Mājas lapa
2.11. “ŠĪ LAIKA CIEŠANAS IR NENOZĪMĪGAS …”
Materiālisms: miesīguma manifestācija
Ir pietiekami daudz liecību tam, ka Dieva acīs mūsu attieksme pret materiālajiem
labumiem ir mūsu garīguma rādītājs. Kungs Jēzus mums piedāvā tikai divus
iespējamos ceļus: kalpošanu Dievam vai mamonam (aramejiešu val. bagātībai/
mantai, Mt. 6:24). Mēs sagaidītu, ka Viņš teiks: kalpošanu Dievam vai
miesai. Patiešām, Jaunā Derība citviet mūs nostāda šīs izvēles priekšā.
Bet Kungs skaidri saskatīja mamonu kā visa ar miesu saistītā personifikāciju.
Iespējams, ka daudzi no mums uzskata, ka kaut gan mums ir daudz trūkumu
garīgajā ziņā, tomēr materiālisms nav viens no tiem. Taču Kunga acīs,
ja mēs Viņu pareizi izprotam, mūsu attieksme pret miesu vislielākajā
mērā atspoguļojas mūsu attieksmē pret bagātību. Lūk, kāpēc Bībelē daudz
runāts par ‘mūsu’ materiālo labumu upurēšanu, un ne jau tāpēc, ka tie
paši par sevi būtu vajadzīgi Dievam, bet tāpēc, ka atteikšanās no tiem,
kalpojot Viņam, ir mūsu garīgā brieduma rādītājs. Visam tam ir tik liela
nozīme Kunga acīs, ka Viņš līdzībā par neuzticamo mājas pārvaldnieku
mums piedāvā sekojošo: ja mēs ar prātu izmantosim to, kas mums pieder,
ciešot neveiksmi garīgajā jomā, fakts, ka mēs ar savu bagātību rīkojamies
gudri, ievedīs mūs Valstībā (Lk. 16:9). Mājiens uz to, ka mēs gandrīz
vai varam nopirkt sev vietu Valstībā, protams, ir pārspīlējums. Tas
ir paņēmiens, ko Kungs Jēzus bieži lieto savās līdzībās: pārmērīgs pārspīlējums,
lai akcentētu lietas būtību. Kad Viņš runā par labo ganu, kurš pamet
99 labās avis, lai glābtu vienu nesaprātīgo, tas it nemaz nenozīmē,
ka Viņš īstenībā mūs atstāj. Viņš mūs nekad neatstās. Bet tik stipra
ir Viņa mīlestība pret zudušajiem, ka Viņš it kā ir gatavs mūs atstāt
viņu glābšanas dēļ. Vai arī bauslis izraut sev aci, ja tā mūs kārdina.
Tas ir uzkrītošs pārspīlējums, bet mūsu atteikšanās no visa pie grēka
vedošā arī pieprasa tikpat lielu gribas spēku un pašsavaldīšanos. Tāpēc
Lk. 16:9 Kungs Jēzus saka, ka pareiza mūsu materiālās labklājības izmantošana
ir tik ļoti svarīga, ka gandrīz caur to (hiperboliski) mēs varam nopirkt
sev vietu Valstībā. Par šo pašu tēmu citā vietā Lk. 11:41: “Bet dodiet,
kas iekšā, par mīlestības dāvanu (neraugoties uz to, cik maz jums ir),
un redzi, viss jums būs šķīsts”. Liekas, šie paši vārdi ir Pāvilam padomā,
kad viņš saka: “Šķīstajiem visas lietas ir šķīstas” (Tit. 1:15), it
kā redzot šķīstuma rādītāju dāvanās no tā, kas mums pieder. Arī Dāvids
saprata patiesas, ne ārišķīgas dāvināšanas vitālo nozīmi: “Bet piešķir
man to par pilnu samaksu, lai tā mocība tiek novērsta no tautas” (1.
Laiku 21:22). Viņš saprata, ka Dievs atbildēs uz viņa lūgšanu vienīgi,
ja viņš pilnīgi visu atdos, nevis izmantos cita cilvēka dāsnumu, lai
tuvotos Dievam.
Runājot kalpošanas vai nu Dievam vai mamonam kontekstā, Kungs Jēzus
saka sekojošo: “Nekrājiet sev mantas virs zemes … miesas spīdeklis ir
acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša; bet,
ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša … cik liela būs
tumsa” (Mt. 6:19-22). Tas viss, runājot par to, ka nav jābūt materiālistam.
Kungs Jēzus izmanto Vecās Derības “skaudīgās, nenovīdīgās acs” tēlu
un viscaur šī idioma apzīmē tos, kas ir norūpējušies par savu materiālo
labklājību (Sal. Pamāc. 22:9; 23:7; 28:22; 5. Moz. 15:9). Skaidra acs
attiecas uz dāsnuma garu (1. Laiku 29:17) un ir radniecīga grieķu vārdam,
kas sastopams arī 2. Kor. 8:2; 9:11,13 un apzīmē “dāsnumu”. Un tā, neapšaubāmi,
Kungs saka, ka mūsu attieksme pret bagātību nosaka mūsu garīgumu kopumā.
Ja mēs esam materiālistiski tendēti, mūsu dzīve ir aizpildīta ar tumsu,
lai kādas nebūtu mūsu ārējās ambīcijas, un šeit ir noteikta saikne ar
noraidīšanas “tumsu”. Jērika ir aprakstīta ebreju vārdā, kas nozīmē
lāstu un kaut ko veltītu (Dievam; Jozuas 6:18). No tā mums būs mācīties:
mūsu rīcībā nonākušie šīs pasaules labumi būs mūsu lāsts, ja nebūs veltīti
Tēvam.
Bībelē ir ne mazums pantu, kas tāpat kā jau pieminētās liecības apstiprina
šo uzskatu par materiālismu kā nerimstošu katras cilvēka dvēseles kārdinājumu
un norāda, ka šī iemesla dēļ mūsu attieksme pret materiālismu ir kā
lakmusa papīrs mūsu garīguma pārbaudei. Līdzība par sējēju māca, ka
tiem, kas priecīgi uzņem patiesību, kas neatkrīt uzreiz vai vajāšanu
rezultātā, galvenais kārdinājums būs “bagātība un pasaules kārības”
(Lk. 8:14). Es drīzāk gaidīju, ka Kungs Jēzus vai nu runās vispārīgākos
vilcienos par miesu, vai arī dos galvu reibinošu parasto netikumu uzskaitījumu.
