Mājas lapa
9.1.2. ĪJABA PĀRVEIDOŠANA
Ievads
Pilnīgi iespējams, ka daudzi Bībeles lasītāji ir uztvēruši Ījaba grāmatu galvenokārt kā sātana personības atainojumu un ciešanu tēmas pārspriedumu. Zemapziņā tas viegli izskaidrojams ar to, ka grāmatas pirmās divas nodaļas attiecas uz sātanu, kam seko liels kvantums sarežģītu dialogu starp Ījabu un draugiem, kas noslēdzas ar Dieva vārdiem par dabīgās pasaules brīnumu, un tad Ījaba attaisnojumu. Šāds uzskats nepamana būtisko šai grāmatā: “Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā?” (Ījaba 4:17; 9:2; 25:4). Galvenā šīs grāmatas tēma ir Ījaba izaugsme līdz šīs atziņas izpratnei; un šīs tēmas attiecībai uz mums nav it nekāda sakara ar to, kas ir sātans, nedz arī kādēļ gan Dievs pieļauj ciešanas.
Ījabs bija “taisns” cilvēks, kura sirds skaidrību Dievs atzina (1:1). Taču viņu piemeklēja lielas ciešanas. Kā Ījaba, tā arī viņa draugu teoloģiskie uzskati šķita liekam tiem saprast, ka ciešanas ir tieši saistītas ar grēku un savukārt svētība ir proporcionāla taisnprātībai. Tas arī noveda Ījabu un viņa draugus līdz garīgai un intelektuālai dilemmai, kura sāpīgi atklājas to garajos dialogos. Patiešām, šķiet ka Ījaba neizpratne bija tikpat lielā mērā vainīga pie viņa uzbudinātās depresijas attīstības, kā viņu piemeklējušās lielās fiziskās ciešanas. Ījaba depresija izpaužas tajā, cik vairākkārtīgi viņš savas runās saka “es” vai “mani / manas”. Tikai 29.nodaļā šie vārdi sastopami kādas 40 reizes. Tiem, kas cenšas izprast attiecības starp ticību un depresiju, vajadzētu izstudēt Ījaba slimības vēsturi pirms ķeršanās pie Dievu noliedzošās pasaules psiholoģijas.
Ilgošanās pēc Kristus
Šo runu svarīguma patiesā izpratne ir lielā mērā atkarīga no pareizas Ēlihus runas izpratnes. Ījabs ilgojās pēc kāda kā Ēlihus, kas varētu samierināt Dievu ar Ījaba taisno dzīvi, viņa ciešanām un visām viņa prāta šaubām. Ēlihus atzīmē, ka viņš ir tas, kurš Ījabam ir vajadzīgs (33:6 salīdz. ar 9:33). Ījabam nekas nav iebilstams pret to. Ēlihus ir uzskatāms kā sava veida Kristus (skat vēlāk). Tādēļ Ījaba runas liek mums saskatīt cilvēka izmisīgo nepieciešamību pēc Ēlihus / Kristus; it īpaši jau to cilvēku nepieciešamību, kas dzīvoja zem Vecās Derības. Ījaba vājības, kā morālās, fiziskās un intelektuālās ir arī mūsējās. Mēs atviegloti uzelpojam (tāpat kā Ījabs), kad uz skatuves parādās Ēlihus. Tas ir tas pats “atvieglojums savām dvēselēm”, ko atrod ikviens patiess kristietis; atvieglojums no prāta sloga, kuru uzliek garīgā dzīve. Ījaba lielākā sāpe nebija fiziska; tā bija sāpe, kas nāca no tā, ka viņa tuvākie nesaprata viņu (piemēram, sieva, radi, draugi), viņa apkārtējo cilvēku nepateicība, mokas, ko izsauc atziņa, ka neviens nav gājis šo prāta mocību ceļu, kuru viņš ir spiests mērot. Viņš ilgojās pēc viņa ciešanu attēlošanas grāmatā, lai ar patiesu atzinību tiktu uztverta viņa vēlme pēc taisnības. Viņš nevarēja vērsties pie draugiem, kas kādreiz bija bijuši viņam tuvi. Ēlifass cietsirdīgi izsmej viņa garīgo izolāciju: “Sauc vien, varbūt radīsies kāds, kas tev atbildēs? Uz kuru no svētajiem eņģeļiem (eklēsijā) tu gribi savu skatu vērst?” (5:1). Ījaba vēlme pēc patiesas garīgas draudzības kļuva tik spēcīga, ka viņš iztēlojas ideālu drauga tēlu, kas ne tikai novērtētu visas viņa ciešanas, bet kurš sniegtu ko vairāk kā tikai līdzjūtību. Viņš izjuta ilgas pēc kāda, kas samierinātu viņu ar Dieva taisnību. Dabīgi, ka viņam prātā bija Ābrahāmam solītā sēkla. Viņa prāts tādējādi gatavojās Kristus atnākšanas vēlmei; perspektīvā viņā veidojās Kunga Jēzus izpratne un novērtējums. Un šajā ziņā Ījabs ir mums lielisks piemērs. Ļoti maz ir tādu, kas nav izjutuši pilnīgas garīgas izolācijas šausmas, ilgošanos pēc sapratnes un patiesa novērtējuma, bet nav spējuši atrast eklēsijā neviena, pie kā griezties. Tāpat kā mēs no mūsu pagātnes traumām vēršamies pie Kristus esamības brīnišķās realitātes, tā arī Ijabs ilgojās pēc tās.
