Mājas lapa
2.5. IEMĪLOT VIŅA PARĀDĪŠANOS
Garīgās izaugsmes spēka trūkuma, iespējams, pat stagnācijas rašanos, kas, šķiet, vērojama dažos indivīdos un kolektīvos var izskaidrot ar sekojošiem pamatcēloņiem (es uzreiz piebildīšu, pēc manām domām):
1. Nopietnas ikdienas Bībeles studēšanas prasības neievērošana
2. Nopietnas attieksmes pret grēku trūkums
3. Mūsu Kunga Jēzus drīzas atgriešanās dedzīgas gaidīšanas trūkums.
Pie pirmajām divām problēmām es jau apstājos (1). Es saprotu, cik grūti ir dzīvot Kristus atnākšanas pastāvīgas saspringtas gaidīšanas stāvoklī, cik grūti ir pastāvīgi atrasties dvēseles pacēlumā šī diženākā notikuma gaidās. Bet ja mēs patiesi mīlam Kristu, ja mums ar Viņu ir īsta saskare, mēs karsti vēlēsimies būt ar Viņu, mēs ilgosimies pēc mūsu tagadējās dabas nomaiņas pret patiesu un pilnīgāku savienošanos ar Tēvu un Dēlu. Ebr. 9:28 runā par Kristu, kas “tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida”. Tā ir atsauce uz pazemīgu, grēkus nožēlojošu Izraēlu Salīdzināšanas dienā, kas, ar gavēni attīrījusi dvēseli, gaida Augstā Priestera parādīšanos, kurš, pienesot upuri, pasludinātu viņu grēku piedošanu. Gars izmanto šo tēlu kā mūsu prototipu, kuri gaida mūsu Kunga otro atnākšanu. Mūsu dedzības motivācijai jābalstās uz mūsu grēku piedošanas un izlīgšanas ar Dievu nepieciešamības skaidru apzināšanos. Līdzīgi Dāvids runā par Kunga gaidīšanu dedzīgā cerībā uz piedošanu (Ps. 130: 4-6).
Iemīlot Kristus parādīšanos
Mums ir ļoti skaidri jāapzinās, ka mūsu attieksme pret otro atnākšanu ir tas izšķirošais faktors, kas noteiks, vai mēs būsim Valstībā. Šajā ziņā mēs jau tagad spriežam sev tiesu; mēs formulējam tiesas sēdes iznākumu mūsu tagadējās attieksmes pret Kristus otro atnākšanu gaismā. To pierāda virkne fragmentu, kuri iedveš domu, ka visi, kas dedzīgi gaida Kunga Jēzus atgriešanos, tiks ielaisti Viņa Valstībā. Bet tas, savukārt, iespējams tikai, ja mēs pieturēsimies pareizajai mācībai un ja mūsu ticība un uzvedība būs pietiekoši nobriedušas, lai bez bailēm, ar mierīgu sirdsapziņu un pilnīgā pārliecībā par pozitīvu glābšanas iznākumu, gaidītu šo dienu. Pats Kungs teica, ka visus, “kurus Kungs pārnākot atrod nomodā”, Viņš aicinās uz kāzām (Lk. 12:37). Un 8.pants 2. Tim. 4 liek skaidri saprast, ka visi, “kas ir iemīlējuši Viņa parādīšanos”, saņems balvu kopā ar Pāvilu. Pāvila pārliecība savā glābšanā atrodama viņa patiesajā vēlmē “būt mājās pie sava Kunga” (2. Kor. 5:8), jo tāda bija viņa attiecību tuvība ar Viņu. Vai mēs varam apliecināt, ka arī mūsu attieksme ir tieši tāda? Vai mēs varam justies kā Sīmeans, kas bija ar prieku gatavs nomirt, ieraudzījis Kungu ar savām acīm (Lk. 2:29)? Vai patiesi pastāv stipra mīlestība starp mums un Kungu Jēzu? Ticīgie tiek raksturoti, kā “visi, kas Tevi meklē un … kas ilgojas pēc Tavas pestīšanas” (Ps. 40:17). Patiesībā neviens nopietni nemeklē Dievu (Rom. 3:11, konteksts ietver visus, kā ticīgos, tā arī neticīgos); un tomēr mēs esam tie, kas Viņu meklē. Mums jātiecas sasniegt neiespējamo. Patiesību un Valstību ar visu savu sirdi iemīlējušie saņems to kā balvu. Pāvils 1. Kor. 8:2,3 raksturo ticīgos kā cilvēkus, kas pieņem, ka viņi neko nezina “kā pienākas”, bet patiesi mīl Dievu. Ebr. 9:28 skaidri teikts, ka Kristus “tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida”. Citiem vārdiem, ticīgie, kas patiesi Viņu gaida, algā saņems glābšanu.
