ticīgo sirdis, lai tās būtu
nevainojamas (1.Kor.1:8; 1.Tes.3:13; 2.Tes.2:16,17; 3:3), Viņš ir ar
mūsu garu (2.Tim.4:22; Filem.25), un saglabā mūs Sevī (Jūdas 1:24).
Visās šajās lietās Kungs ir stiprāks par cilvēku un cilvēka miesu. Beidzot,
katra vīrieša un sievietes, kas ir palikuši Viņā, dienu beigās Viņš
būs sasniedzis Savu mērķi. Kungs Jēzus ir ar mums. Viņš vēlas dzīvot
mūsu sirdīs. Viņš ir atnācis pie mums caur Evaņģēlija sludināšanu. Tikai
tās līdzības, kuras apraksta Viņa atgriešanos un tiesu, liek savā kontekstā
domāt, ka tagad Viņa nav ar mums. Faktiski, materiālā Viņa klātbūtne
būs tik pacilājoša, tik fantastiska, ka salīdzinājumā varētu teikt,
ka tagad Viņš nav ar mums, bet būtībā Viņš ir mūsos. Visi Viņa centieni
vērsti uz eklēsijas, Viņa miesas, saliedēšanu un nostiprināšanu (Mt.16:18;
Kol.2:19 salīdz. ar Ef.4:15,16) – bet cik bieži gan mēs traucējam Viņam
to darīt.
Viņš staigā Savu attīstāmo eklēsiju vidū (Atkl.2:1), atsegdams atsevišķu locekļu sirdis pārbaudei (Ebr.4:12), uzlūkodams mūsu motīvus (2.Kor.8:21; 10:18), atzīmējot labās un sliktās puses (Atkl.2:3,4), mērīdams to izaugsmi (Atkl.2:5,19), mazgādams un apgriezdams vīnogulāju, lai tas dotu vairāk augļu (Jņ.15), pārmācot, lai pilnveidotos garīguma auglis (Atkl.3:19), dodot laiku atgriezties (Atkl.2:21) un sodot atkritējus (Atkl.2:5). Viņš pat strādā ar vecākiem, audzinot un pārmācot viņu bērnus to garīgajā izaugsmē (Ef.6:4). Apstājieties un padomājiet – to Viņš dara ar jums un brāļiem un māsām, ar kuriem jūs regulāri satiekaties. Es pat ietu tik tālu un apgalvotu, ka karājoties krustā Kungu uzmundrināja doma par to nākotnes darbu, kuru Viņš spēs veikt šī upura rezultātā. “Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos” (Tit.2:14). Tad darīsim šos darbus – jo Kungs iedomājās mūs, ar mūsu niecīgo dedzīgumu, atsaucamies Viņa krusta darbam. Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam” (1.Pēt.3:18). Šis pēdējais pants aptver visu Viņa darbu – aicināt un vest cilvēkus kristīties, svētīt tos un iestāties par tiem...Un Viņš mira tā, kā Viņš mira, lai spētu veikt visu šo darbu mūsu labā.
Kungs Pestītājs
Kungs Jēzus bija un ir miesas pestītājs (Ef.5:23,26,27); Viņš lolo un
mīl mūs, kas atsaukušies Viņa vārdam, kā uzticīgs vīrs (Ef.5:27). Pestīšana,
kuru Viņš mums sniedz, ir process. Grēku izpirkšana un salīdzināšana
mums ir izteikta tiesas darbu valodā, taču tā nedrīkst aizēnot mums
Viņa pestīšanas darba kaisli, ko mūsu darbīgais Kungs ir sasniedzis
un turpina mums sniegt. Mēs nepārtraukti saņemam žēlastības un taisnības
dāvanas (Rom.5:17). Viņš atpestīja mūs ar savu perfekto dzīvi un nāvi;
bet Viņš ir mūsu Pestītājs šodien, diendienā, mēs esam atpestīti pateicoties
tam, ko Viņš mūsu labā dara tagad, kad Viņš ir atkal dzīvs (Rom.5:5,10):
un beigu galā Viņš izglābs mūs, paņemot mūs Valstībā Savas atgriešanās
dienā. Lai tas tā notiktu, caur Viņu Dieva miers sargā mūsu sirdis un
prātus (Fil.4:7), un apmierina mūsu garīgās vajadzības (Fil.4:19). Viņš
mazgā un taisno mūs pastāvīgi (Gal.2:17; 1.Jņ.1:7), Viņš ir mūsu Debesu
aizstāvis par katru mūsu grēku (1.Jņ.2:1), pastāvīgi aizlūgdams par
mums, iespējams, pat pēc mūsu nāves (uz to varētu norādīt Ebr.7:24-27);
it kā Viņš atkal un atkal pārdzīvotu Savu uzupurēšanos, kad Viņš mazgā
mūsu sirdsapziņu no grēkiem (Ebr.9:14). No dienas dienā mēs izejam ārpus
nometnes, nesdami savu kauna stabu – it kā krusts vēl aizvien būtu tur.
