Mājas lapa
7.10 KRISTUS MĪLESTĪBA
Dieva garīgās kultūras līmenis (ja tā varētu teikt) ir daudz augstāks, lai aprakstītu Kristus mīlestību ar virkni īpašības vārdu vispārākajā pakāpē. Pāvils lūdz, lai Dievs dotu efeziešiem Savu Garu un darītu stipru viņu iekšējo cilvēku, lai līdz ar visiem svētajiem tie spētu “aptvert, kāds ir platums, garums, augstums un dziļums, un izprastu Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu” (Ef.3:18,19). Tas ir paradoksāli; aptvert kaut ko, kas nav aptverams, kas ir pārāks par atziņu. Mēs varam aptvert šo mīlestību ar Dieva palīdzību, kas iedarbojas uz mūsu iekšējo cilvēku, lai mēs apjaustu mūsu pašu Kristus mīlestības pieredzi, un redzot, kā tā izpaužas citos. Taču šajā ziņā mums palīdz arī Bībele, aprakstot cilvēkus, kas ir sasnieguši tik augstu mīlestības līmeni, ka tas zināmā mērā atgādina Kristus mīlestību. Ja mēs saprotam, ka viņu mīlestības izpausme bija vien blāvs Kristus mīlestības atspulgs, tad mēs esam ceļā uz to, lai saredzētu, kāds ir tās platums, augstums un dziļums, kuru mēs, mīlestībā stāvēdami, “spētu aptvert”.
Mozus mīlestība
Ņemsim Mozu. Izraēls viņu ienīda, viņu atstūma (Ap.d.7:39). Viņu provokāciju
dēļ Mozum nebija lemts ieiet apsolītajā zemē. Viņš tik daudz bija darījis
to labā, bet tie skarbi viņu noraidīja, “šo Mozu”, kā viņi to sauca
(2.Moz.32:1,23 salīdz. ar Ap.d.7:35). Bet kad Dievs gribēja tos izdeldēt
un Mozu darīt par lielu tautu, tad viņš iestājās par tiem ar tādu degsmi,
ka viņš sasniedza to, ko reti kāds Dievam tīkams lūdzējs ir sasniedzis:
Dieva kategoriski izteiktā nodoma maiņu (nevis tā izpildījuma atlikšanu).
Un it īpaši atcerieties to laiku, kad Izraēls grēkoja ar zelta teļu.
Mozus teica tautai, ka viņš vēlreiz uzkāps augšup pie Tā Kunga “izlūgties
jums piedošanu” (2.Moz.32:30). Viņš ļoti labi zināja, ka salīdzināšana
nav iespējama bez asins izliešanas (3.Moz.17:11; Ebr.9:22). Un tomēr
viņš cerēja (“varbūt”), ka Dievs pieņems viņu kā grēka izpirkšanas upuri:
“Varbūt es varēšu izlūgties jums piedošanu”. Viņš gribēja piedāvāt savu
dzīvi, lai izlūgtos tiem piedošanu; tautai, kas viņu ienīda, atstūma
to no sevis un savās domās un sirdīs atgriezās Ēģiptē. Viņš uzkāpa tai
kalnā (gandrīz dienas gājuma augstumā), un kalna galā viņš izteica vēl
labāku un daudz augstāku piedāvājumu Eņģelim: “Piedod viņiem viņu grēkus;
un ja ne, tad izdzēs mani (tik kaislīga bija viņa vēlēšanās!) no Savas
grāmatas (2.Moz.32:32) (1). Vārda izdzēšana no Dieva grāmatas nozīmē
(2.Moz.32:33; Fil.4:3; Atkl.3:5; 17:8; 21:27; 22:19) ticīgajam zaudēt
savu daļu pie dzīvības koka. Tas nebija satraukumā izteikts piedāvājums;
garajā kalnā kāpšanas laikā Mozus bija nolēmis, ko viņš no visas sirds
vēlas darīt: piedāvāt savu vietu Dieva Valstībā, lai Izraēlam tiktu
piedots viens liels grēks. Tas ir vienreizēji! Piedāvāt savu dzīvību
šai saulē ir viena lieta, bet piedāvāt mūžīgo dzīvību ir kaut kas cits.
Un viņš lūdza Dievu pieņemt šo piedāvājumu par viena grēka piedošanu
tautai, kas viņu ienīda, kura acīmredzami sliecās uz miesas kārību apmierināšanu.
