Mājas lapa
8.6. DIEVA VIENOTĪBA
Nav šaubu, ka viens no galvenajiem kristietības mērķiem ir attīstīt domāšanu, kas ir negrozāmi vērsta uz Kungu Jēzu. Taču, saskaņā ar Dieva izpausmes dabu, tas nozīmē, ka savā ziņā mums ir jāņem vērā kā Dievs, ar kuru Kristus bija un ir Viens garā, tā arī Kristus miesa; jo arī mēs esam vienoti Kristū, tāpat kā Viņš ir viens ar Dievu. (Jņ.17:21). Tātad maizes laušana nav tikai mūsu attiecību ar Kungu Jēzu apstiprinājums (kaut gan tas, bez šaubām, ir tā); tam ir nozīme arī mūsu attiecībās ar Dievu. Tā atkal no jauna apstiprina mūsu derību ar Dievu, izpildot dažus Mozus bauslības upurēšanas pirmtēlus, kas runāja par cilvēka attiecībām un saistībām ar Dievu Tēvu (1). Tātad, kamēr mūsos jāaug atziņai par Kristus un Tēva vienotību, Tēva pārākuma izpausmei Viņā, mums ir vienlaicīgi jāpatur prātā kā Tēvs, tā arī mūsu brāļi un māsas, Kristus miesa.
Ja atceres sapulces paustu tikai mūsu saistību ar Kungu Jēzu, mēs to gluži mierīgi varētu darīt mājās; bet Gars nepārprotami izsaka vēlmi, lai mēs pulcētos kopā Kunga mielastam (Ebr.10:25; 1.Kor.11:20). Tas pats par sevi norāda, ka maizes laušanai ir jāapvieno arī mūs, ne tikai jāapstiprina mūsu vienotība ar Kristu. Padomāsim nedaudz par šo vienotību starp mums un Kristu, starp mums un Dievu, un starp mums pašiem kā Kristus miesu. Es gribētu pievērsties Marka Evaņģēlijam 12:28-31. Jēzum vaicāja: “Kurš ir augstākais (proti, svarīgākais) bauslis par visiem?” Mēs gaidītu, ka Viņš nosauktu tikai vienu un piebilstu: ‘Tas nu ir pirmais kā kārtas, tā arī svarīguma ziņā.’ Taču atbildot uz šo lūgumu nosaukt vienu no desmit baušļiem, Viņš faktiski citē divus. “Jēzus atbildēja: ‘Augstākais ir: klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs. Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka. Otrs ir šis: tev būs mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu; (Un tagad pievērsieties šiem vārdiem) cita lielāka baušļa par šiem nav.’” Cita lielāka baušļa (vienskaitlī) par šiem nav. Tātad Jēzus uzskatīja šos divus baušļus par vienu, vislielāko, vissvarīgāko mūsu dzīves principu Dieva priekšā. Taču Viņš sāk runāt par Dieva vienotību, kas izpaužas Viņa memoriālajā Vārdā Jahve jūsu elohīm (varenie) un saka, ka tas liks mums mīlēt Dievu no visas sirds un arī mūsu tuvāko kā sevi pašu. Kungs uzsver, ja mēs patiesi apzināmies šo Dieva vienotības ideju, ka Jahve ir mūsu Dievs, tad mēs tāpēc mīlēsim Dievu un arī mūsu tuvāko. Ko tad tas nozīmē, mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu? Dekaloga (desmit baušļi) kontekstā izraēlieša tuvākais būs bijis cits izraēlietis, nevis neebrejs, kas dzīvo kaimiņos. Bauslis par tuvākā mīlēšanu kā sevi pašu citviet Jaunajā Derībā skan: mīlēt brāli vai māsu eklēsijā kā sevi pašu. Gal.5:14 un Jēk.2:8 citē šo bausli eklēsijas dzīves kontekstā.
