Mājas lapa
6.10 BĪBELES STUDĒŠANA
6.10.1 TĒLI: JĀZEPS UN JĒZUS
Rūpīga Rakstu studēšana neapšaubāmi pierāda, ka Jāzeps ir viens no pilnīgākajiem Kunga Jēzus pirmtēliem. Taču zīmīgi ir tas, ka Jaunajā Derībā nav skaidras norādes uz to, ka Jāzeps ir Jēzus pirmtēls. Tas ir interesanti, tā kā Jāzeps visskaidrāk un vissīkākajās detaļās iezīmē Kristu. Tam, bez šaubām, ir jāievieš mūsos vēlme saskatīt Kristus tēlus Vecās Derības personībās, neskatoties uz to, ka tiešas norādes uz to JD netiek dotas. Dažreiz tiek izteiktas domas, ka mēs varam pārāk bieži saskatīt pirmtēlus, ja mēs vadāmies tikai no netiešiem mājieniem, tad kad Jaunajā Derībā skaidri norādījumi par to, kas ir uzskatāmi par pirmtēliem, nav doti. Taču Jāzepa tēls rodas tikai no secinājumiem bez jebkāda skaidra norādījuma. No tā mēs varam secināt, ka ir iespējams saskatīt arī citus Kristus pirmtēlus, pat ja Jaunajā Derībā nav skaidras atsauces uz to.
Zemāk uzskaitītie fakti rāda, ka gandrīz katrs Rakstos atainotās Jāzepa dzīves sīkums kaut kādā veidā pravietiski norāda uz Kungu Jēzu. Ir ļoti daudzas paralēles ar Kristu, kuru vienīgais mērķis šķiet esam apstiprināt mūsu vēlēšanos pastāvīgi redzēt Kristus Garu šajos pierakstos (piemēram, 46:30 = Lk.2:29,30). Un tā, Jāzepa dzīves aprakstā mēs saņemam bagātīgu pamācību par mūsu Kungu Jēzu. Un tieši tāpēc mēs sēžam šo simbolu priekšā, lai gūtu pamācību par Kunga Jēzus Kristus skaudro skaistumu. Mums ir jāizstudē Jēzus pirmtēli, lai pārliecinātos, ka Jāzepa dzīve patiešām ir Jēzus pirmtēls. Vēlmei bagātināt zināšanas par Pestītāju jāmudina mūs sīkāk iepazīt pirmtēlus; un tā nav vienkārši akadēmiska prāta vingrināšana, spēlēšanās ar Rakstu tekstiem. Sekojošos pierakstus var pārskatīt pirms Maizes laušanas, sīkāk apstājoties pie tiem, kas piesaista jūsu interesi.
JĀZEPS UN JĒZUS
1. Ābrahāma pēcnācējs, kurā piepildījās apsolījumi par auglību un svētību daudzām tautām (47:27; 46:3 salīdz. ar 12:2; 5.Moz.26:5; Ps.105:23,24).
Ābrahāma pēcnācējs.
2. Sava tēva mīļotais dēls.
Jņ.3:16
3. “Kalps” (37:2, ebr.)
Kalps (Cah.3:8; Jes.42:1,utt.)
4. Mīlēts un paaugstināts pār saviem brāļiem
Ebr.1:9
5. “Tie to ienīda” viņa sapņa dēļ, ka kādu dienu viņš valdīšot pār tiem (37:4,8).
Kristum bija problēmas ar brāļiem (Jņ.7:3); ebreji ienīda Kristu un negribēja, lai viņš valdītu pār tiem (Lk.19:14)
6. Jāzeps bija pielīdzināts kūlītim (37:7)
Kristus bija līgojamais kūlis (3.Moz.23:11,12)
7. Ienaids pret Jāzepu aug augumā (37:4,5,8)
Tāds pats priekšstats rodas par ebreju attieksmi pret Kristu, lasot Evaņģēlijus
8. Dabiskā tēva sarāts (37:10)
Lk.2:48
9. Izraēls nolieksies Jāzepa priekšā, kaut arī sākumā tie atteicās tam ticēt un gribēja viņu nogalināt šī iemesla dēļ (37:10)
Tas pats attiecas uz Kristu
10. “...bet viņa tēvs šo stāstu paturēja prātā” (37:11)
Tāpat kā Marija, Jēzus māte (Lk.2:19,51)
11. “Nokausim viņu... tad mēs gan redzēsim, kas būs ar viņa sapņiem” (37:20)
Kristus iedvesmas dotie pravietojumi par Viņa nāvi un augšāmcelšanos, droši vien, mudināja ebrejus nogalināt Viņu (1).
