Mājas lapa
7.9 VALSTĪBAS KUNGS
Sinepju graudiņš
Līdzības mums sniedz dažus ieskatus par to, kā Kungs uztvēra Savu nākamo
Valstību. Zīmīgi, ka Viņš uzsver mūsu garīgo stāvokli tajā nevis materiāla
labuma brīnumus, kas nāks līdz ar Viņa valdīšanu uz zemes. Viņš paredzēja,
ka neskatoties uz to, ka mūsu ticība šobrīd ir tik niecīga kā sinepju
graudiņš, mēs būsim tie, kas kā varens koks būsim patiesa patvēruma
vieta Tūkstošgades tautām (Mt.13:31,32 = Ecēh.17:23,24). Pat neliels
patiesas ticības graudiņš šinī dzīvē dos mums iespēju izkustināt “šo
kalnu”, proti, Ciānas kalnu, šo pantu kontekstā (Mt.17:20). Doma par
Ciānas kalna pārvietošanu atsauc atmiņā Cah.14:4,5, kur aprakstīts kas
notiks ar Eļļas kalnu Kunga atnākšanas dienā; kā arī Ps.125:1, kur runāts
par ticīgajiem, kas mūžīgi stāvēs kā Ciānas kalns; taču Kristus saka,
ka mēs to padarīsim par līdzenumu ar lūgšanu palīdzību. Šīm atsaucēm
ir nepārprotami jāparāda, ka patiesa ticība izraisīs Valstības atnākšanu,
kas ir visādā ziņā pārcilvēcisks sasniegums; Ciānas kalna nesatricināmība
tiek pielīdzināta patiesas ticības monolītam. Šķiet, ka Kungs grib teikt,
ja mēs patiesi ticam, tad Valstības atnākšanu izraisīs mūsu ticība;
mūsu ticības šai dzīvē rezultāti būs redzami Valstībā. Bet tas, ko mūsu
ticība izraisīs Valstībā daudzkārt pārspēs to, kas pastāv šobrīd.
Bet ir arī cits Mt.17:20 lasījums: “Ja jums ticība ir (tagad) kā sinepju
graudiņš, tad jūs sacīsit šim kalnam (Ciānas): pārcelies no šejienes...”;
it kā Valstībā mēs valdīsim pār fizisko pasauli tāpat kā Kungs to darīja,
cilvēka veidolā būdams. Tādā gadījumā Valstībā mēs tāpat kā Viņš varēsim
pavēlēt jūrai un viļņiem; un ne tikai jūrai un viļņiem, bet arī kalniem
(Mt.8:27).
Naudas atdošana
Kungs atprasīs Savējo tiesas dienā (Lk.19:23). Tas nebūt nenozīmē, kā
domāja vienu minu saņēmušais, ka Viņš atprasīs Evaņģēlija pamatmācību,
kuru mēs saņēmām pievēršoties. Grieķu vārda “ņemiet” nozīme ir ņemt
regulāri (Lk.3:13) nevis tikai vienreiz. Kad Kungs pārskatīs mūsu sasniegumus
tiesas dienā, Viņš sagaidīs pastāvīgi saņemt mūsu šīs dzīves Viņam veltīto
sasniegumu rezultātus. Tam ir jāstimulē mūs sludināšanas un citu, kā
arī mūsu pašu, stiprināšanas darbā. Ko mēs sasniedzam tagad, tas nesīs
pastāvīgus augļus Kungam mūžībā.
Bet Mt.25:27 saka, ka tiesas dienā Kungs saņems atpakaļ Savējo. Grieķu
vārda nozīmē tiek uzsvērta ‘saņemšana kā saglabāšana drošībā’ (tas pats
vārds lietots Ebr.11:19 attiecībā uz Ābrahāmu, kas saņem Īzāku no miroņiem).
