Mājas lapa
7.8 TIESAS KUNGS
Ir pilnīgi skaidrs, ka tiesas dienas tēma neatstāja Kunga prātu un Viņš vēlas, lai arī mēs veltītu tai savas visdziļākās pārdomas. Viņa pastāvīgās atsauces uz tiesas dienu atklāj vismaz divus pieturas punktus:
1. Viņš daudz vairāk uzmanības velta noraidītajiem, nekā pieņemtajiem.
2. Daudzās tiesas dienas līdzībās figurē izbrīns. Kā cienīgie, tā arī
necienīgie brīnās kā par pašu tiesas norisi, tā arī par tās iznākumu.
Tiesas dienas tēma bija ļoti svarīga tēma Kungam. Tajā, kā Viņš runā par Ķēniņu spriežam tiesu, ir nerealitātes elements (Mt.25:40); netieši tiek norādīts uz to, ka mūsu tiesāšana būs ārkārtīgi svarīgs notikums; Pats Ķēniņš ir tiesnesis (faktiski, debesu un zemes ķēniņš). Tas norāda, ka Kungs vēlas stādīt mums priekšā tos, kuri noraida Viņa aicinājumu Valstībā. Skumji, bet liekas, ka mēs, kā sadraudzība, izvairāmies no šī skata, krizdami par upuri sentimentālajam priekšstatam par Dievu, ko izplata maldu ceļus ejošā kristietība. Šis uzsvars uz noraidīšanu tikai turpina Vecās Derības uzsākto. Reālā noraidīšanas iespēja tiesas dienā acīmredzot bija Pāvila dzīves dzinējspēks (piemēram, 1.Kor.9:27), un viņš nākamās tiesas dienas “biedu” izmantoja, lai pārliecinātu cilvēkus, mācīdams tos eklēsijās (2.Kor.5:11), kā arī sludinot pasaulei (Ap.d.17:31). Pāvila mācība par nākamo tiesu lika Fēliksam nodrebēt (Ap.d.24:25). Nez vai tā notiktu, ja viņš ienāktu kādā no kristadelfiešu lekcijām šodien.
Izbrīna tēmai par tiesas dienas norisi un spriedumu būtu spēcīgi jāiedarbojas uz mūsu domāšanu un rīcību. Neskatoties uz visu mūsu Bībeles studēšanu un gatavošanos, šī diena mūs pārsteigs, tā satricinās mūs līdz sirds dziļumiem, tāpat kā jaunuzceltās mājas sabruka līdz pamatiem stiprā lietus un vēja brāzmu gāztas (kas attēloja Kristu, pārbaudām mūsu sirdsapziņu tiesas dienā, Mt.7:27). Ja šī diena mūs pārsteigs, tad mums jau tagad ir jābūt pietiekami pazemīgiem, lai atzītu, ka beigu beigās mūsu priekšstati par daudzām lietām izrādīsies aplami. Iespējams, ka pastāv netiešs norādījums uz to, ka Kungs pieņems dažus no tiem, kuriem pat tiesas dienā ir nepareiza attieksme pret brāļiem. Tā, tie, kas domāja, ka strādājuši visvairāk, kurnēja, ka tie, kas, pēc viņu domām, ir darījuši mazāk, tomēr saņēma denāriju. Tiem tika aizrādīts, taču viņi savu denāriju bija saņēmuši (salīdz. ar pestīšanu; Mt.20:11). Tam sekojošais komentārs, ka pirmie būs pēdējie varētu norādīt, ka tie būs Valstībā, bet zemākā vietā. Līdzīgi kā brālis, kurš aizņem augstāko vietu eklēsijā būs spiests ar kaunu ieņemt pēdējo vietu (Lk.14:9). Vai arī sarūgtināto vecāko brāli, kurš dusmojas, ka Tēvs ar prieku žēlīgi uzņem necienīgo brāli, Tēvs (Dievs) uzrunā ar vārdiem, kuri attiecas uz Kungu Jēzu: “Dēls, tu aizvien esi pie manis, un viss, kas ir mans, ir arī tavs” (Lk.15:30). Šīs jūtas citviet tiek izteiktas, runājot par Kungu Jēzu. Vai tā nav norāde uz to, ka sarūgtinātais vecākais brālis tomēr ir Kristū un Viņa pieņemts, kaut arī viņa attieksme pret brāli nav tāda, kādai tai būtu jābūt? Vismazākie Valstībā būs tie, kuri atmet kādu no vismazākajiem baušļiem un tā māca ļaudis (Mt.5:19); bet mazākais Debesu valstībā būs lielāks par Jāni Kristītāju šai saulē (Mt.11:11). Tas vienkārši nozīmē to, ka Valstībā būs daži, kas vienkārši nav bijuši ļoti paklausīgi šajā viņu pārbaudes laikā. Protams, šie panti var būt arī savādāk iztulkoti. Bet atcerieties šos vārdus, it īpaši, ja jums nākas saskarties ar šķietamu skarbumu no dažu kristadelfiešu puses.
Dažādas līdzības dod ieskatu par dažādiem tiesas dienas aspektiem.