12. Viens no viņa vajātājiem pēdējā brīdī mēģināja viņu izglābt (37:21)
Tāpat kā Nikodēms un Pilāts.
13. Iemests bedrē bez ūdens (37:24)
Tāpat arī Jeremija, vēl viens Kristus pirmtēls; bedre = kaps (Cah.9:11; Ps.69:15)
14. “Tie novilka Jāzepam viņa svārkus” (37:23); vai Jāzeps bija kails bedrē?
Tie paši vārdi arī Mt.27:28; vai Kristus bija kails krustā? Skat Ebr.6:6 “liek smieklā”.
15. “Un viņi atsēdās” pēc simboliskas viņa nokaušanas.
Mt.27:36
Pārdeva viņu par sudraba gabaliem.
Tāpat arī Kristu.
16. Viņa brāļi teica: “Viņš taču ir mūsu brālis un mūsu miesa” (37:27)
“Jo mēs esam Viņa miesas locekļi” (Ef.5:30)
17. “Tad mēs savas rokas tam nebūsim pielikuši” (37:27). Viņi domāja, ka verdzība viņu nokaus.
Ebreji nodeva Jēzu Romiešu rokās. Vai pirmtēls nerosina domu, ka tas, pēc dažu domām, viņus atbrīvo no vainas?
18. Vismaz divi no vajātājiem nebija priecīgi par to, ko viņi dara, un arī izteica to (37:22,26). Iespējams, ka viņi uzkūdīja cits citu uz attieksmi, par kuru savā sirdsapziņā praktiski neviens no viņiem nebija iepriecināts.
Vai tāpat nebija arī pirmā gadsimta Izraēlā?
19. Asinīm aptraipīti svārki
Jes.63:2; Atkl.19:13.
20. Sūtīts ar uzdevumu pie brāļiem, kuri viņu simboliski nogalina.
Kristus sūtīts visupirms lai izglābtu Izraēlu (Gal.4:4,5).
“Aizej... un apskaties, kā taviem brāļiem ... labi klājas” (37:14)
Tie paši vārdi kā 1.Sam.17:18, arī Kristus pirmtēls.
21. Simboliski sava tēva ganāmpulka ganu nogalināts (37:12)
Kristus jūdu priesteru, Dieva ganāmpulka ganu, nogalināts.
“Viņa dvēseles bēdas” un lūgšanu pēc apžēlošanas (42:21) brāļi neuzklausīja.
“Dvēseles ciešanas” (Jes.53:11) Izraēls neuzklausīja (Jes.53:1-4). Vai Kungs lūdza lai Viņu atbrīvotu no ciešanām?
22. “Kad viņi to iztālēm ieraudzīja...viņi sarunājās to nokaut” (37:18)
“Kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā (proti, sazvērējās):
Šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to”(Mt.21:38) (2). Mt.21:38 citē 1. Moz.37:18.
23. “plēsīgs zvērs...Jāzepu ir plosīt saplosījis. Un Jēkabs saplēsa savu apģērbu” (37:33,34); Jēkabs apraudāja Jāzepa nāvi.
Tas ir skaisti attēlots Dieva sāpju (kurām, par nožēlošanu, netiek pievērsta uzmanība) pirmtēls.
24. Jūda krīt nežēlastībā pēc Jāzepa nosodīšanas (1.Moz.38)
Tas pats attiecas uz Jūdu kā nāciju pēc tam, kad tie noliedza Kristu.
25. Viņa kungs atdeva visu, kas tam piederēja, viņa rokās (39:8)
Potifārs: Jāzeps un Faraons: Jāzepa attiecības atspoguļo Dieva un Kristus attiecības.
Dievs viņu “svētīja”, sk.Ps.1:3 par svētīgu cilvēku, kam prāts saistās pie Tā Kunga baušļiem.
Vai Kunga galdnieka darbs veicās tā paša iemesla dēļ? Viņš bija ieguvis Dieva un cilvēku labvēlību.
