Mājas lapa
8.4. BAIDĪTIES DIEVA
Vai mums būtu jābaidās Dieva? Kādu laiku es mēdzu atbildēt uz šo bieži uzdoto jautājumu apmēram tā: ‘Bailes ir sava veida cieņas izpausme, mums Dievs ir jāciena, tāpat kā bērni ciena tēvu, bet mums nav no Viņa jābaidās līdz ceļgalu trīcēšanai’. Taču iedziļinoties šai jautājumā, es sāku šaubīties, vai mana atbilde bija pareiza. Dievu tikai pielīdzina tēvam, bet tas nenozīmē, ka mums pret Viņu visos gadījumos ir jāattiecas tieši tā, kā bērns attiecas pret tēvu. Dievs pielīdzina Sevi arī vergu turētājam, kurš ne tikai jāciena, bet no kura ir arī jābaidās: “Ja nu Es esmu tēvs, kur tad nu ir Man parādāmais gods? Ja Es esmu Kungs, kur tad ir pret Mani sajūtamā bijība?” (Mal.1:6).
Dažreiz Bībeles studēšana noved mūs pie slēdzieniem, kurus mēs vienkārši negribam pieņemt; un viens no šādiem slēdzieniem ir bailes no Dieva. Jaunajā Derībā tiek lietots grieķu vārds phobos, kas nozīmē “bailes” – no šejienes arī nāk vārds “fobija”. Jāatceras, ka Jauno Derību lasīja un klausījās tie, kas zināja grieķu valodu; Dievs izvēlējās vārdus, kurus lietoja tajā laikā. Šķiet, ka 1.gadsimtā phobos nozīmēja bailes, īstas bailes – nevis tikai bijību (kuras apzīmēšanai ir cits vārds). Klasiskajā grieķu valodā šis vārds apzīmēja īstas bailes, tā tas arī ir lietots, piemēram, Homēra “Iliādē”, kur phobos asociējas ar “panisku bēgšanu” (“Iliāde”, 9.2). Un arī Bībelē phobos apzīmē patiesas bailes, ne tikai cieņu. To lieto, runājot par cilvēkiem, kas dreb aiz bailēm Eņģeļu klātbūtnē (Lk.1:12,65; 2:9; Mt.28:4), vai arī, kad bailes pārņēma visus pēc Ananija nāves (Ap.d.5:5,11).
Ebreju yare arī nozīmē kā bailes / šausmas, tā arī cieņu / dievbijību. Jes.8:12,13 šo vārdu lieto burtiski baiļu apzīmēšanai: tā vietā lai baidītos no asīriešu iebrucējiem Izraēlam ieteikts bīties To Kungu. Dieva visaptverošās žēlastības atziņai ir jāved mūs pie baiļu sajūtas no Dieva tik varena (Ps.5:8). Tomēr tieši pakļaušanās Dieva pavēlēm liks mums bīties Tā Kunga Jahves godības pilnā un baismīgā Vārda (5.Moz.28:58); nevis otrādi, ka bailēs no Dieva mēs pakļausimies Viņa pavēlēm. Nevar teikt, ka Dieva raksturs būtu vienkārši daļēji bargs un daļēji žēlsirdīgs. Viņa žēlsirdība un grēka nosodījums ir brīnumaini sasaistīti Viņa raksturā. Tā, iznīcība nāk no Visuvarenā, auglīgā, svētību nesošā (Jes.13:6); un rāmais, nevainīgais Jērs ir dusmu pilns (Atkl.6:16,17). Un tomēr bailes no Dieva taisnā nosodījuma nemaz būtībā nav slikta motivācija. Tā nav augstākā motivācija, bet praksē, tādēļ, ka mēs tik bieži nesaprotam citu valodu (skolotāju žargonā runājot), reālas bailes no Dieva ir nepieciešamā motivācija. Pazīdams “bijību Dieva priekšā” (frāze, kas VD lietota attiecība uz nākamo tiesas dienu), Pāvils pārliecināja cilvēkus pieņemt Viņa žēlastību (2.Kor.5:11). Noass iegāja šķirstā (salīdz. ar kristībām), baidīdamies no nākamajiem plūdiem (1.Moz.7:7); Izraēls pārgāja pāri Sarkanajai jūrai (atkal kristības), glābdamies no ēģiptiešu karapulkiem; cilvēki meklēja glābiņu no asins atriebēja glābšanās pilsētās (atkal Kristus, Ebr.6:18) un arī apgraizīšanās (salīdz. ar kristībām) tika izdarīta bailēs no iespējas būt izslēgtam no draudzes (iespējams, no nāves), kas draudēja bērnam.
