Mājas lapa
9.3.2. MOZUS: GARĪGUMA KALNGALS
Mēs redzējām, kā Mozus no patiesi vāja bija darīts garīgi spēcīgs. Mēs redzējām, kādām svārstībām bija pakļauta viņa ticība, kamēr beigās viņš nonāca pie garīguma virsotnes sava mūža galā (1). Mēs redzējām, cik dziļa un kaismīga bija viņa mīlestība pret Izraēlu, līdz pat gatavībai atdot savu fizisko un mūžīgo dzīvību Izraēlas glābšanas labad. Savā ziņā viņa vēlme tika uzklausīta. Par vienu apgrēcības brīdi, kas bija viņa mīļotās tautas izprovocēts, Dievs lēma, ka viņš neieies apsolītajā zemē. Viņu dēļ viņš nedrīkstēja nonākt tai zemē, tas ir Gara dotais uzsvars (5.Moz.1:37; 3:26; 4:21); un Ps.106:32,33 saka, ka ļaudis apkaitināja Kungu pie strīdus ūdens, kas izsauca neapdomīgus vārdus no Mozus lūpām un “viņu dēļ Mozum bija jāpiedzīvo ļaunums”. Viss tas palīdz izprast, kāpēc Kristum bija jāmirst, ja neskaita to, ka viņš bija mirstīgs. Viņš mira grēcinieka nāvi mūsu glābšanas vārdā, viņš izjuta visas atraidīto emocijas, pilnu Dieva nosodījuma smagumu; jo “nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka” krustā (Gal.3:13). Mēs redzējām, ka Mozus ir nepārspēts un precīzs Kunga Jēzus simbols. Tādēļ Mozus nāves stundai ir jāsniedz mums ieskats mūsu Kunga, tāda pat pravieša kā Mozus, nāvē (5.Moz.18:18). Tāpat kā Kristus darījis zināmu Dieva vārdu pirms Savas nāves (Jņ.17:26), tā arī Mozus (5.Moz.32:3). Pašās beigās Mozus redzēja, ka nav trešā ceļa: vai nu pilnīga uzticība un pestīšana, vai sacelšanās un nosodījums. Viņš aicināja viņus “šodien...šodien...šodien” saskatīt, ka viņš liek tiem izvēlēties dzīvību un labumu vai nāvi un ļaunumu (5.Moz.30:15-19). Tā pati doma bija Jēzum, kad Viņš teica ļaundarim, uzsverot, ka “šodien” viņš būs paglābts, ne nosodīts (Lk.23:43). Viņš jutās tāpat kā Mozus, bet Viņš bija lielāks par Mozu tajā, ka Viņš ne tikai liek izvēlēties, bet var piedāvāt tiem ilgoto pestīšanu. Mozus dzīves pēdējās stundas man liekas tik aizkustinošas. Lasot Bauslību, mēs jūtam traģiskā brīža tuvošanos; tāpat kā lasot Evaņģēliju.
Un tā, beidzot 120 gadu vecumā Mozus pulcē Izraēlu savā priekšā. Tam bija jābūt godbijību iedvesošam skatam. Atcerieties Bileāma vārdus: “Cik jaukas ir tavas teltis, ak, Jēkab, un tavi mājokļi, ak Israēl! Kā upju līči, kas izplešas, kā vīna kalni, kas paceļas pie straumēm, kā alvejas, ko Tas Kungs pats ir stādījis, kā ciedru koki pie ūdens!” (4.Noz.24:5,6). “Un Mozus bija simts divdesmit gadu vecs...viņa acis nebija palikušas tumšas, un viņa dzīves spēks nebija zudis” (5.Moz.34:7). Stronga vārdnīcā šie vārdi ebreju valodā nozīmē to, ka viņa svaigums, jauneklīgums nav zuduši gadiem ejot, kā tas parasti notiek ar cilvēkiem. Viņam bija intelektuāla un fiziskā enerģija, kas piemīt divdesmit vienu gadu vecam vīram, līdz ar 120 gadu gaitā iemantoto grūtsirdību un Dieva atziņu. Visu laiku mēs lasām, ka viņš “cēlās agri no rīta”, lai sarunātos ar Dievu, demonstrētu savu enerģiju, savu dedzīgo interesi par Izraēla Dieva vārdu (2.Moz.8:16; 9:13; 24:4; 34:4).
Dieva vārds bija viņa sirdī, kad viņš stāvēja Izraēla priekšā, to cilvēku priekšā, kurus viņš mīlēja, kurus viņš vēlējās atpirkt par sava paša dzīvību, pat mūžīgo dzīvību. “Patiešām, viņš mīl tautas” ir Gara komentārs (5.Moz.33:3 – “viņš” šai kontekstā šķiet attiecināms uz Mozu). Tikai Gars varēja tik kodolīgi rakstīt. “Patiešām, viņš mīl tautas...tie noliecas pie tavām kājām un saņem no taviem vārdiem”. Un tad viņš izkrata tiem savu sirdi, viņš runā to, ko mēs lasām 5.Mozus grāmatā. Bet patiesībā tie bija viņa sirds dziļumos dzimušie vārdi, kas aizlūdza Izraēlu būt uzticīgiem derībai, mudināja tos apzināties savu vājumu, drošināja tos doties uz priekšu un mantot Valstību.
