Mājas lapa
8.5. DIEVA PAZEMĪBA
Mūsu dzīves mērķis ir Dieva izpausme. Tādējādi, katra no rakstura īpašībām, kuru Dievs mūsos attīsta, ir savā ziņā Viņa Paša rakstura godības atspoguļojums. Tātad pazemība ir viena no Viņa rakstura iezīmēm – jo mēs esam aicināti attīstīt to sevī. Šķiet, ka mēs, kā kopienā, tā arī individuāli, nepietiekami apzināmies, cik grūta ir pazemība. Taču pēc Kunga domām, pazemība ir pats tikumības iemiesojums (Mt.5:5; Ps.37:29), tāpat kā Maleahija redzēja lepnībā / augstprātībā ļaunprātības iemiesojumu (skat paralēles Mal.3:19). Cef.2:3 var lasīt zīmīgu paralēli, kas pielīdzina pazemību Izraēla Dievam Jahve: “Meklējiet To Kungu...kļūstiet pazemīgi”. Lepnība šķiet iesakņojusies mūsu dabā. Taču pat cilvēku pieredze liecina, ka patiesa dižuma pazīme slēpjas tieši pazemībā / lēnprātībā. Lielākais pamudinājums kļūt pazemīgiem nepārprotami ir pārdomās par Dieva pazemību, par to, ka Viņš pazemīgi nolaižas no Saviem fiziskajiem un morālajiem augstumiem, lai pietuvotos mūsu mazajām dzīvēm un galu galā paceltu mūs līdz Viņa dabas augstumiem. Dāvids to apzinājās, kad viņš runāja par Dieva pestīšanu: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi” (Ps.18:36); un citviet viņš atzīst, ka Jahves majestātiskais diženums ir tajā, ka Viņš pazemojas, lai noskatītos no augšas uz debesīm (Eņģeļu sistēmā) un uz zemi (Ps.113:4-6). Mūsu pūliņiem celt vienam otra garīgumu, mūsu sludināšanai pasaulē ir jāatspoguļo šī pazemīgā ziedošanās.
Kungs Jēzus ņēma bērnu un novietoja to raupjo zvejnieku vidū. Kaut pazemība nav raksturīga bērniem, mēs esam aicināti, it kā izdarīt šī bērna situācijas momentuzņēmumu, kad viņa skats ir pievērsts zemei un viņš pats iekšēju pārdzīvojumu pārņemts. Kungs saka, ka bērns “pazemojas” (Mt.18:4) – līdz ar to parādot, ka bērni nav pazemīgi pēc dabas. Bet kad viņš stāvēja (vai sēdēja, Mt.18:2, grieķu v.) šī apļa vidū, viņa draiskulība un bērnišķīgā pašapziņa bija pazuduši un momentā bērns bija pazemots. Bērns tādā situācijā, Kungs teica, ir kā patiess māceklis; un viņš pārstāv Viņu Pašu, godības Kungu. Man šķiet, ka Kungs stāvēja blakus bērnam mācekļu apļa vidū, identificējoties ar viņu. Tai pašā kontekstā, dažus pantus vēlāk Kungs runā par to, kā Viņš ir to vidū, kas ir sapulcējušies Viņa vārdā (Mt.18:20). Nav šaubu, ka Viņš redzēja šo pazemoto bērnu kā Paša simbolu, iespējams netieši norādot, ka Viņš Pats ir arvien vairāk pazemojies, no augstāka uz zemāko līmeni (1). Taču Lk.9:48 Kungs iet vēl tālāk; bērns pārstāv ne tikai ticīgos un viņu Kungu, bet arī Tēvu (Mt.18:5; Lk.9:48). Kunga dzimšanas vietas necilā vide, tas, ka paaugstinātais dzīvības un godības Kungs parādās no kapa strādnieka apģērbā (tolaik kad Eņģeļi, daudz zemāki par Viņu, bija tērpti balti spīdošās drēbēs); tas, kā Viņa dzīves laikā Viņš runāja, atspoguļodams formālas izglītības trūkumu (Jņ.7:15) – tas viss norāda uz pazemīgu pārcilvēku Tēvu. Un Viņa Dēls bija un ir tāds pats.