Jahve Pestītājs
Jāatzīmē, ka nedz Ījabs, nedz viņa draugi nelieto Derības vārdu Jahve. Tā vietā viņi runā par Dievu kā El (spēks) vai Shaddai (auglīgais). Tas rāda, ka viņu uztverē Dievs ir kosmisks bijību iedvesošs spēks, kas dod tiem materiālo svētību kā atlīdzību par paklausību Viņam. ‘Dievs’ bija kā izdevīga apdrošināšanas polise. Bet Jahve ir pamatā Dievs-pestītājs, kas izpaužas cilvēkos to glābšanas nolūkos un vispārākajā mērā izpaužas Dēlā. Zīmīgi, ka 42.nodaļā Ījabs beidzot atbildēja Jahve (Tam Kungam); tieši Viņam Ījabs teica: “Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” (42:5). Viņš bija apjautis Kunga Vārdu, Viņa personību daudz pilnīgāk. Viņš arī daudz pilnīgāk spēja novērtēt Dieva izpausmi patiesajā draugā, pēc kura viņš ilgojās. Mūsu likstām un ciešanām ir līdzīga iedarbības spēja, ja mēs reaģējam tā, kā Ījabs. Atzīmējiet sev, ka arī Jēkabs un Simsons sava brieduma laikā apjauta Dieva vārdu pilnīgāku nozīmi.
Ījabs: priekšvārds Bauslībai?
Kaitinošās draugu runas arī izgaismo nepieciešamību pēc Ēlihusa, tāpat kā cilvēka spriestspēju nepietiekamību, meklējot samierināšanās iespējas ar Dievu. Mozus bauslības skaidrotāji atkārtoja vairākus viņu argumentus kā pestīšanas pamatnoteikumus. Saistība starp Ījaba grāmatu un Mozus bauslību ir minēta citviet (1). Šķiet zīmīgi, ka Mozus, iespējams, rakstīja šo grāmatu Midiāna zemē neilgi pirms Mozus bauslības došanas (spēcīgu ebreju tradīciju iespaidā). Ījaba grāmata tādēļ tika izplatīta starp Dieva ļaudīm, lai sagatavotu tos Mozus bauslības nodošanai. Tiem, kas uztvēra Gara nodomu, bija jāsaprot, ka mācība nav pedantiska sekošana likuma pantiem, kas būtu samierināšanās ar Dievu pamatā. Ījaba grāmata parāda, ka cilvēka morālā ‘pilnība’ ir kā nesasniedzama, tā arī maznozīmīga plaisas aizpildīšanai starp grēcīgo cilvēku un taisno Dievu.
Bībelē atrodami pierādījumi tam, ka Ījaba drāma notika laikā pēc Ābrahāma un pirms iziešanas no Ēģiptes, tādējādi apstiprinot tradicionālo ebreju datējumu:
- Sabieši no Ījaba 1:15, iespējams, bija Seba, Ābrahāma mazdēla, pēcnācēji (1.Moz.25:1-3). Lai no viņa bērniem izveidotos atsevišķa cilts, Ījaba notikumiem būtu jānotiek dažas paaudzes pirms Bauslības došanas laika.
