Mājas lapa
6.9 BĪBELES STUDENTI
6.9.1 PĒTERIS: NEIZGLĪTOTS BĪBELES STUDENTS
Mēs gandrīz vai jūtam mūsu Kungam Jēzum reti raksturīgo sajūsmas pilno gara pacēlumu, kad Pēteris saka šos vārdus: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt.16:16). Savā cilvēka veidolā Kungam Jēzum ir, droši vien, bijis daudz jācieš jūtot, ka viņu it nemaz nesaprot, neatzīst un nenovērtē par to, kas Viņš patiesībā ir. Tas, ka Pēteris tik dabīgi izteica savu patieso izpratni par to, kas Jēzus ir, lika Jēzum atsaukties ar vārdiem: “Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs” (:17). Un Jēzus turpina, teikdams, ka Pētera ticības daba raksturos visus Viņa draudzes locekļus, uz šādas ticības klints Jēzus cels Savu draudzi (:18). Tādējādi, Pētera ticība Kristum ir tas piemērs, kuram mums visiem ir jāseko. Ciešāka analīze atklāj, ka Pētera ticības pamatā bija viņa attieksme pret Dieva vārdu. Ja viņš pats personīgi nebūtu pacenties sasniegt to ticību, kas viņam bija, Kungs viņu par to nebūtu uzslavējis. Nebija tā, ka Dievs būtu izvēlējies atklāt Pēterim, atšķirībā no citiem, Jēzus patieso dabu bez kāda nopietna iemesla. Ticība saistās ar mūsu pašu piepūli atsaukties Dieva vārdam (Rom.10:17); Pētera ticībai Jēzus Mesijas misijai ir tādēļ jābūt saistītai ar viņa uzmanīgo pieeju vārdam. Par to Kristus viņu uzslavēja, domās Viņš bija sajūsmināts par šo zvejnieku, kad viņi atradās uz ceļa, kas veda uz Cezareju.
Mazliet vēlāk mēs esam liecinieki vēl vienai epizodei, kas parāda Kunga mīlestību pret Pēteri. Kunga sludināšanas darbā iestājās krīze, kad “daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: ‘Vai arī jūs gribat aiziet?’ Sīmanis Pēteris Viņam atbildēja: ‘Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais’” (Jņ.6:66-69). Ievērojiet, ka atkal Pētera ticība Jēzus Mesijas uzdevumam ir saistīta ar viņa attieksmi pret Kristus vārdiem. Viņa ticība nāca no vārdu dzirdēšanas. Kādu mīlestību Jēzus, droši vien, sajuta pret viņu tobrīd! Pēteris mīlēja Kristu to vārdu dēļ, kurus Viņš teica; tādēļ viņš neatstājās no Viņa, turējās pie Viņa arī sava garīguma pacēluma un atslābuma brīžos, cauri vajāšanām, nodevību, pazemojumiem, kas bija jāizcieš no brāļu puses. Citiem vārdiem sakot, Pēteris saprata, ka Kristus bija Viņa vārdi, Viņš bija Vārds, kas tapa miesa (Jņ.1:14). Kamēr mēs to nesapratīsim praktiski, nevis tikai tīri akadēmiskajā nozīmē, mums vienkārši nebūs motivācijas turēties pie Viņa tā, kā to darīja Pēteris.
Vārds “Sīmanis” nozīmē “dzirdošais”, tas, kurš dzird. Tā bija viena no viņa raksturīgākajām īpašībām. Es gribētu pakavēties pie vairākām epizodēm, kas atklāj Pētera attieksmi pret vārdu.