Mozus mīlestība 5.Mozus grāmatā
Kādreiz pamēģiniet izlasīt 5.Mozus grāmatu no sākuma līdz galam vienā vai divos piegājienos. Tā patiesi parāda, kādas bija Mozus jūtas pret Izraēlu, un kādas ir Kunga Jēzus jūtas pret mums, it sevišķi, ko viņš sajuta pret mums neilgi pirms nāves. Jo tieši šo jūtu pirmtēls ir šī grāmata. “Mīlestība” un mīlestības ideja 5.Mozus grāmatā sastopama daudz biežāk nekā citās Likuma grāmatās. Otrās Mozus grāmatas “Bīsties Dievu, To Kungu” pārtop par “Mīli Dievu To Kungu” piektajā Mozus grāmatā. Piektajā Mozus grāmatā ir 23 atsauces pret ienaidu, salīdzinot ar tikai piecām otrajā un trešajā grāmatās; Mozus saskatīja rūgtuma un mīlestības trūkuma briesmas. Tajās viņš saskatīja garīguma vēža slimību, savos brieduma gados viņš brīdināja savu mīļoto tautu būt uzmanīgiem. Visas viņa domas bija vērstas uz to. Piektajā Mozus grāmatā vārds eklēsija /draudze tiek lietots vairākkārt, turpretī tā nav citās grāmatās (5.Moz.4:10 – tautu; 9:10; 18:16; 23:2,3,4,9; 31:30). Atbildība par visu Dieva draudzi, kuru Dievs ir atpircis bija viņa brieduma pazīme. Tā būs arī mūsu brieduma pazīme, kā visas sadraudzības, tā arī individuāli. Nākošā rindkopa apskata dažus Mozus attiecību aspektus ar Izraēlu.
Mozus neatkārto visus bez izņēmuma Likuma baušļus. Viņa izvēle, kurus ir jāatkārto, parāda viņa attieksmi pret Izraēlu. Tajā izpaužas viņa jutīgums pret vājākajiem un nabagākajiem Izraēlā; viņš uzsver, ka nedrīkst iet sava tuvākā namā, lai ņemtu kādu ķīlu (5.Moz.24:10); Mozus varēja izjust nabaga kaunu un mulsumu, kad bagātais ieiet viņa namā. Likums 2.Moz.22:26 nenoteica, ka nedrīkst ieiet nabaga cilvēka mītnē; uzsverot to savā atvadu runā, Mozus parādīja savu iejūtību, spēju iejusties nabagāko Dieva draudzes cilvēku ādā. Patiešām, viss fragments 5.Moz.24:6-17 ir izvērsums tam, kas teikts Likumā 2.Moz.22. Un tas viss nāk no cilvēka, kas būtu varējis kļūt par Ēģiptes valdnieku, kura pakļautībā varētu būt pasaule. Cik liela līdzība ar mūsu Kungu! Mozus iejūtību parāda arī citu izvērsumu iekļaušana jau esošajos baušļos; piemēram, “Vērsim, kas labību min, tev nebūs purnu aizsiet” (5.Moz.25:4). Pāvils to citē kā Mozus bauslību (1.Kor.9:9; 1.Tim.5:18), līdz ar to parādot, ka Mozus prāts bija tik saskanīgs Dieva prātam, ka šie praktiskie izvērsumi, kurus viņa jutīgums Mozum diktēja nodošanai Izraēlam bija patiesi Dieva iedvestie likumi.
Viņu vājuma atziņa
Sava mūža galā sasniegtā brieduma laikā Mozus ļoti labi apzinājās paša garīgās neveiksmes (tāpat kā Pāvils un Jēkabs savās pēdējās dienās). Viņš iesāk savu pēdējo runu ar norādījumu, cik smagi viņi ir grēkojuši pirms 40 gadiem, kad viņi atteicās ieiet labajā zemē. Viņš atgādina tiem, kā neskatoties uz to, ka Dievs gāja tiem pa priekšu Eņģeļa veidolā (5.Moz.1:30,33), tie izvēlējās sūtīt savus izlūkus zemē. Un Mozus atzīst, ka šī viņu izvēle, lai cilvēku spēks tos ievestu Valstībā, viņam “labi patika” (5.Moz.1:23). Man šķiet, ka līdz ar to Mozus atzīst arī savu kļūmi. Iespējams, viņš pat atsaucas uz savu vājuma brīdi, kad viņš gribēja lai Jetrus iet viņiem līdzi, teikdams “tu esi mūsu acs”, Dieva Eņģeļa acu vietā (4.Moz.10:31-36). Mozus mūža galā apzinājās savas apgrēcības. Un tomēr viņš arī parāda, ka ļoti labi apzinās savas tautas vājības.