Kunga Jēzus pazemība ir Viņa Tēva pazemības atspoguļojums. Viņš runāja par Sevi kā par sējēju, kas guļ (Savā nāvē) un tad strādā nakti un dienu (Viņa tagadējā darbība Debesīs mūsu labā), lai sēkla dotu augļus – “tā ka viņš pats to nenomana” (Mk.4:27 ar atsauci uz Sal.māc.11:1,5,6). Neskatoties uz to, ka visas lietas Viņam ir atklātas, un Gara dāvanas dotas neierobežotā daudzumā, Viņam bija pietiekami daudz garīgas un intelektuālas pazemības, lai atklāti atzītos, ka mūsu garīgā izaugsme un galu galā pestīšana ir Viņam noslēpums. Vienīgi Tēva ziņā ir izaugsme.
Kungs Jēzus ir tāds pats vakar, šodien un mūžīgi. Ir maldīgi domāt, ka Viņš bija pazemīgs tikai Savas kalpošanas laikā, bet atgriezīsies ar gandrīz rūgtu sašutumu. Tā nav. Viņš apsēja priekšautu un apkalpoja Savus mācekļus Savās miesas dienās (Jņ.13:4); un Viņš darīs tieši tāpat Savas Valstības godībā (Lk.12:37). Tā pati raksturīgā pazemība, Viņš nebūs mainījies. Tā ir Viņa pamatīpašība mūžīgi mūžos. Bailes Dieva priekšā, ka (“ka...” 2.Moz.13:17) Izraēls varētu nesasniegt apsolīto zemi, parāda Viņa pazemību šais rūpēs par niecīgā cilvēka izglābšanu; un šī īpašība būs Viņam raksturīga līdz pat tiesas dienai, tiesas dienā un arī pēc tās.
Jo vairāk mēs sāksim maz pamazām apzināties Jahves svētuma un garīguma augstumu, jo vairāk mūs pārņems godbijība, redzot to lēnprātību, kādu Viņš parāda attiecībās ar mums: pazemība Viņam nepieciešama pat jau uzlūkojot eņģeļus (Ps.113:6). Un tomēr Viņš ļauj tiem apspriest Viņa vēlēšanos un izteikt savus priekšlikumus tās īstenošanai, daudzus no kuriem Viņš noraida kā ne visai piedienīgus (2.Laiku 18:17-20). Dievs neizsludina likumus un nesagaida to automātisku izpildi; Viņš var uz laiku atcelt vai arī mainīt Savus plānus atkarībā no cilvēku atsauksmes; Viņš dažreiz atļauj cilvēkiem dzīvot zemākā plāksnē nekā ideālā, kas Viņa mācībā sludināta – vai tas neliecina, ka Dieva lēnprātība ir grūti izmērāma. Skaidrs, ka valoda, kas lietota Ījaba 4:17-19 ir pārspīlējumu pilna, lai parādītu, cik brīnumains ir Dieva darbs ar cilvēkiem, jo Eņģeļi ir muļķi salīdzinājumā ar Dievu: “Vai cilvēks var būt taisns Dieva priekšā?...Redzi, Viņš pat Saviem kalpiem neuzticas, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu – cik vēl vairāk tiem (cilvēkiem), kas mīt mālu graustā...?” Bet eņģeļiem ir Dieva daba, tie ir absolūti bezgrēcīgi. Taču Ījaba pārspīlētajā valodā Dievs tiem neuzticas, jo tie ir muļķi. Tas parāda, ka grēks nav vienīgais, kas atšķir no Dieva; būt bezgrēcīgam pat pēc dabas nenozīmē būt vienā līmenī ar Dievu. Ījabs nespēja savā prātā aptvert, ka neskatoties uz Dieva augstību, Viņš pārbauda mūs un pievērš uzmanību katram mūsu dzīves mirklim: “Kas ir cilvēks, ka Tu to tik augstu cel...Tu viņu piemeklē ik rītu, un Tu viņu pārbaudi ik acumirkli?” (Ījaba 7:17,18). Šie vārdi kļuva par pamatu Kunga Jēzus domām, kā pravieto Ps.8:5: “Kas gan ir cilvēks, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko?” Tāpat kā Ījabs, Kungs Savu iekšējo cīniņu rezultātā beidzot aptvēra Tēva morālo augstumu. Tātad pat Dieva Paša Dēls, nesalīdzināmais un nevainīgais Dieva jērs, kāds Viņš bija pat Savā mirstīgajā dabā, atzina Dieva morālo cēlumu, izbrīna pārņemts par to, ka pat Viņa mirstīgajā veidolā Dievs bija tik stipri ieinteresēts Viņā. Ja Dieva lielā ieinteresētība ir pieļāvība eņģeļiem un Savam Paša Dēlam Viņa miesas dzīvē, tad cik daudz lielāka pieļāvība tā ir attiecībā pret mums! Taču ir grūti aptvert šo brīnumu, jo mums, iespējams, trūkst Dieva augstības apziņas, kurai būtu jābūt mūsos.
