Mājas lapa
6.10.3 LIETAS, PAR KURĀM VAR TIKAI MINĒT:
KAS NOTIKA ĒDENĒ?
Šis apcerējums pauž lielāku pārliecību nekā tā ir pašam tā rakstītājam. Studējot Bībeli jūs varat nonākt pie secinājumiem, par kuriem jūs nekad nevarēsit būt 100% pārliecināti. Šis ir viens no tādiem secinājumiem.
Klasiskais uzskats ir, ka grēkākrišana aizsākās, tiklīdz Ievas zobi iekodās ābolā; tas bija pirmais grēks un drīz pēc tam arī Ādams darīja to pašu, kā rezultātā pār cilvēci nāca lāsts. Es gribētu apstrīdēt to, ka ābola ēšana bija pirmais grēks. Ja tā, tad Ieva grēkoja pirmā. Un tad Bībeli pārzinošais ticīgais saduras ar sekojošu problēmu: Jaunā Derība nepārprotami norāda uz Ādamu kā pirmo grēcinieku (Rom.5:12). Tātad grēka pasaulē nebija pirms viņa pārkāpuma. Zeme tika nolādēta Ādama grēka dēļ (1.Moz.3:17). Tas viss norāda uz to, ka Ieva nebija pirmā grēciniece. Tas, ka viņu iemānīja grēkā, nenozīmē, ka viņa nekrita grēkā (1.Tim.2:14). Viņa tika nosodīta par grēku; un vispār nezināšana nenozīmē, ka grēks netiek uzskatīts par grēku (atcerieties, ka pēc Bauslības ir jānes upuris arī par nezināšanas grēku). Un tā, Ieva krita grēkā, bet Ādams bija pirmais grēcinieks, pirms viņa pārkāpuma grēks nebija ienācis pasaulē. Mums jāatceras arī tas, ka Ieva tika čūskas pievilta un krita pārkāpumā (1.Tim.2:14). “Pārkāpums”. Kurš pārkāpums? Skaidrs, ka Ādama pārkāpums (Rom.5:14); ieklausoties čūskā viņa tika iejaukta Ādama grēkā. Tas ir netiešs norādījums uz to, ka “pārkāpums” jau tur bija, lai viņa tajā tiktu iejaukta ar čūskas palīdzību. Tas ir tieši pretēji tam, ka Ādams tika iejaukts Ievas grēkā.
Tātad, es gribu teikt, ka ābola ēšana faktiski nebija pirmais grēks; tas bija pēdējais piliens, kas vainagoja virkni grēku, garīgā vājuma izpausmes un grēcīgas uzvedības no Ādama puses. Galvenokārt, tie bija nedarīšanas nevis darīšanas grēki. Un šī iemesla dēļ mēs tiecamies tos neievērot, tieši tāpat kā mēs tiecamies daudz vieglprātīgāk attiekties pret mūsu nedarīšanas grēkiem, salīdzinot ar darīšanas grēkiem. Ja mēs apskatām Kunga mācību, kas ietverta Mt.7:22,23 un 25:42-44 kopumā, Viņš saka, ka tiesas dienā atstumtie būs nedarīšanas pēc – tādēļ viņu izbrīns un dusmas, jo viņi zina, ka ir darījuši labus darbus; viņi domāja, ka tas, ko viņi darījuši, bija Dievam pieņemams, ka tā būs viņu caurlaide Valstībā. Taču viņu nedarīšanas grēki maksāja viņiem Valstību.