- Ēlifass bija temanietis, Ēsava mazdēls (1.Moz.36:10,11). Lai Temana bērnus sauktu par temaniešiem, nevis ‘Temana dēliem’ arī bija jāpaiet dažu paaudžu laika sprīdim.
- Septuagints (pirms kristiešu ebreju Rakstu grieķu versija) apgalvo, ka Ījabs bija Jobabs no 1.Laiku 1:44,45, kas dzīvoja piecas paaudzes pēc Ābrahāma.
Tīra sirdsapziņa?
Ījaba pilnība pirms likstām ir apbrīnas vērta: “Šis vīrs bija sirdsskaidrs un taisns, jo viņš bijās Dieva un vairījās no ļauna” (1:1). Viņš pat domāja par druvas sajūtām, apstrādājot augsni (31:38-40); tik iejūtīgs viņš bija. Un Ījabs vairākkārtīgi svinīgi deklarē savas sirdsapziņas tīrību. Jo vairāk mēs pārliecināsimies par Ījaba sirds skaidrību, jo skaidrāk mēs apjautīsim, ka tīra sirdsapziņa un paklausība vien nav pestīšanas pamatā. Dievs uzsver, ka Viņš nemeklē Ījabā kāda trūkuma atsegšanu šo pārbaudījumu rezultātā (35:15). Jaunās Derības Kristus taisnības atklāsme arī noved mūs pie secinājuma, ka mums trūkst pašizziņas un Dieva taisnības atzinīga novērtējuma, lai mēs varētu teikt, ka mūsu sirdsapziņa ir nevainojami tīra. Pāvils arī uzsvēra, ka dzīvojis pēc tīrākās sirdsapziņas Dieva priekšā (Ap.d.23:1), taču viņš saka: “Es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs” (1.Kor.4:4). Cilvēka prāts nav spējīgs pacelties līdz paša Visuvarenā pilnībai” (Ījaba 11:7). Sekošana ‘Patiesībai’ vien nav pestīšanas pamatā. Šo mācības pamatu izpratne ir mūsu sadraudzības pamatā; bet ne pestīšanas. Dieva sadraudzības ar cilvēku pamatā nav tikai cilvēka sekošana taisnajai mācībai. Tās pamatā ir cilvēka atzinības pilns Dieva taisnības novērtējums, viņa paša grēcīguma apziņa un Kristus starpniecība starp mums un Dievu. Dieva un Ēlihusa pēdējie vārdi noved lasītāju pie saprašanas, ka cilvēka sasniegtā taisnība nav salīdzināma ar Dieva taisnību (piemēram, 40:7-10). Mums atliek tikai izdarīt secinājumu, ka vienīgais Dieva samierināšanās veids ar cilvēku ir piedēvēt Dieva taisnību cilvēkam.
Grēku izpirkšana
Šīs grāmatas analīze noved pie labākas Kristus misijas izpratnes. Ja viņš būtu cilvēkbērns, teorētiski viņš būtu varējis sasniegt tādu taisnības pilnību, kādu cilvēks spēj sasniegt. Iespējams, ka Ījabs bija arī viens no nedaudzajiem (vienīgais?) šajā pozīcijā. Taču šī taisnība nebūtu salīdzināma ar Dieva taisnību. Kristum bija jābūt Dieva vienpiedzimušam Dēlam, “Jo Dievs bija Kristū...lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība” (2.Kor.5:19,21). Zināmā mērā Kristum tika piešķirts Dieva taisnīgums (Ps.72:1) un šī iemesla dēļ Viņš var tiesāt cilvēkus (Ps.72:2). Parasts cilvēks, cik taisnīgs viņš arī nebūtu, nevarētu pēc taisnības tiesāt ļaudis Dieva vārdā. Ījabs caur savām ciešanām tika novests pie šīs atziņas. Pilnīgi iespējams, ka caur savām ‘nepelnītajām’ ciešanām Kristus, kura pirmtēls savā ziņā bija Ījabs, arī nonāca pie šīs komplicētās grēku izpirkšanas nepieciešamības atziņas, izpirkšanas, kuru Dievs sasniedza caur Kristu.
