Mājas lapa
6.9.2 DANIĒLS: AUGSTĀKĀS PROVES BĪBELES STUDENTS
Daniēla grāmata nepārprotami aicina lasītāju mēģināt izprast viņa raksturu. Pašu pravietojumu apraksts var tā aizraut, ka mēs varam nepamanīt, cik daudz grāmatā teikts par Daniēla rakstura īpašībām. Daniēls man vienmēr šķiet esam daļa no viņa dotajiem pravietojumiem; viņš nebija faksu mašīna, kas tikai pārraidīja Dieva vārdus. Viņš šķiet pārstāvam tos, kas vēlākajos laikos dzirdēs šos pravietojumus. Tieši tāpēc mums ir dota iespēja ielūkoties viņa raksturā. Piemēram, Dāvida noskaņojums “Cik ilgi...?” tik skaidri atspoguļo Dieva bērnu attieksmi vēlākajos gados, ka grūti ir noliegt, ka Daniēls tiek attēlots kā visu svēto pārstāvis. Patiesi, šie paši vārdi citēti Atkl. 6:10 attiecībā uz svētajiem, kas nokauti pēdējās dienās. Šī Daniēla kā pārstāvja loma ir visspilgtāk redzama viņa tēlainajā nāvē, augšāmcelšanā un tiesāšanā, kas aprakstīta Dan.10. Tajā Daniēls izspēlē katra atzītā pieredzi. Atsauci uz viņa atteikšanos pakļauties pavēlei pielūgt Bābeles ķēniņu mēs redzam Atkl.13:5; 14:9, kur pravietots par to, kā pēdējo dienu svētie tiks pārbaudīti līdzīgi Daniēlam, ar līdzīgi brīnumainu pestīšanu. Un tā, Daniēls šķiet īpaši simbolizējam pēdējo dienu ticīgos. Nomierinošie “Nebīsties, Daniēl!” (Dan.10:12,19) ir tie paši vārdi, kas dzirdami daudzos citos gadījumos, kad Eņģeļi mierina nobijušos cilvēkus. Tāpēc mēs varētu domāt, ka Eņģelis, kas nāks savākt pēdējo dienu ticīgos, teiks tiem šos pašus vārdus (un salīdz. ar Jes.35:4, kur tā pati “nebīstieties” vēsts attiecināma uz tiem, kas redzēs otro atnākšanu). Un Daniēla attiecības ar Eņģeli šķiet pārstāvam visu svēto attiecības ar Eņģeļiem.
Zobu trīcēšana
Un tā, šķiet nav ne mazāko šaubu, ka Daniēls ir mūsu pārstāvis. Taču grūti ir samierināties ar sekojošo vērojumu: Daniēls nepārprotami attēlots kā nomākts, nemierā ar apkārtējo pasauli, pārņemts ar dedzīgu vēlēšanos saprast un nodibināt attiecības ar Dievu, kas, šķiet, bija viņam liegtas; ārkārtīgi vientuļš un vīlies tajā, ka viņš neredz Dieva mērķus sasniedzam kulmināciju. Jaunās Derības prieka, cerības un miera vēsts ir jāsamēro ar Daniēla pirmtēlu. Liekas, ka mūsu kristadelfiešu domāšana un uztvere ir cikliska; mēs sākām deviņpadsmitajā gadsimtā ar drūmu, nelokāmu, gandrīz puritānisku britu protestantisma attieksmi; tagad, man šķiet, mēs esam izvēlējušies pretējo, proti, uzskatu par Dievu un kristiešu dzīvi, kas koncentrējas vienīgi uz pozitīvo pieredzi. Varētu būt zīmīgi, ka abas šīs attieksmes saistās ar tām, kas vērojamas mūsdienu reliģiskajā pasaulē. Es negribu ieteikt atgriešanos pie deviņpadsmitā gadsimta attieksmes, tā vietā mums ir nepieciešama patiesi izsvērta līdzsvarota attieksme.