Mēs dzīvojam pasaulē un brālībā, kas arvien vairāk iespaidojas no ‘evaņģēliskās’ kustības ar tās ‘bezbēdīgo’ mūziku un uzsvaru uz mīlestību. Kamēr šādam uzsvaram un mūzikai pašai par sevi nav nekādas vainas, tomēr pastāv reāla iespēja, ka to iespaidā mūsu attiecībās ar Dievu varētu izzust bijība. Tomēr Bībelē atkārtoti tiek uzsvērta akūtā nepieciešamība bīties Dieva. Patiesa bijība Dieva priekšā motivē tik daudz ko. Ir rakstīts, ka “Phobos ir kristiešu svēttapšanas pamatā (Fil.2:12). Kristietim ir jāstrādā savas glābšanas labad ar phobos, bailēm un drebēšanu. Tuvojošās tiesas dienas sajūta, tā mērķa, kuru viņš var nesasniegt sajūta, dzīves un dzīvošanas izšķirīgā svarīguma sajūta, nepieciešamība visiem spēkiem censties būt Kristus mīlestības cienīgam; tas viss iedveš kristietim godbijības pilnu apbrīnu un biklu, bet kvēlu vēlēšanos netaupīt pūles mērķa sasniegšanai” (1). Dažreiz rakstītie vārdi tik precīzi izteic patiesības garu; un, manuprāt, šie vārdi arī to dara. Tos ir vērts atkārtot: “...(ticīgajam) tuvojošās tiesas dienas sajūta, tā mērķa, kuru viņš var nesasniegt sajūta, dzīves un dzīvošanas izšķirīgā svarīguma sajūta... tas viss iedveš kristietim godbijības pilnu apbrīnu un biklu, bet kvēlu vēlēšanos netaupīt pūles mērķa sasniegšanai”. “Dzīves un dzīvošanas izšķirīgā svarīguma” – tas ir labi teikts.
Saskaņā ar Bībeli, phobos rosina mūs skaidrai dzīvei (1.Pēt.3:2; 2.Kor.7:11), pazemībai mūsu savstarpējās attiecībās (Ef.5:21), un pirmām kārtām Evaņģēlija pieņemšanai (2.Kor.5:11). Jāatceras, ka Evaņģēlijs nav tikai labā ziņa, bet arī brīdinājums par nākamo tiesu pār tiem, kas to noliedz (Mk.16:16; Ap.d.2:38-40). Labā ziņa ir tik laba, ka cilvēks nevar to dzirdēt un nolemt neatsaukties – lai nestātos tiesas priekšā par Dieva mīlestības un Kristus nāves noliegšanu. Ir daudzi, kas zina Evaņģēliju (piemēram tie, kas ‘audzināti Taisnības garā’), bet kas mierīgi izvairās krusta aicinājuma. Pēc manām domām, tiem ir nepieciešams daudz neatlaidīgāk, nekā tas tiek darīts, atgādināt par bijību Dieva priekšā, traģisko tiesas dienas neizbēgamību, to izmisīgo naida sajūtu pašam pret sevi un rūgto nožēlu, kas viņus tad pārņems; sajūtu, ka nav kur bēgt... Pazīdams “bijību Tā Kunga priekšā”, Pāvils pārliecināja tos, kas nepieņēma viņa liecību (2.Kor.5:11). To rakstot, es apzinos, ka dažiem tas nebūs pa prātam. Bet es domāju, ka par to ir jārunā; ja mēs esam šo aicinājumu dzirdējuši, mēs esam aicināti, mēs esam atbildīgi Dieva priekšā par katru brīdi, par katru soli un katru domu; mēs nepiederam paši sev, mēs esam atpirkti par dārgu cenu. Kungam, kas mūs ir atpircis, labpatīk, lai mēs piederētu Viņam. Katrs no mums nolieksies Dieva godības gaismas Viņa Dēla vaiga priekšā; bet jo vairāk, mums tas ir jādara jau tagad.
