Mājas lapa
2.2. TAS NAV VAĻASPRIEKS
Mūsu iepazīšanās ar Evanģēliju gaitā, lasot literatūru vai arī regulāri kontaktējoties ar kristadelfiešiem, pilnīgi iespējams, ka kristietība izvērtās par sava veida vaļasprieku. Brīvajā laikā mēs lasījām neklātienes Bībeles studiju kursu vai apmeklējām kristadelfiešu sapulces. Mūsu dzīvē bija citas svarīgākas lietas, kristietība bija viena no ‘papildus’ lietām mūsu dzīvē. Bet tad mēs kristījāmies. Mēs nomirām šai dzīvei, un tādēļ vienīgā dzīve, kas mums dota ir tā, kas mūs saista ar augšāmcēlušos Jēzu Kristu. Tādēļ garīgajai dzīvei ir jāieņem svarīgākā vieta mūsu dzīvē, tas vairs nav vaļasprieks. Tiklīdz es apžuvu pēc savas kristīšanās, es atvēru Bībeli ‘uz labu laimi’, un acu priekšā brīnumainā kārtā parādījās vispiemērotākās rindas: “Dod man savu sirdi, mans dēls” (Sal. Pamāc. 23:26). To pašu mācīja arī Pāvils: Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā” (Kol. 3:3). “Jo Kristus mīlestība mūs vada, kad tā spriežam: tā kā viens ir miris par visiem (ticīgajiem), tātad visi ir miruši. Un Viņš mira par visiem, lai tie, kas dzīvo, nedzīvo vairs sev pašiem, bet Tam, kas par viņiem miris un uzmodināts … Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:14-17). “Līdz ar Kristu esmu krustā sists, bet nu nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus; bet cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un nodevies par mani” (Gal. 2:20).
Ja mūs vada Kristus mīlestība, kurš nomiris par mums, ja mēs apzināmies, ka arī nomirām ar Kristu un tagad dzīvojam tikai savienojušies ar Viņu … tad kristietība mums nav vairs vaļasprieka līmenī. Tā nav vaļasprieks; tā nav arī nodarbinātība. Tā ir mūsu dzīve. Kā kādreiz sev raksturīgā stilā izteicies Deniss Hinglijs: “Patiesībai jākļūst par to atmosfēru, ko mēs elpojam”. Līdzīgi arī Mozus pašā pēdējā savas dzīves dienā, sapulcējis visas Izraēla ciltis, drebošā no jūtu pārpilnības balsī aicināja tās saprast, ka nav līdzīga Izraēla Dievam un Viņa Patiesībai, un Tam ir jāieņem centrālā vieta cilvēka dvēseles dziļumos. “Neviens nav kā Ješurūna Dievs … Kas ir tāds kā Tu? Tu Tā Kunga izglābta tauta! … Lieciet pie sirds visus šos vārdus, ko es jums šodien apliecinu … Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība” (5. Moz. 33:27,28; 32:46,47).
“Turēties pie galvas”
Pastāvīga garīga spriedze ir kaut kas svešs mūsu dabai. Izraēla un pirmā baznīca ir tam spilgts piemērs; viņi attiecās pret Dievu un viņa Patiesību kā pret vaļasprieku, pret kaut ko tādu, kam viņi ticēja un ko mācījās brīvajā laikā, kā tādu sabiedrisku klubu, garīgas apdrošināšanas polisi sēru un nāves gadījumā. Pāvils ar sarūgtinājumu atzīmēja, ka daudzi ticīgie izrādījās nespējīgi “turēties pie galvas” (Kristus), “no kuras visa miesa tiek vienota” (2. Kol. 2:19). Izraēla bija apsēsta ar indīgajām čūskām, un vienīgais glābiņš no indes, kas cēlās viņos, bija raudzīšanās ar ticību uz vara krustu, kuru Mozus bija pacēlis uz staba. Kungs Jēzus mācīja, ka šis krusts bija Viņa krusta tēls, un glābšanu alkstošais izraēliešu izmisušais skatiens uz to, kad viņi juta nāvējošo indi sevī, norādīja uz mūsu ticību Viņa glābšanas misijai krustā (Jņ. 3:14). Izraēls šajā laikā neskatījās televizoru un nelasīja romānus, šad un tad pametot skatu uz krustu, lai pārliecinātos, ka viņš arvien vēl ir tur. Savas dzīvības glābšanas dēļ viņi izmisīgi centās ieņemt tādu stāvokli (neskatoties uz vārgumu), lai krusts paliktu viņu acu priekšā, lai viņi varētu uz to nepārtraukti raudzīties, atrodoties spēcīgo čūsku ielenkumā. Raudzīšanās uz krustu viņiem nebija vaļasprieks. Tas Kungs it kā nofotografē šos cilvēkus un uzdāvina mums šo momentuzņēmumu, lai parādītu, kā mūsu dzīvēm ir jābūt koncentrētām uz Viņu. Pāvils parāda, ka mūsu Kungs Jēzus ir pats visuma centrs, visas radības centrs (Ef. 3:15; Kol. 1:16,17); un saka to, vēršoties pie mums, lai visas mūsu domas līdzīgā veidā vērstos uz Kungu Jēzu.