Ja Mozus tik stipri mīlēja grēcīgo Izraēlu, padomājiet, cik daudz stiprāka
bija Kristus mīlestība pret tiem. Un ja tas ir Kristus mīlestības līmenis
pret grēcīgo Izraēlu, pacentieties iedomāties Kristus mīlestību pret
mums, kas vismaz nemēģina atstumt Viņu no mums; kas vēlas, lai cik vāji
mēs arī nebūtu, sekot Viņam līdz galam.
Dāvida mīlestība
Loģisks papildinājums tikko lasītajam ir arī Dāvida mīlestība pret Saulu.
Sauls bija viņa ienaidnieks, viņš noveda Dāvidu līdz pilnam izmisumam.
Dāvida bezjēdzīgā vajāšana no Saula puses izpaudās visos viņam pieejamos
veidos. Visā tajā mēs redzam izspēlētu naida starp ebrejiem un Dievu
pirmtēlu. Taču kad Sauls tika nogalināts par saviem grēkiem, Dāvida
mīlestība pret viņu bija pārplūstoša; tiktāl, ka visa tauta redzēja,
ka tas nav nekāds politiskais teātris (2.Sam.3:36,37). Jūdas bērniem
mācīja viņa raudu dziesmu par Saulu (2.Sam.1:18); un 2.Samuēla nodaļas
ir Dāvida mīlestības izpausmju pret Saulu pārpilnas. Taču Dāvidu šīs
jūtas nepārņēma tikai pēc Saula nāves; galu galā taču ir daudz vieglāk
mīlēt kādu, kad tā vairs nav. Dāvida jūtas pret Saulu aprakstītas 35.psalmā:
“Viņi izprašņā mani par lietām, ko es nezinu. Viņi man atmaksā labu
ar ļaunu, manu dvēseli viņi pamet vienu! Lai gan, kad viņi (Sauls un
viņa ģimene, kontekstā) bija neveseli, es apvilku sēru drēbes un mērdēju
sevi ar gavēšanu. Es no sirds aizlūdzu par viņiem kā par draugiem un
brāļiem (Piemēram, Jonatāns - 2.Sam.1:26): Es staigāju kā tāds, kas
apraud savu māti” (Ps.35:11-15). Satriekts, noliektu galvu, apraudot
savu māti, ir spēcīgi izteikts salīdzinājums. Nekas nevarētu labāk atainot
cilvēka sēras par savu māti, viņa bezgalīgo nožēlu par to, ka viņš nav
pietiekami viņu novērtējis dzīves laikā. “Kā tāds, kas apraud savu māti”.
Bet Dāvids turpina: “Bet nu, kad es pakritu, viņi priecājas...”. It
kā Dāvids būtu sapratis, ka nu viņš zina, ka viņš patiesi mīl savus
ienaidniekus. Viņš apraudāja Saulu kā cilvēks pie kapa apraud savu mīļo
dārgo māti. Un viņš apraudāja vīru, kas nemaz nebija viņa asaru cienīgs.
Un tā ir Kunga vienreizējās mīlestības pret Izraēlu tikai palsa atblāzma.
Un cik daudz vairāk Viņš mīl mūs, kas vismaz cenšas kompensēt Izraēla
cietsirdīgo vienaldzību?
Jeremijas mīlestība
Tik daudzās vietās tiek aprakstītas Jeremijas sāpes par to pašu Izraēlu,
kas vēlējās viņa nāvi, kas perināja pret viņu “ļaunus nodomus: iznīcināsim
šo koku ar tā augļiem un izdeldēsim to no dzīvo zemes, ka nepiemin vairs
tā vārdu!” (11:19); par Izraēlu, no kuras viņš izmisumā labprāt aizbēgtu
(9:1). Taču atsaucoties uz to, “es esmu satriekts savas tautas meitas
sabrukuma dēļ...Ak, kaut manā galvā būtu ūdens un manas acis taptu par
asaru avotu, tad es apraudātu dienām un naktīm (lūgšanā?) savas tautas
meitas nokautos piederīgos!” Un tādus fragmentus varētu citēt bez gala.
Viņu pārņēma jauns sēru un mīlestības pret Izraēlu izpausmes veids,
kuru ļaudis nespēja izprast: “Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar?
Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas
pārņēmušas mani” (Raudu 1:12). Dievs trīs reizes aizliedza viņam aizlūgt
par Izraēlu (7:16, 11:14; 14:11), taču viņi lūdza viņu to darīt (21:2;
37:3), kas, iespējams, norāda uz to, ka viņi zināja, ka viņš grib to
darīt. Beigu beigās, pēc visa, ko ebreji bija Jeremijam nodarījuši,
tie lūdza viņu: “Lūdz To Kungu, savu Dievu, par mums...Pravietis Jeremija
tiem atbildēja: “Labi, es pielūgšu To Kungu, jūsu Dievu, kā jūs vēlaties”
(42:2,4). Jeremija iestājās pret skaidri pausto Dieva gribu, tāpēc ka
Viņš tos tā mīlēja. Un Jeremijas mīlestība, patiesa, no sirds dziļumiem
nākoša, dziļi viņa dvēselē mītoša, bija vērsta pret tautu, kas bija
nocietināta pret To Kungu, viņu Dievu. Bet Kristus mīlestība vēl daudzkārt
vairāk pārsniedz Jeremijas mīlestību.
Pāvila mīlestība
Pāvils runāja Mozus garā, sakot, ka viņš vēlētos būt nolādēts, atstumts
no Kristus par labu saviem brāļiem. Viņš bija gatavs atteikties no glābšanas
savu ciltsbrāļu labā, kaut arī viņš zināja, ka patiesībā Dievs nedarbojas
pēc šādiem principiem. Viņš uzstāj, ka tie nav tikai tukši vārdi: “Es
runāju patiesību Kristū, es nemeloju, arī mana sirdsapziņa to apliecina
Svētajā Garā” (Rom.9:1-3). Svētais Gars apstiprināja, ka tas, ko viņš
sirdsapziņā juta pret tiem, bija patiesība; tas patiesi bija šis veltīšanās
līmenis, ko Pāvils bija sasniedzis nācijas labā, kas sistemātiski darbojās,
lai viņu nogalinātu, vēl jo vairāk, lai iefiltrētos un iznīcinātu viņa
mūža darbu. Jūdu aģenti netieši iespaidoja korintiešus, kuri izsmēja
un noniecināja Pāvilu, kurš bija gatavs atdot savu dzīvību par viņiem.
Taču atkal un atkal viņš sauc tos par brāļiem un uzskata tos par tikpat
nevainīgiem kā Ieva paradīzes dārzā, kurai uzglūn jūdu aģentu čūska;
viņš uzskata tos par nevainīgām jaunavām. Bet atcerieties, kā tie viņu
nomelnoja, viscietsirdīgākajā veidā. Taču viņa mīlestība bija pārāka
par to. Un es atkārtoti gribu uzsvērt: Pāvila mīlestība pret Izraēlu,
pret Korintu; Jeremijas un Mozus mīlestība pret Izraēlu, Dāvida mīlestība
pret Saulu...visas šīs fantastiskās cilvēciskas mīlestības un upurēšanās
virsotnes bija vien palsas, bālas Kristus mīlestības atblāzmas pret
ietiepīgo Izraēlu, par kuru pirmām kārtām Viņš atdeva Savu dzīvību (Gal.4:4,5).
Ja šāda bija Viņa mīlestība pret tiem, kas Viņu noraidīja, tad cik gan
lielāka tā ir pret mums, Viņa vājajiem kalpiem.
“Lielākas mīlestības...”
Jaunajā derībā mēs redzam tiešu un nepastarpinātu Kristus mīlestības
izpausmi. It īpaši krustā mēs redzam pašu mīlestības būtību. Mīlēdams
savējos, tur Viņš mūs mīlēja līdz galam, līdz šī jēdziena galējai robežai
un aiz tās (Jņ.13:1). Viņš zināja, ka Viņa nāve rādīs, ka nav lielākas
mīlestības kā nododot dzīvību par saviem draugiem. Tur Viņš darīja zināmu
Dieva vārdu un raksturu, “lai mīlestība, ar ko Tu mani esi mīlējis,
būtu viņos un arī Es būtu viņos” (Jņ.17:26).”Dzīvojiet mīlestībā, kā
Kristus jūs mīlējis un mūsu labā Sevi nodevis Dievam par upura dāvanu”
(Ef.5:2). “No tā mēs esam nopratuši mīlestību, ka Viņš Savu dzīvību
par mums ir atdevis; tad arī mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem”
(1.Jņ.3:16). Nāve krustā tādēļ bija pats mīlestības definējums; mīlestība
ir krustā sišanas mīlestība, apzināta darbība, kas ir pretēja mūsu dabai.
Un jūs būsit pamanījuši, ka visi šie citāti beidzas ar piebildi, ka
tādēļ arī mums jāatsaucas, izrādot tādu mīlestību pret saviem brāļiem.
Cita ceļa nav. Nebūt mīlošam nozīmē noraidīt pašu Kristus krusta būtību.
