Mājas lapa
10.8. RADĪŠANAS PIERAKSTI
Uzmanīgi analizējot radīšanas pierakstus, rodas vairāki jautājumi. Vai 1.Mozus grāmatas 2.nodaļas pieraksti atšķiras no 1.nodaļas pierakstiem? Kāpēc ir divi dažādi izklāsti? Vai viss tika radīts “iesākumā” vai radīšanas dienās? Cik garas bija šīs dienas? Kā lai izprot 1.Moz.2:4,5? Vai bija arī agrākas radīšanas?
Ir iespējams dot vairākas atbildes uz šiem jautājumiem. Sekojošais teksts nav galīgā atbilde, bet gan iespējamais satvars, lai izprastu radīšanas pierakstu. Pamattēze, kuru es šeit izsaku, ir radusies no vienas Brāļa Alana Heivarda (Hayward) grāmatas “Radīšana un evolūcija” nodaļas (Creation and Evolution, London: Triangle, 1985).
Bet pirmām kārtām pārāk neuztrauksimies par pseidozinātnes nievājošo attieksmi pret mūsu vienkāršo ticību 1.Moz.1-3. Teoloģijas zinātnes nozare ‘apoloģētika’ (kas atspēko reliģijas pamatatziņu apšaubīšanu) ir izvēlējusies sev nepareizu nosaukumu (apology angļu valodā nozīmē “atvainošanos”). Mums kā ticīgajiem nav par ko atvainoties. Evolūcijas piekritējiem būtu sevi tā jāsauc, jo zinātnei nav dzīvotspējīga izskaidrojuma par dzīves pirmsākumiem. Mums nav jābūt tiem, kuriem būtu jākaunas par ticību Bībeles pierakstiem.
Burtiskas dienas
Es ne mirkli nešaubos, ka sešas radīšanas dienas bija burtiskas 24 stundas garas dienas. Ne Kunga Jēzus, ne Pāvila citātos un atsaucēs uz radīšanas pierakstiem nav ne mazāko mājienu uz to, ka tās būtu jāuztver simboliski. Izraēlam bija jātur septītā diena svēta un jāpadara visi darbi pirmajās sešās dienās (tā bija tāda pati pavēle kā sabata turēšana), “jo sešās dienās Tas Kungs ir radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tur atrodams, un septītajā dienā Tas Kungs atdusējās; tāpēc Tas Kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta” (2.Moz.20:11). Ādams bija pirmais cilvēks, un Ieva bija visu dzīvo cilvēku māte. No vienām asinīm visi ir cēlušies (Ap.d.17:26). Ir uzsvērts, ka Dievs radīja ar vārdu; Viņš runāja un tā notika, Viņš pavēlēja, un viss radās (Ps.33:6,9; 148:5; Jes.40:26; Jņ.1:3; Ebr.11:3; 2.Pēt.3:5). Dievs ir ārpus laika ierobežojumiem un ārpus iespējas, ka Viņa Vārds netiktu pildīts. Tādēļ, ja Viņš kaut ko saka, tas ir tikpat kā darīts, pat ja cilvēku laikā Viņa pavēle nav nekavējoši izpildīta. Tādējādi Viņš sauc lietas, kuru vēl nav it kā tās jau būtu (Rom.4:17). Tieši šajā ziņā par Kungu Jēzu un tiem, kas Viņā, runā kā par bijušiem iesākumā; kaut gan mūs fiziski vēl nemaz nebija. Un tā Kungs runāja vārdus burtiski sešas dienas pēc kārtas un viss tika darīts pēc pavēles (Brālis Heivards tās sauc par ‘dekrētiem’). Bet faktiskā dekrēta īstenošana varētu Eņģeļiem aizņemt daudz vairāk laika. Radīšanas pieraksti var tikt uztverti kā šo pavēļu došana un to izpildes pieraksts – kaut arī izpilde nenotika obligāti tajā pat dienā.