Tā vietā Viņš saasina uzmanību bagātības vēlmei kā galvenajai problēmai.
“Jo visa ļaunuma sakne ir mantas kārība; dažs labs, tiekdamies pēc tās,
ir nomaldījies no ticības” (1. Tim. 6:10). Un es ietu vēl tālāk, norādot,
ka tās daudzās atrunas, kuras mums nākas dzirdēt kā: “Man nav laika”
(lasīšanai, sludināšanai, sapulcēm, sarakstei ar brāļiem un māsām utt.),
ir saistītas ar šo materiālā stāvokļa uzlabošanas vēlmi. Vēlēšanās gūt
panākumus šai jomā dzelžainā tvērienā ieskauj cilvēka dvēseli. Dzīves
tecējuma gaitā mēs arvien vairāk esam norūpējušies par cenām, iedzīvošanās
perspektīvām, viltīgām izdarībām… un tas, kam būtu jābūt par visnotaļ
dominējošo faktoru mūsu dzīvē, Dieva Dēls un Viņa Patiesība, atvirzās
nožēlojamajā otrajā plānā. Ef. 5:3-5 sniegs dažus pārsteigumus vērīgajam
lasītājam; melns uz balta ir lasāmi baismi spēcīgi vārdi: “Jo to iegaumējiet:
nevienam netiklim, netīram vai mantrausim, tas ir, elku kalpam, nav
vietas Kristus un Dieva Valstībā!” Tie ir vārdi, kurus lasot mēs ar
vieglu sirdi palaižam garām svētā pārliecībā, ka tie uz mums neattiecas.
Bet alkatība, mantkārība šeit uzskaitīti vienā rindā ar netiklību kā
miesai piemītoši grēki. Tik nopietni tas ir. Neviens mantrausis nebūs
Valstībā. Un tieši tāpēc bagātniekam ir grūti tajā ieiet. Faktiski,
Kungs saka, tur ieiet nav neviena bagāta cilvēka spēkos; tikai pateicoties
Dieva žēlastībai var notikt tā, ka bagāts cilvēks ar lielām grūtībām
tur var ieiet (Mt. 19:23-26). Katrā no mums ir alkatības elementi, kas
ikkatru brīdi ir gatavi izlauzties uz āru. Un tik nopietna ir šī materiālo
labumu iegūšanas tieksme, ka Kungs izklāsta zīmīgu hiperbolisku līdzību
Lk.16
(par bagātnieku un Lācaru): domas pamatā ir, ka bagātais tiek nosodīts
par to, ka ir bagāts. Tas ir pārspīlējums, bet nepieciešams, lai izgaismotu
domu. Un doma ir tāda, ka bagātība visticamāk novedīs jūs līdz nosodīšanai.
Bagātības rūsa tiek salīdzināta ar iznīcības uguni un atraidīšanu (Jēk.
5:3); kā zelts ir ierūsējis, tā arī atraidītie tiks sadedzināti tiesas
dienā. It kā attieksme pret tiem būtu tāda pati kā pret bagātību, ar
kuru viņi sevi identificēja savas īsās dzīves laikā šai saulē. Šīs rūsošās
bagātības iemantošana nozīmē nosodīšanu jau tagad: “Jūsu bagātība ir
sapuvusi” (Jēk. 5:2). Līdzīgā veidā arī mūsu neprātīgās runas šajā dzīvē
ir uzskatāmas par mūsu nākamās nosodīšanas uguni (Jēk. 3:5,6).
Tāpēc bagātajam ir grūti ieiet Valstībā. Mk. 10:24 runā par jaunekli, kas tic bagātībai; Lk. 18:24 runāts par to pašu jaunekli, “kam daudz mantas”. But bagātam gandrīz nešaubīgi nozīmē ticēt bagātībai. Tāda nu ir bagātības iemantojušo daba, ticēt tām. Tāpēc cilvēkam, kas tic bagātībai un kam tā ir, ir jānostājas uz ceļiem kā kamielim, lai iesprauktos caur šaurajām durvīm, atstājot visu savu bagātību kalnu. Šī līdzība tika dota Kunga skaidrā un nepārprotamā paziņojuma kontekstā: “kas pats pazemojas, taps paaugstināts” (Lk. 18:14 salīdz. ar 25). Līdzīgi kamielim, kurš pieceļas pilnā augumā otrpus šaurajām durvīm, tā arī šaipus Valstības durvīm tie, kas būs šķīrušies no savas ticības bagātībai, tiks paaugstināti.
Bagātības apmāns
Spēcīga ir saikne starp mantkārību un velnu (mūsu dabu). Velns ir viltīgs
krāpnieks. Tāpat arī ‘bagātība’ (Mt. 13:22). To mēs droši zinām. Vēlēšanās
gūt materiālos labumus, bankas rēķina mānīgo drošību, attaisnošanās,
ka to visu mēs darām ģimeņu labā, doma, ka mēs esam tikai cilvēki un
Dievs neļaunosies uz mums par šīm rūpēm … tas viss ir tikai miesas apmāns.
Dievs patiešām zina, ka mēs esam tikai pīšļi, un, protams, mums ir jārūpējas
par mūsu ģimenēm un jāpiedomā (bet ne pārāk) arī par rītdienu (Mt. 6:25,31,
34). Bet viss tas nedrīkst likt mums atvirzīt Dieva Patiesību otrajā
plānā. Lauku ziedi aug un ir Dieva greznoti, necik par to nerūpēdamies.