Kungs pats saka, ka Viņš to gaida no mums, izsakot to veidā, kas, kā Viņš noteikti zināja, pievērsīs mūsu uzmanību: “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas … tas nevar būt Mans māceklis” (Lk. 14:26). Viņš ir prasīgs Kungs, bet Viņa dzīve un nāve mūsu dēļ parāda, ka Viņam ir visas tiesības tādam būt. Pievērsiet uzmanību tam, kā Kungs izmanto polisindetonu (saikļa “un” stilistisko vairākkārtēju atkārtojumu bez gramatiskas nepieciešamības tajā), lai uzsvērtu, cik daudz tuvu cilvēku mums ir jābūt gataviem atstāt. Viņa doma ir skaidra: Kungam Jēzum ir jābūt pirmajā vietā jebkuru radniecīgo attiecību starpā, vai arī mēs neesam Viņa mācekļi. Un mums ir jāatsakās ne tikai no radniecīgajām attiecībām; no “mājām … zemēm” (karjerām, mašīnām, mēs varētu teikt) arī (Mt. 19:29). Tādēļ ir nopietni jājautā, vai mūsu kopiena, it īpaši jaunākā paaudze, ir gatava būt par Kunga mācekļiem, vai viņi ir atteikušies no šīm lietām Viņa dēļ? Viņam ir jābūt par mūsu dzīves Kungu, mūsu visaptverošajai kaislībai un noteicējam. Šāda veida prasības Evanģēlijos ir tik bieži sastopamas, ka gandrīz vai netiek uztvertas. Nevar būt nekādu šaubu par to, ko Viņš saka: Viņam nav vietas pasažieriem vai pusslodzes meklētājiem. Viņa uztverē nevar būt ne runas par vaļasprieku.
Nekādu attaisnojumu
Parastie attaisnojumi, neievērojot ‘ikdienas lasīšanu’, vai Kunga atceri pie maizes laušanas, kā Viņš ir pavēlējis, vai satikšanos ar brāļiem un māsām utt. ir sekojoši: ‘Man nav nekas pret šīm lietām. Bet galu galā mēs esam tikai cilvēki, un Kungs to zina. Viņš saprot, ka mums ir jārisina šīs dzīves problēmas.’ Uz to Evanģēlijs ne reizi vien dod atbildi: ‘Jā, kungs ļoti labi zina, ko nozīmē cilvēka ikdienas dzīve, un Viņš sagaida no jums tādu lēmumu pieņemšanu, kas prasa apzinātu atteikšanos no visa, ko jūs varētu iegūt šajā dzīvē.’ Atcerēsimies līdzību par lielo mielastu (Valstību). Kalps iet aicināt ļaudis uz mielastu. Un visi atsakās, attaisnodamies minot iemeslus, kas no cilvēka redzes viedokļa šķiet pilnīgi saprotami: “Es nopirku zemi, un man jāiet un tā jāapskatās; otrs teica: es nopirku piecus pārus vēršu un eju tos izmēģināt, un ja tie nederēs, tad saņemt atpakaļ savu naudu” (1). No cilvēka redzes viedokļa nav prāta darbs iet pie cita, kas aizņemts ar ko svarīgu un teikt: ‘Met malā savu darbu un nāc uz mielastu’. Trešais bija pilnīgi pārliecināts, ka Kristus pieņems viņa attaisnošanos: “Es sievu esmu apņēmis, tāpēc (Tu mani, bez šaubām, saproti) nevaru noiet”. Jo pat Likums atbrīvoja cilvēku no karaklausības viņa precību gadījumā (5. Moz. 20:7). Bet “nama tēvs tapa dusmīgs” (Lk. 14:21). Ko pieļāva Mozus bauslība, Kungs Jēzus nebija vienmēr gatavs pieļaut (arī Viņa attieksme pret šķiršanos bija līdzīga).