Tomēr, galvenokārt Ījabs ir mūsu pirmtēls, nevis Kristus. Īss viņa rakstura īpašību izklāsts parāda, cik liela ir viņa līdzība ar daudziem īsteniem kristadelfiešiem:
- Tīra sirdsapziņa
- Patiesās mācības zināšana
- Taisnās dvēseles ciešanas, redzot savas ģimenes pasaulīgumu un apkārtējās pasaules grēcīgumu
- Jebkura laba pasākuma finansiāls atbalsts (29:12)
- Nelokāma izvairīšanās no elkdievības un seksuālā grēka (31.nod.)
- Daudzu materiālo svētību baudīšana, par kurām viņš pateicas Dievam.
Viņa ciešanas lika viņam saprast, ka kaut arī šīs lietas Dievam nebija mazsvarīgas, tomēr neviena no tām nav pestīšanas pamatā, nav pierādījums tam, ka viņš ir Dievam pieņemams. Viņš bija spiests uzdot sev jautājumu, vai viņš tiešām tic Vienas Ticības mācībai; vai arī viņam šīs lietas bija zināmas kā abstraktas mācības baušļi. Ka Dievs ir labs, ka Viņš ir mīlestība, ka cilvēks ir grēcīgs un nesavienojams ar Dievu, ka būs augšāmcelšanās un taisnīga tiesa; visas šīs lietas Ījabs bija spiests vai nu noliegt, vai arī ticēt tām daudz izmisīgāk, neatlaidīgāk, intensīvāk. “Es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!” (42:5). Mūsu ticība arī tieši tā pilnveidojas. Ījaba gadījumā tas bija process. Tā laikā Ījaba ticība pārdzīvoja mežonīgas svārstības; sākot no augšāmcelšanās pilnīga nolieguma līdz nepārspējamai augšāmcelšanās ticības apliecināšanai, ko lasām pantos 19:25-27. Ījaba izjustā Dieva mīlestība un pateicības pilna apbrīna (”Viņš mani tik brīnišķi žēlojis”) ir pretstatīta viņa sašutumam pret Dievu par viņa nīšanu (16:9). Tik mežonīgas svārstības norāda uz ko vairāk kā klīniskas depresijas gadījumu svārstīgajās smadzenēs. Tās ir garīguma pusaudžu gadu neatņemama sastāvdaļa, kurus mēs visi pārdzīvojam, tā vai citādi, līdz mēs sasniedzam Kristus garīgā brieduma pakāpi. Pārdomājot mūsu pašu pieredzi saistībā ar patiesu cilvēka grēcīguma apzināšanos, mēs redzēsim, ka arī mūsu garīguma līmenis ir pakļauts haotiskām svārstībām. Cik daudzreiz gan nav mums gadījies pēc ciešas saistības ar To Kungu un Viņa Dēlu apliecināšanas, laužot maizi Jēzus atcerei, tad nodoties grēkam, spītējot žēlastības garam, pat ja tas ir ‘tikai’ skarba vārda vai domas veidā.
