Mājas lapa
8.7 DIEVS: GALĪGĀ REALITĀTE
Noslēpums ir maldīgas reliģijas pazīme. Cenzdamies attaisnot mūsu dabīgo noslieci uz neticību, mēs atrodam mierinājumu domā, ka garīgās lietas ir neizdibināmas. Man gribētos, lai mēs domātu par Dieva realitāti. Es negribu šeit atkal un atkal atkārtot to, ko esmu jau daudzkārt teicis, un par ko esmu rakstījis, ka Dievs ir personiska, materiāla būtne; Viņš nav netverama kosmosā peldoša būtība (1). Dievs ir reāls, un Viņam ir jākļūst par mūsu dzīves realitāti. Mums ir jābūt skaidram priekšstatam par attiecībām ar Viņu tagad, un mums ir jāspēj priecīgi iztēloties mūsu nākamās attiecības ar Viņu Valstībā. Viņam nav jābūt ‘melnai kastei’ mūsu apziņā ar uzrakstu ‘Dievs’.
Dieva realitāte bija izslīdējusi no Izraēla apziņas, un viss, kas notika ar viņiem, var notikt arī ar mums, kā individuāli, tā arī kopumā. Pēc atgriešanās no Babilonas ebreji pārtulkoja Veco Derību aramiešu valodā, nosaucot to “Targums” (ivritā “tulkojums”). Tulkojumā viņi iedvesto Dieva aprakstu kā personisku būtni aizvietoja ar “Dieva vārdu”. Lūk tikai daži no daudziem piemēriem:
| Teksts ebreju valodā 2.Moz.31:13. “...turiet Manus sabatus, jo tā ir zīme mūsu starpā”. |
Targums “starp Manu vārdu un jums.” |
| 5.Moz.9:3. “…Tavs Dievs ir...rijēja uguns.” |
“Dieva vārds ir rijēja uguns.” |
| Jes.48:13. “Mana roka lika zemei pamatus.” |
“Mans vārds lika zemei pamatus.” |
Līdzīgā veidā uz agrīno kristietību negatīvi iedarbojās arī gnosticisms, kas atspoguļoja austrumniecisko filozofiju, kurā gars tika traktēts kā katrā ziņā labs, un matērija – kā ļauna. Šī maldīgā filozofija noveda pie Dieva kā materiālas būtnes nolieguma. Ar Patiesības atdzimšanu XIX gadsimtā agrīnie kristadelfieši atklāti pasludināja kā būtisku priekšstatu par to, ka Dievs ir personiska būtne (2). Taču tagad, man šķiet, mēs tam pievēršam pārāk maz uzmanības. Un tāpat kā Izraēls padarīja Dievu arvien abstraktāku, savā prātā attālinoties no Viņa, tā arī mēs varam attālināties no Tēva realitātes apziņas.
Atklāsmes pēdējās nodaļas apraksta mūsu galīgo likteni, un tur ir daudz teikts par mūsu attiecībām ar Dievu. Iespējams, jūs esat ievērojuši, ka vairums Atklāsmes izklāstu izvairās runāt par pēdējām divām nodaļām. Tā kā mēs tās lasām divas reizes gadā, iespējams, arī mēs tiecamies tās iztulkot kā pārāk fantastiskas, lai nopietni ķertos pie tām. Bet mēs esam aicināti tiekties uz augšu, uz lietām, kuras Dievs noteikti grib, lai mēs vismaz censtos aptvert.
Atklāsmes 21 un 22: Otrā atnākšana
Pirmais jautājums, kas jānoskaidro, ir vai Atkl.21 un 22 notikumi attiecināmi uz Tūkstošgades sākumu vai beigām. Pirms pierādījumu uzskaites mēs iepazīstināsim jūs ar slēdzienu: šīs nodaļas attiecas uz stāvokli Tūkstošgades sākuma posmā. Uz to stingri norāda sekojošais:
- Situācijas atklāsme pēc Tūkstošgades noteikti nebūtu piedienīga, ja tā vispār būtu iespējama, šajā izklāstā.
- Atkl.21 un 22 konteksts ir dots 20.nodaļā. Zeme un debess bēg no Viņa vaiga, kad Kristus apsēžas goda krēslā, “un tiem nebija kur palikt” (20:11). Tas gandrīz burtiski citē Dan.2:35 attiecībā uz Valstības nodibināšanos (3).