Izraēls tuksnesī brīnumainā kārtā tika apgādāts ar barību un apģērbu,
kas, bez šaubām, kalpo par priekštēlu Dieva rūpēm par garīgā Izraēla
vajadzībām pēdējos laikos. Dāvids visa sava garā mūža laikā nekad neredzēja
“taisno atstātu, nedz arī viņa bērnus lūdzam maizi” (Ps. 37:25). Visi
šie Vecās Derības apsolījumi neapšaubāmi attiecas arī uz mums: “Jūsu
dzīvē lai nav mantkārības! Lai jums pietiek ar to, kas pie rokas, jo
Viņš pats ir sacījis: Es tevi neatstāšu un tevi nepametīšu” (Ebr. 13:5).
Atkal jāpiezīmē, ka nosodāma nav pati manta, bet gan dzīves veids, kuru
raksturo vēlēšanās iegūt vairāk mantas, nekā mums ir dots.
Ja mēs uzticami izmantosim mums dotos materiālos labumus, tad iegūsim patiesu mūžīgās pestīšanas bagātību (Lk. 16:11). “Netaisna manta” nav mūsu personīgā, tā pieder citam, proti, Dievam; toties Valstībā mums būs mūsu pašu “patiesā bagātība”. Visumā tā ir burvīga doma. Lai kas mums tagad nepiederētu, tas nav mūsu; “mēs nenieka neesam pasaulē ienesuši, tāpēc arī nenieka nevaram iznest” (1. Tim. 6:7). Mums jāatsakās no visa, ja gribam sasniegt Valstību (Lk. 14:33), līdzīgi cilvēkam, kurš atradis tīrumā dārgakmeni un pārdevis visu savu īpašumu, lai iegūtu šo tīrumu (Mt. 13:44); līdzīgi aklajam, kurš nometis savu apģērbu (Mk. 10:50); līdzīgi atraitnei, kas ielika Tempļa šķirstā divas artavas – visu, kas viņai bija, atraidot kārdinājumu būt ‘gudrākai’ un atstāt vienu sev rītdienai (Lk. 21:2); līdzīgi Matejam, kas “visu atstājis’, cēlās un sekoja Jēzum (Mt. 9:9); līdzīgi apustuļiem, kas ar apbrīnojamu bērnu naivumu varēja sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši …” (Mk. 10:28). Tas viss skaidri nozīmē to, ka mūsu nostājai ir jābūt tādai, it kā mums nekas nepiederētu, it kā dvēseles dziļumos mēs būtu atteikušies pat no pašas domas par personīgo ‘īpašumu’. Pāvils varēja sacīt par sevi: “mēs …kam nav nenieka…” (2. Kor. 6:10), kaut gan, bez šaubām, kāda nauda viņam varēja būt (Ap.d. 24:26). Tajā ir ietverta liela brīvība, ja vien mēs vēlētos to saprast. Mums nekā nav tagad, mēs nevienam neko neesam parādā. Visu, kas mums ir dots, mums gudri jāizmanto, lai tad, kad mēs paklupsim (morāli, dzīvē visādi gadās), mums uzticēto lietu izmantošana varētu sagatavot ceļu mūsu uzņemšanai “mūžīgajos mājokļos” (Lk. 16:9).
Nozīmība, kas tiek piešķirta mūsu attieksmei pret materiālajiem labumiem,
ir īpaši uzsvērta. Viss, kas mums ir, nav mūsu personīgais īpašums.
Tā nav ‘mana nauda’, tā nav ‘jūsu mašīna’, tā pat nav ‘mana kāja’, uz
kuru tu esi nejauši uzminis. Taču mēs visi cieši turamies pie tā mazumiņa,
kas mums ir, un esam saērcināti un nomākti, kad to ‘zaudējam’ vai jūtam,
ka to no mums pieprasa. Taču ne tikai tas, kas mums ir, nav mūsu, bet
arī “jūs nepiederat sev pašiem; jo jūs esat dārgi atpirkti” (1. Kor.
6:19,20). Tas ir sacīts brīdinājuma kontekstā pret seksuālo izlaidību;
miesa nav mūsu, tāpēc jāseko Dieva mācībai attiecībā pret to. Mēs paši,
es un jūs esam atpirkti ar Kunga Jēzus asinīm. Un, ja es pat nepiederu
pats sev, tad skaidrs, ka nekādi materiālie labumi man arī nevar piederēt.
Tagad es nepiederu sev. Es esmu Kunga Jēzus nopirkts kalps. Tas, ka
Viņš ir Kungs pār visiem, nozīmē, ka Viņš valda pār visu ap mums (Ap.d.
10:36). Tiesas dienā tas mums taps pilnīgi skaidrs. Kungs pieprasīs
no mums atskaiti par to, kā mēs izlietojām Viņa naudu (Mt. 20:15; 25:27).
Viss, kas mums ir, pieder Dievam, tas nav mūsu personīgais īpašums.
Tādēļ, ja mēs ko noslēpjam ziedojot, mēs apzogam Dievu. Izraēls tādu
pieeju uzskatīja par absurdu, bet tas tieši tā arī ir. Dievs uzstāj
caur pravieti Maleahiju (Mal. 3:8-12): “Jūs mani krāpjat, neatdodot
atpakaļ”. Mēs krāpjam Dievu pat tad, kad neatdodam visā pilnībā savas
sirdis ticībā viņam. Bet vai cilvēks grib apzagt Dievu? Vai cilvēks
grib…? Mums jāatdod Dievam viss, kam ir Viņa līdzības zīmogs uzspiests,
un mēs, mūsu ķermeņi ir radīti pēc Viņa līdzības (Mt. 22:21); tādēļ
mūsu pienākums ir atdot sevi Viņam. Mēs nepiederam sev: jo mazāk to
var teikt par ‘mūsu’ naudu vai laiku! Līdzīgi Dāvidam mums jau tagad,
šajā dzīvē, pirms tiesas dienas ir jāapzinās, ka visu, ko mēs atdodam
Dievam, mēs esam no Viņa saņēmuši: “Bet viss ir no Tevis, un no Tavas
rokas mēs Tev dodam” (1. Laiku 29:14).