Taču ir arī monētas otra puse, protams. Mēs esam glābti žēlastībā, jau glābti, pacelti padebešos, jo mēs esam Kristū. Pilnīga mīlestība aizdzen bailes (1.Jņ.4:16,18), bailes asociējas ar jūgu, nevis ar mums doto brīvu Dieva bērnu Garu (Rom.8:15). Taču tas nekādā ziņā nevar izdzēst daudzu citu pantu skaidro mācību: ka mums ir jābīstas Dieva, jāizjūt patiesas bailes. Ko lai mēs no tā secinām? Iespējams, ideālā mēs esam aicināti dzīvot dzīvi bez jebkādām bailēm phobos nozīmē – tāpat kā mēs esam aicināti būt pilnīgiem, kā mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt.5:48). Taču īstenībā mēs neesam pilnīgi. Un, iespējams, līdzīgā veidā mēs esam aicināti dzīvot bez phobos, taču īstenībā mums ir jāizjūt bailes, ja mēs patiesi apzināmies mūsu nestabilo situāciju. Mums ir jābūt gataviem ar pārliecību apgalvot, ka ja Kristus atnāks šodien, mēs Viņa žēlastības dēļ būsim Viņa Valstībā. Taču tāpat kā mēs vienmēr apzināmies nākotnes esamību, mēs neizbēgami redzam arī mūsu atkrišanas iespējamību; līdz ar garīgo izaugsmi mēs arvien vairāk apzināmies Dieva taisnības skaidrību. Noraidījuma iespēja, iespējamā nākotnes zaudējuma sajūta un neskaidrā apjausma par to plaisu, kas pastāv starp Dieva taisnību un mūsu patreizējo morālo stāju neizbēgami iedvesīs baiļu sajūtu katra nopietna ticīgā sirdī. Un tomēr šīs bailes no Dieva, atšķirībā no bailēm no cilvēka, ir rosinošas un radošas bailes. Mūsu bailes no Dieva, godbijība un paļāvība uz Dievu ir dīvaina sintēze. Kungs Jēzus pārvaldīs, jeb ganīs (grieķu v.) Savus ienaidniekus ar dzelzs zizli (Atkl.2:27). Viņš var kā ganīt, tā arī satriekt tajā pat laikā. Mūsu attiecības ar Viņu ir šo divu Viņa rakstura šķautņu atspulgs.
Piezīmes
(1) William Barclay, New Testament Words /JD vārdi/ (London:SCM, 1992 Ed.).
Zemteksta piezīme:
Evaņģēlisko ‘kristiešu’ kritika no evaņģēlista puses
“Kur puritāņi pieprasa kārtību, disciplīnu, nopietnību un iedziļināšanos, mūsu attieksme ir visa atstāšana gadījuma ziņā. Mēs tiecamies pēc trikiem, novitātēm, izklaidēm; mēs esam zaudējuši vēlēšanos nodoties nopietnām studijām, pazemīgai pašanalīzei, disciplinētai meditēšanai un neafišējamam sūram darbam mūsu aicinājuma labad un lūgšanām. Mūsu izdaudzinātā bibliskuma (labi teikts!- D.H.) tukšums parādās ikreiz, kad mēs nošķiram tās lietas, kuras Dievs ir savienojis. Tā, mēs interesējamies par indivīdu, bet ne baznīcu, un par liecināšanu, nevis par Dieva pielūgsmi. Sludinot evaņģēliju, mēs sludinām Labo Vēsti bez bauslības, un ticību bez grēku nožēlas, liekot uzsvaru uz pestīšanu kā dāvanu un notušējot mācekļa gadu pūles. Tādēļ nav jābrīnās, ka daudzi, kas sludina atgriešanos, atkrīt!
Mācībā par kristiešu dzīvi mēs esam raduši to attēlot drīzāk kā aizraujošu sajūtu laiku, nevis darbu ticības labā; kā pārdabisku iejaukšanos, nevis saprātīgu tikumību; un kristiešu pieredzes ziņā mēs pastāvīgi kavējamies pie prieka, miera, laimes, apmierinājuma un dvēseles atpūtas izjūtām bez līdzsvarotas atsauces uz dievišķo neapmierinātību, kas pausta Rom.7, ticības cīņu, kas atspoguļota 73.psalmā vai jebkuru atbildības nastu un liktenīgu pārmācību, kas mēdz piemeklēt Dieva bērnu. Bezbēdīgā ekstraverta spontānā līksmība tiek pielīdzināta veselīgai kristīgai dzīvošanai...tolaik kad svētās dvēseles, ar ne tik sangvinisku temperamentu, tiek novestas gandrīz līdz ārprātam, jo tās nevar pārplūst savās izjūtās līdzīgi augstāk aprakstītajiem. Kad tie savukārt griežas pēc padoma pie sava mācītāja, tas neatrod neko labāku, kā sūtīt tos pie psihiatra”.
J.I. Packer, no An Introduction to Puritan Theology (Ievads puritāņu teoloģijā).
Komentārs: Ja tas ir kā ‘evaņģēlistu’ kustība sevi raksturo tagad, tad kristadelfiešiem nav jāļaujas mānam par viņu šķietamo līksmi un mieru, un bezbailību Dieva priekšā.