26. Jāzeps palika bez apģērba, kad viņu iegrūda bedrē un pirms viņu iemeta cietumā (39:13) (3).
Jņ.19:23
27. Nepatiesi apvainots laulības pārkāpumā, bet neprotestē; iemests cietumā.
Kristus mēms savu cirpēju priekšā. Cietums = nāve; cietuma un tumsas idejas bieži tiek saistītas (piemēram, Jes.49:9). Kad Kristus mira, iestājās tumsa.
28. Cietuma priekšnieks uzticēja visus apcietinātos Jāzepam: “visu, kas tur bija darāms, to viņš darīja” (39:22)
Vai tas daiļrunīgi nesabalsojas ar mūsu attiecībām ar Kristu?
29. “Tas Kungs...tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs” (39:21).
Kristus piemīlībā pie Dieva un cilvēkiem (Lk.2:52) (4).
30. Cietumā ar diviem noziedzniekiem (viens labs un viens slikts?)
Kristus krustā ar diviem zagļiem (viens labs un viens slikts)
31. “Piemini mani, kad tev labi klāsies” (40:14)
“Pieminiet mani”
32. Jāzepa lielās sirdssāpes, jo viņš zināja, ka ir nevainīgs (40:15); tādēļ arī kauna sajūta, ka taisnam cilvēkam jācieš kā grēciniekam (salīdz. ar kristadelfiešu AIDS slimniekiem).
Tas pats attiecībā uz Kristu, bet vēl jo vairāk .
33. Jāzepa kauna sajūta sprostā (40:15); kā cietumniekam, zemākajam no zemākajiem (2.Moz.12:29).
Vislielākais Kristus pazemojums krustā.
34. “Lika tam steigšus atstāt cietumu ...apmainīja savas drēbes (41:14).
Kristus augšāmcelšanās enerģija; drēbju maiņa = dabas maiņa, Cah.3:3,4.
35. Tāpēc ka viņam bija zināmas faraona domas, viņš bija paaugstināts pār Faraona namu un tautu (41:40).
Kristum bija zināmas Dieva domas; tagad pāri Eņģeļiem (Dieva namu) un mums (dabīgo un garīgo Izraēlu)
36. “Visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem” (41:40). Ēģiptei bija jāpakļaujas viņa vārdiem.
Kristus vārda pārākums mūsu dzīvē; pakļaušanās viņa vārdam ir vitāli nepieciešama.
37. “Tikai par troņa tiesu es būšu lielāks par tevi” (41:40)
Kristus valda Dieva vārdā, bet Dievs ir ķēniņš.
38. “Es tevi ieceļu pār visu Ēģiptes zemi” (41:41)
Kristum ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mt.28:18). Vara pār visu Ēģiptes zemi, tādēļ ‘Ēģipte’ = baznīca tagad un arī nākamā Valstība.
39. “Metieties ceļos” (41:43).
Filip.2:10
Maize uzkrāta, gatavojoties bada gadiem.
“Uzkrādami sev labu mantas pamatu nākamai dzīvei (1,Tim.6:19).
40. Nosaukts par “Safnatpaneahu”: ‘Pasaules glābējs’ vai ‘dzīves maize’
Kristus saņem jaunu vārdu pēc debesbraukšanas (Filip. 2:6-9; Atkl.3:12).
41. Pagānu priestera meita par sievu (41:45).
Kristus precības ar mums, ķēniņiem un priesteriem (Atkl.5:10). Psalmā 45 liels daudzums atsauču uz Jāzepu (pp.2,4,5,7,10,14,16 utt.). Taču tas ir arī pravietojums par Kristus precībām ar savu līgavu pēc Jāzepa precību parauga.
42. “Jāzeps ... pārstaigāja visu Ēģiptes zemi” (41:45).
Kristus aktīvā iesaistīšanās mūsu pestīšanas darbā.
43. Jāzepa (ebreja un pagānu sievas) dēli tika uzskatīti par Jēkaba cilšu locekļiem (41:51)
Mēs esam Kristus dēli (Ebr.2:13). Jāzepu sauca par ‘maigo tēvu’ (41:43 ebreju oriģinālā), tāpat kā Kristu nākotnē sauks par “Mūžīgo tēvu” (Jes.9:5).
44. Faraona absolūtā uzticība Jāzepam un viņa vārda spēks (41:55)
Dieva attieksme pret Kristu.