Radīšanas nepārtrauktība
Patiesi, pēc sekojošām Rakstu nodaļām spriežot, šķiet, ka šo sešu burtisko dienu laikā Dieva paustās pavēles un nodomi vēl arvien tiek pildīti. Ņemsim pavēli: “Lai top gaisma” (1.Moz.1:3,4). 2.Kor.4:6 interpretācijā Dievs ir atspīdējis mūsu sirdīs, lai dotu Dieva godības atziņas gaismu Kristus vaigā. Iesākumā Eņģeļi izpildīja šo pavēli, dodot iespēju saules gaismai atspīdēt caur biezo tumsu, kas pārklāja zemi; taču dziļākais nodoms bija, lai garīgā gaisma atspīdētu zemes iedzīvotāju sirdīs. Un šīs pavēles īstenošana turpinās. Tāpat arī Dieva atpūta septītajā dienā bija faktiski pareģojums, kas attiecās uz Viņa un Viņa tautas ieiešanu Kunga “atdusā”, Valstībā. Kungs to saprata, kad Viņš teica, ka Viņa Dievs aizvien vēl darbojas, arī sabatā (Jņ.5:17). Radīšanas darbs praksē vēl nebija pilnībā pabeigts, kaut gan tas bija pabeigts perspektīvā. Šajā pat kontekstā Pāvils saka, ka kaut gan mums vēl ir tikai jāieiet Kunga atdusā, “darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti” (Ebr.4:3).
Cits piemērs ir sestajā dienā izteiktā pavēle radīt cilvēku pēc Dieva tēla un līdzības. Radīšanas pieraksti 1.Moz.2.nodaļā neattiecas uz citu radīšanu, tas ir sīkāks izklāsts par Eņģeļu darbu šīs sestās dienas pavēles īstenošanas gaitā. Tādēļ visas šīs darbības ar dzīvnieku vešanu pie Ādama, lai viņš tos nosauktu, viltos tajos, izteiktu vēlmi pēc uzticīga līdzgaitnieka nav jāiespiež šajās 24 stundās. Tas varētu būt aizņēmis ilgāku laika sprīdi. Pavēle radīt cilvēku, vīrieti un sievieti, tika dota sestajā dienā. Taču šīs pavēles īstenošana varētu būt prasījusi daudz ilgāku laiku. Patiesi, īstais Dieva nodoms radīt cilvēku pēc Sava tēla un līdzības arī tad vēl nebija pilnībā pabeigts; jo Kol.1:15 interpretē cilvēka radīšanu pēc Dieva līdzības kā atsauci uz augšāmcelšanos un Kunga Jēzus pagodinājumu. Pie tā Eņģeļi bija strādājuši gadu tūkstošiem, lai izpildītu sākotnējo dekrētu par cilvēka radīšanu pēc Dieva tēla un līdzības. Pat tagad mēs neredzam, ka viss viņam pakļauts (Ebr.2:8); nodomam, lai cilvēks valdītu pār visu dzīvo radību, kā tas bija izteikts un šķietami izpildīts sestajā dienā, vēl ir jāmaterializējas. Eņģeļi vēl arvien strādā ar mums. Jo 1.Kor.15:49 māca, ka mēs pilnībā neatspoguļojam Dieva tēlu, bet to mēs iegūsim pēc augšāmcelšanās. Tādēļ mums ir jānonāk pie secinājuma, ka darbs pie Dieva sestās dienas dekrēta izpildes vēl aizvien turpinās. Jaunā radība, tādējādi, ir turpinājums un būtiska dabiskās radības sastāvdaļa, nevis tikai dabiskās radības atspulgs garīgumā.