Ja ņem visu līdzību kā vienu veselumu, pārāk neiedziļinoties, ir skaidrs, ko tajā rezumēja Kristus: ‘Tas, kas jums liekas pilnīgi pieņemami, nav pamatots attaisnojums, lai atteiktos sekot Manam aicinājumam, un, piedodiet, bet Es to nemaz neuzskatu par nopietnu. Ja jūs esat uzaicināti uz Dieva Dēla kāzu viesībām, tas jums ir jāstāda pirmajā vietā jūsu cilvēciskajā dzīvē’. Un nav šaubu, ka Kungs ar to domāja, lai mēs paskatītos dziļāk: mēs neesam uzlūgti uz kāzām kā viesi, mēs esam pati līgava – cik daudz lielākai tad ir jābūt mūsu atbildībai atsaukties uz aicinājumu. Un ja Dieva attieksme pret nepateicīgajiem lūgtajiem viesiem ir skarba, cik gan skarbāks Viņš būs līgavas vienaldzības gadījumā? Tas nav vaļasprieks, tas nevar tā būt; tā nav pārejoša parādība uz pāris gadiem. Neviens cits kā Kungs Jēzus Kristus, augstais, vienreizējais Dieva Dēls ir izvēlējies mūs par Savējiem, ir miris par mums, lai atpirktu mūs Sev un aicina mūs atsaukties. Un mēs atsaucāmies, kaut arī no sākuma, kad mēs uzzinājām par šīm lietām, tas bija kā vaļasprieks, kaut kas nenozīmīgs. Bet tagad, kad mēs esam aptvēruši šo lietu brīnišķo patiesību, tām ir jābūt pašā centrā. Mūsu pagodinājums ir tik liels, ka mēs izjūtam Dieva priekšā atbildību, kas nav raksturīga pasaulei kopumā.
Mānīgais Dievs
Un tas mani mudina izdarīt nopietnu secinājumu. Ja mēs turpinām pieiet savai garīgajai dzīvei ‘vaļasprieka’ līmenī, Dievam tas nav vienalga. Kad jūs vai es satiekam brāli vai māsu, kuri izrāda mazu interesi pret ikdienas Dieva Vārda studēšanu vai arī nepadara Patiesību par savas dzīves mērķi, mēs varam būt sarūgtināti, mēs varam taktiski vērst uz to viņu uzmanību, bet beigu beigās mēs nevaram izdarīt neko vairāk. ‘Galu galā’, mēs sakām, ‘tā ir viņu problēma, es tur neko vairāk izdarīt nevaru’. Gribētos domāt, ka Dievs uz šīm lietām raugās līdzīgi. Bet tas tā nav. Viņš neuzņem šo vienaldzību pasīvi. Viņš aktīvi kaut ko dara ar tiem, kas uztver savu attieksmi ar Viņu kā vaļasprieku. Viņš labprāt tos apmāna. Piemēri tam doti 6.6.nodaļā.
