Mājas lapa
10.9. PRECĪBAS ĀRPUS TICĪBAS
Kaut gan mūsu ceļā Kristū ir ne mazums pelēko zonu, ir dažas lietas, kas ir nepārprotami aplamas. Precības ar neticīgajiem ir viena no tām. Mēs dzīvojam pasaulē, kas neatšķir labu no ļauna, kas spriež par uzvedību, vadoties pēc situācijas, kurā indivīdi ir iekļauti (žargona valodā to sauc par “situatīvo ētiku”). Mūsu kopienai raksturīga iezīme ir tā, ka vairums pievērsto ir ne tikai vientuļnieki, bet dzīvo arī relatīvā izolācijā, retu reizi kontaktējoties ar citiem ticīgajiem. Atrast ticīgu partneri ir liela problēma. Pretoties “situatīvās ētikas” garam, tādējādi, nav viegli. Daudzi, droši vien, domā apmēram tā: “Manā situācijā nav kristadelfieša, ar kuru varētu precēties, tad kāpēc gan ne...?” Ēsavs, iespējams, tā arī domāja; bet viņa pagānu sievas “nebija pa prātam” viņa dievbijīgajiem vecākiem. Īzāks aizliedza Jēkabam ņemt sievu no “Kānaāna meitām”, iespējams, tāpēc, ka viņš redzēja viņu garīgo ietekmi uz Ēsavu. Arī Simsona vecāki negribēja, lai viņš apņemtu sievu no filistiešu meitām. Labie un sliktie ķēniņi Izraēlā un Jūdejā šķiet akcentējam mātes ietekmi uz tiem; neebreju mātei gandrīz vienmēr bija bērns, kas vēlāk aizgriezās no Patiesības.
Ir vairāki Bībelē atrodami skaidri iemesli, kāpēc precības ārpus ticības ir pilnīgi aplamas. Mums ir jādzīvo dzīve pēc Dieva principu vadošās gaismas, nevis pēc tā, kā mēs uztveram situāciju. Ja Rakstos būtu piemēri, kad dažreiz, dažās situācijās, ticīgie precētos ārpus ticības un Dievs to pieņemtu, tad mums būtu iespēja teikt: ‘Tā kā tuvākajā apkaimē nav ticīgā, ar ko apprecēties, es apprecēšu neticīgo’. Bet tādu piemēru nav. Bībeles mācība ir nepārprotama; precies ar tiem, kas ir derībā ar Dievu. Darīt savādāk ir noliegt mūsu derības attiecības ar Dievu.
Derības attiecības
Līdzīgi daudzām citām problēmām, ar kurām mēs sastopamies, precības ārpus ticības saistāmas ar hronisku derības attiecību novērtēšanas nepietiekamību. Ja Dīna būtu apprecējusi Hamoru, tās būtu izvērtušās par derības attiecībām, kas būtu izvērtušās par Dieva tautas un apkārtējās pasaules kļūšanu par “vienu tautu” (1.Moz.34:16,22). Mēs nevaram precēties ārpus ticības un saukt sevi par Dieva tautu, kas ir atdalījusies no pasaules. Kristīti mēs topam par Ābrahāma pēctečiem, mēs esam piederīgi Dieva tautai, mēs esam atlasīti, lai tagad dažus gadus gatavotos ieiešanai Valstībā līdz ar Kunga atnākšanu. Tādēļ mēs neesam šeit, lai baudītu maksimālu laimi un savu spēju attīstīšanu, dzīvojot tā it kā šī dzīve būtu pēdējā. Kristībās mēs apņemamies visupirms meklēt Dieva Valstību un Viņa taisnības lietas ar ticību, ka visas cilvēciskās lietas, kas pēc Dieva domām mums nepieciešamas, tiks mums dotas (Mt.6:8). Kristības ir stāšanās derības attiecībās ar nevienu citu, bet Izraēla Dievu. Viņa derību žēlastība ir mūžīga; Viņš ir apsolījis turēt mūs par Savu īpašu tautu, līdz mēs sasniegsim Viņa Valstības mūžību. Atdalīšanās no šīs pasaules tādēļ ir būtiska pakāpe mūsu atpirkšanas procesā, tāpat kā Izraēls izgāja no Ēģiptes pasaules, atdalījās no viņiem kristības ūdeņos un devās pa tuksnešaino ceļu Dieva Valstības virzienā. Atkal un atkal Izraēlam tika teikts, ka Dieva tauta būdama, tā nedrīkst stāties derības attiecībās ne ar vienu, kas nav derības attiecībās ar Dievu, jo tas ir tas pats, kas noliegt derības attiecības ar Dievu.