- Šīs zemes un debess vietā jaunas debesis un jauna zeme parādās nodaļā 21:1. Tas sasaucas ar Jes.65:17 un 2.Pēt.3:13 attiecībā uz otro atnākšanu.
- Šajā kontekstā Jānis redz “līgavu, Jēra sievu” (21:2,9). Baznīca ir tikai līgava otrās atnākšanas laikā, tā kā viņa laulājas ar Kristu laulību vakarēdiena laikā.
- Šajā laikā Dievs “nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu” (21:4). Šīs lietas vairs neattieksies uz baznīcu Tūkstošgades laikā; tātad tam ir jāattiecas uz Kristus atgriešanās laiku. Tāpat arī dzīvības ūdens došana bez maksas (21:6) notiek tiesas dienā otrajā atnākšanā.
- Doma par aizejošām lietām (piemēram, nāvi, asarām), par kurām runāts 21:4, ir viena no daudzām vietām, kas Atkl.21 un 22 sasaucas ar Jesajas pravietojumiem par otro atnākšanu (Atkl.21:4 = Jes.60:20; 65:19; Atkl.21:25 = Jes.60:11,20).
- Atkl.21:7 runāts par laiku, kad īsteni ticīgais saņems mantojumu. Tas nepārprotami attiecas uz tiesu otrās atnākšanas laikā (Mat.25:34).
- Atkl.22 ir vairākas sasaistes ar Atkl.21, kas nozīmē, ka Atkl.22 ir jāuzskata kā attiekošos uz Tūkstošgades sākumu, nevis beigām (piemēram, 22:14, 21:27; 22:7). Dzīvības koka “lapas bija tautām par dziedināšanu” (22:2) ir vēl viens nepārprotams piemērs.
- “Viņi valdīs mūžīgi mūžam” (22:5) sasaucas ar vārdiem no Dan.7:18,27 attiecībā uz tiesāšanu Kristus otrajā atnākšanā.
Dieva burtiskā klātbūtne
Tagad es gribētu vērsties pie dažiem pantiem šajās nodaļās, kas šķiet mācām, ka Dievs Pats personīgi nolaidīsies uz zemi kopā ar Kristu. Tas liktos vienkārši neticami. Bet padomāsim par tādu iespēju.
Ķēniņš pats (= Dievs) iet aplūkot viesus Sava Dēla (= Jēzus; Mt.22:11) kāzās. “Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem” (21:3). “Dievs pats” šeit nozīmē vai nu Dievs Pats vai arī Dievs Kristus tēlā. Pirms dažiem gadiem mūsu sadraudzībā bija pieņemts pārlieku uzsvērt Kristus cilvēcību. Tad draudzes domas nosvērās uz citu pusi; tagad, pēc manām domām, mēs pārlieku uzsveram domu par Dieva atklāsmi Kristū, tiktāl ka Kristus personības brīnums tiek aizēnots un pataisa Kristu gandrīz vai par Tēva marioneti (4). “Dievs pats būs ar viņiem” man šķiet dīvains Kristus otrās atnākšanas apraksts. Dievs būs viņu Dievs. Es jau gandrīz vai gribētu pieļaut domu, ka tas varētu attiekties uz Dievu Kristus veidolā – bet pret to ir viens ļoti zīmīgs fakts: šis Atkl.21:3 pants ir pilns ar VD norādījumiem, kas nepārprotami attiecas uz Dievu Tēvu.
Vecās Derības atsauces
“Dieva mājoklis” ir Dieva ļaudis; jo Viņš ir mūsu Dievs; Dievs, kas dzīvo un staigā mūsu vidū, ir nepārprotama atsauce uz 3.Moz.26:11,12 un 2.Moz.29:45,46, kas attiecas uz Dieva svētību derības apstiprinājumam pēc Izraēla galīgās grēku nožēlas. Neskaidrie piepildījumi, kas tiem tika doti pagātnē caur Dieva izpausmi eņģeļu veidolā, nenozīmē, ka šie apsolījumi var tikt piepildīti tikai kaut kādā Dieva izpausmes veidā. Atkl.21:3 pilnīgi skaidri deklarē, ka otrās atnākšanas laikā Dieva izpausme mainīsies tai ziņā, ka Dievs personīgi būs Savu ļaužu vidū. Tikai tāpēc ka mēs līdz šim esam dzīvojuši ar Dieva izpausmes paradigmu, nebaidīsimies domāt, ka Dievs nevarētu būt mūsu vidū personīgi. Pacentīsimies tiktāl paplašināt savu redzes loku, lai spētu pieļaut tādu iespējamību.