Dievs laida darbā viltus brīnumus ap m.ē. 70.gadu saskaņā ar 2. Tes. 2:9-11. Tas nozīmē, ka ‘brīnumi’, uz ko pretendē Vasarsvētku draudze (Piecdesmitnieki), var būt patiesi brīnumi; Dievs tos pieļauj, jo grib šos cilvēkus apmānīt. Bībele arī ir uzrakstīta tādā valodā, kas gandrīz aicina to pārprast. Paviršs Bībeles lasītājs, atverot Mt. 4, var nonākt pie slēdziena par velna kā personības, kas dzīvo tuksnesī un cenšas pavedināt cilvēkus uz grēka darbiem, eksistenci. Un ja pēc tam viņš uzšķirs Atkl. 12, tad domās, ka velns ir pūķis, kas nomests no debesīm uz zemes, jo tā tas arī ir teikts Bībelē. Bet mēs zinām, ka tā tas nav, ja iedziļinās Rakstu būtībā. Es varu atcerēties daudzas sarunas, kad man ir gribējies teikt: ‘Jā, es zinu, ka tā var likties, es to saprotu, bet Bībeles dziļākā būtība ir tieši pretēja. Un kamēr jūs ar visu sirds degsmi necentīsieties izprast Dieva Patiesību, jūs visu redzēsiet tieši tādā veidā.’ Un tā, paviršs Bībeles lasītājs caur Dieva vārdu tiks maldināts un sāks ticēt tādām lietām, kas izskatās pēc Evanģēlija, bet faktiski ir viltus Evanģēlijs (salīdz. 2. Kor.11:4 ar Gal. 1-6). Tas, ka daudzi acīmredzami patiesi Bībeli studējošie pieļauj tādas kļūdas, norāda uz to, ka maldu spēka darbība ir graujošāka par cilvēku kļūdām Bībeles izklāstā. Jo citādi, kā gan var noticēt ‘trīsvienībai’? Bībele tik skaidri noliedz šo domu. Taču miljoniem cilvēku lasa Bībeli (neiedziļinoties) un tic tam. Pārcilvēciskā maldu spēka darbība nāk no Dieva. Vaļasprieka tīkotāji, daļēji pievērsties gribošie, kas nav no visas sirds pievērsušies Dieva Patiesībai, tiek apmānīti.
Tādu apmānu darbībā bieži var vērot starp ticībā vājiem kristadelfiešiem. Ikdienas lasīšana ir pamesta novārtā, maizes laušana aizmirsta (tiem, kas dzīvo izolācijā), lūgšanas kaut kur attālā plānā, barība norīta bez jebkādas domas par Tēvu, kurš to dod; doma par pašanalīzi nenāk ne prātā … Un, neskatoties uz to, tāds brālis vai māsa izjūt sevi esam augstākā garīgā līmenī, kurā, kā viņiem liekas, (piem.) Dievs lieliski saprot, ja mēs stājamies laulībā ar tiem, kas nav mūsu ticībā, vai arī (piem.) viņi nonāk pie ‘slēdziena’, ka draudzība ar šo pasauli, vai pilnīga sevis veltīšana karjerai ir faktiski kalpošana Dievam, vai ka faktiski mācībai nav liela nozīme un citas baznīcas ir pilnīgi pieņemamas. Un tā, viņu patiesās attiecības ar Dievu izzūd, bet viņi ir pārliecināti, ka viņu attiecības ar Dievu sasniedz arvien augstāka garīguma pakāpi. Dievs, darbodamies viņu nodevīgās dabas ietvaros, ir apmānījis tos. Šī iemesla pēc Patiesība ir zināmā mērā visbīstamākā lieta pasaulē. Tā var mūs iznīcināt, saplosīt gabalos. Dievs var mūs tik briesmīgi maldināt, ka Tiesas dienā mēs griezīsim zobus briesmīgā niknumā pret Viņu un sevi (Jes. 45:24). Patiesība ir dārga, ļoti dārga, tā ir jāglabā kā dimants. Tā vai nu dāvās mums diženu glābšanu, vai arī pilnīgi mūs iznīcinās.