Protams, šos pantus izkropļo tie, kas uzskata, ka ikkatru, kas izjūt mīlestību pret Kristu, Viņš atalgos. Mēs zinām, ka patiesa mīlestība ietver kā Viņa baušļu zināšanu, tā arī izpildīšanu. Un daudziem no mums, Kristū esošajiem, šie panti vēl arvien ir lielākais izaicinājums. Ja mēs patiesi gaidām Kristus otro atnākšanu, ja mēs ilgojamies pēc Viņa pestīšanas, tas mūs novedīs pie tā, ka Viņš mūs pieņems. Tāpēc patiesība ir pietiekoši zīmīgi nosacīta: mūsu attieksme pret otro atnākšanu ir tas indikators, pēc kā var spriest, vai mēs tiksim glābti. Ne reizi vien Dāvids psalmos pauž savu labo sirdsapziņu, aicinot Dievu nākt un tiesāt viņu (kā, piemēram, Ps. 35:24). Vai tas neattiecas uz gaidāmo Dieva parādīšanos, kas (par ko Dāvids nešaubījās) kādu dienu notiks?
Mūsu attieksme un reakcija tajā mirklī, kad mēs uzzināsim, ka Viņš ir atgriezies, arī būs mūsu tiesa. Kad Jēzus saka, ka Viņš stāv un klauvē pie mūsu sirds durvīm, gaidot atbildi (Atkl. 3:20), Viņš šeit izmanto Augstās dziesmas motīvu (5:2-8), kur līgavainis (sal. ar Jēzu) klauvē pie savas līgavas durvīm. Bet pievērsiet uzmanību notikumu secībai:
Kamēr līgava guļ, atnāk līgavainis un klauvē (nesaprātīgās jaunavas guļ tā vietā, lai būtu nomodā; Kungs Jēzus ir atnācis)
Līgava atbild, ka viņa nav pienācīgi apģērbusies, runā par savām tikko nomazgātajām kājām, viņa nevar tās aptraipīt, iet un atvērt durvis (Kunga necienīgie neatbild nekavējoties).
Līgavainis cenšas atvērt durvis no ārpuses, iebāžot roku caur spraugu (Kungs ir žēlsirdīgs – atcerēsimies Lata svārstīšanos, kad viņam bija teikts atstāt Sodomu, un pacietīgs pat pret guļošajām jaunavām, vēlēdamies tās glābt).
Līgavas sirdi pārņem vēlēšanās ieraudzīt līgavaini (atraidītie vēl joprojām sauc Jēzu: ‘Kungs! Kungs!’ Viņi ir mīlestības saviļņojumā)
Viņa apģērbjas un, kaisles pārņemta, skrien pie durvīm; dārgā ziežu eļļa pil uz durvju aizšaujamā, viņai to atverot (salīdziniet kā gudrās jaunavas nodrošinājās ar eļļu, nesaprātīgās apķērās par vēlu, nesaprotot, ka Kungs viņas tāpat mīl Viņa atnākšanas brīdī). Bet Viņš ir aizgājis, viņš ir novērsies (par vēlu, durvis ir ciet, Viņš nekad viņas nav zinājis)
Līgava ir izmisumā (atstumšanas šoks).
