Mājas lapa
2.8. UZTICĪBAS LOĢIKA
Ja mēs izlasīsim visas Salamana Pamācības vienā vai divos piegājienos, mēs pamanīsim, ka atkārtoti tiek uzsvērta ceļa, tekas ideja. Tā kā mēs esam tik bieži sastapušies ar šo vārdu pārnesto nozīmi, tā brīžiem aizēno šo vārdu burtiskāko nozīmi. Divi ceļi ir pamatā ļoti vienkāršam, bet spēcīgam sprediķim, kas attiecas uz pilnīgas veltīšanās Dieva ceļam loģiku. Ir tikai divi ceļi, kas galvenajos vilcienos aprakstīti Salamana Pamācībās, pa kuriem iet cilvēks. Mēs esam vai nu uz viena no tiem, vai uz otra.
Ceļš
“Ceļš” Salamana Pamācībās apzīmē mūsu parasto dzīves stilu (1:19, AV
angļu variantā: ‘negaušu ceļi’); mūsu plānus (1:31); mūsu sirdi (7:25;
14:14; 19:3; 21:2; 23:26), mūsu dzīves izpratni (2:9; 9:6; 21:16); mūsu
māju, dzīvi, ko veidojam (2:18; 7:27); darbu, ko darām dzīvē (21:8);
nodomus mūsu sapņos (3:22-24); mūsu mutes vārdus un mūsu roku darbus
(12:14,15). Mūsu taka, mūsu dzīves ceļš tātad ir tas, ko mēs darām,
ko mēs domājam dvēseles dziļumos, kā izprotam dzīvi, mūsu pasaules uzskati;
kas ir mūsu apziņas dzīlēs, kad mēs guļam; mūsu ģimenes dzīve. Ir dzīves
veids, ceļš, kas ved uz Valstību: “Pārmācības sods ir dzīvības ceļš”
(6:23). “Kas pārmācību pieņem, ir ceļā uz dzīvību” (10:17). Un ir ceļš,
kas ved uz nāvi: “Jo viss viņas nams noliecas nāvei pretī” (2:18). “Lai
tava sirds nenovirzās uz netikles ceļu, un neļaujies ievilināt sevi
viņas gaitās! Viņas nams ir sākums ceļam uz pazušanu”(7:25,27). “Viņas
kājas virzās pazemē nāvei pretī, viņas gaitas noved kapa tumsā” (5:5,6).
Trešā ceļa nav. Dievs šo uzskatu pauž savā attieksmē pret mums. Viņš
skatās uz mums vai nu kā uz ticīgajiem, vai kā uz neticīgajiem; kā uz
glābtajiem, vai arī notiesātajiem (Jņ. 3:18); un tādējādi Viņš aizver
acis uz mūsu īslaicīgajiem neticības uzliesmojumiem un nepievērš uzmanību
nejaušām to cilvēku garīguma izpausmēm, kas pieder ‘neticīgo’ kategorijai.
Ceļabiedri
Šie divi ceļi nav ejami vienlaicīgi. Mēs iemīlam vai nu gudrības ceļu,
vai arī to, kas ved mūs nāvē (Sal. Pamāc. 8:36). To galamērķi ir pretpoli:
nāve un dzīvība. Salamana Pamācībās uzsvērta nepieciešamība apzināties,
cik milzīga ir atšķirība starp šiem ceļiem, kā arī to, ka nāves ceļu
ejošie, “kas atstāj īsteno ceļu un iet pa tumsas tekām” (2:13), centīsies
mūs pārvilināt uz savu ceļu. “Neviens, kas pie viņas iegriežas, neatnāk
atpakaļ un neatgūst dzīvības ceļu” (2:19). “Grīļodamās sper soļus viņas
kājas … Lai tavi ceļi būtu tālu projām no viņas” (5:6,8). Netaisnie
mudina taisnos pievienoties viņiem: “lai aicinātu pie sevis visus, kas
iet garām un kas pareizi savu ceļu staigā … noziedzīgais gan vilina
savu tuvāko, bet neizved viņu ne uz kādu labu ceļu … kas taisnos pavedina
uz ļauniem ceļiem” (9:15; 16:29; 28:10). Pa šiem diviem ceļiem ejošie
ir pretstatā viens otram; kas nav uz dzīvības ceļa, tie ir bezdievji,
kas dodas pretī nāvei. Tas ir pietiekams iemesls tam, lai mēs atdalītos
no šīs pasaules lietām un cilvēkiem: “Nepiebiedrojies sirdīgajam …ka
tu nemācies viņa tekas” (22:24,25). “Neizraugies par savējo nevienu
no viņa ceļiem!” (3:31). “Neej pa bezdievju tekām un neuzej uz ļaunu
cilvēku ceļa! Lai tas aizlokās projām no tevis, un neej pa to.” (4:14,15).