Iespējams, ka saliekot tās visas kopā, mēs varētu konstruēt tiesas norisi.
Vai arī ir pilnīgi iespējams, ka tiesas norise būs atšķirīga katram
no mums; un līdzības atspoguļo dažādos gadījumus, kurus Kungs (pat ar
Viņam raksturīgo cilvēcību) paredzēja nākam Viņam priekšā tiesas dienā.
Noraidītajiem šī norise varētu būt šāda:
Pirmkārt, nesapratne (Mt.25:37), pārsteiguma radītas dusmas, tad Kunga
sprieduma apjausma.
Viņš norāda uz viņu trūkumiem,
Tad viņi paskaidro savu rīcību (Mt.25:24) sevis attaisnošanai (Mt.25:44).
Kungs uzdod virkni jautājumu, uz kuriem nav atbildes.
Netiek bilsts neviens pats vārds (Mt.22:12).
Tad seko kauna pilna aizlavīšanās no tiesas (1.Jņ.2:28).
Vēlēšanās aizbēgt, bet nav kur (Ebr.2:3 citē Jes.20:6 attiecībā uz cilvēku
nespēju izglābties no neuzvaramās asīriešu armijas tuvošanās). Noraidītie
redzēs, ka Kungs tuvojas viņiem ar daudz spēcīgāku karaspēku nekā viņiem,
un viņi ir palaiduši garām iespēju noslēgt mieru (Lk.14:31).
Tā noteikti nav nejaušība, ka šī secība precīzi atspoguļo to, ko pārdzīvoja
Kunga krustā sišanas liecinieki.
Tiesas tēls
Mums ir vienmēr jāatceras, ka tiesa ir tikai mūsu tikšanās ar Kungu
tēls. Grūti pateikt, ciktāl šis tēls sniedzas. Tā, rodas jautājums:
Vai Kristus jau iepriekš zina, kurš tiks pieņemts un kāda būs viņa atalgojuma
pakāpe? Pēc Lk.19:15 spriežot, iespējams, ka nē; Kungs sauc kalpus,
“lai pārliecinātos, ko katrs ar to ir darījis”. Viņš ir iecelts, lai
būtu soģis pār visiem (Ap.d.10:42). Taču, kā Debesu un zemes Kungam,
kam dota visa vara, tas šķiet neticami – kaut gan jāatceras, ka tāpat
kā Dievs ir visvarens, taču ierobežo Savu visvarenību, tā arī Viņš var
ierobežot Savu viszinību. Ganam atšķirība starp avīm un āžiem ir acīmredzama.
Pārbaudes nepieciešamība atkrīt. Taču līdzības un pats soģa tēls, kurš
izvērtē pierādījumus un nonāk pie secinājuma, šķiet norādām uz pretējo.
Izteiktā doma, bez šaubām, paredz, ka soģis, viszinošais Kungs pār visu,
tiesas dienā rīkosies tā, it kā Viņam būtu nepieciešama informācijas
ievākšana no mums, lai ar tās palīdzību izveidotu spriedumu. Līdzības
rada tādu iespaidu tādēļ, ka tās apraksta, kā mēs izjutīsim šo tiesu.
Zemāk mēs parādām, cik daudzas līdzības norāda uz to, ka mūsu pieņemšana
tiesas dienā ir pilnīgi atkarīga no mūsu attieksmes pret brāli. Bet
mēs zinām (vai mums būtu jāzina), ka tā nav vienīgā lieta, kas ietekmē
mūsu atpirkšanu; taču līdzību jēga pasvītro, ka tobrīd šī doma mums
būs priekšplānā.
Tad kāds ir tiesas mērķis? Pēc manām domām, tā ir vajadzīga mums, ne Kungam, kaut gan apmātība ar tiesas tēlu varētu radīt pretēju iespaidu. Vienā no līdzībām Kungs Jēzus mācīja, ka pirms tiesas taisnie pastāstīs Kungam, cik minas tā mina, kas tiem tika dota, nopelnījusi. Citā, Kungs attēlo taisnos jautājam Kungam pēc sprieduma pasludināšanas, vai tad viņi patiesi ir darījuši to, ko Kungs teicis viņus darām. Izveidojas sekojoša aina: mūsu sākotnējā atskaite, Kunga spriedums, un tad saruna ar mums pēc sprieduma paziņošanas. Tas jau pats par sevi norāda, ka tiesa mums nav jāiztēlojas kā līdzeklis atalgojumu un nosodījumu sadalīšanai. Tās mērķis ir godināt Dievu caur mūsu reakciju uz sapratni, kuru mēs tādā veidā gūsim. Uzticīgie un visi to darbi ir jau iepriekš zināmi. No Dieva redzes viedokļa šķiet nebūtu nekādu šķēršļu to tūlītējai pārtērpšanai mūžībā Kunga atnākšanas brīdī. Galu galā Viņš tos redz Kristū, kas ir augšāmcēlies un ieguvis nemirstību. Bet cik neadekvāti tad mēs novērtētu Dieva žēlastību, cik niecīga būtu mūsu pašizziņa tādā gadījumā. Daži, kā mēs to iztēlojāmies, ciešanu gadi cīņā ar mūsu dabas ārējo čaulu, gandrīz mūsu mīlošā Tēva pastāvīgās aizgādības izlutināti, tad nāve, un tad jau mēs esam Valstības mūžīgajā godībā. Tiesas solam pilnīgi noteikti būs būtiska loma mūsu garīgajā audzināšanā un dievišķās dabas saņemšanas sagatavošanā (1). Uzreiz pēc tam, mēs lasām: “Debesu valstība būs līdzīga desmit jaunavām...