Viņa viņu meklē un neatrod, sauc viņu, bet viņš neatbild [Sal. Pam. 1:28; atraidītie sauks Kungu, bet Viņš neatsauksies, meklēs Viņu, bet neatradīs. Līdzību redzam arī Hozejas grāmatā (5:6): “Viņi nāks tad ar savām avīm un ar saviem vēršiem meklēt To Kungu, bet neatradīs Viņu, jo Viņš pa to laiku ir novērsies no viņiem”.]
Līgava ir nogurusi no attiecībām ar viņu (jūt nelabumu)
Viņu vajā apkārtējā pasaule (nolādēta kopā ar pasauli)
Tātad, runa ir par to, ka ja mēs tūlīt pat neatbildēsim uz Kunga aicinājumu, mēs parādīsim, ka mīlam Viņu nepietiekami. Neatvērt durvis tūlīt ir tas pats kas neatvērt tās nekad. Kungs Jēzus mūs pieņem tādus, kādi mēs esam, neizgulējušies, bez kosmētikas, bet ar dedzīgu, visaptverošu mīlestību pret Viņu un ticību Viņa mīlestības dziļumam pret mums, kas arī liks mums nekavējoši traukties, lai satiktu Viņu.
It kā mēs zinātu
Mēs nezinām precīzu Kristus atnākšanas kalendāro datumu; un tomēr mums Viņš jāgaida tikpat dedzīgi, it kā mēs droši zinātu to dienu un stundu. Tā, šķiet, ir galvenā Mt. 24: 42-44 ietvertā doma, kur Jēzus paskaidro, ka “ja nama kungs zinātu, kurā stundā zaglis nāks, tad tas paliktu nomodā … Tāpēc esiet arī jūs gatavi, jo Cilvēka Dēls nāks tanī stundā, kuru jūs nedomājat”. Šajā ir ieslēgts daudz. Ja mēs precīzi zinātu Kunga Jēzus atgriešanās laiku, ir viegli iedomāties, kā mēs rīkotos šīs dienas priekšvakarā. Liekas, ka Kristus lūdz mūs iedomāties šo ainu un aicina mūs visu laiku tieši tā arī uzvesties. Un tas patiesi ir liels izaicinājums. Mūsu attieksme pret Dieva vārdu, izpriecas, vaļasprieki, nauda, attiecības ar citiem – visas šīs cilvēku dzīves sfēras, droši vien, nebūtu tādas, kādas tās ir patlaban, ja mūs patiesi spārnotu ideja, ka mums ir jādzīvo tā, it kā mēs gaidītu Kristus atgriešanos jebkurā brīdī.