Savstarpējam naidam starp šīm divām grupām ir saknes sievas un čūskas pretstāvēšanā 1. Moz. 3:15: “Netaisnais taisnajam šķiet negantība esam, un taisna ceļa gājējs ir negantība bezdievim” (29:27). Salamana Pamācībās vairākkārt ir uzsvērts kontrasts starp taisnajiem uz dzīvības ceļa un “ļaunajiem”, t.i., visiem pārējiem. Un atkal, mums piemītošās dabas iespaidā, mums negribētos saukt visus neticīgos par “ļaunajiem”, mums labāk patiktu iedalījums trijās kategorijās: taisnie, ļaunie un vēl viena starpkategorija. Bet tādas nav. Tieši tāpat kā ir tikai divi kungi, kam mēs kalpojam: mēs pieķeramies vai nu mantai vai Dievam (Mt. 6:24). “Pieķeršanās” grieķu valodā vienlaicīgi nozīmē visa pārējā noraidīšanu; ja mēs esam ar Dievu, tad mēs atraidām visu pārējo. “Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani, un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa” (Mt. 12:30) – drīzāk nekā pasīva vienaldzība. Tik daudz par līdzsvara filosofiju! Ebreju vārds ar nozīmi “svārstīties” (AV tulkots kā “izlikties”) nozīmē arī “nomaldīties”; neizlēmība un vienaldzība efektīvi noved pie Dieva ceļa noraidīšanas. Ebreju valoda bieži atspoguļo Dieva īpašības un attieksmes. Un Salamana Pamācībās ir tikai divi ceļi, un cilvēki ir vai nu uz viena vai arī uz otra. Tie ved pretējos virzienos, lūk kāpēc tie nav ejami vienlaicīgi. Taisno ceļš pats par sevi nozīmē vairīšanos no ļaunuma (16:17). Tādējādi, vai nu mēs vairāk un vairāk attālināmies no šīs pasaules, vai arī tuvojamies tai. Nepietiek ar to, lai mums vienkārši patiktu doma par atrašanos Valstībā. Mums ir jātiecas uz to! Kungs Jēzus pastāstīja līdzību par uzaicinātajiem Valstībā, kuriem visiem atradās aizbildinājumi, kapēc viņi nevar atnākt. Šo līdzību Jēzus pastāstīja, reaģējot uz kāda cilvēka izteiktajiem vārdiem: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” – ‘cik brīnišķīga būs uzturēšanās Valstībā!’ (Lk. 14:15). Un Kungs atbild: ‘Daudzi, kam bija dota iespēja tur būt, nemaz tik ļoti to nevēlējās. Tas, ka jums patīk doma par būšanu Valstībā nav pietiekami. Lai šī vēlēšanās kļūst par jūsu dzīves vadmotīvu, kuras dēļ jūs ziedojat visu.’ Mēs vai nu ar varu ielauzīsimies Valstībā (Mt. 11:12), vai arī mūsu pašu dabas velns paraus mūs prom no tās (Mt. 13:19; Jņ. 10:12). Izvēle mūsu priekšā ir nepārprotama: cīnīties vai krist.
Dziļais konflikts starp tiem, kas atrodas uz dzīvības ceļa, un tiem, kas iet pretī nāvei, nav definējams tikai negatīvā veidā caur nepieciešamību atdalīties no tiem, kas neatrodas uz “mūsu ceļa”. Svarīgi ir arī izjust ciešu saikni ar tiem, kas atrodas uz “mūsu ceļa”, apzinoties cik stipri cita šīs pasaules cilvēku kategorija atšķiras no mums. “Lai tu ietu pa labu ļaužu ceļu un paliktu uz taisnīgo stigas” (2:20). “Kam darīšana ar zinīgo, tas kļūst pats zinīgs” (13:20). Tie, kas apzinās mūsu atdalīšanās no šīs pasaules dziļumu, tāpat apzināsies to tuvības nepieciešamību, ko mēs izjūtam attiecībā pret citiem, kas atrodas uz dzīvības ceļa kopā ar mums. Pēc maniem novērojumiem, daudzi no tiem, kas kādu iemeslu dēļ neuztur ciešas saites ar citiem ticīgajiem, nav atdalījušies no apkārtējās pasaules gara. No šī redzes viedokļa skatoties, sapulču apmeklētības līmenis ir patiesi zems. Ja mēs tiešām ejam pa dzīvības ceļu un mēs zinām, ka citi, kas neiet pa “mūsu ceļu”, ātri virzās pretējā virzienā, mēs tieksimies tuvināties ar ticīgajiem, kas atrodas uz ceļa pretī Valstībai, neskatoties uz to, vai mums ‘saskan’ personiskajā līmenī. Līdzīgi, tam, ka ir daudz brāļu un māsu, kas atrodas izolācijā visā pasaulē un iet ‘mūsu ceļu” vienatnē, jāizsauc mūsos atbildības sajūtu, kas pieaugs un izpaudīsies darbībā mūsu iespēju robežās.
Apstiprinājums
Bieži tiek uzsvērts, ka miesas ceļš ved nāvē, kamēr dzīvības ceļš ved
Valstībā (salīdz. ar Mt. 5:3,14). “Dzīves ceļš gudrajam iet strauji
augšup, lai viņš izvairītos no nāves valstības tā lejas galā” (15:24);
jo tālāk mēs ejam pa šo ceļu uz Valstību, jo vairāk mēs attālināmies
no nāves ceļa. Un jo garīgāki mēs kļūstam, jo skaidrāks kļūst mūsu ceļš;
kamēr miesas ceļu ejošie ir neziņā par savu nākotni, viņiem nav mums
piemītošās virziena sajūtas. “Sliņķa ceļš ir kā ar ērkšķiem noklāts,
bet taisno tekas ir līdzenas” (15:19). Gudro ceļš tiek aprakstīts arī
kā taisns ceļš (16:17), bet bezdievju ceļš ir noklāts ar dažādiem šķēršļiem
(22:5). Iespējams, ka šeit mēs redzam iezīmējamies apzinātu kontrastu
starp šo aprakstu un Kunga Jēzus aprakstītajiem šaurajiem vārtiem uz
Valstību un plato ceļu, kas ved uz nāvi (Mt. 7:13,14); Salamana Pamācības,
šķiet, saka pretējo. Atbilde varētu būt tāda, ka Salamana Pamācības
sniedz Dieva viedokli; jo ceļš uz Valstību patiesībā ir plats, skaidrs
un vieglāks, labāk iezīmēts nekā nāves ceļš. Taču Kungs Jēzus visu apgrieza
otrādi, saprazdams, ka no mūsu redzes viedokļa tā tas nav. Mūsu izpratnē
ceļš uz Valstību ir darīts šaurs (gr. v.), grūts un ierobežots, kamēr
nāves ceļš liekas tik plats un acīmredzami pareizs.
Dievs mūs gandrīz vai pastumj pa ceļu, kuru izvēlamies savas sirds dziļumos:
“Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa
gājumu” (16:9). Taču, “kas ir rimtīgs, tā ceļš pastāvēs” (21:29); it
kā gājuma virziens ir Dieva apstiprināts. “No Tā Kunga ir atkarīgi ikviena
cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?” (20:24).
Šī frāze nenozīmē, ka pašizpēte nav iespējama, drīzāk tā parāda, ka
mums nav 100% “sava ceļa”, tāpēc ka mūsu izvēlētie soļi mūsu dzīvē ir
Dieva rokas apstiprināti un vadīti. “Viņš liek vaļsirdīgajam
piedzīvot izdošanos un ņem Savā aizvējā tiklos, un pasargā tos, kas
dara pareizi, un paglabā neskartus Savu svēto ceļus” (2:7,8) – to arī
izsaka. Dievs sargā taisnīgo ceļā uz dzīvību, ja tā ir viņa griba. Jo
tālāk mēs ejam pa šo ceļu, jo vairāk mēs to apzināmies: “Bet domā uz
To Kungu visos savos ceļos, tad Viņš darīs līdzenas tavas tekas” (3:6),
pateicoties daļēji arī mūsu ikdienas lūgšanām un uzkrātajām zināšanām.
