Mājas lapa
2.3 “IZMANTOJIET LAIKU”
Raugoties uz lielajiem baltajiem, pār mūsu galvu lēni slīdošajiem mākoņiem, vērojot dzīves tecējumu, kas paiet sīkumainā, juceklīgā steigā, ir viegli nelikties ne zinis par to, ka mūsu planēta traucas izplatījumā ar milzīgu ātrumu. Un tikpat grūti ar prātu aptvert cilvēka dzīves straujo un īso tecējumu. Dievs pastāv no mūžības sākumiem, un nākošā Valstība pastāvēs mūžīgi. Cilvēces vēstures seši tūkstoši gadi ir viens vienīgs kniepadatas dūriens mūžības skatījumā. Un mūsu septiņdesmit mūža gadi ir vēl jo niecīgāks laika sprīdis. Tāpēc ir gandrīz neiespējami noticēt, ka mūsu īsās uzturēšanās dēļ šeit mums ir dota mūžīgas dzīves cerība. Mūsu laika apjoma milimetri šai pasaulē pieved mūs pie mūžības vārtiem, ja mēs pareizi izmantojam to laika sprīdi, kas mums atvēlēts. Neiedomājami nesamērīga ir attiecība starp bezgalīgo laiku un dažiem mūsu pastāvēšanas gadiem. Mūsu vieglās ciešanas, kas ilgst tikai mirkli, “dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību” (2. Kor. 4:17). No tā izriet, ka mūsu dzīves katru mirkli Dievs aktīvi izmanto, lai sagatavotu mūs priekšā stāvošajai mūžībai. Neticami, ka mūsu pārbaudījumi šeit ir tik īslaicīgi – tikai kādi četrdesmit gadi pēc mūsu kristīšanās. Šķiet piemērotāk būtu bijis, ja mēs ciestu, teiksim, vienu miljonu gadu, lai sagatavotos mūžībai, kuru reiz iegūsim un kurai viens miljons gadu būs tikai mirklis. Būtībā milzīgi lielai gara izaugsmei un attīstībai ir jāiekļaujas tik niecīgi mazā laika sprīdī. Un no tā izriet noteicošais secinājums: mums ir jāļauj Dievam izmantot katru mūsu dzīves mirkli šeit tik pilnīgi, cik tas iespējams, lai mēs būtu gatavi Viņa mūžīgajai Valstībai.[VS1]
Vergi
Tā nav tikai izvēle, kas mums jāizdara, tas ir mūsu pienākums, kas loģiski izriet no situācijas. Diemžēl daudzi angļu (kā arī citvalodu) tulkojumi slēpj grieķu vārda ‘vergs’ patieso spēku, tā vietā lietojot vārdu ‘kalps’. Jo vergs ir tas vārds, kurš nozīmē pilnīgu piederību savam kungam, bezierunu paklausību, pilnīgu nodošanos kalpošanai. Šī loģika izriet no Rom. 6: pirms kristīšanās mēs bijām grēka un savas patības vergi. Pēc kristībām mēs nomainījām kungus. Mēs nekļuvām brīvi, bet kļuvām par Kunga Jēzus kalpiem. “Ja kas aicināts, brīvs būdams, tas ir Kristus vergs” (1. Kor. 7:22). Mēs nevaram kalpot diviem kungiem; mēs visā pilnībā piederam Jēzum. Mēs esam ne tikai kalpi, mēs esam kalpi, kurus mūsu Kungs atzīst par Saviem draugiem (Jņ. 15:15,20). Jaunajā Derībā šai tēmai ir atvēlēts daudz vietas. Mēs esam ne tikai Kristus vergi, bet arī visas Viņa tautas vergi (Mk. 10:44), jo Kungs Jēzus ir Viņa tauta: viņi ir Viņa miesa. Kalpot mūsu brāļiem nozīmē kalpot Pašam Kungam. Kungs Jēzus gaida no mums, lai mēs uzskatītu sevi par Viņa vergiem. Viņš runā par to, ka kalps visu dienu var strādāt tīrumā, bet pārnākot mājās