- Vispirms, kaut kas, kas norāda uz to, ka Pēteris labi pārzināja Veco Derību. Ņemsim Mt.16:22: “Pēteris ņēma Viņu savrup un iesāka Viņu brīdināt, sacīdams: “Lai Dievs pasargā, Kungs, ka Tev tas nenotiek!” Pēteris šeit citē vārds vārdā Jes.54:10, kur runāts (grieķu Septuagintā) par žēlastību pret sevi. Būdams neizglītots zvejnieks, viņš, droši vien domāja un meditēja par vārdiem, kurus viņš dzirdēja lasījumos sinagogā. Apzināsimies to, ka 21.pantā Jēzus skaidroja, ka tādi fragmenti kā Jes.53 norāda uz nākamajām Kristus ciešanām un augšāmcelšanos. Pēteris atsaucas ar citātu, kas seko mazliet vēlāk tajā pat kontekstā. Ja Pēteris saprata, ka Jēzus bija Vecās Derības Mesija, viņš tad noteikti saprata, vismaz teorētiski, ka vecā Derība pieprasīja Mesiju, kuram ir jācieš. Un ja viņš, pat viņš, centās atrunāt Jēzu no tā pildīšanas, tad tas patiesi bija nopietni; no šejienes izriet Kristus skarbais rājiens, pielīdzinot viņu tuksneša kārdinātājam sātanam, kas arī nepareizi citē Rakstus, musinot uz vieglāko risinājumu.
- Vēl viens Vecās Derības citāts, kas lieti iederas situācijā, sastopams, kad Kristus lūdz Pēteri nogalināt un ēst nešķīstus dzīvniekus. Viņš atbild, citējot no Ecēh.4:14, kur Ecēhiēls atsakās ēst līdzīgu barību, kad Eņģelis viņam to lūdz. Iespējams, ka Pēteris redzēja sevi kā Ecēhiēla tēla piepildījumu viņa liecībā pret Izraēlu par tā atteikšanos no Dieva vārda Kristū (ievērojiet, kā Ecēh.4:16 ir pravietojums par Jeruzalemes nopostīšanu m.ē.70.gadā). ‘Tāpat kā Dievs piekāpās Ecēhiēlam šajā likumā par nešķīstas barības lietošanu’, domāja Pēteris, ‘tā, iespējams, Kungs izturēsies arī pret mani’. Taču Kungam bija jāiemāca Pēterim daudz lielākas lietas par Ecēhiēla mācību.
- Pētera nelokāmo cieņu pret Kunga vārdu redzam, kad viņš, raugoties no grimstošās laivas Galilejas jūrā, cīnās ar cilvēka dabu sevī, apsverot vai viņš ir pietiekami stiprs garīgi, lai kāptu šai bangojošajā ūdenī. Viņš spēja pieņemt šo lēmumu tikai Kristus vārda pamudināts. Cenzdamies pārkliegt vēja aurošanu, viņš sauca: “Kungs, ja Tu tas esi, liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu” (Mt.14:28). Citiem vārdiem sakot, ‘Ja Tavs vārds būs ar mani, es iešu; bez tā, es neiešu’. Cik lielas ir mūsu garīgās ambīcijas? Vai mēs spiežamies pie laivas borta, vai arī izmisīgi cīnāmies saviem spēkiem, lai panāktu izglābšanos, pat nemeklējot Kristus vārdu?
- Pētera sludināšana “Apustuļu darbos” lielā mērā sastāv no Vecās Derības fragmentiem – droši vien, tiem, par kuriem viņš ir domājis savas zvejnieku dzīves laikā, kurai sekoja trīs ar pus gadu ilgā nogurdinošā soļošana pa Galilejas zemi.
- Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem, kas patiesi izprata Kunga brīnumaino maizes sagādāšanu un sekojošo pārrunu. Kungs bija teicis, ka Viņš ir dzīvā maize, no kuras cilvēks var ēst un dzīvot mūžīgi. Pētera komentārs, ka tikai Kungam ir mūžīgās dzīves vārdi, parādīja, ka viņš skaidri apzinājās, ka tieši Kunga Jēzus vārdi bija vissvarīgākais, nevis brīnuma materiālā puse (lai cik aizraujoša tā likās zvejniekiem; Jņ.6:51 salīdz. ar 68).