Bet drīz nāks laiks, kad man tiks dots tas, kas ir manis paša (Lk. 16:12)
– lietas, kas asociējas ar atrašanos Valstībā. Pašlaik mēs esam kalpi,
un mums nekas nepieder, bet pienāks laiks, kad mēs būsim apskaidroti
un brīvi (Rom. 8:21). Tātad ideja par to, ka mums nekas nepieder, ka
mēs paši sev nepiederam, attiecas tikai uz šo dzīvi. Ataus svabadības
diena, un mēs iegūsim patiesu brīvību un patiesu personīgā īpašuma priekšstatu,
ja tagad mēs no tā atteiksimies. Ābrahāms patiesi izprata šo ideju,
ka tagad mums nekas nevar piederēt. Viņš zvērēja: “Es paceļu savu roku
uz To Kungu, visaugsto Dievu, kam pieder debesis un zeme; nevienu pavedienu,
nevienu kurpju siksnu, nedz citu ko es neaiztikšu no tā, kas tev pieder
(1. Moz. 14:22,23). Viņš zināja, ka Jahve ir visa saimnieks, un tāpēc
netaisījās padoties kārdinājumam pavairot to, kas liktos piederēja ‘viņam’.
Salamans, vismaz teorijā, arī nepārprotami deklarēja: “Nenopūlē pārlieku
sevi, lai tu kļūtu bagāts …tikko tu esi savas acis tai pievērsis, redzi,
tā jau ir pazudusi, jo tā iegūst sev spārnus kā ērglis, kas paceļas
padebešos” (Sal. Pamāc. 23:4,5). Bagātība, pēc kuras cilvēki tiecas,
vienkārši neeksistē, materiālie īpašumi ir tīrā fantāzija. “Kas pelna
algu, tas ber to caurā makā” (Hagaja 1:6- atzīmējiet sev, ka darba alga
kā tāda tolaik nepastāvēja. Hagajs sūta savas bultas pret tā laika mantraušiem).
Bagātību vai vēl kaut kā iegūšana personīgā īpašumā nav iespējama; tāpēc
ka viss pieder Dievam, un kā ērglis atgriežas debesīs, viss atgriežas
pie Viņa. Ja mēs neatdodam Dievam to, kas mums ir, galu galā Viņš to
paņems no mums tik un tā, caur nāvi vai vēl agrāk. “Viss, kas nav atdots,
ir pazaudēts”, saka indiešu paruna. Mums jāraugās uz mūsu nopirktajām
mantām kā uz mums nepiederošām (1. Kor. 7:30). Pāvils dzīvoja saskaņā
ar to, ko sludināja; kaut arī viņam, droši vien, bija nelieli naudas
līdzekļi (Ap.d. 24:26), viņš dzīvoja un darbojās tā, it kā viņam nepiederētu
absolūti nekas (2. Kor. 6:10). Pirmie kristieši Jeruzalemē rīkojās tā,
ka “neviens neko no savas mantas nesauca par savu” (Ap.d. 4:32), kā
rezultātā daudzi pārdeva visu, kas viņiem piederēja. Bet tie, kas to
neizdarīja, kā vēlāk izrādījās, pazaudēja savu īpašumu un mājas ticīgo
vajāšanu laikā, kas drīz sekoja (Ap.d. 11:19); Ebr. 10:32-34). Dievs
paņēma atpakaļ to, ko bija iedevis viņiem uz laiku, pat vēl pirms nāves.
Izpratne par to, ka viņiem nekas nepieder, nebija īslaicīgs entuziasma
pacēlums; viņi saprata principu, kas darbojās agrāk, tolaik un tagad.
Tas darbojas šodien tikpat lielā mērā, kā tas darbojās toreiz.
Mantrausības valgs
Divas reizes 1. Tim. Pāvils runā par valgu; velna valgu (3:7) un tieksmes
tapt bagātam valgu (6:9). Mantrausības alkas jebkurā veidā ir pats velna
iemiesojums, mūsu iedzimtā grēka, ar kuru mums pastāvīgi jācīnās. Valgs
noved pie pēkšņas un negaidītas iznīcības. Kāpēc negaidītas? Tie, kas
sapinušies materiālo labumu vairošanā, neapzinās, ka ir grēka apmāti,
un tāpēc viņu atraidīšana beigās šī iemesla dēļ būs traģiski negaidīta.
To var salīdzināt ar lepnību; ja jūs esat lepns un to neapzināties,
tad jūs patiesi esat lepns. Un ja mēs esam materiālā labuma tīkotāji
un to neapzināmies, tad tā patiesi ir mūsu problēma. Skats uz bagātību
kā uz valgu ir saistīts ar neskaitāmiem pantiem Vecajā Derībā, kas atsaucas
uz elkdievību kā uz pastāvīgu slazda valgu Izraēla tautai (2. Moz. 23:33;
5. Moz. 7:16; Soģu 2:3; 8:27; Ps. 106:36; Hoz. 5:1). Pāvila doma neapšaubāmi
ir tā, ka mantrausības alkas ir pielīdzināmas Vecās Derības elkdievībai.
Bet ir vēl arī cits, vēl zīmīgāks vārda “valgs” pielietojums Bībelē. Kunga diena būs kā slazds, kā valgs pasaulei, kas to nenojautīs, kas pēkšņi atklās, ka Kungs Jēzus jau ir atnācis un sagatavo tiesu šai pasaulei (Jes. 8:14; 24:17,18; Jer. 50:24; Lk. 21:35). Taču mantkārīgais ticīgais iekrīt un sapinas šais valgos tūlīt un uz vietas. Skaidrs, ka mūsu attieksme pret bagātību ir mūsu tiesas dienas priekšnosacījums; mantkārīgais ticīgais ir jau tagad sevi notiesājis. Viņš ir ne tikai nokļuvis velna valgā, bet arī pats “sev nodarījis daudz sāpju” (1. Tim. 6:10), kas oriģinālā sasaucas ar krustāsišanas valodu. Šī saistība atkal noved pie loģiska secinājuma. Krusts mūs sagaida šā vai tā; Kunga Jēzus krusts, kas priekšvēstī ne ar ko nesalīdzināmo mūžību; vai arī šīs dzīves krusts, kropļojošās neremdināmās sāpes, ko nes dzīve, kas veltīta materiālo labumu vairošanai, kuru gala rezultāts ir atraidīšanas tumsa.
