Mājas lapa
2.4 KALPOŠANA PAR VELTI
Rakstos ir ne mazums vietu, kas vēstī, kā taisnprātīgie tiek svētīti par savu taisnprātību šajā dzīvē. Piemēram, ja mēs atsakāmies no daudz kā šajā dzīvē Valstības dēļ, mēs to daudzkārtīgi atdabūsim jau šinī laikā (Lk. 18:30). Konteksts šeit (kā arī Lk.12:31) skaidri liek saprast, ka mūsu uzticības rezultātā mēs saņemsim konkrētu svētību no Dieva. Tam ir izcili piemēri kā Bībelē, tā arī kristadelfiešu dzīvē. Dievbijība dod ne vien nākotnes Apsolījumu, bet nes augļus arī tagadējā dzīvē (1. Tim. 4:8). Lūk, vēl virkne atbilstošu atsauču: Lk. 12:31; 5. Moz. 28:1-14; Ps. 37:25; 63:5,6; 84:12; Mal. 3:10. Un, neskatoties uz to, arvien lielāks skaits brāļu un māsu dažādās mūsu zemeslodes malās redz, ka viņu dzīve ar katru dienu kļūst arvien smagāka: garākas darba stundas par niecīgu samaksu, nabadzīga ēšana, nepietiekams apģērbs, nedrošība par ģimeni, un it īpaši (kas, pēc mana novērojuma, tiek visskaudrāk izjusts) brīvu līdzekļu trūkums darbam Patiesības labā vietējo iedzīvotāju vidū.
Tas izsauc pieaugošu neticību solījumiem par Dieva svētību tiem, kas Dievu stāda pirmajā vietā. Daudziem brāļiem un māsām Dievs patiesi ir pirmajā vietā. Taču viņi nesaņem solīto reālo labumu, kaut arī pilnībā ir gatavi izlietot to kalpošanai Kungam. Prieka un miera ideja šeit un tūlīt nekādi nesaskaņojas ar dzīvi, kas jāpavada bezgalīgos līdzekļu meklējumos, lai apmierinātu neatliekamās cilvēku vajadzības.
Kāpēc?
Ne jau tāpēc, ka šiem brāļiem un māsām nav pietiekamas ticības. Tieši nabadzīgos Dievs izredzējis par bagātniekiem ticībā (Jēk. 2:5). Ir daudz citu atsauču, kas māca, ka krusts nāk pirms vainaga: un vainags ir tikai Valstībā. “Caur daudzām bēdām mums jāieiet Dieva Valstībā” (Ap.d. 14:22). Kristietības viltus tēls, kas pastāv mūsu Eiropas un Āfrikas kultūrās, māca mūs, ka ticība Dievam kaut kādā veidā darīs katra stāsta beigas laimīgas. Ir viegli domāt, ka mums kā kristadelfiešiem klāsies labi šajā dzīvē – un arī tiesas dienā. Vientuļa māsa ar salauztu sirdi atrod lielisku brāli, un viņi stājas laulībā. Pašķīrušies brālis un māsa iemīlas viens otrā atkal, un viņu laulība kļūst laimīgāka nekā jebkad agrāk. Brālis bezdarbnieks pēc kristīšanās saņem labu darbu; alkoholiķis pēc iepazīšanās ar Patiesību uz visiem laikiem šķiras no sava postošā ieraduma. Protams, ka arī tā notiek. Bet Bībele ir pilna ar piemēriem, kur ticīgo dzīve, no cilvēciskā redzes viedokļa, nenoslēdzas ar laimīgām beigām. Un mūsu kristadelfiešu pieredze arī to parāda. Pilna ticības Jēzum Kristum vientuļa māsa, visu savu dzīvi ar grūtībām vilkdama galus kopā, nomirst pilnā vientulībā savā gultā ar pārliecību, ka viņu iemīlējušais un Sevi par viņu nāvei nodevušais Kungs viņu pieņem. Laulības nesaskaņas pieņemas spēkā, sieva aiziet no ticības, šķiras un iziet pie cita. Brālis nepamet ticību, turpina ikdienas lasīšanu vienatnē savā dzīvoklī; viņš ir ceļā uz Valstību ar neizārstējamu sāpi un grūtsirdību dvēselē. Brāli bezdarbnieku izmet no mājas, sieva no viņa aiziet, bet viņš turpina cīnīties ticībā, kamēr Tas Kungs nepieliek punktu viņa nelaimīgajai dzīvei. Protams, ir arī pretēji piemēri, kad Tas Kungs dāsni apveltī ar materiālajiem labumiem: Viņš izpilda Savu solījumu darīt to Savu bērnu labā. Es godīgi un atklāti atzīstos, ka salīdzinājumā ar daudziem maniem brāļiem un māsām es tik tiešām piederu šai kategorijai. Bet ļoti bieži tas tā nenotiek, it īpaši Āfrikā, Āzijā un Austrumeiropas valstīs šobrīd. Daudzu brāļu un māsu dzīve šajos reģionos, kā šķiet, neved pie laimīgām beigām, pie daudzkārtīgās svētības šajā dzīvē. Kāpēc? Kāpēc?