Mozus ļoti bieži atgādina tiem, ka viņš zina, ka tie aizgriezīsies no derības, kuru viņš tiem ir devis (piemēram, 5.Moz.30:1; 31:29). Viņš zināja, ka kādu dienu tie vēlēsies, lai tiem būtu ķēniņš, kaut arī Dievs ir viņu ķēniņš (5.Moz.17:14). Viņš zināja, ka zemē vienmēr būs nabagie, kaut gan, ja Likums tiktu pienācīgi pildīts, tam tā nevajadzētu būt (5.Moz.15:4,11). Viņš zināja, ka nejauši nogalinot kādu, tiem vajadzēs vietu, kur paglābties (5.Moz.19:5). Viņš spēja paredzēt garīgās problēmas, ar kurām tie sastapsies ikdienas dzīvē, cik liela problēma būs viņu pašu daba un nepaklausība, un Mozus paredzēja, ka viņi nespēs ar to tikt pienācīgi galā (tas pats attiecas arī uz mūsu Kungu Jēzu). Un viņš ļoti skaidri apzinājās, daudz skaidrāk nekā viņi paši, to nosodījumu, ko tas izraisīs. Viņš ne tikai atkārto visas tās nosodījuma likstas no 3.Moz.26, bet, iedvesmas vadīts, pievieno arī citas (5.Moz.28:50-57). Iespējams, ka kādā no viņu sarunām Eņģelis bija darījis viņam zināmu, ka Izraēls cietīs daudz vairāk par 3.Moz.26 izklāstīto. Un savā ziņā Mozus kļūst vēl prasīgāks, vienlaicīgi uzsverot žēlastību un mīlestību. Tā, pēc Likuma, Izraēls nedrīkstēja ņemt sev augļus no nabagā brāļa par aizdevumu (2.Moz.22:24; 3.Moz.25:37); bet tagad Mozus aizliedz viņiem to darīt no jebkura izraēlieša (5.Moz.23:20).
Ļoti skaidri apzinoties, cik nopietnas ir mūsu attiecības ar Dievu, Mozus lūdz Izraēlu: “izvēlies dzīvību”, kas nemaz neatgādina to pasivitāti, ar kādu mēs varam lasīt 5.Moz.30:19, sēdēdami atzveltnes krēslā. Taču viņam bija zināms, ka vairums Izraēla tautas neizvēlēsies dzīvību. Kad viņš lūdz tos izvēlēties paklausību, viņš domā par to mazākumu, kurš uz to atsauksies. Mūsu Kungs Jēzus, zinot cilvēka dabu, droši vien, juta, ka ļoti daudzi no tiem, kas bija aicināti jaunajā derībā, arī aizgriezīsies; Viņš, droši vien, zināja, ka tikai mazākā Izraēla daļa izvēlēsies Viņa piedāvāto dzīvību. Taču tāpat kā Mozus Viņš, bez šaubām, visas savas domas koncentrēja uz to mazumiņu, kurš atsauksies. Mozus runāja to, ko mēs lasām kā 5.Mozus grāmatu, no galvas. Tas nāca no sirds; viņu nosliece uz apgrēcību, gaidāmais nosodījums par grēku, viņa zināšanas par to atkrišanu nākotnē. Vai maz ir iespējams iztēloties to degsmi! Cilvēks, kas bija gatavs atdot savu mūžīgo dzīvību viņu labā, kurš, viņu izprovocēts, bija uz nāves sliekšņa – dzied tiem pēdējo dziesmu, runā pēdējo runu, kas rāda, ka viņš ļoti labi saprot, ka tie aizgriezīsies no tā, ko viņš viņu labā ir darījis, un tādēļ lielais vairums no tiem netiks glābti.
Neskatoties uz šo lielo mīlestību pret Izraēlu, Mozus tos tik labi pazina, zināja to ārkārtējo vājuma noslieci. Viņš nenovērsās no viņu grēkiem; 5.Mozus grāmata atkārtoti pievēršas atgādinājumiem par to, cik nopietni tie ir apgrēkojušies šī ceļojuma laikā. Atkal un atkal viņš norāda uz to, cik viegli tie krīt kārdināšanā un pārkāpj bauslību. “Sargieties” skan kā piedziedājums visas Mozus runas laikā. Viņš brīdina tos, piemēram, “nežēlot” viltus skolotājus, bet attīrīt no tiem draudzi (5.Moz.7:16; 13:9; 19:13,21; 25:12). Likumā ne reizes neizskan šis brīdinājums. Mozus bija iepazinis Izraēlu tik labi, ka viņš redzēja to kārdinājumus un attiecīgi spēcīgi brīdināja tos no tiem. Tas, cik labi Kungs Jēzus zina mūsu domu gaitu, mūsu kārdinājumu mehānismus, brīnišķīgi parādās šeit. Ir tik daudz piemēru, kas rāda cik labi Mozum bija zināms tieši kā Izraēls tiks kārdināts (5.Moz.6:11-13; 8:11-20; 9:4; 11:16; 12:13,19,23,30; 13:1-4; 14:27; 15:9,18; 17:11,12; 14,16,17; 21:18; 22:1-4,18; 23:21; 25:8).