noguris, vēl saņemt pavēli pagatavot vakariņas savam kungam un tikai pēc tam paēst pats. Kungs par to viņam nepateicas, bet uztver to kā pašu par sevi saprotamu lietu. Un Kungs Jēzus to sagaida no mūsu attiecībām ar Viņu. Visas žēlastības Kungs ir, ar absolūtām uz to tiesībām, prasīgs Kungs. Viņš saka, ka dēvējot Viņu par Mācītāju un Kungu, mēs rīkojamies pareizi, jo tas Viņš arī ir (Jņ. 13:13). Un ja mēs patiešām esam Kunga Jēzus vergi, mums nav ‘brīva laika’ sev. ?///? Personiskās un sociālās brīvības neprāts, kas pārņēmis mūsdienu pasauli, atstās mūs neskartus. Absolūta brīvība un pilnīga neatkarība nav priekš mums. Mēs varēsim saprast, kāpēc Salamana Pamācības kritizē tos, kas mīl labi pagulēt – pilnīgi dabīgu cilvēkam piemītošu īpašību (Sal. Pam. 6:9-11; 10:5; 19:15; 20:13). Mēs esam vergi, kas ir apzināti izvēlējušies kalpību. Mēs savienojāmies ar Kungu (kristīšanās laikā), lai kļūtu par Viņa kalpiem (Jes 56:6). Mēs mīlam savu Mācītāju un esam uzticīgi Viņam un Viņa lietai 24 stundas dienā. Un Valstībā būs tāpat, jo pats par sevi saprotams, ka “Viņa kalpi Tam kalpos” pastāvīgi un mūžīgi (Atkl. 22:3). Mēs esam “viss” Dievam, un esam aicināti aptvert Viņa pasaules uzskatu kā attiecināmu tikai uz mums un sagatavotu mums (Ebr. 2:8 salīdz. ar Ef. 1:22; 4:10; Kol. 1:16,20). Un ja mēs esam “viss” Dievam un Dēlam, tad arī mums Viņi ir viss. Visam, kas mūsu redzes lokā ir jabūt piepildītam ar Kunga lietām. Tās ir mūsu ‘visas lietas’.
Ir vēl daudz citu biblisku cēloņu, lai saprastu galēju nepieciešamību veltīt visu savu dzīvi Kristum. Un ne tikai nepieciešamību to darīt; mēs esam Viņa vergi un tāpēc jau pēc dabas esam pilnīgi uzticīgi Viņa lietai. Mums jāskaita mūsu dienas un jāsaprot, ka mūsu dzīvības laiks ir tikai 70 gadi un tāpēc jāpieliek visas pūles gudrības iegūšanai (Ps. 90:10 salīdz. ar 12). “Jo īstas gudrības sākums ir, ja to labprāt klausās un ja tā cilvēkiem ir mīļāka par visiem labumiem kopā!” (Sal. Pam. 4:7). Tieši uz to mums ir jātiecas un tas jālūdz mūsu lūgšanās. Sal. Māc. 9:5,6,10 iedveš mums atskurbinošu domu, ka kapā, kur mēs noiesim, nav absolūti nekā – nav darba, nav domu, tāpēc tagad ir laiks ar visu sirdi nodoties lietai, ko esam izvēlējušies. Ar prātu mēs to visu varam aptvert, taču mūsu dabai piemītošais slinkums neizgaist. Viens vienīgs iemesls kāpēc Izraēls nemantoja Valstību Jozuas un Soģu laikā bija viņu kūtrums, slinkums, nevēlēšanās padzīt ciltis, kas tur dzīvoja (Joz. 18:3, tas pats vārds lietots 2. Moz. 5:8 attiecībā uz to, kā uz viņu darbu skatījās ēģiptieši, un arī Sal. Pam. 18:9). Viņus apmierināja no tām saņemtās nodevas un tas ko viņi saņēma no Dieva. Viņi bija patērētāji, bet ne principu cilvēki un misijas izpildītāji, viņi nebija patiesi vergi. Un tāpēc Dievs viņus atraidīja, un viņiem nekad īstenībā nepiederēja Valstība, kas viņiem bija sagatavota.