Personīgi es pieskaitu arī šo savam garajam neatrisināmo paradoksu sarakstam Dieva attiecībās ar mums (1). Ir panti, kas māca, ka Dievs patiešām dos mums materiālo svētību šajā dzīvē. Bet ir arī tādi, kas runā par pretējo. Un tomēr Dieva vārdi nesatur pretrunas. Ījabs, Dāvids un Asafs bija to daudzo ticīgo rindās, kas centās atrisināt šo paradoksu. Beigu beigās viņi visi to pieņēma, nepiedāvājot vienkāršu atbildi, kas dažos kodolīgos teikumos to izskaidrotu.
Pašaizliedzības piemēri
Tomēr … Bībelē ietverta nozīmīga tēma par cilvēku lielo mīlestību pret Dievu, kas ir tik piesātināta ar Dieva rakstura cildināšanu, ka viņi bija gatavi kalpot Viņam, negaidot nekādu atlīdzību šajā dzīvē. Tādiem cilvēkiem mūsu apspriežamais paradokss nebūtu izraisījis nekādas grūtības. Tie vārdā nenosauktie, nezināmie ticīgie Vecās Derības laikā, kas sevi noliedza Patiesības labad, bija no šīs kategorijas (Mt. 19:12). Viņi kalpoja Dievam, neko negaidot no Viņa vietā. Ņemsim vēl dažus piemērus:
- Sātans Ījaba grāmatā izsaka nopietnas šaubas, ka kāds cilvēks būtu gatavs kalpot Dievam par velti šajā dzīvē (Īj. 1:9). Viena no Ījaba grāmatas tēmām ir parādīt, kā patiess ticīgais kalpos Dievam par velti. Faktiski, Ījabs gāja vēl tālāk. Viņš saka, ka kalpos Dievam, pat ja viņš neko nesaņems no Viņa šajā dzīvē un pat ja nesaņems balvas arī nākotnē, un pat ja Dievs apiesies ar viņu netaisnīgi; ‘pat ja’, Ījabs prāto, ‘Dievs mani nokaus (nevis vienkārši ‘nositīs’)’ (sk. Īj. 13:15; 14:7,14; 19:10). Tā bija mīlestība pret Dievu, pilnīga uzticība Radītājam, neskatoties uz Viņa ceļu neizpratni. Pravieša Maleahija laikos jūdi gaidīja no Dieva balvas par katru nenozīmīgu rīcību. Viņus nosoda ar vārdiem, kas atsauc atmiņā Ījabu un viņa vēlēšanos kalpot Dievam “par velti” (Mal. 1:10).