Krustā Kungs Jēzus atteicās no Savām bagātībām, lai mēs caur Viņa nabadzību
taptu bagāti (2.Kor.8:9). Taču Rom.10:12; Kol.1:27; 2:2 un Ef.3:8 teikts,
ka Kunga bagātības tagad tiek piešķirtas mums, mūsu žēlastības un pestīšanas
pieredzē. Būtībā, Kunga mīlestība, kuru Viņš parādīja krustā, tā uzticība
un uzvara, līdz kurai Viņš pacēlās un kuru sasniedza, visa vēl aizvien
tiek izlieta pār mums tagad. Krusts vēl aizvien ir tur. Ja mēs Viņu
noraidām, mēs sitam Viņu krustā no jauna, likdami Viņam aktīvi no jauna
pārdzīvot krusta kaunu (Ebr.6:6). Viņš iestājas par mums tagad, kā Viņš
to darīja krustā (Rom.8:26 salīdz. ar Ebr.5:7-9), ne tikai atbalstīdams
mūsu lūgšanas, bet arī Pats aizlūgdams par mums (kā Viņš to darīja aizlūgdams
par Lācara augšāmcelšanu). Kungs aizlūdz Dievu kalnā, kamēr Viņa mācekļi,
savā mazticībā, cīnās ar ezera stihiju...tas ir Kunga tagadējā darba
mūsu labā pirmtēls.
Kungs Jēzus ir patiesi dzīvs un darbojas mūsu vidū un mūsos. Pāvils visu laiku turēja Kungu Jēzu acu priekšā eklēsijas dzīvē. Viņš apzinājās, ka mēs varam apgrēkoties pret Viņu (1.Kor.8:12), kārdināt Viņu (1.Kor.10:9), izaicināt Viņu (1.Kor.10:22). Savās pēdējās vēstulēs Pāvils piekodina savus brāļus glabāt Kristus mantu (piemēram, 1.Tim.5:21; 6:13; 2.Tim.2:14; 4:1). Tas varētu liecināt par to, ka dzīves beigās Pāvils arvien stiprāk izjuta Kunga reālo klātbūtni. Ir viena lieta ticēt, ka Jēzus no Nācaretes ir augšāmcēlies un ticis pagodināts; bet pavisam cita lieta ir apzināties Viņu kā vienmēr klātesošu, vienmēr darbojošos mūsu dzīves realitāti; cilvēku, kas ir vairāk kā cilvēks, kas mums jāuzskata par Kungu un Skolotāju, mūsu Kapteini; To, kura piemērs ir ik mirkli mūsu acu priekšā; To, kurš mūsu dēļ mira un ir augšāmcēlies; To, kuram mēs esam solījušies kalpot (2.Kor.8:5; Ef.6:6). Kalpošanas, ziedošanās, Kunga Jēzus gribas pildīšanas valoda vienkārši caurstrāvo Jauno Derību. Viņš ir reāls, dzīvs Skolotājs un Kungs, un šīs izpratnes gaisotnē mēs arī kalposim Viņam.
Piezīme: Kungs Jēzus Apustuļu darbos.
Pēc Lūkas vārdiem, Evaņģēlija pierakstu tēma ir Kunga Jēzus sākotnējie
darbi; ar to liekot saprast, ka Apustuļu darbi ir turpinājums Kunga
darbu pierakstam (Ap.d.1:1). Tātad, apustuļu darbi ir faktiski darbs,
kuru mēs augstāk esam apskatījuši sīkāk. Augšāmcēlies Kungs veda Izraēla
tūkstošus pie atgriešanās (5:31) un arī pagāniem atvēra ticības durvis
(14:27), atverot to sirdis Evaņģēlijam (16:14), kontrolējot sludināšanas
vietas (16:6,10; 22:21), pievienojot savai baznīcai izglābtos (2:47),
gandrīz dodot cilvēkiem ticību (3:16), atgriežot tos no grēkiem (3:26),
iedarbodamies uz viņu sirdsapziņu (9:5), pievēršot tos (11:20,21), atklājoties
tiem (9:16), ar Sava Eņģeļa palīdzību veicinot pievēršanas darbu (8:26;
12:11,23). Kunga sludinātājus apraksta sludinām Jēzū, sludināšana notika
Viņa vārdā (4:2). “Caur Viņu jums tiek sludināta...” uzsver Pāvils (13:38).
Pat Mesiju raksturojošais pareģojums par Kristu kā pasaules gaismu tiek
piedēvēts Viņa sludinātājiem (13:47). Taču Viņam bija jādrošina, jāpalīdz
un jāuzmundrina vājie sludinātāji, lai varētu caur viņiem sasniegt vairāk
(13:52; 18:9; 23:11; 26:17). Apustuļu veiktā dziedināšana bija sekmīga,
Viņam darbojoties caur tiem (4:10; 9:34; 13:11). Viņš taisno tos dzīves
laikā (13:39), rūpējoties par pievērstajiem visu cauru mūžu (14:23)
un to mūža galā saņemot Savu sekotāju garu (7:56,59). Vēl viena radniecīga
Apustuļu darbu tēma ir Tēva un Dēla darba paralēlisms (piemēram, 16:31
salīdz. ar 34; 15:12; 26:17 salīdz. ar 22). Viņi strādā kopā, lai sasniegtu
mūsu galīgo izpirkšanu. Šī doma iedvesmo!