Ēlihus
Mēs esam daudz runājuši par Ēlihus būtisko nozīmi Ījaba grāmatas galvenās domas uztverei. Kā Kristus pirmtēls, viņš bija visu Ījaba problēmu atrisinājums. Viņa vārdi raisīja Ījaba pašizziņas procesu, nevis vairoja viņa ciešanas, kā to darīja viņa draugu vārdi. Sekojošo fragmentu salīdzinājums parāda, ka Ēlihus patiesi ir Dieva pārstāvis; ievērojiet, ka Dievs beigās norāj draugu vārdus, neiebilstot pret Ēlihus teikto:
| Ēlihus |
Dievs |
| 34:35 |
38:2; 42:3 |
| 33:13 |
40:2 |
| 33:2 |
40:8 |
| 33:9 |
35:2 |
Vārdi, vārdi
Pastāv cieša saikne starp Ēlihusu un Dieva vārdu, tāpat kā starp Kristu un vārdu. Varētu būt, ka tieši Ēlihus bija Ījaba grāmatas autors (32:15,16 ir netiešs norādījums uz to). Viņš tādēļ bija Ījaba vēlmju piepildījums, kurš gribēja, lai kāds izprotoši aprakstītu viņa ciešanas un prāta izmisīgās mokas (19:23). Maz ir Bībeles tēlu, izņemot Kungu Jēzu, par kuriem tiktu uzsvērts, ka tie runā Dieva vārdus. Varētu pat apspriest balss toni, kādā runāja Ēlihus. Pretstatā draugu skarbajiem vārdiem Ēlihus pašā sākumā apgalvo Ījabam: “Mana bardzība lai nesabaida tevi, un pārmetumi, kādus es pret tevi vēršu, lai nav tev par smagiem!” (33:7) (2). Līdzīgu pretstatu uzsver Ēlihusa apgalvojums, ka viņš runā Visuvarenā elpas gara vārdā, kas ir viņā (32:8), tolaik kad Cofars un draugi runāja pašu gara vārdā (20:3). Neatkarīgi no tā, ka Dievs konkrēti apstiprina Ēlihus vārdus, Ījabs acīmredzot uztvēra Ēlihusu kā atbildi viņa lūgumiem atrast Dievu. Ēlihus atbildēja uz Ījaba vēlmi pēc “izlīdzinātāja”: “Redzi, es esmu tāds pats kā tu”. Ījabs to neapstrīdēja. Ja kāds no draugiem būtu to apgalvojis, Ījabs būtu iededzies dusmās!
Šajā sakarībā ir vērts atgriezties pie Ījaba vārdiem 23:3-6: “Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa! Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu muti...Vai Viņš tad ar visu Savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien ne!” Dievs un Ēlihus tomēr uzstājās pret Ījabu, izklāstot Dieva varenību. Kad Ījabs bija uztvēris Ēlihusu kā Dieva pārstāvi, viņš neatradās, ko atbildēt, pretēji tam, ko viņš bija domājis pirmīt. Ēlihus šķiet atsaucamies uz šiem vārdiem, kad viņš izaicina apstulbušo Ījabu: “Ja tev kas ko sacīt, tad atspēko mani...apbruņojies ar stingriem pierādījumiem un dodies pret mani cīņā” (33:32,5). Ījabs vairākkārt bija teicis, ka viņš pierādītu savu nevainību Dievam, ja tikai viņš Viņu atrastu. Taču Ēlihusa un Dieva priekšā viņš jūt, ka vārdi izžūst viņa mutē. Tie kļūst nevajadzīgi. Viņam atliek tikai uzlūkot Dieva taisnības majestātiskumu un atzīt savu netaisnību. Šis Ījaba garīguma kalngals vēl ir vairumam no mums priekšā. Vēlme runāt ir vēlme izteikt pašiem savas domas. Vārdi ir vispārinājums, kas var mums izlikt lamatas. Tikai Dieva vārdi var atbrīvot. Patiesa pazemība Visuvarenā priekšā padara jūs mēmus. Ījaba patiesi satriektā gara upuris bija daudz vērtīgāks par simtiem vietā izteiktu vārdu. Ījabam jau bija bijusi tāda nojauta: “Pamāciet mani, tad es palikšu klusu, un, kur esmu izdarījis pārkāpumu, to lieciet man matīt” (6:24). Kad Ēlihus pamācīja viņu un parādīja, ka viņa kļūda nav kādā noteiktā pārkāpumā, bet viņa dabā, Ījabs patiesi turēja muti: “Es uzlieku roku savai mutei...tagad vairs neatbildēšu...turpmāk to vairs nekad nedarīšu” (40:4,5; pievērsiet uzmanību trīskārtējam atkārtojumam). Tas ir viens no vairākiem piemēriem, kas rāda, ka Ījabs zināja patiesību kā abstraktu teoriju, bet praktiski nenovērtēja to, līdz kamēr viņa ciešanas un Ēlihus / Jēzus nebija to noveduši līdz tās dziļākai apziņai. Tādējādi Ēlihusa vārdi apklusināja un samulsināja Ījabu, sagatavojot viņu Dieva tiešajai uzrunai. Līdzīgi, arī Kristus vārdi sagatavo cilvēku personīgai Dieva vārdu uzklausīšanai.