Taču Daniēla grāmatā mēs redzam ne tikai patiesa Jahves kalpa drūmo zobu trīcēšanu; mēs sajūtam (drīzāk nekā uzzinām) viņa gara pacēlumu Valstības pravietojumu sakarā. Šī līdzsvarotā attieksme tiek izcelta virknē atsauču uz Daniēlu, kas parāda viņu kā visu to, kas ir Kristū, pārstāvi:
1.Pētera vēstule 1 (svētie)
Daniēls
“Mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums” (4.p.)
“noskumdināti” (6.p.)
“jūsu pārbaudītā ticība ...ugunīs ... izrādītos teicama, slavējama un godājama” (7.p.)
“Viņu jūs mīlat, lai gan neesat To redzējuši, uz Viņu jūs ticat, To tagad neredzēdami, un priecāsities” (8.p.)
“kad jūs sasniegsit savas ticības galamērķi, dvēseļu pestīšanu” (9.p.)
“Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši ... gribēdami uzzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Kristus gars viņos (10,11.pp.)
“Viņiem tika atklāts (atbildot uz taujāšanu), ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas ...
Šais lietās pat arī eņģeļi kāro ieskatīties” (12.p.)
“Un pēc tam tu atkal celsies saņemt savu (mantojuma) tiesu ... visu dienu beigās.” (12:13)
Daniēla grūtsirdība
Daniēla draugu pārdzīvotais
Daniēls slavēts, godāts un paaugstināts
(2:6)
Daniēla garā?
Salīdziniet ar Daniēla pārliecību par pestīšanu visu dienu beigās (12:13)
Pētera rakstītais šeit neapšaubāmi sabalsojas ar Daniēla jautājumiem un pārdomām, uz kuru laiku šiem pravietojumiem būtu jāattiecas (8:14,26; 9:2; 12:8)
Tā noteikti ir atsauce uz Dan.12:4, kur Daniēlam saka, ka viņam nav dots saprast pašam savus pravietojumus, bet tos sapratīs pēdējo dienu ticīgie, uz kuriem tie attieksies.
Eņģeļu interese par pravietojumiem galvenokārt parādās Daniēla grāmatā.
Pravietošanas degsme
Daniēla vēlme saprast pravietisko vārdu paliek atmiņā ar tās spraigumu. Jāsaka, ka kristadelfieši turpretim, lai cik skumji arī nebūtu to secināt, kļūst arvien vienaldzīgāki pēdējo dienu pravietojumu studēšanā. Tam, ka pravietojums ir grūti interpretējams un acīmredzami mulsinošs, būtu jāiedvesmo mūs centīgākai tā izpētei, nevis jāliek mums atteikties no tā izpētes. Daniēla kā izklāstītāja problēma bija vēl grūtāka, taču pati šī problēma jo vairāk rosināja viņa vēlmi to izprast. Mums ir nopietni jāapsver tas fakts, cik spēcīgi ir aprakstīta Daniēla vēlme izprast pravietojumus: “Manas pārdomas par redzēto sapni mani, Daniēlu, garā ļoti satrauca, tā ka mainījās mana sejas krāsa, mans vaigs palika bāls, bet (neskatoties uz visām grūtībām) savus pārdzīvojumus un sapnī dzirdētās runas es paturēju savā sirdī” (7:28). Tas liek domāt, ka vieglāk būtu ļaut iekšējam satraukumam atspoguļoties ārējā izskatā, taču Daniēls turēja savu intelektuālo sāpi sevī. Tik dziļa sāpe no nespējas pilnībā izprast pravietojuma jēgu ir krasā kontrastā ar mūsu vienaldzību, kad atrodam, ka pravietojums ir aizvērta grāmata. “Es, Daniēls, redzētā dēļ jutos savā garā stipri uztraukts un skatītās parādības iedvesa man bailes” (Dan.7:15) izteic to fizioloģisku iespaidu, ko uz Daniēlu atstāj šī nespēja saprast. Šo gara uztraukumu var salīdzināt ar Jesajas vārdiem (54:6) par “ atstātu laulātu draudzeni un sirdī dziļi noskumušu sievu”. Tādu garīgu un emocionālu sāpi mēs redzam Daniēlā. Iespējams, ka Daniēls juta, ka viņa nespēja saprast ir kaut kādā veidā saistīta ar viņa paša morālo vājumu (vai arī viņa tautas).