(Mt.25:1 un konteksts), kas norāda uz to, ka tikai tad mēs sapratīsim šīs līdzības jēgu; tikai tad mēs pilnībā novērtēsim modrības un pastāvīgu eļļas uzturēšanas lampās rezultātu. Noraidītie redzēs sevi izmestus ārā no Valstības (Lk.13:28); it kā redzot sevi no malas. Tas garīgums, kas tiem, pēc viņu domām, piemita, viņu acu priekšā tiks tiem it kā atņemts (Lk.8:18). Tāds būs tiesas procesa rezultāts. 1.Kor.11:32 arī varētu atsaukties uz sprieduma audzinošo ietekmi: “Bet sodīdams Tas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti”. Pasaules pazudināšana būs otrās atnākšanas laikā; tiesāšanai un pārmācībai, uz kuru atsaucas Pāvils, tātad jānotiek pēdējā dienā. Taču šajā kontekstā Viņš uzsver, ka mūsu pašpārbaude piemiņas sapulcē un mūsu attieksme pret Kunga pārmācību mūsu tagadējā dzīvē faktiski ir it kā pēdējās tiesas dienas sprieduma pieredzes priekšnojauta.
Tad mēs pilnībā izpratīsim mūsu grēcīgumu, mēs ieraudzīsim Dieva žēlastības lielumu un Kristus uzvaras pārākumu. Tad mēs izpratīsim, cik niecīga bijusi mūsu izpratne, cik maz mēs sapratām Dievu, un cik liels ir mums dotais atalgojums, cik neproporcionāls tas ir mūsu tagadējai pieredzei un atbildībai. Mums gandrīz rodas iespaids, ka kalpi uzskatīja savu veikumu par labu, kad tie atdeva kungam minas, kuras tie bija nopelnījuši, liekot lietā tiem uzticēto minu. Dotās minas vērtība līdzinājās labākajā gadījumā $1000 (1995). Taču atalgojums bija daudzkārt lielāks, kā salīdzinot ar doto, tā arī ar nopelnīto: desmit pilsētas! Kunga vārdi skan gandrīz kā maigs pārmetums: “Tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām” (Lk.19:17); “Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu” (Mt.25:23). “Taisnība”, kas mums ir tagad (un tā ir patiesība) ir “mazā lieta...mazums”. Mums tā nav jāuztver kā pašmērķis. Taču mūsu cilvēka dabas, mūsu aprobežotā apvāršņa dēļ, būdami ieslēgti maznozīmīgu paradigmu lokā, mēs tiecamies domāt, ka Valstība kaut kādā veidā atgādinās mūsu tagadējo “patiesības” pieredzi. Taču Kungs uzsver, vismaz divas reizes, ka to, kas mums ir tagad, nemaz nevar salīdzināt ar bezgala lielāku garīgās Valstības ainu. Mums (personīgi) tiks dota vara pār visu, kas pieder Kristum (Mt.24:47; “daudzumu” no Mt.25:23); un Viņā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības (Kol.2:3).
Patiesā bagātība
Lk.16:11 iegalvo to pašu domu; ja mēs esam uzticami tais lietās, kuras
Dievs mums uztic šai dzīvē, mēs gūsim patieso bagātību. Tas, kas mums
ir tagad, ir “patiesība”, jo tā Gars runā par to. Bet patiesība ir relatīva,
un tā patiesība, kuru Dievs grib, lai mēs pieņemtu kā patiesību, bez
šaubām, ir Viņa veidota tā, lai būtu pieņemama vienkāršajiem mirstīgajiem.
Bet tā nav “patiesā”, kura pieminēta šajā pantā. Mums ir pieteikts būt
uzticamiem Dieva lietās, un tad mums tiks uzticētas “mūsu pašu...patiesās”
(Lk.16:12) Valstībā, it kā šīs mums uzticētas patiesās bagātības kaut
kādā veidā attiektos vienīgi uz mums, “vārds rakstīts, ko neviens nezina,
kā vien tas, kas to dabū” (Atkl.2:17). Bagātības attiecas uz gudrības
un atziņas pilnību (2.Kol.2:2,3), un tās sasaucas ar to, kas ir “mūsu
pašu”, it kā Valstībā mēs saņemtu gudrības un atziņas dziļumu, kas kaut
kādā veidā saistāms tikai un vienīgi ar mums. Mani šie daži vārdi no
Lk.16:11,12 pieved pie pašas Valstības izpratnes robežas. Mēs nespējam
iet tālāk.