Mozus pievieno veselu rindu šķietami ‘sīkāku’ rīkojumu ar nolūku atvieglot pakļaušanos jau iepriekš dotajai bauslībai. Tā, viņš nosaka 5.Moz. grāmatā nestādīt nekādu elku koku pie Tā Kunga altāra – jo viņš zināja, ka tas var provocēt iespēju sajaukt Tā Kunga ar apkārtējās pasaules pielūgsmi (5.Moz.16:21). Līdzīgi, viņš pavēl nākamajiem ķēniņiem nesūtīt Dieva tautu uz Ēģipti, lai vairotu zirgu skaitu, jo viņš saskatīja tajā kārdinājumu tiem atgriezties Ēģiptē pavisam (5.Moz.17:16). Ir vēl daudz citu līdzīgu piemēru (5.Moz.14:24; 15:18; 17:17-19; 18:9; 20:7,8). Mozus bija ilgi un dziļi analizējis visus iespējamos kārdinājumus, kas varētu nākt priekšā Izraēlam un viņa vārdi un sirds vēlme bija vērsti uz to, lai palīdzētu tos pārvarēt. Cik brīnišķi tas sasaucas ar Kungu Jēzu!
Vēl viena 5.Mozus grāmatas iezīme ir tas, kā Mozus iztēlojas visparastākos ikdienas notikumus Izraēlas cilvēku dzīvē: cilvēks atvēzējas, lai cirstu koku un dzelzs cirvis nomūk un skar kādu cilvēku; kāds atrod nosistu cilvēku guļam uz lauka; vai redz nomaldījušos vērsi vai avi, nākot mājās no darba; vīrs, kas dod priekšroku vienai no divām sievām; redz kaimiņu nopūlāmies, lai pieceltu savārgušu lopu; atrod putna ligzdu ar mazuļiem un grib nest kā putnu māti, tā putnēnus vakariņām; kārdinājums nedarināt jaunuzceltam namam jumta apmali; kārdinājums piepildīt savu somu ar kaimiņa vīnogām; nepieciešamība turēt rīkus, lai apraktu izkārnījums (5.Moz.19:5; 21:1,15; 22:1,2,4,6,8; 23:13,24.25; 24:5,6,10,15,19; 25:11,13). Mozus iejūtība bija fantastiska! Viņa dedzība, iztēlojoties savas tautas ikdienas dzīvi, viņu ikdienas kārdinājumu izpratne tik nepārspējami simbolizē mūsu Kunga īpašības!
Mozus aicinājums Izraēlam
Mozus nepārtraukti aicina viņus “atcerēties” visas tās lielās lietas, kuras Dievs ir darījis viņu labā tuksneša ceļojuma laikā (piemēram, 5.Moz.10:21; 11:3-6), it īpaši to brīnumu, ka viņš tos atpircis kā bērnus (viņa klausītājiem vēl nebija 20 gadu, kad tie šķērsoja Sarkano jūru). Palūkojiet cik reizes 5.Mozus grāmatā satopams vārds “piemini”. Viņš patiešām gribēja, lai tie pārvarētu cilvēcisko tieksmi aizmirst Dieva lielumu, kā tas izpaudās mūsu dzīvē un garīgajā pieredzē agrāk. Mūsu, kā jaunā Izraēla, nosliece ir tāda pat – aizmirst kristību brīnumu, to, kā Dievs pastiepa Savu roku, lai paglābtu mūs.