- Līdzīgus augstumus sasniedza arī Mozus. Viņš bija gatavs atdot savu dzīvi šajā saulē un Apsolīto mūžīgo dzīvi Izraēla glābšanas dēļ (2. Moz. 32:29-32). Viņš ir gatavs uz visu, lai tikai netiktu zaimots Dieva vārds. Mozus tik stipri mīlēja un cienīja Dieva raksturu, Viņa personību (visu, kas ietverts Viņa vārdā), ka bija gatavs atteikties no personīgās svētības, no pašas dzīves Dieva brīnuma dēļ. Mazāka garīga brieduma laikā, 40 gadus pirms tam, Mozus raudzījās uz atmaksu (Ebr. 11:26). Bet tagad viņa dzīves vadmotīvs ir Dieva vārda slava. Mūsu galvenais mērķis ir Dieva Valstības sasniegšana. Bet, neapšaubāmi, līdzīgi Mozum, mums jāvirzās pretim vēlmei redzēt Dieva slavas veikumu, kas stāvētu pāri apsēstībai ar personīgās vietas iegūšanu politiskajā Valstībā.
- Arī levītiem tika mācīts, ka viņu tuvība Dievam, viņu aicinājums ikdienā kalpot Viņam bija pagodinājums, kas vairāk kā pietiekami kompensēja to, ka viņi nesaņēma materiālo svētību zemes mantojuma veidā Kānaānā. Un levīti ir mūsu prototipi (1. Pēt. 2:5).
- Pagāniete Ruta iemīlēja, patiesi iemīlēja Izraēla Dievu. Pēc vīra nāves viņa labprātīgi atteicās no otrreizējas laulības, kā brīnumu uztverdama savu uzņemšanu Izraēlas kopienā. Notika tā, ka šim stāstam ir laimīgas beigas. Bet Rute bija gatava arī pretējam.
- Dāvids juta, ka Dieva vārda brīnuma atklāsme bija daudz svarīgāka par materiālās svētības klātbūtni vai trūkumu šajā dzīvē (Ps. 119: 72,111).
- Rom. 12:20 Pāvils citē vārdus no Salamana Pamācībām 25:21,22: “Bet, ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu … tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles”. Bet viņš necitē nākošos: “Tas Kungs tev to atlīdzinās”. Pāvila pozīcija ir skaidra: mums nevajaga pretoties ļaunumam, bet darīt visu, kas kalpo Dieva vārda slavēšanai, nekārojot balvas par mūsu taisnprātību.
- Elija sausuma laikā Dievam nelūdza lietu un maizi izraēliešu tautai (1. Ķēn. 17:1). Un kaut gan pats personīgi no tā cieta, viņš bija gatavs to pārdzīvot, lai tikai atgrieztu maldu ceļos klīstošo tautu pie Dieva.
- Atraitne no Sidonas Sareptas jau gatavojās miršanai (1. Ķēn. 17:12). Šīs nabadzīgās sievietes traģēdija mani dziļi aizkustina. Es iedomājos, kā viņa uzkopa savu māju un tad izgāja kvēlojošās saules gaismā, lai salasītu nedaudz malkas. Bet viņa atdeva pēdējo, labāko kumosu Dieva cilvēkam Elijam, šķiet, negaidīdama, ka tas palīdzēs viņai izkļūt no nožēlojamā stāvokļa. Viņa atdeva pēdējo, labāko, neko negaidot vietā. Vairākus gadsimtus vēlāk cita atraitne iemeta pēdējos divus grašus pasakaini bagātas, mācībā korumpētas, liekulīgas eklēsijas ziedojumu šķirstā. Saistība šeit ir tajā, ka viņas nāve bija vēl traģiskāka, jo, iespējams, viņas ķermenis tika iemests Gehennā līdz ar klaiņojošajiem kaķiem (vietā, kur pie Jeruzalemes sienām sadedzināja atkritumus). Un šeit nav redzamas nekādas laimīgas beigas – šajā dzīvē. Un viņa to lieliski saprata.