Viņš mira tā, kā Viņš mira, lai Dieva mīlestība, mīlestības patiesā nozīme izgaismotos kā dārgakmens, spilgti vizuālā fiziskā veidā, kas iespiestos atmiņā un raisītu domas. Kristus piemiņai veltītās sapulces ir mazākais, ko mēs varam darīt šai ziņā; un tas pats par sevi ir tikai sākums. “Kristus mīlestība vada mūs”, lai mēs vairs nedzīvotu sev pašiem, bet Tam, kas par mums ir miris un atdzīvināts, lai mēs to darītu, rūpējoties par saviem brāļiem (2.Kor.5:14 un konteksts). Vārda, kas tulkots “vada” nozīmi grieķu valodā Marvins Vincents skaidro kā ietveršanu it kā šauri ierobežotā tunelī, kas ved uz vienu mērķi (Word Studies of the N.T.). Kristus krusts nedzen un nepamudina, bet gan vada mūs uz vienu mērķi. Mūsu priekšā ir tikai divi ceļi, uz dzīvību vai nāvi; un krusta ceļš ved mūs uz dzīvību. Tajā jau arī slēpjas krusta balstošais un pārveidojošais spēks, ja mēs tikai nodotos pārdomām par to. Tas ir Dieva un Kristus mīlestības vispilnīgākais iemiesojums. Šeit tika darīts zināms Dieva Vārds, lai Tēva un Dēla mīlestība būtu arī mūsos (Jņ.17:26).
Man patīk lasīt Evaņģēlija pierakstus vienā vai divos piegājienos. Un viens, kas man pēkšņi uzkrita kādā no tādām reizēm, bija tas, ka tikko Kungs sāk runāt par Savas nāves stundas tuvošanos, mācekļi steidz mainīt sarunu tēmu! Un tāpat arī mēs. Ir kaut kas, kas mums liek aizgriezties no krusta patiesās nozīmes. Cik bieži piemiņas sapulču uzrunas novirzās no būtiskā, cik bieži mēs ātri vien atgriežamies pie tā, kas notiek šeit un tagad pēc maizes laušanas...mēs visi apzināmies savu vainu. Jesaja vaimanā, ka, neskatoties uz grēku izpirkšanas brīnumu, ko Dievs sagādās mums krustā, nez vai kāds tam noticēs, un ļaudis aizgriezīsies no krustā sistā Kristus (Jes.53:1,3). Un tā tas arī notika. Vīri un sievas izgāja no mājām tās piektdienas pēcpusdienā, lai noskatītos to, “redzēja, kas notika, sita pa krūtīm un griezās atpakaļ” (Lk.23:48). Tāpat tas ir arī ar mums. Mēs laužam maizi un mēs ceļamies un ejam savu ceļu, atgriežamies dzīves sīkumainībā, tādā garīgumā, kas bieži vien (labākajā gadījumā) skar mūs tikai virspusēji. Bet neaizgriezīsimies, nemainīsim sarunu tēmu, uzlūkosim Kristus mīlestību un, raugoties tajā, pārvērtīsimies Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu kā to dara Kunga Gars (2.Kor.3:18).
Un tad mēs izpratīsim, kā jutās Pāvils, kad viņš rakstīja, kaut arī iedvesmā, to, kas man šķiet visu laiku visskaistākās rindas: “Visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība...ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!...Kristus mīlestība mūs vada...Kristus mīlestību, kas ir daudz pārāka par katru atziņu...Kunga Jēzus Kristus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis...es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei” (Rom.8:37-39; 2.Kor.5:14; Ef.3:19; Fil.3:8; Gal.6:14). Šīs rindas atklāj to garīgo pacēlumu, kuru Pāvils izjuta, meditējot par Kristus mīlestības nozīmi; es teiktu, ka tās ir rakstītas intelektuālas eiforijas stāvoklī. Neskatoties uz iedvesmu, kas Pāvilu vadīja, tā ir dziļi personīga mīlestības platuma, garuma, augstuma un dziļuma apjausma, mīlestības, kurā arī mums ir daļa. Un šis augstais garīgais pacēlums, šī intelektuālā eiforija ir jāsasniedz arī mums.