Mūsu dvēseļu centrs
Es to visu rakstu galvenokārt tiem, kas nesen ir kristījušies. Dzīves gaitā izturības loģika kļūst arvien redzamāka; “Kungs, pie kā mēs iesim?” (Jņ. 6:68) – skan mūsu prātā jo biežāk. Un tomēr, tāpēc ka daudzu gadu garumā mēs esam bijuši saistīti tikai un vienīgi ar kristadelfiešu dzīves veidu, patiesa garīguma un upurēšanās degsme, krusta gars var pieklust. Mūsu reliģija var pārvērsties maigi auklējamā vaļaspriekā, skaistu atmiņu par jaukiem draugiem un tikšanās reizēm piepildītu; bet Kungs Jēzus Kristus, ar kuru ir saistītas visa patiesā Izraēla cerības un alkas, Dievišķās Patiesības uguns, ko Viņš iemieso, var pārstāt degt mūsu dvēseles centrā. Mūsu pašiepazīšanās gaitā, vērojot mūsu dabai piemītošos paradumus, mūsu slepenās grēcīgās tieksmes, mēs cenšamies rast sev attaisnojumus, arvien piekāpīgāk izturoties pret savām cilvēciskajām vājībām, mūsu garīgā ‘izaugsme’ vairs neskar mūsu dvēseles dziļākās stīgas. Man nav viegli par to rakstīt, un arī jums, es domāju, nav viegli to lasīt. Jo tas skar visintīmāko ikvienā no mums, kā vīrietī, ta sievietē. “Dod man savu sirdi, mans dēls”, attiecas uz jums tāpat kā uz mani. Mūsu izaugsmes pamatā ir jābūt augošai izpratnei par to cik dedzīga ir Dieva vēlēšanās mūs glābt. Ievērojiet, kā tēvs skrēja pretī savam noklīdušajam dēlam un krita (‘spēcīgi aptvēra’, grieķu val.) tam ap kaklu un to skūpstīja (Lk. 15:20). Vai padomājiet, kā Kristus interpretē mūsu bieži mulsās, miegainās un paviršās lūgšanas ar “bezvārdu nopūtām” (Rom. 8:26), apraksts, kas acīm redzami saistīts ar Viņa ciešanām krustā (Ebr. 5:5-8). Viņa lūgšanu spēks tobrīd ir tāds pats, kāds tas ir tagad, iestājoties par mums. Lūgšanas un grēksūdze nevar būt familiāras, nepārdomātas, vaļasprieka reliģijas daļa. Tēva un Dēla dedzīgā vēlēšanās glābt mūs no mūsu grēkiem un garīgās vienaldzības ir garantija, jo citādi nemaz nedrīkst būt, tikpat dedzīgai mūsu atsaucībai.
Ir lietas, kuras darīt zem saules ir vienkārši mūsu pienākums. Mums ir jāstrādā, jāapkopj sava mašīna, jāgatavo ēdiens un jāēd, šonakt man ir jāizmazgā veļa … pastāv kārdinājums ļaut šīm ikdienas rūpēm ņemt virsroku pār mums. Pārāk bieži mēs attaisnojamies, ka cilvēki būdami, ikdienas vajadzību nomākti, mēs nevaram pilnībā nodoties ticībai. Liekas, ka mūsu dabā ir ieliktas bailes no parāk lielu saistību uzņemšanās; mēs mulstam atbildīgu saistību priekšā. Atteikties no pārāk laikietilpīga darba vai mācību kursa, nolaisties zemāk materiālās nodrošinātības ziņā, atteikties no atvaļinājuma Havaju salās par labu vizītei pie mūsu brāļiem Ganā; šīs lietas nostāda mūs apgrūtinošā situācijā, pat ja uz tām skatās mūsu atbildības brāļu priekšā kontekstā. Un zemapziņā mēs to sev atgādinam. Mēs neļaujamies iesaistīties. Taču Valstību apraksta kā Sabata ievērošanu. Sabats bija atbrīvošanās no ikdienišķības, nepieciešamības meklēt pārtiku (ebreju ceļojuma laikā tuksnesī), darba, no baudām un runāšanas par paša pasaulīgajām vēlmēm (Jes. 58:13,14). Tādēļ ir piedienīgi mūsu dzīves tagadējā posmā neļaut šīm ikdienišķi nepieciešamajām lietām ņemt pār mums virsroku. “Ja vari kļūt brīvs (no tām), tad labāk kļūsti” (1. Kor. 7:21). Sodoma tika sodīta tieši par tīksmināšanos ar nepieciešamajām ikdienas vajadzībām – kāzu apmeklēšanu un organizēšanu, ēšanu, dzeršanu …. Tāpēc dzīsim prom bailes nopietnu saistību priekšā; mēs pārstāvam priesterību, mūsu dzīves centrā ir kalpošana Dievam. Viņa saiešanas telts ir vieta, ap kuru mēs izvietojamies naktī un kuru nesam dienā. Neatkārtosim Kristietības kļūdas un neuzliksim mūsu personīgo atbildību uz citiem. Mēs esam priesteru nācija. Ir jāapdomā šo saistību uzliktie pienākumi. Mums ir nopietni jāuztver mūsu garīgā dzīve. Ja tā nav mūsu eksistences kodols, tad mūsu garīgie vingrinājumi nav nekas cits kā Dieva zaimošana un attiecīgā veidā tiks nosodīti. Piemēram, ja mēs laužam maizi bez vajadzīgās uzmanības, ar to mēs dzeram savu nosodīšanu. Līdzīgi arī Izraēla pārvērta savas “svētku sapulces” “bezdievībā”, un viņu upuri pārvērtās par negantību Dieva priekšā (Jes. 1:14,15). Mēs varam pievērst daudz uzmanības lietu ārienei. Tam ir pievērsta mūsu sirds, kad mēs guļam, kad ceļojam … Bet “raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju” (Ebr. 12:2). Kristus mīlestība pret mums prasa mūsu vispilnīgāko sevis atdevi Viņam. Viņš norādīja Saviem mācekļiem iet un darīt darbu un “nesveicināt nevienu ceļā”, pat neiet uz tēva bērēm, bet darīt Viņa darbu. Iespējams, Viņš pārspīlēja, lai parādītu lietu būtību, un būtība ir Viņa prasībā pēc nelokāmas dievbijības.
