Mājas lapa
2.6 GARĪGĀS AMBĪCIJAS
Evanģēlija cerība aprakstīta kā “Dieva debesu aicinājums” (Flp. 3:14; Ebr. 3:1). Kā debesis paceļas pār zemi, tā pār mums paceļas Valstības Cerība. Katrā, kas tic Evanģēlijam, ir jābūt garīgo ambīciju dzirkstij; apziņai un ticībai, ka neskatoties uz to, ka esam no pīšļiem cēlušies mirstīgie ar visai ierobežotu redzesloku, mēs kāda skaistā dienā būsim apveltīti ar Dievišķo dabu. Tūkstoši dzird Evanģēlija aicinājumu, tomēr neizjūt vēlēšanos attiecināt to uz sevi. Šī aicinājuma brīnums attiecībā uz viņiem pašiem nenonāk līdz viņu apziņai. Taču mēs, kas esam uz ticības ceļa, esam gatavi celties, lai saņemtu Dieva piedāvājuma realitāti, jo raugāmies uz “atmaksu” (Ebr. 11:26); mums ir garīgas ambīcijas.
Ikdienas dzīves burzmā ambīciju liesma kļūst blāva. Taču garīgās dzīves māksla ir uzturēt spožu šo liesmu. Tās pašas saknes grieķu darbības vārds nozīmē ‘būt godkārīgam’, un vairumā gadījumu tā tulkojums ir neveiksmīgs. Pamācošas ir tās trīs vietas, kur mēs ar to sastopamies.
“Šeit (atrazdamies savā ķermenī) mēs nopūšamies … šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības … tāpēc mēs arvien turam drošu prātu … mēs turam drošu prātu … mēs cenšamies (esam godkārīgi/ lolojam ambīcijas), lai būtu Viņam patīkami. Jo mums visiem jāparādās Kristus soģa krēsla priekšā” (2. Kor. 5:1-10). Pievērsiet uzmanību apzinātam “nopūšamies”, “turam drošu prātu” atkārtojumam. Šīs dzīves garlaicīgās nopūtas ir saistītas ar mūsu godkārīgo/ambiciozo pārliecību, ka tiesas dienā mēs patiesi tiksim pieņemti. Šī doma ir tik godkārīga, ka šī godkārība paceļ mūs pāri šīs dzīves ‘nopūtām’.
Ambīcijas sludināšanā
Jebkura mēroga sludināšana ietver sevī noteiktu godkārības garu. Piemēram, cerība un ticība, ka skrejlapa, vienkāršs papīra gabaliņš varētu būt līdzeklis, lai ievirzītu kādu ceļā uz Valstību. Ka neliels papīra gabaliņš, starp citu izteikts komentārs autobusa pieturā varētu patiesi novest vienkāršu mirstīgo līdz Dievišķās dabas mūžīgajai slavai… bez garīgajām ambīcijām sludinātājs vienkārši neuzsāktu savu darbu. Pāvils bija sludināšanas ambīciju paraugmodelis: “Es visapkārt … visur esmu izpildījis savu uzdevumu, pauzdams Kristus evanģēliju … jo es esmu turējis par savu godu (dedzīgi vēlējos/kāroju) nest evanģēliju” (Rom. 15:19,20). Pāvila pēdējās dienās (vai stundās) viņš atgriežas pie šiem vārdiem. Viņa gulbja dziesma 2. Tim. 4:17 ir tiešs mājiens uz fragmentu Rom. 15:19: “Bet Tas Kungs stāvēja man klāt un deva man spēku, lai caur mani sludināšana būtu pilnīga un visi pagāni dzirdētu to”. (1)
Šķiet, ka Pāvils pēc savas personīgās iniciatīvas attīstīja savas ambīcijas sludināt Evanģēliju, cik tālu vien viņš to spēja. Kungs zināja par to iepriekš, tomēr tas nenozīmē, ka Pāvilam bija stingri pavēlēts izplatīt Evanģēliju, cik tālu vien iespējams. Pāvils nebija marionete, pretējā gadījumā stāsts par viņa personīgajām ambīcijām būtu bezmērķīgs. Protams, ne visiem no mums piemīt Pāvila dotības. Viņa dotības un iespējas balstījās viņa izglītībā, valodu prasmē, sociālajā un ģimenes stāvoklī. Viņš to visu izmantoja savu ambīciju uzkurināšanai, lai viņa sludināšana aptvertu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. Daudziem mūsu kopienā ir viss nepieciešamais Dieva vārda pēc iespējas plašākai izplatīšanai. Ja tikai mēs pieietu savai karjerai kā Pāvils telšu šūšanai un būtu viņa Dieva vārda sludināšanas godkārības gara pārņemti! Bet attiecībā uz katru no mums Evanģēlija sludināšanas ambīcijām ir vēl aizvien liela nozīme. Sarunu novirzīšana uz Patiesību, lapiņu atstāšana autobusā … godkārības gars virzīs mūs uz daudz krasākiem centieniem. Ir iemesls domāt, ka pirmie ticīgie varēja censties iegūt noteiktas dāvanas. Pāvils, kā šķiet, 1. Kor. 12 un 14 māca, ka ticīgajiem jābūt pietiekoši godkārīgiem, lai censtos iegūt šīs dāvanas, kas veicinās daudz plašāku Dieva vārdu izplatīšanu kā pasaulē, tā arī eklēsijā. Atkal viņš propagandē sava veida garīgās ambīcijas.
