Mājas lapa
6.8.2 LAIKU GRĀMATU APGŪŠANA
Būtu interesanti veikt eksperimentu, lai uzzinātu, cik ir to brāļu un māsu, kas patiesi lasa Laiku grāmatu ģenealoģijas gadu no gada. Tām ir jābūt starp vissarežģītākajām praktisku mācību iegūšanai. Taču “viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību” (Rom.15:4). Jebkuriem Gara iedvestajiem vārdiem jāatklāj mums Viņa Gars, Viņa prāts. Tāpat kā visas Bībeles grāmatas, šīs nodaļas šķiet grūti aptveramas pirmajā lasīšanā. Taču lūgšanu ievadītai lasīšanai ir jāatklāj tās mūsu saprašanai. Es lietoju savu pašreizējo Bībeli jau 14 gadu, un katru gadu es esmu racies cauri 1. Laiku 1-9, katru reizi izrakstot malās dažus komentārus. Šeit tie ir:
- Laiku pa laikam mēs iepazīstamies ar informāciju, kas vēsturiskus notikumus liek skatīt jaunā gaismā. Dāvids vairākas reizes apraud “Cerujas dēlu” cietsirdību. Es biju iedomājies, ka Ceruja ir vīrietis, kamēr uzmanīgi izlasīju 1. Laiku 2:16, kur teikts, ka Ceruja bija Dāvida māsa. Tas, ka šo triju vīru cietsirdība asociējas ar viņu māti, liek secināt, ka Dāvida māsa Ceruja bija ārkārtīgi cieta rakstura sieviete. Neizbēgami, ka arī Dāvida raksturā bija nežēlības pazīmes (atcerieties, kā viņš izrīkojās ar Ūriju, kā viņš gribēja izrēķināties ar Nābalu, neatstājot neviena vīra, amoniešu spīdzināšanu un tml.); un tomēr mums drīzāk rodas iespaids, ka Dāvids bija mīkstsirdīgs. Viņa dzīves pieredze darīja viņu arvien mīkstsirdīgāku, kamēr viņa māsa un māsas bērni sliecās uz pretējo pusi. Un pašās beigās viņš patiesi varēja teikt: “Tava žēlastības pilnā laipnība mani paaugstinājusi”. Sevi pārliecinot, mums ir nopietni jāuztver tas fakts, ka mēs kļūstam vai nu cietāki vai mīkstsirdīgāki. Vidus ceļa nav. Kunga Jēzus (kura lielo tēlu Dāvidam bija jāpiesaka) atsaucība un lēnprātība, savienojumā ar lēmuma un mērķa stingrību (atcerieties cik nelokāma bija Viņa apņemšanās doties uz Jeruzalemi!) noteikti ir apbrīnas vērti, kaut kas, pēc kā būtu jālīdzinās, kam būtu mūs patiesi jāiedvesmo.
- Vēl viens piemērs tam ir informācija par ‘Gogu’, kas atrodama 1. Laiku 5 – viņš bija ebreju atkritējs, kurš aizgriezās no Izraēla Dieva, atrazdams par pievilcīgākiem ganību laukus uz ziemeļaustrumiem no Izraēla, kas galu galā apmetās uz pastāvīgu dzīvi Izraēlas ienaidnieku, hagariešu (Hagares dēlu, proti, arābu) un asīriešu zemē. Gogs no Ecēh. 38 varētu būt ebreju atkritējs (tāpat kā Rab-Šaks), kas ved iebrucēju pulkus savā izcelsmes zemē. Viņš uzbrūk, tāpēc ka viņš kāro ganāmpulkus (Ecēh.38:12,13) – kas bija raksturīgi Gogam no 1. Laiku 5. Vai nav zīmīgi, ka vairums krievu valsts vadītāju ir bijuši ebreji?