“Izmantojiet laiku”
Apkārtējās pasaules ļaunuma kontekstos Pāvils māca mūs ‘izmantot šo laiku’ (Ef. 5:15; Kol. 4:5). Tas ir tirgus apstākļu sakarībā plaši lietots izteiciens, kas mudina ‘uzpirkt (lielos daudzumos)’, kamēr tāda iespēja pastāv. Taču konteksts pieprasa, lai šī neatliekamā nepieciešamība izmantot laiku tiktu saprasta apkārtējās samaitātās pasaules gaismā. Vai nav tā, ka Pāvils šeit saka: ‘Izmantojiet visas iespējas, lai atgūtu laiku no šīs pasaules’ tai pašā garā kā viņš teica vergiem: “Ja vari kļūt brīvs, tad labāk kļūsti (1. Kor. 7:21)? Tas nozīmē, ka mums nav jānododas laika tērēšanai šīs dzīves sīkumiem. Ja mēs esam spiesti pavadīt laiku, nodarbojoties ar šīs pasaules lietām, no kā Jaunās Derības kalpiem nebija iespējas izvairīties, tad Dievs to pieņems kā kalpošanu Viņam. Bet mēs nedrīkstam izmantot šo žēlīgo piekāpšanos, lai kārtotu visas šīs pasaules darīšanas, aizbildinoties, ka darām to ‘Tam Kungam’. Šī piekāpšanās, šajā kontekstā, ir piemērojama tikai tiem, kas ir apstākļu spiesti tērēt savu laiku, piedaloties šīs pasaules lietās (Ef. 6:5-7; 1. Kor. 10:31). Bet mūsu pienākums ir Dievam “uzar(t) … jaunu plēsumu savā sirdī” (ebr. ‘uzart neuzarto’), uzplēst “jaunu atziņas līdumu”, analizēt sevi it kā no malas un izmantot laiku un visu, kas mums ir, par visiem 100% (Jer. 4:3; Hoz. 10:12). Mēs tikām “radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu” (Ef. 2:10); mēs tikām atpirkti, lai būtu dedzīgi “labos darbos” (Tit. 2:14), bet ne vienkārši peldētu pa dzīves straumi, nododoties visiespējamākajiem vaļaspriekiem un varavīkšņainām karjeras perspektīvām.
Uzmanīga izteiciena “izmantojiet laiku” analīze parāda, ka tas faktiski ir citāts no Daniēla 2:8 pravietojuma, kur ķēniņš Nebukadnēcars teica saviem gudrajiem, ka viņi grib “tikai laiku novilcināt, jo jūs redzat, ka mans lēmums (sacirst tos gabalos) ir negrozāms” (Dan. 2:8). Kol.4 ir arī citas atsauces uz Daniēlu: nebrīve, pastāvīga lūgšanās, pateikšanās, nepieciešamā sludināšana pasaulei, gudrība attiecībās ar pasauli. Daniēls un viņa draugi katru savas dzīves brīdi veltīja lūgšanām par atbrīvošanu, un Pāvils to ņem kā dedzīgas neatlaidības paraugu un piemēro to katram no mums, arī dzīvojošiem “Bābelē”. “Šīs dienas ir ļaunas”, pasaule ap mums – viltīga, tāpēc mums ir jāizmanto tās laiks. Vai arī varētu būt iespējams, ka ‘ļaunās dienas’ attiecas uz lielo un īpaši ļauno otrās atnākšanas dienu (Ef. 6:13, kontekstā; Ps. 37:29). Sakarā ar šīs dienas atnākšanu un tiesu, ko tā atnesīs sev līdzi, mums ir jābūt dziļai nākotnes, kuru mēs varam zaudēt, izjūtai un mūsu tagadējā stāvokļa steidzamībai ir jāmudina mūs izmantot laiku. Šīs dienas neapšaubāmā atnākšana ir brīdinājums ticīgajiem: “Tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai. Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba”, jo mēs dosim atbildi “Tam, kas drīz tiesās dzīvus un mirušus” (1. Pēt. 4:2-5). Pēteris grib teikt, ka mums nav jādzīvo tā, kā dzīvo apkārtējā pasaule, izdabājot savām iegribām, jo mēs jau tā esam pietiekoši daudz tam tērējuši sava laika (pirms kristībām). Mēs esam vīrieši un sievietes, kas dzīvojam Tiesas gaidās, un tāpēc mums jāveltī sava dzīve Dieva gribas pildīšanai.