- Sedrahs, Mesahs un Abed-Nego, atteikušies pielūgt zelta tēlu, paziņoja Nebukadnēcaram, ka izraēliešu Dieva spēkos ir viņus glābt no ugunīgās krāsns. “Bet, ja Viņš to arī nedarītu, tad tev būs zināt, ak, ķēniņ, ka mēs negodāsim tavus dievus” (Dan. 3:18). Pat ja Dievs nesaglabātu viņu dzīvības, vienalga, viņi bija gatavi kalpot tikai Viņam. Iespējams, ka domās viņi atkārtoja Ījaba vārdus: “Kaut Viņš mani arī nokaus, taču es Viņam uzticēšos!” (Īj. 13:15 pēc angļu tulkojuma).
- Iespējams, ka tāpat jutās arī apustuļi. Kad Kungs taisījās iet pie Lācara, viņu acīs tas bija pielīdzināms pašnāvībai. Viņi cerēja, ka Viņš atpestīs Izraēlu godībā, tūlīt un uz vietas. Bet viņi tik ļoti uzticējās Viņam kā Pestītājam, kaut arī nesaprotot, kā Viņš to izdarīs, ka viņi piekrita Toma paslepus teiktajiem vārdiem: “Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!” (Jņ. 11:16). Es stādos priekšā, kā Pēteris piekrītot svinīgi pamāj ar galvu, domājot par savu sievu un mīļajiem bērniem tai zvejnieka būdiņā. Bet viņš kalpoja par velti, jo viņš karsti mīlēja Kungu. Un viņš bija gatavs mirt par Viņu, pat nesaņemot neko, ko Jēzus no Nacaretes, pēc viņa domām, varētu dot viņam šajā dzīvē. Taču Kungs sagaida tādu uzticību no mums visiem. Nogurušais kalps var strādāt visu dienu Viņa labā, bet kad viņš pārnāk mājās, Kungam ir nekavējoties jāsagatavo vakariņas, negaidot par to nekādu pateicību. Bet citviet Viņš dod saprast, ka Viņš mūs slavēs tiesas dienā, ka Viņš pats mums kalpos (Lk 12:37). Un šajā dzīvē mums ir jābūt noskaņotiem kalpot par velti, pat nedzirdot pateicības vārdu.
- Ābrahāmam tika sacīts atstāt dzimto pilsētu Ūru un visu, kas viņam tajā bija, un doties uz zemi, ko viņam norādīs. Cenzdamies uzturēt jaunas dzīves cerības un vēlēšanos, viņš pienesa Dievam bagātīgus upurus un devās uz Kānaānu. Kad viņš beidzot sasniedza sava ceļojuma mērķi, viņš neaptvēra, ka viņš to ir sasniedzis. Tad Tas Kungs viņam parādījās un teica, ka šo zemi Viņš atdos viņa pēctečiem (1. Moz. 12:1,7). Cilvēka apziņai tas būtu bijis milzīgs trieciens. Viņš bija atstājis visu cerībā uz jaunu dzīvi un mantojumu, bet tagad viņam saka, ka kāds, saukts par viņa “pēcteci”, saņems šo zemi mantojumā. Taču Ābrahāms uzcēla altāri un godināja Dievu, apzinoties, ka šajā dzīvē viņam ir jākalpo Dievam, neko no Viņa neprasot vietā. Bet viņa skatiens tagad bija vērsts uz nākamo Kristus Valstību, viņa pēcnācēja Valstību. Dieva sajūsma par šādu attieksmi bija tik liela, ka Viņa nākošie Apsolījumi ietvēra pašu Ābrahāmu personīgi, parādot, ka, pateicoties viņa piederībai Kristum kā savam pēcnācējam, viņš arī pats personīgi saņems savu mantojuma daļu.
- Taisnprātīgie deva nabagajiem, slimajiem, izsalkušajiem, pat neapzinoties, ka viņi to dara. Un viņi ar pārliecību to noliegs, kad Kristus norādīs uz visiem viņu labajiem darbiem. Viņi kalpo, negaidot atlīdzinājumu, pat neatceroties savus labos darbus. Un katrs tiesā attaisnotais būs bijis līdzīgs viņiem (Mt. 25:36). Dot un negaidīt neko vietā ir mūsu visu pienākums, kas patiesi vēlas parādīt Dieva gribu, jo tieši to Viņš dara un ir darījis katru minūti vienaldzīgās un nepateicīgās cilvēces labā visā tās vēstures garumā (Lk. 6:35,36).