Protams, mēs parādījām tikai medaļas vienu pusi. Mūsu glābšana ir pilnībā atkarīga no Dieva žēlastības, un tikai no tās, nevis no mūsu vēlēšanās uzņemties augstākā līmeņa saistības. Un tomēr tas ne mazākā mērā nav pretrunā ar augstāk minētā patiesību. Kungs Jēzus gaida no mums kalpošanu Viņam un vienīgi Viņam, kā Jahve to pašu gaidīja no Saviem cilvēkiem Vecajā Derībā. Viņš jāstāda augstāk par visu šajā dzīvē. Ja mēs izprotam Dieva žēlsirdības dāsnumu, Viņa patieso žēlsirdību, pārņemot mūs Sava Dēla Valstībā pat tagad, neskatoties uz mūsu darbiem (Ef. 2:9; Kol. 1:13; 1. Pēt. 1:9), mēs saprotam, ka nevar būt ne runas par vaļasprieka attieksmi pret mūsu ticību. Mēs nevaram kalpot diviem kungiem (Mt. 6:24), mēs mīlēsim Dievu no visas sirds, vai arī (Viņa skatījumā) neieredzēsim Viņu. Ja mēs to sapratīsim, mēs nevēlēsimies, lai mūsu attiecības ar Dievu būtu vaļasprieka līmenī. Tās arī nevar būt tādas gala iznākumā. Valstība, mūsu nākotne par 99,99%, būs pilnīgi garīga, un tāpēc Cerībai uz Valstību ir jāieņem centrālā vieta mūsu dzīvē. Jesaja to apzinājās, kad teica, ka priestera dzīve ir pilnīga sevis veltīšana Dievam jau dzīves laikā, jo, beigu beigās, mūžība arī būs nekas cits kā pilnīga sevis atdošana Dieva ceļiem: “Pēc Tevis ilgojas mums dvēsele. Mana dvēsele Tevi meklē arī naktī … kad Tu sodi pasauli, tad tās iedzīvotāji mācās taisnību” (Jes. 26:8,9). Mums tas jāaptver; savā visīstākajā nozīmē Patiesība nevar būt tikai kāda mūsu dzīves daļa. Un ja mēs to centīsimies saprast, tad ceļā uz šīs Patiesības apgūšanu tā pilnīgi vienkārši un dabīgi pārņems mūsu dvēseles.
Piezīmes
(1) Šeit var pieļaut, ka šie trīs, sakot, ka viņi nevar atnākt, ar to domāja, ka viņi nevar atnākt tieši dotajā brīdī, bet atnāks vēlāk. Grieķu valoda pilnīgi pieļauj tādu interpretāciju. Ar kunga komentāru beigās domāts, ka Viņš zināja, ka viņi ieradīsies vakariņās vēlāk, bet šajā gadījumā saņems atteikumu: “Jo Es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu” (Lk. 14:24). Kunga līdzības bieži ir savstarpēji saistītas. Dotajā gadījumā lūgtie viesi, tik ļoti apgrūtināti ar ikdienišķajām rūpēm, ka nevarēja atrast laiku atnākt uz mielastu, ir saistīti ar jaunavām no līdzības par kāzu mielastu, kurām nebija pietiekoši eļļas lampās, bet kad to atrada un atnāca uz kāzu dzīrēm, tad saņēma atteikumu.