45. “Visai manai tautai būs pakļauties taviem vārdiem” (41:40) norāda uz izmaiņām Ēģiptes tiesu sistēmā līdz ar Jāzepa nākšanu pie varas (salīdz. ar Ps.105:22).
Pāreja no Mozus likuma uz Kristus vārdu spēku.
46. Tieši Rakstos neizteikta, taču skaidri samanāma ir brāļu sirdsapziņā mītošā doma, ka Jāzeps ir dzīvs.
Tas ir pirmtēls ebrejos mītošajā sirdsapziņā attiecībā uz Jēzu Kristu. Viņi zināja, ka Kristus ir Mesija, taču viņi izvēlējās neticēt faktiem (Jņ.6:36; 9:41; 15:24 salīdz. ar 14:7).
47. Jāzepa brāļi izpilda viņa pravietojumus, neapzinoties to (vismaz, ne pilnībā), kad tie klanās līdz zemei viņa priekšā (42:6).
Vai tāpat būs arī ar Izraēlu pēdējās dienās?
48. Pat spiesti runāt, brāļi nāk klajā ar to pašu veco nepatiesību (42:13). Viņi to ir tik bieži atkārtojuši, ka paši tai noticējuši.
Tieši tāda pat ir ebreju attieksme pret Jēzu no Nācaretes.
49. Brāļi bija ieslēgti cietumā trīs dienas, lai pabakstītu sirdsapziņu Jāzepa sakarā (42:17).
Vai pēdējās dienās būs nepieciešami trīs ciešanu gadi Izraēlai, lai tie atzītu Kristu?
Mums rodas iespaids, ka Jāzeps mainīja plānus attiecībā uz viņiem vairākkārt; viņš atsauca tos atpakaļ, kad tie jau bija devušies ceļā, utt.
Vai tas neliecina par to, ka viņš pasteidzināja atklāsmi tīri emocionālu iemeslu dēļ – un vai Kungs darīs tāpat ar Savu Izraēlu?
50. Jāzeps raudāja (Raksti to fiksē septiņas reizes) (42:24). Viņam, droši vien, bija neizsakāmi grūti neatklāties viņiem uzreiz un turpināt šo spēli; viņu vadīja vēlēšanās panākt, lai viņi apzinātos sava grēka lielumu viņu pašu garīguma pēc, nevis sevis atriebes dēļ.
Tas ir apbrīnojami dziļš pravietojums par Kristus, varenā Dieva dēla, jūtu spraigumu pret untumaino Izraēlu pēdējās dienās. Viņš bija bēdu nomākts cilvēks pasaulīgajā dzīvē un šī raksturojuma elementi saglabāsies arī nākotnē.
51. Brāļi vilcinājās atgriezties sirdsapziņas mocīti; kaut arī visi kopā viņi to nekad nebija apsprieduši (43:10).
Vai Izraēls ‘vilcināsies’ ar grēku nožēlu un kavēs Kristus otro atnākšanu? Ikviens ebrejs pēdējās dienās klusībā cīnīsies ar sirdsapziņas pārmetumiem Kristus dēļ.
52. Jāzeps atzīmē viņu nožēlu ar kopīgu maltīti, kuras laikā katrs no brāļiem sēž savā parastajā vietā (43:16,33).
Jēra kāzu vakariņās katrs sēdēs sev pienācīgajā vietā (Lk.14:10; 22:30; Atkl.19:9).
53. “Liec barokli nokaut un sagatavot” (43:16) maltītei.
Tas ir pazudušā dēla līdzības pamatā (45:14,15 = Lk.15:20); tēvs = Kristus; pazudušais dēls = nožēlas pilnie ebreji, kas vēlas būt vienīgi un tikai kalpi.
54. “Par to tie cits par citu brīnījās”.
Tas pats attiecībā uz Kristu – tas ir uzsvērts (Mt.8:27; 9:8,33; 21:20,42; 22:22; 27:14; Lk2:33; Jņ.4:27; 7:15).
Un tie kļuva priecīgi (43:34).
He would fain have them enter into the joy of their Lord.
55. Jāzepa kauss, no kā viņš pareģo nākotni (44:5).
Tāpat arī Kunga kauss.