- Neskatoties uz to, ka smagais garas nakts darbs nebija vainagojies ar lomu, Pēteris spēja pārvarēt veselā saprāta balsi, veltīguma, aizkaitinājuma un pārākuma sajūtu, kas allaž raksturo pieredzes bagātu sava darba pratēju, un teica: “bet (cik daudz tas sevī slēpj!) uz Tavu vārdu es gribu tīklu izmest” (Lk.5:5). Liktos, ka paralēlais pieraksts ir atrodams Mt.4:18, kur aprakstīts aicinājums mācekļiem drīz pēc Kristus triumfālā uznāciena pēc tuksneša kārdinājumiem. No Jņ.1:41,42 mēs uzzinām, ka Pētera brālis Andrejs bija tas, kas viņam pastāstīja par Jēzu, kas atveda viņu uz tikšanos ar Jēzu. Tātad, uz to laiku, kad Pēteris, zvejnieks būdams, saņēma Kristus aicinājumu, viņš personīgi, droši vien, retu reizi bija dzirdējis Kristu runājam. Viņš bija dzirdējis par viņu un klausījies Viņa vārdos tikai kādas pāris reizes pirms tam. Tad no kurienes viņā šī lielā cieņa pret Kristus vārdu, kuru viņš parādīja, kad Kristus viņu aicināja? Atbilde jāmeklē tajā, ka viņš rūpīgi pārdomāja vārdus, kurus viņš dzirdēja un saprata, un nāca pie atziņas, ka cilvēks, kas tos saka, ir tā vērts, lai viņam sekotu. Mūsu daudz vieglākā pieeja Dieva vārdam neliekas mūs darām daudz apdomīgākus kā indivīdus. Mums ir tādas iespējas klausīties Dieva vārdu, par kādām iepriekšējās paaudzes nevarēja pat iedomāties. Mēs varam klausīties tā ierakstus no portatīvā kasešu magnetofona, klausīties labus Dieva vārda ierakstus mājās, analizēt tos datorā, dzirdēt tos ieskaņotus mūzikas pavadībā, lasīt no kabatas formāta Bībeles pa ceļu uz darbu, vilcienā ... un mēs varam un varētu to visu darīt. Man ir tāda sajūta, ka mēs vienkārši neizmantojam mums dotās iespējas, kā tas mums būtu bijis jādara. Kāpēc Dievs ir devis mūsu paaudzei šīs speciālās iespējas, lai brīnišķīgi pārzinātu Viņa vārdu? Skaidrs, ka tāpēc, ka mūsu laika kārdinājumi ir daudz spēcīgāki par iepriekšējo gadu kārdinājumiem. Tātad tas ir vitāli svarīgi mūsu mūžīgajam liktenim, lai mēs pēc iespējas vairāk izmantotu visas mums dotās iespējas. Mums ir burtiski jāpiebāž mūsu sirdis un smadzenes ar Dieva vārdiem. Man pilnīgi ir tāda sajūta, ka Pēteris būtu klausījies Jesajas grāmatas ierakstu, ja viņam būtu bijis kabatas formāta atskaņotājs, dodoties zvejā; ka viņa zvejnieku mājiņā visu vakaru skanētu psalmu ieraksti, arī sieva un bērni būtu viņa jūsmas pārņemti (Mk.10:10,15 netieši norāda, ka incidents ar mazajiem bērniem notika Pētera mājās). Ir dažas kristadelfiešu ģimenes, kurās ir vērojama tieši tāda noskaņa.
- Ņemot to visu vērā, nav jābrīnās lasot, ka pārbijies Pēteris, dzirdēdams Mozu un Ēliju runājam Dieva vārdus Jēzum, “nezināja, ko runāja” (Mk.9:5,6) un visā nopietnībā piedāvājās taisīt trīs teltis, lai šis brīnišķais pārdzīvojums turpinātos ilgāk. Pēteris dzirdēja vārdus, kas bija domāti Dieva dēla apskaidrošanai, nedrošs savā cilvēka veidolā, acīmredzot nesaprotot Dieva vārda atklātā pagodinājuma dziļumu, taču alkdams pēc tā, lai šis piedzīvojums nebeigtos. Kaut arī mūsu grēcīguma apziņa un mūsu alkas pēc Dieva vārda līdzinātos šī cilvēka izjustajām!