Visa pārspriestā būtības skaidra apzināšanās mums neļaus skatīt Patiesības lietas vaļasprieka vai super-vaļasprieka izteiksmē, kas skar tikai mūsu brīvo laiku. Mēs esam mūsu cildenā Kunga kalpi un sastāvam ne tikai kalpošanā Viņam, bet arī draudzībā ar Viņu. Mūsu ikdienas nodarbošanās, algots darbs, vecāku pienākumi, rūpes par radiniekiem, ēdiena gatavošana, veļas mazgāšana un vispār “lai arī ko mēs nedarītu” … viss tas ir neatņemama cilvēciskās pieredzes daļa, un tas ir jāveic tā, it kā tas viss sastādītu apzinātu kalpošanu Kungam (Ef. 6:5-7; 1. Kor. 10:31). Nevar būt dalīšana starp garīgo un pasaulīgo dzīvi. Tā ir liela māksla; nevis laiku pa laikam piekrist šai Patiesībai, bet dzīvot mūsu ikdienas dzīvi tādā garā. Bet visas šīs lietas ir pazīstamā lāsta aspekti. Mēs nedrīkstam tam nodoties vairāk, nekā tas ir nepieciešams. Visupirms mēs esam Kunga Jēzus kalpi, un, cik vien iespējams, tam ir jāiekrāso visa mūsu dzīve. Visas pārējās lietas, kas ir nepieciešamas, lai cilvēks varētu pastāvēt, ir jāveic tā, it kā tā būtu kalpošana Viņam. Bet pirmām kārtām mēs esam Viņa kalpi. Mēs bijām nopirkti par cenu, atpestīti un iegādāti tam, lai varētu kalpot Viņam (Tit. 2:14). Mēs esam dārgi atpirkti, un mēs nedrīkstam tapt par cilvēku vergiem (1. Kor. 7:23), un tas ir kontekstā ar mūsu izvēli but brīviem no verdzības cilvēkiem. Mūsu atbildei uz šo atpirkšanu jābūt pastāvīgai tieksmei izmantot šīs pasaules laiku, lai iespēju robežās kalpotu tieši Dievam, ne cilvēkiem.
Praktiski padomi
Ņemot vērā, ka mums ir jākalpo Kungam (ne cilvēkiem, ja tāda iespēja pastāv) ar sirdi un dvēseli, pamatoti rodas svarīgs jautājums: kā vislabāk izmantot mūsu laiku? Ir daudz grāmatu par to, kā efektīvāk izmantot laiku, kā maksimāli izmantot savas iespējas – mērķa uzstādīšana, pašanalīze, soļu mērķa sasniegšanai noteikšana un tamlīdzīgi … bet es personīgi necenstos iegadāties šīs grāmatas. Pats svarīgākais ir bibliski saprast, ka mēs esam Tā Kunga kalpi, iedegties kalpošanai un patiesai dievbijībai savas misijas apziņā … un praktiskie risinājumi nāks paši no sevis. Es neņemos dot privātās dzīves padomus brāļiem un māsām, kurus es nopietni uzskatu augstāk par mani pašu esam, tāpēc sekojošie padomi rāda, kā es uztveru šo principu īstenošanu dzīvē:
n Ja jums ir dota iespēja izvēlēties karjeru, necentieties izvēlēties tādu, kas prasīs no jums pilnīgu atdevi, jo jūsu sirds, spēki un dvēsele ir atdoti kalpošanai Kungam. Apmierinieties ar minimālo. Sekojiet pirmo ticīgo paraugam, kas bez svārstīšanās gāja uz ārējo likumu pārkāpšanu, lai veltītu sevi Kunga darbam. Tā bija lielā gaisma viņu dzīvē (Lk.10:4, protams ir pārspīlējums). Nenokļūstiet sekojoša domāšanas veida slazdā: nav nozīmes, ja es arī izvēlos prasīgu karjeru, ja reiz es to daru Kunga labā. Šī žēlīgā piekāpšanās, tai kontekstā, kādā tā bija dota, attiecas uz lietām, kas nepieciešamas dzīves uzturēšanai. Bet mums ir jāizmanto šīs pasaules laiks, izvēloties brīvību no kalpošanas cilvēkiem, lai kalpotu Dievam.