- Cilvēki, par kuriem iet runa, ir dzīvojuši pirms daudziem gadsimtiem. Un tomēr Dievs ir saglabājis Savu pierakstu par viņiem, lai mēs tos redzētu visos sīkumos – kas nešaubīgi pierāda to, ka Viņš jūt līdzi visiem Saviem bērniem. Laikam nav varas pār Viņa atmiņu. Dieva līdzjūtība pret mums ir apbrīnas vērta. Kad Kungs Jēzus mira, neskatoties uz ciešanām, kas Dievam bija jāpārdzīvo, liesmu mēles neparādījās ļaudīm, teiksim, Anglijā, Krievijā vai Ķīnā. Cilvēki turpināja iet savās ikdienas gaitās ar tās sīkumainajiem strīdiem, tās niecīgajiem uztraukumiem. Un arī Dieva prieks dēla brīnumainajā augšāmcelšanā tieši neatspoguļojās šīs planētas dzīvē. Un tieši tas mūs arī maldina. Dievs neizrāda Savas emocijas, Savu jūtīgumu tieši, un tādēļ mēs sliecamies domāt, ka mūsu taisnprātība neliek Viņa sirdij ietrīsēties no prieka; un ka mūsu slepenās vājības patiesībā Viņu tik stipri nemaz neapbēdina. Izraēla praviešu uzdevumā ietilpa ik nodaļā parādīt Dieva tautai, ka šādi domāt ir aplami.
- Šie pieraksti šķiet pasvītrojam Dieva bērnu vājības un dažkārt arī stiprās puses. Laiku pa laikam vārdu uzskaitījumu pārtrauc kāda informācija, kas norāda uz to, ka Dievs zina attiecīgo cilvēku garīguma stāvokli. Piemēram, tas fakts, ka dažiem vīriem bija vairāk sievu vai arī sieva no citas, ne Izraēla tautas, tiek bieži fiksēts (1.Laiku 1:32; 2:3,26,35,48; 4:18; 5:1; 7:14; 8:8). Šie vārdu uzskaitījuma iestarpinājumi izceļas uz apkārtējā fona. Tas noteikti norāda uz divām lietām: ka daudzi ticīgie (piemēram, Ābrahāms un Kalebs, 1.Laiku 1:32; 2:46) pieļāva kļūdas šajā dzīves nozarē, un otrkārt, ka visi šie gadsimti nav izdzēsuši Dieva atmiņā, ka viņi ir precējušies ar neticīgajiem vai arī ka tie ir pieļāvuši apkārtējās vides ietekmē atteikties no ideālā Ēdenes noteikuma: viens vīrs, viena sieva. Šie divi fakti sniedz mums kā brīdinājumu, tā arī nomierinājumu, parādot, ka Dievs, zinot cilvēka vājības, ir spējīgs attaisnot cilvēku un uzskatīt to par taisnu, ņemot vērā to, ka viņš ir derības attiecībās ar Dievu, kaut gan (piemēram) viņa ģimenes dzīve nav vislabākajā kārtībā.
- Izraēla grēcīgums šķiet uzsvērts citāda veida ‘iestarpinājumos’ nepārtrauktajā vārdu uzskaitījumā. Tā, tiek uzsvērts, ka vīram nebija daudz bērnu (piemēram: 2:4,6,16), it kā norādot uz to, ka Dieva svētība nebija ar viņu (Vecās Derības laikos pastāv neapšaubāma saikne starp svētību un dēlu skaitu). Tādi apgalvojuma teikumi kā: “Jeters nomira bez bērniem ... Šešanam nebija dēlu, bet vienīgi meitas ... Šimejam bija sešpadsmit dēli un sešas meitas, bet viņa brāļiem nebija tik daudz dēlu, un viņu dzimta nepieauga” (2:32,34; 4:27) tiktu lasīti kā norādījumi uz šo personu garīgumu. Dažas ievērojamas patriarhu vājības arī ir pierakstītas (piemēram, 5:1), un šie pieraksti izgaismo Izraēla vājības.