Dieva ārkārtīgā pazemība sakņojas Viņa kvēlajā dedzībā pēc mūsu atpestīšanas. Tas, ka Viņš pieļāva Sevi tā sāpināt ar Sava Dēla krustā sišanu, ir piemērs tam. Kā blāvs priekštēls tam ir Ābrahāma sāpe par Īzaku un Jēkaba asaras par Jāzepu; bēdas, kurās neviens nevarēja ņemt dalību, kā saņemot ziņu par viņa iedomāto nāvi, tā arī kad viņš beidzot krīt Jāzepam ap kaklu un raud (1.Moz.46:29; atcerieties arī savukārt Jāzepa traģisko raudāšanu pār mirušā tēva seju, kā Tēva un Dēla abpusējības prototips). Pravieši bieži nosoda Izraēla grēkus, un tad Dievs vēršas pie tiem ar vispazemīgāko valodu, tai laikā, kad Viņš būtu varējis uzstādīt prasības no Savu morālo principu augstumiem. Piemēram, Hag.2:14,15: “...arī šī tauta un visi šie ļaudis Manā priekšā...Padomājiet tomēr savā sirdī...”. Līdzīgi arī Hoz.5:12 pielīdzina Dievu kodei, kas grauž Efraimu – pēc tam, kad Viņš bija nosodījis tos par nešķīstāko netiklību. Jes.61:11 salīdzina Dievu ar zemi /pīšļiem, no kā Viņš veidoja cilvēku. Dieva vēlme pārliecināt cilvēkus par Viņa žēlastību liek Viņam izteikt vispārsteidzošākos apgalvojumus:
- Ne mazākais no tiem ir tas, kur Viņš pielīdzina Dievu jauneklim, kas ir bezcerīgi iemīlējies sievietē (Izraēlā), kas patiesībā nav laba; vīrietim, kas uzņemas vainu viņas vietā (Jes.54:6,7), bēdājoties par to, ka viņa neatgriežas pie Viņa (Am.4:8 un citviet). “Es esmu satriekts savas tautas meitas sabrukuma dēļ; es staigāju apkārt noskumis...” (Ecēh.6:9; Jer.8:21). Dievs pielīdzina Sevi bēdu salauztam cilvēkam Izraēla nepastāvīguma dēļ. Viņš izcieš sāpes līdzīgi cilvēkam, kurš zina, ka sieviete, kuru viņš aizvien izmisīgi atceras, ir Viņu aizmirsusi (Hoz.2:13). Viņš atļāva šķiršanos tikai cilvēku cietsirdības dēļ (Mt.19:8); taču Dievs runā tā, it kā Viņš, ar Viņa morāli un taisnīgumu, būtu vainīgs pie šķiršanās (Jer.3:8), kad tā faktiski bija Izraēla vaina, kas savā neuzticībā pārkāpa laulību. Bet ar Sev raksturīgo žēlsirdību Viņš it kā uzņēmās vainu. Ebreju valodā vārds, kuru mēs tulkojam kā “dedzība” kontekstā par Dieva dedzību uz mums (Jes.9:6), patiesībā nozīmē greizsirdību, ko vīrietis izjūt pret sievieti (tas pats vārds sastopams 4.Moz.5:14,15; Sal.pam.6:34; Augstā dz.8:6 un citviet). Šī greizsirdība, kas deg kā uguns (Ps.79:5) ir Viņa kaislā mīlestība pret mums, Viņa tautu. Viņš ir greizsirdīgs Dievs Savā dedzībā uz mums; un tādēļ nekādas citas attiecības ar šīs pasaules lietām mums neklājas pat iztēloties. Šī Dieva dedzība izliesies pār mums otrajā atnākšanā, kas rezultātā novedīs pie mūsu laulībām ar Viņu kā Dieva derības sievu (Jes.42:13,14; 64:10). Būtu nepiedienīgi, ja šāds salīdzinājums būtu radies cilvēka iztēlē. Bet tādas ir Viņa jūtas pret mums; un nāks diena, kad tās tiks mums atklātas. Šī jauna iemīlējušās cilvēka tēla izmantošana un šo attiecību pilnveidošana laulībā ir tik acīmredzami nepiedienīga, ka tā atspoguļo Dieva pazemību jau šī tēla izmantošanā vien. Mēs esam Dieva mantojums, Viņa atalgojums / alga (ebreju v.), Viņa atlīdzība par darbu mūsu labā (Ps.127:3).