n Ja jūs izvēlaties televizoru – daži no mums vienkārši atsakās no tā – skatieties, lai nepieļautu šai kastei aprīt jūsu laiku (un prātu), īpaši, kad jūs jūtat nogurumu.
n Izvairieties no vaļaspriekiem. Domas gājiens parasti ir šāds: ‘Dzīve ir tik saspringta, arī garīgā dzīve, ka ir vajadzīgs kaut kas pilnīgi atšķirīgs, lai atslābinātos’. Bībelē nav piemēru, ka Dieva kalpi varētu to atļauties. Vai vaļasprieku var savienot ar kalpību? Vai tie ir tie “labie darbi”, kurus gaida Kungs Jēzus , uzņēmies nāvi par mums?
n Attīstiet pareizus ikdienas ieradumus. Vismaz stundu nopietnai lasīšanai vai Bībeles studēšanai. Iemantojiet ieradumu 10-15 minūtes (kā minimums) iedalīt rīta un vakara lūgšanai.
n Dieva kalpu raksturojumos bieži atkārtojas: viņi ‘cēlās agri no rīta’ un darīja Dieva darbus. Katrā no sekojošajiem piemēriem šī frāze nav izteiksmes veids, tai ir vistiešākā burtiskākā nozīme: Ābrahāms (1. Moz. 19:27; 21:14; 22:3), Jēkabs (1. Moz. 28:18), Ījabs (1:5); Mozus (2. Moz.8:20; 9:13; 24:4; 34:4); Jozua (Joz. 3:1; 6:12; 7:16; 8:10), Gideons (Soģu 6:38; 7:1); Samuēls (1. Sam. 15:12); Dāvids (1. Sam. 17:20; 29:11); Hiskija (2. Ķēn. 19:35; 2. Laiku 29:20). Pietiekami iespaidīgs saraksts, skaitliskajā ziņā. Tā var apzīmēt arī degsmi (Ps. 127:2; Sal. Pamāc. 27:14; Augstā dz. 7;13; Jes. 5:11). Dievs Pats agri “cēlās” savā tieksmē glābt un atgriezt Savu ietiepīgo tautu (2. Laiku 36:15; Jer. 7:13,25; 11:7; 25:3,4; 26:5; 29:19; 32:33; 35:14,15; 44:4). Un tomēr visi augstāk uzskaitītie piemēri parāda, ka ļaudis cēlās agri, lai kalpotu Dievam; tā izpaudās viņu degsme attiecībās ar Dievu pateicībā par Viņa degsmi attiecībās ar mums. Ar to es negribu teikt, ka degsme Dieva darbā izpaužas tajā, ka mēs ceļamies agri no rīta vairāk, nekā ja mēs strādājam līdz vēlai nakts stundai. Tomēr, ja mēs esam pienākuma cilvēki, kas apzinās savu misiju, mēs netērēsim laiku gultā. Celieties, kad esat uzmodies.
n Niciniet šīs pasaules materiālos labumus. Pāvils visu to uzskatīja par mēsliem (Flp. 3:8), saprotot, ka šīs dzīves labumi nav salīdzinājuma vērti “ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums” (Rom. 8:18). Apzinieties, ka viss, ko dod virsstundu darbs, labāk apmaksāts darbs ir bieži vien iespēja pirkt delikateses, kas kairina mūsu garšas kārpiņas, iegādāties māju dzīvokļa vietā, zvilnēt mīkstākās mēbelēs, tērpties modelētāju šūdinātās drēbēs vai arī (un tas ir daudz spēcīgāks kārdinājums) darīt darbu, kas, pēc mūsu domām, vairāk atbilst mūsu intelektuālajam un sociālajam līmenim, pat ja būtu iespēja strādāt darbu, kas neaizņem tik daudz laika.