Viņa vārdu ikdienas lasīšana ved mūs pa šo ceļu: “Es virzu savus ceļus
pa taisnīgo ceļu, pa tiesību teku” (8:20); “Es vedīšu tevi pa gudrības
ceļu, es izvedīšu tevi uz pareizās stigas, lai, kad tu iesi, tavs gājums
tev nekļūtu nepatīkams, un, kad tu skriesi, lai tava kāja nekur neapdauzītos”
(4:11,12).
Jo ilgāk mēs dzīvojam Kristū, jo tālāk mēs ejam pa ceļu, jo vairāk mēs tuvojamies Valstībai un jo vairāk mēs nostiprināmies ticībā par izvēlētā ceļa pareizību, apzinādamies, ka mēs virzāmies tieši pretī Valstības godībai: “Bet taisno teka mirdz kā rīta ausmas gaišums, kas arvienu kļūst spilgtāks, līdz pilnīgi uzaust diena” (4:18). Mūsu pašu garīguma attīstības spēks virzīs mūs pa šo ceļu: “ Kas nevainīgi dzīvo, dzīvo droši, bet, kas staigā netaisnus ceļus, tas atklāsies savā nepievilcīgajā īstenībā” (10:9). “Tā Kunga ceļš ir sirdsskaidrā stiprums” (10:29). “Taisnība pasargā nevainīgo savā ceļā” (13:6); “tas staigā pa īsto dzīves stigu (14:2). Un ir vēl vairākas citas atsauces uz to, ka taisnie iet pa ceļu uz Valstību, pateicoties savai personīgajai “patiesībai” un “taisnīgumam”. Un šeit nav runa par paštaisnumu, bet gan par to, ka nopietnas paklausības dzīve ved pie vēl lielākas paklausības. Līdzīgi, Dieva baušļiem paklausīgs cilvēks dzīvos tajos, t.i., tie kļūs par neatdalāmu viņa dzīves ceļa daļu (3. Moz. 18:5; Nehem. 9:29; Ezras 20:13,21 u.c.). Tāpēc ka mēs ejam pa Valstības ceļu un zinām sava ceļa mērķi, jau pats fakts, ka mēs ejam šo ceļu, nozīmē, ka kamēr mēs ejam to, mūsu glābšana mums ir garantēta. Tik skaidrs ir ceļš uz Valstību, tik drošs ir galamērķis, ka jebkurš, kas ir uz šī ceļa, droši būs Valstībā: “Taisnīgo gaidas izvērtīsies viņiem par prieku, bet bezdievīgo cerība iznīks” (10:28). Pakāpeniski mēs to apzināmies; kļūst acīm redzamāka sevis pilnīgas veltīšanas vienīgajam ceļam loģika. Un šajā ceļā izbaudītās mīlestības, miera un prieka jūtas apstiprina to: “Tās ceļi ir patīkami ceļi, un visas tās tekas pauž mieru” (3:17). Kungs Jēzus ir spilgts piemērs. Viņš grieza savu vaigu, lai ietu uz Jeruzalemi un pienestu Sevi par upuri tur (Lk. 9:51). “Viņš apcietināja savu seju kā akmeni” (Jes. 50:7); taču arī bezdievīgie tāpat apcietina savu pieri vairāk nekā akmeni (Jer. 5:3), lai sekotu pa miesas ceļu. Mēs nocietināmies savos ceļos, vai nu vienā, vai otrā.
Stingrākais pamudinājums
Lasot Salamana Pamācības mēs ievērojam, ka dažreiz par ceļiem runā daudzskaitlī
un dažreiz vienskaitlī. Tas nozīmē ne tikai to, ka mūsu dzīves vispārējais
ceļš aptver daudz dažādu aspektu (mūsu ‘ceļš’ darbā, baznīcā, mājās
ir praktiski tas pats ceļš, kaut arī ārēji daži var izskatīties ‘garīgāki’
par citiem), kuru virzība ir viena. Tas nozīmē arī to, ka daudzskaitlī
lietotais “ceļš” īpaši uzsver to, ka dzīvē pastāv divi lieli ceļi. Kungs
Jēzus par pamatu daudzām no savām līdzībām izmantoja Salamana Pamācības
un Viņa vārdi attiecībā uz plato ceļu uz nāvi un šauro ceļu uz Valstību
(Mt. 7:13,14) ir neapšaubāmi balstīti uz biežajiem aprakstiem par ceļu,
kas ved uz dzīvību un ceļu, kas ved uz nāvi, Salamana Pamācībās. Ceļš,
uz kura mēs atrodamies, patiesi ved kaut kur. “Bezdievja ceļš” ir pretstatīts
cilvēka ceļam, kas “dzenas pēc taisnības” (15:9 salīdz. ar Mt. 5:47).
Taču dzīves tecējums ir šķietami monotons, vai mēs esam garā stipri, vai nē. Dieva vārda lasīšana, maizes laušana, sapulču apmeklēšana, bērnu barošana, brīvdienu pavadīšana … pamatā viss atkārtojas. Un tomēr mēs esam ceļā, mūsu virzība ir neapturami ātra, mēs drāžamies pa dzīves lielceļu vai nu uz mūžīgo nāvi, vai arī uz mūžīgo Valstību. Arī mūsu planēta ar milzīgu ātrumu traucas kosmiskajā izplatījumā kopā ar mums, kas kāda centrbēdzes spēka ietekmē esam piekļauti tās virsmai. Taču raugoties uz pūkainajiem mākoņiem, kas lēnām slīd pa debessjumu, lūkojoties uz pasauli ap mums, iespaids ir pavisam citāds. Un vēl jo vairāk garīgajā ziņā. Mums ir atvēlēts ļoti īss laiks, lai attīstītos, lai atbilstu Dieva Dēla tēlam, lai sagatavotos mūžībai un Dieva Valstības garīgajai godībai. Izbrīnu rada tas, ka mūsu uzturēšanās laiks šeit ir tik īss, ka vidējais pārbaudes laiks aptver aptuveni tikai 35 dzīves gadus. Dievs vēlas tik bagātīgi un spraigi piepildīt, bagātināt mūsu ikdienas dzīves pieredzi. Taču lielākā daļa no mums, lai cik traģiski tas neizklausītos, ir pilnīgā neziņā par to. Mēs to nejūtam. Mēs neizjūtam garīgās izaugsmes aktualitāti. Mēs neuztveram Dieva neatlaidīgos, vitāli svarīgos centienus ikdienas notikumu gaitā veidot mūsu raksturu.
