Mājas lapa
Pāvils: paraugs sekošanai
Pāvilu uzskata par “Kristus ieceltā” ideāla ticīgā modeli. No tā, cik bieži viņš mūs aicina sekot viņa priekšzīmei, var secināt, ka viņš pats sajuta to notiekam (1.Kor.4:16; 11:1; Gal.4:12; Fil.3:17; 4:9; 1.Tes.1:6; 2:10; 2.Tes.3:7,9). Viņš pat saka, ka viņš nedara to, ko viņš būtu tiesīgs darīt, jo saprot ka viņam jābūt ticīgajiem par piemēru (2.Tes.3:7,9). Savā pievēršanā viņš saskata priekšzīmi tiem, kas turpmāk pievērsīsies ticībai (1.Tim.1:16); un viņa aprakstā, kā Dievs atspīd jaunpievērsto sirdīs, dodot Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā (2.Kor.4:6), var saskatīt viņa atsauci uz paša pievēršanu ticībai, kad viņš bija ceļā uz Damasku (Ap.d.9:3; 22:6; 26:13). Viņš saskatīja to spēku, kas darbojās viņā, darbojamies visos ticīgajos (Ef.3:7,20). Tas, kā Pāvils lūdz mūs sekot viņa priekšzīmei (piemēram, “Topiet tādi kā es...es jūs lūdzu”,Gal.4:12), rāda to lielo pārliecību, kāda viņā bija par to, ka Kungs pieņems viņu, ka viņa ceļš uz Valstību ir spēkā esošs (Viņam, droši, būs bijusi kāda Dievišķa atklāsme?). Pāvila dzīves vairāki aspekti skaidri norāda uz viņa garīgo izaugsmi; it īpaši, ja lasām Apustuļu darbus un vēstules to hronoloģiskajā secībā. 2.Tim.4 Pāvils raksta, kad viņam tikko bija paziņots par viņa nenovēršamo nāvi (2.Tim.4:6). Apzinoties nāves tuvošanos, viņā bija dziļa pārliecība, ka viņš ir tai gatavs, ka viņš ir “tur”. Kunga otrai atnākšanai tuvojoties, arī mums būtu jājūtas līdzīgi: “Es tagad esmu gatavs...”. Ja mēs neesam pārliecināti, ka “stāvam ticībā”, ka “Jēzus Kristus ir mūsos”, tad mēs esam “nederīgi” (2.Kor.13:5). Tādēļ, visiem, kas tiks pieņemti ir jābūt apziņai par to, kā viņi ir auguši Kristū. Augšana ir dabīgs process, jūs to nejūtat. Bet atskatoties uz mūsu dzīvi un attieksmēm un salīdzinot tās ar veiksmīgo ticīgo pieredzi, ir iespējams noprast, vai mēs esam gatavi tiesas dienai.
Kā jau bija teikts, Pāvils Jaunajā Derībā tiek sniegts mums kā garīgas izaugsmes piemērs. Mēs gribam izanalizēt viņa vēstules hronoloģiskajā kārtībā un saskaņā ar Apustuļu darbu pierakstiem, vērojot viņa garīgo izaugsmi. Un darot to, atcerēsimies, ka viņš tiek sniegts mums par paraugu. Viņa pievēršana ticībai un tai sekojošā garīgā izaugsme ir tā pierakstīti, kā mēs to lasām Bībelē, lai tie būtu par priekšzīmi tiem, kas turpmāk pievērsīsies ticībai (1.Tim.1:16) – nevis tikai tiem, kas sludina un veic mācītāja darbu. Tieši tāpēc, man liekas, mums tiek sniegta tik bagātīga informācija par Pāvilu kā cilvēku; mums tiek dota iespēja iejusties viņa garā un personībā. Ir pievērsta uzmanība viņa fiziskajam stāvoklim (Gal.4:13,14; 1.Kor.2:3,4; 2.Kor.10:10; 12:5,7,9; Fil.3:21; un it īpaši viņa rokām: Ap.d.21:11; 27:19; 1.Kor.4:12). Atkal un atkal Pāvils atgādina mums, ka viņš ir paraugs mums; tā, viņš iesāk vēstuli romiešiem, stādoties priekšā kā “Pāvils...aicināts apustulis, izredzēts...”, bet drīz vien turpina, norādot, ka romieši arī pieder pie “Jēzus Kristus aicinātiem” (Rom.1:1,6). Viņš teica efeziešu vecākajiem, kas jau sajuta atkrišanas draudus, “Šīs manas rokas kalpojušas manām vajadzībām...Es jums visās lietās esmu rādījis, ka, tā strādājot, nākas gādāt par vājiem [norādot uz to, ka viņš strādājis kā telšu darinātājs ne tikai savu vajadzību apmierināšanai, bet lai atbalstītu garā vājos], pieminot Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš pats sacījis: ‘Svētīgāk ir dot nekā ņemt’” (Ap.d.20:34,35). Pāvils bez minstināšanās saka, ka šie Jēzus vārdi ir pamatā arī viņa kalpošanas dzīvei un viņš ir rādījis efeziešiem ar savas dzīves priekšzīmi, kā ir jādzīvo, un viņš nostāda sevi kā paraugu sekošanai. Pēc vairākiem gadiem Kungs Jēzus atzina, ka efezieši sekojuši Pāvila iedvestajam Kristus piemēram, kā viņš tos bija aicinājis darīt, bet darījuši to bez kristīgās agape mīlestības (Atkl.2:3,4). Pāvils izcēla savu nemitīgo darbu Kristū arī korintiešu priekšā: “Es esmu vairāk par viņiem visiem strādājis...tad nu, mani mīļie brāļi, topiet...pilnīgāki Tā Kunga darbā” (1.Kor.15:10,58). Kad viņš gatavojās stāties nāves priekšā sava Kunga dēļ, Pāvila atklātība pieauga vēl vairāk. Viņš centās motivēt Timoteju stāties pretī atkritējiem eklēsijā, atgādinot viņam, cik labi viņš pārzina Pāvila piemēru: “Bet tu esi sekojis manai mācībai, manam dzīves veidam, manam nodomam, manai ticībai, manai pacietībai, manai mīlestībai, manai izturībai” (2.Tim.3:10). Pāvila mērķa un stingras apņēmības sajūta izpaužas ik uz soļa (piemēram, Ap.d.19:21). Rakstos izpaužas viņa prāta pastāvīgā nodarbinātība (piemēram, Ap.d.28:23), kā arī viņa vēstulēs (atzīmējiet sev vārda “šodien” aktualitāti Ebr.3:7,13,15; 4:7; 2.Kor.6:2). Nāktu par labu pārlasīt pierakstu par Pāvilu Apustuļu darbos, izceļot tādus vārdus kā “pārliecināt”, “apliecināt”, “mācīt”, “sludināt” (piemēram, 18:4,5,11,19; 19:8,9,21). Un viņš patiesi ir paraugs mums, ne tikai apbrīnas vērta vēsturiska personība. Pāvila atklātība, viņa sirds dziļumos mītošā gara pašatklāsme, it īpaši viņa neslavas cēlēju priekšā Korintā, ir nepārspējama. Tādās situācijās cilvēki parasti tiecas uz noslēgtību un atturību nevis atklātību. Bet daudz no tā, ko mēs uzzinām par Pāvila iekšējiem cīniņiem, nāk no viņa vēstulēm korintiešiem, kas šķita gatavi sagrozīt ikvienu viņa pausto vārdu. Viņš skarbi atgādina tiem par savu atklātību: “Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies” (2.Kor.6:11). Un viņš lūdz tos kā savus paša bērnus būt tikpat atklātiem ar viņu: “Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirds atdarās” (2.Kor.6:13). Lūgt tādu pat atklātību, ar kādu runā Pāvils, ir patiess izaicinājums. Pat mūsu kristadelfiešu pieredzē tie brāļi un māsas, kuriem ir vislielākā ietekme, ir tie, kas nemāksloti pauž savu garu, kuri izstaro godbijību par priekšzīmi citiem.