Ēdenes dārzs tika iedēstīts, Ādams tajā ielikts un viņam tika pavēlēts neēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Tad dzīvnieki tiek pievesti pie cilvēka, lai viņš tos nosauktu; tad viņš tiek iemidzināts un Ieva tiek izveidota. Tad, pati pirmā pavēle, ko Ādams un Ieva kopīgi saņēma, bija vairoties un piepildīt visu zemi (proti, atstāt Ēdenes dārzu) un pakļaut to sev (1.Moz.1:28). Šī pavēle tika dota, kad tika izveidota Ieva. Te nu viņš gulēja ar sievu līdzās, “palīgu”; proti ‘pretējo dzimumu’. Un tiem tika pavēlēts radīt atvases un tad atstāt dārzu un pakļaut sev zemi. No dzīvnieku vērošanas Ādamam vajadzēja skaidri noprast, ka viņa sieva bija psiholoģiski un emocionāli radīta, lai viņš varētu radīt atvases. Viņa bija radīta kā viņa ‘pretējais dzimums’, un te nu viņa bija, gulēja viņam blakus. No 1.Moz.2:24 mēs noprotam, ka viņam bija jāpiekļaujas viņai, topot par vienu miesu jau tā iemesla pēc, ka viņa tika izveidota no viņa paša. Taču, acīmredzot, viņš to nedarīja, jo bērnu viņiem nebija, tie nāca tikai pēc grēkākrišanas. Ja viņš būtu pilnveidojis savas attiecības ar viņu, viņai, droši vien, būtu bērni (tas sagrauj fantāzijas par to, ka Ādamam un Ievai pirms grēkākrišanas bija jābūt idilliskām dzimuma attiecībām Ēdenē). Pāvils redzēja Ievu tās kārdināšanas brīdī kā šķīstu jaunavu (2.Kor.11:2,3). Tā vieta, Ādams atlika pakļaušanos pavēlei par vairošanos. Liekas, ka Pāvils uz to atsaucas 1.Kor.7:5, kur Pāvils saka, ka precētiem pāriem nav jāatraujas vienam no otra, “lai sātans jūsu nekārdinātu jūsu nesavaldības dēļ”. Atkarībā no tā, cik uzmanīgi jūs lasāt Rakstus, šeit varētu būt norāde uz to, ka Pāvils redzēja, kādu kļūdu Ādams pieļāva Ēdenē, ‘nepiekļaujoties’ savai sievai.
Bet Ādams kaut ko teica Ievai (kad viņi tur gulēja?). Viņš bija viens, kad Dievs viņam pavēlēja neēst no “laba un ļauna atzīšanas koka”. Ādams viņai bija teicis, ka viņi nedrīkst to pat aiztikt, kaut gan Dievs to nebija teicis Ādamam (1.Moz.2:16,17 salīdz. ar 3:2,3). Un mums atliek domāt, ka Ādams, pagriezies pret Ievu, it kā pirkstu pakratīdams teica: ‘Redzi to koku tur dārza vidū, nepieskaries tam, citādi būs slikti.’ Viņa nesaprata, viņš pat nepaskaidroja, ka tas ir aizliegts tāpēc, ka tas ir laba un ļauna atzīšanas koks, un tā viņa tika iemānīta ēst no tā – atšķirībā no Ādama, kurš saprata, ko viņš dara (1.Tim.2:14) (1). Ādams par galveno uzskatīja to, ka nedrīkst ēst no koka; viņš neko nebija teicis viņai par vairošanās un zemes pakļaušanas nepieciešamību.
Nākošajā ainā Ādams ar Ievu ir šķirti, viņa runā ar čūsku, acīmredzami neņemot vērā pavēli pakļaut sev un valdīt pār visiem dzīviem radījumiem, nevis uzklausīt tos it kā tie zinātu vairāk. Kad čūska vaicāja: “Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā...” (1.Moz.3:1), Ieva nebija gatava šim jautājumam, jo Ādams nebija viņai atstāstījis visu, ko Dievs teicis. Tādējādi, viņa tika pievilta, taču ne Ādams.
Tad, kāpēc gan Ādams nebija viņai skaidri pateicis, ko Dievs bija teicis? Es teiktu, ka viņš bija vīlies sievā, kuru Dievs viņam bija devis; viņš negribēja piekļauties viņai, lai kļūtu par vienu miesu, kā viņam bija teikts, viņš pašķīrās no viņas, un viņa palika vienatnē ar čūsku. “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no tā koka...” (1.Moz.3:12) nepārprotami skan kā aizvainojums pret Ievu un to, ka Dievs viņam tādu ir devis.
Ādams ne tikai bija vīlies Ievā, patiesībā viņš neuztvēra Dieva vārdu nopietni. Vēstulē romiešiem 5.nodaļa apraksta Ādama neveiksmi vairākiem vārdiem: “pārkāpums...grēks...vaina...nepaklausība” (Rom.5:19). “Nepaklausība ir neparasta grieķu valodas vārda tulkojums. Angļu leksikogrāfa Stronga vārdnīcā tā nozīme paskaidrota ar vārdiem ‘neuzmanīga klausīšanās’, kas nāk no saknes vārda ar nozīmi ‘nepareizi sadzirdēt’. Tas ir tas pats vārds, kas Mt.18:17 tulkots ‘neklausa’. Tādēļ Ādama grēks, viņa pārkāpums, viņa vaina bija nevis ēšana no koka pati par sevi; tā bija nepaklausība, neklausīšanās. To, ka šī Dieva vārda neuztveršana nopietni bija viņa grēka pamatā iespējams rod atspoguļojumu Dieva vārdos, viņu nosodot: “Tā kā tu esi klausījis savas sievas balsij...” vairāk nekā Dieva balsij (1.Moz.3:17).