Atkal un atkal Mozus runā par viņu sirds stāvokli. Viņš brīdina, lai tie neļautu attīstīties sliktam sirds stāvoklim, viņš bieži runā par to, ka atkrišana sākas sirdī; viņš paredz, ka daudzi Dieva tautas ļaudis tiecas savas sirds dziļumos izjust paštaisnību (5.Moz.9:4). Viņš brīdina tos bīties apslēpta grēka (27:15,24). 5.Mozus grāmatā ir vismaz 49 atsauces uz Izraēla sirdi / prātu, turpretī otrajā, trešajā un ceturtajā grāmatās kopumā to ir tikai 13. Tas norāda uz to, cik lielu nozīmi Kungs piešķir mūsu prāta stāvoklim. Iespējams, tā bija viņa karstākā pirmsnāves vēlēšanās, lai mēs attīstītu sevī garīgu prātu un līdz ar to izpaustu Tēvu un nonāktu līdz pestīšanai. Tāpat arī Mozus uzskatīja, ka mūsu prāta stāvoklis ir garīgās attīstības ķīla. Bet vai mēs arī tā domājam? Vai mēs sargājam mūsu prātus no masu informācijas līdzekļu un degradējošās pasaules ietekmes? Pirms 40 gadiem Mozus viņiem pavēlēja nepārkāpt laulību. Tagad viņš brīdina tos neiekārot sava tuvāka sievu (5:21); un šajā ziņā viņš bija sasniedzis Kristus gara izpratni. Viņš arī teica viņiem, ka jāapgraiza savas sirds priekšāda (5.Moz.10:16); un arī šajā ziņā viņš jau bija sasniedzis Jaunās Derības garu.
Mozus no sirds vēlējās, lai Izraēlam labi klātos, viņš skaidri redzēja, ka paklausība dos svētību (5.Moz.6:3; 12:28). Tādēļ viņa biežajās uzrunās Izraēlam: “Klausies, Israēl!” dzirdama karsta vēlme, lai Dieva vārds tiktu patiesi uzklausīts. Vārdos “Klausies, Israēl!” neapšaubāmi skanēja patiesa kaisme, šai vecuma neskartajā balsī. Vismaz četras reizes Mozus pārtrauc savu runu ar šo aicinājumu, lūgumu: “Klausies, Israēl!” (5.Moz.5:1; 6:3,4; 9:1; 20:3). Cik bieži viņš lūdz Izraēlu uzklausīt Dieva balsi. Tā bija viņa iemīļotā tēma: Uzklausi vārdu, mīli vārdu, dari to par savas dzīves sastāvdaļu. Jo tajā ir tava pestīšana. Un arī Kungs Jēzus (piemēram, Jņ.6) tikpat dedzīgi aicina mūs to darīt.
Dažus Likuma baušļus Mozus nemin savā runā, toties citus Mozus patiesi izceļ un atkārto; piemēram, nepieciešamību iznīcināt elku tēlus un viltus skolotājus, nodrošināt pilsētas, kur paglābties tiem, kas darījuši grēku bez nodoma (5.Moz.7:5; 12:3, 23-25; 13:6-14 = 17:2-7). Tas patiesi atspoguļo Kunga attieksmi pret mums; viņš vēlas, lai mēs atzītu savus grēkus, neveiksmes iespējamību, nepieciešamību atdalīties no tā, kas mūs attālinātu no Viņa.
Mozus aizrautība ar Izraēlu
Visu Mozus runu caurvij doma par Izraēlu apsolītajā zemē; viņš visu laiku runā par to, kā jāuzvedas, kad viņi tur nonāks, iedrošinādams tos nezaudēt drosmi un doties uz priekšu. Pēc maniem aprēķiniem tam ir veltīti aptuveni 25% no Mozus runas. Nāves priekšvakarā Mozus prātu pilnībā aizņem domas par Izraēla Valstības iemantošanu. Un jāatceras, ka šī runa bija 40 gadu ilgu pārdomu rezultāts. Viņa sirds bija pārņemta ar viņu pestīšanu, ar domām par viņiem Valstībā. Un tāpat arī ar Kungu Jēzu. Psalmi 22.un 69.rāda, ka Viņa domas krustā, it īpaši nāves stundai tuvojoties, bija par mūsu pestīšanu.
Apzinādamies viņu vājumu un savu taisnību, Mozus runa, neskatoties uz to, ir pilna maiguma un pazemības. Kad viņš atgādina tiem, kā Dievs gribēja atteikties no viņiem viņu elkdievības un zelta teļa dēļ, viņš nepiemin to, cik dedzīgi viņš aizlūdza par viņiem, ar tādu dedzību, ka Dievs mainīja savu jau izteikto nodomu (5.Moz.9:14); un pieminiet to, ka Mozus nepiemin, ka viņš bija gatavs atteikties no savas fiziskās un mūžīgās dzīvības viņu dēļ. Šī Mozus augstsirdīgā, cēlā rīcība un vēlēšanās netika darīta zināma Izraēlam, kamēr netika laista apgrozībā 2.Mozus grāmata. Un līdzīgi tam arī Kristus mīlestība pret mums nebija mums tolaik zināma. Mozus pazemības izpausme ir arī tajā, ka viņš ne vārda nebilda Izraēlam par to, cik aizrautīgi viņš tos mīlēja.