Pāvils un viņa brāļi
Ar gadiem Pāvila attieksme pret brāļiem stipri mainās. Sākotnēji viņš
ir it kā savrup no tiem; šķiet tā tas parasti ir ar jaunpievērstajiem.
Mēs saskatām Patiesību, kāda tā ir; mēs saskatām nepieciešamību uzņemties
saistības un esam laimīgi, ka varam ieguldīt savu daļu Patiesības sludināšanā.
Bet ļoti bieži paiet vairāki gadi, līdz mēs sākam izjust patiesas rūpes
un bažas par mūsu draudzes locekļiem. Pāvils šķiet sakām galatiešiem,
ka viņa sludinātais Evaņģēlijs nav cilvēku dots, jo uzreiz pēc pievēršanās
ticībai viņš diezgan vienaldzīgi izturējās pret citiem kristiešiem;
Pāvils negriezās “pēc padoma pie miesas un asinīm” pēc pievēršanās,
viņš nedevās arī uz Jeruzalemi pie apustuļiem, lai konsultētos ar tiem,
kā sludināt Izraēlam; tā vietā, Pāvils saka, viņš aizgāja uz Arābiju,
kur trīs gadus pavadīja izolācijā. Jūdu draudzes viņu nepazina pēc sejas,
un pat pēc atgriešanās no Arābijas, viņš necentās satikties ar apustuļiem
(Gal.1:1,16). Agrīnajā savas kristietības stadijā Pāvils izskatās pēc
pašiedvesmas dzīta patstāvīga cilvēka, kas gatavs strīdēties ar Barnabu,
ļoti kritiski noskaņots pret Marku par to, ka tas nav spējis pacelties
līdz Pāvila bezbailīgās dievbijības pakāpei (Ap.d.15:39). Iespējams,
ka Pāvila nepatikai pret Marku bija arī dziļāki iemesli par tikai virspusēju
aizkaitinājumu. Gars Ap.d.15:38 saka, ka Pāvils uzskatīja, ka Marks
“nebija viņiem gājis darbā līdzi”. Tas ir citāts no 1.Sam.30:22, kur
“visi ļaunie un nevērtīgie no tiem vīriem, kas ar Dāvidu bija gājuši,
atbildēja un sacīja: ‘Tāpēc ka tie nav nākuši kopā ar mums, tad arī
mēs tiem nekā nedosim no laupījuma.’” Kāpēc Gars dod tādu saistību?
Vai tas varētu būt mājiens uz to, ka Pāvils, dedzīgs Dāvida / Jēzus
cīnītājs, tajās agrīnajās dienās tiecās izcelties sludināšanas darbā,
nevēlēdamies dalīties tajā ar citiem, kas nebija garīgi un fiziski tik
stipri kā viņš (salīdzini ar vājākajiem Dāvida sekotājiem)? Ja tā, tad
tas Pāvils krasi atšķiras no Pāvila, kas raksta vēstules dažus gadus
vēlāk, lūgdams Timoteju steigties pie viņa, lai pabalstītu viņu, un
vēstules par to, ka rūpes par visām draudzēm neatstāj viņu ne dienu,
ne nakti (2.Kor.11:28); tas Pāvils, kurš nemitīgi iedrošina vājos, izturēdamies
vienlīdz gādīgi pret vājajiem un stiprajiem, galu galā sasniedzot tādu
nesavtīgas godbijības pakāpi, kuru pārspēj tikai Kunga Paša godbijība.
“Sarūgtinājums” starp Pāvilu un Barnabu aprakstīts ar vārdu, kas sastopams tikai trīs reizes citviet. Ebr.10:24 daudz nobriedušākais Pāvils aicina vērot citam citu, lai “paskubinātu uz mīlestību un labiem darbiem”. To viņš noteikti būs rakstījis, atminēdamies iepriekšējo laiku skubināšanu uz sarūgtinājumu un nošķiršanos. Tāpat viņš teica korintiešiem, ka viņš pārstājis pārāk bieži lietot brīnumainās Gara dāvanas, tā vietā cenzdamies attīstīt rakstura īpašības, kurās dominētu mīlestība, kas neskaistas (1.Kor.13:5). Gars šķiet atzīst Pāvila rakstura izmaiņas, kad Ap.d.17:16 lasām, ka “viņa gars iedegās dusmās, redzot, ka pilsēta ir pilna elku”, ka ļaudīm nepieciešama garīga barība, kas viņu paskubināja uz sludināšanu masām, nevis uz sarūgtinājumu pret vājākajiem brāļiem.
F.F. Bruce norādījis, ka Pāvila vēlākā laika vēstulēm raksturīga arvien izteiktāka tendence lietot grieķu valodas vārdu ar priedēkli syn-, t.i., kopā / sadarbībā ar (piemēram, synergos, līdzstrādnieks; synaichmalatos, kameras biedrs). Priskilla , Akvila, Timotejs, Titus, Marks, Arhips, Lūka, Aristarhs, Tihiks, Epafra, Dēma, Epafrodits, Klēments, Filemons, Euodijs, Sintihs (pēdējie divi vāji garīgās uzvedības ziņā)...visus augstāk minētos Pāvils sauc par līdzstrādniekiem. Šķiet ka ar gadiem, garīgo briedumu gūstot, Pāvils izjūt nepieciešamību pēc brāļiem, viņš saprot, ka nav vairs tik vientuļš un nepiekāpīgs, kāds viņš kādreiz bija, viņš redzēja Kristu savos brāļos. Vēstulēs viņš bieži izsaka dedzīgu vēlēšanos redzēt savu brāļu sejas (Rom.1:11; 15:24; Fil.1:27; 1.Tes.2:17; 3:6,10; Ebr.13:23). Tas tik krasi atšķiras no tā Pāvila, kas drīz pēc kristībām aizbēga no brāļiem. Bet viņš jau ir tiktāl nobriedis, ka ir gatavs atdot dzīvi par mīļajiem brāļiem: “Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva Evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši” (1.Tes.2:8). To pašu viņš izjuta arī pret agresīvo, kritiski noskaņoto Korintu: “Par jūsu dvēselēm es labprāt visu atdošu un atdošu pats sevi” (2.Kor.12:15). Visas Pāvila atsauces uz “prieku” ir kontekstā ar viņa prieku par citu garīgo attīstību un pestīšanu (Ap.d.13:52; Rom.5:11; 15:32; 2.Kor.2:3; 7:4,6,13; Fil.1:14,18; 2:2,17; 4:1; 1.Tes.2:19,20; 3:9; 2.Tim.1:4; Filem.7,20). Viņš pat teica korintiešiem, ka ir sevi pazemojis, lai viņus augsti celtu (2.Kor.11:7). Tā ir viena no Pāvila daudzajām atsaucēm uz Evaņģēliju; šoreiz uz Lk.14:11; 18:14, kas māca: “kas pats pazemojas, taps paaugstināts”. Bet Pāvils pazemojās, lai augsti celtu Korintu, lai arī tie dalītos ar viņu paaugstinājumā, kuru viņš saņems pazemojoties. Skaidrs, ka tas viss atspoguļo Kunga Jēzus attieksmi pret mums.