Es paredzu, ka iebildums pret šo tēzi būs pants, kurā teikts, ka septītajā dienā Dievs atdusējās no visa Sava darba it kā viss jau būtu padarīts. Tā tas patiesi izklausās – un, no Dieva redzes viedokļa, tā tas arī bija. Viņš bija runājis, un tas bija darīts. Viņš caur Savu vārdu bija radījis. Eņģeļi tagad to visu īstenoja praksē. Šī pierakstu interpretācija izskaidro divus pantus, kuri savādāk nepieļauj nekādu saprātīgu interpretāciju: “Dievs svētīja septīto dienu...jo Viņš tanī atdusējās no visa Sava darba, ko radīdams bija darījis (2:3). Dievs “radīdams bija darījis” līdz septītajai dienai. Viņš bija radījis, jo Viņa vārds bija tas pats, kas darbs; bet ne visas lietas bija padarītas. Viņš “radīdams bija darījis”. Līdzīgi, 1.Moz.2:5 runā par dienu, kad Dievs radīja debesis un zemi un visus zemes augus pirms tie zēla. Šeit arī rodams konkrēts pierādījums piedāvātajai tēzei. Augi bija radīti pirms tam, tie jau bija zemē. Tas nenozīmē, ka tie bija radīti Debesīs un tad pārstādīti zemē. Tas, bez šaubām, ir jālasa visu citu mājienu kontekstā, ka Dievs izteica pavēles attiecībā uz radīšanu un tas jau bija kā izdarīts. Bet materiālajā ziņā tas viss parādījās nedaudz vēlāk.
Un apjautīsim dziļi sevī Dieva Vārda spēku, kā tas šeit atklājas. Viņš ir runājis uz mums un par mums, Viņš ir apsolījis mums pestīšanu un mantojumu uz zemes. Tas ir tikpat kā darīts. Grūtības, ar kurām mēs saskaramies apjēdzot radīšanas pierakstus, turpinās arī mūsu svārstīgajā pestīšanas apsolījumu uztverē, kā arī tajā, ka mums trūkst pilnīgas pārliecības par to garīgo augstumu, kurā mēs tādējādi esam pārcelti.
IEPRIEKŠĒJAS RADĪŠANAS
Kas attiecas uz jautājumu, vai ir bijušas iepriekšējas radīšanas, pamatā man šķiet, ka ‘Jā, iespējams, ka bija’. 1.Moz.1:2 lietotā frāze “zeme bija neiztaisīta un tukša” ir tā pati, kas lietota citviet, aprakstot sodu, kas nācis pār tautu (Jer.4:23; Jes.24:10; 34:11). Tādēļ šķiet iespējams, ka ir bijusi iepriekšēja radīšana uz zemes, kas tika izpostīta soda laikā. Brālis Džons Tomass pirmajā grāmatas Elpis Israel nodaļā izsaka domu, ka pavēle Ādamam “piepildīt zemi” (1.Moz.1:28) izklausās kā “no jauna piepildīt zemi (kas, jāatzīst, drīzāk izriet no angļu, bet ne ebreju valodas vārdu nozīmes), it kā būtu bijusi iepriekšēja radīšana, kas bija iznīcināta, visdrīzāk ūdens plūdos. “Iesākumā”, iespējams ļoti sen atpakaļ, Dievs radīja debesis un zemi. Bet tagadējo radīšanu var uzskatīt kā notikušu pēc kāda laika. Kad sešu radīšanas dienu laikā Viņš teica “Lai top gaisma”, tam nevajadzēja būt saules radīšanas procesam; iespējams, ka tas jau bija izdarīts “iesākumā”. Bet Dievs pavēlēja saulei aust no tumsības (2.Kor.4:6) un tādēļ uz zemes stāvošajam tas izskatītos it kā saule tika radīta. Zeme bija ūdeņiem pārklāta, kad sākās tagadējā radīšana (1.Moz.1:2). Tas varētu nozīmēt, ka zemes iznīcināšana ūdens plūdos Noasa laikā bija faktiski jau kādreiz Dieva darītā atkārtojums. Tas izskaidro Viņa apsolījumu, ka zeme vairs netiks iznīcināta ūdens plūdos: “Es ceļu Savu derību ar jums, ka visa radība vairs netiks izdeldēta ūdens plūdos un ka plūdi vairs nemaitās zemi” (1.Moz.9:11). Tas izklausās tā it kā zemes iznīcināšana ūdens plūdos būtu notikusi jau vairākas reizes pirms tam. Tas izklausās tā it kā visužēlīgais Dievs izrādītu pieaugošu žēlastību attiecībā uz zemes iemītniekiem: ‘Es to esmu vairākkārt darījis iepriekš, bet tagad Es apsolu jums cilvēkiem, jums jaunai iedzīvotāju rasei, kuriem tiks parādīta mana īpašā mīlestība caur Manu Dēlu, ka Es to nekad vairs nedarīšu’.