Tas ir pamatā Bauslības aizliegumam precēties ar tiem, kas nav izraēlieši. Tāpēc ka Izraēls bija derības attiecībās ar Dievu, viņi nedrīkstēja stāties derības attiecībās ar citām nācijām, un precības tiek minētas kā šo attiecību piemērs (2.Moz.34:10,12). Atkārtojot šo Bauslības daļu 5.Mozus grāmatā, Mozus vēl stingrāk uzsvēra to, ka mūsu Derība ar Dievu izslēdz jebkādas derību attiecības ar citiem: “Tu neslēgsi ar tiem nekādu derību...nesaradojies ar tām...Jo tu esi Tam Kungam, savam Dieva , svēta tauta; tevi Tas Kungs, tavs Dievs, ir izredzējis, ka tu Viņam kļūtu par īpašuma tautu starp visām tautām, kas vien virs zemes...Tas Kungs...jūs ir mīlējis un jums tur solījumu, ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis...Tas Kungs jūs ir izvedis (no pasaules) ar stipru roku un izglābis no verdzības nama...Tad nu tev būs atzīt, ka Tas Kungs, tavs Dievs, ir Dievs, kas ir uzticīgs Dievs un kas derību tur un dara žēlastību tiem...kuri Viņu mīl un tur Viņa baušļus...bet tiem, kas Viņu ienīst, Viņš atmaksā tieši vaigā, viņus izdeldēdams; Viņš nekavējas tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt tieši vaigā. Tādēļ turi Viņa baušļus...” (5.Moz.7:2-11). Mūsu attiecību ar Dievu brīnums tiek atkal un atkal uzsvērts. Ieprecēties atpakaļ Ēģiptē, verdzības namā, no kura mēs tikām atpirkti, nozīmē noniecināt derību, anulēt atpirkšanas darbu, ko Dievs mūsu dēļ ir veicis. Šai precību ārpus ticības kontekstā mēs lasām, ka Dievs izdeldēs tos, “kas Viņu ienīst”, un atmaksās tiem tieši vaigā. No otras puses, neprecēties ar neebrejiem ir mīlēt Dievu (Joz.23:12,13).
Tā, saskaņā ar Mozu, kas precas ar neebreju, ienīst Dievu. Iespējams, ka to Dievs arī domāja ar mācību, ka mēs vai nu kalpojam Dievam un ienīstam pasauli, vai arī mēs mīlam pasauli un ienīstam Dievu (Mt.6:24). Skaidrs, ka mēs to tā neredzam. Mums gribētos domāt, ka ir trešais ceļš; ceļš, kurā mēs varam mīlēt Dievu un tomēr mīlēt kādu pasaulē. Taču Dieva acīs tas nepārprotami nozīmē ienīst Viņu. Ir skaidrs, ka daudzi izraēlieši domāja, ka Mozus pārspīlē, sakot, ka tie, kas precas ar neebrejiem, ienīst Dievu. Un arī jaunajam Izraēlam var rasties vēlme līdzīgi uztvert jaunās derības nostāju par to, ka mūsu Dieva mīlestība nozīmē pilnīgu šīs pasaules noliegumu. “Kas nu gribētu būt pasaules draugs, tas nostājas par Dieva ienaidnieku” (Jēkaba 4:4). Ir divi ceļi, viens uz pazušanu un otrs uz Valstību (Mt.7:13,14; un šī tēma caurvij arī Salamana pamācības). Šie ceļi ved pretējos virzienos. Mēs nevaram sevi saistīt ar mīlestības derību šī mūža laikā ar kādu, kas nav Kristū, un turpināt apgalvot, ka mīlam Dievu. Abus ceļus iet nav iespējams. Ja mēs mīlam šo pasauli, mēs ienīstam Dievu. Dieva acīs šai pasaulē ir tikai divas ļaužu grupas; tā, kas ir Viņa Dēlā, un tie pasaulē, kas nomirs savos grēkos. “Pasauli” Dievs apraksta kā aktīvus grēciniekus; tie nav vienkārši labi ļaudis, kam nav zināmi Dieva ceļi. Nav tādas vidusceļa labu cilvēku grupas pasaulē. Šī ‘grupa’, ja tāda pastāv, tiks nosodīta līdz ar ‘ļaunākajiem’. Salamana pamācības vairākkārtēji brīdina Izraēlu nesaistīties ar “svešinieci” (neebreju cilmes sievieti); un apraksta viņu kā viszemāko netikli. Salamana pamācības ir Dieva komentārs Mozus bauslībai. Šie skandalozie panti ne tikai brīdina neielaisties ar netiklēm, kas stāv uz ielas stūra, tie saka, ka “svešiniece”, lai kāda viņa būtu, lai cik patīkama un cienījama cilvēku acīs, viņa ir viszemākās šķiras prostitūta Dieva acīs, jo viņa nav derībā ar Dievu.
Izraēls nedrīkstēja precēties ar apkārtējās pasaules ļaudīm, jo Dievs Viņus bija izvēlējies Sev par īpašu tautu un tāpēc, ka Viņš turēs solījumu, “ko Viņš jūsu tēviem ar zvērestu ir apstiprinājis” (5.Moz.7:2,8). Šie “tēvi” bija Ābrahāms, Īzāks un Jēkabs. Caur kristībām mēs esam iestājušies tajās pašās derības attiecībās kā viņi, Ābrahāmam dotie solījumi ir doti mums (Gal.3:27-29). Mēs esam tajā pašā Ābrahāma derībā, kas pāriet uz Izraēlu (kaut arī tā ir spēkā tikai caur Kristus nāvi). Ābrahāma mūžīgā derība pāriet uz visiem Ābrahāma pēcnācējiem (1.Moz.17:7-9).
Aizliegums izraēliešiem precēties ar neticīgajiem nav tikai prototips jaunajam Izraēlam, mēs esam būtībā tieši tādā pat stāvoklī. Mēs esam Dieva Izraēls, nevis tikai viņu antitips. Arī mēs tikām izraudzīti, mums ir tie paši tēvi, un arī derība, kas bija noslēgta ar viņiem. Tam būtu jābūt pirmajam principam kristadelfiešu kopienā, taču vidusmēra kristadelfietis šķiet dzirdam to ļoti reti pēc kristībām. Dievišķā morāle nemainās laika gaitā. Ja Viņš aizliedza Savai derības tautai precēties ar tiem, kas nav derībā, tad šis aizliegums ir spēkā arī šodien attiecībā uz visiem, kas ir stājušies derības attiecībās ar Dievu.