Dievs apsolīja Ābrahāmam, ka caur Kristu, Viņa sēklu, svētība nāks pār daudzām tautām un tā rezultātā Dievs būs Ābrahāma daudzo pēcnācēju Dievs: “būšu par Dievu tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis” (1.Moz.17:7,8). Sēkla (pēcnācējs) ir Kristus, un “Dievs” ir Jahve. Neļausimies tos sajaukt. Tagad Atkl.21:3 atsaucas uz šo pamata apsolījumu; tad Dievs pats būs mūsu Dievs; mēs Viņu redzēsim un mums būs ar Viņu personīgas attiecības. Tas nozīmētu, ka doma par Dieva personīgu klātbūtni mūsu vidū ir Ābrahāmam sludinātā Evaņģēlija neatņemama sastāvdaļa.
Ir grūti attiecināt vārdkopu “Dievs pats” uz Dieva izpausmi Kristū. Tas jau bija sen, kad Brālis Džons Tomass mudināja mūs tiekties uz vienkāršāko fragmenta interpretāciju, ja to apliecina arī citi panti. Citas atsauces uz “Dievs pats” attiecas personīgi uz To Kungu, nevis Kristus: Jes.45:18; Jņ.5:37; 16:27; 2.Kor.5:18,19; Ef.1:5. Patiesi, šīs JD atsauces šķiet norādām uz atšķirību starp “Dievs pats” un Kristus. Vai tad šī izvairīšanās no domas par Dieva paša klātbūtni mūsu vidū neliecina par garīgās redzes – vai, iespējams, ticības – trūkumu?
Doma par Dieva paša klātbūtni mūsu vidū jaunās Jeruzalemes templī (21:2,3) ir droša atsauce uz Ecēh.48:35, kur teikts, ka Jeruzalemes vārds Tūkstošgadē būs “Šeit ir Tas Kungs”. Šīs domas nepārprotami attiecas arī uz Jahves apsolījumu Dāvidam uzcelt mūžīgu namu Jahves Vārdam.
Tagad apstāsimies mūsu gaitās, lai uzsvērtu kaut ko. Atkl. 21:3 atsaucas uz visiem apsolījumiem Ābrahāmam un Dāvidam (proti, Jaunā Derība) un tiem, kas atrodami Vecajā Derībā. Tam vajadzētu nozīmēt, ka Dieva plāna galīgais piepildījums ir pilnvērtīgas personiskas attiecības ar mums mūžīgi mūžos. Lūk, par ko ir vērts aizdomāties.
Pilsēta un templis
Atkl.21:2,3 apraksta jaunu pilsētu un svētnīcu nokāpjam no debesīm, kad nolaižas arī pats Dievs. Šī pilsēta un svētnīca ir, droši vien, tā pati, kas Ecēh.40-48 – nodaļās, kuras nez vai kādam būtu grūti saprast burtiski (5). Telts, uz kuras pamatiem bija svētnīca, bija pašas patiesās svētnīcas debesīs attēls (Ebr.9:23), proti, “tempļa, kas bija debesīs” (Atkl.14:17). Telts struktūra un mēbelējums atbilda “debesu svētnīcas atveidam un ēnai” (Ebr.8:5); “rokām taisītā svētnīcā...patiesās attēlā...svētnīcas un īstās telts..., ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks” (Ebr.9:24; 8:2). Tāpēc mēs lasām Atklāsmē par ebreju svētkiem, kurus svin Debesīs (6); par debesu vīraka altāri, svēto vietu, vissvētāko vietu, vīraku... ar Eņģeļiem, kas kalpo priesteru vietā. Un kā priesterus, tā arī eņģeļus sauc ‘Elohim’. Daudzu ebreju priekšstatos zemes svētnīcas izkārtojums bija tiešs Debesu svētnīcas attēls (7).