Pēdējā atsauce uz ambīcijām atkal pievērš mūs ikdienas rutīnai: “Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu …lai jūs nenodotos skumjām kā tie, kam nav cerības” (1. Tes. 4:11,13). “Turiet par lielu godu, klusi dzīvojot” ir spēcīgs ideju pretnostatījums; būt varonīgi godkārīgam, lai dzīvotu klusu, savaldīgu, nevainojamu garīgo dzīvi ikdienas gaitās. 2. Tes. 3:12,13 Pāvils atgriežas pie šīs idejas, viņš vēlreiz iesaka ticīgajiem dzīvot klusi un piekodina: “Nepiekūstiet, labu darīdami”. Taču 1. Tes. 3:12,13 viņš lūdz tos turēt par godu, klusi dzīvojot, darīt savu darbu. Viņš nepārprotami mudina tos nepagurt, dzīvojot šādu ambīciju garā. Un tā nav vienīgā atsauce uz ambīcijām vēstulēs tesaloniķiešiem. Pāvils slavē viņus par brālīgo mīlestību, kas viņiem neapšaubāmi bija. Tomēr viņš nesaka vienkārši: ‘Turpiniet tādā pat garā!’ viņš aicina tos tapt šai ziņā vēl pilnīgākiem (1. Tes. 4:10).
Ir citi mājieni uz garīgajām ambīcijām, kur šis grieķu vārds netiek lietots. Aplūkojiet, kā Kungs Jēzus māca garīgo ambīciju lūgšanā – Viņš piedāvā mācekļiem reālu iespēju iegāzt kalnu jūrā, ja pēc tā ir nepieciešamība (Mk. 11:23). Un šī piemēra izvēle nebija nejauša; Viņš apzināti atsaucās uz pantu Ījaba 9:5, kur Ījabs saka, ka tikai Dievs, bet ne cilvēks, var izdarīt ko līdzīgu kalna iegāšanai jūrā. Taču Kungs saka: ‘Jā, Dievs ir vienīgais, kas to var izdarīt, bet lūgšanu potenciālais spēks ir apstāklī, ka Dievs, dzirdot jūsu lūgumus izdarīt ko līdzīgu, to izdarīs’. Viss nazīrieša process pastāvēja, lai ierindas izraēlietī pamodinātu godkārības garu pacelties līdz Augstākā Priestera līmenim. Ierobežojumi, kas nazīrietim bija jāievēro, ar nodomu sabalsojās ar Augstākā Priestera ierobežojumiem. Dievs aizliedza Izraēlam vīnu un reibinošus dzērienus (5. Moz. 29:6) ceļojuma pa tuksnesi laikā, lai, neskatoties uz viņu vājībām un izlaidību, paceltu viņus garīga līdera augstumos.