Derības laušana
Ieprecēties ārpus derības nepārprotami nozīmē noliegt vai pat lauzt derību ar Dievu, tā kā apsolījumi Ābrahāmam nosaka, ka mēs nevaram mīlēt Dievu un pasauli. Tie, kas apprec pagānus, zaimo mūsu senču (Ābrahāma) derību. Jūda “kļuvis vārda lauzējs”, padarījis par savu sievu sveša dieva meitu (Mal.2:10,11). Tā, tie, kas ‘precējušies ārpus ticības’ Ezras laikā atzina: “Mēs esam bijuši neuzticīgi un grēkojuši pret mūsu Dievu un esam veduši mājās svešas sievas no tās zemes tautām...mums visiem tagad tikai jāapsolās mūsu Dievam, ka mēs visas šīs sievas izraidīsim” (Ezra 10:2,3). Ezra apstiprina, ka viņu teiktais ir tiesa: “Jūs esat lauzuši uzticību un apprecējuši svešas sievas” (Ezra 10:10). Dažus gadus vēlāk Nehemija asi kritizēja Izraēlu par to, ka tie atkal precējuši svešas sievas. Viņš apraksta viņu rīcību: “jūs atļaujaties sev to pašu netaisnību un precēdami svešas sievas, kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam” (Neh.13:27); tāpat arī levīti “aptraipījuši priesteru kārtas godu un lauzuši derību” ar Dievu, precēdami svešas sievas (Neh.13:29). Atzīmējiet sev, ka nožēlas pilnie jūdi Ezras laikā saprata, ka ir lauzuši derību un centās vērst lietas par labu, stājoties no jauna derībā ar Dievu pēc nopietnas grēku nožēlas.
Pāvils saka, ka tiem, kas apvienojušies ar neticīgajiem (un ar to viņš noteikti domāja precības), ir jāaiziet no viņu vidus un jānošķiras no tiem, tad Dievs viņus pieņems un būs viņiem par Tēvu (2.Kor.6:14-17). Viņš atsaucās uz Dieva apsolījumiem Ābrahāmam 1.Moz.17:7, ka Viņš būs par Dievu Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem. Vai tas nenorāda uz to, ka precības ārpus ticības ir derības laušana?
Barga valoda
Precības ārpus ticības ir ļoti nopietna lieta. Apsveriet, cik bargi par to runāts:
· “Jūs atļaujieties...netaisnību un...kļūstat neuzticīgi mūsu Dievam” (Neh.13:27)
· Pirmās Rakstos minētās precības ārpus ticības bija, kad Dieva dēli (ticīgie) vēroja cilvēku meitas (pasaules sievietes), ka tās ir “skaistas” (tas pats vārds 72 reizes tiek tulkots kā “labākas”; proti, viņi deva priekšroku tām salīdzinājumā ar ticīgajām) (1.Moz.6:2). Nākošais pants apraksta, kā šī iemesla dēļ Dievs nolēma izdeldēt cilvēci pēc 120 gadiem. Tajā laikā Dieva ceļu samaitāšanas iemiesojums bija precības ārpus ticības. Situācija pirms ūdens plūdiem ir pēdējo dienu pirmtēls (Mt.24:38); precības ārpus ticības būs mūsu pēdējās paaudzes vislielākā problēma, spriežot pēc šī pirmtēla.
· Precoties ar pagāniem, “viņi aizmirsa To Kungu” (Soģu 3:6,7); kaut gan Izraēls tajā laikā tā uz to neskatījās.
· Ja priestera meita iziet pie sveša vīra, tad viņai nebūs ēst no svētītā; arī svešiniekam to nebūs darīt, rakstīts nākošajā pantā (3.Moz.22:12,13). Būtība ir tajā: ja tu esi apprecējies ar neebreju, arī tu neesi vairs ebrejs, un tu zaudē savas garīgās priekšrocības, kādas ir izraēlietim. Bet ja viņa kļūst atraitne vai šķiras (no svešinieka?), tad viņa drīkst ēst svētīto.
· Dievs teica, ka Viņa soda un Izraēla noraidīšanas zīme izpaudīsies tajā, ka “tavi dēli un tavas meitas tiks nodotas citai tautai” (5.Moz.28:32). Labprātīgas precības ar pagānu tādēļ deva ziņu, ka esi izraidīts no Dieva Izraēlas.
· Ahaba precības ar svešinieci bija daudz lielāks grēks nekā visi Jerobeāma grēki; elkdievība, perversitāte, Izraēla pavešana uz grēkiem; it kā tie nebūtu nekas liels (angļu autorizētajā izdevumā), tad viņš vēl apprecēja pagāna meitu (1.Ķēn.16:31). Šķiet, ka šim uzskatam par precībām ārpus ticības ne visi kristadelfieši piekrīt.
· Atkal un atkal pierakstā par Ēsavu tiek uzsvērts, ka viņš bija apņēmis pagānu meitas. Pierakstos šis fakts ir minēts vismaz 9 reizes tikai 1.Moz.36! Kāpēc tas tā uzsvērts? Bez šaubām, lai parādītu, ka cilvēces vēstures gadu tūkstošos Dievs atceras Ēsava uzvedību kā nepieņemamu un pieraksti to fiksē mums par mācību.