“Esiet modrīgi”
Visos Kristus izteikumos par Viņa atgriešanos pamatvārdi ir “esiet modrīgi” (Mt. 24:42; 25:13; Mk. 13:33-37; Lk. 12:37; 21:36). Jaunajā Derībā ir ne mazāk par desmit atgādinājumu mums par Kristus pavēli būt “modriem” Viņa atgriešanās laikā. Tas jau pats par sevi norāda, ka modram gaidīšanas garam ir jābūt mūsu dzīves pamatā. Es teiktu, ka visumā mēs pat neapzināmies šī aicinājuma uzstājīgumu. “Esiet modrīgi … esiet nomodā … esiet nomodā” – ir aicinājums, kas nāk no paša Kunga. Mēs neapzināmies, ka tā ir mūsu Kunga Jēzus Kristus pavēle, kas uzstājīgi prasa no mums neatliekami veidot savu dzīvi Viņa nenovēršamās atnākšanas gaidīšanas garā. Ir viegli aloties, domājot, ka šis aicinājums nozīmē Bībeles pravietojumu studēšanu un to salīdzināšanu ar tekošajiem pasaules notikumiem, izdarot no tā visa secinājumu par tuvojošos Kristus atnākšanu. Taču tā nav vārdu “esiet modrīgi” pamatdoma. Mums ir teikts būt nomodā tieši tāpēc, ka mēs nezinām Viņa atnākšanas laiku. Jēzus nesaka (šajā pavēlē), ka mums jāseko politiskās situācijas attīstībai pasaulē kā norādījumam uz Viņa atgriešanās laiku. “Esiet modrīgi” vairumā gadījumu attiecas uz mūsu personīgā garīguma stāvokļa apzināšanos un mūsu rūpēm par citu garīguma stāvokli. Ebreju vārds, kas tulkots kā “nomods”, satur sevī ideju par kaut kā dzīvību apdraudoša nepieļaušanu, modrības saglabāšanu uz izturības robežas. Tā, Habakuks ar vārdu “sargs” domā garīgo nomodu gaidīšanas brīdī, kad Dievs gatavojas viņam ko atklāt (Hab. 2:1).
Jaunās Derības uz Kristus pavēli “esiet modrīgi” atsauču izpēte noved pie secinājumiem, ko daži uztver visai negatīvi. Grieķu valodā darbības vārds ar nozīmi “būt nomodā” ir tieši saistīts ar lietvārdu “nomods, modrība” un attiecas uz karavīriem, kas kaut ko apsargā vai uz apsardzes funkciju pildīšanas laiku. Modrības ideja noteikti saistās drīzāk ar aizsardzību nekā ar agresiju. Tāpat kā lielas mājas durvju sargam ir jābūt modram, apsardzības misiju pildot, tā arī mums jādzīvo pēdējās dienās (Mk. 13:34-37). Lk. 21 definē nomodu kā pastāvīgu lūgšanu, kas virza mūsu ticību uz to, lai nostātos Kunga priekšā tiesas dienā labvēlīgā gaismā, un ar Viņa žēlastību izbēgtu no nelaimēm, kas gāzīsies pār šo pasauli. Nomoda un lūgšanas ideja bieži iet kopā (Lk. 21:36; Mk. 14:38; Mt. 26:41; Ef. 6:18; 1. Pēt. 4:7). Lūgšanām par piedošanu, lai Kungs mūs pieņemtu ir jāraksturo mūsu nomodas stāvoklis šajās pēdējās dienās. Mums jābūt “nomodā”, pastāvīgi stāvot sardzē, lai nepieļautu personīgas un kolektīvas atkrišanas no ticības iespēju (Ap.d. 20:31). Būt modriem nozīmē stingri stāvēt ticībā (1. Kor. 16:13), uzmundrināt un iedvesmot ticībā citus draudzes locekļus (1. Tes. 5:6,11), nebūt padotiem apātijai un atkrišanas idejām, stiprinot tos, kas palikuši ticībā (Atkl. 3:2,3; 2. Tim. 4:3-5), turēt ticības uguni liesmojošu, pat ja citi ir atļāvuši tai nodzist (Mt. 25:13).
“Modrība” nav tikai mūsu personīgā garīguma sargāšana; mājas, cilvēku un mantu aizsardzības ideja ietver sevī domu, ka mums tāpat jārūpējas par mūsu brāļu un māsu garīguma stāvokli. Tieši šajā nozīmē vadītāji “ir nomodā par jūsu dvēselēm” (Ebr. 13:17). Kristus līdzība par kalpu, kam bija uzticēta māja, pirmajā acu uzmetienā var likties būt attiecināma tikai uz vadītājiem; tiem jāsargā un jābaro ganāmpulks, tāpat kā mājas pārvaldniekam jāsargā māja un jārūpējas par pārējiem kalpiem (Mt. 24:43-51; Mk. 13:33-37). Bet šī līdzība ir vērsta uz mums visiem: “Bet ko Es jums saku, to Es saku visiem. Esiet nomodā!” (Mk. 13:37). Citiem vārdiem, mēs visi esam vadītāji, un pavēle būt nomodā par citiem attiecas uz katru no mums. Padomāsim: Cik nopietni vairākums no mums ir norūpējies par citu glābšanu?