Slazdā nokļuvušie cilvēki
Saistība starp mīlestību pret mantu un visiem grēkiem skaidri izpaužas
tajā, ka Jūdas piedāvājums nodot Kungu balstījās uz summu, kuru ebreji
viņam maksās: “Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?” (Mt. 26:15).
Jūdas lēmums par šādu rīcību radās tūlīt pēc tam, kad viņš redzēja sievieti
svaidām Jēzu ar dārgu svaidāmo eļļu. Visa viņa būtība sacēlās pret tādu
izšķērdību; viņš zināja, ka to varētu pārdot par lielu naudu, kas būtu
varējusi nonākt pie viņa kā apustuļu kases pārziņa, un viņam būtu bijusi
iespēja piesavināties daļu sev. Lasot šos pierakstus, es skaidri redzu,
ka Jūdas motivācija bija pamatā financiāla, lai arī kādus citus iemeslus
mēs vēl varētu iedomāties. Gandrīz nav iespējams noticēt, ka cilvēks,
kurš staigāja Dieva Dēla izredzēto ciešajā lokā, piedalījās dziļās garīgās
sarunās ar Viņu, par kuru pat Kristus Gars sacīja: “cilvēks man līdzīgs
– mans draugs un uzticīgais biedrs” (Ps. 55:13,14), varēja nozagt kādus
pāris dolārus (mūsu naudā) no šo divpadsmit ceļojošo mācekļu kopējiem
līdzekļiem. Tā nevarēja būt liela summa, ko Jūda piesavinājās šajos
trijos gados. Taču tas noveda viņu pie visas žēlastības Kunga nodevības
par summu, kas nepārsniedza pāris tūkstošus ASV dolārus (atkal mūsu
terminos). Trīsdesmit sudraba gabali bija maksa, ko viņi noteica par
Dieva Dēlu (Mt. 27:9) – un par šo naudu varēja nopirkt tikai nelielu
tīrumu. Un Jūda bija apmierināts ar to. Tas, ka viņš vēlāk nometa šo
naudu un aizgāja kārties, liek domāt, ka viņš apjēdza, ka viņa nelaimes
pamatā ir šī nauda. “Netaisnības alga”, tā Pēteris nicinoši to nodēvēja
(Ap.d. 1:18).
Lai cilvēks nodotu Kungu Jēzu par dažiem grašiem ir neiedomājami – gandrīz. Taču mūsu sabiedrība ir piegružota ar to cilvēku garīguma graustiem, kas līdzīgā veidā ir nokļuvuši dzīšanās pēc bagātības varā, un visdažādākajos līmeņos. Un Raksti mums parāda tik daudzus citus: viens no traģiskākajiem ir Hiskija. Viens no iemesliem, kāpēc izraēlieši neizdzina kānaāniešu ciltis un tādējādi pazaudēja Valstību, bija vienkārša vēlēšanās piedzīt no viņiem meslus (Jozuas 17:13). Bet-Šemešas iedzīvotājus Dievs sodīja par to, ka tie ielūkojās Tā Kunga šķirstā cerībā tur atrast dārglietas (1. Sam. 6:19 salīdz. ar 6:15). Viņi apgānīja Dieva lielāko svētumu savā kārībā pēc dārglietām. Pirmie kristietības izkropļojumi parādījās viltus mācītāju iespaidā, kas līdzīgi Bileāmam, “dzinās pēc netaisnās algas” (2. Pēt. 2:15) un mācīja melīgas doktrīnas “negodīgas peļņas dēļ” (Tit. 1:11). Atkal un atkal Jaunā Derība brīdina no mācītājiem, kuru motīvs ir drīzāk “negodīga peļņa” nekā Kungs Jēzus un Viņa cilvēki (1. Tim. 3:3,8; Tit. 1:7; 1. Pēt. 5:2). Vārdi, kurus no grieķu valodas tulko kā “negodīga peļņa”, patiesībā ir grūti iztulkojami, jo tie nenozīmē tikai ‘naudu’. Tie norāda uz peļņu, kas ir netīra, pretīga no morāles viedokļa. Lūk, par ko pārvēršas nauda Dieva skatījumā, kad cilvēks nonāk tās valgos.
Praktiskie secinājumi
Ir viegli iedomāties, ka visa šī mācība attiecas uz jaunajiem veiksmes
brāļiem biznesā, jaunbagātniekiem, lielu darījumu veiksminiekiem, nabago
brāli, kas arvien runā par to, ko viņam gribētos iegūt īpašumā … tikai
ne uz mani. Tā kā mēs pazīstam cilvēkus (un brāļus), kuri ir bagātāki
par mums un vairāk tiecas pēc bagātības nekā mēs, tādēļ ir tik nožēlojami
viegli sev iegalvot, ka mēs neesam bagāti un tāpēc neesam arī mantkārīgi.
Tas viss iederās materiālisma viltīgajos valgos; ka mēs visi domājam,
ka šajā jomā ar mums viss ir kārtībā; ka patiesībā mēs tik ļoti neuztraucamies
par to, kur mēs dzīvojam, kādas mums ir mēbeles, un vai mums ir nauda,
lai dotos atvaļinājumā … Bet atceraties, ka mūsu attieksme pret bagātību
ir mūsu garīguma pārbaudes lakmusa papīrs. Nevienam no mums nevajadzētu
tik viegli izlemt, ka šajā jomā mēs neesam grēcīgi. “Nekrājiet sev mantas
virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog” (Mt.6:19),
to visu Kungs Jēzus teica lielam ebreju zemnieku pūlim. Viņš neuzrunāja
tikai tos dažus bagātos cilvēkus, kas tur būtu varējuši atrasties pūļa
malā. Viņš uzrunāja visus. Viņš zināja, ka to māju māla sienām zagļi
var viegli izurbt ejas. Tā mazā lētā rokas sprādze, tas gredzens, paslēpti
zem matrača, kā tas bija Ahava gadījumā, šī trofeju tunika … sīkās nabadzīgo
cilvēku bagātības, pēc kurām tie tā tiecās, kas viņiem šķita nenovērtējami
dārgumi. Lūk, ko ar to domāja Kungs, un Viņa paziņojuma jēga bija tāda,
ka katram no mums, no ubaga līdz princim, piemīt šī ‘krāšanas’ mentalitāte.
