Mājas lapa
6.8. ‘GARLAICĪGĀS VIETAS’
6.8.1. APGŪSTOT 3.MOZUS
Es rakstu šo sadaļu laikā, kad mēs lasām 3.Mozus grāmatu un citas Mozus Likuma daļas mūsu ikdienas lasījumos. “Es nekādi nevaru izprast 3.Mozus”, kāda māsa izsaucās, kad mēs ieskatījāmies “Bībeles pavadonī”, lai uzsāktu ikdienas lasījumus. Man liekas mums visiem ir bijusi tāda sajūta, kad mēs lasām Mozus Likumu un arī citas Rakstu sadaļas, kas šķiet tik tālas, mūsu divdesmitā gadsimta acīm skatoties. Kad mēs tikai uzsākam Bībeles studijas, tas patiesi var sākt apnikt. Tādēļ es gribētu izteikt dažas domas, kas varētu palīdzēt apgūt 3.Mozus – un citas Rakstu daļas.
- Rakstos ir dažas atsauces uz grāmatām, kā piemēram “Varoņu grāmatu” (Joz.10:13), kuras mums vairs nav pieejamas. Vai tās bija Dieva iedvestas, vai nē, tas mums nav zināms; bet es gribu teikt, ka galvenais ir, ka tās mums nav vajadzīgas. Pretstatā tam, sīki izstrādātie Mozus Likuma rituāli ir saglabāti; Dievs nebūtu iedvesis un saglabājis grāmatas, kā 3.Mozus piemēram, ja nebūtu svarīgi, lai mēs tās zinātu.
- Likums nemitīgi uzsvēra cilvēka grēcīgo dabu. Tā, sievietei bija jāpienes grēka upuris pēc menstruācijas, kaut gan viņa nebija grēkojusi. Domai par to, ka tu esi ‘nešķīsts’, kad tu personiski neko sliktu neesi darījis, bija jāmāca izraēliešiem, ka pēc visu priekšrakstu izpildīšanas viņi tik un tā paliek nelietderīgi kalpi. Tādēļ Dievs grib, lai mēs šajā dzīvē nešaubītos par sevi personīgi, bet pastāvīgi apzinātos, ka mūs var padarīt nešķīstus tik daudzas lietas, kurām mēs esam absolūti nespējīgi pretoties. Izraēlietim mācīja ticībā no visas sirds paļauties uz Dieva žēlastību – ik stundu viņa ikdienas dzīvē. Mūsu dzīvē arī vajadzētu būt kaut kam, vai kādam, kas pabikstītu mūsu sirdsapziņu šajā garīgi mirušajā pasaulē.
- Būtu svētīgi, ja mēs mēģinātu stādīties priekšā praktiskās likumu ievērošanas priekšrocības. “Kas tos ievēro, tam jau ar to vien ir liela alga”, saka Dāvids (Ps.19:12). Tāpat arī Mozus: “Tas Kungs mums pavēlēja visus šos likumus...mums pašiem par labu mūžam” (5.Moz.6:24) – nevis lai tos sakaitinātu vai kā bezjēdzīgu paklausības pārbaudi. Varbūt tāpēc bauslības došana ir aprakstīta kā Dieva mīlestības apliecinājums Izraēlam (5.Moz.33:2-4). Vai jūs kādreiz esat domājuši par bauslību tādā nozīmē? Tā bija mīlestības derības noslēgšana starp Dievu un Izraēlu. Mums ir jāskatās uz likuma ievērošanu no ticīgā izraēlieša puses kā garīgā gaisotnē notiekošu. Visu šo likumu ievērošana nebūtu iespējama, ja tā tiktu veikta tikai ar gribas spēka piepūli. Patiesi dievbijīgajam izraēlietim būtu jau izveidojies dzīves un domāšanas veids, labestības kultūra attiecībās ar citiem, kas arī veido pakļaušanos Likumam. Nešaubos, ka tieši tādā veidā Jēzus bija spējīgs pilnībā ievērot Likumu. “Ikviens cilvēks, kas to darīs (ievēros likumus), tas to dēļ dzīvos” (3.Moz.18:5) šķiet attiecas uz šo paklausības atmosfēru. Patiesi, 5.Moz.4:2 norāda, ka Dievs tiem devis pareizos baušļus, lai tie tiktu pildīti. Citiem vārdiem sakot, viena baušļa pildīšana noved pie nākamā baušļa pildīšanas, kas kopumā attīsta dzīves veidu saskaņā ar Dieva dotajiem baušļiem. Līdzīgi ir arī ar Kristus doto baušļu sekmīgu pildīšanu. Izolēti tos aplūkojot, var likties, ka tas ir par daudz prasīts. Dāvids saprata, ka Dieva baušļu ievērošana padarīja to pildīšanu arvien vieglāku; tā veda pie arvien lielākas saskaņas ar Dieva prātu. Un tai vietā lai domātu: ‘Es jau ar šiem netieku galā, vairāk gan nē, lūdzu!’, viņš lūdz Dievu dot viņam vēl kādus citus Viņam vēlamus baušļus.
