Mājas lapa
2.10. AUGŠUPEJOŠĀ SPIRĀLE
Dieva attieksmes pret cilvēkiem raksturīga iezīme ir tā, ka Viņš apstiprina to mūsu garīgās izaugsmes vai lejupslīdes pakāpi, kuru mēs esam sasnieguši vai arī tiecamies sasniegt mūsu pašu brīvas gribas rezultātā. Tā, mēs lasām deviņas reizes, ka faraons nocietināja savu sirdi, bet desmit reizes ir rakstīts, ka Tas Kungs nocietināja faraona sirdi. Līdzīgā veidā, Dievs krāj noziegumu pie nozieguma tiem, kas stūrgalvīgi turpina grēkot (Ps. 69:28; Atkl. 22:18), un otrādi – pielīdzina taisnīgumu un pieliek mums Sava Paša taisnīguma īpašības par atbildi mūsu ticībai. Šī ir atslēga ‘taisnošanas ar ticību’ idejai, mēs esam pieskaitīti taisnajiem, kaut arī personīgi tādi neesam.
Atbilstoši tam, Raksti satur bagātīgas norādes uz mūsu garīgās izaugsmes augšupejošo spirāli, kas īsi izklāstīta principā: “Jo, kam ir, tam tiks dots, un tam būs pārpilnība” (Mt. 13:12). Šīs tēmas atkārtojums sastopams arī citviet:
- 5. Moz. 4:2 saka mums, ka Dieva prasības un baušļi būtībā ir radīti,
lai Dieva tautai palīdzētu nest paklausības augli: “Nepielieciet pie
tā vārda, ko es jums pavēlu, neko klāt, nedz no tā ko atraujiet, … (lai
ievērotu) Tā Kunga, jūsu Dieva, baušļus, ko es jums pavēlu”. Ar to izskaidrojama
Dāvida vēlēšanās, lai Dieva prasības un baušļi tiktu pilnīgāk atklāti
viņa priekšā. Pretēji domāšanai: ‘Es nevaru ievērot jau man zināmos
baušļus, neatklāj man neko vairāk’, Dāvids neatlaidīgi grib zināt, ko
Dievs no viņa sagaida: “jo es rūpējos par Tavām pavēlēm … dod man gudrību,
ka es saprotu Tavas liecības … es slāpstu pēc Taviem baušļiem … Māci
mani, Kungs, Tavu likumu ceļus, un es staigāšu pa tiem līdz galam” (Ps.
119). Tādējādi, Dāvids slāpa zināt vairāk par Dieva pavēlēm un baušļiem,
tāpēc ka tie doti, lai palīdzētu mums būt paklausīgiem tiem visā pilnībā.
- 5. Moz. 12:28: “Ņem vērā un klausi visus šos vārdus …lai tev … labi
klājas … ja tu darīsi to, kas ir labs un kas ir taisns”, it kā teiktu:
‘Paklausot, būsi vēl paklausīgāks’. “Sargājiet Manus likumus un Manas
taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos” (3.
Moz. 18:5), šķiet, ar to domāts, ja mēs no sirds centīsimies būt paklausīgi,
paklausība kļūs par mūsu ikdienas dzīves veidu, un katrs atsevišķs paklausības
akts nav nemaz tik grūts. Tas tad, neapšaubāmi, arī ir Kunga uzvaras
pār miesu avots. Viņš nodzīvoja Savu zemes dzīvi paklausības atmosfērā.
- Rom. 6:9 vēstī par to, kā pastāvīgi lejupslīdošā paklausības grēkam
spirāle pēc kristībām pagriežas pretējā virzienā, uzsākot augšupejošo
paklausības taisnīgumam spirāles posmu. Dievs dara labu tiem, kas ir
labi, bet tos, kas aizgriežas no Viņa, vēl vairāk attālina no Sevis
(Ps. 125:4,5).
- “Bet izturība lai parādās darbā līdz galam … brāļu mīlestība lai paliek!”,
skan tā, it kā mums pašiem jāļauj attīstīties taisnīguma procesam mīlestības
un pacietības izpausmju iespaidā. Mēs varam kavēt šo procesu (Jēk. 1:4;
Ebr. 13:1).