- “Tad nāciet, turēsim tiesu, saka Tas Kungs. Kaut jūsu grēki arī būtu sarkani kā asinis, tomēr tie paliks balti kā sniegs” (Jes.1:18). Tas ir tik neparasti! Dievs cenšas pārliecināt ļaudis pieņemt piedošanu, kas pieejama Viņa Dēla asinīs. Un Viņš lūdz mūs darīt šo darbu Viņa dēļ, lai atspoguļotu pasaulei šo Viņa rakstura šķautni tikpat patiesas pazemības garā: “It kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2.Kor.5:20). Nav brīnums, ka šajā kontekstā Pāvils saka, ka mums tāpēc ir savā rīcība un attieksmē jācenšas būt Viņam patīkamiem. Tas, ka cilvēki novēršas no Dieva lūgšanas, Viņa lūguma pieņemt Viņa žēlsirdību ir vistraģiskākā nelaime visā visuma izplatībā, visā mūsu pastāvēšanā. Nav brīnums, ka mums ir jāpielūko, lai neviens nepakluptu, lai neviens nezaudētu Dieva žēlastību (Ebr.12:15) kādu asumu dēļ mūsu eklēsijā.
- Šajā pat kontekstā, kad Dievs pazemojas, lai lūgtu augstprātīgo un atkritušo Izraēlu: “Tā saka Tas Kungs, Israēla Svētais...par nākamām lietām jautājiet Mani! Es radīju zemi un cilvēkus zemes virsū; Manas rokas izklāja debesis, un Es vadīju visu to zvaigžņu pulku” (Jes.45:11,12). Pievērsiet uzmanību vārdiem “rokas” un “vadīju”. Dievs vada zvaigžņu pulkus. Viņa rokas tos ir radījušas; taču jautājiet Mani par nākamām lietām, un es jums atbildēšu. Mēs varam jautāt Dievu un Viņa rokas atbildēs. Radītāja pazemība rāda, ka Viņš ir radītājs.
- Savā ziņā tas, ka Dievs pieļauj Savu sakāvi, Savu plānu šķietamu sabrukumu, Sava pestīšanas plāna ierobežošanu (2) cilvēka vājuma rezultātā, parāda Viņa lielumu. Gars apraksta Jēkaba uzvaru cīņā ar eņģeli, ko viņš panāca ar lūgšanu un pazemību (Hoz.12:5). Tādēļ lūgšanu dažkārt apraksta kā spēkošanos un cīņu ar Dievu. Tas, ka cilvēki, kā Ābrahāms un Mozus, diskutē ar Dievu un maina Viņa izteikto nodomu parāda, ka Dievs žēlīgi uzklausa mūs. Tā jau pati par sevi ir pazemība, ka Viņš uzklausa un atsaucas uz mūsu lūgšanām. Dāvids to saprata: “Pievērs man Savu ausi”, viņš lūdza, apzinoties, ka tikai nolaižoties zemāk, Dievs var uzklausīt cilvēka lūgšanu (Ps.31:3). V.E. Vaina (W.E. Vine) komentāros lasām, ka runājot par to, ka mēs “lūdzam” Dievu par kaut ko (Jņ.15:16), Kungs lieto grieķu vārdu, kurš tiek lietots lūdzot zemāko (proti, Dievu) izdarīt kaut ko augstākajam (proti, mums). Grieķu zinātnieki ir arī atzīmējuši, ka daži vārdi Tēvreizē liecina par pārsteidzošu etiķetes trūkumu un pieņemto lūguma izteikšanas formu augstākstāvošajam; burtiski teksts skan: “Lai nāk Tava valstība, Tavs prāts lai notiek.” Vai tā būtu Pāvila pieminētā “drosme” tuvoties Dievam? Ka Dievs mūs iedrošina šai ziņā (kaut gan Viņš arī mudina mūs izjust godbijību Viņa priekšā) atkal norāda uz Viņa pazemību.