Tas viss norāda uz to, ka Patiesība, kuru Kungs mums ir devis, ir Viņam
dārga, un Viņš baidās, ka mēs to varam pazaudēt. Tie, kas zaudē ticību,
zaudē Kunga Jēzus personīgo īpašumu. Bet Tiesas dienā, kad mēs to atdosim
Kungam, Viņš (lai neteiktu: mēs) gūs dziļu pārliecību, ka mēs vairs
nepievilsim Viņu, ka mums vairs nebūs iespēju Viņu sāpināt un pazaudēt
to dārgo mantu, kuru Viņš mums uzticējis.
Mūžības ierobežojums
Valstības līdzībās ir skarta tēma, kuras attīstībai jāpieiet ar piesardzību.
Bet ar bērnišķīgu degsmi cenšoties iedziļināties Valstības Cerībā, es
piedāvāju jūsu uzmanībai sekojošu domu: Eņģeļi ir dažā ziņā ierobežoti,
spēkā un sapratnē, neskatoties uz to, ka viņiem ir dievišķa daba. Ir
vairāk kā iespējams, ka mēs Valstībā pastāvīgi pieaugsim atziņā (un,
iespējams, spēkā?) tāpat kā Eņģeļi (1). Līdzībās tiek dots mājiens uz
šo pilnīgas atziņas un sapratnes trūkumu:
- Lk.16:26 liek noprast, ka daži no pieņemtajiem vēlētos, atskatoties
pagātnē, ka viņi būtu glābuši savus noraidītos draugus un ģimenes locekļus,
taču viņi redz, ka tas nav iespējams.
- “Tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas” (Lk.19:25) liek
noprast, ka “klātesošie” kaut kā nebija apmierināti ar Kunga spriedumu;
viņu vienlīdzības izpratne nebija tāda pati kā Kungam. Viņu izpratnē
šim brīnišķi stiprajam brālim ar lielisko atalgojumu nav nekādas vajadzības
pēc vēl lielākas godības. “Klātesošie” varētu attiekties uz Eņģeļiem
vai arī uz to, ka tiesāšana, iespējams, notiks visu ticīgo klātbūtnē
(2). Tātad, pat ar dievišķo dabu apveltītajiem būs grūti izprast Kunga
tiesāšanas principus, tad nu cik daudz grūtāks uzdevums tas mums ir
šodien!
- Tie, kurus saderēja darbam vīna dārzā no rīta, “cerēja (tiesas dienā)
dabūt vairāk; bet arī viņi dabūja katrs pa denārijam. To saņēmuši, viņi
kurnēja pret namatēvu...Bet viņš atbildēja un sacīja vienam no tiem
(kāda tam ir nozīme?): draugs (uzruna ticīgajiem, Jņ.15:15; Jēkaba 2:23),
es tev nedaru netaisnību. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu denāriju?
Ņem, kas tev pieder...bet šim pēdējam es gribu dot tikpat daudz kā tev”
(Mt.20:10-15). Ja denārijs simbolizē glābšanu, tad ilgāku laiku strādājušie
sāka kurnēt tikai, redzot sev par izbrīnu, ka vājākie un īsāku laiku
strādājušie arī saņem šo denāriju. Viņi saņēma apsolīto atalgojumu,
bet nevarēja saprast principus, pēc kuriem Kungs atalgoja vājākos kalpus.
Ja cītīgi strādājušie ticīgie saskarsies ar šo problēmu pat tiesas dienā,
tad ko lai saka par šodienu?
Atsevišķi ņemot, neviens no šiem piemēriem nav pilnīgi pārliecinošs. Bet kopumā, man šķiet, šeit veidojas tēma. Iespējams, līdzīgas domas nodarbina uzticīgo prātus, vērojot tiesu; jo rodas iespaids, ka tā būs savā ziņā publiska.
Piezīmes
(1) Bībeles pamatojumu tam es esmu devis grāmatas “Pēdējās dienas” 27.nodaļā.
(2) Skat nodarbību 7.8. Tiesas Kungs.