Viena no (daudzajām) Pāvila dvēseles mocībām bija tas, ka viņš sajuta, ka brāļi nenovērtē viņa dziļo mīlestību pret tiem. Izraēls to tiešām nenovērtēja, bet viņš tos mīlēja tikpat stipri kā Mozus, vēlēdamies, vismaz teorētiski, atdot savu mūžīgo pestīšanu, lai tikai glābtu viņus (Rom.9:3). Jo vairāk viņš mīlēja Korintu, jo mazāka bija viņu sapratne par viņa mīlestību, un jo vairāk tie novērsās no viņa (2.Kor.2:4; 12:15); un viņš tik kvēli vēlējās, lai ticīgie Kolosā un Lāodikejā saprastu, cik stipras ir viņa garīgās rūpes par tiem (Kol.2:1). Pāvils sevi pietiekami labi pazina, lai teiktu, ka viņa mīlestība pret Korintu aug augumā (kaut gan tas izpaudās viņa arvien pieaugošajās rūpēs par to, lai viņi pareizi izprastu ticības mācību); viņš teica tesaloniķiešiem, ka viņa mīlestība arvien pieaug (2.Kor.12:15; 1.Tes.3:12). Un tādēļ Pāvils varēja aicināt, lai vairotos mīlestība, kas tos vieno savā starpā, tāpat kā pieaug Pāvila mīlestība pret korintiešiem un tesaloniķiešiem (Fil.1:9; 1.Tes.3:12). Pāvila mīlestība pret brāļiem arvien pieauga, lai gan tie to nemanīja. Cilvēku pieredzē viens no cietsirdīgākajiem ir ‘tu nezini, cik stipri es tevi mīlu’ sindroms. Brāļi ne vienmēr spēj saredzēt patiesu mīlestību, patiesas rūpes par tiem. Bet ja mūsu izaugsme sekos Pāvila piemēram (un labāka piemēra arī nevar būt), tad arī mums būs tas jāpieredz.
Kāpēc Pāvila lielā un augošā mīlestība pret Korintu, Kolosu un Lāodikeju
(un pret daudzām, daudzām citām arī, droši vien) netika saskatīta un
pienācīgi novērtēta? Daļēji tas varētu būt tāpēc, ka patiesa mīlestība
parasti izpaužas rūpēs par mīļotajiem, kuras tos aizkaitina un neliekas
pieņemamas. Taču, es domāju, ka vēl par iemeslu tam varētu būt Pāvila
ārējā bardzība, tā noteiktība viņa dvēselē, kas bija vienmēr samanāma.
Viņš saka korintiešiem, ka viņš patiesi vēlas, lai tie atsauktos uz
viņa vārdiem, lai viņam nevajadzētu lietot “bardzību” pēc tās pilnvaras,
ko Tas Kungs viņam devis (2.Kor.13:10). Var minēt vairākus piemērus,
kuros parādās Pāvila cilvēka daba un iespējami lepnības uzplaiksnījumi:
- Kāpēc Pāvila nesaskaņas ar Barnabu un Marku ir visiem labi zināmas,
vai tas nav tāpēc, ka centīgais brālis aizvien demonstrē savu vājo pusi?
Vai arī viņa prasība, lai pilsētas pārvaldnieki personīgi nāktu un atbrīvotu
viņus no cietuma, atzīstot pieļauto netaisnību (Ap.d.16:37).
- Vai arī 22:25,28, kur Pāvils šķiet izbaudām to, kā viņš nobiedē karavīrus,
nogaidot lai tie viņu sasaistītu, lai šaustu un tad tikai sarkastiski
pajautā, vai tiem ir atļauts šaust romieti? Tas, ka viņš uzdod šo jautājumu,
ļoti labi zinot, kāda būs atbilde, liecina par sarkasmu. Komandieris,
šķiet, čukstus nosaka, ka viņš ir par lielu maksu ieguvis šīs pilsoņa
tiesības. Pāvils, jādomā ar lepni paceltu galvu, nosaka: “Bet es par
tādu jau esmu piedzimis” – nav bijis nekādas vajadzības kādam par to
maksāt. Te nu pavīd nepiedienīga augstprātība. Un tā izpaužas laikā,
kad viņš ir grūtībās un ir jau kādu laiku bijis Kristū. Tas varētu nozīmēt,
ka viņā ir nosliece pieņemt izaicinošu, gandrīz liktenīgi agresīvu nostāju
attiecībā pret saviem gūstītājiem un vajātājiem – ko Steinbeks veiksmīgi
nosauc par beztiesīgo cilvēku klaji izaicinošo cēluma vairogu. Varētu
saprast tādas nostājas veidošanos Pāvilā, kam tik daudz bija jāpacieš
no saviem līdzcilvēkiem.
- Atcerieties arī viņa apgalvojumu, ka viņš ir dzīvojis pēc labākās
sirdsapziņas Dieva priekšā visu mūžu (Ap.d.23:1). Pats Kungs Jēzus saka
mums, ka Pāvils viņu vajā (Ap.d.9:5). Un arī pats Pāvils citviet saka,
ka viņa sirdsapziņai patiesībā nav lielas nozīmes, jo ja viņš neapzinās
grēka, tādēļ vien viņš nav taisnots, jo viņa tiesnesis ir Tas Kungs
nevis viņa paša sirdsapziņa (1.Kor.4:4). Šķiet, ka Pāvils pats apzinājās
savas vājības, sakot, ka, ja arī viņa sirdsapziņa ir tīra, Dievs var
spriest savādāk (1.Kor.4:4); un to viņš paturēja prātā. Tad cik patiesi
bija Pāvila vārdi Ap.d.23:1? Šķiet, ka tie bija izteikti rūgtā paštaisnībā.
Drīz vien pēc tam viņš maina savas dzīves stāstu, sakot, ka viņš ir
vienmēr centies paturēt skaidru sirdsapziņu (24:16).
- Uzsācis ar šo nepareizo apgalvojumu Pāvils, iespējams, savā augstprātībā
nolamā augsto priesteri par “nobalsināto sienu” (23:3-6). Šķiet, ka
sapratis savu kļūdu, Pāvils centās izlocīties, sakot, ka viņš neredzēja,
ka tas ir augstais priesteris, kaut gan viņam to būtu jāpazīst pēc balss.
Cits šo vārdu “Es nezināju, ka tas ir augstais priesteris” lasījums
varētu būt, ka Pāvils neatzīst šo augsto priesteri, jo viņa augstais
priesteris ir Kristus, tad viņa lamāšanās būtu pamatota. Bet viņš ātri
reaģē uz situāciju un izteic domu, ka viņu vajā tikai tādēļ, ka viņš
tic augšāmcelšanai – ar ko panāk gaidāmo rezultātu, jo viņa apsūdzētāju
domas šai sakarā dalās.
- Šķiet, ka Pāvilam nebija nekādas nepieciešamības piesaukt ķeizaru,
tas atkal izskatās pēc aizkaitinājuma vai gandrīz lepnības izraisīta
soļa: “Es stāvu ķeizara tiesas priekšā, tur man pienākas tikt tiesātam...neviens
nevar mani viņiem nodot...”; Fēsta atbilde ir Pāvila augstprātībai atbilstoša:
“Tu esi piesaucis ķeizaru, pie ķeizara tev būs jāiet” (25:10-12). Vārds
“piesaukt” ir tas pats vārds, ko lieto attiecinot to uz Dievu, “piesaukt
Dievu”, iespējams kā netiešu norādi uz to, ka Pāvilam būtu bijis jāgriežas
pie Dieva, ne pie ķeizara.
- Pat “Vai tu, ķēniņ Agripa, tici praviešiem? Es zinu, ka tu tici” (26:27)
atkal norāda uz to, ka Pāvils pat važās iekalts un cietumnieka tērpā
savā uzrunā nezaudē augstprātības un agresivitātes pieskaņu.
- Izskatās, ka Pāvils arī pats atzīst, ka viņa ārējais izskats vieš
domas par bardzību: “Tādēļ es jums to rakstu no tālienes, lai man klāt
esot nevajadzētu lietot bardzību” (2.Kor.13:10).
- “Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es
iešu pie pagāniem” (Ap.d.18:6) neizskatās pēc garīguma izraisītas frāzes.
Jo vēlāk Pāvils saprot, ka viņš var tikt nosodīts, ja nesludinās Evaņģēliju;
viņš saprata, ka viņš nemaz nebija atbrīvots no sludināšanas pienākuma.
Taču neskatoties uz šo teicienu: “no šī brīža es iešu pie pagāniem”,
Pāvils tomēr sludināja ebrejiem (Ap.d.18:8; 19:8); kas atkal varētu
likt domāt, ka šie vārdi bija neapdomāti un izteikti strīda karstumā.