Pārstāvība
Tas, cik lielā mērā Ēlihus bija tāds pats kā Ījabs, palīdz mums novērtēt, cik precīzi Kungs Jēzus pārstāv mūs. Tas ļoti labi izpaužas 33.nodaļas 5.un 6.pantos, kur Ēlihus aicina Ījabu stāties viņam līdzās, lai Ījabs apjaustu, cik līdzīgi viņi ir: “Es esmu tāds pats kā tu, ja nākas stāties Dieva priekšā, arī es esmu ņemts no zemes”. Šķiet, ka Ēlihusam arī nācies pārdzīvot to pašu, ko Ījabam, no ‘kapa’ atkal līdz dzīvībai: “Dievs izglāba manu dvēseli no bojā ejas kapā, un mana dzīvība priecājas, skatīdama gaismu!... Ievēro labi, Ījab, uzklausies mani” (33:28,31). Un tieši to Ījabs arī darīja.
Patiesa līdzi jušana
Jo vairāk mēs novērtējam mūsu Kunga Jēzus reprezentatīvo dabu, jo vairāk mēs nostiprināmies ticībā, ka mums ir patiess draugs, kas var iejusties mūsu ādā, nevis tikai just līdzi mūsu bēdās. Taisnība tiem, kas saka, ka grēku izpirkšanas pateicīgs novērtējums ir mūsu ikdienas dzīves Kristū pati būtība. Tāpēc ka mēs visi esam individuālas personības, neviens cits ticīgais nevar justies tieši tāpat kā es. Jūs varētu lauzt kāju, un es arī, bet es nekad nespēšu just to pašu, ko jūs sajūtat. Kad kāds jums saka: “Es saprotu tieši, kā tu jūties”, tas nereti sāpina jūs vēl vairāk. Bet ja mūsu ticība Kristum ir patiesa, tad mēs arī patiesi ticēsim, ka viņš var iejusties mūsu ādā, un jutīsim tieši to pašu, ko Ījabs izjuta pret Ēlihusu, pretēji tam, ko viņš izjuta pret draugiem un savas eklēsijas “svētajiem” (5:1). Grēku izpirkšanas studijas pārstāj būt abstraktas, tiklīdz mēs sajūtam, ka Kristus no tiesas var pilnībā sajust to pašu, ko jūtam mēs tā, kā tas nevienam citam nav pa spēkam.
Mēs esam viens gars ar Kristu (1.Kor.6:17). Viņš ir mūsos, un mēs esam Viņā. “Pats Gars aizlūdz par mums...”(Rom.8:26) ir teikts kontekstā ar to, ka “Gars” attiecas uz mūsu iekšējo garīgumu. Taču patiesi Kristus ir mūsu vienīgais aizbildnis. “Pats Gars aizlūdz par mums” tai nozīmē, ka mūsu garīgais cilvēks nav atdalāms no Kristus Gara. Starp mums ir tāda vienotība, ka Pāvils var teikt, ka mūsu pašu gars aizlūdz par mums! Vai tas nav brīnišķīgi! Taču tas viss izriet no pareizas mācības par pārstāvību izpratnes, kas ir pretstatā mācībai par aizstāšanu, aizvietošanu. Kā gan daži atļaujas teikt, ka šis mācības aspekts nav no svara? Tas ir pamatā mūsu ik brīža attiecībām ar Kungu Jēzu, jo Starpnieka pārstāvības daba bija Ījaba jaunās garīgās dzīves pamatā. Tāpēc, ka mēs esam “viens gars” ar Kristu, mēs varam daudz labāk izprast to, kā tas ir, ka Kristus var patiesi just līdzi mums ikvienā dzīves situācijā, kaut arī viņš personīgi uz savas ādas to nebūtu izjutis. Iespējams, ka mēs pienācīgi neizjūtam to, cik lielā mērā Kristus ir “Tā Kunga Gars” (2.Kor.3:18). Cik daudziem ‘Kristus’ liekas ticības mācības daļa, cilvēks, kas kaut kādā veidā pacēlies Debesīs un nekustīgi sēž līdz Viņa otrreizējai atnākšanai?