Uzticības loģika
Tas, ka nav trešā ceļa, ir visspēcīgākais pamudinošais motīvs pilnīgai
uzticībai. Izraēlam bija teikts, ka viņiem jābūt paklausīgiem Dievam,
tāpēc ka viņi ir Dieva tauta, kas atrodas derībā ar Viņu. Ja viņi nebūs
paklausīgi, viņi taps nolādēti. Un ja viņi negribēs būt par Dieva tautu,
arī tad viņi taps nolādēti (5. Moz. 27:9,19,26). Atpakaļceļa nebija:
tikai pilnīga paklausība. Dievam būs prieks viņus svētīt, vai arī prieks
viņus nolādēt (5. Moz. 28:63). Viņš nav vienaldzīgs; Viņa spēks iedarbosies
uz mums tā vai citādi. Ir tikai divi celtnieku tipi: gudrais un nepraša;
divi koku veidi: kas nes labus augļus un kas nes sliktus augļus. Tāpat
kā Izraēlai mums tiek piedāvāti dzīvības ceļš un nāves ceļs (5. Moz.
30:15-20; Jer. 21:8). Mozus savā nāves dienā, sava garīguma pilnbriedā
saprata, ka tā bija galīgā izvēle. Viņa aicinājums tad nu izvēlēties
dzīvību ir tik acīmredzami loģisks. Mēs esam vai nu ceļā uz Valstību,
vai ceļā uz mūžīgu nāvi, no Dieva redzes viedokļa. Iespējams, ka mēs
neredzam dzīves problēmas tik skaidri, neredzam mūsu kustības virzienu
tik skaidri, kā to redz Dievs. Padomājiet par Atkl. 3:15,16 teikto:
“Es zinu tavus darbus, ka tu neesi ne auksts, ne karsts. Kaut jel tu
būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts,
Es tevi izspļaušu no savas mutes”. Mēs zinām, ka no Dieva redzes viedokļa
mēs esam vai nu karsti vai auksti. Mēs kalpojam vai nu Dievam, vai mantai.
Mēs esam vai nu uz ceļa pretī Valstībai, vai arī uz ceļa pretī nāvei.
Un tā, Tas Kungs runā no mūsu redzes viedokļa; Viņš gribētu, lai ticīgo
attieksme būtu karsta vai auksta, lai tie nedomātu par vidusceļa iespējām.
Būtībā viņu problēmas ir mūsu problēmas. Mēs slēpjamies aiz ‘līdzsvara’
filosofijas, lai attaisnotu “ne karsts ne auksts” attieksmi. Nopietnas
uzticības trūkums kā personiskās, tā arī sabiedrības kopumā pamatojas
šajā ‘līdzsvara’ sofistikā. Remdenums kļuvis cienījams gan ticīgo kopienā,
gan pasaulē kopumā. Pilnīgu uzticību dēvē par fanātismu un dogmatismu.
Brālis vai māsa, kuri atraida iespēju mācīties universitātē, lai pilnībā
nodotos Kunga darbam, kuri ikgadējā atvaļinājuma laikā nododas Dieva
vārda studēšanai, kuri visus savus brīvos līdzekļus izlieto sludinājumu
ievietošanai avīzē, kuri noraida paaugstinājumu amatā tāpēc, ka viņiem
būs mazāk laika Patiesībai, kuri reorganizē savu biznesu, apzinoties,
ka tas pārņem viņu dvēseles, atraida līguma noslēgšanu, jo tajā laikā
jālasa lekcija Bībeles skolā, kuri izplata skrejlapas svētdienas pēcpusdienā
tā vietā, lai laiski pavadītu šo laiku kā pasaulē pieņemts, kuri atsakās
no TV kārdinājumiem … tādu rīcību uzskata par fanātismu, par galējību.
Tomēr tādi mēs esam Dieva acīs; vai nu pilnīgi uzticīgi, ‘fanātiķi’
pasaules un dažu brāļu acīs, vai auksti kā akmens. Un ja mēs domājam,
ka mums nav tādiem jābūt, ka mēs varam kalpot diviem kungiem, iet abus
ceļus, būt karstiem un aukstiem vienlaicīgi, mēs tapsim atraidīti. Tas
patiesi ir spēcīgākais stimuls pilnīgas sevis veltīšanas Dievam dzīvei.
Vai nu absolūti viss, vai arī pilnīgi nekas. Tāda ir mums dotā izvēle.
Un šo izvēli mēs liekam priekšā cilvēkiem sludināšanas laikā eklēsijā
un ārpus tās: “Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top
izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem
dzīvības smarža uz dzīvību” (2. Kor. 2:15,16). “Un kas šim darbam ir
derīgs?” - Pāvils komentē, it kā sakot: ‘Mēs vienkārši pienācīgi nenovērtējam
tās loģikas, kuru mēs piedāvājam cilvēkiem, spēku un no tās izrietošās
sekas’.