Tātad mīlēt Dievu un Kristu nozīmē mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu. Tas izriet no Dieva Vārda ciešās vienotības. Tāpēc ka mūsu brāļiem un māsām ir tāda pat piederība Dieva Vārdam, kāda ir mums, mums tie, kas arī nes to pašu Vārdu, ir jāmīl kā sevi pašu. Un ja mēs mīlam Tēvu, mums ir jāmīl Dēls, kas nes Viņa Vārdu ar tādu pat mīlestību. Jāņa vēstulēs tas ir jo skaidri izteikts. Ja mēs mīlam Dievu, mums ir jāmīl Dēlu. Tāpēc mums ir jāgodā Dēls, kā mēs godājam Tēvu (Jņ.5:23); tāds ir Dieva Vārda vienojošais spēks. Tēvs, Dēls un baznīca ir nesaraujami saistīti. Tādēļ kristības Jēzus vārdā ir arī kristības Tēva Vārdā un savieno mūs ar “vienu Garu” ( Mt.28:19; Ef.4:4). Tāpat kā mēs nevaram izvēlēties dzīvot šķirti no Tēva un Dēla, tā mēs nevaram atdalīties no citiem, kas ir šim Vārdam piederīgi. Rakstu mācītājs to ļoti labi saprata: “Viens vienīgs Dievs ir...To mīlēt...un tuvāko mīlēt kā sevi pašu – tas ir vairāk nekā visi dedzināmie un citi upuri” (Mk.12:32,33). Visi tie upuri pārstāvēja visu Izraēlu (3.Moz.4:7-15). Rakstu mācītājs saprata, ka visi šie upuri mācīja to, ka viss Izraēls ir vienots, jo tas nes vienu un to pašu Jahves Vārdu. Mums ir jāmīl “kā sevi pašu” visi, kas nes šo Vārdu, tik spēcīga ir mūsu vienotība. Mums it kā jāzaudē mūsu pašu cilvēciskās individualitātes izjūta; mums ir jāspēj izjust tādu pat garīgu ieinteresētību citos (jo to prasa patiesa mīlestība), kāda mums ir pret sevi. Tātad šī patiesā nesavtība, pēc kuras mēs no visas sirds tiecamies, saistās ar mācības par Dieva un Viņa Vārda ciešās vienotības un lieliskā Dieva izpausmes principa izpratni.
Piederība vienam Vārdam padara mūs visus kopā par vienu. 1.Jņ.3:23 sasaista ticēšanu Kristus Vārdam ar citam cita mīlēšanu; un Jņ.17:11 Kristus lūdz Dievu uzturēt mūs Savā Vārdā kā vienu. Ja jums datorā gadās uziet kādu no Bībeli analizējošām programmām, jūs varat atrast visas vietas, kur Dieva Vārds asociējas ar vienotību. To ir tik daudz. Ļoti bieži Dieva Vārds Bībelē ir saistīts ar Viņa svēto esamību - “Jēkaba Svētais” / “Israēla Svētais” (Jes.29:23; 47:4; 54:5; 57:15; 60:9; Ecēh.39:7). Vienskaitlis vārdā Israēla Svētais vēlreiz pasvītro Viņa vienotību (2). Runa, bez šaubām, ir par ideālu. Viltus mācība un prakse, neziņa par to, kas nes Dieva Vārdu, šie un citi cilvēkam piemītošie aprobežojumi apgrūtina šīs vienotības sasniegšanu. Bet tā vienotība, kuru mums izdodas sasniegt, sniedz mums nākamās Valstības priekšnojautu; ja šī vienotības ideja mums nav mīļa, mēs neatradīsim vietu Valstībā. “Tai dienā Tas Kungs būs vienīgais Dievs, un Viņa vārds arī būs – Vienīgais” (Cah.14:9). Pilnīgi iespējams, ka Ef.4:4-6 atsaucas uz šo pantu; šis fragments iedvesmo mūs būt vienotiem garā, jo šeit un tagad ir “viena miesa, viens Gars...viens Kungs ...viena kristība, viens visu Dievs”; citiem vārdiem, Pāvils saka, ka Valstības vienotībai, kā par to teikts Cah.14:9, ir jābūt saskatāmai jau šodienas eklēsijā.