- Dieva sajūsma par cilvēku atsauksmi uz Viņa darbiem, pacilātais valodas veids, aprakstot ticīgos, pat to vājuma brīžos, ir vēl viens Viņa pazemības apliecinājums. To pārliecinoši parāda arī tas, kā Tēvs skrien pretim pazudušajam dēlam un krīt viņam ap kaklu ar asarām acīs (Lk.15:20). Arī Ķēn.10:9 Dievam “labpaticies” uzcelt Salamanu uz Izraēla troņa – šī ebreju vārda burtiskais tulkojums būtu “noliekties kāda priekšā”. To lieto par vīriešiem, kas ir iemīlējušies (1.Moz.34:19; 5.Moz.21:14; 25:7), par Jonatāna cieņas pilno attieksmi pret Dāvidu (1.Sam.19:1). Mēs jau minējām, ka Dāvids it īpaši apzinājās šo Dieva pazemību. 2.Sam.22:26 neparasts vārds ir lietots, lai parādītu Dieva “žēlsirdību” pret Viņam uzticamo tautu. Oriģinālā šis vārds ir sastopams vēl tikai Sal.Pam.25:10 ar nozīmi ‘noliekt galvu’ kaunā vai godbijībā. Un tieši tāda ir šī ebreju vārda nozīme: noliekt galvu. Tieši to, kā Dāvids saprata sava garīgā brieduma laikā, Dievs dara atsaucoties uz tiem, kas izceļas ar patiesi garīgu attieksmi pret saviem brāļiem.
- Dievs bēdājās par tiem nelaimīgajiem, kurus Viņš bija izglābis un kuriem bija jākrīt tuksnesī Dieva nepaklausības dēļ (Ebr.3:17). Apustulis uzsver: “Par kuriem Viņš bija sašutis (oriģinālā: “bēdājās”)?” Atbilde: par nepaklausīgajiem, kurus Viņš nosodīja! Dievs, kuram būtu cilvēka raksturs, vai arī lepnības pārņemts Dievs nekad nebūtu bēdājies par Savu uzvaru pār ienaidniekiem. Pat Izraēla nožēlas svārstīgumā, zinādams tā nākotni, zinādams, kādam liktenim tie nolems Viņa Dēlu, “Tas Kungs iežēlojās par Israēla bēdām” (Soģu 10:16). Viņš atliek otro atnākšanu, jo Viņš gaida un cer uz mūsu grēku nožēlu un mūsu garīgo izaugsmi. Bet Viņš uzslavē uzticīgos par pacietīgu Viņa gaidīšanu (Jes.30:18; Ps.37:7). Tā ir Dieva žēlastības pazemības izpausme.
- Kungs Jēzus atspoguļoja Tēva pazemību. Viņš runāja par to, ka Viņš ir nācis, lai kalpotu mums Savā Valstībā (Mt.20:28). Mums atliek tikai godbijīgi meditēt par to, tieši kā šis pravietojums tiks izpildīts.
- Tas fakts, ka Dievs galu galā nāks un dzīvos uz šīs mazās planētas zemes kopā ar mums, Viņa mīļoto tautu, ir Viņa pazemības kalngals (Atkl.21,22 un skat arī Nodarbību 8.7). Iespējams, ka visums ir tik dziļš un neaptverami milzīgs tikai tāpēc, ka Dievs vēlas parādīt mums Savu pazemību: ar to, ka kaut gan Viņš ir tik tālu no mums, Viņš nāks pie mums, pārvarot cilvēku apziņai neaptveramus attālumus, un dzīvos ar mums.