“Sapratīgie to sapratīs”
Tikpat dziļu vilšanos atrodam 8:27: “Tad mani, Daniēlu, pārņēma nogurums, un es biju vairākas dienas slims. Bet tad es atkal cēlos, un, kaut es arī veicu savus pienākumus ķēniņa uzdevumā, tomēr parādība mani ārkārtīgi uztrauca, jo es taču nevarēju to pilnīgi izprast”. Mēs varam iedomāties Daniēlu nopietni izstāstām parādību citiem priesteriem Bābelē, bet neviens nav spējīgs to izskaidrot. Daniēlam bija valsts mēroga administratīvs darbs; darbs, kurā nav brīvdienu. Taču viņa vilšanās sevī par nespēju izprast Bībeles pravietojumu padarīja viņu tik slimu, ka viņam vienkārši bija jāņem slimības atvaļinājums. Neviens no viņa laika biedriem nekad nesaprastu kāpēc, ja viņš tiem teiktu: ‘Es esmu tik uztraukts, ka es nevaru kaut ko saprast Dieva vārdā. Tādēļ man ir tāds kā nervu sabrukums’. “Bet tad es atkal cēlos” izsaka, ka viņš dažas dienas bija spiests pavadīt gultā, viņa fiziskās enerģijas izsīkuma dēļ, ko bija izraisījusi milzīgā garīgā piepūle. Vai kādam no mums ir kaut daļiņa tādas degsmes? Ir pamats domāt, ka pēdējo dienu ticīgajiem vajadzēs sevišķu spēku, lai pārvarētu kārdinājumus, kas tos sagaida; daļa spēku tiem tiks doti caur pareizi izprastajiem pēdējo dienu pravietojumiem, tik pareizi, ka viss būs mums kā uz delnas (1). “Daudzi to tad sapratīs, un atziņas vairosies ... sapratīgie to sapratīs ... Ņem vērā, cilvēka bērns! Jo šī parādība ir par laiku beigām” (12:4,10; 8:17). Atzīmējiet sev, ka “parādība” šķiet lietota metonīmiskā nozīmē kā “parādības izpratne” (tāpat kā 8:26; 9:23,24; 10:14,16; 11:14; 10:1 salīdz. ar 7). Vairums no mums, šo rindu rakstītāju ieskaitot, ir pasākuši domāt, ka mums vienkārši nav dots precīzi izprast pēdējo dienu notikumus. Taču varbūt mēs vienkārši meklējam attaisnojumus tam, ka vārda izpētē mums trūkst garīgās piepūles.
Ir svarīgi, ka visi Daniēla rakstos ietvertie lūgumi Dievam attiecas vai nu uz Viņa vārda izskaidrojumu vai piepildījumu. Tā, 6:10-12 mēs lasām, ka Daniēls pielūdza Dievu, nometies uz ceļiem pie pret Jeruzalemi vērsta atvērta loga; varētu pieņemt, ka viņš lūdza Dievu piepildīt un paskaidrot Viņa mērķi sakarā ar Cionu. Taču var droši apgalvot, ka, to darot, Daniēls bija gatavs riskēt ar savu dzīvību. Viņš skaidri apzinājās, ka saskaņā ar ķēniņa pavēli jebkurš, kuru pieķers pielūdzot kādu citu nevis ķēniņu, iemetams lauvu bedrē; un vēl jo skaidrāk viņš apzinājās to, ka viņu pastāvīgi novēro, vai viņš pildīs šo ķēniņa pavēli. Vairums no mums (un, droši vien, arī vairums ebreju eklēsijas Bābelē) būtu klusu pielūguši Dievu slepenībā, neatverot logu, lai afišētu šo faktu. Tomēr Daniēla sirdsapziņa, šķiet, teica viņam, ka Dieva pielūgšana ir kaut kas tik svarīgs, ka tās dēļ ir vērts iet nāvē. Šī epizode izgaismo to, cik kvēla bija Daniēla vēlēšanās saprast un redzēt Dieva vārda piepildījumu. Un atcerēsimies, ko mēs teicām no sākuma, ka Daniēls ir domāts kā piemērs mums un mūsu pārstāvis. Vai mēs patiesi ilgojamies pēc Mesijas atnākšanas tāpat kā viņš? Pēc Izraēla Valstības atjaunošanas, pēc Cionas Ķēniņa atnākšanas? Jo skaidrāka kļūst mūsu pamata mācības par Izraēla Cerību saprašana, jo vairāk mēs katru dienu sajūsmināsimies par Dieva Likumu, jo vairāk mēs būsim Daniēla gara pārņemti.