Ir tik viegli rakstīt šos vārdus, lasīt par šīm lietām. Bet vai mēs patiesi ticam, ka mēs un mūsu brāļi no visas tiesas nesam šo brīnišķo un baiļpilno Vārdu? Ja tas tā ir, tad mēs centīsimies biežāk ar tiem satikties, brauksim uz sapulcēm, domāsim par tiem mūsu ikdienas dzīvē, sarakstīsimies, pieminēsim viņus mūsu lūgšanās, darīsim visu iespējamo, lai pārvarētu plaisas starp mums, pārvarēsim savtīgo vienaldzību, mīlēsim tuvāko kā sevi pašu. Tā dēļ ir vērts sarosīties, atraisīties no polemikas, akadēmisma, garīgas vienaldzības, kas var sākt aizņemt pārāk daudz vietas mūsu garīgajā dzīvē. Visa Dieva pilnība mājoja Kristū (Kol.1:19; 2:9); “no Viņa pilnības mēs visi esam dabūjuši” (Jņ.1:16). Dieva pilnība, Viņa rakstura pilnība mājoja Kristū un caur Viņa Vārdu, kas pauž šo rakstura pilnību, šī Kristus pilnība tiek piedēvēta mums. Un saskaņā ar šo visu, Ef.3:19 sniedz šo brīnišķīgo apgalvojumu. Un tas ir brīnišķīgs. Mēs varam tagad “iegūt visu Dieva pilnību”. Pasvītrosim to, pasvītrosim to mūsu sirdīs. Mēs varam iegūt visu Dieva pilnību. Dieva rakstura pilnību. Mūsu nabaga, mazie, aprobežotie prāti cenšas izrauties no garīgās nabadzības, lai pieskartos dievišķajam.
Šī Dieva pilnības ideja ir cieši saistīta ar 2.Moz.34:6, kur Dievs nosauc Savu Vārdu: “Tas Kungs, apžēlošanas un žēlastības Dievs”, bagāts žēlsirdībā, kā arī citas Viņa īpašības. Tātad, nesot Viņa Vārdu, mums tiek piedēvēta Viņa pilnība. Tāpat kā Kristū mājoja visa Dieva pilnība miesā (Kol.2:9), tā arī baznīca kā Kristus miesa ir “pilnība, kas visu visur piepilda” (Ef.1:22,23). Tas parāda mūsu ciešo vienotību; mēs esam pati Kristus miesa. Viņš pastāv mūsos un caur mums (kaut arī Viņš, bez šaubām, pastāv arī kā atsevišķa personība) (3). Līdzīgā veidā, Dieva pilnība ir Kristū un līdz ar to arī mūsos. Mēs neesam tikai kāda daļa no Dieva ieinteresētības; mūsu pestīšana nav tikai viens no Viņa dažādajiem vaļas priekiem. Viņam ir tikai viens mīļotais Dēls; Dievs Viņu sūtīja uz šo zemi mūsu glābšanai. Dieva pilnība, kaut arī mēs tikai sākam tuvoties tās izpratnei, mājoja Kristū un tiek piedēvēta mums. Mums ir jābūt patiesi apbrīnas pilniem par mūsu aicinājuma diženumu. Vai to vispār var vienaldzīgi uztvert? Kā gan var necensties iedziļināties šajās lietās, kad Dieva Vārds ir tik pilns pašatklāsmes, kuras mērķis ir dot mums zināt Viņa Vārdu? Ps.91:14 netieši norāda uz to, ka mūsu Dieva mīlestība izpaužas mūsu centienos apjaust Viņa Vārdu: “Tādēļ, ka viņš man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst Manu vārdu”. Un tie, kas pazīst Viņa Vārdu, paļausies uz Viņu, dienu no dienas laužoties cauri šai dzīvei vēl šos dažus gadus ceļā uz Viņa mūžīgo Valstību. Tad Dievs būs “viss iekš visa” (1.Kor.15:28) caur Viņa Vārda pilnības izpausmi. Bet Ef.1:23 saka, ka jau tagad visa Dieva pilnība “visu visur “piepilda baznīcā; citiem vārdiem, mums jau tagad ir jāizjūt kaut kas no tās totālās pilnības, kas tad fiziski izpaudīsies visā Dieva radītajā pasaulē.