Ar modrību domāta arī mūsu tieksmes uz atkrišanu atzīšana, kā personīgajā, tā arī kolektīvajā plānā. Tā ietver mūsu mācības tīrības aizsardzību un rūpes par mūsu brāļu un māsu glābšanu kā par savējo. Reālas rūpes par viņu vajadzībām (Mt. 24:45), atbalsts ticības nostiprināšanā, ikdienas lūgšanas, līdz kamēr tas viss nekļūs par mūsu dzīves un domāšanas veidu. Daži no mums to visu ir dzirdējuši pat pārāk bieži. Bet lieta ir tāda, ka nav iespējams apiet modrības nozīmi un tās nepieciešamības vairākkārtēju akcentēšanu. Nav iespējams ignorēt Bībelē pausto faktu, ka pēdējās dienās daudzi zaudēs ticību, to pat neapzinoties.
Pastāv reāla iespēja, ka Kristus atgriešanās brīdī nebūs neviena ticīgā (Lk. 18:8). Tikai astoņi cilvēki reāli bija nomodā, kad atnāca plūdi; un Pēteris to stāsta par piemēru mums. Tāpēc nav jābrīnās par īpašo uzsvaru uz nepieciešamību būt nomodā.
Ja mēs esam tā paaudze, kas ieraudzīs Kristus atnākšanu, mēs būsim vienīgie cilvēki, kuri nepazīs fizisko nāvi. Un mēs būsim tie, kas sagaidīs Kungu Jēzu uz šīs zemes, kas ir gatavi viņu sagaidīt. Šis gods ir lielāks par mūsu spējām to novērtēt. Tāpēc nav jābrīnās par augošo nepieciešamību pēdējās dienās modri sargāt mūsu doktrīnas tīrību, mūsu dzīves veidu, lai neatkāptos no lielās pestīšanas, kas mums nākotnē dota. Tajā pašā laikā, kā nekad vēl mūsu kustības vēsturē, pastāv reāli destruktīvi faktori, kas izdara spiedienu uz mūsu mācību un mūsu dzīves veidu. Vai tas viss neparāda, cik perfekti atbilstoša ir pavēle būt nomodā šajās pēdējās dienās?
Tā nav nejaušība, ka Mateja evanģēlijā divas reizes sastopam uz mums vērsto Kristus aicinājumu būt modriem (Mt. 24:42; 25:13). Un tam uz pēdām seko Ģetzemanes dārza notikumu apraksts, kur Kristus lūdz mācekļus līdz ar Viņu būt nomodā un lūgties, lai nekristu kārdināšanā (Mt. 26:38-41). Viņa dziļais sarūgtinājums par to, ka viņi nevarēja būt līdz ar Viņu nomodā šajā laikā, bija nepārprotams. Neapšaubāmi tālākā nepieciešamības būt modriem pieminēšana iedveš domu, ka pēdējo dienu modrības ciešanās mēs būsim vienoti ar mūsu sāpju pārņemto Kungu Ģetzemanē. Arī Viņš modri vēroja ne “laiku zīmes”, bet gan Viņa paša attiecības ar Tēvu, izmisīgi lūdzot dot Viņam spēku nest savu krustu un nenoiet no distances (2).
“Paši no sevis…”
Pastāv virspusēja pretruna starp sekojošiem trim Rakstu pantiem:
“Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt, kurā stundā jūsu Kungs nāk” (Mt.24:42).