- F.F. Bruce ir atzīmējis, ka arī Pāvila vēstuļu rakstīšanas stilā izpaužas
viņa dabas impulsivitāte, “atkal un atkal Pāvils iesāk kādu teikumu,
kurš tā arī netiek gramatiski pabeigts, jo pēc tā uzsākšanas jau cita
doma viņam iešaujas prātā un viņš pāriet pie tās izklāsta” (“Pāvils:
brīvā gara apustulis”, Eksetera: 1980, 456.lpp.).
Pāvila bargais, nepiekāpīgais izskats, viņa neveiksmju uzplaiksnījumi maldināja daudzus viņa brāļus, tā ka viņi nesaskatīja viņa mīlestību un to, ka tā arvien pieaug. Un daudzi brīnišķi kristadelfieši ir tāpat kā viņš palikuši brāļu nesaprasti (Roberts Robertss, šķiet, arī ir bijis viens no tiem). Un nesaprasta bija palikusi ne tikai viņa lielā mīlestība pret eklēsijām. Viņa mīlestība pret bauslību, “svētu, taisnu un labu” (Rom.7:12), mīlestība pret Izraēlu, tik cēla, ka viņš varēja atsaukties uz to Izraēla mīlestības kalngalu, kuru bija sasniedzis Mozus, sakot, ka vēlētos būt atstumts par labu saviem brāļiem (Rom.9:3 – vienreizēji!)...Pāvila mīlestība pret tiem bija tik stipra. Viņš mīlēja tos ar Kristus mīlestību: viņš apraksta savu izsalkumu, slāpes, kailumu un visu lietu trūkumu tiem pašiem vārdiem, kas lietoti, aprakstot Tā Kunga nosodījumu Izraēlam (2.Kor.11:27 atsaucas uz 5.Moz.28:48). Citiem vārdiem, viņš redzēja sevi kā Izraēla pārstāvi, kas cieš nosodījumu viņu atkrišanas dēļ. Un neskatoties uz to, ebreji viņu apsūdz par to, ka viņš “visur visus māca pret tautu, bauslību un pret šo vietu” (Ap.d.21:28). Cilvēku nepateicība un nesapratne daudziem būtu likusi ierauties sevī. Bet ne Pāvilam.
Savrupnieks, individuālists Pāvils iemīlēja savus brāļus un skaudri izjuta nepieciešamību pēc viņiem. Kalpošanas darbs, iesvētot ticībā tik daudzus citus, attīstīja viņā dažādu rakstura īpašību spektru, tādējādi bagātinot viņa dvēseli: viņš jutās kā tēvs (2.Tes.2:11), kā māte (2:7), kā bārenis (2:17). Šīs rakstura īpašības guva virsroku pār rūgtumu un bardzību, kaut gan, kā mēs redzējām, to paliekas dažkārt uzpeldēja uzbudinājuma brīžos. Kad Pāvilu pirmo reizi apcietināja Romā, Epafroditus bija viņam liels mierinājums; viņam nebija vēlēšanās sūtīt viņu projām, bet viņam tas “šķita nepieciešami” (Fil.2:25). Līdzīgi arī Timoteju viņš sūtīja no Atēnām pie tesaloniķiešiem, lai viņš tos stiprinātu ticībā, tikai “nevarēdams to (neziņu) ilgāk paciest”. Pāvils vairs nevarēja iztikt bez brāļiem. Kad daži Romas eklēsijas biedri (kas bija diezgan vāji, 2.Tim.4:16) atnāca viņam pretī līdz Apija Forumam, Pāvilam viņus ieraugam vien jau radās drosme [ievērojiet, ka Lūka šeit raksta “viņam (nevis mums) radās drosme”, it kā uzsvērdams, ka Pāvilam tas bija daudz lielāks mierinājums nekā viņam, redzot šos nepazīstamos brāļus tuvojamies]. Tas vairs nav tas paštaisnais vecākais brālis, kuram ir vienalga, ko jaunākie un vājākie brāļi varētu darīt viņa uzmundrināšanai. Un pašās beigās viņš lūdz nervozo, garīgi un fiziski vājo Timoteju steigties pie viņa ātri: “Steidzies šurp pie manis ātri...Steidzies atnākt pirms ziemas” viņš atkārto divas reizes (2.Tim.4:9,21). Timoteja garīgais vājums un Pāvila uzmundrinājuma nepieciešamība ir atsevišķs temats (1.Kor.16:10, 1.Tim.4:12,14; 2.Tim.1:6-8; 4:2). Pāvils apraud to, ka citi brāļi ir atteikušies no viņa, bailēs, ka saikne ar viņu varētu atsaukties uz viņu labklājību; ka viņa darba biedrs Dēma atstāja ticību; un ka tie pūļi, kurus viņš labākajās dienās bija pievērsis ticībai, ir to atstājuši. “Lūka ir vienīgais pie manis” izsaka visu. “Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš man ir ļoti noderīgs kalpošanai”. Šķiet, ka Pāvils apzinājās savu iepriekšējo gadu kļūdu, kad viņš bija atgrūdis Marku. Viņa vēstulēs pavīd atsauces uz to. Un tagad, pašās beigās, atmiņas par sākotnējo lepnību un augstprātību attiecībās ar brāļiem neatstāja viņu. Ikviens no mums ir to pašu nodarījis saviem brāļiem, neskaitāmas reizes. Vai mēs to atcerēsimies uz nāves gultas? Vai mūsu jūtīgums pret grēku būs tikpat liels? Pāvils uz miršanas brīdi bija sasniedzis garīguma kalngalu (skat vēlāk), mīlestību, kas saista garīgo pilnību un briedumu. Taču tas nemazināja viņa depresiju, ko izraisīja vēlēšanās būt brāļu atzītam, vai arī pārdomas par pagātnē pieļautajām kļūdām.
Rezumējot, Pāvila attieksme pret brāļiem izvērtās patiesas mīlestības izaugsmē. Šķiet, ka viņš izjuta to augam sevī. Autobiogrāfiskajā nodaļā 1.Kor.13 viņš atzīstas, ka no sākuma bijis pārņemts no publiskā, dramatiskā darba, kas saistās ar brīnumaino Gara dāvanu lietošanu; taču viņš saista šo periodu ar garīgo bērnību (ievērojiet, ka viņš lieto šo bērnības tēlu, aprakstot brīnumaino dāvanu izsniegšanu Ef.4:11-16). Šķiet, ka viņš nolēmis pārāk neaizrauties ar šo dāvanu lietošanu, jo sapratis, ka patiesais briedums ir ticībā, cerībā un mīlestībā; un vislielākā no šīm trim ir mīlestība. Un patiesai mīlestībai ir jābūt mūsu dzīves gala punktam, kā tas bija ar Mozu, kā tas bija ar Jēkabu. Ja Pētera garīgo augļu saraksts 2.Pēt.1:5-7 ir saistīts ar hronoloģiju, tad zīmīgi ir tas, ka galīgā, visu vainagojošā vērtība ir mīlestība – mīlestība, kas stāv pāri “brālīgai laipnībai”. “Un pāri visam tam, lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite” (Kol.3:14).
Pāvils un sludināšana
Var nešaubīties, ka Sauls no Tarsas bija ebreju pasaules uzlecošā zvaigzne.
Neapšaubāmas bija viņa intelektuālās dotības, viņa personības pievilcība.