Mozus labvēlība, cik karsti viņš vēlējās, lai viņi būtu paklausīgi, viņa vēlme strādāt ar viņiem to cilvēcisko vājību apkarošanā, izpaužas 5.Mozus grāmatā paustajos piekāpšanās gadījumos šīm vājībām (ar Dieva piekrišanu, bez šaubām). Kad viņi ieņēma svešu pilsētu, labi, Mozus teica, ņemiet sievas sev par kara laupījumu – kaut arī tas ir pretrunā ar iepriekšējo likuma garu (5.Moz.20:14; 21:11). Tāpat arī ar nosacījumiem par ķēniņu no cilvēku vidus (5.Moz.17:17) un šķiršanos (24:1-4). Viņš pazina to cietsirdību, to noslieci uz padošanos kārdinājumam un attiecīgi viņš piekāpās pretēji sākotnējiem bauslības nolikumiem (Mt.19:8). Viņš vairākkārtīgi uzsvēra Dieva tīro žēlastību, izvēloties viņus (4:37; 7:1,8; 10:15); to, cik mazi viņi ir kā tauta (7:1,7; 10:22); visa 9.nodaļa ir veltīta viņu apgrēcības izcelšanai un tam, ka viņu pestīšana balstījās uz viņa žēlsirdīgo starpniecību, nevis uz viņu taisnību (9:5). Visā, ko Mozus darīja, redzams, cik tuvu tas viss ir Kristus garam.
Skaidri apzinoties Izraēla vājumu, Mozus bieži runā par “svētību”, kuru Dievs dos tiem par paklausību; viņš pat runā par nākamo svētību par paklausību pravietiskajā saliktajā laikā, tik liela bija viņa pārliecība, ka Izraēls to saņems: “tiem būs nākt ar savu dāvanu rokā (kad tie jau būs apmetušies zemē), pēc tās svētības, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev devis” (5.Moz.16,17). Mozus ar pārliecību runā par to, ka Dievs tos svētīs ar zemi un uzvaru pār ienaidniekiem, neskatoties uz to, ka tas viss bija atkarīgs no viņu paklausības Dievam (5.Moz.19:1; 20:13), un neskatoties uz to, ka Mozus skaidri zināja, ka vairums no tiem nebūs paklausīgi. No tā ir jāsecina, ka Mozus ārkārtīgi stipri piedomāja par to mazākumu, kas pildīs derības vārdu, kas izpratīs viņa dzīves garu un viņa šobrīd teiktos vārdus. Kā arī mūsu Kungs – savās jūtās pret mums. Tomēr neskatoties uz Mozus karsto vēlmi pēc Izraēla paklausības, viņa attieksmē pret Likumu un paklausību ir samanāma neliela atšķirība starp agrāk doto Bauslību un pēdējā grāmatā pausto. Tā, 3.Moz.26 uzsvērts, ka Dievs dos svētību, ja Izraēls pildīs Dieva baušļus, un 5.Moz.28:58 teikts, ka paklausība liek bīties Dieva godības pilnā un baismīgā Vārda. Tās nav bailes, kurām jāved pie paklausības, bet paklausība liek cilvēkam zināt un bīties Dieva un Viņa Vārda. Tā jau ir pietiekama svētība. Tāpat kā Jēkabs un Ījabs, Mozus sava mūža beigās nonāca pie Dieva Vārda skaidras apjausmas.
Mozus savā skaistākajā izpausmē
Tās stundas, kad Mozus stāvēja un runāja šos 5.Mozus grāmatas vārdus un tad dziedāja tiem 32.panta dziesmu, es domāju, bija skaistākās viņa mūžā. Viņa balss nebija zaudējusi jauneklīgo skanējumu, bet bija viņa 120 gadu bagātās pieredzes caurausta. Un tad viņš svētī šīs sapulcējušās ciltis balsī, kas izplūst no viņa sirdi pildošās mīlestības pret Izraēlu. “Patiešām, viņš mīl tautas”. Un tad, droši vien, ar kamolu kaklā, cenšoties nedot vaļu asarām, viņš pagriežas un dodas augšup kalnā, augstāk un augstāk, zilām Moāba virsotnēm atmirdzam tālumā. Un “tanī pašā dienā”, kad Mozus uzrunāja Izraēlu, Dievs teica Mozum: “Kāp Nebo kalnā...un skati...zemi...Un tu mirsi uz tā kalna, kurā tu kāpsi, un tu tiksi piepulcināts savai tautai” (5.Moz.32:50). Tāpat kā Jēzus viņš bija saņēmis pavēli mirt (Jņ.10:18; 14:31) un tomēr viņš, droši vien, nezināja, kā to apzināti izpildīt. Viņš kāpa kalnā viens tanī pašā dienā, kad viņš bija uzrunājis tautu. Droši vien, viņš uzrunāja tos no rīta, nodziedāja dziesmu un tad “tanī pašā dienā” nomira. Bija jāpaiet kādam laikam, līdz viņš uzkāpa kalnā, satika Eņģeli, kurš viņam parādīja apsolīto zemi, noskūpstīja viņu (skat vēlāk) un apbedīja viņu. Droši vien, viņš mira vēlā pēcpusdienā, vērojot sauli rietam pāri apsolītajai zemei tanī pat stundā, kad mira Jēzus.