“Bet jūs, brāļi, nedzīvojat tumsībā, ka šī diena jūs varētu pārsteigt kā kāds zaglis” (1. Tes. 5:4). Šeit ir mājiens uz Kristus līdzību Mt. 24:42-51, kur tiek runāts par to, ka mums jābūt nomodā līdzīgi namsaimniekam, kurš zina, kad atnāks zaglis, un tāpēc neguļ.
“Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā es nākšu pār tevi” (Atkl. 3:3). Mājiens ir nepārprotams, ja mēs būsim nomodā, Kristus atnākšana mums nebūs pārsteigums, tādējādi mēs zināsim Viņa atnākšanas stundu.
Un tā, mums ir jābūt nomodā, jo nezinām, kad Kristus atnāks. Ja būsim nomodā, Viņš neatnāks līdzīgi negaidītam zaglim un nepārsteigs mūs pēkšņi. Skatot šos fragmentus pēdējo dienu gaismā (nenoliedzot arī to sākotnējo nozīmi pirmajā gadsimtā), mēs gūstam pārliecību, ka patiesi nomodā esošie zinās Kristus atnākšanas laiku. Es jau dzirdu daudzas balsis sakām: “Bet mēs nevaram zināt precīzi dienu un stundu!” Mana atbilde uz to ir: mums jābūt nomodā, it kā mēs precīzi zinātu, ka šī ilgi gaidītā stunda jau ir pār mums! Ja rīkosimies tā, tad Kristus atnākšanas laikā mēs būsim gatavi, it kā mums būtu zināma konkrēta stunda. Tas ka Jaunās Derības veidotāji runāja par Kristus atgriešanos kā par drīzu notikumu neliecina par viņu optimismu, jo šī pārliecība bija viņiem iedvesta. Viņu iedvesma lika tiem rakstīt tā, it kā Kristus atgriešanās nenovēršami notiks viņu laikā, jo tieši tādu pieeju Dievs gaida no Saviem ļaudīm: gaidīt Kungu atnākam kuru katru brīdi.
“Zinot laiku…”
Bet es gribu iet pat tālāk par to, pieņemot, ka, iespējams, pēdējā paaudze patiešām zinās precīzu Kristus atgriešanās laiku. “Tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība” (Lk. 21:31). Kā ar ziedu ziedēšanu un lapu parādīšanos kokiem atnāk pavasaris un vasara, tā arī ar Lk. 21:24-26 aprakstīto notikumu sākšanos Izraēlā mēs zināsim, ka Kristus atgriešanās ir tuvu. Tikai Viņa necienīgajiem Kristus atnākšana būs negaidīta. Visām paaudzēm, ieskaitot arī pirmo, pie kuras piederēja Kristus mācekļi, Viņa atnākšanas laiks un stunda nebija zināmi. Bet tad nebūtu nekādas jēgas dot mums vispār jebkādas zīmes, ja pēdējā paaudze nevarētu ar precizitāti noteikt Viņa atnākšanas laiku. Vai gan Jahve neatklāj Savus plānus Saviem kalpiem – praviešiem? Kā sieviete pati zina aptuveno bērna dzimšanas laiku, kaut arī nezina ne dienu, ne stundu, tā arī mums ir jāzina mūsu jaunās dzimšanas laiks – tāda ir Pāvila spriedumu 1. Tes. 5 jēga. Pāvils brīdina: tiem, kas nebūs modri, Kristus atnākšanas diena būs pēkšņa posta diena, “kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt” (1. Tes. 5:3). Neapšaubāmi, šeit ir asociācija ar sievieti, kas mirst dzemdībās tādēļ, ka dzemdību diena iestājas pilnīgi negaidīti. Bet tāpat kā sieviete, kura zina aptuveno dzemdību sākšanās laiku un attiecīgi uzmanās, tā arī pēdējās paaudzes ticīgajiem jāuzvedas līdzīgi, zinot, ka laiks ir tuvu. To pašu baiļu un prieka saviļņojumu, kā bērnu gaidošajai sievietei, jāizjūt arī mums.