Bet tiesas diena nav domāta tikai mūsu personīgajai izaugsmei un pazemības
iedvešanai. Tā ir domāta visas mūsu sadraudzības apgaismībai, jo ir
norādījumi par šī procesa atklātību, ka visi ticīgie redzēs to cilvēku
patiesās rakstura īpašības, ar kuriem viņi biedrojušies šajā dzīvē.
Tā, necienīgie atklāsies kā tie, kuriem nav kāzu tērpa, un ticīgie (pirmo
reizi) redzēs viņus kailus un kaunā (Mt.22:11; Atkl.16:15). Ļauno kalpu
“satrieks” (Mt.24:51), proti, viņa divkosība pirmo reizi tiks rādīta
atklātībā. Ko mēs esam čukstējuši Viņam ausī, Viņš tiesas dienā darīs
zināmu atklātībai (“sludinās no jumtiem”, Lk.12:3).
Āži
Saskaņā ar Lk.19:23, Kungs parādīs necienīgajiem, kā tie būtu varējuši
ieiet Valstībā. Atkal ievērojiet, ka tiesa ir tiesājamo apgaismībai.
Viņš parādīs tiem, kā tiem bija jādod tiem dotā nauda, proti, Evaņģēlija
pamati, citiem, tādā veidā saņemot kādu procentu. Tas ir jāsasaista
ar labi zināmo aizliegumu prasīt augļus no sava brāļa; augļus var prasīt
tikai no sveštautieša (5.Moz.23:20). Ar to Kungs nepārprotami parāda,
ka šis cilvēks vismaz būtu varējis dalīties Evaņģēlija vēstī ar citiem,
it īpaši (ebreju kontekstā) ar cittautiešiem. Tas vismaz būtu nesis
kādus augļus Kungam. Jāsecina, ka tiesas procesā Kungs pacels jautājumu
par vienaldzīgu attieksmi pret sludināšanu, it īpaši ebreju ticīgo nevēlēšanos
dalīties savā cerībā ar sveštautiešiem. Protams, Kungs nebija licis
kalpam (līdzībā) aizdot naudu sveštautiešiem; viņam pašam bija jāizrāda
iniciatīva. Visumā, līdzības doma ir, ka cilvēkam bija vismaz kaut kas
jādara! Kungs pat būtu viņu pieņēmis, ja tas būtu prasījis augļus par
aizdoto naudu, ko bauslība aizliedza; ja viņš kaut ko būtu darījis,
pat ja viņš būtu pārkāpis kādu Dieva baušļa aspektu...Tā vietā viņa
attieksme bija: ja viņam ir dota nauda, Evaņģēlijs, viņš nedrīkst to
izlaist no rokām. Viņš pat bija sašutis, ka Kungs varētu ieteikt, ka
viņam būtu bijis kas cits jādara! Mums ir jāuzmanās, vai tik arī mūsos
nav vērojama līdzīga attieksme. Viņš attaisno sevi, sakot, ka viņš to
“noglabājis” (Lk.19:20), lietojot vārdu, kas citviet lietots attiecībā
uz nepieciešamību glabāt vai turēties pie Vienas Ticības mācības (1.Tim.1:19;
3:9; 2.Tim.1:13; Atkl.6:9). Viņš to bija darījis, viņš bija pieturējies
pie ticības, viņš to nebija atstājis. Un viņš domāja, ka tas ir pietiekami,
lai viņu pieņemtu Valstībā. Skumji, ka mūsu kristadelfiešu garīgums
gandrīz vai cildina šo pašu attieksmi. Jebkurš, kas izrāda kādu iniciatīvu,
tiek uzskatīts par savādāk domājošu, par tādu, kas tiecas aiziet neceļos.
Tiek uzsvērta turēšanās pie pamatmācības, iknedēļas šīs mācības izklāsta
sapulču apmeklēšana (pat ja jūs tajās snaužat), regulāra to apmeklēšana...Un,
dēls, tu neiesi neceļos. Kungam, sastādot šo līdzību tādu, kāda tā ir,
bija prātā tieši šāda veida pašapmierinātība.
Un visbeidzot. Kungs paredz garīgo kultūru, kuru Viņš parādīs pat noraidītajiem, uzrunājot tos “draugs” (Mt.22:12), lietojot to pašu vārdu, ar ko Viņš uzrunāja Jūdu (Mt.26:50). Ja Kungs tik draudzīgi uzrunās tos, kas Viņu no jauna situši krustā, tad mēs noteikti varam nezaudēt cerību.
Aitas
Lai kāds būtu spriedums, tiesa mūsu iztēlē zīmē bargas sejas izteiksmes
tiesnesi tiesas zāles stingras nopietnības gaisotnē. Taču tiesas ainās,
kuras figurē līdzībās, sastopami nerealitātes elementi. Šis tiesnesis
ir emocionāli iesaistīts katrā atsevišķā tiesā izskatāmajā lietā (kas
nedzirdēts cilvēku tiesas zālē); Viņš sajūsminās: “Labi...ieej sava
kunga priekā” (Mt.25:23). Šī laimīgā tiesneša aina, kas ir sajūsmā par
spriedumu un aicina šaubu pārņemto ticīgo dalīties ar viņu uzvaras priekā!