· Ezra bija dziļi sašutis, ka jūdi bija precējušies ar pagāniem: “Kad es šo lietu dzirdēju, es saplēsu savas drēbes un savu apmetni un plūcu matus no savas galvas un bārdas, un sēdēju iztrūcies. Tad pie manis sapulcējās visi (salīdz. ar Ījaba draugiem, it kā Ezras bēdas būtu tikpat lielas), kas izvesto neuzticības dēļ trīcēja Israēla Dieva draudu vārdu priekšā, kamēr es tur iztrūcies sēdēju (atkal salīdz. ar Ījabu)...ap vakara upuri es cēlos no savas pašpazemošanās savās saplēstajās drēbēs un savā saplēstajā apmetnī, un es kritu uz saviem ceļiem, un es izplētu savas rokas pret To Kungu, manu Dievu, sacīdams (par precībām ārpus ticības): ...mūsu noziegumi ir auguši...mūsu vaina sniedzas līdz debesīm...Mēs esam atmetuši Tavas pavēles...mūsu lielo vainu...vai lai mēs atkal pārkāpjam Tavas pavēles un saprecamies ar ļaudīm...Vai tad Tev nebūs jādusmojas uz mums līdz galīgai mūsu izdeldēšanai...Ezra lūdzās un izsūdzēja grēkus” (Ezra 9). “Dieva dusmu svelme” bija pār viņiem par precēšanos ar pagāniem (Ezra 10:14)
· Nehemijas reakcija, uzzinot par līdzīgām lietām, arī bija ekstrēma: “Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus (atgādinot tiem par Ezras bēdām pirms dažiem gadiem)”(Neh.13:25)
· Dažus gadus vēlāk nāca vēl viens precību ārpus ticības vilnis. Mal.2:11 komentē, ka “šausmu lietas notiek...jo Jūda pazemo to, kas Tam Kungam ir svēts”. Tāpat arī precību aizliegums ar neticīgajiem 2.Moz.34:12 nāca uzreiz pēc godbijību iedvesošā Dieva svētuma pasludināšanas Sinajā. Tas izklausījās tā it kā Dievs teiktu Mozum: ‘Redzi, Tas ir tavs Dievs, tik brīnumains žēlastībā un nodomā izglābt tevi. Tad esi un paliec Mans, neiestājies derībā ar pasauli, kas Mani nezina. Ja Es, Manā morālajā un fiziskajā godībā esmu tavs Dievs, kā tu vari precēties ar svešiem?’ Šeit ir tāds kā pretnostatījums starp Dieva morālās atklāsmes dižumu 2.Moz.34:1-8 un tad ‘gluži praktisks’ aizliegums precēties ārpus Ticības.
Nepārprotams nosodījums
Šīs rīcības nopietnības dēļ aizliegumam precēties ārpus ticības itin bieži seko nepārprotami nosodījuma draudi: “Tas Kungs iznīdēs to, kas tā dara” (Mal.2:12); “Viņš atmaksā tieši vaigā, viņus izdeldēdams; Viņš nekavējas tam, kas Viņu ienīst, atmaksāt tieši vaigā” (5.Moz.7:2,10); “Ja jūs ar tiem saradosities...tad tiešām zinait...Tas Kungs liks pār jums nākt draudu vārdam, tiekāms Viņš nebūs jūs izdeldējis no šīs labās zemes” (Joz.23:12,13,15). Ja mēs noliedzam mūsu derību ar Dievu, saradojoties ar pasauli, mēs esam nepārprotami atšķēlušies no Viņa. Pavēle atraitnēm “apprecēties, ar ko vēlas, bet tikai turoties pie Tā Kunga” (1.Kor.7:39) sasaucas ar pavēli Celofehada meitām precēties ar to, “kas viņu acīm labi patīk, bet...tikai... no sava tēva cilts”, jo citādi viņas zaudēs savu īpašuma daļu (4.Moz.36:6,7). Tas ir netiešs norādījums uz to, ka tie, kas precas ārpus ticības, arī zaudēs apsolīto mantojumu. Un šī diezgan dīvainā atsauce norāda uz vēl vienu lietu: precību ārpus ticības nopietnību skaidri izprot tikai tie, kas iedziļinās Rakstu saturā. Tāpat kā vīrs ar sievu abi ir mantojuma līdzīpašnieki, tā arī vīrs ar sievu ir Valstības apsolījuma līdzmantinieki (1.Pēt.3:7).
Un garīgās problēmas
Gandrīz ikreiz, kad runā par precībām ārpus ticības, komentārs ir, ka tas noteikti ved pie neticīgā partnera reliģisko uzskatu pieņemšanas; uzskatu, kas neizbēgami novērš cilvēku no vienas vienīgās dievišķās Patiesības, kā tā atklājas Evaņģēlija derībās. Pašķirstot sekojošās lappuses, jūs redzēsit, ka visur laulības ārpus ticības tiek saistītas ar elkdievības pieņemšanu: 2.Moz.34:12-16; 5.Moz.7:2-9; Soģu 3:6,7; 1.Ķēn.11:2,3; Mal.2:11; 2.Kor.6:14. Laulības ar neticīgajiem neizbēgami noved pie viņu elku pieņemšana, un Ezra 9:1,2 secina, ka Izraēls nav nošķīries no elkdievībām tieši tāpēc, ka viņi saradojušies ar zemes tautām. Atkal un atkal tie, kas precas ārpus ticības, apgalvo, ka viņi ir pietiekami stipri, lai tiktu ar to galā, ka laulības ir tikai cilvēciska lieta, ka viņu garīgās attiecības ar Dievu paliek spēkā, ka laicīgais partneris tās neietekmē. Taču tas ir pretēji tam, ko saka Dieva vārds. Nav tiesa, ka tu vari saradoties ar pasauli un tavs garīgums netiks apdraudēts. Salamans domāja, ka viņš var ar to tikt galā; un šķietami viņš varēja – pirmos divdesmit gadus apmēram. Bet viņa pagānu sievas beigās noveda viņu līdz garīgam sabrukumam. Raksti parāda viņa garīgo pašpārliecinātību: “Ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešzemju (pagānu) sievu...no tautām, par kurām Tas Kungs bija sacījis...neejiet jūs pie viņiem...ka tie jūsu sirdis nenovērš...Un viņa sievas locīja viņa sirdi. Un, Salamanam vecam kļūstot, viņa sirds īpaši pievērsās svešiem dieviem...Un Salamans darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs” (1.Ķēn.11:1-6). Bauslība mācīja, ka laulības ar neticīgajiem nepārprotami nozīmē garīgu sabrukumu. Salamans domāja, ka viņam tas nekaitēs. Bet beigās izrādījās, ka Dieva likumi mācīja pareizi. Viņas noveda viņu atpakaļ pie savu vecāku ticības. Vienīgais noteikums laulībām ar neticīgo bija viņas pilnīga nošķiršanās no vecākiem, samierinoties ar to, ka viņa tos nekad vairs neredzēs un likt viņai saprast, ka ārpus derības viņa tiek uzskatīta kā spitālīga, kā nešķīsta (5.Moz.21:11,12 = 4.Moz.6:9; 3.Moz.14:9). Tikai apzinoties šo mācību, viņa var stāties derības attiecībās ar Dieva tautu un apprecēties.