Zemes pārvaldnieks Fēlikss bija pārbijies, klausoties Pāvila asā prāta
spriedumos – pat cietumnieka tērpā (Ap.d.24:25). Rūdītais Agripa publiski
atzīstas, ka Pāvils viņu gandrīz vai pārliecinājis kļūt par kristieti
(Ap.d.26:28). Galatieši, kurus viņš pievērsis ticībai, bija gatavi savas
acis izraut un atdot vājredzīgajam Pāvilam (Gal.4:15). Agresīvais pūlis,
kas dzīrās viņu nonāvēt, dīvainā kārtā apklust šī sludinātāja personības
iespaidā. Viņš māja ļaudīm ar roku un “visi bija apklusuši...Kad tie
dzirdēja, ka viņš tos uzrunāja ebreju valodā, tie kļuva vēl klusāki”
(Ap.d.21:39-22:2). Viņa daiļrunības iespaidā pagāni Listrā bija pārliecināti,
ka tas ir Dievs Hermejs nolaidies no debesīm, Pāvilam nācās papūlēties,
lai pārliecinātu tos, ka viņš ir parasts cilvēks (Ap.d.14:12). Tāds
cilvēks bija Pāvils. Viņam bija pārliecinošas sludinātāja spējas. Starp
citu, korintieši izsmēja viņa necilo fizisko izskatu, taču Pāvilam piemita
neapšaubāma pievilcība kā personībai līdz mūža galam. Vai nebija tā,
ka viņš apzināti apspieda savas personības spēku, apmeklējot Korintu?
Tā patiesi bija pazemība un sevis apzināšanās. Viņa pārspriedumi 2.Kor.10,11
liecina, ka viņš būtu varējis sevi stādīt priekšā Korintā pavisam citādā
veidolā, nekā viņš to darīja.
Pēc savas pievēršanās ticībai, kā mēs noprotam no rakstiem, Pāvils bija savā elementā. Kā Damaskā, tā Jeruzalemē Pāvils droši sludinājis Tā Kunga vārdā, saka raksti par viņa agrīno sludināšanu; un viņš būtu turpinājis abos gadījumos, neliekoties ne zinis, ka viņam draud nāves briesmas, ja citi brāļi nebūtu “ņēmuši viņu savā aizsardzībā” un slepus izveduši to no šīm pilsētām (Ap.d.9:27). Tas pats vārds “droši” (latviešu tekstā: “bez bailēm”) atkal parādās pēc daudziem gadiem, kad Pāvils lūdz savu draudzi aizlūgt par viņu, “lai mana mute droši atvērtos runai un es bez bailēm varētu sludināt” (Ef.6:20). Viņš jau vienreiz ir lūdzis viņus to darīt 19.pantā; viņš to lūdz atkārtoti. Un viņš to pašu lūdz darīt arī kolosiešiem (Kol.4:4). Ar gadiem viņam vairs nav tik viegli būt drošam. Sākotnēji, tajās skurbinošajās dienās Damaskā un Jeruzalemē, tas nāca tik dabiski, bet ar laiku tas kļūst arvien grūtāk. Ap.d.18:4,5 liek saprast, ka pirmajā atnākšanas reizē Korintā Pāvils pievērsās telšu darināšanas amatam un ar sludināšanu nodarbojās tikai sestdienās, strīdoties ar ebrejiem sinagogā. Bet kad ieradās Sīla un Timotejs no Maķedonijas, Pāvils “ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus”. Tad viņš pārstāja būt par paštaisno individuālistu. Citu klātbūtne bija vajadzīga, lai rosinātu viņa prātu un uzmundrinātu viņu. Viņš atzīstas šo pūliņu rezultātā pievērstajai draudzei Korintā, ka sludināšana ir viņa pienākums, kas viņam apzināti ir jāliek sev pildīt (1.Kor.9:17). Patiesi, naktī Kungam Jēzum parādībā bija jāiedrošina Pāvils, lai tas nebītos no vajāšanas, bet turpinātu runāt (Ap.d.18:9). Tādēļ vēlāk korintiešiem viņš atzīstas, ka baidās nosodījuma, ja viņš padosies kārdinājumam un nesludinās (1.Kor.9:16). Ceļā uz Romu tikai pēc ilgākas ‘atturēšanās’ Pāvils atklāti sludināja kuģa komandai un citiem cietumniekiem (Ap.d.27:21) – it kā viņam būtu jāpārvar bailes no publiskas sludināšanas.
Taču no sākuma mēs redzam Pāvilu kā drošu un bezbailīgu sludinātāju. Uz dzīves beigām viņam bija karsti jāaizlūdz, lai viņam būtu tā drosme, kas viņu kādreiz neatstāja. Viņš griežas vismaz pie divām eklēsijām, lai tās aizlūgtu par viņa drosmi sludināt. 2.Kor.10:1 viņš atzīst, ka ir drošāks sludināšanā vēstulēs nekā personīgajā klātbūtnē. Un vēstulē Filemonam (8.p.) viņš, atzīstot savas tiesības viņam pavēlēt, tomēr izvēlas lūgt viņu, “tāds, kāds es esmu, sirmais Pāvils” (Filem.9). Taču Pāvils labi pazina sevi, lai teiktu, ka viņš vienmēr ir bez bailēm (Fil.1:20, kā to apstiprina Ap.d.26:26; 28:31; 19:8; 1.Tes.2:2; Rom.15:15). Viņš īstenoja dzīvē to, ko sludināja Ebr.3:6; 10:35: drosmi un cerību stipru paglabāt līdz galam.
Tikai ar lielu garīgu piepūli Pāvils tagad spēja darīt to, kas kādreiz bija nācis tik viegli. Arī Mozus 40 gadu garumā bija “varens vārdos” faraona galmā. Bet 80 gadu vecumā viņš nejūtas varens vārdos, lai ietu runāt ar faraonu. Taču beigu beigās viņš to dara. Viņš darīja to, kas vairs nebija tik viegli kā agrāk. Neaizdomājoties, var teikt, ka sākotnējo neapvaldāmo sludināšanas dziņu pirmajos mēnešos pēc kristībām nav nemaz tik viegli uzturēt visu laiku, bet tas mums ir jādara. Bet tam visam par iemeslu ir arī dziļāks princips. No mums tiek prasīts, lai mēs paceltu krustu, darītu to, kas mums tik viegli nepadodas, darītu to apzināti. Ja mums kāds kalpošanas veids padodas viegli, to darīt bieži vien paliek arvien grūtāk. Ja Mozum būtu bijis jārunā ar faraonu 40 gadu vecumā, tas viņam padotos daudz vieglāk nekā 80 gados pēc 40 vientulības gadiem tuksnesī. Ja Pāvilam būtu bijis droši jāsludina tikai pievēršanās pirmajā laikā, tas nebūtu grūti. Un tā tas ir arī ar mums. Brāļu un māsu uzņemšana, iešana uz sapulcēm...kas kādreiz bija tik viegli un dabiski ar laiku sāk prasīt lielāku piepūli un apzinātu motivāciju. Mūs māca ar izmaiņām situācijā un pašu personībā pacelt krustu un doties pret straumi, pārvarot grūtības. Es domāju, ka ikviens no mums var saskatīt šeit kādu līdzību ar sevi, atskatoties pagātnē. Un arī kā draudzei mums liek, jā liek sastapties ar problēmām, kas kādreiz likās viegli pārvaramas, bet tagad šķiet kļūstam aizvien sarežģītākas.