Šī aina šķiet tik ticama; “ieej sava kunga priekā” liek domāt par līdz
šim slēptu neticību šādam iznākumam. Salīdzini to ar vienas stundas
strādniekiem, kas saņem dienas strādnieka algu (Mt.20:9); un ticīgie
gandrīz iebilst Kungam, ka viņi nav darījuši tās lietas, kuras Viņš
pieminējis (Mt.25:38-40) (2). Taču mēs pārvarēsim savu atturību; mēs
ieiesim mūsu Kunga priekā; jo mēs nostāsimies nevainīgi un līksmi Viņa
godības priekšā (Jūdas 24). Kungs ir tik sajūsmināts par to, ka Viņa
kalpi ir nomodā Viņa gaidās, ka Viņš nekavējoši sagatavo tiem maltīti
un Pats apkalpo tos (Lk.12:37). Saistošs ir šīs ainas nerealitātes elements.
Vai patiesi Kungs ko tādu darītu necilā nakts stundā, vai patiesi Viņš
pats tos apkalpotu, un vai Viņš patiesi būtu tik priecīgs, ka kalpi
Viņu gaida nakts stundā? Taču šie nerealitātes elementi māca: ka Kungs
atgriežoties būs mēmā sajūsmā par to, ka mēs Viņu gaidām, un Viņa līksme
un prieks par mums mūs pārsteigs. Todien Viņā piepildīsies Cef.3:17:
“Tas Kungs, tavs Dievs, ir pie tevis, tavs spēcīgais glābējs; Viņš priecāsies
par tevi, būs pret tevi mīļš, tev piedos un skaļi izpaudīs Savu prieku
par tevi. Tos, kas bailēs tālumā skumst (mūs),...Es sapulcināšu vienuviet”,
kad Kungs atkal būs ar mums Pashā svētkos.
Kā jau augstāk vairākkārt minēts, tiesāšana notiek mūsu labā, lai attīstītu mūsu apziņas un pašizziņas spējas. To, iespējams, atspoguļo desmit minas saņēmušā teiktais, ka Kristus mina piepelnījusi desmit minas, kuras tad viņš arī piedāvā (Lk.19:16). Tas, kuram tika dotas 5 minas, lieto citu vārdu grieķu oriģinālā, kas apraksta, kā viņam dotā nauda nesusi augļus (Lk.19:18), kamēr cilvēki Mt.25:20,22 to pašu izsaka citiem vārdiem. Tā, bez šaubām, ir reāla situācija: katrs no ticīgajiem nonāk pie tā paša secinājuma, ka viņos attīstītais garīgums radies pievēršanas brīdī sniegtā pamata Evaņģēlija rezultātā; taču viņi izsaka to pašu domu katrs saviem vārdiem. Ja Kunga mācība šeit tiek pienācīgi novērtēta, tad nav nepieciešams turpināt uzsvērt pamatmācības lomu kā visa patiesā garīguma attīstības pamatu. Taču tagadējā sadraudzības paviršajā attieksmē pret pamatmācību tās pirmšķirīgā loma ir jāuzsver jo īpaši. Cilvēks, kura attīstība nav sasniegusi nepieciešamo līmeni, apsūdz Kungu pļaušanā, kur Viņš nav sējis (Lk.19:21). Taču Kungs sēj pamatmācības sēklu, kā sējēja līdzība to parāda. Lieta tāda, ka necienīgie nedod šai sēklai uzdīgt, viņi nesaprot, ka Kungs gaida augļus no dotās pamatmācības. Taču viņi nesaredz saistību starp pamata Evaņģēliju un praktisko garīgumu. Viņu iztēlē Viņš pļauj, kur nav sējis. Kristus pieprasīs Sava paša, proti, to, ko Viņš ir sējis, Evaņģēlija pamatmācību līdz ar augļiem (Lk.19:23). Līdzība par sīko sinepju graudiņu, kas liek pārcelties kalnam, bez šaubām, pasvītro to pašu domu; pamata Evaņģēlijs, ja tam patiesi tic, rezultātā dos vislielākās lietas (Mt.17:20 salīdz. ar 13:31). Līdzībā par denārijiem ir nerealitātes elements: dažu monētu prātīgs pielietojums rezultātā sniedz varu pār vairākām pilsētām. Mēs varam tikai iedomāties, kā šie cilvēki brīnās par tiem sniegtā atalgojuma nesamērīgumu. Vislabākajā gadījuma tie bija cerējuši saņemt tikai dažus denārijus. Un šī attieksme ir pirmtēls ticīgo izbrīnam par tiem sniegto atalgojumu.