56. “Tad Jāzeps nespēja vairs valdīties...” (45:1) norāda uz to, ka Jāzeps bija plānojis pagarināt brāļu garīgās attīrīšanās procesu, taču viņa mīlestība pret tiem lika to saīsināt.
“Izredzēto dēļ šīs dienas tiks saīsinātas” (Mt.24:22).
57. “Neviena vairs nebija pie viņa, kad Jāzeps devās pazīstams saviem brāļiem” (45:1).
Eņģeļi, kas Kristu pavada nebūs klāt Viņa tikšanās reizē ar Izraēlu (???Cah.3:4???; Jes.63:3)?
Sazināšanās bez tulka palīdzības.
Jauna attiecību ar Kristu paradigma, aci pret aci.
“Nebīstaities, vai tad es esmu Dieva vietā?” (50:19); “Tu taču esi līdzīgs faraonam” (44:18).
Dieva būtiskās mīlestības atklāsme caur Jēzus Kristus vaigu.
Cik grūti bija likt brāļiem noticēt viņa žēlastības lielumam.
Mūsu grūtības tiesas dienā (skat Kungs Soģis 7.8).
58. “...saglabātu dzīvu lielu izglābto pulku” (45:7).
Ebr.2:3 “tik dārgu pestīšanu”.
Izraēls izglābts, visa apkārtējā pasaule arī izglābta no bada.
Tas pats attiecībā uz pēdējām dienām; Izraēla apkārtējās tautas saņem materiālu svētību, lai pārvarētu pastardienu problēmas. Pastaro dienu mērķis ir likt Izraēlam nožēlot grēkus, taču šajās briesmu dienās cieš visa pasaule.
Smalkākas nianses
Ņemot to visu vērā, sekojošas piezīmes dod iespēju labāk izprast mūsu Kunga pieredzi. Atsevišķi ņemot, tās var likties māksloti pievilktas, taču augstāk izskatīto pirmtēlu kontekstā, tās iegūst spēcīgu ticamību:
- Jāzepam, droši vien, nebija viegli iedrošināties izskaidrot savus sapņus brāļiem. “Vēlāk viņš sapņoja vēl vienu sapni un stāstīja arī to saviem brāļiem” (37:9). Arī Kungam Jēzum 30 gadu vecumā, droši vien, vajadzēja iedrošināt sevi garā, lai ‘pasaulē ienākot’ sāktu sludināt savas nākamās Valstības slavu ciniskajam Izraēlam.
- Jāzeps labprāt atsaucās uz tēva vēlēšanos, lai viņš aizietu pie saviem brāļiem: “Es klausos” (37:13). Jesaja, vēl viens Kristus pirmtēls, līdzīgi atsaucās pirms došanās izpildīt savu uzdevumu Izraēlā (Jes.6:8). Taču kā Jāzepam, tā arī Jesajam, droši vien, bija nojauta par iespējamām vajāšanām. Bija moments, kad Kristus teica Dievam: “Raugi, es nāku...” (Ebr.10:5-7). Tas nozīmē, ka tāpat kā Kristus pirmtēli Jāzeps un Jesaja, arī Kristus saņēma un atsaucās pildīt Tēva doto uzdevumu. Tas varētu būt vēl tīņa gados, 17 gados, kā Jāzepa gadījumā? Vai 30 gados, kad Viņš uzsāka Savu darbu un “ienāca (ebreju) pasaulē”?
- “Aizej taču un apskaties, kā taviem brāļiem un sīklopiem labi klājas, un pavēstī to man.” (37:14). Kristus tika sūtīts pie Izraēla ganiem un avīm. Tas izskaidro to, kāpēc Viņš pielika īpašas pūles, lai uzrunātu ebreju reliģiskos līderus, pat tad, kad tā likās veltīga laika šķiešana esam.
- “Jāzeps bija skaists augumā un glīts izskatā” (39:6) runā par to, ka viņš bija ļoti pievilcīgs (tāpat kā viņa māte, vecmāmiņa un vecvecmāmiņa). Raksti uzsver, ka skaistums bija ģimenes raksturīga īpašība. Tas dod mums iespēju citādi pavērties uz šo tik bieži uzdoto jautājumu: Vai Kristus bija skaists un pievilcīgs kā Dieva dēls, vai bezspēcīgs un neglīts kā cietējs kalps? Krustā “viņa vaigs bija tik pārvērsts, ka tas nelīdzinājās cilvēkam...viņam nebija nekāda izskata, nedz arī kāda skaistuma, lai mēs to ar labpatiku uzlūkotu... nicināts...kura priekšā aizklāja vaigu” (Jes.52:14; 53:2-4). Taču Jāzeps bija spēcīgs un izskatīgs vīru (un sievu) acīs. Un tā, mēs varētu secināt, ka arī Kristus no dabas bija spēcīgs un pievilcīgs, bet zaudēja to savas traumatiskās garīgās dzīves gaitā, kuras rezultātā viņa izskats krustā bija atbaidošs.