Lasīsim Lk. 21:28: “Kad tas sāk piepildīties, tad stiprinaities (grieķu ‘iztaisnojieties’ – it kā ticīgo apspiešana daļēji mazinātos līdz ar Kristus tuvošanās priekšnojautu) un celiet uz augšu savas galvas, jo jūsu pestīšana tuvojas”. Šie vārdi ir attiecināmi tikai uz pēdējo paaudzi, un tie nenoliedzami norāda uz to, ka šī pēdējā paaudze patiesi precīzi zinās, ka Kristus atgriešanās ir tuvu. Un nākošajos pantos Kungs Jēzus runā par pavasari, kad kokiem pumpuri raisās “jūs paši no sevis zināt, ka vasara jau ir tuvu; tāpat, redzot visu šo notiekam, jums būs zināt, ka tuvu ir Dieva valstība” (Lk. 21:30,31). Cilvēkiem piemīt gadalaiku maiņas sajūta, līdzīgā veidā ticīgie sajutīs Kunga atgriešanās tuvošanos. Un nebūs vajadzīgi nedz “laika zīmju” tulki, nedz cilvēki, kas teiktu “laiks ir pienācis”, jo mēs to zināsim paši no sevis (Lk. 21:7,8.panti lasāmi 30-31.pantu kontekstā). Attiecības starp Salamanu un viņa līgavu Augstajā Dziesmā ir analoģiskas Kristus attiecībām ar baznīcu. Un tādēļ zīmīgi, ka baznīca jūt Viņa tuvošanos, dzird Viņa balsi, kaut arī vēl neredz Viņu tuvojamies (Augstā dz. 2:8).
Un visbeidzot vislabākais: Lk. 17:24-26.fragments stāsta par “Cilvēka Dēla dienām” un attiecina tās uz trim momentiem:
1. Kristus kalpošanas dienas
2. Laiks, kas ved uz Viņa atgriešanos
3. Tiesas diena Viņa otrās atnākšanas laikā.
Saistot to visu kopā, mēs nonākam pie sekojoša slēdziena: pēdējās dienās dzīvojošie dzīvos faktiskā Kristus klātbūtnē, it kā Kristus jau būtu fiziski atgriezies, kaut arī tas vēl nebūs noticis. Tas varētu būt, lai uzmundrinātu vajātos svētos pēdējo dienu masveida iznīcināšanas laikā. Un tas pilnīgi noteikti liek noprast, ka viņi zinās, ka Kristum ir kuru katru brīdi jāatgriežas, ka viņi dzīvo Cilvēka Dēla dienās. Šīs dienas, kas pakāpeniski sagatavo Kristus atgriešanos, sekojoši, vairs nebūs līdzīgas nevienam citam cilvēces vēstures posmam – patiesi ticīgajiem. Viņiem zīmes būs tik skaidras, ka viss būs tā, it kā Kristus jau ir atgriezies.
Pastāv sakarība starp maizes laušanu un otro atnākšanu. Mums tas ir jādara “tiekāms Viņš nāk”. Kristus teica: “Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā”(Mk. 14:25). Tā, “šajā tumšajā nodevības naktī mēs esam apvienoti ar Viņa atnākšanas svētību”. Kristus vēlme par regulāru maizes laušanu Viņa atcerei tādējādi ir saistīta ar Viņa vēlēšanos, lai mēs pastāvīgi atcerētos Viņa otrās atnākšanas realitāti.
Piezīmes
(1) Sk. “Vai mēs neesam pārāk akadēmiski?”
(2) Doma, ka uzticīgais baznīcas atlikums pēdējās dienās tiks stipri vajāts, ir izklāstīta grāmatā “Pēdējās dienas”, kā arī doma par nozīmīgu atkrišanu no ticības pēdējo dienu eklēsijā.