Attieksme pret citiem
Viena no tiesas dienas līdzību tēmām ir tā, ka mūsu attieksme pret brāļiem
iespaidos tiesāšanas iznākumu. Mt.25:45 šķiet norādām, ka Kungs īpaši
rēķināsies ar mūsu attieksmi pret vājākajiem eklēsijā. Skaidrs, ka Viņam
spriedums ir zināms, kā arī tas, kāpēc Viņš pie tāda ir nonācis, bet
šķiet, ka līdzība māca, ka līdz mūsu apziņai tiks novests, ka mūsu attieksme
pret vājākajiem brāļiem lielā mērā iespaido to, kā mūsu Kungs uztver
mūs. Jo tad mēs sapratīsim, cik mēs visi esam vāji. Pievērsiet uzmanību
tam, ka Viņš vairākkārt uzsver, cik svarīga ir mūsu attieksme pret citiem,
ka mums dotā Patiesība ir jāizlieto, kalpojot citiem:
- ‘Netaisnajam pārvaldniekam’ tika piedots tāpēc, ka viņš piedeva parādus
citiem pēc tam, kad pats bija iekļuvis ķezā. Viņš izšķērdēja Kunga mantu
tāpat kā pazudušais dēls (Lk.15:13 saistībā ar 16:2). Tā kā pazudušais
dēls reprezentē mūs visus, mācība ir tajā, ka mēs visi izšķiežam Kunga
mantu, tādēļ glābšanas pamats ir caur piedošanu citiem, kas rodas no
mūsu pašu ticības Kunga žēlastībai. Tas ir viens skaidrojums tam, kāpēc
pārvaldnieka līdzība izriet tieši no līdzības par pazudušo dēlu.
- Bagātais vīrs tika nosodīts par to, ka nepalīdzēja Lācaram.
- Farizejs tika nosodīts ne tikai par to, ka bija paštaisns, bet jo
sevišķi par to, ka nicinoši izturējās pret savu grēcīgo brāli.
- Vienu denāriju saņēmušais vīrs tika nosodīts par to, ka nedeva savu
denāriju sveštautiešiem, kas nestu augļus Kungam.
- Lielais parādnieks tika noraidīts tāpēc, ka viņš nepiedeva parādu
brālim. Kungs saka, ka Viņš liks tādam samaksāt visu, ko viņš tam parādā
(Mt.18:34). Šeit ir saistība ar agrāk izklāstīto līdzību, kur Viņš runā
par to, ka jāizlīgst ar savu pretinieku pirms tas nodod tevi soģim un
tu nonāc cietumā, kamēr nenomaksā pēdējo artavu (Mt.5:26). Tādēļ pretinieks
līdzībā ir Pats Kungs. Viņš ir agresīvais iebrucējs, kas tuvojas mums
ar neuzvaramu armiju (Lk.14:31), ar kuru mums jāsalīgst miers, padodoties
tam bez ierunām. Analizējot Kunga mācību tās kontekstā, mēs redzam Viņu
kā bargu un prasīgu Kungu attiecībā pret ticīgo, kas nepiedod citiem,
bet ļoti maigu un gandrīz nepieņemami žēlsirdīgu pret tiem, kas prot
piedot.
- Vecākais brālis aizgriezās no Tēva draudzības, jo viņš nevarēja pieņemt
jaunākā dēla atgriešanos.
- Daudzi tiks noraidīti tiesas dienā par atteikšanos rūpēties par saviem
vājākajiem brāļiem.
- Piedzērušais pārvaldnieks tika noraidīts tāpēc, ka viņš nespēja pabarot
pārējo saimi un sita tos.
- Gaismeklis izdzisa, jo tas tika turēts zem pūra tā vietā, lai dotu
gaismu citiem.
- Iespējams, ka Kungs noraidīja visu dienu strādājušos par kurnēšanu
pret citu saņemto tādu pat atalgojumu par darbu, kuru tie uzskatīja
par zemākas atlīdzības vērtu. Ja līdzība būtu tā interpretējama, tad
cik skumji tas ir, ka šie cītīgi strādājušie cilvēki (brāļi) būtu gandrīz
vai glābti, ja ne to attieksme pret saviem brāļiem.
Tādēļ ticības glabāšanu tikai sev, necenšoties to nest citu pasaulē, Kungs paredzēja kā ļoti būtisku mūsu problēmu. Un tāda tā patiesi arī ir. Intereses trūkums par sadraudzības sapulcēm un par aizjūras brāļiem, nevēlēšanās iesaistīties citu pūliņos, vienaldzīga attieksme pret sludināšanu, it bieži apmātības ar paša ģimeni rezultātā...tā ir tieši tā lieta, ko Kungs paredzēja jau iepriekš. Mums visiem ir vēlēšanās turēt savu ticību tikai sev, turēties pie tās mūsu pašu mazajā saliņā...un tieši šo attieksmi Kungs atkārtoti un asi kritizēja. Un savā prasīgajā manierē Viņš lika mums noprast, ka neveiksme šajā jomā mums maksās Valstību. Viņam vairāk par visiem, droši vien, bija pazīstama vēlēšanās pēc garīgas dzīves kādā neapdzīvotā salā; bet tā vietā Viņš atstāja 99 taisnos un gāja augšā kalnos (proti, Viņš dedzīgi aizlūdza, tāpat kā Mozus par Izraēlu?), lai atrastu pazudušo avi (Mt.18:12). Savā ziņā tiesas process jau ir aizsācies; Mt.18:24 saka, ka Kungs jau tagad “iesāka norēķinu”, tātad mums steidzami jāpiedod cits citam. Viņš vēro mūsu attieksmi vienam pret otru tagad un šeit. Mt.18:33,35 māca, ka attieksme pret brāli, kas ir dziļi mūsu sirdīs, taps atklāta un apspriesta ar mums tiesas dienā.