Tādēļ Ādama grēks bija nenopietna attieksme pret Dieva vārdu, neapmierinātība ar un novēršanās no Dieva dotās sievas, egoistiska nevēlēšanās atstāt Ēdenes dārzu un iet un pakļaut sev zemi (salīdz. ar mūsu dabiskajiem instinktiem), un sava pienākuma piepildīt zemi ar cilvēkiem pēc Dieva tēla un līdzības nepildīšanu (salīdz. ar sludināšanu un mācītāja darbu). Visi šie grēki bija nedarīšanas grēki; viņš būtu varējis teikt, ka viņš to vēlāk būtu darījis. Visas šīs nepareizās nostājas un nedarīšanas grēki, acīmredzot, neievēroti un nesodīti, noveda pie pēdējās neprātības, ābola ēšanas – pirmā darīšanas grēka. Un cik no mūsu redzamajiem grēkiem faktiski sākas līdzīgā veidā? Patiešām, Ādama grēks bija visu mūsu grēku iemiesojums. Romiešiem 5 norāda uz Ādama un Kristus pretnostatījumu. Viens Ādama nepaklausības darbs, kas nesis mums pazudināšanu, ir pretstatīts vienam Kristus taisnības darbam, kas nesis mums taisnošanu. Taču Kristus viens taisnības darbs nebija tikai Viņa nāve; mēs esam glābti arī Viņa dzīvībā (Rom.5:10). Kristus dzīve bija daudzu taisnības darbu dzīve un atteikšanās no jebkāda Viņa pienākuma neizpildīšanas, kas vainagojās ar vienu visiem redzamu taisnības darbu Viņa nāvē. No tā mēs arī varam secināt, ka Ādama nepaklausības virkne vainagojās ar vienu redzamu darbu – ābola baudīšanu.
Ir trīs argumenti, kas apstiprina Ādama grēka ainu, kā mēs to uzzīmējām. Pirmkārt, Ādams un Ieva sāka kaunēties sava kailuma. Iespējams, tas notika tāpēc, ka viņi apjauta savu seksuālo sūtību. Ēšana no labā un ļaunā atzīšanas koka lika viņiem apjaust labo (proti, viņi saprata labo, kas viņiem bija jādara, radot bērnus) un arī slikto (viņu seksuālo dziņu iespējas??). Ādams vispirms nosauca savu otro pusi par “sievu”, bet pēc grēkākrišanas viņš nosauca viņu par “Ievu”, jo viņš saprata, ka viņa ir visu dzīvo māte (1.Moz.3:20). To darot, viņš it kā atzīst savu alošanos, neradot ar viņu bērnus, kā Dievs to viņam no sākuma bija lūdzis darīt. Tas, ka pēc grēkākrišanas viņi uzreiz rada bērnu, ir viņu nožēlas apliecinājums.
Otrkārt, Dievs, šķiet, nosoda grēku tā, kā tas piedienas šim grēkam. Dāvids tik bieži lūdz Dievu, lai ļaunie iekļūtu pašu izliktajos slazdos – un cik bieži tā arī notiek. Ādama un Ievas sods saskanēja ar viņu pastrādāto grēku. Ko Ādams nebija vēlējies darīt, proti, stāties dzimumattiecībās ar savu sievieti, ir kļuvis par to, par ko tagad ikviens pazudušais vīrietis pārdos savu dvēseli. Tie ēda no labā un ļaunā atzīšanas koka, viņi apzinājās savu kailumu, un tad Ādams atzina Ievu (1.Moz.4:1); šī sakarību virkne noteikti liek noprast, ka seksuālā dziņa, kas nav nosodāma kā tāda, arī radās pēc ēšanas no koka. Tajā ir dabiska poētiska taisnība un atbilstība, kas ir vienkārši Dievišķa. Tas, uz ko viņiem nenesās prāts, ir kļuvis par to lietu, kas, droši vien, ir radījusi daudz vairāk grēku un vēlēšanos to darīt nekā kaut kas cits. Ādamam bija jāvalda pār Ievu grēkākrišanas rezultātā – jādara tieši tas, ko viņš izvēlējās nedarīt. Ievas sods bija kārot pēc sava vīra – iespējams, norādot uz to, ka arī viņa nekāroja pēc Ādama un tāpēc labprāt kavējās pildīt vairošanās pavēli. Viņus abus izraidīja no dārza – iespējams, atspoguļojot to, ka viņiem būtu bijis jāuzklausa Dieva pavēle un jādodas pakļaut sev zeme un viss dzīvais tajā. Tāpēc ka Ādams nepapūlējās to darīt, kaut arī tas bija viņa varā, dabai tika dota īpaša vara pār cilvēku, kuram nekad nebūs to pakļaut un kura to galu galā pieveiks (1.Moz.3:17-19). Tas viss norāda uz paklausības loģiku; mums būs maksāt paklausības cenu pat nepaklausības gadījumā – tādēļ loģiski ir paklausīt.