Atšķirīgi ceļi
Ir, bez šaubām, atsevišķi gadījumi, kad tie, kas bija ieprecējušies pasaulē, pēc tam to nožēlo. Ikviens tāds brālis vai māsa, no tiem, kurus es pazīstu, ir ārkārtīgi pazemīgs un ārkārtīgi stiprs Kristū – tagad. Ikviens atzīst tās sāpes un ciešanas, kas viņiem bija jāpiedzīvo, šīs viņu kļūdas dēļ. “Sasteigtas laulības – mūžīgas nožēlas” ir vēl pārāk maigi teikts par viņu mokām. Viņu piemēri pierāda Dieva žēlastības lielumu; ka, neskatoties uz tik skaidriem brīdinājumiem un aizliegumiem, pat tie, kas atklāti noniecina to visu, tomēr var saņemt piedošanu. Un Viņa žēlastība un dedzība darbā ar grēkā kritušo vēl vairāk parādās tajos gadījumos, kad dažreiz (ne tik bieži kā daži apgalvo) neticīgais partneris tiek pievērsts ticībai. Estere apprecējās ārpus ticības, sava tēvoča mudināta; taču tai likstā, kas piemeklēja atkritušos ebrejus, Dievs darbojās caur viņas kļūmi, lai izglābtu Savu grēkus nožēlojušo tautu. Taču tie, kas nav nākuši pie pazemības pilnas grēku nožēlas (Dieva, ne cilvēku, priekšā) ir gājuši Salamana pēdās. Tie, kas ir patiesi nožēlojuši šo savu kļūmīgo soli, visi atklāti atzīst, ka kopdzīve ar neticīgu partneri ir ārkārtīgi grūta; viņi vairāk par citiem saprot, ka viņu ceļi ved pretējos virzienos; viņi kalpo dažādiem kungiem; viens ir sievietes dzimums un otrs ir čūskas dzimums. Un starp tiem diviem ir jābūt naidam. Atsvešināšanos un pasīvu konfliktu tādās laulībās ataino ne tikai Bībeles principi. Šādu laulību neieinteresēti vērotāji, kā Braians Vilsons, piemēram, atzīmē: “Nav šaubu, ka likums, kas izslēdz eksogāmiju (laulības ar ārzemnieku), iedarbīgi veicina personas lojalitāti Ticībai un ka vairums kristadelfiešu ir audzināti tā, ka šis likums darbojas, viņiem neizjūtot to kā kādus spaidus. Tie, kas saradojas ar svešinieku, sāk izjust patiesa konflikta rašanos” (1). Vai, Bībeles vārdiem izsakoties, nav nekā kopēja, savienojama, nav biedrošanās starp tiem, kas sastāda Dieva templi un tiem, kas pasaulē (2.Kor.6:14-16). Saradoties ar pasauli nozīmē skaidri pateikt, ka ar Dieva lietām mums nav nekā kopēja.
Praktiski apsvērumi
Problēma nav tikai laulībās ārpus ticības. Attiecības ar tiem, kas nav Kristū, kas ir ārpus derības, arī nav atbalstāmas. Ļoti bieži no jauna pievērstajiem cenšas ieskaidrot: ‘Jūs nedrīkstat precēties ārpus ticības, un ja jums ir draugs / draudzene, papūlaties viņu ievirzīt Taisnības atziņā, lai viņi kristītos pirms laulībām’. Man šķiet, ka padoms nav vietā. Ja mēs saprotam, ko nozīmē būt kopā ar Dieva tautu, būt izredzētam Viņa Valstībai, būt ar Viņa vārdu atšķirtam no pasaules, tad uzsvars mainīsies uz: “Nevajag lai tev būtu draugs / draudzene pasaulē. Sludini Patiesību visiem, ko tu satiec, ne tikai meitenei, kas tev patīk koledžā. Un precies ar kristītu ticīgo, kas ar sirdi un dvēseli ir uzticīgs Kungam un Izraēla cerībai’. Ir neizbēgami (jā, neizbēgami!), ka jebkurš, kas ir ‘iemīlējis’ kristadelfieti, sapratīs, ka mīļotais ‘ mīļotā pieprasīs, lai otrs kristītos un viņš / viņa būs gatavi to darīt mīlestības dēļ, lai apprecētos. Tādēļ viņu interese Evaņģēlijā būs pakārtota mīlestībai pret cilvēku, nevis personīga atsaukšanās Kristus mīlestībai. Salamans brīdina jauno ticīgo uzmanīties no “svešinieces” (ebreju valodā runa parasti ir par neebreju), kas ir aizmirsusi Dieva derību – proti, izskatījās, ka viņa grib kļūt par jaunpievērsto, pieņemot derību attiecības (salīdz. ar kristībām), bet tas nebija nopietni no viņas puses.