Gaismekļa iedegšana ir mūsu pievēršanas simbols (Mt.25:1; Ebr.10:32). Kungs Jēzus iededzināja mūsu gaismekļus (Lk.8:16; Ebr.10:32), lai apgaismotu māju. Kungs iededzina lampu, lai sameklētu Savu nozaudēto monētu, tas vājais brālis vai māsa Viņam personīgi dziļi sirdī nozīmē tikpat daudz kā līgavas pūra nauda Tuvajos austrumos (salīdzini ar laulības gredzenu; Lk.15:8). Bet tā lampa, ko Viņš aizdedzina, tie esam mēs. Tas ir vēl viens piemērs tam, ka Viņa līdzības jāskata kopumā. Tagad mums ir jādeg kā svecei, dodot gaismu, vai arī mēs sadegsim tiesas dienā (Mt.5:15 un Jņ.15:6 lietoti tie paši vārdi). Tas ir tikai viens izturības loģikas piemērs; mums jādeg tā vai tā, tad kāpēc gan nedegt Kunga labā un saņemt atalgojumu (3)? Eklēsijas, ticīgo grupas ir lukturi (Atkl.2:5 salīdz. ar Ps.18:28). Mums ir jāizstaro gaisma, nevis jātur tā zem pūra, jo “nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms” (Mk.4:21,22). Citiem vārdiem sakot, Dievs tieši tāpēc ir apslēpis dažas Sava vārda lietas no pasaules un dažas no mūsu brāļiem, lai mēs tās atklātu viņiem.
Ja mēs neizstarojam gaismu kā pasaulei, tā arī savā mājā, mēs nepildām to, kā dēļ mēs tapām aicināti. Iespējams, tieši tas ir domāts Ap.d.16:10, kur Lūka saka, ka viņi sludina Maķedonijā tādēļ, ka viņi saprata, ka “Dievs mūs aicina viņiem sludināt evaņģēliju”. Vai jums tāda interpretācija patīk vai nē, ir ne mazums fragmentu, kas māca, ka mūsu pestīšana būs atkarīga no tā, cik lielā mērā mēs esam nesuši Dieva vārdu pasaulei un mūsu mājoklim (Sal.pam.11:3; 24:11,12; Dan.12:3; Mk.8:38; Lk.12:8; Rom.10:9,10 salīdz. ar Jņ.9:22; 12:42; 1:20; 1.Pēt.4:6). Tiem, kas ievāc Evaņģēlija pļaujas augļus, tiks pestīšanas atalgojums (Jņ.4:36). Tāds darbs nav tikai izvēles lieta tiem, kam tas ir pa prātam. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums tiesas dienā (Mk.4:24 un konteksts). 1.Kor.3:9-15 arī māca, ka tiesas dienas atalgojums būs tieši proporcionāls “jebkura cilvēka” garīgajam “darbam” ar brāļiem. Pāvils skaidri redz sava atalgojuma samēru ar brāļu šķīstību (2.Kor.1:14; 1.Tes.2:19,20; Fil.2:15; 4:1).
Vecākais kalps
Mt.24:42-50 māca, ka kalps, kuram jādod pienācīga barība saimei, pārstāv
katru no mums; viņam jābūt gatavam Kunga atnākšanai un jārūpējas par
saimes uzturu; taču (tas ir jāpasvītro) šī līdzība attiecas uz mums
visiem (salīdz. ar Mk.13:37). Ja viņš to nedara, viņš tiek noraidīts.
Tās ir augstas prasības. Kristus ir “nama kungs”, tas ir, vecākais kalps,
kurš ir atbildīgs par visiem pārējiem (Mt.20:11), bet šinī gadījumā
ar “nama kungu” ir domāts katrs no mums (Mt.24:43; Lk.12:39,40). Mēs
esam Viņā, un tādēļ mums ir kopā ar Viņu jāuzņemas rūpes par Viņa saimi.
Viņš nesa Savu krustu mūsu dēļ, mūsu pestīšanai. Un Viņš lūdz mūs nest
krustu kopā ar Viņu, kopā ar Viņu būt uzticīgiem ticīgo kopuma kalpiem
līdz pat nāvei.