Mīlestības pilnība
Tāda dzīves un domāšanas veida sasniegšana, kurā valdītu Kristus mīlestība,
un no tās izrietošā mīlestība ir visaugstākā mūsu kristietību vainagojošā
pakāpe. Tieši to Dievs vēlas, lai mēs beidzot sasniegtu. Es ticu visā
nopietnībā, ka Dievs strādā mūsu dzīves laikā, caur visiem šodienas,
vakardienas un rītdienas sīkajiem kreņķiem un caur katru spēcīgāku belzienu,
kas mūs laiku pa laikam piemeklē, lai mēs sasniegtu šo mērķi. Mēs varam
nomirt, pilnībā nerealizējuši šo mērķi; mums piemītošais rūgtums un
patmīlība var izrādīties pārāk stipri; mēs varam būt pārāk slinki, lai
cīnītos ar tiem; taču ar Viņa žēlastību mēs tiksim pieņemti Valstībā
– tāpat kā Jēkabs un Dāvids tiks pieņemti Valstībā, kaut arī līdz pat
nāves stundai tajos bija acīmredzamas pilnības trūkuma pazīmes. Ir pietiekami
daudz pantu, kas norāda, ka Kristus mīlestības atziņa, krusta patiesās
nozīmes apjausma, kurā šī mīlestība tik spraigi un publiski izpaudās,
ir mūsu dzīves Kristū augstākā virsotne:
- “Sludināšanas mērķis ir mīlestība, kas nāk no skaidras sirds (1.Tim.1:5).
Uz to viss tiek virzīts. Visi baušļi “saņemami kopā šinī vārdā, proti:
mīli savu tuvāko kā sevi pašu” (Rom.13:9).
- “Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite” (Kol.3:14);
mīlestība ir garīgā brieduma virsotne.
- “Ja mēs mīlam cits citu, tad Dievs mājo mūsos, un Viņa mīlestība ir
mūsu vidū tapusi pilnīga” (1.Jņ.4:12). Tas ir briedums; izaugsme līdz
stāvoklim, kad Dieva mīlestība mājo mūsos un mūsu mīlestība citam pret
citu ir ļāvusi šai mīlestībai sasniegt to pilnību, kas bija jāsasniedz.
- Ja mīlestība ir kļuvusi pilnīga, “mums ir droša paļāvība tiesas dienā”;
pilnīga mīlestība atmet noraidīšanas bailes (1.Jņ.4:17,18). Šie vārdi
ir patiess izaicinājums. Bailes, kuras vairums no mums izjūt tiesas
dienas sakarā, nāk no tā, ka mēs vēl neesam sasnieguši mīlestības pilnību.
Bet tāpēc, iespējams, mēs vēl esam dzīvi, lai attīstības process pilnīgotos.
- Mūsu ciešanu pieredze attīsta pacietību, tad patiesu glābšanas cerību,
un visu vainago pilnības pēdējā pakāpe, kad “mūsu sirdīs izlieta Dieva
mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots” (Rom.5:5). 2.Pēt.1:5-7 līdzīgi
apraksta šo augšupejošo hronoloģiskās attīstības spirāli, kas sasniedz
kulminācijas punktu brālībā un tad mīlestībā. Un tad, Pēteris turpina,
mēs augsim Kunga Jēzus Kristus atziņā (8.p.). Ar to es nesaku, ka mēs
nevaram izrādīt mīlestību laikā, kad mēs vēl neesam sasnieguši mīlestības
pilnību, bet “mīlestība” šajā augstākajā pakāpē, kas ir Kristus pieredzes
caurstrāvota, ir tas gala mērķis, kura sasniegšanai Dievs strādā ar
mums.
Tas viss izskaidro, kāpēc ir tik svarīgi meditēt par Kristus mīlestību: “Un pāri visam tam lai ir mīlestība (žēlsirdība / labdarība, angļu tulkojumā); “Pār visām lietām lai jums būtu sirsnīga mīlestība (žēlsirdība / labdarība, angļu tulkojumā) citam pret citu (1. Pēt.4:8). Tādēļ Jānis tik bieži uzsver, ja mēs esam Dieva mīlestības atspulgs, tad mēs varam būt droši par glābšanu, jo mēs esam Evaņģēlija būtības un Kunga Jēzus Kristus krusta pārņemti. Man nav jums jāstāsta, kādā veidā labāk un jūsmīgāk atspoguļot Kristus mīlestību jūsu dzīvē. Jūs to redzēsit paši. Jo ja jūs to patiesi uztverat, tad pati Kristus mīlestība un krusts būs tie, kas jūs vadīs.
Piezīmes
(1) Ir grūti interpretēt šo ebreju valodas izteicienu. Iespējams, Mozus
gribēja teikt: ‘Ja Tu nelaidīsi tos Valstībā, tad nelaid arī mani; es
negribu tur būt bez tiem’. Ja mēs atceramies, kāda bija ebreju attieksme
pret viņu, tad tas arī parāda, cik stipra bija viņa mīlestība pret tiem.
Mazāka vēriena cilvēks spriestu, ka daudz labāk būtu atrasties Valstībā
bez šiem bezdievīgajiem kurnētājiem.