Jo tā ir spēcīga, ļoti spēcīga loģika. Mēs vai nu mīlam Dievu un neieredzam pasauli, vai arī mēs nīstam Dievu un mīlam pasauli. Mēs vai nu mīlam gudrību, vai arī to nīstam, un, sekojoši, esam iemīlējuši nāvi (Sal. Pamāc. 4:6 salīdz. ar 8:36). Dieva Patiesība, kas mums pieder, vai nu glābj mūs, vai arī iznīcinās, tāpat kā jaunu vīnu lej vai nu jaunās vai vecās pudelēs. Ja mēs neesam visā pilnībā ar Dievu, Viņš skatās uz mums kā uz tādiem, kas Viņam pretojas (Mk. 9:40). Mēs vēlētos kādu vidusceļu. Bet Dievs nedod mums tādu iespēju. Neviens neteiks, ka viņš neieredz Dievu, pat ateists ne. Taču Dieva acīs tie, kas mīl pasauli, neieredz Dievu. Līdzīgi arī Bībele apraksta pasauli kā grēcīgu un Dievu nīstošu, kaut cilvēka acīs pasaule ir lielākoties nezinoša. Tā, kānaānieši praktiski neko nezināja par Izraēla Dievu, tomēr viņi ir aprakstīti kā Dieva nīdēji (4. Moz. 10:35; Ps. 68:2). Samariešu jauktā pielūgsme gandrīz izpelnās prasīgā Jahves izsmieklu: “Viņi bijās gan To Kungu, bet kalpoja arī saviem dieviem … un tā līdz šai dienai viņas (tautas) rīkojas pēc saviem iepriekšējiem paradumiem; tie nebīstas To Kungu, nedz dara pēc saviem likumiem un pēc savām tiesām … un tāpat … dara, kā viņu tēvi bija darījuši” (2. Ķēn. 17:33,34,41). Vai viņi turēja godā Kungu? Protams, ka godāja, bet ne no visas sirds, tāpēc no Dieva redzes viedokļa viņi vispār Viņu negodāja. Dievs necentās mūs šokēt, piedāvājot izvēli starp mīlestību un naidu pret Viņu (Mt. 6:24 salīdz. ar Jēk. 4:4); Viņš vienkārši ļoti precīzi izteica savu nostāju. Šo pašu domu Kungs turpināja uzsvērt, runājot par to, ka koks var nest tikai diva veida garīgos augļus: labus vai sliktus (Mt. 7:18,19). Līdzīgi arī Jēkabs: avots no vienas mutes izverd vai nu saldu vai rūgtu (Jēk. 3:11). Mēs mīlam Dievu, vai pasauli. Ja mēs mīlam pasauli, mūsos nav Dieva mīlestības (1. Jņ, 2:15). Cilvēks, kurš atradis laukā dārgakmeni, vai augstvērtīgu pērli, pārdod visu, kas viņam pieder, lai to iegādātos. Ja viņš nebūtu pārdevis visu, viņam nepietiktu naudas. Šīs mini-līdzības ir Jēzus komentāri Dieva likuma prasībām, lai ticīgie iemīlētu Viņu ar visu sirdi un dvēseli. Samuēls lūdza Izraēlu: “Neatkāpieties no Tā Kunga, bet kalpojiet Tam Kungam ar visu savu sirdi, un neatkāpieties, sekodami blēņu dievībām (elkiem) … jo tie ir nieki” (1. Sam. 12:20,21). Ja mēs nekalpojam Dievam patiesi no visas sirds, mēs kalposim šīs pasaules elkiem. Trešā ceļa nav. Ja mēs esam Dieva tauta, tad vairīsimies no viltus mācītājiem (Jņ. 10:5). Ja mēs rīkosimies citādi, tas kļūs par mūsu attieksmes pret Dieva Patiesību atspoguļojumu. Jēzus pastāstīja iespaidīgu, baismīgu līdzību. Bagātnieks tā iemīlēja kādu pērli, ko viņš ieraudzīja, ka izvēlējās kļūt par nabagu, pārdodot absolūti visu, kas viņam piederēja – biznesu, transportu, dārgo apģērbu, lai tikai iegādātos šo pērli. Un, nobeidzot stāstu, mēs varam iedomāties viņu, pieticīgi dzīvojam savas dzīves atlikušo daļu starp šīs pasaules nabagajiem, katru dienu apbrīnojot pērles brīnumaino skaistumu, kas apkārtējai pasaulei neko neizsaka, rūpējoties par to, kā par vissvarīgāko lietu savā dzīvē, redzot tajā visas savas dzīves augstāko jēgu: mīlestību, bagātību, nākotni, dzīves prieku no dienas dienā. Un tikpat pilnīgai jābūt mūsu attieksmei pret Evanģēliju; ne par matu mazākai.
Šī tēma ir saistīta ar daudziem Jāņa evanģēlija pantiem, kas vēstī
par ticīgo, kurš pastāvīgi atrodas augsta garīguma stāvoklī, piemēram:
“Kas seko Man, tas patiesi nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma”
(Jņ. 8:12). Tamlīdzīgi fragmenti, bez šaubām, vēstī par to, ka Dievs
neskatās uz katru mūsu grēcīgu vai taisnīgu rīcību atsevišķi. Viņš raugās
uz mūsu dzīves ceļu kopumā, līdz ar to redzot mūs vai nu pilnīgi taisnus,
vai arī kritušus grēciniekus. Tā, Salamana Pamācības daudzi panti apraksta
divus uzvedības veidus: labu un sliktu; trešā veida nav. Piemēram, mēs
vai nu turam savu mēlu, vai runājam pārsteidzīgi (Sal. Pamāc. 13:3).
Kristīšanās laikā mēs mainām savu kungu, no ‘grēka’ uz ‘paklausību’.
Var likties, ka mēs svārstāmies starp šiem diviem. Zināmā mērā tas tā
arī ir, bet no Dieva redzes viedokļa - tomēr nē ( arī Rom. 6:6-20 aprakstīts,
kā Dievs skatās uz mūsu kristīšanu). Dabiskā Izraēla cilvēciskās vājības
atkārtoti izpaudās viņu kalpošanā Jahvem un elkiem (1. Sam. 7:3; 2.
Ķēn. 17:41; Cef. 1:5). Jaunajam Izraēlam pirmajā gadsimtā par kārdināšanu
bija maizes laušana kopā ar Kungu Jēzu un elkiem (1. Kor. 10:21,22).
Taču netrūkst pierādījumu tam, ka Dieva acīs tā bija īsta svešu dievu
pielūgšana. Pravieši pastāvīgi sludināja nepieciešamību būt patiesi
uzticīgiem Jahvem un nevienam citam. Būtībā mums ir līdzīga kārdināšana:
kalpot Dievam un mantai, lai būtu mazliet no katra, būt pasīviem kristadelfiešiem.
Kā Kristus krustāsišanas realitāte lika Jāzepam un Nikodēmam pilnībā
atzīties ticībā Kristum ar 100% atdevi, tā arī nopietnām pārdomām par
Pestītāja uzticību jāizraisa līdzīgas sekas arī mūsos.