Visi, kas atkrīt
Jādomā, ka Eņģeļi attīstījās kādā no iepriekšējām radīšanām. Viņiem ir zināšanas par labu un ļaunu tāpat kā grēkā kritušajam cilvēkam (1.Moz.3:22). Tas varētu likt domāt, ka arī viņiem bija kārdināšanas un izvēles starp labu un ļaunu pieredze. Ījabs runā par eņģeļiem, kuriem bija pierādīta vaina, tā it kā tas būtu labi zināms (Ījaba 4:18). Brālis Tomass izsaka pieņēmumu, ka “eņģeļi, kas apgrēkojās” (2.Pēt.2:4) dzīvoja tanī laikā. Nav šaubu, ka šis pants Pētera vēstulē un līdzīgais Jūdas vēstulē attiecas uz Koraha sacelšanos. Taču ir sastopami daudzi brīdinājumi Dieva tautai, kas attiecas uz vairāk nekā vienu vēsturisku notikumu, un tas pats varētu attiekties arī uz šo: it kā sakot: ‘Vēsture atkārtojas. Eņģeļi, kas apgrēkojās senos laikos, faktiski principā atkārtoja to pašu atkrišanas ceļu, ko Koraha kompānija, un arī jūs esat spējīgi zaudēt Dieva žēlastību pamatā tādā pat veidā’.
Atkrišanai ir gana gara vēsture; visi, kas atkrīt seko tam pašam paraugam un galu galā nonāk pie viena iznākuma. Varētu pat būt, ka Tīras un Bābeles ķēniņu krišana (Jes.14; Ecēh.28) ir aprakstīta eņģeļa / “svaidīta ķeruba” valodā, kas vēlējās būt kā pats Visuaugstākais un kas tad nogāzts no debesīm (Ecēh.28:14; Jes.14:13,14). Ir ļoti daudz līdzību starp šiem pantiem un ebreju izpratni par Eņģeļiem, kas grēkoja pirms radīšanas. Šo līdzību mērķis varētu būt lai parādītu, ka pastāv vēsturiska secība: starp Eņģeļiem, kas kādreiz apgrēkojās, un garīgi svētītiem cilvēkiem, kas aizgriezās no tā, ko viņi būtu varējuši iemantot. Tas, ka visi Eņģeļi tagad ir taisni un nav grēcīgi (salīdz. ar Lk.20:35,36), nenozīmē, ka Eņģeļi nekad nav grēkojuši iepriekšējā radīšanā. Bet jāuzsver, ka tagad tie ir važām saistīti pazemes tumšajās bedrēs – nevis klīst apkārt kā ļauni, nelaimi nesoši, gari. Tie tur tiek glabāti sodam (2.Pēt.2:4), kad “mēs tiesāsim eņģeļus” (1.Kor.6:3).
Tā visa brīnums
Šīm domām ir dievbijību rosinošs spēks. Dievs, kas bijis mūžīgi, bez šaubām, ir arī darbojies mūžīgi. Viņš ir Gars un Viņa Gars ir Viņa spēks darbībā. Ir bijusi vismaz viena iepriekšēja radīšana, kurā iesaistīti Eņģeļi. Fosiliju apraksti, ja tos var uztvert nopietni, liek domāt, ka ir bijuši augi un dzīvnieki (piemēram, dinozauri), kas dzīvoja pirms miljoniem gadu. Tie varētu būt piederīgi šīm iepriekšējām radīšanām. Taču Ādams bija pirmais cilvēks (1.Kor.15:45), kas radīts apmēram pirms 6 000 gadiem.