Kristus ambīcijas
Kungs Jēzus bija garīgo ambīciju ikdienas dzīvē visaugstākais piemērs. Mācekļu strīda laikā par to, kurš būs lielāks Valstībā, Jēzus teica: “Ja kas grib būt pirmais, tas lai ir no visiem pēdējais un visu kalps” (Mk. 9:34,35). Jēzus bija “visu kalps”, tāpēc ka vēlējās būt lielākais Valstībā. Tieši šī vēlēšanās motivēja Viņa pacietību katru dienu nest savu krustu: “Un kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps, tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet ka Viņš kalpotu un atdotu Savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem” (Mt. 20:27,28). Viņš smēlās idejas no Hoz. 13:1, kur teikts, kad Efraims runāja ar Dievu patiesā dziļā pazemībā, viņš sevi paaugstināja, bet kad apvienojās ar Baalu, gāja bojā. Kungs Jēzus savas dzīves laikā tika nicināts (Jes. 53:3). Šī tēma sasaucas ar Dan. 4:17, kur runāts par to, ka Jahve paaugstinās pašu zemāko no cilvēkiem, pašu nicinātāko paaugstinās līdz visas šīs pasaules Ķēniņa godam. Ar pašu zemāko ir domāts Kungs Jēzus. Viņš pazemojās, būdams krustā, lai tiktu paaugstināts. Tieši tas ir Pēterim padomā, kad viņš lūdz mūs būt pazemīgiem, raugoties uz Jēzus piemēru, lai noteiktajā laikā tiktu paaugstināti (1. Pēt. 5:6). Kristus vēlējās būt dižens Valstībā, mēs arī varam to vēlēties; jo spožākās zvaigznes tikai atstaro vairāk no Saules spožuma (1. Kor. 15:41). Šai domai vien jau mūs jāpaceļ Gara ērgļa spārniem pāri jebkurām nebūšanām vai bēdām, kas mums tagad jāpacieš.
Doma par Paša Kunga ambīcijām varētu izskaidrot problēmu, kas mani jau ilgāku laiku ir nodarbinājusi. Dievs apsolīja Ābrahāmam noteiktu mantojumu Kānaānā. Taču vēlāk šo apsolījumu Raksti interpretē kā attiecināmu uz vispasaules Valstību, kas tiks nodibināta pēc otrās atnākšanas. Piemēram, Rom. 4:13 vēstī par to, ka Ābrahāmam mantojumā bija apsolīta visa pasaule. Ps. 72 un citi līdzīgi pravietojumi vēstī par vispasaules Mesiānisko Valstību, kas balstās uz Ābrahāmam dotajiem apsolījumiem. Vienu iespējamo izskaidrojumu atrodam Ps.2, kur Tēvs šķietami mudina dēlu lūgt Viņam: “tautas (ne tikai jūdus) par īpašumu un pasaules galus (ne tikai Apsolīto zemi) par mantību” (Ps. 2:8). Vai nevarētu būt, ka, pateicoties Kunga garīgajām ambīcijām, mantojums tika paplašināts līdz piederībai ne tikai jūdiem, bet visām tautām, ne tikai Kānaānā, bet visā zemē. Ar to es, protams, negribu teikt, ka apsolījumi Ābrahāmam tika pamatos izmainīti. Nē. Apsolījumi par mūžīgo Kānaānas mantošanu paliek par Valstības Evanģēlija pamatu (Gal. 3:8), bet dotais apsolījums tika ievērojami paplašināts, pateicoties Kunga Jēzus ambīcijām.
Varonības gars
Mūsu garīgajā dzīvē pastāv zināma daļa varonības. Mēs nabaga vājie grēcinieki, ieslodzīti mūsu mirstīgās un aprobežotās dabas rāmjos, pīšļi un pelni patiesībā, cīnāmies, lai nomestu važas, paceltos līdz dievišķīgajām lietām, kas sniedzas pāri mūsu saprātam. Un kaut kādā ziņā mums tas izdodas. Jau tas vien, ka mūsos ir šī vēlēšanās pacelties augstāk, ir Dievam tīkami. Kad bagātais jaunais cilvēks savos centienos pēc taisnības iesaucās: “Šo visu es esmu turējis kopš savas jaunības”, Kungs nepārmeta viņam paštaisnību. Tā vietā Viņš, uzmanīgi “viņu uzlūkodams, iemīlēja viņu” (Mk. 10:21). Dziļš saviļņojums pārņēma Jēzu, kad Viņš uzlūkoja šo augstprātīgo