Pēdējās dienās “sapratīgie to sapratīs” (12:10). Gudrība saistībā ar Daniēlu ir skaidri minēta vismaz astoņas reizes (Dan.1:17; 2:13,14,18,24,27,48; Ecēh.28:3); tāpat kā Daniēla vēlme saprast. Taču Daniēls pilnībā nesaprata savus pēdējo dienu pravietojumus; “sapratīgie to sapratīs” pēdējās dienās, Daniēlu mierināja. Citiem vārdiem sakot, pēdējās dienās būs ‘Daniēla’ kalibra cilvēki, kuriem būs viņa gudrība un kuriem tiks dota saprašana, kuru viņš tik dedzīgi vēlējās gūt. Mēs jau parādījām agrāk, ka Atkl.6:10; 13:15; 14:9 apraksta vajāto kristadelfiešu pārpalikumu pēdējās dienās, lietojot Daniēla izteicienus (2). Secinājums ir tāds, ka viņi (mēs?) gūsim spēku izturēt caur pravietojumu izpratni. Tie, kas šai vieglajā laika posmā neatrod laiku ikdienas lasīšanai, vai nu zaudēs vai arī pār tiem pēkšņi nāks vārda dzīvīgā spēka atklāsme.
Tīrā sirdsapziņa
Katram no mums ir savi iemesli, kāpēc mums trūkst Daniēla gara Bībeles studēšanā. ‘Pārāk daudz kas ir jādara’, vai līdzīgas atrunas būs vairumam no mums. Taču Daniēls bija viens no visu laiku visaugstāko amatu ieņemošajiem kristadelfiešiem; Babilonijas premjerministrs to dienu Vidusāzijas pasaulē būtu salīdzināms ar mūslaiku ASV prezidentu. Neskatoties uz visneaptveramākajām garīgās uzmanības novēršanas iespējām Daniēls veltīja sevi Dieva Vārda mīlestībai, cīnīdamies par savas sirdsapziņas tīrību. Visa Daniēla dzīve parāda, cik svarīgi ir pastāvīgi uzturēt tīru sirdsapziņu. Grāmata sākas ar Daniēla atteikšanos ēst gaļu, kas upurēta elkiem; tā nevar būt nejaušība, ka Gars Pēterim saka, ka nav nekā peļama tās ēšanā – tā bija vienkārši sirdsapziņas lieta, tāpēc ka pagānu asociācijas ar gaļu patiesi ticīgajam neko nenozīmē. Taču zaļajā 17 gadu vecumā jaunais Daniēls ieņēma pozīciju par katru cenu uzturēt tīru savu sirdsapziņu; un, kā redzams, tas ir slavējami.