Pēc maniem novērojumiem, tie, kas precas ārpus ticības vai nu nesludina Evaņģēliju savai iecerētajai / iecerētajam, vai arī dara to, bet partnera atsaucība izpaliek. Otrajā gadījumā tas nozīmē, ka viņi būs atbildīgi tiesas dienā – kad, cik mums zināms, tie, kas zināja, bet noliedza Evaņģēliju, tiks nosodīti. Es nevaru saprast tos, kas apgalvo, ka tic Evaņģēlijam un apprec kādu, kas to noliedz, ar visām no tā izrietošajām sekām. Otrs iespējamais scenārijs ir, ka ticīgais nav sludinājis Evaņģēliju savai iecerētajai otrai pusei. Ja mēs slēpjam Evaņģēliju no cilvēka, ar kuru mēs vēlamies dalīt savu dzīvi, tad mūsu mīlestība nav patiesa un vēl jo vairāk, man šķiet ka ticība Evaņģēlijam neizbēgami parādīsies, kad tas tiks sludināts citiem (2). Ja tu nemāci Evaņģēliju savai iecerētajai otrai pusei, tad vai tu pats tam arī patiesi tici? Ja ticība nestrāvo no tevis, tad vai tā tev reāli vispār kaut ko nozīmē? Ticīgais, kas precas ārpus ticības, vai nu parāda, ka viņa ticībai nav stingru pamatu, vai arī saka, ka vēlas precēties ar Evaņģēliju zinošu noliedzēju. Abos gadījumos viņi noliedz Tēva un Dēla Evaņģēliju.
Daudziem precētiem pāriem bērnu radīšana ir laulību neatņemama sastāvdaļa. Mal.2:11-15 rāda, ka precības ar svešinieci ir grēks, jo tās ir Dieva principu noliegšana attiecībā uz bērniem; Viņš iedibināja laulības, lai radītu “Dieva apsolīto sēklu”. Skaidrs, ka precībās ar neticīgo nebūs viegli radīt Dieva sēklu. Izraēls nedrīkstēja savus tīrumus apsēt ar “divējādu sēklu”, vai vilkt mugurā audumu no vilnas un liniem (3.Moz.19:19). Audumi, kā Kungs Pats atzīmēja, saplīsīs, neturēsies kopā, un divējāda sēkla nedos perfektus augļus. Bet atsauce uz šiem pantiem ir tikai vienā vietā JD: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem” (2.Kor.6:14). Ja mēs to darām, attiecības nestrādā. Tātad, nedomājiet, ka precības ārpus ticības novedīs pie laba rezultāta. Ja nesekos nopietna grēku nožēla (un arī tad ne vienmēr), tās ne pie kā laba nevedīs. Tas būs audums no diviem dažādiem materiāliem. Viens no daudzajiem šādu attiecību piemēriem ir Salamana sarežģītās un galu galā neapmierinošās attiecības ar viņa ēģiptiešu draudzeni, kā tās apraksta Augstā dziesma (piemēram, 8:2). Viņš apprecēja Ēģiptes faraona meitu un kļuva kā faraons, viņas tēvs (1.Ķēn.3:15). Kā Dievs bija paredzējis, tā arī notika, šī sieviete locīja viņa sirdi; bet spriežot pēc Augstās dziesmas teksta (un mūsu personīgās iztēles), nevienam no viņiem šīs attiecības nebija iepriecinošas.
Un ja...?
Man gribētos cerēt, ka pamatā visi piekritīs manis augstāk rakstītajam. Daudz sarežģītāks ir jautājums par to, kā izturēties pret brāli vai māsu, kas neskatoties uz visu izklāstīto, tomēr neatkāpjas un dara to (tāpat kā mēs visi dažkārt darām kaut ko klaji neatbilstošu Bībeles mācībai, skaidri apzinoties savas rīcības neprātu). Šajā gadījumā ir daudz grūtāk saskatīt principus un gandrīz neiespējami nonākt pie vienprātīga secinājuma sadraudzībā. Nākošā rindkopa ir tikai mans personīgs viedoklis.
“Bet vēl taču ir cerība Izraēlam” (Ezra 10:2). Patiesi, “ir cerība” ietiepīgajam Izraēlam. Ir iespēja atgriezties. Nevajag radīt iespaidu, ka precības ārpus ticības ir neatgriezeniskas. Bet atpakaļceļš nav viegls. Mūsu audzinošā attieksme pret tiem, kas saradojas ar svešinieku, nedrīkst radīt iespaidu, ka tas ir tikpat viegli kā uzrakstīt atvainošanās vēstuli: ‘Es nožēloju savu kļūdu un vēlos lauzt maizi sadraudzībā’. Tas varētu būt ceļš atpakaļ sadraudzībā, bet vai tas būs tikpat viegli tikt pieņemtam Valstībā? Precības rada piemēru. Tā Nehemija retoriski jautā levītiem, kas apprecējuši pagānus: “Vai Salamans...nekrita grēkā tieši šādu sievu dēļ?” (Neh.13:27). Tas, ka viņi bija precējušies ar pagāniem, bija vārdos neizteikts aicinājums pārējiem Izraēlā sekot viņu piemēram. Seksuālas attiecības mēdz izplatīties. Tā, ja nabags neuzkrītoši ļauj meitai piekopt netiklību finansiālo spaidu dēļ, visa zeme top netikla un pildās ar negantību (3.Moz.19:29).