Apgrēcības apzināšanās
Pāvila personiskās atmiņas Rom.7:7-10 citiem vārdiem es izteiktu tā:
“Agrā jaunībā man nebija grēka apziņas. Es darīju, ko gribēju, domāju,
kas vien man ienāca prātā. Bet tīņa gadiem iestājoties, Dieva bauslības
jēdziens pēkšņi nonāca līdz manai apziņai. Es aptvēru baušļa “neiekāro”
nozīmi. Tīņa gados un kad man bija pāri 20 es cīnījos ar baudkāri pēc
sievietēm, kuras man nebija jāiekāro. Un pamazām es sāku apzināties,
ka likumi, kuri man bija jāpilda, mani nonāvē, ka tie nesīs man nāvi
galu galā”. Šīs morālās un intelektuālās dilemmas risinājumu viņš atrod,
pieņemot Kunga Jēzus žēlastību pievēršanas brīdī. Vienā no pirmajām
vēstulēm Pāvils uzsver, ka viņš ir mazākais apustuļu starpā, viņš nejūtas
cienīgs būt viņu vidū (1.Kor.15:9). Taču viņš atceras, ka savā agrākajā
pašpārliecībā viņš domājis, ka nav nekādā ziņā mazāks par “dižapustuļiem”
(2.Kor.11:5). Pēc pāris gadiem viņš raksta efeziešiem par sevi kā “vismazāko
starp visiem svētajiem” (Ef.3:8). Un tā nebija pazemības tēlošana. Viņš
patiesi jutās tā it kā būtu sliktākais, vājākais no tiem tūkstošiem
ticīgo, kas tolaik apdzīvoja Vidusjūras piekrasti. Jau pirms nāves viņš
raksta Timotejam, ka ir pirmais grēcinieku starpā (1.Tim.1:15), vislielākais
grēcinieks visā pasaulē un ka Kristus žēlastībai, kas viņam dota, ir
jākalpo par iedvesmu visiem citiem ticīgajiem tajā ziņā, ka neviens
nav tā grēkojis kā viņš. Redziet kā pamazām nāk atziņa, ka viņš ir neprātīgi
pārkāpis bauslību, kaut arī ārēji viņš bija nevainojams (Fil.3:6). Tad
viņš sevi redzēja kā vismazāko no apustuļiem, kaut gan pats par sevi
saprotams, ka viņš izrādījās lielākais no tiem; tad kā mazākais no visiem
ticīgajiem; un visbeidzot kā vislielākais grēcinieks šajā ļaunuma pilnajā
pasaulē. Pāvila pieaugošā apgrēcības apzināšanās izpaužas arī viņa vēstuļu
sākuma frāzēs, pirmajās tās ir: “Žēlastība jums un miers”, bet vēstulēs
Timotejam un Titam, kas ir viņa pēdējās vēstules: “Žēlastība, apžēlošana
un miers...”. Viņš apzinājās primāro, izšķirošo Dieva žēlastības un
apžēlošanas nozīmi un viņš vēlēja to visiem saviem brāļiem.
Un kā ir ar mūsu personīgās apgrēcības apzināšanos? Kā sadraudzībai kopumā vai mums ir lielāks priekšstats par mūsu pašu morālo nīcību un aklumu, vai mēs nesteigsimies mest pirmo akmeni...? Pāvila izmaiņu pamatā, kā teoloģiskajā ziņā, tā arī emocionāli bija viņa atskārsme par to, cik svarīga un skaista ir mācība par žēlastību. Tas ir atkal un atkal saskatāms viņa rakstos un domāšanā. Šī apgrēcības apzināšanās un žēlastības atziņa pārvērta Pāvilu līdz nepazīšanai. Un tam ir jākļūst mums par piemēru.
Mūsu dzīves pieredze, tas, kā Dievs darbojas caur mūsu neveiksmēm, gandrīz anulējot pat (man tā liekas) tos grēka paveidus, kuros mēs iekuļamies un to rezultātus, tas viss ir, lai mēs sāktu apzināties savu grēcīgumu. Jo stingrāk mūsos mīt Dieva vārds, jo vairāk mēs apzināmies savu grēcīgumu (1.Jņ.1:10). Tā, Pāvils saka, kad Korintas paklausība būs tapusi pilnīga, viņš tiem atklās viņu nepaklausības lielumu (2.Kor.10:6). Ģenētiskajā līmenī varētu teikt, ka vēstures gaitā Dievs ir pakāpeniski atklājis cilvēkam viņa grēcīgumu. Tā, agrīnajos izraēliešu vēstures pierakstos Ēģiptē un tuksnesī gandrīz nav tiešas to kritikas. Taču pravieši atklāj, ka arī tolaik viņi ir bijuši samaitāti un nesa līdzi Ēģiptes elkus, šķērsojot Sarkano jūru (Ecēh.20). Bet tad Jaunajā Derībā Stefans savelk vairākus tādus praviešu izteiktos novērojumus kopā, kas parāda satriecošu Izraēla draudzes nomaldīšanās no ticības ainu, kuras kulminācija bija atteikšanās no Dieva Dēla.
Kunga Jēzus uztvere
Jau savas kristīšanas laikā Pāvils nojauta, ka Kungs Jēzus ir nodomājis
likt viņam garā pieredzēt krusta ciešanu sadraudzību (Ap.d.9:16). Vēlāk
Pāvils runā par to, kā viņš cenšas pielīdzināties tam mērķim, ko Kristus
viņam ir izvirzījis, lai atzītu Viņa krusta ciešanu sadraudzību, lai
pielīdzinātos Viņa nāvei (Fil.3:10). Līdz ar arvien augošu spēju atzīt
Kristus ciešanu sadraudzību (2.Kor.1:5), pieauga Pāvila mierinājums
un pārliecība, ka viņš būs Valstībā; jo viņš zināja, ja viņš ir cietis
kopā ar Kristu, viņš tāpat kā Kristus piedzīvos arī augšāmcelšanās godu
(2.Kor.4:11,12). Ar mūsu izaugsmi tādēļ ir jāaug arī mūsu sapratnei,
ka mēs pakāpeniski dalāmies ar Kristu ciešanās; mūsu Kristus piemiņas
sapulču izpratne (kas mums to atgādina) padziļināsies līdz ar lielāku
izpratni par to, ko nozīmē uzņemties tās ciešanas, kuras uzņēmās viņš.
Maizes laušanas nepieciešamība un skaistums kļūst loģiskāki; savā ziņā
pieņemt šīs emblēmas kļūst arvien grūtāk, tomēr nosvērtāk un apmierinošāk.
Galvenais ir tas, ka garīgās izaugsmes rezultātā mūsu uzmanības centrā
arvien skaidrāk iezīmēsies Kungs Jēzus un Viņa krusts.
Manu neskaitāmo ceļojumu laikā pa Krievijas sliežu ceļiem es esmu pārlasījis Evaņģēlijus un vēstules atzīmējot visas tās vietas, kur Pāvils tieši vai netieši atsaucas uz Evaņģēlijiem. Tad es izskaitļoju, cik reizes caurmērā katrā no vēstulēm viņš atsaucas uz Evaņģēlijiem. Iznāca, ka caurmērā ik sestajā pantā. Bet ja skatās hronoloģiski, tad kopējā tendence ir tā, ka Pāvila atsauces uz Evaņģēlijiem pieaug. Un neilgi pirms nāves (kad viņš raksta 2.Timotejam) šo atsauksmju ir visvairāk. 2.Timotejam viņš atsaucas uz Evaņģēlijiem vismaz vienu reizi katros 3,9 pantos – un, droši vien, vēl vairāk, jo mana analīze nav pilnīga. Nāves priekšvakarā 2.Tim.4 viņš arvien vairāk veidoja savus izteicienus (iespējams, neapzināti) pēc Kristus parauga. Tā, kad viņš runā par to, ka “skrējienu” viņš ir “pabeidzis” (2.Tim.4:7), viņš apvieno atsauces uz Mt.26:58; Lk.12:50; 18:31; 22:37 un Jņ.13:1.
Caurmērā Pāvils atsaucas uz Kristu kā “Kungu” katrā savu vēstuļu 26.pantā. Bet 2.Tim.4 viņš sauc Kristu par “Kungu” katrā sestajā pantā; un pašās beigās 2.Tim.4 katrā trešajā pantā, deviņas reizes vairāk nekā caurmērā! Kristus izcilības atzinība, viņa cēluma izpratne nepārtraukti auga Pāvila prātā. Un līdz ar to auga arī viņa paša grēcīguma apzināšanās. Atziņa par Kristus pagodināšanu pati no sevis izraisīs mūsos grēku nožēlu un kalpošanu (Ap.d.2:33-36). Pagodinātā Kunga Jēzus vīzija bija tā, kas deva Stefanam tādu iedvesmu viņa dzīves izskaņā (Ap.d.7:56).