Rakstos redzam, ka Daniēla pasaulīgajai karjerai ir lēkājošs raksturs: iecelšana augstajā amatā, tad (iemesli nav minēti) krišana it kā nebūtībā, no kuras atkal pacelšanās uzmanības centrā. Tā, 2. nodaļā (:48) Daniēls tiek paaugstināts par premjerministru; 3.nodaļas notikumos viņa klātbūtne, cik tas dīvaini arī nebūtu, nemaz nav manāma; 4:8 Daniēls parādās, lai iztulkotu Nebukadnēcara otro sapni, gandrīz tā it kā doma par viņu nejauši būtu ienākusi prātā, kas netieši norāda uz to, ka viņš vairs nav bijis uzmanības centrā; un tad (5:11) ķēniņš Belsacars, kuram nebija bijis ne jausmas par Dāvidu, ieceļ viņu par trešo cilvēku valstī (5:29). Kāpēc Daniēls pārstāj būt uzmanības centrā? Vai tas nebija viņa sirdsapziņas dēļ? Kā ebreju kopienas loceklim Daniēlam būtu bijis viegli palikt augstajā postenī, pamatojot to ar iespēju darīt daudz vairāk Patiesības labad. Taču viņš saprata, ka viņa personīgajai sirdsapziņai un uzticībai garīgajai dzīvei ir jābūt pirmajā vietā, ja viņš grib palīdzēt savai tautai. Šeit vērojama tieša domu saistība starp Daniēlu un dedzīgu ticīgo, kas atsakās no paaugstināšanas amatā, atstāj karjeru, kas pārāk stipri apdraud sirdsapziņas tīrību ... kaut mūsu sadraudzībā būtu vairāk tādu piemēru! (3).
Mīlestība pret vārdu
Daniēla grāmatā dotas tiešas norādes uz to laiku, kad viņš saņēma abus paaugstinājumus un redzēja parādības. Rūpīga rakstu analīze rāda, ka viņa pasaulīgie paaugstinājumi sakrita ar svarīgiem panākumiem viņa personīgajā Bībeles studēšanā un garīgajā izaugsmē. Kad Dārijs nāca pie varas, Daniēls tika iecelts par galveno no trim ķēniņa valsts prezidentiem, kas nāca pēc viņa iecelšanas par trešo valdnieku Valstībā, proti, vismazāk svarīgo no trim (5:29-6:2). Taču tai pašā, Dārija pirmajā valdīšanas gadā, “es, Daniēls, pievērsu savu uzmanību svēto rakstu vārdiem par gadu skaitu, ko Tas Kungs kādreiz Savā vārdā bija atklājis pravietim Jeremijam... es griezos tad pie Dieva Tā Kunga... Viņu lūgdams un nemitīgi piesaukdams, gavēdams un tērpies sēru drānās un sēdēdams pelnos ... Kamēr es vēl tā runāju” pie manis atlaidās Gabriēls, lai dotu man pravietojumu par 70 nedēļām (9:2-4,20). Nav daudz jāpiepūlās, lai iedomātos spiedienu uz Daniēlu kā premjerministru jaunā valdībā ar jaunu ķēniņu; iespējams, ka viņš bija vienīgais palikušais no iepriekšējās valdības. Taču neskatoties uz to viņš atrada laiku, lai gavētu un tērptos sēru drānās. Viņa patiesā interese nebija karjeras augstumu saglabāšanā, bet gan lūgšanās par Jeremijas pravietojumu izpratnes saņemšanu. ‘Esmu iestājies jaunā darbā, es nevaru lasīt katru dienu... Man tagad ir eksāmeni, es tikai varu pielūgt Dievu pirms ēdamreizēm... Man ir jāveido mans jaunais bizness, nākamajos sešos mēnešos es tikai reizēm varēšu ieskatīties Bībelē... Man ir nepatikšanas, patiesas nepatikšanas, neviens nesapratīs, bet man ir nepieciešama atpūta, pilnīga atpūta uz kādiem pāris mēnešiem, un tad es noteikti atsākšu ikdienas Bībeles lasīšanu’. Tās visas ir parastās kristadelfiešu atrunas, arī man ir nācies būt tuvu katrai no tām. Daniēla attieksme izsmej tās visas. “Bet es jūs, brāļi, lūdzu: panesiet šo pamācības vārdu!” (Ebr.13:22).