Vairāk par visiem, pēc manām domām, Dieva svētības došanas politika uztrauca Habakuku. Viņš redzēja, ka taisnajam Izraēlā nereti bija liegtas materiālās svētības, kas taisnajiem bija solītas. Un tomēr, neskatoties uz to, viņš savu pravietojumu noslēdz ar personīgu, no sirds nākošu slavas un uzticības himnu savam Dievam. Pravietis runā par labumiem, ar kuriem Dievs apsolīja apdāvināt taisnos izraēliešus, bet kas, kā brīdina Dievs, tiks liegti bezgožiem. Viņš saka, ka kaut arī viņam kā taisnajam ir liegtas apsolītās svētības, kuru vietā viņš saņem netaisnajiem sagatavoto lāstu, viņš tik un tā mīl Dievu arvien vairāk un vairāk. “Kaut:
1) “vīģes koks arī neziedēs un vīnakokam nebūs ogu” (salīdz. 5. Moz. 8:7,8; Ps. 105:33; Joēla 1:7; Mih. 4:4; un īpaši Jer. 8:13);
2) “nepiepildās arī cerības, kādas bija liktas uz eļļas kokiem”;
3) “un arī tīrumi nesniedz nekādu barību” (salīdz. 5. Moz. 28:3; 32:32; 3. Moz. 26:4);
4) “…sīklopi būtu izzuduši no aplokiem” (salīdz. 5. Moz. 28:4,18; Jes. 45:10; Cef. 2:6);
5) “… kūtīs nebūtu arī vairs neviena liellopa”:
“tad es tomēr gribu gavilēt savam Kungam un likt izpausties savam priekam par savu Glābēju, savu Dievu! Jo Dievs Tas Kungs ir mans spēks un darīs manas kājas vieglas kā kalnu kazai un pāri maniem augstumiem rādīs man ceļu un vadīs mani” (Hab. 3:17-19).
Bet pāri visiem šiem piemēriem no Dieva ļaužu vēstures Kunga Jēzus dzīve un krusts ir augstākais nesavtīgas kalpošanas Dievam paraugs. Viņš bija labais gans, kuru neinteresēja augsta samaksa un personīgā izglābšanās no varmācīgas nāves, bet vienīgi savu mīļoto avju glābšana (Jņ. 10:11,12). Viņš nedomāja par vienlīdzību ar Dievu, kas viņu gaidīja kā atmaksa, kā par kaut ko, kas būtu jātver. Tā vietā Viņš visas savas pūles veltīja tam, lai būtu par pazemīgu kalpu, kas strādā, lai atnestu glābšanu citiem (Flp. 2). Tādai pieejai darbam Dieva slavas labā ir jāpārņem visa mūsu būtība. Apdomājiet Salamana Pamācību 25:21,22: “Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi … jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās”. Šis fragments tiek citēts Rom. 12:20, ar nolūku izlaižot pēdējo frāzi: “Tas Kungs tev to atlīdzinās”. Pāvils it kā saka: ‘Bezdievīgo sodīšana, kad Dievs (bet ne jūs) izlies Savu atriebību, kalpos Viņa slavināšanai. Tāpēc dariet savu darbu, nerūpējoties tik daudz par apsolīto balvu, kā par zemes piepildīšanu ar Dieva slavu’.
Vai cilvēks ir spējīgs …?