Arvien augoša Kunga Jēzus pārākuma atziņa bija raksturīga arī Pētera garīgajai izaugsmei; viņš bija pirmais, kas bilda “Kungs Jēzus Kristus” (Ap.d.11:17); kaut gan viņš nekad nebija uzrunājis Kungu vienkārši “Jēzus” (patiesībā, šķiet, neviens no apustuļiem neuzrunāja un nerunāja par Jēzu bez titula). Pasekojiet, kā auga Pētera atziņa par Kristus dižumu: Mt.16:22 (strīdas ar Viņu!); Ap.d.2:36; 10:36; 11:17. Un kaut gan viņam bija jāpeld, lai satiktu augšāmcēlušos Kristu, Pēteris apjoza virsdrēbes pirms mešanās ūdenī, lai peldētu pie Viņa. Viņu pārņēma šī Cilvēka no Nācaretes dižuma atziņa Viņa augšāmcelšanās dēļ. Tāpat kā Pēteri dažus no agrīnajiem brāļiem arī pārņēma Kunga izcilības atziņa un tās svarīgums kā viņu pārbaudes laika kulminācijai; jo daudzus nogalināja tikai tāpēc, ka tie uzstāja saukt Jēzu no Nācaretes par “Kungu”, kad Nerons pieprasīja, lai viņu sauktu par ‘Kungu’. Šie brāļi (un māsas) mira ar Kunga Jēzus vārdu uz lūpām – un kas vēl svarīgāk, dziļi sirdīs.
Kunga Jēzus lieluma apjausma raksturo Pāvila, Pētera un daudzu citu garīgo izaugsmi. Pasekojiet kā izārstētā aklā vīra prātā pamazām aug Kunga lieluma atziņa: cilvēks (Jņ.9:11), pravietis (:17), mācekļu skolotājs (:27), no Dieva (:38). Ja mēs esam auguši Kunga lieluma atziņā par kādu pakāpienu, tas nenozīmē, ka mēs jau esam visu sasnieguši. Arī mūsu Kunga atziņai jānāk pakāpeniski. Šī augošā Kunga lieluma apzināšanās faktiski ir Valstības priekšnojauta. Mums šis process jau ir sācies. Kad Kristus nāks, tanī dienā mēs teiksim: “Redzi, tas ir mūsu Dievs, mēs paļāvāmies uz Viņu, ka Viņš mūs izglābs! Tas ir mūsu Kungs, uz Viņu mēs cerējām! Priecāsimies un līksmosimies par Viņa žēlastību!” (Jes.25:9). Tas nenozīmē, ka mēs kļūsim par Trīsvienības piekritējiem. Tas nozīmē, ka mēs raudzīsimies un apbrīnosim Kunga Jēzus Kristus lielumu tādā mērā, kādā tas nav laicīgo acīm pieejams.
Pāvila prāts arvien vairāk bija Evaņģēliju un augšāmceltā Kunga pārākuma piesātināts. Viņš lieto izteicienu “Kristū” divtik bieži 2.Tim. nekā caurmērā citās vēstulēs. Arvien skaidrāka Kunga Jēzus pārākuma apzināšanās ir droša garīgā brieduma pazīme. Mācekļu attieksme pret Kristu sekoja tam pašam paraugam; Evaņģēlijos viņi parasti uzrunā Jēzu: Rabīn / skolotāj / vadoni; bet Apustuļu darbu pieraksti liecina, ka viņi pastāvīgi sauc Jēzu par Kungu; Lūkas rakstos vārds kurios (“Kungs”) sastopams 96 reizes. Iespējams, ka arvien vairāk identificējoties ar Kristu un sajūtot Kristus absolūto pārākumu, Viņa nesalīdzināmo izcilību un varenību apzinoties, Pāvils savās pēdējās vēstulēs pastāvīgi pauž rūpes par mācību; viņš atkārtoti brīdina par atteikšanās no ticības briesmām. Ar laiku šī tēma kļuva par dominējošo viņa vēstulēs. Viņš arvien skaidrāk izprata sadraudzības atkāpšanos no ticības. “Visi meklē savu, nevis Kristus Jēzus labumu”, viņš komentē (Fil.2:21), apzināti atsaucoties uz saviem agrāk teiktajiem vārdiem, ka tāda pašlabuma meklēšana nav draudzes locekļu cienīga (1.Kor.10:24). Viņa pēdējie vārdi pirms nāves ir atkrišanas tēmai veltīti daudz lielākā mērā nekā viss pirms tam rakstītais. 2.Tim. ir salīdzinoši vairāk atsauces uz Evaņģēlijiem un Kungu Jēzu, nekā citos viņa rakstos. Un to viņš rakstīja jau sasniedzis garīgo briedumu ar mīlestību, “kas ir pilnības saite” (Kol.3:14). Neskatoties uz pieaugošo atkāpšanās no ticības briesmu apziņu, viņa vēlme sludināt Vārdu pasaulei un stiprināt Dieva draudzi arvien auga (2.Tim. tam ir lielisks piemērs). Reti ir sastopami vecāka gada gājuma brāļi ar neatslābstošu vēlmi sludināt un brīdināt draudzi par atkāpšanās briesmām. 2.Tim.4:5 viņš rosina Timoteju “darīt evaņģēlista darbu” neskatoties uz visām ticības mācības problēmām Efezā. Pāvila aizrautības ar ticības mācības un prakses tīrību pamatā bija viņa iedziļināšanās Kristus Garā un pateicības pilna apbrīna. Man gribētos ticēt, ka mēs visi kopā un katrs atsevišķi arī gūstam panākumus šai jomā. Kādreiz mēs gandrīz nesaskatījām nepieciešamību “lai visi godātu Dēlu, tāpat kā viņi godā Tēvu” (Jņ.5:23); mēs pārāk bieži pieprasījām mācības tīrību, izejot no cilvēku, nevis Kristus iedvestiem motīviem. Vai laiki mainās...?
Iespējams, ka jā, dažviet. Bet ir vēl viena izteikta tendence, kas norāda uz to, ka mācības ziņā mēs neesam vairs tik pārliecināti. Arvien biežāk citas sadraudzības ar citu mācības pamatu tiek uzskatītas par pieņemamām. Pēteris sava mūža galā ar nelokāmu pārliecību apgalvo, ka Vienas Ticības mācība nav izgudrota pasaka (2.Pēt.1:16). Tāpat arī Pāvils. Savās vēstulēs viņš bieži lieto vārdu “patiesība”, caurmērā katrā 51.pantā. Tas attiecas uz viņa pirmajām vēstulēm (piemēram, vēstulē romiešiem – katrā 54.pantā, kolosiešiem – katrā 48.pantā). Pēdējās vēstulēs šis vārds tiek lietots arvien biežāk, līdz 2.Tim. Pāvils piemin “Patiesību” visbiežāk (Titam: katrā 23.pantā; 1.Tim. katrā 19.pantā; 2.Tim. – katrā 14.pantā). Viņš redzēja, ka Patiesība ir Patiesība; ka vienīgi tā ir mūsu pārliecības pamatā. Viņš piekodina, lai Timotejs cieši turētos pie veselīgas mācības, sekojot Pāvila priekšzīmei, jo Pāvils ir Kristus Jēzus izraudzīts “par priekšzīmi tiem, kas turpmāk, paļaudamies uz Viņu, iegūs mūžīgu dzīvību” (1.Tim.1:16). Viņš skaidri pasaka, ka pieejā mācībai mums ir jālīdzinās viņam. Mozus pēdējā runa (5.Moz.32:3,4) vēsta to pašu: “Dodiet godu mūsu Dievam! Viņš ir klintskalns, un pilnīgs ir Viņa darbs, jo visi Viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir uzticams un bez viltus, Viņš ir taisns un patiess”. Un tā kā Mozus bija paraugs Pāvilam, nav jābrīnās, ka Pāvils ļoti bieži atsaucas uz Mozus pēdējo runu (piemēram, Fil.2:15 = 5.Moz.32:5; Fil.2:28 = 5.Moz.31:16; Fil.2:12 =5.Moz.31:8,27,29).