Šīs ainas patoss ir vienreizējs. Taču šīs ainas smeldzošā sāpe šķiet paredzam Kristus nāvi krustā par mums. Atcerieties, tieši viņu dēļ Mozus neiegāja apsolītajā zemē. Tas ir Gara dotais uzsvars. Kāpjot augšā, jo tam bija jābūt garam kāpienam, varbūt viņš atcerējās savas dzīves gadus Ēģiptē, to gadu dvēseles cīniņus. Jūs varat domāt, ka es esmu pārāk emocionāls, bet man liekas, ka kāpjot augšā, viņš noteikti atcerējās savu māti, kurai viņš bija parādā savas attiecības ar Dievu; māti, no kuras viņš nešaubīgi bija atteicies 40 garus gadus, atzīdams sevi par Faraona meitas dēlu. Viņa prātā atausa tās dienas, kad 40 gadu vecumā viņš godīgi atzina pats savā un arī pasaules priekšā, kas ir viņa īstā māte (iespējams, cik traģiski tas arī būtu, jau pēc viņas nāves, apbēdināts, ka dēls šķietami atteicies no mātes Ēģiptes izpriecu dēļ), kā viņš atteicās saukties par Faraona meitas dēlu. Ar to es gribu teikt, ja mums būtu atlikušas 24 dzīves stundas un mums būtu jādodas pirmsnāves pastaigā, mūsu acu priekšā noteikti, vismaz uz brīdi, ataustu bērnības gadi. Un viņš bija tāds pat cilvēks kā mēs, ar tām pašām jūtām, atmiņām, domām. Un varbūt viņš atcerējās savus vājuma gadus Midiānā, Ciporu, šķiršanās rūgtumu, etiopieti, garās vientuļās dienas ganāmpulka vidū. Un tad Sarkanās jūras brīnumu, satikšanās ar Eņģeli satraukumu līdz domu apmaiņas priekam ar To jau citā kalnā. Viņš ļoti labi pazina šo Eņģeli, viņi sarunājās tā, kā draugi sarunājas savā starpā (2.Moz.33:11).
“Un tad nāk gals...”
Cik patīkami, ka virsotnē viņš atkal satiek Eņģeli. Tā pati mīlestība, atklātā draudzība viņu starpā. Eņģelis parāda viņam Valstību, pavēris viņa acis, lai viņš redzētu to no viena gala līdz otram. Man liekas, ka kaut kādā veidā Kungs Jēzus pirms nāves gara acīm redzēja mūs Valstībā (Jes.53:10; Ebr.12:2; Ps.22:17,20 salīdz. ar Ef.5:30). Tā Mozus nomira “Moāba zemē, kā tas Kungs bija sacījis (by the mouth of the Lord – burtiski, no Dieva mutes). Un Viņš to apglabāja ielejā...un neviens nezina viņa kapa vietu” (5.Moz.34:5,6). By the mouth of the Lord varētu nozīmēt skūpstu; it kā Eņģelis noskūpstīja Mozu un viņš nomira. Mozus runāja ar šo Eņģeli vaigu vaigā 40 gadu kā draugs sarunājas ar draugu. Un nu šis draugs pienāk tuvu klāt, viņu sejas saskaras, varbūt apskāvienā. Un tad, tāpat kā Eņģelis bija kādreiz iedvesis dzīvības dvašu cilvēkā, tā viņš ar mīlestību paņēma to atpakaļ no Mozus. Un tad Viņš to apglabāja labāku dienu gaidās, kad nāks Kristus un cels augšām Savu tautu, kad tā beidzot būs paklausīga. Kāds gals! Un tad Eņģelis sagatavoja kapa vietu. Iedomājieties Eņģeli rokam, jā rokam kapu, akmeņiem apkraujot kapa vietu šai klints plaisā (2). Jes.63:14 Mozus kontekstā lasām: “Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā (lai padzertos pēc garās dienas, mīloša īpašnieka vadībā), tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars (Eņģelis) atpūtas un dusas vietā”. Atcerieties, kā Eņģelis apglabāja Mozu kalnu ielejā (5.Moz.34:6). Ebreju vārds “atpūta” nozīmē kā fiziska atlaišanās guļus, tā arī mierinājums. Un tā mēs varam iedomāties Eņģeli, mierinām Mozu ar augšāmcelšanās cerību, it kā dodam tam nakts atvadu skūpstu un guldinām viņu kapā.