Viņš ir gandrīz cietsirdīgs savās prasībās. Līdzīgu pūli Viņš brīdina
nemitīgi neraizēties par to, ko ēst vai dzert nākamreiz; un tad tajā
pašā kontekstā iesaka viņiem pārdot visu, kas viņiem ir (Lk. 12:29-33).
Viņš nerunāja tikai uz bagātajiem. Viņš lika bezcerīgi nabagajiem atstāt
visu, kas viņiem ir, lai meklētu Dieva Valstību. Droši vien, Viņš nedomāja,
ka Viņa vārdus uztvers burtiski (salīdz. ar “izrauj savu aci … nocērt
roku”). Viņš neapšaubāmi teica sekojošo: ‘Ar prātu atsakieties no visa,
kas jums pieder, un domājiet drīzāk par citu vajadzībām un par to, kā
ieiet Manā Valstībā’. Tāpēc nav brīnums, ka pūlis aizgriezās no Viņa
un jau pavisam drīz brēca pēc Viņa asinīm.
Tad nedomāsim, ka visa Bībeles mācība par materiālismu attiecas tikai uz tiem, kurus mēs varam uzskatīt par ‘bagātiem’. Mozus bauslība uzstājās pret to, ka tikai bagātie var būt devīgi. Šķīstīšanās pēc dzemdībām un spitālīgā šķīstīšanās pieļāva nabagajiem pienest mazāku upuri, uzsverot to, ka neviens nav atbrīvots no upurēšanas Dievam, lai cik nabadzīgs viņš arī nebūtu. Palūkojieties, kā tiek uzsvērts, ka “jārādās Tā Kunga, tava Dieva, priekšā … ikvienam ar savu dāvanu rokā, pēc tās svētības … kas bija pieejami viņa rocībai …un mācekļi (minēto principu rosināti?) apņēmās, kurš spēja, sūtīt pabalstu … lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā …dāvanas” (5. Moz. 16:17; 3. Moz. 14:30,31; Ap.d. 11:29; 1. Kor. 16:2).
Viss iepriekšminētais neatstāj nekādu šaubu par to, ka mūsu attieksme pret materiālajiem labumiem ir drošs mūsu patiesā garīguma rādītājs. Taču, kā nekad iepriekš, mēs esam materiālistiskās, naudas varā esošās pasaules ielenkti. Ticīgajiem kalpiem bija teikts, lai viņi nezog neko no savu kungu īpašuma, cerībā, ka kādā jaukā dienā viņi būs sakrājuši pietiekoši naudas, lai nopirktu sev brīvību (Tit. 2:10 kontekstā). Un tomēr mēs divdesmitajā gadsimtā ar mūsu hipotekāro kreditu un pensiju projektiem paliekam tajā pašā bezcerīgajā, sīkumaini merkantīlajā līmenī. Bet Kunga griba ir tāda, lai mēs, Viņa cilvēki, būtu gatavi Viņu sagaidīt. Pļauja sākas tad, kad labība ir nobriedusi. Viņa acīmredzamā kavēšanās ir izskaidrojama ar to, lai dotu mums pietiekoši daudz laika garīgajai pilnveidei. Un liekas, ka tā nav nejauša sagadīšanās, ka šajās pēdējās dienās mums ir brīnišķīga, ne ar ko nesalīdzināma iespēja atsacīties no tā, kas mums ir, Kunga lietas labā. Vairot īpašumus (vienalga kādā veidā) pēdējās dienās ir bezjēdzīgi. Tas ir tāpat kā govij pieēsties pirms kaušanas (Jēk. 5:5), vai Jeremijas vārdiem, kā putnam būvēt ligzdu tieši pārlidojuma priekšvakarā. Mūsu rīcībā ir tik daudz konkrētu iespēju kaut ko dot Kunga darba labā, lai tā būtu kaut vai vienkārša pastmarka nedēļā vienā gadījumā vai paša ceļa izdevumu apmaksāšana uz Bībeles skolu, necerot uz citu devību, vai arī lielu regulāru naudas summu ziedošana cita ticīgā kontekstā. Der padomāt arī par to, kam novēlēt ‘mūsu’ īpašumu (ja tāds mums ir). Kungs mums ir devis visu, kas mums ir, tas nepieder mums, un Viņš uzmanīgi vēro mūsu attieksmi pret saņemto. Tas, kas mums pieder, nav mūsu tāpēc, ka mēs esam strādājuši, lai to saņemtu – kaut gan, es zinu, ka tā mēs uz to skatāmies. Tas mums ir aizdots. Tam jau būtu pašsaprotami jānozīmē, ka katram no mums ir jāatstāj mūsu īpašums, ja mums tāds ir, Patiesības labā vai arī brālim vai māsai, kuri, mēs zinām, izmantos to Kunga darbā (līdzīgi Dāvidam, kurš novēlēja visu savu personīgo īpašumu tempļa celšanai nevis Salamanam personīgi – 1. Laiku 29:3). Kristadelfiešu Labdarības fonds sniedz konkrētas iespējas, kā to izdarīt, ne tikai Lielbritānijā, bet jebkurā citā valstī.
Atstājot visu
Aicinot kristiešus būt devīgiem, Pāvils norāda, ka Kungs Jēzus kļuva
par nabagu mūsu dēļ, un pestīšanas bagātības dēļ, ko Viņš mums sniedzis,
mazākais, ko mēs varam darīt ir ieiet citu dzīvēs ar to bagātību, kas
pieder mums (2. Kor. 8:9). Lūk, kāpēc 2. Kor. 8:1,19 Pāvils lieto vārdu
“žēlastība”, kas vienlīdz apzīmē Dieva žēlastību un mūsu žēlastību (dāvanas),
atbildot uz to. Viņš runā par naudu, kas savākta svētajiem, kam tā nepieciešama,
runā par viņu savāktajām dāvanām un tajā pašā kontekstā runā par Dieva
žēlastību Kristū. Ja mēs esam saņēmuši no Dieva grēku piedošanas žēlastību
un pestīšanu (un tik daudz vairāk) Kristū, mums ir jāparāda svētības
dāvana ar labdarību. Mūsu sirds liek mums dot, devība nāk no sirds,
kā patiesi ticīgajam pienākas (2. Kor. 9:5-8). Labdarība ir pilnīgi
dabīgs mūsu ticības un krusta pieredzes rezultāts. Dāvanu došana Kunga
darba labā asociējās ar maizes laušanu pirmajā draudzē (Ap.d. 2:42-46;
1. Kor. 16:1,2) pēc parauga, ka katram vīram nebūs nākt Tā Kunga priekšā
tukšā (ebr. ‘parādīties bez iemesla’) ebreju svētku reizēs (5. Moz.