Neiznākušā ticīgā sindroms
Es teiktu, ka mēs ciešam no ‘neiznākušā ticīgā’ sindroma. Niknums un
neapmierinātība, kas vērojama mūsu kopienā, rodas šī sindroma rezultatā.
Daudziem no mums ticība nav pilnīga, bet tikai daļēja; mēs esam mūsu
sirdsapziņas slazdā. Mēs nevaram atklāti atteikties no ticības; jo “Kungs!
Pie kā mums iet?” mūsu sirdsapziņa to mums neļauj. It īpaši tiem, kuru
vecāki ir ticīgi, bieži nav izvēles. Taču daudzi viņu stāvoklī nav arī
pilnīgi uzticīgi Tā Kunga ceļam, viņi nav gatavi pilnībā veltīt sevi
kalpošanai Kungam. Un tā rodas sajūta, ka tu esi slazdā, nepiepildītības
sajūta; sajūta, ka tev nav vēlēšanās pilnībā nodoties kalpošanai Kungam,
bet nespēja atgriezties pasaulē, nespēja pilnībā nodoties pasaulīgajiem
ceļiem kā arī nevēlēšanās pilnībā nostāties uz Kunga ceļa. Tā rezultātā
attīstās pasīvs niknums, skaudība, greizsirdība un neapmierinātība,
kas nereti vērsti pret tiem, kas skaidri un gaiši izlēmuši, kādu ceļu
tie izvēlas. Bet skaidrs ir tas, ka Dieva acīs trešā ceļa nav, nav iespējas
sēdēt starp diviem krēsliem. Vai nu mēs esam dedzīgi Dieva piekritēji,
vai arī esam pret Viņu. Vai mēs to tā uztveram vai nē, nemaina Viņa
redzes viedokli, un tādēļ arī lietu reālo stāvokli.
Neiznākušā ticīgā sindroms uzskatāmi izpaužas kalpošanā mantai. Brālis vai māsa, kas pilnībā nododas savas karjeras vai biznesa veidošanai, tajā pat laikā apgalvojot, ka ir ticīgie, saskarsies ar šo problēmu. Viņi cenšas radīt trešo ceļu, lai viņiem būtu mazliet no katra, kaut gan tāda nostāja nepastāv Dieva acīs. Jūs vai nu atdodat savas dvēseles, savu dziļāko būtību Viņam un vienīgi Viņam, vai arī novēršaties no Viņa un nostājieties uz slidena ceļa, kas ved uz nekurieni, pretī mūžīgai aizmirstībai. Praktiskajam brīdinājumam jānoskan jau pat izvēloties kādu amatu mācīties, vai kādu darbu uzņemties, domājot vai tas neprasīs visu spēku atdevi no cilvēka, un ne mazāk par to. Augstais atalgojums parasti kalpo par apliecinājumu izvirzītajām augstajām prasībām.
Bet šis neiznākušā ticīgā sindroms izpaužas arī daudz abstraktākā līmenī. Pastāv, es teiktu, ‘Dieva cietā puse’; Dievs, kurš neglābj (saskaņā ar Viņa vārdu) nekristītus jaundzimušos (vai pieaugušos); Dievs, kurš pieceļ tikai dažus no miljardiem dzīvojušo; Dievs, kurš pieļauj šausmīgu ciešanu gāšanos pār cilvēkiem, bērniem un dzīvniekiem, kas atrodas ārpus Viņa nodomiem; Dievs, kurš pieļauj neskaitāmiem miljoniem cilvēku domāt, lasot Viņa vārdus, ka viņi pazīst Viņu un Viņa pestīšanu, kaut gan faktiski viņi ir tālu no tā; un šis “daudzums” ļaužu gala iznākumā dzirdēs: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis” (Mt. 7:23). Tā ir Dieva cietā puse, kuru mēs neliekamies redzam. Dievs liekas uzsveram šo bardzību Rakstos; Viņš uzsver, ka kānaāniešu pilsētu “bērni” ir jānogalina ar zobenu (5. Moz. 2:34); midiāniešu vīriešu kārtas bērniem jābūt nogalinātiem pēc Dieva pavēles (4. Moz. 31:17, tieši tāpat kā bija pavēlējis Hērods). Neiznākušais ticīgais pieņem tikai Dieva labo pusi (kas, neapšaubāmi, ir vairāk uzsvērta Bībelē), bet faktiski atsakās pieņemt šo otro pusi, kaut gan klusībā atzīst, ka arī šī cietā puse ir Dieva vārdos atklāta. Tomēr, vai nu visu, vai neko. Mēs vai nu pieņemam Dieva pašatklāsmi Bībelē, vai arī noraidām to – lūk kā Viņš to redz. Mūsu kārdinājums ir tajā, ka mēs domājam Dievu redzam lietas tā, kā mēs tās redzam, domājam, ka Dievs ir vienkārši cilvēka ideāls. Bet Tiesas diena mums atklās patiesību (Ps.50:7). Viņš ir Dievs, nevis cilvēks. Nav mūsu varā uzstādīt noteikumus. Kungs Jēzus māca līdzībā par tuvojošos karaspēku: vai nu pilnīga kapitulācija Debesu Ķēniņa priekšā, pieņemot jebkurus nosacījumus, ko Viņš izvirza, vai arī neprātīgs mēģinājums satikt Viņu aci pret aci (Lk. 14:31). Tie, kas met izaicinājumu Dieva cietajai pusei, bieži tiek saukti par ‘drosmīgiem’; bet viņu ‘drosme’ ir neprāšu sacelšanās pret Visvareno.
Neiznākušā ticīgā sindroms uzpeld arī atsakoties patiesi mīlēt un pieņemt mūsu brāļus. Mēs ejam trešo, vienaldzīgas paciešanas ceļu attiecībā pret pārāk daudziem. Mēs neizlīdzinām starp mums radušās domstarpības. Mēs pieļaujam šķelšanos un vēsu saskarsmi. Tūlīt pēc mācības par lūgšanu Jēzus Kristus nekavējoties piebilda saviem apustuļiem, ka ir jāpiedod saviem brāļiem. It kā Viņš sacītu: ‘Nu, Es zinu, ka šī lūgšanas daļa jums liksies grūta. Bet jums tas ir jādara’. Runājot par nepieciešamību piedot brāļiem, Kungs Jēzus atkārtoja Savu galveno tēmu, ka nav trešā ceļa: “Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī …? Nav labs koks, kas nes nelāga augļus, nedz tas ir nelāga koks, kas nes labus augļus”(Lk. 6:41-43). Nav trešās pozīcijas. Vai nu mēs mīlam savus brāļus un nesam labus augļus, vai arī mēs atraidām viņus un nesam sliktus augļus. Mēs nevaram dažreiz nest labus augļus un dažreiz sliktus. Sirds dziļumos mēs esam vai nu mīloši, vai arī savtīgi ļauni. Visu, kas mazāks par sekošanu Jahvem ar sirdi un dvēseli, Dievs uzskata par ļaunumu (1. Ķēn. 11:6).