Tas viss liecina par Jahves, Eņģeļa izpausmē, lielo mīlestību pret Savu kalpu Mozu. Un tas arī simbolizē Dieva jutīgumu Jēzus krusta nāves laikā. Kad mēs iztēlojamies Eņģeli nolaižam Mozus ķermeni kapā, turam to savās rokās, šķiet nemaz nav nejauši, ka Mozus pēdējie vārdi runāja tieši par to: “Neviens nav kā Ješurūna Dievs, kas brauc pa debesīm, lai tev palīdzētu un Savas varas augstumos pa mākoņiem. Mūžīgais Dievs ir patvērums, un pāri ir mūžīgās rokas: un Viņš aizdzen ienaidnieku no tevis...Israēls dzīvos drošībā un viens (nākamās Valstības valoda, 5.Moz.33:26;Ecēh.34:25): Jēkaba aka ir nošķirta labības un vīna zemē, un viņa debesis pilinās rasu. Svētīgs tu esi, Israēl! Kas ir tāds kā tu? Tu Tā Kunga izglābta tauta!...tavi ienaidnieki tev izdabās, bet tu mīdīsi kājām viņu augstieņu svētnīcas”, proti, to elkus (5.Moz.33:26-29). Šos pēdējos vārdus sakot Mozus balss, droši vien, aizlūza saviļņojumā.
Dažas stundas pirms tam Mozus teica Izraēlam: “”Kamēr es vēl (dažas stundas) šodien esmu dzīvs jūsu vidū, jūs esat neklausīgi pret To Kungu; cik vēl vairāk pēc manas nāves?” (5.Moz.31:27). Neilgi pirms tam Eņģelis viņam bija teicis: “Tu dusēsi pie saviem tēviem (salīdz. ar Eņģeli guldām viņu kapā)...un šī tauta celsies (proti, tūlīt pēc viņa nāves) un metīsies netiklībā ar svešiem dieviem šinī zemē” (5.Moz.31:16). Nav brīnums, ka šie vārdi skanēja viņa ausīs, kad viņš devās pretī nāvei. Taču viņš līksmoja par to mazākumu, kurš neatmetīs Dieva derību. Viņa paši pēdējie vārdi skanēja kā pārliecības pilnas gaviles, ka beigu beigās Izraēls pārvarēs savus kārdinājumus un apkārtējās pasaules elkdievības ietekmi. Taču viņš arī zināja, ka vairums no viņiem šīs ietekmes dēļ lemti garīgam pagrimumam. Tādēļ viņš gavilēja par mazākumu no Izraēlas, kas sasniegs godību, nonāks Valstībā, labības un vīna zemē, kur debesis pilinās rasu. Tā nepārprotami ir tā pati valoda par nākamo Valstību kā Ps.72 un Jesajas grāmatā. Mozus mira ar vīziju par uzticīgā mazākuma nonākšanu Valstībā, apsolītajā zemē. Un arī Jēzus mira ar šo pašu vīziju (Ps.22:22-31; 69:30-36).
Kādas beigas! No vājuma, tāda vājuma, viņš bija spēcīgs darīts. Viņa temperamentīgā ticība ar tās spožajiem uzplaiksnījumiem izvērtās par stingru klinti, patiesām augošām attiecībām ar mīlošu Tēvu. Visas viņa cilvēciskās attiecības bija neveiksmīgas: ar brāli, māsu, ar sievu, ar tautu. Bet beidzot šis vientuļais vīrs atrada mierinājumu Jahvē, Izraēla Dievā, viņš to iepazina kā draugu un pestītāju. Nav brīnums, ka visa Jaunā Derība, atsaucoties uz Mozu, min to kā piemēru mums un nepārspējamu mūsu Kunga Jēzus simbolu.
Piezīmes
(1) Skat Mozus vājumā.
(2) Ir iespējama arī cita interpretācija. Saskaņā ar rabīnu tradīciju “apglabāt” (5.Moz.34:6) ir atgriezeniskais darbības vārds; tas nozīmē, ka Mozus pats sevi apglabāja. To apstiprina S.R. Hirsch, The Pentateuch, 5.sējums, 685.lpp. (New York: Judaica Press, 1971). Tā ir tā pati ebreju valodas konstrukcija, kas sastopama 3.Moz.22:16 un 4.Moz.6:13. Šajā gadījumā “kapu viņam ierādīja” (Jes.53:9) varētu lasīt kā atsauci uz Mozus nāvi. Tādēļ notikumi varēja būt apmēram tādi: Eņģelis parādīja Mozum zemi; Mozus Eņģeļa klātbūtnē izraka sev kapu un apgūlās tajā, apzināti pakļaujoties Dieva pavēlei (kā Kunga Jēzus prototips). Tad Eņģelis noskūpstīja to, un viņš nomira. Tad Eņģelis sakārtoja apbedījuma vietu virs Mozus ķermeņa. Man personīgi šķiet, ka tā arī notika, bet es piesardzīgi izturos pret domu, kuras pamatojums balstās uz ebreju gramatikas niansēm.