- Pēc vairākiem gadiem Pēteris teica par šo pārdzīvojumu: “Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības ...Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm ... ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami” (2.Pēt.1:17-19). Ievērojiet viņa spriestspējas izaugsmi. Pēteris uzskatīja to par augstu pagodinājumu, ka viņam bija atļauts dzirdēt visupirms Kristum domātos vārdus. Un vēl jo brīnišķāk, pravietiskais vārds, kuru mēs visi esam dzirdējuši, ir pat vēl brīnišķāka Dieva godības atklāsme nekā Dieva vārds, kas nāca Jēzus apskaidrošanas laikā. Taču, vai mēs esam kaut nedaudz tuvinājušies tai brīnuma sajūtai, kas Pēterim bija kalnā? Tai aizgrābtības, patiesas garīgas sajūsmas, kas sniedzas no zemes lietām debesu augstumos, tai vēlmei, lai šis pārdzīvojums nekad nebeigtos, neskatoties uz nojausmu, ka mēs Dieva vārda paustajā bezgalības izpratnē esam aptvēruši vien vienu niecīgu daļiņu?
- Pāvils bija Pētera varonis, daļēji viņa rakstītā “pēc viņam dotās gudrības” garīgā dziļuma dēļ (2.Pēt.3:15,16). Un Pāvils uzsvēra to pašu domu, ko Pēteris, ka Raksti, kas attiecas uz Kristu, ir tādā pat mērā attiecināmi arī uz mums, kas ir Kristū. Tā, Pāvils spriež: “Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā rakstīts (viņš citē Ps.69:9), to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai...” (Rom.15:3,4). Šeit Pāvils izceļ plaši pazīstamo Mesijas uzdevuma pravietojumu, attiecina to uz Kristu un tad saka, ka tas ir rakstīts mums. Tieši to pašu uzsver arī Pēteris, kad viņš saka, ka Kristum teiktie vārdi Viņa apskaidrošanas laikā kalnā bija vērsti arī uz mums, un ka mums dotais pravietiskais vārds ir jāuztver tieši tāpat kā kad mēs būtu pazemīgā aizgrābtībā atradušies kopā ar Pēteri kalnā un dzirdējuši vārdus, kurus Mozus un Elija runāja uz Jēzu.
- Izpratne par Pētera uzticības Kristus vārdiem dziļumu palīdz mums labāk izprast šī vīra garīgo un emocionālo traģēdiju pēc tam, kad viņš bija noliedzis Kristu. Viņš nebija pievērsis uzmanību Kristus brīdinājuma vārdiem par Pētera paša garīguma vājumu. Pēc tam, kad gailis trešo reizi nodziedāja “Pēteris atcerējās Tā Kunga vārdu, ko tas viņam bija sacījis...” (Lk.22:61).
- Kad Pēterim bija parādība, kuru viņš nesaprata, “neziņā esot, ko nozīmē šī parādība... Pēteris šo parādību pārdomāja...” (Ap.d.10:17,19). Viņa centieni pēc saprašanas vainagojās panākumiem. Iespējams, parādība bija tieši viņam, jo citi pietiekami labi neuztvēra vārdu, lai to pieņemtu.?
- Kad Eņģelis viņam sacīja: “Apjozies un apauj kājas!...un seko man!” (Ap.d.12:8), viņš atsaucās uz Kunga vārdiem Pēterim, ka tad, kad viņš būs vecs, cits viņu jozīs un vedīs viņu uz nāvi (Jņ.21:18). Tādēļ Eņģeļa vārdi nozīmēja, ka Pētera nāves stunda vēl nav pienākusi. No tā mums būs mācīties, ka mierinājumam un uzmundrinājumam, ko Pēteris smēlās no Eņģeļa vārdiem, bija jābūt tieši proporcionālam tam, cik rūpīgi viņš bija pārdomājis Kunga pravietojumu. Tas pats attiecas arī uz mums.