Bez klišejām
Ēlihus necieta klišejas. Lai patiesi palīdzētu Ījabam attaisnoties, Ēlihusam bija jāievieš viņā pārliecība, ka viņš ir totāls grēcinieks, ka viņa taisnība nespēj to glābt. Varētu pat teikt, ka Ēlihus labprātāk runāja par Ījaba trūkumiem nekā par viņa rakstura pozitīvajām īpašībām. Taču šie ‘trūkumi’ visi attiecās uz Ījaba cilvēcisko dabu, nevis uz kādiem noteiktiem grēkiem. Ēlihus uzsver to, cik nopietni Dievs uztver grēku. To darot, Ēlihus dažbrīd pat nepareizi citē Ijaba vārdus. Ja to būtu darījuši draugi, nav grūti iedomāties, cik vētraini Ījabs būtu uz to reaģējis. Bet viņš ne reizi neizaicina Ēlihusu. Tas ir tāpēc, ka Ēlihusa Gars viņā atcerējās ne tikai Ījaba vārdus, bet arī domas un motīvus, kas tos izsauca (piemēram, 9:22,23 salīdz. ar 34:5-9 un 10:2, 13:23 salīdz. ar 34:31,32) (3). Visa Ījaba būtība atvērās kā Dieva, tā arī paša Ījaba acīm. Ēlihus nebaidījās iedvest vainas apziņu Ījabā par viņa teiktajiem pārsteidzīgajiem vārdiem. Tādā veidā viņš uzsver, ka attaisnojoties, tā vietā, lai atzītu Dieva taisnību, Ījabs patiesībā apsūdz Dievu netaisnībā (33:2). Mums ir nepieciešama Ījaba otrreizējas pievēršanas pieredze, lai saprastu, ka mēs esam grēcīgi katrā nevērīgi nodarītajā grēkā. Mūsu visvārīgākā vieta ir nespēja apjaust grēka nopietnību. Pilnīgi iespējams, ka visu pārbaudījumu pamatā ir šis galīgais mērķis. Tikai apzinoties mūsu grēcīgo dabu, mēs varam novērtēt Dieva taisnību un izpirkšanas brīnumu. Iespējams, ka daži kristadelfiešu novirzieni ir atteikušies no jebkādām pašizziņas formām. Sevis novērtēšana nemaz nenozīmē lepnību. Pazemība, kā lepnības pretstats, nenozīmē ‘sevis’ noniecināšanu līdz sevis absolūtai noliegšanai. Šķiet, ka tieši tā bija Ījaba kļūda. Viņš vairījās pat pieļaut domu par savu grēcīgumu tik lielā mērā, ka nevarēja iedomāties savu dabīgo atsvešinātību no Visuvarenā. Viņš ar daudz lielāku bijību uztvēra Dieva fizisko varenību un majestātiskumu nekā Viņa morālo cēlumu. Dāvidam bija līdzsvarota šo īpašību uztvere, kad viņš teica: “Tava taisnība stāv tāpat kā Dieva kalni” (Ps.36:7). Viņš redzēja Dieva morālo diženumu atspoguļojamies Viņa radītajā pasaules varenībā. Un šī iemesla dēļ Ījabam bija jāparāda kāda daļa no Dieva radītās pasaules dižuma pašās grāmatas beigās. Agrāk viņš lepojās ar to, ka viņš novērtē, kā viņam likās, Dieva roku radīšanā un kā radīšana atspoguļo Dieva diženumu (piemēram, 28.nodaļā). Bet tad viņam tika parādīts, ka patiesībā viņš nemaz nebija pienācīgi to novērtējis, un viņam bija jāsaņem šī mācība, kas deva viņam patiesu Dieva zināšanu. 39.nodaļā viņa uzmanība tiek vērsta uz nešķīstajiem dzīvniekiem, tad viņš 40:2-4 atzīst savu niecību, it kā ieraudzījis, ka tie simbolizē viņu. Un tad 40.un 41.nodaļas veltītas šķīsto dzīvnieku prieka aprakstam to attiecībās ar Dievu un cilvēka nespējai nostāties starp tiem un to radītāju.