- Visa bauslība kaut kādā veidā norāda uz Kristu. Mēs izmisīgi cenšamies Viņu labāk saprast, novērtēt Viņa rakstura sarežģīto skaistumu. Evaņģēliji dod mums plikus faktus par cilvēku Jēzu Kristu no Nācaretes. Interpretācijas vai ieskata iekšējā cilvēkā Jēzū gandrīz vai nav (ja neskaita, iespējams, Jāņa Evaņģēliju). Taču Jaunā Derība runā tā, it kā mums būtu jāpazīst Jēzu kā personību, kā patiesu mīļu draugu. Kā lai to panāk? Atbilde meklējama grāmatās, 3.Mozus grāmatā, piemēram. Neiztrūkstieties, ja jūs saredzat Jēzus gara atbalsis Vecās Derības tekstos. Piemēram, sieviete nebija šķīsta 33 dienas pēc dēla dzimšanas (3.Moz.12:4). Nav nejaušība, ka Kungs nodzīvoja 33 gadus – tik ciešā saskarē ar nešķīsto cilvēci, ka Viņš tika identificēts ar mūsu nešķīstumu. Paaugstinātais Kungs tādēļ zina, kā tas ir justies ‘nešķīstam’, kaut arī Viņš pats negrēkoja. Tātad, kad mēs grēkojam un jūtam, ka Jēzus nezina, kā tas ir: tad 3.Mozus grāmata māca, ka Viņš to zina! Nevienā no evaņģēlijiem nav tik dziļa ieskata attiecībās, kādas mums patiesi var būt ar mūsu Kungu. Vēstule ebrejiem patiesībā ir Likuma izklāsts attiecībā uz mūsu Kungu. Autors lieto tādus izteicienus kā: “Tāpēc ...lai mēs...” – arguments un pozitīvs uzmundrinājums balstīti uz pieņēmuma, ka bauslība mums nav sveša.
- Runājot par to, kā sieviete var tapt nešķīsta, ir viegli noburkšķēt pie sevis: ‘nešķīsta, ja tu dari to, nešķīsta ja tu dari ko citu! Tikai pieskaries gultai un nešķīsta, jāiet mazgāties, dažkārt jāmazgā visas drēbes ... kad tu faktiski neko sliktu neesi izdarījusi. Vai tas nav par daudz! Negals un posts!’ bet tieši tāda jau arī bija neticīgā Izraēla attieksme: “Un jūs sakāt: redziet, viss tas tikai veltas pūles, - un jūs laižat to vienkārši pār galvu” (Mal.1:13). Pravieša Maleahijas grāmata ir tādu izteicienu pilna. Kā tas kontrastē ar Dāvida attieksmi! Viss 119.psalms apraksta, kā Viņš priecājās par Dieva Likumu, lasīja to vēlā naktī, piepūlot acis sveču gaismā, ceļoties agri no rīta, lai turpinātu lasīšanu (Ps.119:147,148). Viņš nepārprotami tajā redzēja kaut ko, ko mēs, iespējams, nesaskatām. Iespējams, ka viņš daudz dziļāk uztvēra Mesijas atnākšanas pareģojumus nekā mēs. Pēteris uzsver, ka Dāvids zināja tik daudz par Jēzu, kaut arī viņš tad vēl nemaz nebija piedzimis, ka viņš varēja teikt: “Tas Kungs man vienmēr bijis acu priekšā, jo Viņš man ir pa labo roku, lai es nešaubītos” (Ap.d.2:25). Dāvids “paredzēja” Jēzus atnākšanu visu laiku; vienīgais zināšanu avots viņam bija Mozus bauslība (atcerieties, ka Dāvids dzīvoja laikā pirms Vecās Derības praviešiem, kā Jesaja, piemēram). Jēzus bija vienmēr Dāvida domās; pateicoties Viņa meditācijai par Mozus bauslību. Atbilde uz viņa dziļo ieskatu atrodama Ps.119:18: “Atdari man acis, lai es skaidri saredzu Tavas bauslības brīnuma darbus!” Viņš lūdza Dievu pirms šī vīstokļa attīšanas, saprazdams, ka paša prāta spēks neredzēs neko vairāk par melniem burtiem uz baltas lapas. Iespējams, tāpēc mums ir grūti saprast bauslību; mūsu lūgšana nav pietiekami karsta pirms ‘ikdienas lasīšanas’. Savā nodabā lasot ir brīži, kad bauslības nodaļa brīnumaini paveras skatam, un citreiz man ir grūti kaut ko saprast. Mana prāta attieksme ir pie vainas, ne pati bauslība, kas ir pati pilnība (Rom.7:12), un lieliska Dieva ceļu un prāta izpausme (Jes.42:24).
