Mājas lapa
10.7. “VAI TAD KRISTADELFIEŠI IR VIENĪGIE...?”
Ikvienam no mums šai tuksnešainajā dzīves ceļā radīsies jautājums: “Vai tad kristadelfieši ir vienīgie, kas to ir sapratuši pareizi? Vai citu baznīcu ļaudis patiesībā nav sadraudzībā ar Dievu un ir bezcerīgi? Vai mēs neesam pārāk augstprātīgi, sakot: ‘Mēs zinām Patiesību’...?” Dažiem no mums šie jautājumi neliks miera vairāk nekā citiem. Lieta tāda, ka mēs dzīvojam pasaulē, kura ātri sagrauj barjeras, kura tiecas pēc miera un vienotības par katru cenu. Mums ir darīšana ar cilvēkiem, kas dzīvojuši XX gadsimtā, kas piedzīvojuši dogmatisma briesmas. Mūsu acu priekšā miljoniem cilvēku dzīves ir bijušas sagrautas tāpēc, ka bija bez ierunām jāpieņem nepieņemami ideāli, miljoniem cilvēku emocionāli traumēti ar lielummāniju sirgstošo vadoņu dēļ. Tādēļ mūsu laika biedri ir nonākuši pie secinājuma: Tu ne par ko nevari būt drošs, priecāsimies par dzīvi, kāda tā ir, lai kur mēs arī būtu; principi ir viltoti, meklēsim katrs vieglāko ceļu, kā šķērsot šīs neprātīgās dzīves mūža mežus.
Mūsu dzīve ‘Patiesībā’ ir tam pilnīgs pretstats. Kungs Jēzus ir vienīgais “ceļš, patiesība un dzīvība”. Dieva vārdi ir patiesība (Jņ.17:17). Taču visa pasaule skatās uz mums, auro, kurn, čukst mums ausī: ‘Nav tāda absolūtās patiesības jēdziena!’ Faktiski, pamatmācības, kas sastāda mūsu Vienu Ticību, arī ir “patiesība”. Dievs patiesi solīja Ābrahāmam mūžīgu dzīvi uz zemes; Viņš patiesi paskaidroja viņam Kristus darbu. Kristus patiesi atgriezīsies, lai īstenotu šos apsolījumus; tie, kas ir Kristū, pateicoties kristībām patiesi tiks augšāmcelti un baudīs mūžīgo laikmetu. Grēks ir patiesi nopietna lieta, velns ir mūsos (nevis ārpus mums); mums patiesi ir jānožēlo grēki; Kristum patiesi bija mūsu daba; Viņš patiesi var dāvāt mums piedošanu... Kad mēs sapulcējamies kopā, lai redzētu kā mīļoto brāli vai māsu guldina zemes klēpī, mēs domās cieši turamies pie brīnišķās Patiesības realitātes. Arī Ījabs visdziļākās depresijas brīdī varēja teikt: “Es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem...es tomēr skatīšu Dievu...manas acis Viņu redzēs...”. Taču ārpus līdzīgu pārdzīvojumu intensitātes ir diezgan grūti visu laiku turēties pie šīs pārliecības. Tas ir mūsu dzīves Patiesībā izaicinājums, ka mums ir jāveido mūsu ikdiena, vadoties pēc mūsu pamatmācības.
Ja ir patiesība, ir jābūt arī maldiem. Jo ciešāk mēs turamies pie tā, ko, pēc mūsu pārliecības, Dieva vārds atklāj kā Patiesību, jo spēcīgāk mēs noliedzam visa cita patiesību. Tēva un Dēla mācība, kā tā fiksēta Rakstos, ir pilnīgi unikāla, visu citu izslēdzoša. Bībele nemitīgi pauž domu par nepieciešamību ne tikai ticēt Patiesībai, bet arī noliegt maldus. Mūsu “Ticības izklāstā” tādēļ tiek uzskaitītas mācības, kurām mēs ticam, un tās, kuras mēs noliedzam. Ir neloģiski apgalvot, ka mēs ticam (piemēram), ka Dievs ir viens un atteikties kategoriski noliegt trīsvienības mācību.
Mums ir kaut kādā veidā jānodala ļaudis no viņu paustās ticības. Mēs esam kristīti Kristus patiesībā, nevis kristadelfiešos vai vietējā eklēsijā. Daudzi no maniem svētdienas skolas vienaudžiem mēdza teikt: ‘Nu labi, Patiesība tā ir, mēs to nenoliedzam, bet mēs nevaram kristīties, jo mums nepatīk kristadelfieši. Viņi ir vecmodīgi, nemiera cēlāji, apnicīgi...’ Mēs visi piekritīsim, ka viņu attieksme nav pareiza. Viņi jauca mācību un cilvēkus, kas pie tās pieturējās. Viņi noliedza mācību (faktiski) un visupirms Kungu Jēzu Kristu, jo viņi noraidīja ļaudis, kuri pauda šo mācību un Kristus tautu. Cilvēki ir mūždien darījuši to pašu ar dabīgo Izraēlu. Ebreju tautas sliktās uzvedības dēļ, maldu ceļus ejošā ‘kristiešu’ baznīca ir atmetusi ebreju ticības pamatu pamatus, kas ir arī patiesās kristietības pamatā: apsolījumus Ābrahāmam, ticību vienam Dievam; Dieva pārākumu pār Mesiju, kurš nepastāvēja mūžīgi iepriekš; ka Izraēla Cerība ir arī pagānu (neebreju) cerība; mūžīga Valstība uz zemes... tādējādi neebreju pasaule nav spējusi atdalīt cilvēkus no viņu paustajiem uzskatiem. Ja mēs teiksim, ka tikai kristadelfiešiem ‘ir Patiesība’, tad mēs būtībā pieļausim to pašu kļūdu. Mēs pilnībā identificēsim ļaudis ar viņu pausto mācību. Mums būtu jāsaka, ka Vienas Ticības mācība ir vienīgā Patiesība un šīs ticības paudējiem tā pieder. Diemžēl, ne visi, kas sauc sevi par kristadelfiešiem, tic šīm pamatmācībām. Un, iespējams, ka ir atsevišķas ticīgo grupas, kuru ticība neatšķiras no mūsējās, bet kuri nesauc sevi par kristadelfiešiem.