Uz šo brīdi, pēc visiem šiem piemēriem, jūs, droši vien, esat sapratuši, ko es gribu ar to teikt. Es baidos, ka daži padomās, ka es pārlieku asi ņemu, piesaucot būt askētam. Nekādā ziņā: es vienkārši cenšos, cik godīgi un sakarīgi ir manos spēkos, izprast Bībeles mācību par šo tēmu, apkopojot to ar mūsu tagadējo kristadelfiešu pieredzi. Izaicinājums vērsts uz katru no mums, tieši acīs: vai cilvēks ir spējīgs kalpot Dievam par velti? Nedrīkst novērsties no šādas jautājuma nostādnes svarīguma. Vai cilvēks spēj kalpot Dievam par velti? Vai jūs esat spējīgi? Vai spēju es? Vai mēs esam spējīgi pacelties līdz pravieša Habakuka līmenim? Vai arī, vai mēs esam spējīgi pacelties līdz Mozus vai Ījaba līmenim: tā iemīlēt Dievu, lai būtu gatavi atraidīt šīs pasaules materiālos labumus un pat pašu dzīvi, nedomājot par to, vai mēs būsim Valstībā, vai nē? Vai mēs būsim patiesi spējīgi aptvert bieži citētos doktora Tomasa vārdus: “Dieva slavas izpausme, ne cilvēka glābšana” ir Dieva augstākais mērķis? Vai mēs būsim spējīgi pēc atraidīšanas tiesā vēl aizvien mīlēt Dievu? Mums būtu jābūt spējīgiem uz to, kaut vai iztēlē. Jo tikai necienīgais var zaimot Dievu, nosaucot Viņa dēlu par cietsirdīgu cilvēku (Mt. 25:24).
Principi, kurus mēs izskatījām, ir daudz dziļāki un plašāki, nekā vienkārši uz ticīgo brāļu un māsu nabadzības problēmu attiecināmi. Daudzi aktīvi Dievam strādājošie brāļi bieži sūdzas, ka viņu darbu nav pienācīgi novērtējuši citi, bet vientuļie brālis vai māsa attaisno partnera meklējumus neticīgo vidū ar to, ka nevar to atrast starp ticīgajiem. Bet ja cilvēks kalpo Dievam par velti, viņš negaidīs Dieva svētību laulībā vai viņa darbu novērtēšanu citu brāļu vidū … Ja mums tomēr ir šīs svētības, tad jāraugās uz tām kā uz cukuru pie tējas vai glazūru uz kūkas. Ja mūsos mīt Dievam nesavtīgas kalpošanas gars, tad mēs patiesi novērtēsim tās materiālās svētības, kas mums tiek dotas un no sirds pateiksimies par tām. Ir ciešs sakars starp Dievam nesavtīgas kalpošanas garu un dzīvi, kas piepildīta ar patiesu atzinības un pateicības garu, ar garu, kas viegli samierinās ar zādzību, piemēram, materiālo vai arī citādu svētību zaudējumu.
Mēs patiesi esam nonākuši pie pašiem pamatjautājumiem. Vai cilvēks ir gatavs kalpot Dievam par velti? “Mans dēls, atdod sirdi man”; “Un tev būs To Kungu, savu Dievu mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku. Mozus savas dzīves pēdējās stundās atkal un atkal atkārtoja šos vārdus. Viņš lūdza Izraēlu nebaidīties no pārbaudījumiem, bet apbruņoties ar mīlestības ideju pret Dievu un būt gataviem tā vārdā atteikties no visa (5. Moz. 6:5; 10:12; 11:13,22; 13:3; 19:9; 30:6 – izteiksmīgs