- Daži no bērniem dotajiem vārdiem šķiet netieši norādām uz viņu vecāku trūkumiem. Gribētos saprast, kāpēc Kalebs nosauca savu ārlaulības dēlu par “Haranu” (2:46) pēc tās pilsētas vārda, kuru Ābrahāms atstāja, lai sasniegtu Dieva apsolījumus. Ja fragments ir sastopams divkārt, skaidrs, ka Dievs grib, lai mēs kaut ko saskatītu. 1.Laiku 8:30-34 atkārtojas 9:36-40. Šķiet, tas ir tāpēc, ka vārdā ‘Baals’ sauca Izraēlas vadoņus. Starp Gibeona bērnu vārdiem bija Kīšs un Baals, Kīša dēls bija ķēniņš Sauls, Saulam bija dēls vārdā Ešbaals un arī Jonatāns, Dāvida mīļākais draugs; un Jonatānam bija dēls vārdā Meribbaals. Tie nav vārdi, kas sastopami citos pierakstos; acīm redzot Laiku grāmatas izgaismo to, ka Saula dzimtā bija elku pielūgsmes vājība, kas attiecas arī uz Jonatānu – kā mūsu pirmtēlu viņa draudzībā ar Dāvidu / Jēzu. Tas, bez šaubām, palīdz mums salīdzināties ar viņu; viņa Dāvida mīlestība, Dāvida taisnprātības atzinīgs novērtējums, ticība, ka Dāvidam piederēs nākotnes Valstība cīnījās ar pasaulīgo ietekmi, kas nāca no viņa tēva un vectēva un bija vēl saskatāma arī viņā.
- “Un šie ir tie ķēniņi, kuri valdīja Edoma zemē, pirms kāds ķēniņš bija valdījis pār Israēla bērniem...” (1:43) – izskatās pēc piezīmes nevietā – kamēr nenovērtējam to, ka teiktais norāda uz Izraēla vēlmi pēc ķēniņa, kuras rašanās izskaidrojama ar apkārtējo tautu valsts iekārtu ietekmi.
- Atkārtotās atsauces uz blakus sievām varētu būt lasāmas kā norāde uz Izraēla vājību, atsakoties no Dieva ideālajiem standartiem attiecībā uz precībām. Taču mēs lasām, ka pat Dāvidam bija blakus sievas (3:9) – it kā lai parādītu Izraēla lielo vājību precību sfērā.
- Tomēr, laiku pa laikam pierakstos parādās norādes uz garīgo stiprumu (piemēram, 4:10). Un vēl jo vairāk; vairākas reizes cilvēku acīm redzamās vājības Dievs pārklāj ar piedēvētu taisnprātību, un tāpēc ka Dievs redzēja gala iznākumu. Tā, Boāsa precības ar neebrejieti nav pierakstītas; vienkārši “Boass dzemdināja Obedu” (2:12), turpretī tai pašā nodaļā citu precības ārpus ticības tiek ierakstītas (2:3,34). Saskaņā ar piedēvētās taisnprātības tēmu, Izraēla dzimtu ģenealoģiju pierakstā nav pieminēts Dans – vai tāpēc ka viņa simbols bija čūska? (Dans netiek pieminēts arī Atkl.7:4). “Un Simeona dēli bija Nemuēls un Jamīns, Jaribs, Zerahs un Sauls” (4:24); bet 1.Moz. 46:10 parāda, ka Sauls bija Simeona dēls no kānaānietes. Taču Laiku grāmatā tas nav ierakstīts, kaut gan daudzas citas vājības tur ir ierakstītas. Tas, bez šaubām, demonstrē to, ka Dievs piedēvē taisnprātību pēc grēka nožēlošanas un nesaglabā nekādus pierakstus par to.