- Jņ. 3:21: “Bet, kas dara patiesību (t.i., kas klausa vārdam, Jņ. 17:17),
nāk pie gaismas” (pie vārda, Ps. 119:105). Un atkal, paklausība vārdam
ved pie vēl dziļākas saprašanas.
- Salamana Pamācību grāmata ir labs garīgo zināšanu piemērs, kas veicina
to izaugsmi. Pamācību mērķis ir darīt mūs spējīgus “piesavināties dzīves
ziņu” (1:2), un Pamācību vārdi dara cilvēku jūtīgāku pret “gudrības
vārdiem”. Pamācības pašas par sevi ir dotas, lai cilvēks “šīs pamācības
un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības
un viņu paraugus” (1:6). Un tāpēc “kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās
un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt” (1:5). “Taisnība
pasargā (jau) nevainīgo savā ceļā (13:6). Ja, kā minēts agrāk, Pamācības
ir komentāri Likumam (bauslībai), tad var saprast, kāpēc šī grāmata
sākas ar sava mērķa paskaidrojumu: sniegt citu vārda daļu pareizo uztveri.
- Mozus, šķiet, to visu saprata, kad izlūdzās Dievam daudz dziļāku atklāsmi:
“Bet tagad, ja es esmu labvēlību atradis Tavās acīs, tad, lūdzams, liec
man zināt Tavu ceļu, lai es Tevi zinātu un varētu atrast labvēlību Tavās
acīs” (2. Moz. 33:13). Viņš jau zināja Dievu, jau bija atradis labvēlību
Viņa acīs, bet lūdza pacelt viņu vēl augstākā līmenī par to, kurā viņš
jau atradās.
- “Un jūs lai Tas Kungs dara vēl pilnīgākus, vairodams mīlestību, kas
jūs vieno savā starpā un ar visiem citiem … un lai stiprina jūsu sirdis”
(1. Tes. 3:12,13) – dod mums ieskatu augšupejošās spirāles attīstības
norisēs, kurās Dievam labpatīk, lai mēs ņemtu dalību.
- Jņ. 8:47: “Kas no Dieva ir (atdzimuši no Dieva vārda, 1. Pēt. 1:23),
dzird Dieva vārdus” – rezumē šo tēmu. Tai pašā reizē, Kungs secina:
“Ja jūs paliekat Manos vārdos … jūs atzīsit patiesību (vārdu – Jņ. 17:17)”
(Jņ. 8:31,32).
- Pateicoties pareizai reaģēšanai uz agrīnajiem viņam dotajiem apsolījumiem,
Ābrahāmam tas tika “pielīdzināts par taisnību” pēc ticības. Bet pateicoties
ticībai, ko iedvesa agrīnie apsolījumi, viņam tika dots “solījums, ka
viņš iemantos pasauli” (Rom. 4:13). Šis apsolījums, savukārt, atnesa
vēl vairāk ticības. Tajā pašā kontekstā Pāvils bija runājis par to,
kā Ābrahāmam sludinātais Evanģēlijs ved cilvēkus “no ticības uz ticību”,
pa augšupejošo spirāli (Rom. 1:17).
- Cah. 11:11 saka, ka taisno atlikums, kas ir pieņēmis pravieša Caharijas
teiktos pravietiskos vārdus, smels spēkus un ticību caur pravietojumu
par salauzto kūju (Cah. 11:10,11 salīdz. ar Jes. 14:32; Cef. 3:12).
Jūdi atgriezās savā zemē no Babilonijas paši pēc savas gribas, taču
Jahve bija tas, kas savāca viņus atkal kopā (Ps. 147:2), it kā tā būtu
bijusi Viņa griba, nevis pašu jūdu. Viņi atjaunoja Jeruzalemi, bet faktiski
to izdarīja Jahve, apstiprinot visus Ezrai un Nehemijam līdzīgo cilvēku
brīvas gribas centienus (Ps. 147:2).
- Dāvids piemin, ka Dievs nodeva Izraēlam bauslību par liecību grēku
piedošanai viņiem, kā zīmi Viņa mīlestībai pret tiem, neskatoties uz
to grēkiem (Ps. 103:7,8), norādot, jo taisnīgāki mēs būsim, t.i., jo
paklausīgāki vārdam, jo vairāk vārdi mums atklāsies.