Ir daudz saskares punktu starp Pāvila (kā tas atspoguļots 2.Tim.4) un Kunga Jēzus pēdējiem dzīves brīžiem. Pāvils juta, ka viņš beidzot ir pietuvojies sadraudzībai ar Kunga ciešanām un tādēļ viņš nešaubīdamies gaidīja augšāmcelšanās dienu. Domas par mēteli, viņa pasaulīgo mantu, varēja iespaidoties arī no tā, ka Kungam arī tērps bija viņa pēdējā pasaulīgā manta pašās beigās (2.Tim.4:13). Viņš redzēja savu pieredzi būt izrautam no lauvas rīkles (no saviem vajātājiem), lai “caur mani sludināšana būtu pilnīga un visi pagāni dzirdētu to” (2.Tim.4:17); to sakot viņš atsaucās uz Kunga pieredzi krustā, kā tā aprakstīta Ps.22:13,21. Viņš jutās savu mācekļu atstāts, tāpat kā Kristus bija viens aresta un notiesāšanas laikā (2.Tim.4:16).
Cīņa ir galā
Pāvils bija labs un viņš to zināja. Viņš zināja, ka bija gatavs upurēšanai.
Gandrīz visās savās vēstulēs Pāvils lūdz aizlūgt par viņu. Bet viņš
to nelūdz savās pēdējās vēstulēs Timotejam. “Es jau topu par ziedojumu”.
Viņš zināja, ka labo cīņu ir izcīnījis (2.Tim.4:7). Grieķu vārds, kas
tulkots kā “cīņa” sastopams Fil.1:29,30 attiecībā uz cīņu, kas mums
jāizcīna, paceļot Kristus krustu, kā arī 1.Kor.9:25 attiecībā uz cīņu
par pilnīgu paškontroli. Pāvils zināja, ka tie bija mērķi, kurus Kungs
gribēja, lai viņš sasniegtu. Un Pāvils apzinājās, ka viņš bija cīņu
pabeidzis un mērķus sasniedzis. Viņš valdīja pār sevi. Viņš zināja savu
Kungu, viņš bija pielīdzināts Kristus ciešanām krustā, viņš atzina viņa
ciešanu sadraudzību. “Es pielīdzinos Viņa nāvei” (Fil.3:10). Pāvils
jau agrāk bija runājis par savu “atraisīšanos”(Fil.1:23), ka viņam ar
prieku jābeidz šis “skrējiens” (Ap.d.20:24); un viņš zināja, ka viņa
laiks ir pienācis; viņš varēja runāt par to, ka viņa “atraisīšanas laiks
ir pienācis” (2.Tim.4:6). Pašizziņas līmenis, kuru viņš sasniedza mūža
galā ir pārsteidzošs. Taču, ikkatrs no mums arī to var sasniegt; ja
cenšamies līdzināties viņa slavenajam skrējienam līdz finiša taisnei.
Neskatoties uz ārējām skumjām un depresiju viņš beidza šo skrējienu
ar prieku. Viņš jutās tāpat kā Dāniēls, kad viņš teica “Bet Tas Kungs
stāvēja man klāt...Un es esmu izrauts no lauvas rīkles” (2.Tim.4:17).
Viņa domās visu laiku bija Jānis Kristītājs, Dāniēls, Mozus un pāri
visiem viņa Kungs. Gadi, stundas un minūtes, kuras viņš bija pavadījis
ilgstoši meditējot, atsaucot domas no to dabiskā plūduma, tagad atmaksājās.
Pāvila ieslodzījuma laika atainojums, kad viņš bija sasniedzis garīguma
kalngalu, iedvesmoja daudzu brāļu prātus un dzīves gaitas. Un arī man
vecais, drosmīgais Pāvils cietuma kamerā ir paraugs, kuram es gribētu
līdzināties. Stāsta, ka Nērons esot teicis, ka pienāks laiks, kad cilvēki
došot dēliem vārdu Nerons un suņiem – Pāvils, kad viņš vēroja, savas
varas, pompozitātes un lepnības pārņemts, kā Pāvilu ved uz nāvi. Taču
tas pats Pāvils ir cilvēks, kādiem mums ir jācenšas būt un viņam prātā
tobrīd, bez šaubām, nāca tie vārdi, kurus viņš bija rakstījis pirms
daudziem gadiem: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu
uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu
, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu,
kura dēļ es visu to esmu zaudējis...lai atrastos Viņā...lai atzītu Viņu
un Viņa augšāmcelšanās spēku un Viņa ciešanu sadraudzību; tā es pielīdzinos
Viņa nāvei cerībā sasniegt augšāmcelšanos no miroņiem... aizmirsdams
to, kas aiz manis, stiepdamies pēc tā, kas man priekšā...es dzenos pretim
mērķim, goda balvai” (Fil.3). Tas vairs nav tas Pāvils, kas tikai dažus
gadus agrāk atteicās mirt, kurš cīnījās par savu dzīvību (Ap.d.25:11).
Tagad viņš bija gatavs izliet savas asinis, nesot savu brāļu ticības
un kalpošanas upuri (Fil.2:17); viņš atdeva savu dzīvību, nevis zaudēja
to piespiedu kārtā, kā tas cilvēkiem piespriests. Tas, ko viņš kādreiz
bija uzskatījis par ieguvumu, proti materiālu, finansiālu ieguvumu,
tagad viņš uzskata par zaudējumu. Viņš bija nonācis līdz materiālās
pasaules nicinājumam tāpat kā Jēkabs garīguma pilnbriedā.
Tā visa spēks nav skatāms tikai attiecībā uz paveciem vai neglābjami slimajiem. Mēs visi esam veci, mūs visus gaida nāve. Mēs ticam, ka Kunga atgriešanās, gals, galīgais gals, nav vairs tālu. Ja mēs dzīvojam tuvojošās otrās atnākšanas gaidās, vai mēs esam gatavi? Vai esam sasnieguši pilnību? Ikkatram no mums ir šaubas. Nopietnas šaubas. Mēs esam spiesti ne tikai apņemties augt daudz ātrāk; laiks, nerunājot jau par mūsu dabu, nav mūsu pusē. Mūs skubina, spiež labāk izprast mums piedēvēto taisnprātību un Dieva tīro žēlastību. “Miera Dievs (pateicoties Kunga upurim)...lai dara jūs spēcīgus (garīgi pilnīgus)...jūsos to padarot, kas Viņam labi patīk caur Jēzu Kristu...visas žēlastības Dievs, kas jūs Kristū ir aicinājis Savā mūžīgajā godībā. Tas jūs...pats sagatavos, stiprinās, spēcinās, darīs pastāvīgus. Viņam vara mūžu mūžos. Āmen!” (Ebr.13:19,20; 1.Pēt.5:10,11).
DEVĪTĀ NODARBĪBA
Jautājumi pārdomām un apspriešanai
1. Kādā veidā Ījabs sasniedza garīgo briedumu savu pārbaudījumu beigās?
2. Kā izpaudās Jēkaba garīgais briedums viņa dzīves beigās?
3. Kurus trīs pantus var saistīt kopā, lai parādītu, ka Pāvils pakāpeniski apjauta savu grēcīgumu?
4. Nodarbības vedina uz domām, ka Pāvilam kļūstot vecākam kļūst grūtāk sprediķot. Kas jums šķiet grūtāks tagad, salīdzinot ar laiku uzreiz pēc kristībām?
5. Kā mainījās Jēkaba izpratne par apsolījumiem laika gaitā?
6. Liekat atzīmi Mozus (0-10) garīguma izvērtējumam katrā no dzīves notikumiem, kas uzskaitīti nodarbībā 9.3.1. un pabeidziet Mozus garīguma grafisko attēlu.
Garīgums
10
9
8
7
6
5
4
3
2
1
0
__________________________________________________________________
1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31 32 33 34 35
Mozus dzīves brīži