- Sieviete, kura kārdināja Jāzepu, šķiet esam kārdinātājas no Salamana pamācībām pirmtēls. Viņas arguments, ka vīra nav mājās (Sal.pam.7:19), izskatās pēc tiešas atsauces uz Potifara sievu. Mēs jau parādījām citviet, ka Salamana pamācības ir galvenokārt komentāri par Vecās Derības vēsturiskajiem notikumiem un, ka brīdinājumi “Mans dēls” ir pravietiski Dieva norādījumi Savam Dēlam Jēzum (5). Ja tas tā ir, tad ir pamats domāt, ka arī Kristu ir kārdinājusi līdzīga tipa sieviete.
- Vērīgs lasītājs pamanīs, ka Jāzepam no jaunības dienām piemita tēvišķīga attieksme (40:7; 41:43; 45:8). Tāpat arī Kungam Jēzum; tā, Viņš uzrunāja mācekļus kā bērnus, kaut arī viņi piederēja pie vienas un tās pašas vecuma grupas. Tas arī ir saprotams, jo Viņš ir Sava augstā Tēva absolūtais iemiesojums.
- Tik daudzas cilvēcisko vājību izpausmes tika pārbaudītas Jāzepa personībā: lepnība saskarsmē ar brāļiem, iekāre ar sievietēm, rūgtums ieslodzījuma laikā cietumā, krasā pacelšanās žilbinošās karjeras augstumos; augstākās sabiedrības un slavas valdzinājums. Arī Kungs Jēzus ir gājis tam visam cauri, absolūti visam – mūsu dēļ.
- Jāzepam bija divas apģērbu maiņas: pēc cietuma atstāšanas un kad viņu iecēla pār visu Ēģiptes zemi (41:14,42). Tas norāda uz divām Kristus paaugstināšanas reizēm kā augšāmcelšanas, tā arī debesbraukšanas (vai debesbraukšanas un otrās atnākšanas godībā?).
- Jāzepa sievai bija jāaizmirst sava pagānu dzīves pagātne (41:45 = Ps.45:10 = 5.Moz.21:13) un it īpaši sava tēva nams. Jāzeps atsaucās uz to, kas viņai bija jāpārdzīvo, runājot par to, ka arī viņš bija aizmirsis visus savus pagātnes pārdzīvojumus un sava tēva namu (41:51). Kas tas bija par pāri! Viņi abi bija sarāvuši saites ar pagātni un aizrautīgi nodevušies jaunajai dzīvei kopā. Tādējādi, viņi ir Kristus un Viņa līgavas pirmtēls.
- Dievs (tas ir būtiski) lika Jāzepam aizmirst visus viņa “grūtumus”, viņa garīgās ciešanas (41:51). Tas bija brīnums; nekāda gribas spēka nepietiktu, lai Jāzeps varētu norakstīt visas savas ciešanas. Bet Dievs viņa personā radīja psiholoģisku brīnumu. Vai Dievs to pašu ir darījis attiecībā uz Kristu, kas tagad ir Viņa godībā, tāpat kā Viņš darīs to attiecībā uz mums kādu dienu ne tik tālā nākotnē (Atkl.21:4)? Taču Kristus apzināsies Savu upuri un ar to saistītās ciešanas. Dievs, droši vien, neizdzēsa Jāzepa atmiņā visu notikušo, taču Viņš lika tam “aizmirst” sāpes. Dievs, protams, to pašu ir darījis attiecībā uz Kristu, un darīs attiecībā uz mums: likvidēs sāpes psiholoģiskajā līmenī, tomēr atstājot tās apziņas līmenī. Vai mēs nevarētu pieņemt, ka pat tagad Dievs ir gatavs un vēlas rīkoties tieši tā?