- Pāvils, dzirdēdams par efeziešu garīgo attīstību (1:15-19), lūdzās,
lai Dievs dod viņiem vairāk zināšanu un gudrības (1:16,17). Dievs apstiprināja
viņu brīvās gribas centienus, dodams tiem virzību ar Dieva Gara spēka
palīdzību. Pāvils atkārto šo lūgšanu Ef. 3:14-21: “lai Viņš … jums dotu
Savu Garu un darītu stipru jūsu iekšējo cilvēku … ka … jūs spētu aptvert
… un izprastu … un iegūtu visu Dieva pilnību”. Tieši ar Dieva Gara palīdzību
vārds aktīvi iedarbojas uz mūsu “iekšējo cilvēku”, lai sasniegtu vēl
lielāku mūsu brīnišķā aicinājuma izpratni. Pāvils vēlāk iesaka viņiem,
ka ir “jāatjaunojas savā sirdsprātā” (Ef. 4:23), atsaucoties uz Ecēkiēlu,
kurš runā ne tikai par to, ka Izraēls radīja sev jaunu sirdi/garu/prātu,
bet ka Dievs to viņiem piešķīra (Ecēh. 36:26), apstiprinādams viņu centienus.
Ir neskaitāmi piemēri tam, kā Dievs iedarbojas uz cilvēku prātu, lai
izveidotu viņos attieksmi, kas savādāk nebūtu izveidojusies (atcerieties,
kā Viņš deva Saulam citu sirdi, vai deva Izraēla tautai žēlastību ēģiptiešu
acīs, lai tie atdotu viņiem dārgumus 2. Moz. 12:36).
- “Ikviens, kas ir no patiesības (atdzimis no vārda, Jņ. 17:17; 1. Pēt.
1:23), dzird Manu balsi” (Jņ. 18:37); reakcija uz vārdu dara mūs daudz
jūtīgākus pret mūsu Gana balsi nākotnē.
- “Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies (izteiksmīgs
ebreju val. vārds ar nozīmi vajāt/medīt), lai atzītu To Kungu. Jo Viņš
atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums
kā lietus, kas veldzē zemi” (Hoz. 6:3). Tā, Dieva atzīšanas svētība
(lietus) caur Garu/vārdu nāks pār cilvēkiem (“zemi”), ja tie dedzīgi
tieksies iepazīt Dievu. Līdzīgi Hoz. 10:12: “Uzplēsiet jaunu atziņas
līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu
nolīt pār jums Savai taisnībai”. Pievērsiet uzmanību tam, ka sākumā
tiek prasīta kaislīga vēlēšanās iepazīt Dievu. Kunga Jēzus līdzībā par
sējēju uzartās zemes sagatavošana sēklām jāsaprot kā mūsu siržu brīvas
gribas sagatavošana pareizi atsaukties uz vārdu.
- 2. Pēt. 1:5-9 piemin: “tikumā atziņu … pacietību … dievbijību … Jo,
ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi
mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā”, t.i., pareiza zināšanu pielietošana
praksē ved pie vēl lielākas ražības, skaidrākas atziņas un garīgā skatījuma.
- Ebreji nespēja virzīties pa augšupejošo spirāli, “…kūtri palikuši
dzirdēt” vārdu (Ebr. 5:11). Grieķu vārdam, kurš šeit tulkots “kūtri”,
ir nozīme ‘slinki’ un tas nāk no tās pašas saknes kā “ārlaulības” (‘nothros’
salīdz. ar ‘nothos’). Tamdēļ, ka viņi pienācīgi neatdzima no evanģēliskā
vārda, viņi izrādījās nespējīgi savā turpmākajā garīgajā dzīvē saņemt
vārda reālo spēku.