Šis Pēteris, mūsu ticības paraugs, bija strādnieks. Viņš to neslēpa, taču (vēlākajos dzīves gados) viņš nebaidījās norāt augsta ranga intelektuāļus, kuru darbība postīja pirmā gadsimta eklēsiju. Viņš pielīdzina sevi bez valodas lopam, kas sāk runāt cilvēka valodā, lai aizkavētu Bileāmu (2.Pēt.2:16). Tā viņš izvēlējās sevi identificēt, ar iedvesmoto ēzeli. Pēteris nebija diži intelektuāli izglītots, taču viņa aizrautība ar Dieva vārdu ir pārāka par mūsējo. Ar pēdējo dienu tuvošanos šķiet, ka arvien lielāks skaits Kristus draudzes (rietumu pasaulē) ir izglītoti ļaudis. Es tajā saskatu lielas briesmas. Cilvēkam, kurš, iespējams, neprata lasīt, kurš, iespējams, nerakstīja savas iedvestās vēstules, bet diktēja tās, jo pats rakstīt neprata, bija tāda tieksme pēc saprašanas, kas liek mums nosarkt. Pāvils pareizi uzsvēra (un kas gan vairāk par viņu apzinājās, ka viņa izglītība var likt viņam nākt pie pārsteidzīga slēdziena), ka Dievs ir izvēlējies samaitāt gudro gudrību un likt kaunā prātnieku prātu (1.Kor.1 un 2). Man ir tāda intuitīva nojausma, ka Pāvils domāja par Pēteri, kad viņš rakstīja šo vēstuli korintiešu darba tautai (1.Kor.1:26). Dziļā savstarpējā cieņa, kas vienoja teologu Pāvilu un zvejnieku Pēteri, ir mūsu eklēsijas darba modelis.
Un tā, Pēteris ir drošs pamudinājums tiem, kuri domā, ka Bībeles studijas tiem nav pa spēkam. Ja mēs patiesi mīlam Kristu, mēs mīlēsim Viņa vārdus, tāpēc ka Viņš identificējams ar Viņa vārdiem. Līdzīgi, Dievs ir Viņa vārds (Jņ.1:1); mīlēt Dievu nozīmē mīlēt Viņa vārdu. Ja mēs mīlam Kristu, mēs turēsimies pie Viņa vārdiem (Jņ.14:15,21; 15:10). Tā ir, droši vien, atsauce uz Vecās Derības fragmentiem, kur teikts, ka Izraēla mīlestība pret Dievu izpaudīsies Viņa baušļu turēšanā (2. Moz.20:6; 5.Moz.5:10; 7:9; 11:1,13,22; 30:16; Joz. 22:5). Izraēlam arī tika teikts, ka visi Dieva baušļi saistāmi ar mīlestības izpausmi (5.Moz.11:13; 19:9). Un tā, šeit ir loģisks savienojums: mēs mīlam Dievu, turot Viņa baušļus, tādēļ Viņa baušļi pamatā visi ir par mīlestību. Tādējādi, mīlestība ir Dieva Likuma turēšana; kā Vecajā, tā arī Jaunajā Derībā (Rom.13:10). Pārāk vienkārši ir uzskatīt mūsu attiecības ar Dievu un Kristu kā paklausību Viņu vārdiem, it kā tas būtu kāds mūsu garīguma pārbaudījums. Tas nozīmētu mērīt Dievu ar cilvēku mērauklu, it kā Viņš nebūtu nekļūdīgs. Jo, ja mēs būtu Dieva vietā, mēs iedibinātu kādu rakstveida testu savām radībām: ‘Dari to, un, ja tu to nedari, tad es zinu, ka tu mani nemīli’. Godības Dievs stāv pāri tādām lietām. Viņš ir Viņa vārds. Ja mēs Viņu mīlam, mēs vēlēsimies izprast Viņa vārdus, mēs nemitīgi domāsim par tiem, mēs centīsimies pēc iespējas pilnīgāk izdzīvot tos savā ikdienas dzīvē. Mūsu centienos apjaust bezgalīgo Dievu, mēs pilnīgi dabiski nespēsim saprast un novērtēt visu Viņa vārdu garu. Bet Viņš to atzinīgi novērtē. Taču savā ziņā mūsu attieksme pret Viņa vārdu parāda mūsu mīlestību pret Dievu. Viņa vārda lasīšana nebūs nogurdinošs pienākums; kalns, kurā katru dienu bez izņēmuma jārāpjas; tā būs mūsu dienas nepieciešama un dabīga sastāvdaļa, tikpat dabīga kā mūsu vēlēšanās ēst, pat vēl vairāk (salīdz. ar Ījaba 23:12). Lūk kur izaicinājums; neattiekties pret Dieva vārdu tikai kā pret mūsu dienišķo maizi, bet vēl jo nopietnāk.