Personīga lūgšana
Šī iemesla dēļ precības ārpus ticības nedrīkst ‘pieļaut’ bez ierunām. Kaut kas ir jādara. Bet ‘automātiska’ attālināšanās man neliekas labākais veids kā rīkoties jebkurā gadījumā. Mēs cenšamies atspoguļot Kunga Jēzus pestīšanas un atjaunošanas darbu arī visā mūsu darbībā, kā privāti, tā arī eklēsijā. Ir jābūt patiesi
sirsnīgai sarunai ar attiecīgo personu, it īpaši pirms precībām; ne tā, ka viens vai divi no eklēsijas iet aprunāties ar viņu ar tādu attieksmi, ka šīs sarunas rezultāts ir jau iepriekš zināms. Kāpēc nevarētu ikviens no eklēsijas iesaistīties mēģinājumā likt attiecīgajam cilvēkam apjaust tā visa nozīmīgumu? Padomājiet atkal par visiem Bībeles principiem, kas uz to attiecas. Ja mēs esam norūpējušies par brāļa pestīšanu, mums ir jāreaģē uz to, ka viņš taisās precēties ārpus ticības. Atcerieties Ezras reakciju. Un Nehemijas. Viņi to neuztvēra vienaldzīgi, nekādas plecu paraustīšanas, nekādas slēpšanās aiz mīlestības un tolerances vairoga, lai attaisnotu savu bezdarbību, nekāda ‘automātiskas attālināšanās’ sindroma. Viņiem bija personīgas vainas apziņa; Ezra jutās tā it kā arī viņš būtu līdzvainīgs precībās ārpus ticības, jo viņš bija tās pašas Izraēla miesas loceklis. Viņa bēdu un lūgšanu intensitātei ir jākalpo mums par piemēru. Tikai ja tas ‘nelīdz’, tikai ja mēs redzam spītīgu turēšanos pie ļaunā nodoma, tikai tad mums ir formāli jāatdalās. Taču man ar nožēlu jākonstatē, ka Ezras piemērs daudziem no mums liksies par grūtu. Mēs vai nu drīzāk norakstīsim tos, automātiski atdaloties no tiem, jebšu paraustot plecus, atļausim tiem palikt, mānot sevi ar domu, ka tāda attieksme atspoguļo mūsu garīgumu un uzticību Dieva dotajiem principiem.
Ir kaut kas, par ko katram mūsu sadraudzības loceklim ir kaunā jānoliec galva. Mēs ceļojam, vai dodam iespēju citiem ceļot pa šīs planētas tālēm, uzņemoties visbīstamākos, grūtākos un nezināmos ceļojumus, lai nokristītu kādu. Bet mūsu durvju priekšā ir tādi, kas atstājuši ticību, kas atrodas daudz nopietnākā situācijā nekā pasaule vispār; un (parasti) mēs nepakustinām ne pirkstiņu, lai sazinātos ar tiem. Nemeklēsim sev attaisnojumus. Mēs vienkārši neesam pietiekami labi, ne individuāli, nedz kolektīvi, lai atdarinātu mūsu labā gana degsmi. Un to var it īpaši labi redzēt attiecībā uz tiem, kas precas ārpus ticības. Mēs esam liecinieki visām zīmēm, viņu attiecības kļūst tuvākas, tad nāk precības; tad tos izslēdz vai arī tie paši attālinās. Un parasti par tiem vairs nedzird neko. Brāļi, tā tas nedrīkst būt. Mums patiesi ir vairāk jānopūlas, lai atgrieztu un izglābtu Izraēla zaudētās avis, it īpaši šai vitāli svarīgajā precību ārpus ticības jomā.
Šķiet, ka Ezras piemērs lika vainīgajiem nožēlot grēkus. Ezra uzzina jaunumus un sēž bēdu un rūgtu pārdzīvojumu nomākts. Visgarīgāk noskaņotie no vainīgajiem nāk un stāv viņam visapkārt vairākas stundas no vietas; ap pēcpusdienu pūlis jau kļuvis daudz lielāks. Tad viņš krīt pie zemes lūgšanā, kā vakara upura jērs blējot agonijā. “Un, kamēr Ezra tā lūdzās un izsūdzēja grēkus, raudādams un krizdams pie zemes...ap viņu sapulcējās ļoti liels pulks no Izraēla...tauta raudāja ļoti rūgti” un nožēloja grēkus tāpat kā Ezra (Ezra 10:1,2). Viņa bēdu un rūpju dziļums lika viņiem saprast, cik nopietns ir viņu nodarījums. Ja mūsu attieksme arī būtu tāda pati, tā jau pati par sevi atgrieztu tos, kas tādā veidā noiet no ceļa.
Kā nožēlot grēkus?
Tie vīri izteica savu nožēlu, šķiroties no sievām un sūtot tās atpakaļ uz Bābeli līdz ar bērniem. Šie vīri, kuru vārdi nosaukti Ezras 10.nodaļā, ir augstākās raudzes garīgie varoņi; iespējams tādēļ Dievs pierakstīja viņu vārdus, lai parādītu, ka Viņi mūžīgi ir Viņa atmiņā. Apsveiksim tos savās domās. Viņi būtu varējuši rīkoties tā, kā Nehemijas laika vīri; viņi pieņēma Nehemijas pārmetumus viņiem un apsolīja darīt visu, lai viņu piemēram nesekotu citi; un tas nozīmēja, ka viņi tika šķīstīti no attiecībām ar pagāniem (Neh.13:30), kaut gan viņi palika precēti ar tiem. Vīri Ezras laikā būtu varējuši rīkoties tāpat, bet tie labprātīgi izvēlējās šķirties no savām pagānu sievām. Nožēlojama sieviešu rinda atpakaļceļā uz Bābeli ar apmulsušajiem mazajiem bērniem (pa pusei ebreju, pa pusei kaldeju valodā runājošiem) un šie pazemīgie, nomāktie vīri, kas paliek vieni...tikai tiem, kam sirds no akmens, šī aina nerieš asaras acīs. Taču tāda ir grēka nežēlība. Tas, ka arī bērni tika aizsūtīti, ir divkārt uzsvērts (Ezra 10:2,44). Šie vīri patiesi bija varonīgi, izsakot tādu priekšlikumu un īstenojot to. Viņi pacēlās līdz visaugstākajam līmenim. Vīri no Ezras 10, es jūs apsveicu!