- Pēdējā konfliktā starp Izraēlu un tās ienaidniekiem Dieva apstiprinājums
cilvēku centieniem būs vēl redzamāks. Pagānu tautas tiks sapulcētas
pēdējai kaujai ar Dieva ļauno garu palīdzību, kas apstiprinās viņu ļaunos
nodomus. Tajā pat laikā grēkus nožēlojušais Izraēlas atlikums saņems
Dieva apstiprinājumu caur pār viņiem izlieto “žēlastības un lūgšanas
garu” (Cah. 12:10), t.i., kaismīgu vēlēšanos un spēju piesaukt Tēva
piedošanu. Ja cilvēki vēlas atgriezties no saviem grēkiem, Dievs viņus
atgriezīs. Tā, vārdus: “Bet Ciānai nāks Pestītājs un tiem, kas Jēkabā
atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma” (Jes. 59:20), Gars
ir izmainījis uz: “no Ciānas nāk Glābējs, Viņš novērsīs bezdievību no
Jēkaba” (Rom. 11:26). Kas atstāj savus grēkus, atstāj tos, pateicoties
Dieva atbalstam. Ābrahāmam dotā Dieva svētība ietvēra sevī ne tikai
grēku piedošanu, bet arī to, ka Kungs Jēzus novērsīs Ābrahāma dzimumu
no viņu ļaunprātībām (Ap.d. 3:26). Tomēr, mēs varam kļūt par Ābrahāma
dzimumu tikai caur grēku nožēlu un kristīšanos. Mūsu grēku nožēlošana
un nevēlēšanās grēkot tiek apstiprināti pēc kristīšanās.
- Mūsu Kungs komentēja vairākus cilvēku tipus, kas bija dzirdējuši Jāņa
liecību. Beigās Viņš griezās pie tiem nedaudzajiem, kas bija patiesi
izpratuši Viņa vēstījumu: “Jeb ko jūs esat izgājuši redzēt? Vai kādu
pravieti? Tiešām, Es jums saku… Patiesi Es jums saku …” (Mt. 11:9,11).
Tik tiem, kas saprata, ka Jānis runāja Dieva vārdus, uz kuriem tieši
tas atstāja vislielāko iespaidu, Kristus pilnāk atklāja Jāņa liecības
nozīmi. Un Viņa pēdējie vārdi bija: “Un, kad jūs gribat saprast … Kam
ausis ir, tas lai dzird” (Mt. 11:14,15), uzsverot to pašu principu:
ja kādam ir iekšēja nosliece izprast vārda garu, tad viņiem ir uzmanīgi
jāieklausās Viņa tieši tamdēļ piedāvātajā papildus palīdzībā. Rodas
iespaids, ka Jēzus pūli mācīja ar līdzībām, bet tos, kas atnāca Viņu
paklausīties agri no rīta, vai kādā privātmājā, vai augstu kalnos, tos
Viņš pacēla augšup pa Viņa atziņas spirāli.
- “Vai Viņa vārdi nav patīkami tiem, kas (jau) bez vainas staigā?” (Mih.
2:7). Vārda spēks tikai nostiprinās tos, kas ir gatavi tam paklausīt.
Šie Mihas vārdi ir teikti par atbildi uz ebreju šaubām: “Vai Tā Kunga
gars ir par ierobežotu?” Atbilde skanēja, ka Dievs pielietos Savu Garu/vārdu
to labā, kas dzīvo atbilstoši Dieva vārdam.
- Izraēlam būtu dots vairāk pilsētu-patvērumu, ja viņi būtu paklausīgi
(5. Moz. 19:9); veids, ka izbēgt no grēka, varētu kļūt vienkāršāks.
- Bāreņu un atraitņu apmeklēšana palīdzēs ticīgajam pasargāt sevi neapgānītu
no pasaules (Jēk. 1:27).
- Pāvils lūdza Titu apmeklēt korintiešus. Viņš pats “labprātīgi nogāja”,
lai viņus apciemotu. Taču Dievs ielika šo ideju Tita sirdī (2. Kor.8:6,
16,17). Tita paša vēlēšanās tika apstiprināta ar Dieva roku, iespaidojot
viņa sirdi. Varētu iebilst, ka tieši Dievs arī iedvesa Titam šo ideju,
iepriekš zinādams, ka Titus “labprātīgi” gribēs izpildīt šo darbu.
- Rom. 6:19-23 pasvītro kontrastu starp to, kā kalpošana grēkam ved
pie vēl lielāka grēka, kamēr kalpošana Kristum ved pie taisnīguma vairošanās.