Ebr.9:24; 8:2 ir uzsvērts, ka šo Debesu svētnīcu cēlis Tas Kungs, ne cilvēks. Dan.2:34 Kristus Valstība simboliski attēlota kā akmens, kuru nav skārusi cilvēka roka. Arī Ābrahāms gaidīja uz pilsētu, “kuras cēlējs un radītājs ir Dievs”; un Dievs, kā mums ir teikts, ir sagatavojis šo pilsētu Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem (Ebr.11:10,16). Pilsētas / tempļa nokāpšana no debesīm Atkl.21:3 ir Ābrahāma cerības piepildīšanās. Pilsētai / svētnīcai no debesīm ir pamati (Ebr.21:14), kā Ābrahāms arī bija paredzējis (Ebr.11:10). Ābrahāms, bez šaubām, gaidīja burtiski tās realitātes, kas aprakstītas Ecēh.40-48. Mans priekšlikums ir lasīt jaunās pilsētas / tempļa nokāpšanu no debesīm ar burtiskuma elementu tajā – kaut gan, protams, tur ir arī daudz simbolikas. Nav nekādu mājienu, ka templis Ecēh.40-48 ir cilvēku celts; tas parādās uzreiz pēc Goga iebrukuma un Dieva tiesas Ecēh.37-39. Ja tas burtiski nolaižas no debesīm, daudzas praktiskas problēmas tiek atrisinātas (8).
Atkl.21. un 22.nodaļās ir skaidri izteikta atšķirība starp Dievu un “Jēru”. Tas tikai vēlreiz norāda uz to, ka “Dievs pats” nav Dieva izpausme Jērā, bet ir Pats Jahve. “Tie skatīs Viņa vaigu, un Viņa Vārds būs tiem uz pierēm” (22:4) nozīmē, ka “Viņa vārds” un “Viņa vaigs” attiecas uz to pašu būtni. Vārds, kurš būs uz mūsu pierēm, būs Jahve, Tēvs, nevis Kristus (Atkl.3:12; 14:1). Tādēļ, tas būs “Viņa vaigs”, kuru mēs skatīsim. Šeit, bez šaubām, ir sava veida atsauce uz ‘redzēšanu’ sapratnes nozīmē, kā mēs Tēvu redzam tagad. Bet tad mūsu pilnīgākais garīgais priekšstats par Tēvu atspoguļosies fiziskajā Viņa redzējumā. Jes.25:6-9 runāts par lepnu mielastu Dieva ļaudīm Jeruzalemē Kunga atgriešanās laikā, kad ārējās čaulas plīvurs izzudīs no viņu acīm, visas asaras Tas Kungs nožāvēs no acīm un “Tanī dienā sacīs: ‘Redzi, tas ir mūsu Dievs...tas ir mūsu Kungs”. Šeit iezīmējas paralēle starp fizisku Dieva skatījumu un tagadējās ārējās nesapratnes čaulas noņemšanu. Pilnīgāka sapratne, kuru mēs tad iegūsim, atspoguļosies mūsu burtiskajā Dieva redzējumā.
Dēla tagadējās attiecības ar Tēvu ietver reālo redzēšanu un tuvību (Vēstulē ebrejiem ir vairākas atsauces uz Kristus reālajām attiecībām ar Tēvu). Un tad mēs būsim līdzdalīgi Viņa tagadējās attiecībās ar Tēvu. Neraudzīsimies uz šīm attiecībām abstrakti. Ījabs visdziļākās depresijas un saspringtas abstrahēšanās brīdī varēja raudzīties nākotnē uz Dieva vaiga skatīšanas brīnumu (Ījaba 33:26). Dievs dzīvo gaismā (1.Tim.6:16), un šī jaunā pilsēta būs Dieva gaismas pilna, caur Kristu (Atkl.21:11,23; 22:5) – tāpēc ka tur būs arī Pats Jahve. Iespējams, ka šīs gaismas spožums izplatīsies arī apkārtējā pasaulē (Atkl.21:24), tā ka tautas sauc Jeruzalemi par Jahves mājvietu (Ecēh.48:35). Visa šeit minētā burtiskā realitāte, iespējams, tika uzsvērta Jānim ar vārdiem: “Raksti! Jo šie vārdi ir uzticami un patiesi” (Atkl.21:5). Gandrīz fantastiskais apraksts, ka Dievs pats nožāvē visas asaras no cilvēku acīm...tas nudien ir uzticami un patiesi.