Bet kā tas viss attiecas uz mums? Uzmanīgi sekojot šī Bībeles precedenta piemēram, es ieteiktu, lai tie, kas precējušies ar svešo, apsver iespēju šķirties no partnera, tā izsakot savu nožēlu. Es nesaku, ka tiem, kas precējušies ārpus ticības, ir jāatstāj partneris; es vienkārši atsaucos uz Bībeles precedentu. Precības ar neticīgo nav Dieva svētītas. Kas nonāk pie ticības jau precējušies, to precības Dievs “svētī” – ja Dievs to nedarītu, tad viņu bērni būtu “nešķīsti, bet tagad tie ir svēti” (1.Kor.7:14). No tā jāsecina, ka Dievs savādāk skatās uz precībām pasaulē nekā uz precībām Savu bērnu starpā. Vadoties pēc 1.Kor.7:14 šķiet, ka, ja ticīgajam ir attiecības ar neticīgo, tad to bērni būs “nešķīsti”, pat ja pāris ir precēts pasaules acīs. Taču, ja ticīgais jau kristību laikā ir precēts ar neticīgo, tad Dievs svētī šo savienību un bērni tādēļ ir “šķīsti”. Ja šī interpretācija ir pareiza, tad to precības, kas noliedz savu derību ar Dievu, apprecoties ar neticīgo, nav Dieva svētītas; šī iemesla pēc mēs nevaram garīgi atbalstīt ticīgā ‘precības’ ar neticīgo, piemēram, ar lūgšanām ceremonijas laikā. Vēl viens apliecinājums tam, ka Dievs pilnībā neatzīst pasaules ‘precības’, jo Viņš iedibināja precības daļēji, lai radītu “Dieva sēklu” (Mal.2:11-15), kas acīmredzami neattiecas uz ‘precībām’ pasaulē. Tas, kā Pāvils runā, ka laulībā vīrs pārstāv Kristu un sieviete baznīcu, palīdzot viens otram pestīšanas darbā, norāda, ka viņš uzskatīja laulību kā attiecošos tikai uz ticīgajiem. Kristiešu precības šķiet ir vienīgais precību modelis, kuru viņš pieņem. Arī Pēteris līdzīgi runā par vīru un sievu kopīgi lūdzam Dievu (1.Pēt.3:7); arī viņš pieņem laulības ticībā kā vienīgo laulību modeli.
Turpinot rūpīgo analīzi, mēs varam atrast domu par šķiršanos no neticīgā partnera 2.Kor.6:14-7:1: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem. Jo kāda daļa ir taisnībai ar netaisnību?...Tā kā mums ir tādi apsolījumi...tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem”. Sasaiste ar Jes.52:11 un Atkl.18:4 liek domāt, ka ļaudis, kuri šeit domāti, patiesībā garīgi atrodas Bābelē; viņi ir sasaistīti jūgā ar neticīgajiem, viņiem ir jāatdalās no tiem un jāatstāj tos. Doma par nevienāda jūga vilkšanu asociējas ar precībām. Vai varētu būt, ka Pāvils šeit iesaka, lai viņi atdalītos no neticīgajiem, ar kuriem viņi kļūdas pēc ir saistījuši savu dzīvi?
Vai Pāvils to iesaka vai nē, Ezras 10.nodaļa parāda augstākā līmeņa nožēlu saistībā ar precībām ārpus ticības; šī partnera atstāšanu, pat ja ir bērni. Neh.13 ir zemāka līmeņa nožēla, kas ir pieņemama; atzīstot savu grēku, nožēlojot to un darot visu, lai citi nesekotu viņu piemēram, tie, kas bija precējušies ārpus ticības, tika “šķīstīti”, neskatoties uz to, ka šīs saistības palika spēkā. Šī “šķīstīšana”, iespējams, var tikt pielīdzināta tai, kad Dievs “svētī” attiecības starp ticīgo un neticīgo, kuri jau ir precējušies pirms kristībām.
Un beidzot jāsaka, ka man nemaz nav viegli rakstīt par šo tēmu. Es satraucos, izjūtot to atbildības nastu, kas gulstas uz maniem pleciem, rakstot par jautājumiem, kas skar citu cilvēku intīmo dzīvi; ir jāatbild par Dieva vārdu pareizo izklāstu. Nepareizs izklāsta pagrieziens vai kļūdains uzsvars var uzvelt brālim nastu, kas ir par smagu vai arī iedvest citam kļūdainu izeju no situācijas. Un tomēr klusēt nedrīkst. Es esmu lūdzis Dievu, lasījis Dieva vārdu, lūdzis pirms rakstīšanas, rakstīšanas laikā un pēc tam, kad biju visu uzrakstījis. Es varu tikai uzticēt ikvienu no mums mūsu žēlīgajam Tēvam un Viņa žēlastības vārdam, “kas spēj jūs celt un dot mantojumu līdz ar visiem svētiem” (Ap.d.20:32).
Piezīmes
(1) Bryan Wilson, Sects and Society (London: Heinemann, 1961), PP.292,293.
(2) Skat nodarbību 4.1.