Mēs visi labi apzināmies pieaugošo (lejupvedošo!) grēka spirāli – mums
ir pazīstama sajūta, kad mēs zaudējam garīguma noturību uz stundu, dienu
vai nedēļu un apjaušam grēka arvien pieaugošo varu pār mums. Bet tērpjoties
Kristū caur kristīšanos ir iespējams, patiesībā paredzēts, virzīties
pa paklausības spirāli augšup, no vienas uzvaras uz otru.
- Mēs nesam garīgos augļus, pateicoties Dieva vārdam, kas atrodas mūsos.
Ja tas tā notiek, tad Dievs ar Savu vārdu palīdzību mūs attīrīs, lai
mēs nestu vēl vairāk augļu (Jņ. 15:27; Ef. 5:26). Tādējādi, atsaukšanās
uz Dieva vārdu noved pie tā, ka šis vārds kļūst mūsos arvien iedarbīgāks.
- Tie, kas pazīst Dieva vārdu, atradīs tajā atbalstu dzīves problēmu
risināšanā, bet šis atbalsts ir atkarīgs no tā, cik atzinīgi jūs vērtējat
šo vārdu un cik prasmīgi jūs varat saskatīt jūsu situācijas līdzību
ar jau agrāk notikušajām.
1) Tā, Eņģelis iesaka Pēterim apjozties, apaut kājas, piecelties un
iet (Ap.d. 12:8). Ja Pēteris te ieraudzītu analoģiju ar Jņ. 21:18, viņš
saprastu, ka tas ir vēl viens veids, lai pateiktu, ka viņa nāves stunda
vēl ir tālu: “Jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji”, bet
tikai kad viņš būs vecs, viņš nespēs to darīt un tādēļ tiks sodīts ar
nāvi.
2) Vēl viens piemērs ir, kad Kungs Jēzus liek mācekļiem pabarot ļaudis,
kaut gan viņiem nebija, ko dot (Mk. 6:37). Patiesībā, Viņš šeit citē
no 2. Ķēn. 4:42, kur Dieva vīrs (Elīsa) liek savam kalpam darīt ko līdzīgu.
Kalps dod cilvēkiem maizi, kas viņam bija, un viņi brīnumainā kārtā
ar to sātīgi paēd. Šķiet, mācekļi šeit nesaskatīja atbilstību, citādi
viņi saprastu, ka, pateicoties viņu ticībai, varēja notikt vēl viens
līdzīgs brīnums. Bet, šķiet, Kungs pamudināja viņus atbildēt līdzīgi
neticīgajam Elīsas kalpam 2. Ķēn. 4:43: “Ko lai es ceļu priekšā simts
tādiem vīriem?” Viņi bija gandrīz ‘spiesti’ tā atbildēt, lai vēlāk ieraudzītu
šī gadījuma līdzību ar 2. Ķēn. 4. Ja mācekļi būtu bijuši garīgi redzīgāki
tajā brīdī, Kunga Jēzus citāts būtu kļuvis par stimulu viņu ticībai.
3) Izraēlam trīs reizes tika teikts, ka Saulam piederēs daudz kaujas
ratu (1. Sam. 8:11,12). Ja viņi būtu bijuši redzīgāki garīgajā ziņā,
viņi saprastu, ka palielinot zirgu un kaujas ratu skaitu, Sauls kļūst
par ķēniņu, kas valdīs, nepakļaujoties Mozus bauslībai (5. Moz.17:16-21).
Bet viņi bija tā nocietinājušies savā dumpībā, ka neievēroja šo potenciālo
garīgo palīdzību (kaut gan Dievs to viņiem potenciāli deva, pat laikā,
kad tas šķita pilnīgi bezcerīgi. Viņš vienmēr vēlas piedabūt cilvēkus
atgriezties pie Viņa!).
4) Stefana ienaidnieki “grieza zobus pret to”, un viņa bibliskais prāts
tūlīt būtu atcerējies Ījaba 16:9, kas apraksta bezdievju uzvedību attieksmē
pret ticīgajiem: “Viņa dusmas mani saplosījušas un padarījušas mani
nīstamu, tās man rāda savus zobus; kā mans pretinieks Viņš met ar savām
acīm bultas uz mani”. Un tālāk: “Un kaut tā, tad tomēr debesīs jau mīt
viens mans liecinieks, un visaugstākā vietā man ir galvinieks” (19).