Dievs un tiesa
Tiesas troņa sakarā mums teikts, ka tad mēs redzēsim Dievu Tēvu (1.Tes.3:13; 1.Jņ.3:1,2). Tas, ka tad Tēvs “atklāsies” atsevišķi no Dēla, apstiprina domu, ka tad Jahves parādīšanās būs materiāla. Šis ir Dan.7:9-13 scenārijs, kur “cienīgs sirmgalvis” sēž tiesas tronī un padebešos nāk Cilvēka Dēls, kuru “nostatīja sirmgalvja priekšā” (salīdz. ar Lk.21:27). Tiesas dienā Kristus apliecinās uzticīgo vārdus “Sava Tēva priekšā” (Mat.10:32,33) – it kā tie abi būtu tur. Kristus apliecinās mūs Tēva un eņģeļu priekšā (Atkl.3:5), kas ir tieša atsauce uz Dan.7:9-13. Tēvs Pats atmaksās cilvēkiem citu priekšā (Mat.6:4,6). Atzīmējiet sev atkal, ka “Tēvs Pats” citviet attiecas uz Pašu Dievu. Tad, tiesas dienā mēs beidzot patiesi tuvosimies Dievam.
Iespējams, tas viss ir izaicinājums kā intelektuāli, tā arī garīgi. Iespējams, jūs sev to tā esat vienmēr iztēlojušies. Bet mēs visi satiksim Tēvu, mūsu Tēvu. Viņš ir mūsu Tēvs. Ēlihus mudināja Ījabu uzticēties Dievam, jo nāks tiesas diena, kad viņš stāsies Dieva priekšā (Ījaba 35:14). Starp visiem tiem bezgalīgajiem sīkumiem, kas aizņem mūsu prātus šobrīd, šis brīnums ir mūžīgs.
Piezīmes
(1) Skat “Bībeles Pamati”, 1.nodaļa.
(2) John Thomas, Phanerosis, 25-27, 32,33.lpp. Eureka I 95-98.lpp.; Roberts Robertss Christendom Astray (Maldu ceļus ejošā kristietība) 118-121lpp; Is There a God? (Vai Dievs ir?) 149.lpp.; Percy White, The Doctrine of the Trinity (Trīsvienības mācība) 129-132.lpp.; Dawn Booklet No.1, 12.lpp.; Bībeles neklātienes kurss, 12.lpp.
(3) Atkl.20:11 šķiet esam Atkl.20:4 papildinājums.
(4) Pārspīlēts uzsvars Dieva izpausmes idejai var likt nenobriedušam kristadelfietim domāt, ka nav nemaz tik nepareizi uzskatīt, ka Jēzus ir Dievs, un nonākt pie maldu ceļus ejošās kristietības uzskatiem par trīsvienību.
(5) Iebildumi pret to, ka Dievs nevar dzīvot uz zemes starp mirstīgajiem ir sīkāk apskatīti grāmatas “Pēdējās dienas” 31.nodaļā.
(6) Šī doma ir izsmeļoši aprakstīta G.un R. Walker grāmatā “Jēzus Kristus atklāsme” (The Revelation of Jesus Christ).
(7) Skat Midrash Rabba, Numbers Vol.1.4.13.110 (Soncino Press, 1961): “Zemes Svētnīcas stāvoklis atbilst debesu Svētnīcas stāvoklim un šķirsta stāvoklis atbilst debesu troņa stāvoklim”. Līdzīgi arī Leona Nemoja rediģētajā The Midrash on Psalms (Yale University Press, 1959) p.386: “Svētnīca lejā ir svētnīcas augšā dublikāts”.
(8) Pretišķības starp Ecēhiēla templi un templi Atkl.21, 22 ir daļēji nogludinātas grāmatā “Pēdējās dienas”, 342.-345.lpp.
Astotā nodarbība
Jautājumi pārdomām un apspriešanai
1. Kāda viena praktiska nozīme izriet no fakta, ka ir tikai viens Dievs?
2. Miniet vienu Dieva “pazemības” piemēru.
3. Kā jūs izprotiet apsolījumu, ka reiz mēs skatīsim Dievu vaigā?
4. Miniet kādu piemēru tam, ka Dievs saka, ka Viņš ir kaut ko izdarījis, bet faktiski Viņš to izdarīs tikai nākotnē.
5. Kā jūs izprotat Bībeles pantus, kas šķiet mācām, ka mēs tiksim augšāmcelti nemirstīgi?