Treškārt, liekas loģiski pieņemt, ka ābola ēšana notika ļoti drīz pēc viņu radīšanas. Ieva nebija redzējusi koku, pirms čūska viņai to parādīja (1.Moz.3:6); un ņemiet vērā, ka viņi varēja ēst no visiem kokiem, tikai ne no labā un ļaunā atzīšanas koka. Bet kā tad ar dzīvības koku? Tas nebija aizliegts, un, ja tie būtu no viņa ēduši, tie dzīvotu mūžīgi. Mums ir teikts, ka tas nes augļus ik mēnesi (Atkl.22:2); jādomā, ka tam vēl nebija augļu, kas norāda uz to, ka grēkākrišana notika pasaules radīšanas pirmajā mēnesī.
Praktiskā mācība no tā visa ir, ka Ādama grēks ir mūsu dabisko vājību iemiesojums. Un cik precīzs tas ir. Viņa neveiksme bija galvenokārt nedarīšanas grēku rezultāts, vilcināšanās Dieva gribas pildīšanā, jo tā viņam nelikās pievilcīga. Atkal un atkal Bībeles vēsture uzskatāmi parāda, ka klusēšanas un nedarīšanas grēki ir tikpat liktenīgi kā publiski redzamie darīšanas grēki (piemēram, 1.Moz.20:16; 38:10). Neienīst ļaunumu ir tas pats, kas nodarīt ļaunumu (Ps.36:4). Tā dēļ, ka Dāvids neieviesa likumu par Tā Kunga šķirsta pārvietošanu, cilvēks mira. Viņa labie darbi nebija svarīgāki par viņa nolaidību šajā gadījumā (1.Laiku 15:13). Tas Kungs nosodīja ebrejus par to, ka viņi uzstādīja kapenes praviešiem, neuzrakstot uz kapakmens, ka viņu tēvi tos nogalinājuši. Mēs esam parādnieki pasaulei; mums ir jāsludina evaņģēlijs, taču mēs bieži vien to tā neuztveram (Rom.1:14). Izraēls grēkoja ne tikai pielūgdams elkus, bet tāpēc ka līdz ar to tas nekalpoja Dievam kā Viņš to pieprasīja (1.Sam.8:8). Ādams labprātāk palika dārzā tai vietā lai ietu pakļaut sev zemi. Mūsu gadījumā tas ir mūsu garīgais egoisms, mūsu atteikšanās palūkoties tālāk par sevi citu pasaulēs. Tāpēc ka nevēlēšanās sludināt vai apspiest mūsu dzīvnieciskos instinktus ir nedarīšanas nevis darīšanas grēki, mēs arī tiecamies neņemt tos vērā. Mēs mērķtiecīgi neuzklausām Dieva vārdu, kaut arī kā Ādams mēs varam raidīt Dieva vārdu tālāk, bet it kā negribot, necenšoties to darīt no visas sirds. Un pat tad, kad mēs to darām, mēs tāpat kā Ādams tiecamies uzsvērt izvairīšanos no grēku pastrādāšanas tai vietā lai pārbaudītu sevi, vai mēs neesam palaiduši garām kaut ko, kas bija jāizdara, un ne mazāk svarīgi ir atcerēties, ka mēs esam garīgi atbildīgi par citiem. Ādama garīgā slinkuma dēļ viņa grēks bija vainīgs Ievas maldināšanā un grēkā un nesa ciešanas neskaitāmiem miljoniem. Viņa grēks ir mūsu grēku iemiesojums. Tādēļ mums ir skaidri jāapzinās, ka mūsu grēki un mūsu taisnie darbi neattiecas tikai uz mums vien. Katrs grēks un katrs taisnais darbs pieredz neskaitāmas atbalsošanās reizes.
Piezīmes
(1) Analoģija ir arī kristadelfiešu dzīvē; piemēram, tēvs vai vīrs, kas stingri jo stingri pieprasa galvas apklāšanu, nepaskaidrojot sievai vai meitai kāpēc tas jādara.