“Durvju sargam” bija pavēlēts būt nomodā (Mk.13:34); un viņš pārstāv mūs visus (Mk.13:37). Dieva saimes sargāšanas ideja ņemta no Ecēh.3:17; tāpat kā pravieši bija ielikti par sargiem Izraēla namam, tā arī katrs no mums. Kad Kungs agrāk izklāstīja šo līdzību, Pēteris (tāpat kā mēs) uzdeva nepārprotamo jautājumu: “Kungs, vai Tu šo līdzību stāsti mums (pirmā gadsimta 12 apustuļiem) vai visiem?” (Lk.12:41). Pamatā Kunga atbilde bija: “Visiem”, kaut gan Viņš to tik skaidri nepateica. Tā vietā Viņš teica, cik priecīgs būs kungs, ja, negaidīti pārnācis pēc prombūtnes vēlu naktī, atradīs mājā uguni degam un kalpu cītīgi strādājam, rūpējoties par citiem; jebkurš kalps, kas to dara sagādās Kungam prieku; ‘Tādēļ, Pēteri, nedomā par to, vai citiem šis darbs ir jādara, tas ir kalpa ideāls, jūs visi esat kalpi, tad nu pie darba un pacenties būt tāds pats kā šis ideālais kalps!’ Sarga pienākums bija nelaist iekšā vilkus (salīdz. ar Jņ.10:3, kas ir vēl viens piemērs tam, ka līdzības skatāmas kopībā). Vienaldzīga attieksme pret maldus mācību nesējiem nozīmē, ka mēs slikti izpildām sarga lomu, mēs guļam nevis rūpējamies par saimi. Mt.24:43-45 skaidro, ka būt modrībā līdz Kristus atnākšanai nozīmē rūpēties par brāļiem; tas turēs mūsu sirdis gatavībā līdz otrajai atnākšanai daudz lielākā mērā nekā hobija veida cenšanās saskaņot tekošos notikumus ar Bībeles pravietojumiem.
“Dievs, visu tiesnesis”
Un beidzot, visām līdzībām par tiesu zīmīga ir vēl viena īpašība. Tās
bieži runā par Kungu Jēzu it kā Viņš būtu Dieva lomā. Tas parāda, cik
stipra būs Dieva izpausme Kristū tiesas dienā; taču Dieva izpausme Kristū
ir labi saskatāma arī citās līdzībās. Tā, Mt.15:13 runā par Tēvu kā
par sējēju, kamēr Mt.13:24,37 šo tēlu piedēvē Kungam Jēzum. Tāpat arī
līdzībās Lk.15 Dievs Tēvs zaudēja Dēlu, bet Kristus, sievietes sēkla,
pazaudēja grasi; un Viņš bija gans, kurš pazaudēja avi. Veidojot šīs
līdzības šādi, Kungs, bez šaubām, akcentēja to, ka Tēvs un Dēls ir absolūti
vienoti savā attieksmē pret mums. Tieši šī iemesla dēļ Tēvs patiesi
var zināt mūsu jūtas tāpat kā Kristus tās zina, kaut arī Viņš nekad
nav bijis cilvēks. Daudzi Kristus apraksti līdzībās ir ņemti no Vecās
Derības fragmentiem, kas apraksta Dieva jūtas pret Izraēlu. Tā, kad
Kungs apraksta Sevi kā vistu, kas vēlas sapulcināt savus Jeruzalemes
cālīšus (Mt.23:37), tas sasaucas ar Jes.31:5: “Kā lidojoši putni, tā
Tas Kungs Cebaots aplidos Jeruzālemi, to apsargās ar Saviem spārniem,
to pasaudzēs un izglābs”. Taču Lk.13:8 varētu likt domāt, ka Kristus
attieksme pret Izraēlu bija vēl iecietīgāka nekā Dievam; bet tā kā viņu
jūtas pret Izraēlu ir identiskas, varētu pieņemt, ka Dēls pārliecina
Tēvu būt vēl pacietīgākam ar mums nekā Viņš būtu bijis bez Kristus iestāšanās
par mums!
Piezīmes
(1) Un ja mēs aizdomājamies par to, kāpēc tai vietā, lai uzreiz iestātos
Valstība, vēl būs Tūkstošgade, tad atbildei, bez šaubām, ir jābūt, ka
tas ir mūsu labā, sagatavošanās tam, lai mēs varētu ieiet pilnīgi iedibinātā
Valstībā. Dažiem no pēdējās paaudzes mirstīgajiem tiks dota iespēja
būt Tūkstošgades mirstīgajiem iedzīvotājiem, kamēr miljoniem citu iepriekšējās
paaudzēs ir dzīvojuši un miruši bez cerības. Tādēļ viņu klātbūtne tur
būs mūsu labā.
(2) Tas viss liek domāt, ka pat pēc mūsu pieņemšanas tiesas dienā, mēs
būsim ‘cilvēcīgāki’ nekā mēs to tagad varam iedomāties. Dažiem no tiem,
kas būs Valstībā, būs lielas pretenzijas Dievam Viņa taisnīguma sakarā
(Mt.20:12,13 “draugs”); vecākais dēls, spriežot pēc visa, atrodas Tēva
sadraudzībā, kaut gan viņa attieksme pret vājo brāli nav pareiza (Lk.15:31);
sapratīgās jaunavas, acīmredzami egoistiski nedos eļļu citām; citi sēdēs
Valstībā “kaunā”, tāpēc ka domāja sevi labāku par citiem brāļiem esam
(Lk.14:9 – salīdz. ar vecāko brāli?); daži protestē, ka labi atalgotajam
brālim jau ir desmit minas, kam gan tam vajadzīga vēl lielāka godība?
(Lk.19:25).
(3) Skat nodarbību 2.9: Noturības loģika