Mums ir jāatdala cilvēki no to paustajiem uzskatiem, kad mēs lūkojamies uz apkārtējo maldu ceļus ejošo ‘kristiešu’ pasauli. Mēs nevaram spriest par kāda cilvēka nosodīšanu; tas ir Dievam, “visu tiesnesim” darāms. Taču “spriediet taisnu spriedumu”, veidojot Bībelē pamatotu uzskatu. Kad runa ir par mācību, mēs varam noteikti apgalvot, ka ir dažas mācības, kuras mums ir noteikti jāizprot, lai varētu stāties derības attiecībās ar Dievu. Ir mācību kopums, kas Ef.4:4-6 saukts “viena ticība”, kas Rom.6:17 minēts kā “tā mācība”, kurai ir jātic pirms kristībām, un 2.Tim.1:13 par “veselīgu mācību paraugu”. Kristības pēc tam, kad jūs esat apguvuši šo vienu pamata Evaņģēliju, saista mūs derības attiecībām ar Dievu. Mūsu patiesumam vai ‘kristīgam’ dzīves veidam nav nekāda sakara ar stāšanos derības attiecībās ar Dievu. Mēs tikai tad ieejam Kristū, kad esam kristīti Viņā; ir ļoti viegli nomaldīties, nepietiekami novērtējot kristību un derības attiecību svarīgumu. ‘Kristiešu’ pasaule nav šajās attiecībās; to nospiedošais vairākums pat nav kristīti un nemaz nezina jaunās derības noteikumus.
Pagātnē Izraēla tauta bija Dieva tauta. Būdami vienā ticībā ar Ābrahāmu, pēc kristībām mēs kļūstam par garīgo Izraēlu. Mēs esam tikai daļa no Dieva tautas, pateicoties mūsu pareizajai ticībai un kristībām. Kad mēs redzam kādu, kurš izskatās tik patiess maldu ceļus ejošajā ‘kristiešu’ baznīcā, mums ir jāuzdod sev jautājums: ‘Vai viņi ir piederīgi garīgajam Izraēlam, vai nav?’ Vecā Derība mums neatklāj, ka Dievs būtu biedrojies ar atsevišķām pagānu (neebreju) grupām, kuras Viņš cienīja par to patiesumu. Viņš biedrojās tikai ar Savu Izraēla tautu. Taču izņēmuma gadījumos, kad pagānu ticība bija patiesa, Viņš tos vadīja, lai tie pievienotos Viņa tautai, Izraēlam – Rute un Rahaba ir tam piemēri. Jaunajā Derībā Dievs redzēja Kornēlija potenciālo garīgumu un iedvesmoja viņu pievienoties ticīgo kopienai.
Dievs vēlas redzēt Savu tautu vienotu. Šī iemesla pēc man ir grūti noticēt tam, ka šajās vieglo komunikācijas iespēju dienās Dievs liegtu kristītajiem ticīgajiem, kuru ticība neatšķiras no mūsējās, sazināties ar mums un pievienoties mums. Kā Āfrikā, tā arī Austrumeiropā daudzi vīrieši un sievietes, kas nākuši pie Patiesības atziņas, Dieva vadībā ir sazinājušies ar mums un ir pievienojušies pārējai miesai. Tas ir viens no iemesliem kāpēc es personīgi ļoti skeptiski uztveru pieņēmumu, ka kaut kur ‘tur’ ir daudz cilvēku, kuru ticība ir tāda pati kā mūsējā.
Uz šo brīdi daudzi dziļi ievilks elpu. ‘Tātad, vai jūs nepārprotami apgalvojat, ka jā, kristadelfieši ir vienīgie, kas to sapratuši pareizi? Mūsu pamatmācības ir vienīgā tuvošanās iespēja Dievam, jā. Jautājums par to, vai kristadelfieši ir vienīgie, kas māca šo mācību, ir daļēji akadēmisks. Nu un? Priecāsimies, ka mums ir patiesība! Uzsvērsim vārdu “patiesība”, nevis “mums”. Ja mēs patiesi ticēsim, ka mēs, personīgi zinām patiesību, jā, vienu vienīgo Kristus pestīšanas patiesību, mēs apjautīsim to, ka mūsu apkārtējā pasaule ir iegrimusi tumsā. Mēs būsim spēcīgi motivēti iet ar Patiesības lozungu pie tiem, ar reālā Kristus patieso gaismu, kad viņš bija pacelts krustā Golgātā; debatēt un sarunāties ar tiem viltus ‘kristiešiem’, kas netic Patiesībai; censties no visas sirds piedāvāt šo lielisko pērli visai pasaulei. Ja patiesība ir mūsu sirdīs, mēs zinām, uz kurieni mēs ejam. Mums ir zināms kustības virziens, kuru pasaule nezina. Kristadelfiešu mācība nav tikai vēl viena pilsēta mūsu ceļā. Mēs esam svētīti ar Kristus patiesību. Tas ir lielākais gods, kādu cilvēks var vēlēties. Mums ir visdārgākā lieta pasaulē. Neizturēsimies pret to, kā pret kaut ko ikdienišķu.