Kulminācija
Un tā Dieva un Ēlihusa vārdi bija tie, kas izraisīja Ījabā satriecošu garīgas kulminācijas brīdi. No sirds dziļumiem izraujas vārdi: “atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos” (42:6). Tieši šīs nepārspējamās atzīšanās dēļ Dievs vēlāk varēja teikt, ka Ījabs runājis par Viņu “kā pienākas” (42:8). Dievs nepieminēja tās reizes, kad Ījabs bija sacēlies pret Dievu, un piedēvēja viņam taisnību šīs atzīšanās dēļ. Tādējādi, Gars vēlāk runā par Ījaba pastāvību (Jēkaba 5:11); Dievs spēja lūkoties uz viņa labajām īpašībām, pateicoties tam, ka viņš bija atzinies savās sliktajās rakstura īpašībās. Pienācīgi novērtējot mūsu grēcīgumu, mēs netieši norādām uz Dieva taisnību.
“Atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos” (42:6). Jo vairāk mēs iedziļināmies šī cilvēka domās un pieredzē – un iedziļināties mēs esam aicināti – jo vairāk šie vārdi sāk skanēt kā liels sasniegums, kā uzvara. Tos lasot var raudāt un gavilēt. “Vainīgs...gatavs sēdēt pīšļos un pelnos”. Pārņem sajūta, ka Dieva Dēli Debesīs skaļi gavilē, Tēva Gars sajūsminās, Ēlihus smaida pie sevis, slaukot sviedrus no sejas, Kristus gara un Viņa krusta triumfs, vārdiem neizsakāms prieks par pestīšanu un savu spēju apjausma mostas Ījabā, kad caur sevis nīšanu un kauna pilnu izmisumu viņš dzimst no jauna (4). Agrāk, visa viņa būtība bija pārņemta ar vēlēšanos pēc tās dienas, kad viņš skatīs Dievu (19:26,27); un beidzot pat šajā dzīvē, viņš skata Dievu savām acīm (42:5). Viņš domāja, ka tas notiks tikai pēc augšāmcelšanās (19:26), jo pilnīgas attiecības ar Dievu, pēc viņa domām, šai dzīvē nebija iespējamas (28:12,20); tomēr izrādījās, ka pat šajā dzīvē ar tīras sirdsapziņas prieku tas ir iespējams arī tagad. Viņš bija sajūsmā, ka tagad viņa acs ir Dievu skatījusi. Tas viss nav abstrakti attiecināms tikai uz Valstību. Mūsu ciešanās un zaudējumos, mūsu rūgtajās pašu grēka un dabīgā grēcīguma (5) apjausmās mēs patiesi varam pieredzēt otrreizēju pievēršanos, kā tas notika ar Ījabu. “Redzi, to visu dara tas stiprais Dievs un dara to cilvēkam div un trīskārt” (33:29). Visiem, kas ir ceļā, kas ir visas šīs lietas sevī pārdzīvojuši – Dievs esi ar mums!
Piezīmes
(1) Skat “Job” krājumā James and other Stories. Šis raksts parāda arī kā Rom.3:23-26 atsaucas uz Ījaba 33:23-28, interpretējot Ēlihusu kā Kristus tēlu.
(2) Salīdzini ar to, kā Eņģelis deva Mozum “bauslības uguni”, runājot ar viņu. “kā kāds sarunājas ar savu draugu” (2.Moz.33:11).
(3) Šis princips ir pienācīgi jānovērtē. Tas skaidro, kādēļ daudzi Jaunās Derības citāti, kas ņemti no Vecās Derības, burtiski neatbilst ebreju valodas tekstam; un kādēļ daži no tiem dod interpretācijas, kas šķiet kontekstam neatbilstošas esam. Gars citē, interpretējot, kā to darīja Ēlihus, citējot Ījaba teikto.
(4) Ījaba vēlākās dzīves pieraksts 42.nodaļā norāda uz jaunas dzīves sākumu, ar jaunu sievu, bērniem, mājlopiem un zemēm – ar mūža garumu, kas atbilst jaunas dzīves sākšanai, kad visas ciešanas bija beigušās.
(5) Mums nav obligāti jāpiedzīvo fiziski trūkumi, lai gūtu Ījaba veida pievēršanos. Dāvida grēksūdze Ps.51:3,4 ir pārbagāta ar atsaucēm uz Ījabu; it kā Ījaba fiziskās ciešanas izraisīja to pašu rezultātu, ko Dāvida vaļsirdīgā atzīšanās savos pārkāpumos. Tāda atzīšanās ir mums visiem viegli pieejama, lai kāda arī būtu mūsu ‘fiziskās’ dzīves pieredze.