Jes.64:4 izceļ to intensitātes pakāpi, kāda piemīt Dieva Vārda piedēvēšanai mums. Tur teikts, ka neviens cilvēks nav redzējis, nav dzirdējis to, ko Dievs ir sagatavojis svētajiem. Pāvils citē šos vārdus 1.Kor.2:9,10 attiecībā uz mums ar to brīnišķo piebildi, ka Dievs to mums ir atklājis ar Savu Garu. Jes.64:4 teikts, ka vienīgi Dievam šīs lietas ir zināmas. Bet Pāvils saka, ka arī mums tās ir zināmas Dieva Garā. Tātad līdz ar mūsu saistību ar vienu Garu, ar vienu Jahves Vārdu (4), kas ir patiesi par Pašu Dievu personiskajā līmenī kļūst patiesi arī par mums. Tā izpaužas šis Dieva pilnības mājošanas mūsos brīnums. “Vienīgi Tavs Vārds pastāv, ak Kungs” (Ps.83:19), taču šo Jahves Vārdu tagad piedēvē arī mums.
Kunga vienotība ar mums bija tik liela, ka Viņš uzņēmās mūsu grēkus. Viņš bija tik cieši saistīts ar mums un mūsu apgrēcību, ka Viņam bija jāupurējas Paša pestīšanai, lai tā būtu pieejama arī mums. Brālis Robertss turpina, uzsverot ka Kristu nav iespējams atdalīt no tā darba, kas Viņam bija darāms; nav iespējams atdalīt to darbu, ko Viņš darīja Sevis dēļ no tā, kuru Viņš darīja mūsu dēļ. Tieši tādā pat garā izskan pamudinājums vīram - kristietim visādā veidā upurēt sevi savas sievas pestīšanai. To parāda arī labais Samarietis (salīdz. ar Kristu), riskēdams ar savu drošību, lai izglābtu savainoto cilvēku cilvēkmīlestības garā; gans, kas klupdams, krizdams tumsā kalnos meklē no baznīcas noklīdušo aitu; un arī Mozus, kad viņš bija gatavs atteikties no savas pestīšanas citu labā (2.Moz.32:32). Viņš skaidri izprata vienotības garu, par kuru mēs runājam. Viņš gribēja redzēt Dieva godību, un vai tā izpaudās viņā, vai citos vairs nebija tik svarīgi. Tas ir liels izaicinājums mums. Mūsu attieksmei pret noraidījumu tiesas dienā ir jābūt tādai, ka ja mēs personīgi nevaram celt godā Dieva Vārdu, tad mums jācer uz pēc iespējas ātrāku noraidīšanu un iznīcināšanu. Mums ir jāvēlas redzēt mūsu brāļa pestīšanu tikpat dedzīgi, cik dedzīgi mēs vēlamies piedzīvot savu pestīšanu; tas arī ir mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu.
Mēs runājām par teoriju. Mēs sniedzāmies ideālisma augstumos. Izlasot šo, ne vairāk kā pēc dažām stundām, jūs atgriezīsieties reālajā grēka un neveiksmju pilnajā pasaulē, kur pat niecīgākos ideālus sasniegt nav reāli. Bet šo lietu augstumam pašam par sevi ir jābūt kā ceļamkrānam, kas izceltu mūs no mūsu zemienes. Mēs varam kaut kādā ziņā sajust šo Dieva klātbūtni (“viss iekš visa”) mūsu dzīvē, mēs varam cīnīties ar savu egocentrismu, Taisnība patiesi var iespiesties mūsu domāšanā – ja mēs tai ļausimies, ja mēs centīsimies piepildīt mūsu domāšanu ar Viņa vārdu, savu dzīvi ar tādiem uzvešanās piemēriem un paradumiem, kas atļautu mums reāli dzīvot šīs vienotības, par kuru mēs runājām, garā.
Piezīmes
(1) Skat Nodarbības 3.5 un 3.5.2 sīkākam izklāstam.
(2) Iespējams, Jēzus uz to atsaucās Jņ.17:11: “Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs”. Šinī gadījumā Jēzus doma ir: ‘Palīdzi tiem būt vienam, lai tie visi varētu kopā ar Mani atnākt pie Israēla Svētā’.
(3) Šī doma tiek attīstīta Nodarbībā 3.4.
(4) Saistība starp Dieva Garu, Viņa Vārdu un rakstiem ir iztirzāta Dankana Hīstera grāmatā “Jēkabs un citi pētījumi” (nodaļā “Vārds, raksti un godība”). Vienotība, kas īstenojas Viena Vārda nešanā caur Vienu Garu ar Dievu.