- Brāļu pēdējā satikšanās ar Jāzepu Ēģiptes galmā daudzējādā ziņā sasaucas ar Kristus žēlastības troni. Sāpīgā procesa, kas sagatavoja šo pēdējo tikšanos, mērķis bija likt brāļiem apjaust viņu grēka neģēlību un Jāzepa žēlastības lielumu. Arī tiesas diena nāk mums par labu; iznākums Dievam ir zināms jau iepriekš. Vai Jāzepa (uzsvērtā) emocionalitāte šajā laikā iezīmē Kristus attieksmi tobrīd? “Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies?” saskan ar Dan.10:17, kur pat taisnais Daniēls savā tēlainajā tiesas dienā nerod vārdu, lai runātu. Mūsu grēcīgās dabas apziņa līdzīgi iedarbosies arī uz mums. Brāļu morālais izmisums tad (“kā lai mēs taisnojamies?”) piemeklēs arī mūs. Nespēja runāt ir raksturīga noraidītajiem (Mt.22:12); brāļi nenāca klāt Jāzepam (45:4), tāpat kā to darīs atraidītie (1.Jņ.2:28). Tas viss norāda uz to, ka tie, kas tiks pieņemti žēlastības tronī, pārdzīvos visas atraidīto emocijas; tie sapratīs, ka ir pelnījuši atraidījumu. Tie, kas tiesā (nosoda) sevi tagad savā pašpārbaudē, netiks nosodīti tad.
- Jāzepa vienreizējās intelektuālās un psiholoģiskās spējās izpaudās, kad viņa brāļi stāvēja viņa priekšā. Man šķiet, ka šis plāns nobrieda viņā vienā acumirklī. Viņš tos pazina, atcerējās savus sapņus un teica, ka tie ir izlūki un tml. Viņa apvainojumu mērķis bija izvilkt no viņiem patiesās ziņas par ģimenes stāvokli mājās. Kunga asais prāts un spēja izdibināt mūsu vārdiem izteikto patiesību izpaudīsies tiesas dienā.
- Jāzepa izmisīgā vēlēšanās, lai brāļi justos brīvi viņa sabiedrībā un pieņemtu viņa piedošanu, lika viņam piedzirdīt viņus, lai viņu attiecības taptu brīvākas (43:34). Šī citādi neētiskā uzvedība atklāj, cik ļoti viņš vēlējās, lai viņi justos brīvi ar viņu un atklātos viņam. Kungam būs tāda pat vēlēšanās mūsu tiesas dienā.
- Ziņa par to, ka Jāzeps ir dzīvs un paaugstināts tika uzņemta tāpat kā ziņa par Kristus augšāmcelšanos: sākotnēja neticība, bet tad Jēkaba dzimta, kas noticēja tam, cēlās un atstāja visu, kas tiem bija, lai ietu pie Jāzepa; Izraēlam m.ē. 70.gadā un pēdējās dienās arī ir pieteikts atstāt savu iedzīvi, lai ietu pie Kristus (45:20 salīdz. ar Lk.17:31). Brāļi devās ceļā un viņš piekodināja, lai tie neķildotos pa ceļam (45:24). Brīnumam, kas tos gaidīja, bija jāizdzēš visas sīkās nesaskaņas viņu starpā.
- Kungs, protams, saprata Jāzepa tēla nozīmi. Iespējams, ka Jāzepa izglābšanās no bedres un tad no vergu darba Ēģiptē, kad visiem citiem likās, ka viņš ir pagalam, pavedināja Kungu uz domām, ka kaut kādā veidā viņš tiks izglābts no faktiskas nāves pārdzīvojuma – no kurienes Viņa lūgšana par pestīšanu un par to, “lai šis biķeris iet Man garām”.