Cilvēku rase, kas no viņa cēlusies, ir vispārībā noliegusi Dievu. Viņa izredzētās tautas vairākums, Izraēls, ir noliedzis Dievu līdz pat Viņa Dēla krustā sišanai. Bet tādas nelielas cilvēku grupas dēļ, kas eksistē tik nelielu laika sprīdi un tik nelielā telpā, ja skatās no mūžības viedokļa, Dievs atdeva Savu vienpiedzimušo Dēlu. Kungs Jēzus fiziski neeksistēja pirms dzimšanas; viņš nebija nekāds ceļotājs laikā, kas būtu parādījies iepriekšējo radīšanu laikā. Vienpiedzimušais Dēls piedzima pirmo reizi. Tas ir Viņa dzimšanas stāsta tīrais brīnums. Viņš bija cilvēks, ne eņģelis, jo Viņam bija tāda pat daba kā tiem, kurus Viņš nāca glābt (Ebr.2 tas sīki izklāstīts). Dieva vienpiedzimušais Dēls bija cilvēks, jo Viņš nāca, lai glābtu tikai kādus dažus miljonus (vai cik nu to būtu) sīku cilvēciņu uz šīs niecīgās planētas, kniepadatas dūriens visuma telpā pat šajā tagadējā radīšanā; tautas, kuras vēsture, salīdzinot ar mūžību, ir nieka pāris tūkstošgades. Un šo Viņa vienīgo Dēlu dzemdēja neizglītota meitene un tad mazais kliedzošais Dieva Dēls tika guldīts silītē (Lūka, ārsts būdams un saprazdams higiēnas nepieciešamību akcentē šo faktu), jo citi nabadzīgās viesnīcas viesi nevarēja saspiesties, lai dotu vietu dzemdējošai sievietei (atkal Lūka, kādreizējais sieviešu ārsts, droši vien izjuta šīs situācijas kaunu). Un tāds bija Dieva vienīgā jelkad dzimušā Dēla dzīves sākums, Dieva, kas dzīvoja gaismas gadu attālumā no šīs necilās kūts. Tas ir tik brīnumaini, ka gandrīz neticami. Nāks jauni laiki, un cik gan to jau ir pagājuši (Ebr.13:8); bet tikai mūsu laikam Dieva vienpiedzimušais Dēls ir dots kā mūsu pārstāvis, šo īso laika sprīdi dzīvojošo cilvēku pārstāvis. Dievs apraksta Sevi kā pirmo reizi iemīlējušos Savā tautā; kā jaunekli, kas apprecas ar jaunavu, tā Dievs apprecas ar mums (Jes.62:5); Izraēls bija kā vīra plaukstās iezīmētas līnijas, kas tur ir kopš dzimšanas (Jes.49:16). Tātad kopš mūžības mēs esam bijuši “visas lietas” visuvarenajam Dievam, visu iepriekšējo un nākamo radīšanu Dievam.
Mēs varam uzdot sev jautājumu, kāpēc visuma neaptveramībā no visām neskaitāmām sugām un dzīves formām uz šīs planētas (un iespējams arī uz citām), Dieva pestīšana Kristū ir tikai cilvēkiem, kurus Viņš pārstāvēja Savā dabā; kāpēc no visas cilvēces tikai daži ir aicināti, un kāpēc no aicinātajiem vēl mazāk ir izredzēto; kāpēc pagātnē Viņš sajūsminājās, izvēloties Izraēlu, vienu no mazākajām un necilajām tautām un viņu mazo, nicināmo zemi kā Savu zemi un Savu tautu (un principā Viņš to pašu ir darījis Savā aicinājumā jaunajam Izraēlam) ... un atbilde varētu būt, ka Dievs to visu tā ir iekārtojis, lai parādītu mums, cik liela ir Viņa cilvēciski neprātīgā mīlestība; ka Viņš ir atdevis tik daudz, pat Savu Vienīgo Dēlu, par tik nelielu skaitu tik mazā ģeogrāfiskā platībā tik nelielā laika sprīdī. Brāļi, padomājiet par šīm lietām! Paskatieties zvaigžņotajās debesīs un kā ciltstēvs Ābrahāms pacentieties noticēt visu šo lietu brīnumam!