jauno cilvēku, jo Viņš spēja novērtēt jaunajā cilvēkā strāvojošās izteiktās garīgās ambīcijas. Tieši šī iemesla dēļ Tēvs iemīlēja Savu Dēlu. Dievs lika Kungam Jēzum Viņam tuvoties; “Jo kas gan pats rotaļāsies ar savu dzīvību, lai Man tuvotos?” Tēvs apstiprināja Dēla garīgās ambīcijas, atzīstot, ka ļoti maz ir tādu cilvēku, kas paceltos līdz godam patiesi tuvoties Dievam. Viss taisna cilvēka dzīves ceļš tiek aprakstīts kā tiekšanās pēc Dieva pārliecībā, ka mēs beidzot Viņu atradīsim, kad Kungs atgriezīsies, lai izmainītu mūsu dabu (2. Laiku 15:2). Mēs pamazām sākam izprast Kristus mīlestību, “kas ir daudz pārāka par katru atziņu”(Ef. 3:19), un iepazīt Dieva mieru, “kas ir augstāks par visu saprašanu” (Flp.4:7). No mums tiek prasīts būt pilnīgiem, kā mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs (Mt. 5:48); ticēt Dievam (Mk. 11:22). Ar ticības palīdzību, tērpti Jēzus Kristus taisnībā, mēs varam sasniegt šīs augstienes, bet ne pašu spēkiem. Mūsu ikdienas cīņās un uzvarās pār miesas kārībām mēs izrādām patiesu varonību, kādu varētu iedomāties atveidot dramaturgs: galīgs neveiksminieks, bez kādām izredzēm uz uzvaru beigās gūst galīgu uzvaru viņam visnelabvēlīgākajos apstākļos. Pašai mūsu dabai ir nosliece pret garīgajām ambīcijām: “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu” (Rom. 3:11). Tomēr kaut kādā veidā mēs “vienmēr”, atkal un atkal, svinam uzvaras Kristū (2. Kor. 2:14), piedaloties dienu no dienas (dažreiz, stundu no stundas) Viņa triumfālajā gājienā. Ambīciju, godkārības garam nevar būt gadījuma uzplaiksnījuma raksturs mūsu dzīvē. Tam ir jāraksturo viss mūsu dzīves, mūsu domāšanas ceļš.
Un pašās beigās, brīnišķajās beigās, mēs tiksim apbalvoti ar ko tādu, kas pārspēj visaugstākās garīgās ambīcijas, kādas mums tagad varētu būt; pestīšanu, kas aptver daudz vairāk par visu, ko lūdzam un saprotam (Ef. 3:20 – šeit drīzāk ir runa par pestīšanu, nevis svētībām tagadējā dzīvē). Kad Kungs Jēzus solīja uzvarētājiem, ka viņi kopā ar Viņu sēdīsies Viņa goda krēslā (Atkl.3:21), Viņš, bez šaubām, turēja prātā mācekļu lūgumu ļaut viņiem sēsties pie Viņa labās un kreisās rokas Valstībā (Mk. 10:37). Viņš zināja, ka Viņa apsolītā godība nākotnē daudzkārt pārsniedz visas viņu garīgo ambīciju augstienes.
Kā vīri cenšas parādīt nesalīdzināmo Kristus mīlestību pret savām sievām, atspoguļot Viņa cēlsirdīgo pacietību, kā brāļi no dažādām kultūrām un ar atšķirīgu pagātni cenšas sadzīvot, kā mēs katrs tiecamies atspoguļot augstāko Dieva mīlestību pret apkārtējo pasauli, kā mēs cīnāmies ar mūsu iekšējās dabas pastāvīgajiem kūdījumiem – šajās monotonajās ikdienas gaitās Kristū mums ir jāizjūt šis varonības – gandrīz vai piedzīvojumu – gars cīņā par reāla mērķa, patiesu garīgo ambīciju, sasniegšanu.
Piezīmes
(1) Šķiet, ka Pāvils grib iedvest garīgās ambīcijas sludināšanā, kad saka korintiešiem, ka viņiem ir jābūt godkārīgiem, lai iegūtu tās Gara dāvanas, kas visvairāk būs noderīgas publiskai nevis personiskajai Dieva vārda sludināšanai (1. Kor. 14:1,12). Tāpat Pāvils slavē tos, kas bija godkārīgi (pozitīvā nozīmē), vēlēdamies iegūt bīskapa amatu (1. Tim. 3:1). Iespējams, ka tādi cilvēki kā Jefta (Soģu 11:9) un Simsons (14:4) ir uzteicami par viņu tieksmi kļūt par soģiem, kas atbrīvotu Izraēlu no filistiešiem.