Tuvāk krustam
Un tā, Jāzepa dzīves gājuma analīze ved mūs tuvāk krustam, tuvāk apziņai par krustā sisto Dieva Dēlu. Mēs zinām, ka Jāzeps cietumā bija Kristus nāves pirmtēls. Ps.105:17-23 ir Gara komentārs par Jāzepa ciešanām: “Viņš (Dievs) sūtīja viņiem pa priekšu vienu vīru, Jāzepu, ko pārdeva par vergu, viņa kājas lika siekstā un viņu pašu iekala dzelzīs, kamēr viņa paredzējums piepildījās un Tā Kunga vārds to apliecināja...Tā Israēls nonāca Ēģiptes zemē”. Psalma kontekstā Dievs mierina Izraēlu, ka Jāzeps ir pārdzīvojis visas viņu ciešanas. Izraēla kā nācija bieži tiek aprakstīta kā cietumniece pagānu pasaulē (Ps.79:11; 102:21; Jes.42:7,22; 49:9); tāpat kā tas bija ar Jāzepu. Cietums un nāve ir cieši saistīti jēdzieni, jo cietumsods praktiski līdzinājās nāves spriedumam, tik slikti bija apstākļi cietumos. Izraēlas atrašanās cietumā tādēļ ir uzskatāma par dzīvi nāves simbolā. Krustā Kristus bija lielais, augstais cietumnieks (Ps.69:34 – pastiprinājuma daudzskaitlis, kas attiecas uz vienu lielo sagūstīto). Tāpat kā Jāzeps Viņš izcieta visas cietumniekam raksturīgās emocijas; kaunu, depresiju, introspekciju. Tāpat kā Izraēlam cietumnieka statusā par mierinājumu bija tas, ka pagātnē ir bijis viens, kas ir izcietis visu to, kas viņiem bija jāizcieš kā grupai, tā arī jaunajam Izraēlam ir visiem kopā jārod atbalsts vērojot Kristus pieredzi. Viņš nesa mūsu kopīgās bēdas, nelaimes un grēkus; tādēļ mums drīzāk kā kopībai nevis kā indivīdiem jābūt vienotiem Kristus atcerē.
Kristus ciešanas bija galvenokārt garīgas. Tām bija jābūt tik dažādām un tomēr tik spraigām, lai aptvertu visas ciešanas, ko katrs no mums izjūt. Ps.105:18 izceļ Jāzepa ciešanu garīgo aspektu. Šis pants ir neveiksmīgi pārtulkots “viņa kājas (šī vārda tulkojums ir arī spējas, izturība, ceļojums) lika siekstā (iebiedēja, nomāca, vājināja) un viņu pašu (proti, dvēseli) iekala dzelzīs”. Viņa dvēsele bija dzelzīs, iekapsulēta krātiņā, nospiesta tumsībā. Kad Kristus bija krustā, arī Viņu nomāca garīgās nastas smagums, kas noslogoja smadzenes līdz to izturības robežai. Krustā sistā Kristus gars runā Ps.142:8: “Atsvabini manu dvēseli no cietuma...Par mani gavilēs taisnie” (salīdz. ar Ps.22:22). Kristus dvēseles ciešanas bija tās, kas noveda Viņu nāvē; “No smagiem pārdzīvojumiem...viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules” (Jes.53:12,8) norāda uz to, ka tieši šie pārdzīvojumi izraisīja Viņa nāvi krustā. Tādēļ arī Pilāts brīnījās, ka Viņš tik ātri miris. No tā var spriest, ka nevis fiziskais krustā sišanas process nonāvēja Kristu, bet gan sirdssāpes (kā pārnestā, tā arī tiešā nozīmē). Vai mūsu sirds nejūt šo cīņu, kad mēs, viņu pieminēdami, jūtam līdzi Viņa ciešanām? Sajūt, bet kā no tālienes. Taču mums tā būtu jāizjūt arvien skaudrāk, lai šī sajūta liktu mums izrauties no mūsu no ierastā dzīves ritma, kad reti kas iztraucē mūsu domu mierīgo tecējumu. Lūk kur Jāzepa dzīves stāsta izaicinājums; vismaz sākt aptvert krustā sistā Dieva Dēla garīgās ciešanas.
Piezīmes
(1) Viņi sita Viņu krustā, jo viņi nepieņēma Viņa vārdus, kas bija no Dieva (Jņ.12:48). Vārdi atmest un nepieņemt tiek lietoti kā attiecībā uz Kristus krustā sišanu, tā arī attiecībā uz Viņa vārdu nepieņemšanu. Tā, Ebr.6:5,6; 10:28,29 Dieva vārda nievāšanu un Kristus krustā sišanu vērtē identiski.
(2) Tas, ka Kristus savu līdzību pamatā lika Jāzepa dzīves stāstu norāda uz to, ka Viņš to uzskatīja par pravietojumu par Sevi.