septiņkārtīgs atkārtojums). Es gandrīz dzirdu viņa balsi drebam, izrunājot vārdu “visu”. Sešas reizes, griežoties pie tautas ar aicinājumu mīlēt Dievu ar visu sirdi un visu dvēseli, Mozus dod skaidri saprast, ka ja viņi ieies Valstībā, Dievs dos viņiem mīlošu sirdi, lai viņi varētu mīlēt Viņu no visas savas sirds un ar visu savu dvēseli (5. Moz. 30:6). Neatvairāma loģika. Valstībā visa mūsu daba, katra mūsu būtības daļiņa būs piepildīta ar mīlestību pret Dievu. Un ja tāds ir mūsu nākotnes liktenis, vai nav loģiski uz to tiekties jau tagad? Tajā dienā mūsu priekšā vairs nestāvēs balvas saņemšanas perspektīva. Mīlestība pret Dievu, prieks Viņa Vārdā būs mūsu virzošais spēks. Un tāpēc savā pēdējā uzrunā Mozus vairākkārt uzsver, ka tā jābūt arī tagad, mūsu īsajā sagatavošanās brīdī. Šīs idejas pārņemšana nozīmē daudz vairāk nekā dažas Jaunā gada priekšvakaram raksturīgas apņemšanās; vairāk nekā piekrišana domās sprediķotājam, kas aicina brāļus strādāt vēl nopietnāk. Tāda pieeja neskar mūsu dvēseles dziļākās stīgas, veicot tikai virspusēju kosmētisku pielabošanu. Un, ak vai, mūsu kristadelfiskais garīgums nereti nav nekas vairāk. Mums jāatver savas sirdis mīlestībai pret Dievu abās nozīmēs: Viņa mīlestībai pret mums, un mūsu atbildes mīlestībai pret Dievu (3). Ja mēs to izdarīsim, mēs būsim pārņemti ar to, tik stipri pārņemti, ka materiālo svētību esamība vai trūkums mūs vairs neuztrauks.
Jau tagad svētītie.
Jaunā Derība akcentē to lielo garīgo svētību, ko mēs jau esam saņēmuši; tai būtu jābūt mūsu uzmanības centrā. “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?” (Mk. 10:36) – Kungs Jēzus, neapšaubāmi, sacīja ar vieglu ironiju, jo Viņš tikko bija sacījis, ka pieņems nāvi par viņiem. Jēkabs un Jānis, acīmredzot, nespēja novērtēt to brīnumu, svētību, to pagodinājumu, ka Dieva Dēls viņus mīlēs līdz galam. Viss, ko viņi gribēja, bija labums šajā dzīvē, lai varētu palielīties citu priekšā, ka viņiem būs lielākā teikšana Valstībā. “Ko jūs gribat, lai Es jums daru”, vēl piedevām tam, ka mīlēšu jūs līdz nāvei ar mīlestību lielāku par jebkura cita? Viņu prāts bija pārāk šobrīdēji ievirzīts, uz sīkumaino slavu tagad un tūlīt. Bet kad viņi īstenībā ieraudzīja krustu (Lk. 23:49 vedina uz domām arī par Jēkaba klātbūtni tur), viņi visu saprata. Tā tas notika arī ar Ījabu. Ījaba grāmatas centrālajā daļā viņš konsekventi griežas pie Dieva ar uzrunu “Šaddajs”, jeb labdaris, svētību dodošais. Bet prologā un epilogā viņš Dievu sauc “Jahve”. Varētu būt, ka viņš bija nonācis līdz tādai Dieva vārda brīnuma apziņai, kas lika viņam atteikties no priekšstata par Dievu vienīgi kā materiālās labklājības svētību devēju.