Bez šaubām, Stefans domāja par to, kad viņa ienaidnieki grieza zobus
pret viņu, “bet viņš, Svētā Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja
Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas” (Ap.d. 7:55). Viņš
raudzījās uz debesīm un ieraudzīja Savu uzticamo un patieso liecinieku,
kā viņš to arī bija gaidījis.
5) Sausums un lietus trūkums bija viens no Likuma nolādējumiem par elku
pielūgšanu (5. Moz. 11:10-12,17). Par atbildi Izraēla elkdievībai, Elija
sacīja, ka nebūs lietus (1. Ķēn. 17:1 salīdz. ar 16:32,33). Tie, kas
pārdomāja Dieva Likumu, būtu sapratuši viņa vārdos ielikto kritiku;
citi, kuriem pietrūka garīguma, būtu vienkārši nosodījuši Eliju par
postošā sausuma piesaukšanu.
Tikai mūsu garīgā slinkuma dēļ, kas neļauj izpausties mūsu brīvās gribas vēlmēm tiekties pēc saprašanas, pēc Dieva vārda atziņas, kas ietverta Viņa rakstos (Sal. Pamāc. 2:3-5), mēs nesaņemam Dieva spēcinošo atbalstu. Kādu vēl lielāku motivāciju gan katrs no mums varētu vēlēties, kas iedvesmotu mūs pilnīgi veltīt sevi vārdam, no agra rīta līdz vēlam vakaram meklēt Dieva atziņu, lai pārvarētu grēku, ko mēs ienīstam? Ja mēs tikai turpinātu būt neatlaidīgi savā vēlmē apturēt miesas kārības caur Dieva svēto vārdu, tad spirālveidīgās augšanas ātrums aizvien pieaugtu. Virzoties augšup, mēs atradīsim patieso dzīves jēgu – uztversim, redzēsim, sapratīsim reālo, garīgo dzīvi, kā pazudušais dēls, “pie atziņas nācis”, nožēloja savus grēkus (Lk. 15:17,21). Un mēs tiešam apzināsimies, ka trešā ceļa nav: mēs vai nu virzamies pa augšupejošo spirāli, vai pa lejupslīdošo. Spoža gaisma izgaismo apkārtni, bet met arī tumšu ēnu, kuras varētu arī nebūt. Un jo spožāka kļūst gaisma, jo lielāks veidojas kontrasts. Dieva nepārspējamais spožums divējādi iedarbojās uz cilvēkiem; tas izcēla (un izceļ) labāko labos cilvēkos un sliktāko sliktos.
“Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” (Rom. 8:31). Dievs negaida pasīvi, kad mēs sāksim darboties, vienaldzīgi piedāvājot mums iespējamo pestīšanu vai sodu nākotnē atbilstoši mūsu darbiem. Viņš patiesi grib mūs glābt. Viņa griba un vēlēšanās ir, lai mēs savās attiecībās ar viņu būtu augšupejošajā spirālē. Īpaši pieteicis Ecēhiēlam, ka Izraēls negribēs klausīties viņa vārdos, Viņš liek pravietim rīkoties līdzībās tieši viņu acu priekšā: “Varbūt tad tie nāks pie atziņas, ka tie ir pretestības pilna cilts” (Ecēh. 3:7 salīdz. ar 12:3). Šeit redzam Dieva lielo cerību, pat līdz vēlmei noliegt Pašam Savus vārdus. Izteicies par to, kā mūsu attieksme pret Dieva vārdu izsauc Viņā dažādas atbildes reakcijas, Kungs skaļi iesaucās: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!” (Lk. 8:8). Un tad 9.panta sarūgtinājumu izraisošais mācekļu jautājums, “ko šī līdzība nozīmējot”. Šeit nevar nesajust pauzi, kuras laikā Kungs Jēzus nomierina Sevi, cenšoties apslēpt vilšanās sāpi, un pēc tam Viņa cerība atkal atgriežas 10.pantā: “Jums ir dots zināt (potenciāli) Dieva valstības noslēpumus (līdzības)”.