n Kad jūs redzat iespēju kalpot Tam Kungam, dariet to nekavējoties. Tā ir viena no galvenajām Bībeles tēmām. Izraēlai bija nekavējoties jāpienes pirmā raža Dievam (2. Moz. 22:29), lai vilcināšanās nekļūtu viņiem par praksi. Nākošie apustuļi Pēteris un Andrejs tūlīt atstāja laivu un tīklus, lai sekotu Kungam Jēzum (Mt. 4:20,22). Matejs arī atstāja savas grāmatas atvērtas un apmeklētāju rindu nodokļu pieņemšanas kantorī un sekoja Kungam, lai nekad neatgrieztos (Lk. 5:27,28). Tā ir izteikta Jaunās Derības tēma par vīriešiem un sievietēm, kas, sadzirdējuši Labo vēsti, nekavējoties reaģēja, pieņemot kristīšanos. Pakļaujoties šim garam, Kornēlijs nekavējoties sūta pēc Pētera (Ap.d. 10:33), bet cietuma sargs Filipos nekavējoties kristījās, neraugoties uz to, ka tai naktī bija daudz cita, par ko jādomā (Ap.d. 16:33). Jāzepam sapnī divas reizes tika teikts “celties” un nest bērnu Jēzu uz citu valsti. Abas reizes viņš “cēlās” agri no rīta un darīja to, atstājis visu, kas viņam bija, reaģējot bez kavēšanās. Pāvils un Lūka nekavējoties dodas sludināt uz Maķedoniju, saņemot parādībā atbilstošu aicinājumu (Ap.d. 16:10). Pāvils, saņēmis parādībā Kristus pavēli, “tūdaļ” sāka sludināt par Jēzu Kristu sinagogās (Ap. d. 9:20). Patiesi, kalpošanas Kungam aprakstos it bieži (īpaši Markam) sastopami vārdi: ‘nekavējoties”, “tūdaļ”, “tūlīt”.… Viņš bija ātras dabas cilvēks, nepārspējams Dieva kalps. Viņš atteica cilvēkam, kas izteica vēlēšanos Viņam sekot, kad būs apglabājis savu tēvu, tas ir, viņš gribēja nogaidīt dažus gadus, kamēr nomirs tēvs un tikai tad uzsākt īsta kristieša dzīvi. Taču Kungs gaida no mums nekavējošu darbību Viņa kalpošanā, bez aizkavēšanās un svārstībām, kas maskē nevēlēšanos nopietni strādāt Viņa labā. Pievērsiet uzmanību, kā Kungs Jēzus stāsta līdzību, kurā raksturo tos, kas nav Viņa cienīgi, kā ļaudis, kas domā, ka viņiem ir nopietns iemesls, lai atliktu aicinājumu kalpot Kungam (Lk. 14:16-20). Viņi nedomāja Viņam atteikt, bet vienkārši uzskatīja, ka Viņš sapratīs, ja viņi aizkavēsies. Bet mūsu Kungs ir prasīgs Kungs. Viņam no svara ir acumirklīga reakcija. Ja mums tāda ir ikdienas kalpošanā pašreizējā dzīvē, mēs tāpat reaģēsim bez kavēšanās, uzzinot, ka ‘Viņš ir atgriezies’ (Lk. 12:36 salīdz. ar līdzību par gudrajām jaunavām, kas nāca uzreiz un nesaprātīgajām jaunavām, kas kavējās). Un vai mūsu atbilde ir nekavējoša vai nē – būs tas lakmusa papīrs, kas noteiks, vai mūsu garīgā dzīve ir ko vērta vai nē. Tas nenozīmē, ka dedzības karstumā mums ir jātraucas, saminot zem kājām citu māsu un brāļu darbu un sistemātiskus pūliņus. Bet kad mēs redzam vajadzību un kalpošanas nepieciešamību, lai nevilcināmies ar atbildi, neizlēmībā zaudējot laiku, līdz kamēr paliksim vieni ar labo nodomu klāstu mūsu smadzeņu šūnās (un tikai). Tā vietā apzināsimies, ka viens no labajā zemē iekritušā grauda aspektiem bija nekavējoša atbildes reakcija uz vārdu, priecīga un tūlītēja ‘uzdīgšana’(Mk. 4:8).