- Koraha dēlu, tempļa vārtu sargu, ģenealoģija ir ierakstīta 9:17-19. Pēc šīs ģenealoģijas var pierādīt, ka viņus uzaudzinājis viņu brālēns Pinehass. Viņi bija paklausījuši pavēlei atstāt sava tēva Koraha telti, kad to aprija zemestrīce. 4.Moz.16:27 piemin Datana un Abirāma bērnus, kuri stāvēja ārpus telšu durvīm šajā laikā, bet ne vārda nav teikts par Koraha bērniem; tie jau bija atstājuši telti. No tā mēs varam stādīties priekšā Pinehasu kā Dieva taisnības dedzīgu piekritēju (4.Moz.25), taču līdzjūtīgu cilvēku, kas redzams no tā, ka viņš bija ņēmis Koraha bērnus savā aizgādniecībā un uzaudzināja tos stingrā Patiesībā, rezultātā uzrakstot vismaz 11 psalmus un sargājot Dieva pielūgsmes tīrību templī. Jāatzīmē, ka Samuēls bija korahietis (6:20-23).
- Mums ir jāuzdod sev jautājums, kādēļ šie ģenealoģiskie raksti tika sastādīti. Iespējams, ka no sākumā tie bija sastādīti Hiskijas laikā. Bet man liekas, ka tie bija pabeigti Izraēla atjaunošanas laikā, kad radās Augstā Priestera un priesteru nominēšanas problēma, tāpēc ka bija grūti pierādīt, kurš ir Ārona pēctecis, iespējams tāpēc, ka ģenealoģiskie raksti bija gājuši bojā, kad sadega templis (1). Ģenealoģiskie raksti lielu vērību piegriež tieši Ārona pēctečiem, daudz lielāku nekā citām dzimtām. Ir vairākas atsauces uz to, ka iebrukumi nāca kā sods pār neticīgajiem (piemēram, 5:6). Ezrā 8 dota ģenealoģija, kas ieturēta līdzīgā stilā un valodā ar Laiku grāmatām. Nehemija speciāli studējis ģenealoģiskos pierakstus, lai atrastu pieņemamus priesterus (Neh.7:5,64). Un tā, Izraēls atgriezās no izsūtījuma uzticamu priesteru pārpalikuma vadībā, atskatoties uz savu vēsturi līdz pat Ābrahāmam un vēl tālāk, apzinoties, ka viņu vēsture ir neveiksmju pilna. Šāda pašanalīze iespaidoja pat vārdus, kurus vecāki deva bērniem. Precības ar tiem, kas nebija ticīgi, bija atjaunošanas laiku problēma, un tādēļ ģenealoģiskie pieraksti uzsver, ka tā ir bijusi arī pagātnes problēma – un Dievs to nav aizmirsis (Ezra 9:1,2). Pravieši pareģoja, ka Izraēla atjaunošana nāks vienīgi tad, kad tie panāks pienācīgu sava grēcīguma atziņu. Un Jesajas pareģojumi par atbrīvošanās no Bābeles kundzības laiku ir neapšaubāmi attiecināmi arī uz Valstības iedibināšanu Kristus atgriešanās laikā; kas nozīmē, ka Izraēlai atjaunošanas laikā ir jābūt mūsu šodienas pirmtēlam, otrās atgriešanās un pilnīgas Izraēla Valstības atjaunošanas priekšvakarā. Šī svētlaimīgā laika atnākšana var būt pilnīgi atkarīga no mūsu pašanalīzes, līdz mums patiesi elpa aizrautos, izprotot cik patiesībā milzīgi ir mūsu personīgie un kopīgie trūkumi visu šo gadu garumā. Priesteri, kas izdarījuši šos pierakstus Laiku grāmatā, pierakstīja savas nacionālās pašanalīzes rezultātus.
Piezīmes
(1) Pieņēmumu par to, ka Ezra varētu būt ‘sarakstījis’ Laiku grāmatu ģenealoģiskos rakstus izsaka arī John M. Weir grāmatā “Bībeles hronoloģija” (Bible Chronology).