- Lai atklātu Sevi cilvēkiem, Dievs izmanto principu izpausties caur cilvēkiem. Jau tas fakts vien, ka Viņš atļauj cilvēkiem izpaust Viņu, pat nest Viņa Vārdu, kad tie ir nespēcīgi (Jņ.10:35), ļauj cilvēkiem kristīties Viņa Vārdā (neskatoties uz garīgā brieduma trūkumu kristīšanās laikā) – tas viss ir apbrīnojamas pazemības pierādījums. Viņa izpausme tādos cilvēkos kā Mozus (neskatoties uz viņa brīžiem straujo raksturu) bija tik pilnīga, ka Dievs runā par to, kā Mozus izveda Izraēlu no Ēģiptes, kad tas faktiski bija Dievs, kas to izdarīja.
- Dieva vēlēšanās, lai mēs nožēlotu grēkus un tiktu atpestīti ir tik liela, ka Viņš gandrīz totāli pazemo Sevi, lai to sasniegtu. Tas nenozīmē, ka Viņš kompromitē Sevi, vai aizskar Sava rakstura un Būtības majestātiskumu. Gadās, ka Viņš ‘nemetas’ labot kādu kļūdu vai sodīt par grēku tikai, lai aizstāvētu Sevi. Tas, ka Viņš dažreiz atmasko viltus mācītājus, jau pati par sevi ir pazemīga rīcība no Visuvarenā puses, jo Viņa taisnība vienmēr pierādīsies, pat ja Viņš nebildīs ne vārda.
- Varavīksnei padebešos ir jāatgādina cilvēkiem par Dieva žēlastību un pacietību. Taču Viņš saka, ka tā atgādinās Viņam Viņa pestīšanas apsolījumu (1.Moz.9:16) – it kā Viņš varētu to aizmirst.
- Brīnišķīga ir kārtība, kādā ir dotas pamata mācības Ef.4:4-6: “viena miesa (mēs) ir pieminēta pirmā, un “viens visu Dievs un Tēvs” ir pēdējais.
Tādām attiecībām ar Dievu ir patiesi jārada mūsos pazemība. Viņš, Visuvarenais, ir lūdzis mūs būt pazemīgiem, lai mēs varētu staigāt ar Viņu, it kā Viņš būtu niecīgāks par cilvēku mazisko lepnību (Mihas 6:8). Tam patiesi ir jāvieš mūsos pazemība. Evaņģēlija pamatmērķis ir nolīdzināt cilvēku lepnības kalngalus un pacelt to klajumus, kam trūkst jebkādas pašcieņas (Jes.40:4), tādējādi padarot līdzenas Dieva tautas savstarpējās attiecības. Valstības vīzija Jes.2:2-4 ir dota kā aicinājums pazemoties Izraēla tautai (2:10-12). Mēs esam tērpti Dieva taisnības apsegā (Jes.61:10; Atkl.3:18), un mums ir jāizjūt pazemība pateicībā par to (1.Pēt. 5:5). Augstākais Dieva Tēva un Viņa Dēla pazemības pierādījums ir Kunga dzimšanas, dzīves ceļa un miršanas attēlojumā. Dzimšana silītē, viesnīcā istabu nav, bērnība mazā miestiņā Galilejā, krustā sišanas kailuma negods (Ebr.6:6); tas, ka Marija augšāmcēlušos Visuvarenā Dēlu notur par dārznieku... Tāda ir Dieva pazemība. Viņa pazemības pieredze mūsos noteikti izsauks tās atspoguļojumu visā mūsu būtībā.
Piezīmes
(1) Fil.2:4-9 liek secināt, ka Kungs Savā prātā pazemojās arvien vairāk, galu galā nonākot līdz galējai krusta nāves pazemībai. Līdzīgi, arī Ebr.2:9 apraksta Jēzu, kas “padarīts mazāks” par eņģeļiem – tas pats grieķu vārds tiek tulkots kā ‘samazināt’. Viņš bija padarīts zemāks par eņģeļiem “nāves ciešanu dēļ”; iespējams, tāpēc ka pirms tam eņģeļi bija Viņa pakļautībā, bet mirstot Viņš bija “samazināts”, nonākot zemākā stāvoklī, salīdzinot ar eņģeļiem?
(2) Skat nodarbību 8.2 “Dieva ierobežošana”.