Mēs izteicām pieņēmumu, ka Daniēls izvēlējās atteikties no augstā stāvokļa starpvaldības laikā starp Nebukadnēcaru un Belsacaru. Tā, viņš tika paaugstināts Nebukadnēcara laikā, bet nav ķēniņa galma redzes lokā, kad Belsacars redz parādību (5:11). Zīmīgi, ka Daniēls redz parādību Belsacara pirmajā valdīšanas gadā (7:1), iespējams kā atbildi uz viņa vēlēšanos pēc pilnīgākas izpratnes. Tas varētu nozīmēt, ka parādība nāca kā svētība pēc viņa atkāpšanās no amata. Vai mēs redzam lietas tādā plāksnē? Vai mēs neiedomājamies, ka Dievs varētu mūs materiāli kompensēt, ja mēs atsakāmies no pasaulīgajām lietām? Vai mēs sapņojam par dziļāku garīgu ieskatu par atbildi uz mūsu atdalīšanos no pasaules? Vai varbūt mēs norakstām šīs lietas kā nevajadzīgu prātošanu, kas valdzina tos, kas iedziļinājušies Bībeles studēšanā, bet nav nepieciešamas mūsu personīgajās attiecībās ar Dievu?
Dubultā dzīve
Daniēla dzīve šai pasaulē bija divkārša; un viņš to pārāk labi un grūtsirdīgi apzinājās. Tas, bez šaubām, izskaidro viņa nomākto garastāvokli. Vienu brīdi viņš ir ķēniņa sapņu oficiālais izskaidrotājs, taču viņam pašam ir savi sapņi, kurus viņš nevar izskaidrot. Tā dēļ viņš pārdzīvoja smagu depresiju un tad cēlās augšā, lai veiktu “savus pienākumus ķēniņa uzdevumā”, proti, izskaidrotu viņa sapņus (8:16 salīdz. ar 27). Tas skaidri izgaismo Daniēla dzīves divdabību. Daniēla grāmata nav rakstīta hronoloģiskā kārtībā. Viens no iemesliem tam varētu būt vēlēšanās radīt iespaidu, ka Daniēla domās Dieva vārda parādības ieņēma aizvien lielāku vietu. No sākuma mēs iegūstam daudz informācijas par viņa pasaulīgo dzīvi, kas mijas ar parādībām; bet pamazām parādības sāk aizņemt aizvien vairāk vietas. Tas nav tāpēc, ka Daniēls kļūst vecāks, atsakās no politiskās dzīves un viņam paliek vairāk laika vīzijām. Izskatās, ka viņš ir visu savu mūžu darbojies pasaulīgās ‘karjeras’ jomā, bet no tā, kā grāmata ir sarakstīta, mēs varam secināt, ka laika gaitā Dieva vārds ieņem viņa domāšanā un prioritātes apziņā aizvien nozīmīgāku vietu.
Dieva vārds tā valdīja pār Kungu Jēzu, ka “Vārds tapa miesa”. Viņš mira, tiklīdz bija sasniedzis nepieciešamo garīgā brieduma pakāpi; tiklīdz Dieva vārds sasniedza vēlamo rezultātu. Krustā mēs redzam Viņu Viņa garīgajā pilnībā, kad viņš ir sasniedzis visaugstāko garīgā brieduma pakāpi, kādu vien cilvēks var sasniegt (Ebr.5:7-9). Daniēls kā “Cilvēka dēls”, šķīsts iemests lauvu bedrē, un tad brīnumainā kārtā izglābts no nāves, ir acīmredzams Kunga Jēzus pirmtēls. Viņā kā pravietī nešaubīgi mita Kristus Gars (1.Pēt. 1:10-12). Arī Kristum nācās ciest pasaulīgās dzīves pārbaudījumus, dienu no dienas, arī Viņš ik brīdi cīnījās par savu sirdsapziņu. Arī Viņš, arī Viņš, arī Viņš...
Piezīmes
(1) Šie iemesli ir doti grāmatā “Pēdējās dienas”.
(2) Tas nav tikai veikls pieņēmums, ļoti daudzas Rakstu vietas liecina par to, ka eklēsijai pēdējās dienās būs jāpiedzīvo vajāšanu laiks. Skat “Pēdējās dienas”.
(3) Piemēri no dzīves ir atrodami Roberta Robertsa grāmatā “My Days and My Ways” un jaunākajos laikos Lena Ričardsona grāmatā “Sixty Years a Cristadelphian” (1993.publikācijas gads).