16:16). Mēs nevaram baudīt Viņa žēlastību attiecībā pret mums, neko
nedodot pretī. Pateicoties Izraēla atbrīvošanai no Ēģiptes, viņiem bija
jābūt devīgiem pret saviem brāļiem un devīgiem vispār (3. Moz. 25:37,38).
Maizes un vīna dāvanas nāca līdz ar upuru pienešanu, tie nebija pienesamie
upuri. Līdzīgā veidā upurēšanas garam ir jāizpaužas arī mūsos Jēzus
Kristus pieminēšanas reizēs. Lāodikejas draudzes bagātība noveda pie
tā, ka viņi neapzinājās, cik viņi ir nabadzīgi garīgajā ziņā (Atkl.
3:17,18). Bagātība var likt šaubīties Kungā: “Kur tad ir Tas Kungs?”
(Sal. Pamāc. 30:9); bagātais pat negribēs zināt Kunga Vārdu/raksturu.
Jūdu izglābšanās no Hamana sagatavotā likteņa pilnīgi dabiski izraisīja
savstarpēju dāvanu apmaiņu un apkārtējo trūcīgo apdāvināšanu (Esteres
9:22). Tāpēc ka Jahve izglāba Izraēlu, tiem nebija jābūt sīkumainiem
labuma meklētājiem, kas tirgojoties krāpjas dažu gramu vai centimetru
dēļ. Dieva darba diženumam viņu labā vajadzētu vest tos pie izvairīšanās
no sīkumainas pašlabuma meklēšanas. Dievs visiem dod dāsni (Jēk. 1:5),
tāpēc arī mums jābūt devīgiem (Mt. 6:22 – Jēkabs daudzkārt atsaucas
uz šo vietu Kalna sprediķī).
Vienā no visu laiku spēcīgākajiem Kunga Jēzus izteicieniem ietverta vienkārša, bet dziļa doma: “Bagātais grūti ieies Debesu Valstībā”. Viņam ir jāšķiras no savas bagātības tāpat kā kamielim bija jāatbrīvojas no savas nastas, lai izietu cauri šaurajiem vārtiem (Mt. 19:24). Tā ir ļoti dziļa pamācība. Un tik vienkārša. Lai to saprastu nav vajadzīgi izvērsti paskaidrojumi. Tāpat kā man jums, droši vien, ir spilgtā atmiņā dažas bērnības ainas. Es atceros, kā mans mīļais tētis man to demonstrēja, kad es biju vēl pavisam mazs, ar rotaļlietu kamieli un uz papīra uzzīmētiem vārtiem. Un es sapratu, par ko ir runa. Man bija laikam četri, pieci vai seši gadi. Tas ir tik saprotami. Bet kā ir ar mūsu bankas kontiem tagad, kad mēs esam pieauguši un bezbailīgi? “Vieglāk kamielim”, Kungs teica. Kāpēc? Vienkārši tāpēc, ka kamieli kāds cits atbrīvo no nastas, tam pašam tajā nav nekādas teikšanas. Bet mūsu gadījumā kamielim pašam ir jāatbrīvojas no visa nesamā, tai jābūt mūsu pašu brīvas gribas izpausmei. Un kā mēs redzējām, tas attiecas uz katru no mums, ieskaitot tos, kuriem nav rēķina bankā. Un kas attiecas uz dāvanām, (atkal) pastāv dažādi atsaukšanās līmeņi Cilvēkam, kas atdeva visu. Mēs varam dot proporcionāli tam, kas mums ir. Vai mēs varam dot vairāk, nekā mēs varam atļauties; kā maķedonieši, kurus uzteic Pāvils (un nē, Pāvils nepārmet viņiem bezatbildību): “paši dzīvodami lielā nabadzībā … tie labprātīgi ziedojuši pēc savām spējām, pat pāri spējām” (2. Kor. 8:2). Daudzu līdzību galvenais motīvs ir, ka mūsu dāsnums Kunga darba labā nedrīkst balstīties pirmām kārtām uz apsvērumiem un aplēsēm, atzīstot, ka tāds dāsnums var nonākt pretrunā ar cilvēka veselo saprātu. Tā, bagātnieks pārdod visu, kas viņam ir, un nopērk pērli – viņam vairs nepieder nekas, izņemot šo nelietderīgo pērli. Viņš nepārdod to, ko viņš var atļauties pārdot, kaut ko no pārpilnības … visu, kas viņam bija, viņš atdeva par pērli, lai priecātos par tās nepārspējamo visu-pieprasošo skaistumu. Viņa sieva, kolēģi, kalpotāji viņu uzskatītu par nenormālu. Viņš rīkojās pretēji vispār-pieņemtajām cilvēku uzvedības normām. Tieši tāpat kā gans atstāj 99% sava ganāmpulka nepieskatītus, lai dotos meklēt vienu nomaldījušos avi. No cilvēku viedokļa, tas ir neprāts; zaudēt 1% būtu prātīgāk. Bet viņš riskēja ar visu, šīs vienas avs mīlestības dēļ.