Pašanalīze
Apskatīsim sakarību starp sekojošiem fragmentiem: “Apsver savu kāju
soļus, tad tu droši virzīsies uz priekšu!” (Sal. Pamāc. 4:26). “Jo ikviena
cilvēka ceļi ir atklāti Tā Kunga (Eņģeļu) priekšā, un Viņš izsver visas
viņu gaitas” (5:21). “Ikvienam cilvēkam savi ceļi šķiet taisni, bet
Tas Kungs sver sirdis” (21:2). “Viņa neievēro dzīvības ceļu, grīļodamās
sper savus soļus viņas kājas un nezina, kurp aiziet” (5:6). Protams,
mums ir teikts izpētīt savas dzīves ceļu, paturot prātā, ka mēs dabiski
domāsim, ka tajā nav nekā slikta, jo Pats Dievs tos izpētī; mūsu pašizpētei
ir jāatspoguļo Viņa pētījumi. Par to ir sacīts arī 1. Kor. 11:28-31;
ja mēs izpētām (tiesājam, nosodām) paši sevi tagad, Dievam to nevajadzēs
atkal darīt Tiesas dienā. Šajā nozīmē cilvēka gars ir Dieva svece, kas
izgaismo cilvēka dvēseles iekšējās slēptuves (Sal. Pamāc. 20:27). Citiem
vārdiem, pastāv sakarība starp to, kā cilvēks izpēta savu sirdsapziņu,
un kā to izpētī Tas Kungs. Taču, ja mēs atrodamies uz miesas ceļa, šis
ceļš nav “noturīgs”, tas vienmēr aizved mūs kaut kur citur, pie kaut
kā jauna un tāpēc tas saceļas pret pašanalīzi; “grīļodamās sper soļus
viņas kājas un nezina, kurp aiziet” (5:6). Tas norāda uz to, ka atrašanās
uz miesas ceļa jau pati par sevi nozīmē cilvēka nevēlēšanos analizēt
savu rīcību; kamēr tie, kas ir uz dzīvības ceļa, “apsver savu kāju soļus”
(4:26). To ne reizi vien pierādījusi to cilvēku pieredze, kuru ticība
ir vāja. Dzīve ir tāda, ka tā pastāvīgi sniedz jaunas un steidzami risināmas
problēmas. Tās ceļi nav noturīgi. Un dzīves steigā nepaliek laika nopietnai
pašizpētei. Tādējādi, lejupslīdošā spirāle grimst arvien dziļāk. Vājticīgā
ceļš pats par sevi attur viņu no pašanalīzes: “Dažam kāds ceļš labi
patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē” (14:12); “ikvienam cilvēkam
viņa ceļi šķiet šķīsti” (16:2). Ir jāatzīmē, ka šie panti nesaka, ka
pašizpēte vispār nav iespējama; tie nozīmē, ka cilvēkam, kurš ir uz
nāves ceļa, nav iespējama pašizpēte. Intereses trūkums par to, kādu
ceļu ejam, gala iznākumā novedīs nāvē: “bet, kas nepievērš nopietnu
vērību savam ceļam, mirs” (19:16). Mūsu dzīves veida un rīcības, mūsu
ikdienā pieņemto lēmumu un domu gaitas, kurās mēs ieslīgstam, izšķirošo
nozīmi ir ļoti viegli atstāt bez ievērības. “Neprašam šķiet viņa ceļš
taisns viņa paša acīs” (12:15). “bezdievīgo ceļš ir kā akla tumsa: viņi
nezina, pār ko tie kritīs” (4:19).
No otras puses, nopietna pašizpēte ir mūsu ceļa uz Valstību sastāvdaļa, tā raksturo jebkuru veiksmīgu ticīgo: “Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu” (14:8). “Bet gudrais novēro un pārbauda savus soļus” (14:15). “Kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību” (16:17). “Bezdievīgais izskrien ar galvu vai caur sienu, bet, kas ir rimtīgs, tā ceļš pastāvēs” (21:29). Šī pēdējā atsauce liek domāt, ka pašanalīzes trūkums asociējas ar cietsirdību, nekaunību, kas rodas no atsacīšanās apsvērt sava paša personīgā garīguma problēmas un personīgās attiecības ar Dievu. Ir pilnīgi iespējams nodoties kristadelfiešu pieredzes pašplūsmei, ne mirkli neaizdomājoties par šīm lietām. Mēs dzīvojam pasaulē, kas nav spējīga saprast savu personīgo grēku, pasaulē, kas ļaujas pašplūsmai, kritizējot tikai tos, kas uzdrošinās kritizēt; pasaulē, kas neuzdrošinās domāt par rītdienu, kurai nav nekādas atbildības sajūtas, kura neizjūt bailes Dieva un Viņa tiesas priekšā. Šādai attieksmei neizbēgami jāatstāj iespaidu arī uz mums. Pašizpēte, iespējams, ir tas, kas mums ir visvairāk nepieciešams šajās pēdējās dienās; reāla sevis izzināšana, patiesa pazemība, patiesa tā ceļa apzināšanās, pa kuru mēs ejam, un reāla izpratne, ka iet abus ceļus nekādi nav iespējams.
“Es esmu ceļš”, sacīja Jēzus Kristus, iespējams, domādams lielo ceļu no Salamana Pamācībām. Viss dzīves ceļš, kas ved uz Valstību, mūsu rīcība, mūsu apslēptās domas, ikdienas lēmumi un risinājumi ir šis “ceļš”, kas ved uz Valstību; un tomēr Jēzus ir “ceļš”. No tā skaidri izriet, ka visam uzskaitītajam, visai mūsu esamības būtībai, katrai domāšanas procesa daļiņai, visam mūsu darbības pamatam jābūt ietvertiem Kungā Jēzū Kristū.