Viss teiktais nebūt nenozīmē, ka tiekšanās pēc apsolītās balvas Valstībā būtu peļama; ir Bībeles liecības, kas apstiprina šo Valstības redzējumu. Līdzīgā veidā ir iespējams saskatīt šos cilvēku tieksmju elementus dažos Bībeles izteikumos. Tā, Gars mudina vīrus mīlēt sievas kā pašiem sevi, jo faktiski tas arī nozīmē mīlēt sevi pašu (Ef. 5:29). Tajā pašā laikā mūs brīdina, ka patmīlība būs raksturīga cilvēku īpašība pēdējās dienās. Pāvils, runājot “cilvēcīgi” (Rom. 6:19), domā, ka jau bailes vien soda priekšā liks mums sarosīties un nopietni pieiet garīgajai dzīvei (2. Kor. 5:11), kaut gan Rakstu būtība citviet norāda, ka ne jau bailēm ir jābūt par motivāciju. Un tā Valstība ir mūsu galvenais stimuls. Bet mums tā ir jāvēlas ne sevis pēc, bet gan Dieva slavināšanai. Un nav nekā slikta lūgumos Dievam pēc materiālās labklājības, atsaucoties uz Viņa apsolījumiem, ko iespaidīgi dara Habakuks. Pats Kungs rekomendēja divpadsmit mācekļiem katru dienu lūgt Dievu par uzturu, balstoties uz Viņa apsolījumiem par to, ka taisnajam nekad nebūs staigāt izsalkušam (Ps. 37:25; Joz. 1:5 salīdz. ar Ebr. 13:5), kā to parādīja Izraēla klejojumu laiks tuksnesī, kad Dievs katru dienu deva viņiem barību. Dievs apliecināja Izraēla tautai, ka tāpat kā Viņš baroja viņus tuksnesī, Viņš darīs arī turpmāk (Joz. 1:5). Un šo pašu apsolījumu Pāvils citē arī mums (Ebr. 13:5), kāpēc arī Pāvils dod mums padomu dzīvot, nedzenoties pēc materiālajiem labumiem. Taču mums nav jāgaida uz tiem (vai arī vispār uz kaut ko). No vienas puses, mēs varam lūgt par to savās lūgšanās, un Debesu Tēvam patīk mūsu lūgšanas. Bet pastāv daudz augstāks līmenis
mūsu dzīvē (4), kurā materiālo labumu lūgšana neieņem tik nozīmīgu vietu. Mēs varam līdzināties Kālebam, kurš atkaroja Hebronu (savu daļu Valstībā) sev, bet pēc tam atdeva to citiem (Joz. 14:12-14). Daudzi briedumu sasnieguši brāļi apzinās, ka viņu lūgšanas arvien mazāk akcentē fizisko svētību izlūgšanos no Dieva; drošību, veselību utt. Prieks, gods, Dieva pazīšana, Viņa vārda svētība, pārliecība apsolītajā Cerībā uz Viņa dalīšanos ar mums Viņa morālās dabas svētībā, iespēja ieraudzīt Viņu, tas, ka Dievs Pats nožāvēs mūsu asaras … šo iespēju apcerēšana un novērtēšana liek nobālēt tieksmei pēc materiālajiem labumiem un to saņemšanai. Tieši tādu garīgu pieeju raksturo kāda apgarota autora himnas vārdi:
Ak, Kungs, kas aicināji Pats mūs lūgt
Par maizi mūsu dienišķo,
Mēs Tavu žēlastību lūdzam, dod spēku mums
Iet Tavu ceļu svētīgo.
Mēs lūdzam ne par rītdienu,
tās nezināmo taku,
Ik dienas slogs par smagu nav,
Jo raugi Tu pār mums.
Piezīmes
(1) Pilnīgākai šīs tēmas apspriešanai skatieties 8.3.nodaļu.
(2) Pēc manas personīgās pārliecības šeit sātans ir neviens cits kā taisnais enģelis. Bet lai kas tas arī nebūtu, viņš ir ticīgais, un viņa vārdos, tos uzmanīgi izlasot, nav nekā slikta un Dievu zaimojoša. Un, iespējams, ka pat enģeļiem ir grūti pieļaut, ka cilvēks var mīlēt Dievu par velti šajā dzīvē.
(3) Tā saprašana atklāj mums sekojošo. Kaut arī ebrejos nebija Dieva mīlestības (Jņ. 5:42), tas nenozīmēja, ka Dievs viņus nemīlēja. Viņi ir Dieva mīlēti kā kaprīzi bērni. Pāvila lūgšana: “pats Kungs lai vērš jūsu sirdis uz Dieva mīlestību” (2. Tes. 3:5), neapšaubāmi nozīmē, ka Tas Kungs drīzāk pavirzīs viņus uz nebeidzamās Dieva mīlestības arvien lielāku apzināšanos nekā vienkārši noliks viņus stāvoklī, kad iemīlēs viņu sirdis.
(4) Skatieties “Dzīve dažādos līmeņos”.