Patiesā izpratnē balstīts Kunga darba krustā novērtējums, sirsnīga iespēja pateikt, ka Dieva Dēls mani iemīlējis un atdevis sevi par mani, atspoguļosies mūsu attieksmē pret materiālajiem labumiem. Kungs Jēzus atdeva Savas asinis, lai atpirktu mūsu miesu un dvēseles Sev (1. Kor. 6:19,20; Atkl. 5:9). Tāpēc mums ir jāatdod miesa un dvēsele, viss, kas mums ir, Viņam. Mēs nepiederam paši sev. Paturēt kaut ko sev nozīmē noliegt krustu; neatdot Kungam to, par ko Viņš tik briesmīgi dārgi ir samaksājis: mūsu dzīvības, sirdis, mūs visus. 1. Pēt. 1:18,19 Kristus dārgās asinis ir pretnostatītas iznīcīgajām lietām, sudrabam vai zeltam. Viņa krusta vēsturiskais fakts pats par sevi nozīmē pilnīgu novēršanos no materiālajiem labumiem. Mēs esam pietiekami labi pazīstami ar to, ka Izraēla Sarkanās jūras šķērsošana simbolizē mūsu izpirkšanu caur Kristu. Viņu reakcija, sasniedzot pretējo krastu, izpaudās labprātīgā sev līdzpaņemto ēģiptiešu dārglietu upurēšanā; viņi tās atdeva Kunga darba labā, lai varētu uzcelt Saiešanas telti. Izraēla iziešana no Ēģiptes un Dieva Valstības nodibināšana pie Sinaja kalna bija agrīnās draudzes pieredzes prototips. Arī pirmie kristieši Patiesības prieka pārņemti atteicās no materiālajiem īpašumiem. Tirgotājs, sajūsmā par atrasto pērli, pārdod visu, kas viņam ir, lai iegūtu savā īpašumā šo vienu izcili skaisto pērli (Mt. 13:44-46). Un šim cilvēkam ir jākļūst par simbolu katram, kas vēlas sasniegt Valstību: “Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis” (Lk. 14:33). Bet nedaudz agrāk Kungs Jēzus ir apsolījis tiem, kas pastāvēs Viņā, atdot visu, kas Viņam pieder (Lk. 12:44). Tas ir vēl viens piemērs apbrīnojamām savstarpējām attiecībām starp cilvēku un Kungu: mēs upurējam Viņam visu, kas mums ir, un Viņš atdos mums visu, kas Viņam pieder. Šo attiecību brīnumainais cēlums izsauc manī vēlēšanos nolikt pie Viņa kājām absolūti visu, kas man ir, padarīt Viņu par to, kam es varētu teikt, ka es Viņam esmu uzticējis visu. Un ne apsolījuma dēļ, saskaņā ar kuru es saņemšu visu, kas Viņam ir, bet sirsnīgā pateicībā apbrīnojot Viņa visaptverošo žēlastību.
Mozus un Pāvils bija līdzīgi noskaņoti, kaut gan atšķirībā no manis viņiem tas izdevās. Pāvils būtu sasniedzis augstas virsotnes; pārspējis (grieķu val.: pārspējis materiālajā ziņā) jūdu ticībā daudzus savus biedrus (Gal. 1:14). Bet viņš atteicās no tā visa. Viņa rakstīto cildeno vārdu noskaņai būtu jākļūst par dzīves mērķi ikkatram no mums: “Bet, kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmo pārākumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu to par mēsliem, lai Kristu iegūtu” (Flp. 3:7,8). Kāda iemesla dēļ viņš to darīja? Ne tikai tāpēc, ka viņš gribēja iegūt glābšanu, bet Kristus Jēzus atziņas nesalīdzināmā pārākuma dēļ. Tā pārākuma atziņas dēļ, kas ir Kristus, mans Kungs, viņš to izdarīja. Mūsu pestīšanas Kungā Jēzū aptveršanai ir jārada mūsos kas vairāk nekā pamudinājums izrakstīt čeku; Pāvils ne tikai deva, bet uzskatīja šīs dzīves lietas par mēsliem (kas būtībā tā arī ir), viņš nicināja materiālās priekšrocības. Bet tas jau ir līmeni augstāk par dāsnumu. Dievs Pats “neieredz” mamonu, kuru cilvēks tik augstu vērtē (Lk. 16:13-15). Nāks diena, kad cilvēks sāks nicināt materiālos labumus. “Tanī dienā cilvēki atmetīs savus sudraba un zelta elka dievus … aizmetīs tos projām žurkām un sikspārņiem un paslēpsies klinšu aizās un klinšu alās bailēs no Tā Kunga un Viņa varenās godības …” (Jes. 2:20,21). Bet mums šodiena jau ir Kunga atnākšanas diena, lai spriestu tiesu.
Šķiet, ka Pāvils būvē savas dzīves principus, ņemot par paraugu Mozu,
par kuru saka sekojošo: “Ticībā Mozus … liedzās saukties par faraona
meitas dēlu, labāk gribēdams kopā ar Dieva tautu ciest ļaunumu nekā
īsu laiku baudīt grēcīgu laimi, par lielāku bagātību turēdams Kristus
negodu nekā Ēģiptes mantas, jo viņš raudzījās uz atmaksu” (Ebr. 11:24-28).
Mozus būtu varējis kļūt par nākamo faraonu; saskaņā ar
Josifu Flāviju, viņš bija Ēģiptes armijas karavadonis. Bet viņš atteicās
no iespējas kļūt par bagātāko cilvēku valstī, viņš “atteicās” no tās,
jo augstāk vērtēja “Kristus negodu” un Valstības apsolījumu. Ko viņš
varēja zināt par Kristus ciešanām? Iespējams, ka no apsolījumiem, kas
bija doti Ēdenes dārzā un arī sentēviem, Mozus secināja, ka nākotnes
Pestītājs tiks nodots ciešanām un būs atraidīts; un viņš saskatīja savas
dzīves pieredzē ciešu saistību ar šo nezināmo nākotnes Pestītāju, kuram
neapšaubāmi jānāk. Iespējams, ka tādēļ Mozus daudz augstāk vērtēja nākamo
godu un brīnumu par visām Ēģiptes bagātībām. Kā Pāvils, tā arī Mozus
noraidīja mamonu abstraktu un garīgu lietu labad: Kunga Jēzus un Viņa
krusta atziņas pārākuma un Valstības, kas nāks rezultatā. Mūsu laikā
ar, iespējams, lielāku atziņu par Kunga uzvaru un pārākumu, mūsu motivācijai
jābūt vēl lielākai.