Noslēgumā
Pārdomas par cilvēka mūža traģiski ātro tecējumu mudina mūs ātrāk apzināties
to, ka trešā ceļa nav. Bauslība mācīja: cilvēkam jāpienes dedzināmais
upuris pēc savas brīvas gribas kā simbols sevis veltīšanai Tam Kungam.
Kristus altāra liesmām bija tas pilnībā jāaprij, līdz tas pārvērtās
pelnos. Un tajā cilvēkam bija jāsaredz līdzība ar viņa paša dzīvi, pilnībā
atdotu kalpošanai Dievam, līdz kamēr beigās no tās paliek vien pelnu
sauja. Cilvēks, Kuram mēs sekojam ir visaugstākais piemērs. Viņš zināja
par Sevi teikt: “Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi” (Ps. 69:10),
tie paši ebreju val. vārdi tiek lietoti 3. Moz. 6:3: “sakrāj pelnus,
kas radušies uz altāra, ugunij aprijot dedzināmo upuri”. Pat Savā dzīvē
Viņš juta, ka ir sasniedzis šo pilnīgas atdeves punktu (Jņ.2:17). Kādu
dienu, ja Tas Kungs neatgriezīsies, tu nomirsi. Un tavi bērni nomirs.
Nomiršu arī es. Kādu dienu kāds ( kaut kur uz šīs vientuļās planētas)
uz kapakmeņa izgrebs vārdus D-A-N-K-A-N-S H-I-S-T-E-R-S. Droši vien,
daudzi no jums nebūs klāt manās bērēs. Laika gaitā visi, kurus es pazinu,
kurus es mīlēju, mīlēju Patiesībā, rokas, kuras esmu paspiedis, viss,
ko manas acis redzējušas, man pazīstamās ielas, manis radītās un sagrautās
lietas – viss aizies nebūtībā. Mēs dzīvojam tikai vienu reizi. Visbiežāk
mēs nevēlamies par to domāt. Mūsu pašu daba un apkārtējā pasaule ir
ieprogrammējuši mūs tā, lai mēs izvairītos no domām par galīgajām realitātēm.
Reiz es apmeklēju kādu bērnu slimnīcu Krievijā. Pie atkritumu urnas
es redzēju nomestu plīša lācīti. Man iešāvās prātā doma: ‘Kādam mazam
zēnam tā bija mīļākā rotaļlieta, bet nu bērns ir miris, un lācītis izmests’.
Mans prāts nekavējoties lika man atmest šo domu. Mēs esam ieprogrammēti
izvairīties no domām par neizbēgamo realitāti, tāpat kā cilvēki aizgrieza
savas sejas no bailes un šausmas iedvesošās Kristus krustāsišanas ainas
(Jes. 53:3). Un tāpat “neviens to nepārdomā un nesajēdz”, ka koka gabalu
– elku pielūgšana ir muļķība (Jes. 44:19). Bet visas šīs lietas ir pārāk
traģiski patiesas – cilvēciskajā līmenī. Taču mums, pateicoties Patiesībai,
ir reāla cerība uz patīkamu augšāmcelšanu mūžīgai dzīvībai, tas ir mūsu
ceļamērķis. Patiesība ir unikāla. Nav nekā līdzīga Patiesībai. Tad atdosimies
tai ar visu, kas mums ir. Mēs gandrīz fiziski sajūtam Dieva un Ēlijas
balsī vilšanos, kad viņi lūdza Izraēlu: “Cik ilgi jūs klibosit uz abām
pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet (ebr.v.: ejiet Viņa ceļu)Viņam!
Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam! Bet tauta viņam neatbildēja
ne vārda” (1. Ķēn. 18:21). Cik ilgi mēs svārstīsimies starp diviem ceļiem,
neizdarot galīgo izvēli? Dievam sagādā neizsakāmas ciešanas stāvoklis,
kas līdzīgs Lāodikejas “ne auksts, ne karsts” stāvoklim. Es dažkārt
domāju, vai tikai 90% mūsu lūgšanu, mūsu Rakstu lasīšanas, mūsu garīgo
aktivitāšu neaiziet tukšgaitā tāpēc, ka mēs tikai pa pusei esam tam
nodevušies. Vai (bieži) ir tā, ka mēs lūgšanā tiecamies izteikt visu
mūsu sirds degsmi, vai (bieži) mēs lasām, vai (bieži) mēs laužam maizi
pilnīgas veltīšanās un koncentrēšanās garā. Jūs, droši vien, tāpat kā
mani pēkšņi uz kādu pārāk īsu brīdi spēcīgi pārņem tā fakta loģika,
brīnums un neapstrīdamā aktualitāte, ka trešā ceļa nav; ka pilnīga veltīšanās
ir vienīgā izvēle. Centieties cieši pieķerties šo brīžu noskaņām. Saskaņojiet
jūsu dzīves lēmumus šo noskaņu garā. Apsveriet ceļu, kur speriet savu
kāju soļus. Kādu dienu mēs skriesim pa šo ceļu un nenogursim, mēs iesim
pa to un nepiekusīsim, mēs atjaunosimies spēkā (Jes. 40:27,31). Pēdējās
dienas darīs mūsu izvēli vēl uzskatāmāku: mēs vai nu saņemsim zvēra
zīmi un iznākumā sadursimies ar mocībām un izdzersim Dieva dusmības
vīnu; vai arī to atraidīsim un sadursimies ar Bābeles niknumu (Atkl.
13:16,17; 14:9,10).
Un atcerieties. Tiesas dienā neviens nebūs pasīvs vai vienaldzīgs.
Katrs vēlēsies tikt pieņemts. Visi no mums, kas tur būs, redzēs, ka
ir tikai viens ceļš, kuru mēs vēlamies iet. Jaunavas no līdzības klauvēs
pie durvīm un lūgsies, lai tās taptu atvērtas. Pirmā gadsimta jūdi tajā
dienā sacīs: “Svētīts, kas nāk Tā Kunga vārdā” (Lk. 13:35). Tad viņi
vēlēsies būt Mesijas pusē. Neviens no mums nesvārstīsies starp pilnīgu
veltīšanos un cilvēka dabai piemītošo laisko pašplūsmu. Un mūsu tiesa
ir jau tagad sākusies, jau šodien.
